Vai jābaidās no Patiesības atspulga?

Vai jābaidās no Patiesības atspulga?

Kādreiz es esmu palūdzis kādu cilvēku, lai viņš man uzrakstītu tekstu uz kādu tēmu. "Nē, es neuzrakstīšu". "Kāpēc?" "Jo ko citi padomās"? "Tad uzraksti tikai tādas tehniskas lietas". "Nē".

Vēl citreiz esmu palūdzis kādu citu cilvēku, lai kaut ko uzrakstītu. "Nē, neuzrakstīšu". "Kāpēc"? "Jo kas es esmu, lai rakstītu gudras lietas"?

Tad mēs redzam, ka ir maza problēma. Es nerakstīšu par kādiem relativizmiem vai ka cilvēks baidās no patiesības. Šeit ir laikam parādīts, ka cilvēks baidās no otra cilvēka. Viens neraksta patiesību (tādā nozīmē, ka pavisam neraksta) un otrais - tāpat. Nu tad kā viņi var satikties? Kā viņi var satikties patiesībā?

Ja viens nerunā vai neraksta patiesību (vēlreiz atkārtošu - ne tādā nozīmē ka melo) un otrais - tāpat, bet tomēr viņi funkcionē sabiedrībā, kurā ir rakstos un sarunās kāds saturs, tad vai tas nenozīmē, ka kādā veidā komunikācija starp diviem konkrētiem cilvēkiem nenotiek, jo tika aizvietota ar "kaut ko bez nekādas nozīmes"?

Cilvēks ar cilvēku satiekas gara līmenī, patiesības līmenī. Patiesības šajā pasaulē nav neatrodamas, jo taču visās radībās Dievs atstāja savu "zīmi" - Es to esmu radījis. Kā rakstīja svētais Pāvils vēstulē Romiešiem - pat neticīgie, kuri meklē patiesību ar prātu, var atrast Dievu un saprast, ka Viņš ir un ka Viņš ir visvarenais, un ka Viņš radīja pasauli, un to uztur.

Lai atrastu patiesību, lai atrastu patiesības - jo visur ir Patiesības atspulgs, nevajag pabeigt 5 universitātes vai strādāt ministrijā un runāt tā, ka neviens nesapratīs. Lai atrastu patiesību jādzīvo pēc gara, nevis pēc miesas. Ja kāds dzīvo pēc miesas, tad varbūt uzskata katru domu, kas parādās galvā, par patiesību - un rezultātā nav pieejas pie patiesības, jo tā ir atrodama caur prātu, vēl vairāk caur prātu, kuru attīra ticība.

Jebkuru lietu cilvēks gribēdams apzināti darīt, sākumā viņam jāpadod šī lieta prātam, jo viņš ir šis visgalvenākais instruments cilvēkā, konkrēti tā ir galvena garīga vara, kas ir atbildīga par to, ka cilvēks var atrast, saprast un pieņemt patiesību. Varbūt šie vārdi ir tik sarežģīti un neskaidri, bet varbūt es kļūdos un viss ir visiem skaidrs, un patiesības ir skaidras, un notiek šis process ikkatra cilvēka prātā - atpazīt, saprast un pieņemt patiesību.

Lai atrastu patiesību un daudzas patiesības, nevajag visu pierādīt ar kādām gudrām grāmatām, lai būtu viss zinātniski. Tas arī ir labs, bet vienmēr patiesība ir pirmā un tā dota cilvēka prātam, lai tas šo patiesību pieņemtu - vēl vairāk tad, kad prātu apgaismo ticība. Arī zinātnei vajag kalpot patiesībai - redzi, draugs, tāpat kā tev.

Tikai patiesība ir interesanta. Un kad ņemsim vērā to, ka visas patiesības pasaulē ir Dieva, Kas ir Patiesība, atspulgs, tad ne tikai meklēsim patiesību, bet arī skriesim dalīties ar citiem. Un tad parādīsies, ka šīs lietas, kuras aizvieto komunikāciju starp cilvēkiem, paliek vakuumā (vai kā tas saucās?).