Kas paliks no mums?

    Katram cilvēkam ir savi plāni, kurus grib izpildīt, bet pēc brīža vajag taisīt korektu. Katram ir kādas labas un skaistas ilgas, bet rokās nav nekā, lai samaksātu par tām. Katrs dara daudzus labus darbus, bet kad tie sākās? No visiem darbiem - kuri palika? Svētais Augustīns rakstīja, ka Dievs neatnāca pie mums tāpēc, ka bijām labi. Nepateica: "Iesim pie cilvēkiem, jo tie ir labi un dara labus darbus. Līdzdarbosimies ar viņiem". Nē. Dievs atnāca pie cilvēkiem, jo tie ir ļaundari, lai viņus atpestītu. Neviens no cilvēku darbiem nepaliks. Paliks tikai tie, kurus Dievs pats izdarīja mūsos. Mēs atceramies šodienas Evaņģēliju: "No cilvēka sirds ir"... grēki. Svētīgi ir tie, kuri dzīvo pēc Svētā Gara, jo viņu dzīvē būs Svētā Gara augļi: "mīlestība, lēnprātība, miers"... Baznīca ir šī sevišķa vieta, kura ir piepildīta ar Svēto Garu un kura nes augļus. Katrs ir aicināts piedalīties šajā kalpošanā, ne kā skatītājs, bet kā Dieva bērns. Lai Dievs dod, ka Debesu Valstībā mēs redzēsim sevi tādus, kādi mēs esam un cik mūsos no Dieva darbiem. Svētais Jānis par to rakstīja savā vēstulē, ka redzēsim Dievu. Kāpēc redzēsim? Lasiet par to sv. Jāņa pirmajā vēstulē

Kad tev jau vienalga, sāksi pildīt Dieva gribu.

    Dieva griba - šis jēdziens ir varbūt visbiežāk lietots, kad kāds runā par garīgo dzīvi. Bet mēs zinām, ka tas nav vienīgi jedziens. Jo dzīvē tā ne tik reti atklājas kā reaktīva lidmašīna un cilvēks, kas pirms brīža mierīgi sēdēja uz vietas un kaut ko taisīja savā dārziņā, tagad skrien, lai paspētu uz pilotu kursiem, vai tam līdzīgi. Visvienkāršākais piemērs: atnāca jauneklis pie prāvesta un sacīja: "Es gribu pildīt Dieva gribu". "Labi - atbildēja prāvests, - iestājies seminārā vai klosterī". "Nē nē, ne tik... saprotiet, ne tādā nozīmē". "Labi, saka prāvests - ņem pļaujmašīnu un nopļauj zālienu pie baznīcas". "Es nevaru, jo tūlīt man būs mēģinājums". "Kāds mēģinājums?" "Mēs gatavojam Ziemassvētkus. Dejosim un dziedāsim velnus". "Aaa, - teica prāvests - tad uz reiz ņem pļaujmašīnu un nopļauj zālienu ne tikai pie baznīcas, bet arī pie plebānijas un dārzā". "Prāvest, taču tūlīt man sāksies mēģinājums. Es vienīgi gribēju uzzināt, kā pildīt Dieva gribu". "Ja tu tagad pļausi 3 stundas zālienu, tu pildīsi Dieva gribu. Ja to darīsi uz reiz un ar prieku, un ja tu lūgsies, tad tu pildīsi Dieva gribu gandrīz 100%. Ja nē, tad padomā pats, vai tev būs 0.01%?"

    Baznīcā ir tādā brīnišķa iespēja pildīt Dieva gribu. Un ne tikai to, bet iespēja zināt, ka tieši tā ir. Jo caur Baznīcu, caur priekšniekiem (klosterī tēvs gvardians, draudzē - prāvests) cilvēks var uzzināt, kāda ir Dieva griba. Svētā Veronika Džjuljāni, kapucīne, visvairāk gribēja pildīt Dieva gribu. Kāda ir Dieva griba viņa zināja no saviem priekšniekiem un no biktstēviem. Un kaut gan viņa bija mistiķe un no Dieva ļoti apdāvināta, tomēr kad skatāmies uz citu mistiķi, sv. Faustīni Kovaļsku, pats Jēzus pavēlēja viņai darīt to, ko pateiks priekšniece, vai priesteris biktskrēslā, kaut gan tie ne vienmēr atļāva Faustīnei darīt to, ko teica Jēzus. Ja cilvēks nav padots Baznīcai, bet pat no dievbijības pieņem savas domas par Dieva atklāsmi un sāks dzīvot pēc tām, tad ātri iekritīs kādā bedrē. Bet Dieva gribas pildīšana brīžiem ir kā krusta ceļš, brīžiem kā Jēzus Pārveidošanās Tabora kalnā, citreiz kā satikšanās ar Augšāmcelto Kristu.

    Dažreiz Dieva griba atklājas arī tajā, ka mūks, mūķene, vai priesteris, ņem savas mantas un pēc priekšnieka lēmuma dodas uz citu klosteri vai draudzi. Uz reiz un ar prieku, protams.

    Vai tu gribi pildīt Dieva gribu? Jā? Tad ej un jautā savam priekšniekam.

Mūsu palīdzība ir Kunga vārdā.

    Svētajos Rakstos, Vecajā Derībā ir daudzkārt runā par tādu problēmu, ka izredzētā tauta nemeklē palīdzību Dievā un Viņa baušļos, bet skatās uz lielākām valstīm un draudzībā ar viņām meklē glābšanu. Šī draudzība nozīmē verdzību, vai citas nelaimes. 

    Šodien lasīju, ka Suomija kara gadījumā nepalīdzēs Baltijas valstīm. Rūpēsies pati par sevi. To var saprast no Somijas prezidenta vārdiem. Igaunījas valdība nolēma būvēt augsto mūri ar dzeloņdrātiem pie robežas ar Krieviju. Vai Latvijā arī būs tāds mūris?

    Pāvests Francisks savā katehēzē 23. augustā pasvītroja to, ka mēs dodamies pie Kristus. Mēs neejam uz kaut kādu vietu. Mēs ejam pie Personas, pie Jēzus Kristus, Kas nokāpa no debesīm. Viņš ir patiesā Maize un šī Maize dod patieso dzīvību. Daudzi mācekļi aizgāja un vairs nestaigāja ar Jēzu, jo domāja, ka Vinš dibinās lielo un stipro valstību virs zemes. Bet Viņš teica, ka dos savu Miesu kā barību. Apustuļi palika pie Jēzus. Pestīšana ir Jēzū Kristū ikkatrā situācijā. Mums vajag rūpēties par kopienu, liturģiju un svēto Rakstu lasīšanu, jo tas viss katoļiem ir vajadzīgs kā dzīves vide, labo attiecību starp brāļiem un sevīšķi draudzības ar Jēzu Kristu attistības vide.

Uz betona puķes neaug.

    Nesen man bija saruna ar cilvēku, kas sevi uzskatīja par neticīgo. Saruna sākās diezgan... neparasti, jo viņš gribēja, lai es ar viņu dzertu kaut ko stipro. Tas, kas raksturoja šo cilvēku, var nosaukt dažos vārdos: "nekad neatbild uz uzdoto jautājumu". Nestāstīšu, kur viņš strādāja un kādā profesijā viņš bija specjalists, bet, kad es uzdevu vienu jautājumu, ļoti vieglo jautājumu, no viņa specialitātes, viņš neatbildēja - nezināja vai negribēja, vai nevarēja atcereties. Bet runāja "non-stop". Bija kā disks CD, kas tikai atkārto to, kas ir ierakstīts. Un tur nebija ierakstītas labas lietas.

    Es to rakstu, lai pasvītrotu, ka ne katrs, kas runā par Dievu un Baznīcu, uz reiz runā patiesību. Patiesība iet kopā ar mīlestību. Nekad tās nav atsevišķi. Tāpēc patiesība par Jēzu un mīlestība uz Viņu ir nesaraujami saistīta ar patiesību par Baznīcu (Jēzus Kristus Mistisko Miesu) un ar mīlestību uz to. Ja tā nav, tad šis vai cits "Baznīcas reformators" atklājas kā revolucionists, kas izsmej Jēzu un nicina Baznīcu, kaut gan ir tik laimīgs, cik var būt laimīgs disks CD.

    Tas, par ko es augstāk rakstīju, saucas "pasaules katehēze". Es domāju, ka iet lielie līdzekļi, lai tā rādītu cilvēkiem pasauli un visu, lai cilvēki domātu, ka viss ir kā liels purvs, kur nekāda svētuma un tikuma nav. Cilvēks, kas padodas tādai "katehēzei" (daudzi to klausās ar atvērtām mutēm), diez vai gribēs kļūt par svēto. Bet tieši tāpēc mēs dzīvojam, lai kļūtu svēti, jo Dievs ir Svēts. Kad pajautāju cilvēkam, kas dzīvo kādā draudzē pie pašas baznīcas, vai iet katru dienu uz svēto Misi, atbildēja īsi "Nevajag!". Bet interesanti, ka citus stāstus "krāsainus" par priesteriem var klausīties stundām ilgi.

    Beidzot atkārtošu dažus vārdus, kurus pateica kardināls Jānis Pujats t. Oļģerta Aleksāna OFMCap. bēru sv. Misē: "Kad svētā māsa Faustīna pajautāja klostermāsām, kas nomira iepriekš no šī klostera, vai ir laimīgas, viņas atbildēja -"Jā." "Jūs esat svētās?" -"Mēs esam svētās tādā mērā, kādā mērā virs zemes pildījām Dieva gribu."

    Atvērsim savas sirdis, lai katru dienu ļoti ļoti labi līdzdarbotos ar Dieva gribu.

Kāda ir ticība bez Dieva?

    Vēlreiz rakstīšu par to, kas jau bija. Lūk ir cilvēki, kuriem traucē bērni baznīcā. Un daži ir tādi, kuri iet pie prāvesta un to stāsta, un daži tādi, kuri runā bērnu vecākiem:"Ejiet prom no baznīcas, jo jūsu bērni traucē man un visai draudzei!" Bet kādu atbildi var dzirdēt no vecākiem? Varbūt tādu: "Sakiet prāvestam un redzēsim, ko viņš pateiks." Varbūt kādu citu.

    Ir cilvēki, kuri domā, ka ar Dievu var satikties tikai labi sagatavotos apstakļos. Kādos? Tādos, ka viens cilvēks nesatiekas ar otru. Jā jā, nesatiekas ar otru, kaut gan skaita tās pašas lūgšanas vienā un tā pašā ritmā. Ja tas ir klosteris, vai seminārs, kur citiem nav parasti pieejas, tad labi, tā "iet breviārs". Bet ko darīt, ja ir bērni - Dieva dāvana? Ja cilvēks jau paspēja izdomāt sev dievu un paspēja aiztaisīt ciet savu sirdi Dievam, tad mēs varam būt droši - otram cilvēkam šajā sirdī vietas nebūs. Un ko tur domāt un runāt par draudzību, vienotību, vai mīlestību? Kaza apēdīs gandrīz visu savā kūtī, nav cerības, ka tur kaut kas izaugs? Kāds auglis? Kaza neatļaus. Bet taču draudzē ir vajadzīgi augļi? Neatļaus. Nebūs. Un viss.

    Katrs ir aicināts aktīvi darboties. Bet nevar sākt no tā, ka kādi man traucē. Vai to mēs gribām? Kurus vēl izmest no baznīcas? Vajag ar savu domu atnākt pie prāvesta, parunāt, paskatīties uz visiem pār un pret, un tad nolemt kaut ko un to darīt. Par visu ir jāmaksā, kā teica tēvs Pio. Cik tad ir gatavi samaksāt tie, kuriem nedrīkst traucēt, lai nopirktu klusumu? Bet Debesīs taču klusuma nebūs, bet būs ļoti daudz bērnu. Tas, kas neprot pieņemt bērnus svētajā Misē, kura mūs tuvina Debesīm, kā varēs dzīvot tur starp bērniem?

Darba diena kā svētdiena

    Šodien draudzē bija četras svētās Mises. Katra citā vietā un citiem cilvēkiem. Pirmā - baznīcā, draudzei. Otrā - Žīguros, lūgšanu kopai. Trešā - privātā dzīvoklī, sakarā ar Dievmātes svētceļošanu, ģimenei un misionāriem. Ceturtā (cits priesteris) - klosterī Šķīsto Siržu Kustībai (ŠSK) un tikšanās viņiem. Rīt būs līdzīgi, bet cits raksturs, jo kapusvētki, laulības sakraments, kristības sakraments. Mūsu drosmīgi misionāri visur, Svētā Gara iedvesmoti, sludina Evaņģēliju. Ahā, vēl viena lieta. Starp visām šīm vietām ir konkrētie kilometri un benzīns iet, iet, iet... Zaķīši + stirnas + putņi = mašīnu remonti. No tā nav iespējams atbrīvoties. Neviens no mums taču nemeklē mierīgo dzīvi. Paldies tiem, kuri lasa jau 301. ziņu šajā blogā vai fejsbukā.

"Daudz aicināto, bet maz izredzēto"

    Šie vārdi no šodienas Evaņģēlija prasa pārdomāt, ko es daru ar aicinājumu, kuru Dievs deva. Un no cita fragmenta Jēzus vārdi: "Seko Man!" rāda perspektīvu jeb ceļu. Jēzus pats ir teicis arī tos vārdus: "Es esmu Ceļš, Patiesība u Dzīvība". Skatoties uz šiem otriem vārdiem, sevišķi uz vārdu izredzētais, nāk domā šis notikums, kuru šodien pieminējām Rožukronī: Jēzus Kristīšana Jordānā. Debesu Tēvs atklāja savu Dēlu, Kuru Viņš mīl un Kurš Viņam ļoti patīk. Tādā perspektīvā izredzētais ir tas, kas seko Jēzum, kas iet Dievam pretī, bet grēkam pagriež muguru. Tas izpaužas visdažādākos garīgumos Baznīcā, gan tādos, kas veido kopienas, ordeņus, kongregācijas, gan tādos, kas ir vairāk piemēroti individuālām attiecībām ar Dievu, kā piem. kad cilvēks, lai pilnīgāk pildītu Dieva gribu, padodas Dieva Mātei sevišķā verdzībā. Kaut gan tas skan ļoti necilvēciski, bet tas arī ir svētuma ceļš, uz kura cilvēks atsakas no daudzām lietām, bet par tām rūpējas Dieva Māte Marija. Un tā piemēram svētīgam kapucīnu tēvam Honoratam kā dzīves moto bija vārdi: "Tuus totus" ("Tavs viss") - attiecībā uz Dieva Māti, bet svētam pāvestam Jānim Pāvilam II "Totus Tuus" ("Viss Tavs"). Tas atnesa lielos svētuma augļus (par Jāni Pāvilu II Jūs daudz dzirdējāt; svētīgais Honorāts dibināja ļoti grūtos apstakļos gandrīz 30 reliģiskas kongrēgācijas. Šis reliģisko institutu tīkls un kontakti starp individuālām personām palīdz izplatīt Evaņģēliju ikkatra zemes stūrītī) un nemitīgi prasa arī no mums šodien aktīvi darboties savās kopienās un draudzēs, bet sākumā - lūgšanā.

Reklāmticība un ticība

    Kāds zēns dodoties svētceļojumā uz Aglonu teica: "Pieci eiriki! Ja es nebrauktu, man būtu kabatā 5 eiriki un es sev nopirktu končas, cepumus, dzerienus. Bet..." Šajā svētceļojumā, kurā bijām šodien Aglonā, bērni tika pabaroti līdz ausīm un uz turieni tika ar ērto autobusu. Bet ne tas ir vissvarīgākais. Ceļā bija garīgas dziesmas, rožukroņa noslēpums, stāsts par grēksūdzi un atlaidām, pasaka, kurā visi varēja ņemt aktīvi dalību. Tas autobusā. Bet Aglonā bija svētā Mise, bet pirms Mises bija grēksūdzes sakraments. Mises laikā daudzi puiši pirmo vai otro reizi dzīvē piekalpoja kā ministranti, daudzi pieņēma sv. Komūniju, varēja dzirdēt arī stāstu par Fatimu un par bīskapiem, kuri abglabāti bazilikā. Visi gājām pie Dievmātes svētbildes (daudzi pirmo reizi) un varējā kārtīgi palūgties. Bija laiks apstaigāt visu teritoriju pie baznīcas un grupās izpildīt sagatavotus uzdevumus piemēram pie trijiem krustiem, pie svētavota, pie Dievmātes no La Salette staujas un citur. Ar laiku auga prieks un laime, ka mēs esam Aglonā pie Dievmātes. Kāda meitene teica, ka šī baznīca ir ļoti skaista, bet puikas kļuva daudz klusāki, jo, man šķiet, daži sāka ļoti vērtēt to notikumu, kurā piedalās. Atpakaļceļā meitenes skaisti dziedāja un dziedāja, ar to liecinādamas par šo prieku un par žēlastībām, kuras saņēma no Dieva. Es ceru, ka tas turpināsies ikdienišķajā dzīvē, bet sevišķi svētdienu svētajās Misēs.

Kad tu brauksi ciemos...

    Kad tu brauksi ciemos, neaizmirsti par Dievu - to šī bloga lasītājiem pat nevajag atgadināt. Tāpēc es to nerakstu, lai atgadinātu, bet lai akcentētu. Jo daudzas reizes cilvēks nepilda savus reliģiskus pienākumus, arī tos zem smaga grēka (piem. neiet uz svētdienas svēto Misi), tikai tāpēc, ka "atbrauca ciemiņi".

    Lūk kādā pilsētā tuvojās sv. Mise. Un atnāca kāds cilvēks, priesteris ar viņu parunāja, pēc tam bija grēksūdze, šis cilvēks palūdzās un... izgāja. Sv. Mise kāvējās, jo citi viņu meklēja, bet neatrada. Laikam viņš ar ciemiņiem staigāja svētdien pa veikaliem un vēl gribēja viņiem parādīt baznīcu. Tāpēc šī tikšanās ar priesteri, "neplānota" grēksūdze un... atkal pie ciemiņiem, bet diemžēl bez svētdienas sv. Mises. Ja ir šī svētā Mise, tad ir vissvarīgākais. Ja svētdienas sv. Mise izlaista, tad cilvēks neiet pretī augšāmceltam Jēzum Kristum, vēl nesatikās ar dzīvo Jēzu, vēl citur meklē savu dzīvi.

    Vai nebūtu labi un skaisti, ja ciemiņi vestu saimniekus uz baznīcu? Braukšu pie tevis, ja svētdien brauksim un svēto Misi. Es gribu braukt pie tevis, bet daudz vairāk gribu iet pretī Jēzum, Kas svētdien augšāmcēlās. Grill? - Labi, bet pēc sv. Mises.

Lielā miera mīļotāji kontra bērni

    Nesen es rakstīju par sevišķo... teiksim... "garīgumu", kas izpaužas lielā miera un klusuma mīlestībā. Protams ar tādiem "garīgumiem" ir tā, ka nekad nevar sasniegt gan mieru, gan klusumu, jo izslēdz šo vissvarīgāko, tas ir mīlestību. Kad parādās pat mazais bērniņš, kas vēl neprot runāt, bet tomēr runā savā valodā, beidzas "garīgums". Nu nē, nebeidzas, jo nebija nekāda garīguma. Vienkārši. Tad cilvēks, kas ļoti rūpējās 60, 70, 80 gadus par "garīgumu", palika ar neko. Labi, labi, kāds pateiks, viņi tā iemācījās lūgties. Kā iemācīja lūgties? Ka gatavi ir izmest katru no baznīcas, pat mazo bērnu? Nu labi, atstāsim viņus, lai pat katru dienu runā man un citiem, ka bērni viņiem traucē, jo trokšņo. Jā jā, koncertu dalībnieki, kuriem netraucē 1 000 000 Watu mūzika, bet viena normāla balss, bērna balss traucē? Netraucējiet bērniem nākt pie Jēzus tā, kā jūs varbūt traucējāt saviem bērniem. Kāds kādreiz teica, ka egoisti nekad nekādu kopienu neizveidos. Atā!

    Šodien galvenajā Misē pirmo reizi bija ministrantu pilnā (gandrīz) asiste. Bija jaunie ministranti, kuri ātri tika iemācīti, kā nēsāt sveces, aizdegt tās, kā ar svecēm staigāt, kā kalpot ar tribulāru un laiviņu, kā iet procesijā. Tajā piedalījās arī vecie ministranti un ceru, ka viņi nedomās, ka es gribu viņiem vistuvākā laikā pateikt paldies. Protams, ka nē! Jo liturģija, jo svētā Mise ir visiem un vajag palielināt aktīvo dalībnieku loku. Ja cilvēks aktīvi piedalās (ne visi tā var, jo taču ir slimie un vecie ļaudis baznīcā un man teica, ka vajadzētu visu runāt un dziedāt vēl skaļāk, jo nedzird), tad, tā es to saprotu, var vēl labāk lūgties. Taču pat vārds liturģija (grieķu valodā: laos - ļaudis, ergon - darbs) rāda tās raksturu - ļoti aktīvo piedalīšanos, kur klusuma ir vismazāk. Tad bija svētajā Misē svinīgākie elementi, kā ieejas un izejas procesija, sveces Evaņģēlija lasīšanas laikā, dažas reizes tribulārs, lai incensētu Evaņģēlija grāmatu un Vissvētāko Sakramentu. Nedrīkst ļaut liturģijai "nomirt", sasalt, apklusēt. Vai Jūs daudzās reizēs piedalījāties tādās liturģijās, kur neviens, jā, neviens, izņemot priesteri, nepateica nevienu vārdu? Liturģijai jābūt skaistai un dzīvai, jo tā ir ticības attēls.

Draudze aktīviem cilvēkiem

    Nebaidieties, nespēlēsim bumbu. Ne par tādu aktivitāti es domāju. Bet par aktivitāti, kas ir kalpošana. Ne katrs būs ērģelnieks, ne katrs būs korī, ne visi būs draudzes padomē. Bet ir vajadzīgi ministranti, lai svētdienas summā būtu lielā un pilnā ministrantu asiste. Ir vajadzīga bērnu un jauniešu schola, koris, vajag vēl vairāk cilvēku, kas rūpētos par bērniem pirms liturģijas un liturģijas laikā. Ir tie, kas lasa lasījumus, bet vēl vajadzīgi jauni. Ir vajadzīgi visi ar saviem jautājumiem, lai tos atrisinātu. Un šie jautājumi visbiežāk nav pārāk sarežģīti, bet var vest uz kalpošanu draudzē. Draudzē nav tā, ka ir priesteris, viens ministrants, varbūt viena katehēte un viss - pilnīga organizācija. Ja tā ir, tas nozīmē, ka tā ir ļoti mazā draudze. Ja ne mazā, jo daudz cilvēku, tas nozīmē, ka nav līdzdarbības un uzticības, un ticība nav galvenais dzīves motors, bet kaut kas cits. Tomēr katrs var kaut ko dot no sevis, kādu dāvanu, talantus, kurus lietos Dievam par godu un citu labā. Ja es kaut ko redzu, ko vajadzētu mainīt, uzlabot, tad es iešu un runāšu par to, jo man nepatīk dzīvot tā sauktā mierā. Īstenībā nav mierīgas dzīves. Jo vai viens otram ir brālis un māsa Kristū, vai tā vienkārši nav. Un tad cilvēkus vieno citi biznesi, nevis mīlestība, kas ir no Dieva. Jūs redzāt atšķirību? Tāpēc jau sen, pirms apmēram 1500 gadiem, svētais pāvests Leons Lielais pasvītroja, ka cilvēks, kas dzīvo, ir Dieva gods. Kas dzīvo? Tas, kas pilda Dieva gribu. Bet jau tas prasa būt aktīvam Baznīcā.

Misionāri paliek Viļakā!

    Es ļoti priecājos, ka nebūs pārtraukuma misionāru kalpošanā mūsu draudzēs. Pēc sarunām un lūgšanām, pēc dažām nedēļām pārdomās, ir pieņemts lēmums: Misionāri paliek. Tagad var visu plānot, visas misionāru darbības turpināt gan Viļakā un Liepnā, gan visā Latvijā (Marijas skola un Oasis).

    Kāds man nesen teica: "kur rezultāti? Nav rezultātu!" Bet es varētu viņam atbildēt: "Kāpēc tu savā dzīvē neredzi rezultātus? Vai tu gribēji, lai tie būtu? Ko tu esi darījis, lai ar misionāru palīdzību kaut ko varbūt mainīt savā dzīvē? Ak, tu neesi darījis neko! Kā tad tu vari redzēt rezultātus? Jo ir tādi, kuri izmanto šo iespēju, līdzdarbojas ar misionāriem un redz savā dzīvē labos augļus. Jo problēma nav tur, ka es neredzu, bet šeit: man negribas. Varbūt man ir ērti dzīvot tā, kā līdz šim dzīvoju. Dievs to zina. Ir tā, kā ar šo puisi, kas nēsāja cepuri ar lielo sarkano zvaigzni: "No Kubas" - teica. Kaut gan viņam skaidroja daži cilvēki dažas reizes, ko nozīmē šis simbols, un kaut gan šķita, ka viņš saprata, bet tomēr... nesaprata, vai propagandas spēks bija tik liels, ka viņš dziļi tur šo pārliecību, ka ar šo zvaigzni viņam būs feini. Nu bet šo stāstu neturpināšu, jo nav jēgas. Bet varbūt... sāksim stāstu, kā pasaku. Kāda firma ražo cepures ar zvaigzni (šoreiz nerunāsim, kāpēc, jo ir cita tēma) 1 miljonu cepuru gadā. Cita firma ražo priekšmetus līdzīgus rožukroņiem, līdzīgus, jo uz krusta ir pavisam citi elementi, piemēram 10 milj. "rožukroņus". Citas firmas ražo vēl citas lietas saistītas ar revolūciju. Un arī to propaģē filmas un dziesmas, un grāmatas. Cilvēki to pērk. Neizdod savu naudu uz citām, bet labām lietām un kā šeit neticēt tam, kas teica, ka iekams tu saņēmsi naudu, īstenībā tā jau ir izdota. Kad cilvēks redz apkārt tādas lietas un domā, ka tā ir patiesība, nevis propaganda, un tā viņu mācā skolā (varbūt; vai Jūs atcerāties, kā mēs runājām par projektiem un kredītiem - lai "izražotu" jaunus vergus, kuri strādās līdz nāvei tikai, lai atdotu procentus), tad kā brīnīties redzot jauno cilvēku ar "rožukroni" uz kakla un cepuri ar lielo sarkano zvaigzni uz galvas?

    Bet varbūt Jums ir arī kādi "rožukroņi" un sarkanas zvaigznes, vai tam līdzīgas lietas? Kā kurš grib: zvaigzne vai rezultāti. Citā vietā tas ir labāk pateikts: "Jūs nevarāt kalpot Dievam un mamonai".

Svētceļojuma 6. un 7. diena

    6. dienā mūsu grupa palielinājās par 5 cilvēkiem. Tie bija ciemiņi no Nīderlandes. Starp viņiem divi priesteri, kas jau septiņus gadus brauka uz Latviju un dodas uz Aglonu. Šoreiz viņi pievienojās mūsu grupai un kopā ar viņiem trīs jaunieši no viņu valsts. Lai saprastos, nāca palīgā angļu un franču valodas. Šajā dienā arī rožukronis ceļā bija piecās valodās: latviešu, nīderlandiešu, vietnamiešu (jā!), poļu un krievu. Man izdevās atbraukt pie svētceļniekiem, bet drusciņ vēlāk, jo man vēl bija otrā sv. Mise Viļakā, kādā mājā, pie Dievmātes, kas arī svētceļo un iet pie ģimenēm statujas zīmē. Un tur bijām kopā ar misionāru ģimeni. Svētceļojumā uz Aglonu mūs gaidīja pārsteigums - pusdienas pie Lauras vecākiem Maltā. Šajā dienā man izdevās iet 13 km - no Feimaņiem pie svētceļniekiem un pēc tam jau kopā uz Feimaņiem. Tur bija sākumā sv. Mise ar vēsperēm, pēc tam vakariņas. Bija jau tumšs, kad devos atpakaļceļā un braucu lēni (jā, nogurums) 2.5 stundas.

    7. dienā gājām uz pašu Aglonu un mēģinājām uzvarēt nogurumu. Un izdevās. Otro reizi (gan 1. gan 2. svētceļojumā) no Viļakas uz Aglonu gāja visās septiņās dienās Iveta. Pateicība Dievam. Es un Līga arī, bet ne visās dienās. Citi no Viļakas gāja pirmo reizi (kaut gan dzirdēju, ka kādreiz bija tāds svētceļojums, bet bez turpinājuma).

    Šobrīd nogurums nav svarīgs. Es jau esmu mājās, daži ceļā uz Viļaku, daži palika uz vienu vai uz divām dienām. Mēs atnācām uz baziliku, palūdzāmies Vissvētākā Sakramenta priekšā, gājām pie Dievmātes svētbildes, fotogrāfējāmies, satikām draugus un draudzenes. Pirms izbraukšanas mani uzaicināja Rīgas katoļu ģimnazija grupa uz vakariņām, jo tur ir daudz cilvēku, ar kuriem es līdzdarbojos daudzus gadus Rīgā un Olainē, pat kopš atbraukšanas uz Latviju, sevišķi no neokatehumenāta.

    Ceļā mēs lūdzāmies nodomos, kurus mums uzrakstīja cilvēki gan Viļakā, gan pa ceļu. Svētceļojums tas ir lūgšanas laiks un dzīvē parādās arvien jaunie lūgšanas nodomi. Tas arī ir kalpošanas laiks. Un pateicības laiks: pateicība Dievam par šīm dienām un liels paldies labas gribas cilvēkiem, kuri visdažādākajā veidā atbalstīja šo svētceļojumu. Paldies misionārei Dzintrai, kas to organizēja un misionāru ģimenei, kas gan rūpējās par bērniem, gan par mums, lai vienmēr būtu ļoti garšīga maltīte. Ar Dieva palīdzību pēc gada būs trešais svētceļojums Viļaka-Aglona.

Svētceļojuma 5. diena

    Pēc rīta sv. Mises es ar diviem cilvēkiem devamies ceļā pie svētceļniekiem. Satikām viņus jau Rēzeknē un pievienojamies (es pēc pusstundas, jo vajadzēja atstāt mašīnu pie baznīcas). Es redzēju, ka svētceļojums ir ļoti vajadzīgs arī Rēzeknes iedzīvotājiem un es ceru, ka ar dziesmām un katehēzi parkā mēs ienesām prieku viņu dzīvē. Kā pagajušajā gadā, tā arī šogad ar lielo sirsnību mūs uzņēma tēvi mariāni un pie viņiem Sāpju Dievmātes baznīcā svinējām svēto Misi. Galvenais nodoms bija par laulātajiem, par vīru un sievu, kuri tieši šodien pirms 14 gadiem laulības sakramentu pieņēma, un kuri daudzas stundas pavadīja kopā ar svētceļniekiem.

    Ceļā arī satikām tēvus mariāņus. Bet arī cilvēku kas ar prieku rādīja virzienu uz Aglonu. Satikām ar daudziem no mums pazīstamu svētceļnieku no Rīgas sv. Jēkaba katedrāles, kas bija Aglonā ar divriteni.

    Tagad grupa (vairākumā) ir Ozolainē, lai atpūstos nākamai dienai.

Svētceļojuma 4. diena

    Svētceļniekiem bija svētā Mise baznīcā Kārsavā. Pēc tam brokastis un tālāk uz priekšu. Liels paldies Kārsavas Prāvestam, tautas nama darbiniekiem un visiem Kārsavas iedzīvotājiem par viesmīlību.

    Es atbraucu pie grupas pirms pl. 12:00, atstāju mašīnu pie skolas Adamovā un pateicoties Direktoram un mūzikas Skolotājam ātri tiku atpakaļ pie grupas. Šodien mūsu grupā bija 18 dalībnieki: 5 vīrieši un 13 sievietes. Vīriešu 5 reizes vairāk nekā pagājušajā gadā, bet sieviešu - gandrīz 2 reizes vairāk. Ejot pa ceļu redzējām daudz traktoru ar piekābēm. Jo ir pļaujas laiks un graudus ved uz Rēzekni. Satikām dažādus cilvēkus, kuri laipni ar mums parunāja, vai arī piepildīja mūsu tukšas pudeles ar ūdeni. Brīžiem, kad satiku cilvēkus, kuri tic uz kādām divainām lietām, uz kādiem akmeņiem un tā tālāk, tad ļoti brīnījos un uzdevu sev jautājumu: kāpēc tāds vai cits cilvēks nespēj līdzdarboties ar Dievu? Vai ne tāpēc, ka ir ateists un materialists un visu slēdz tikai materiālajā pasaulē?

    Šodien bija visgarākais ceļš un pat es kopā ar grupu gāju šodien 26 km.. Tāpēc bija daudz laika lūgšanai, gan rožukronim, gan meditācijai pēc Evaņģēlija lasīšanas. Bija lasīts īss katehīsms, kas ļoti konkrēti mums atgadināja mūsu ticības patiesības. Pusdienas ēdām tajā pašā vietā, ka pirms gada (tas protams nebija plānots). Un arī ceļā es un divas veterānes no pirmā svētceļojuma (Iveta un Līga) varējām atgadināt šo iepriekšejo ceļu.

    Adamovas skolā mūs sirsnīgi uzņēma, kārtīgi pabaroja un tad mēs pēc vēsperēm un kompletorija devāmies atpūsties, bet es un trīs dalībnieces - pēc plāna - braucām uz Viļaku.

Svētceļojuma 3. diena

    No rīta pēc pl. 6:00 es devos ceļā ar mašīnu uz Baltinavu, kur satiku svētceļniekus gatavus svinēt svēto Misi. Tā notika kristīgās skolas kapelā un tika apvienota ar laudēm. Šv. Mise ir svētceļojuma galvenais notikums un tieši tā tika saplānots maršruts, lai tā būtu katru dienu. Šodien pa ceļu dažas reizes es redzēju cilvēkus, kas gāja uz svēto Misi, vai mašīnas pie baznīcām Rekovā un Kupravā Mises laikā. Kad cilvēks iet svētceļojumā, tad drusciņ citādāk skatās uz apkārtējo pasauli, jo vienkārši iet citu ceļu, nekā parasti. Šodien Dieva vārds pievērsa uzmanību ticībai un tam, ka vajag, lai tā augtu un lai liecinātu par to. Un tieši pateicoties Baznīcas ticībai mēs varam satikties ar Jēzu kā Dievu un pieņemt Viņu svētajā Komūnijā. Svētceļnieki-misionāri bija arī klātesošie Viļakā, kur pēc plāna vadīja visu svēto skolu bērniem. Un notika, ka šoreiz misināru bērni izlozēja Bērniņu Jēzu un Viņš savas figuriņas zīmē devās svētceļojumā. Mūsu grupa aug un šodien jau ir 4 svētceļnieki vairāk. Un tas vēl nav viss. Citi arī grib ar mums iet uz Aglonu.

Svētceļojuma 2. diena

    Es zvanīju un jautāju svētceļniekiem par šo dienu, jo pats biju aizņemts Viļakā un Vēdeniešos (kapusvētki - bija daudz ko darīt, piemēram uztaisīt pajumi). Tad kāds teica, ka bija ļoti silti. Cits, ka bija kā uz pannas. Tāpēc mēs nolēmām, ka labi būtu nākamā dienā iziet no paša rīta, kad nav tik karsti un vairāk laika būs atpūtai. Un man sanāks satikties ar svētceļniekiem un kopā ar viņiem svinēt svētdienas svēto Misi Baltinavā 7:00. Ļoti labi, ka rīt būs vairāk mežu. Šodien svētceļnieki drosmīgi gāja uz priekšu un arī evaņģēlizēja cilvēkus, kurus satika. Tie, kuri svētceļniekiem deva lapiņas ar uzrakstītiem nodomiem lai zina, ka svētceļnieki tās lasa un lūdzas šajos nodomos.

Svētceļojuma 1. diena

    Svētceļojums sākās pl. 11:20 ar svēto Misi, kurā piedalījās svētceļnieki. Bet ne tikai no mūsu grupas. Tieši šajā dienā atbrauca ar autobusu uz Viļaku svētceļnieki no Nīdermuižas. Es viņiem pastāstīju par Viļaku un baznīcu, arī par vēsturi. Pēc tam viņi dievbijīgi piedalījās sv. Misē un skaisti dziedāja. Pēc tam kopā devamies svētceļojumā, bet māsas no Nīdermuižas mūs pavadīja līdz pieminekļa netālu no baznīcas, kur palūdzāmies par tiem, kuri atdeva savu dzīvi par brīvo Latviju. Pastāstīju, ka mūsu baznīcā var saņemt pilnas atlaidas katru dienu.

    Viduču skolā mūs uzņēma ar garšīgām pusdienām, par kuru liels paldies gan direktorei, gan visiem darbiniekiem. Izdevās pirmo etapu iet mums visiem, visiem dalībniekiem kopā. Šajā brīdī mēs bijām 15. Bet taču pēc pāris dienām vēl daži pievienosies.

    Laiku Dievs deva ļoti labo, bija arī kur pasēdēt, vislabāk ēnā, lai kājas atpūstos. Un Škilbanu sākumā apēdām pirmās vieglas vakariņas. Bet bija vēl kaut kas, sevīšķs pārsteigums pēc vakariņām, jo viens saimnieks mūs uzaicināja uz avenēm, kurus ēdām no krūmīšiem.

    Rekovas baznīcā arī mūs sirsnīgi uzņēma un tur bija galvenās vakariņas un vēsperes, un kompletorijs, kurus vadīja Šķīlbēnu draudzes prāvests Staņislavs.

    Visjaunākam dalībniekam ir tikai trīs mēneši un piecas dienas!

    Man šķiet, ka nevienam nevienas tulznas nav.

Uz Aglonu!

    Jau tikai pēc apmēram 15 stundām mūsu svētceļnieku grupa dosies 2.(!) svētceļojumā no Viļakas uz Aglonu. Lūgšanas gars ir, pilna gatavība arī, sagatavoti nodomi, ceram uz Dievmātes aizbildniecību mūsu ceļam, tālāk Dievs piepildīs visu ar savu žēlastību. Pēc iespējas katru dienu mēģināšu uzrakstīt dažus vārdus, kā svētceļniekiem iet. Rīt sāksim svētceļojumu ar svēto Misi pl. 11:00 Viļakas Jēzus Sirds baznīcā, vienu gadu pēc tā, kad pie mums bija Pasaules Jauniešu Dienu Krusts un Dieva Mātes ikona.

Jaunās dienas

    Sākās citas, jaunas dienas. Jo bija lielie kapusvētki Viļakas sv. Mateja kapsētā, notiek pēdējas sagatavošanas svētceļojumam uz Aglonu, ciemos atbrauca divi priesteri no Nīderlandes, šodien es piedalījos ielas evaņģēlizācijā Viļakā, kuru vadīja pr. Stefans no Nīderlandes un misionāre Dzintra, redzēju šīs sarunas ar satiktiem cilvēkiem, viņu gatavību klausīties par Dieva mīlestību un pieņemt Jēzu par savu Kungu un Pestītāju. Redzēju cilvēku mīlestību pret tiem, kuri arī mājās vēlas stāstīt par Dieva Mīlestību. Šīs dienas turpināsies, jo piektdien sāksies svētceļojums, sestdien kapusvētki Vēdeniešos un nākamās dienās man iespēja iet dažas stundas kopā ar svētceļniekiem. Grupa arī būs sevišķa un ļoti atšķīras no tās, kas gāja iepriekšējā gadā. Ne tikai, ka būs lielāka, bet ka būs mazi bērni. Ir jau jauns krusts (paldies Aldim), lūgšanu un dziesmu grāmatiņas, kā arī gatavas laudes, vēsperes un kompletoriji uz katru dienu (paldies Dzintrai).

Kad gribas raudāt.

    Gribas raudāt, kad kāds nāk un prasa kristīt bērnu. "Kas ir kristības sakraments?" -"Es nezinu." Vai cita tam līdzīga atbilde. Es negribu šeit runāt kā kāds tiesnesis, kas tūlīt atradīs kādu sodu. No tā es esmu tālu. Jo kaut gan gribētos, ļoti ļoti gribētos dzirdēt kādu pareizo atbildi (tā arī notiek un dzīve par to liecina), bet tomēr tas, ka cilvēks atnāca, lai kristītu savu bērnu, tas dod cerību, tādu cerību, kas ir no Dieva, ka atnāks diena, kad važas tiks sarautas un cilvēks ļoti dedzīgi un auglīgi līdzdarbosies ar Dievu un ļoti centīsies, lai viņā visu laiku būtu svētdaroša žēlastība, jo tas ir ceļš uz Debesu Valstību. Tā ir taisnība, ka viens sēj, bet otrais pļauj. Un tāpēc šī laju līdzdarbošanās ar priesteriem ir kā Dieva darbu cilvēkos ilustrācija. Jo Dievs vienmēr ir šis sākums, galvenais viedotājs un mērķis. Bet mūsu līdzdarbošanās savā starpā un ar Dievu pārveidosies pestīšana. Vajag tikai šajā darbā izturēt.

Evaņģēlizācijas diena

    Kapusvētki Viļakā tā bija laba iespēja runāt cilvēkiem par Jēzu Kristu, aicināt uz svētceļojumu Viļaka-Aglona, pieņemt lūgumus un nodomus uz šo svētceļojumu no cilvēkiem, kuri nevar iet, izplatīt avīzi "Miliet viens otru" un citu garīgo literatūru, aicināt lūgties par paaicinājumiem uz priesterību un uz klosterdzīvi. Tas šodienas evaņģēlizācijas fragments, kuru darīja misionāri. Ne tikai kapsētā, bet arī pie baznīcas, jo bija koncerts. Ja kāds vēl domātu, ka misionāri nav vajadzīgi, vai ka nav nozīmes - ir vai viņu nav, tas nozīmē, ka tas nav cilvēks, bet laikam kāds innoplaņetjanins, bet tomēr Evaņģēlijs tiek sludināts un cilvēki atver savas sirdis Jēzum.

Dieva griba dzīvē

    Ziniet, Dieva gribu var gaidīt tā, kā bērni kādu ļoti ļoti gaidīto dāvanu no saviem mīļiem vecākiem. Bet ja kāds negrib būt kā bērns un negrib ieiet Debesu Valstībā, tad viņa dzīvē nepastāv tāds jautājums: "Pildīt vai nepildīt Dieva gribu?" Lai tā notiktu tomēr vajag cilvēkam daudz strādāt un uz ceļa pie Dieva uztaisīt tādu šķērsli, kas garantēs, ka Dievs nespēs "traucēt". Bet cik brīnišķīga ir cita cilvēka situācija, kas atver savu sirdi Dievam un līdzdarbojas ar Viņu. Šeit nevajag nekādu šķēršļu būvēt, nocietināt sirdi. Ar tādu cilvēku var arī prāvests līdzdarboties, kad piemēram vajadzētu atrast vietu lūgšanas grupai - "Vai drīkst pie Jums?" - "Kāpēc nē?" Vai ir kādi šķēršļi? Nav! Kāpēc? Tā ir bērna paļāvība uz Tēvu, kas ir debesīs un tieši Viņš ir Tas, Kas organizē mums dzīvi. Kad kāds cilvēks organizē kaut ko, tad tas ir redzams, bet ne viss un ne viss mums nes labumu. Kad Dievs organizē kaut ko, tad tajā ir pestīšana. Bez šaubām. Vai viegli ir paļauties uz Dievu? Nē. Jo vajag mācīties šo uzticību. Arī miesa pretojas, jo nesaprot Dieva lietas. Nu kad cilvēks paļaujas uz Dievu kā bērns, sākas viņā šis liels prieks un liela laime, un pateicība Dievam. Un grib dalīties ar citiem un meklēt brāļus un māsas Kristū, un runā citā valodā, mīlestības valodā. Un par tādu dzīvi draudzē un par tādiem centriem mājās un dzīvokļos vajag rūpēties. Un ļoti labi, ka ir Viļakā misionāri. Es ceru, ka viņu klātbūtne un kalpošana mainīs mūsu draudzē daudz uz labo, tas nozīmē, ka arvien vairāk cilvēku kļūs par Dieva bērniem.