Svētdiena, 26. februāris
Parastā liturģiskā laika 8. svētdiena
(Is 49, 14-15; 1 Kor 4, 1-5; Mt 6, 24-34)

 

 Laikam šodienas Evaņģēlija saturs ir pazīstams visiem. Jēzus Kristus vārdu saturam ir kaut kas no dzejas: vārdi par putniem, kurus baro Debasu Tēvs, par ziediem, kurus ģērbj skaistāk, nekā Salomons - tas viss veido gandrīz pravietiskās aizraušanās klimatu. Visas ikdienišķas rūpes liekas mazsvarīgas, bet tiem, kuri varbūt ir noguruši ikdienišķo pienākumu pildīšanas dēļ, šodienas Evaņģēlija vārdi būs iespēja attaisnot savu bēgšanu no dzīves un aktivitātes. Lai pareizi saprastu šodienas Vārda liturģiju, ir vērts uzdot sev jautājumu: kas tajā ir vissvarīgākais? Liekas, ka tas, kas ir vissvarīgākais, ir Skolotāja no Nācaretes vārdos, kuri tiek izteikti pirms līdzības par putniem un lauku lilijām. Lūk, šie vārdi: „Neviens nevar diviem kungiem kalpot. Viņš vai nu vienu ienīdīs un otru mīlēs vai pie viena turēsies un otru panicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai”. Kas ir mūsu galvenā problēma, satiekoties ar šiem diviem "kungiem", ar kuriem mēs satiekamies mūsu dzīvē un kuru priekšā mums jādara izvēle - kam mēs gribam kalpot? Šķiet, ka mūsu galvena problēma ir tā, kuru Jēzus Kristus sauca par "mamonu": barība, drēbes, materiālas darīšanās, ka tas viss ir realākais nekā Dievs. Daudziem - arī ticīgiem - Dievs ir vienīgi kāda ideja, filozofija, zona, kas iet prom no realitātes. Tāds kārdinājums skatīties uz Dievu kā "pielikumu" realitātei ir visu kārdinājumu sākums. Piemin to pāvests Benedikts XVI savā grāmatā "Jēzus no Nācaretes", kad pārdomā Kunga Jēzus kārdināšanu. Pāvests raksta tur tā: "Visu kārdinājumu centrā (...) ir Dieva nostumšana malā, kad viņš, salīdzinot ar šķietami svarīgākiem musu dzīves jautājumiem, tiek uztverts kā otršķirīgs vai pat lieks un traucējošs. Sakārtot pasauli pašiem, bez Dieva, veidot to uz saviem pamatiem, par īstenību atzīt tikai politisko un materiālo, bet Dievu kā ilūziju atstāt novārtā – tāds ir kārdinājums, kas mūs apdraud daudzos dažādos veidos” (Jozefs Racingers, Benedikts XVI, Jēzus no Nācaretes I, lp. 37.). Jā, šis kārdinājums ir aktuāls visu laiku, arī mums, ticīgajiem, un tāpēc Jēzus mūs brīdina pret šo kārdinajumu. "Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai" - tas ir atgādinājums, ka tieši Dievs ir Dievs, ka Viņš ir un darbojas reāli. Viņš nav kāda ideja, pielikums dzīvei. Viņš ir patiess. Mums, kas varbūt kā Siona saucam: „Kungs mani ir atstājis, Kungs mani ir aizmirsis” Dievs atbild ar pravieša Isaja grāmatas vārdiem: „Vai tad sieviete var aizmirst savu zīdaini, tā ka neiežēlotos par savu miesīgo dēlu? Bet, pat ja viņa to aizmirstu, Es tomēr tevi neaizmirsīšu”. Dievs ir, Viņš mums to atgādina, Viņš ir - var teikt - "vairāk" nekā mēs paši. Svētais Pāvils runā mums šodien par to, pasvītrodams: „Bet tas nav no svara, ka jūs vai kāda cita cilvēku tiesa mani tiesātu. Arī pats sevi es netiesāju, jo sirdsapziņa man neko nepārmet. Bet tas vēl mani neattaisno. Kungs ir mans tiesnesis”. Tikai Dievs un Viņa spriedums ir reāls, patiess, un tieši Dieva spriedumu gaida svētais Pāvils.
Dievs ir, Viņa vārds tika atklāts Mozum "Es Esmu Tas, Kurš Esmu". Ticīgā cilvēka dzīvē ir ticība, ka Dievs ir un darbojas - reāli. Ka Dievs nav ideja, bet patiesā Persona, Kas ir kā māte, kas pacēl bērnu, kā mīļojošs Tēvs, Kas reāli darbojas mūsu dzīvē. Kāds pateiks - kāpēc tad Dievs neatklājas "skaidrāk"? Gadās, ka tā, kā Sātans, Jēzus kārdināšanas laikā, vai tā, kā krustā sišanas liecinieki - mēs, ticīgie, kliedzam: "Ja Tu esi Dieva Dēls, ja Tu esi Dievs... nokāp no krusta, dziedini, dari tā, lai es zinātu, ka Tu patiesi esi". Pāvests augšminētajā grāmatā raksta: „Te mūsu priekšā atrodas viss lielais jautājums – kā var un kā nevar iepazīt Dievu; kā cilvēks var palikt uzticīgs Dievam un kā viņš var Dievu pazaudēt. Ar augstprātību, kas Dievu grib padarīt par objektu un uzspiest Viņiam nosacījumus kā laboratorijas eksperimentā, nav iespējams Dievu atrast. Jo augstprātība nozīmē, ka noliedzam Dievu kā Dievu, nostādot sevi pāri Viņiam, atmetot visu mīlestības, iekšējās ieklausīšanas jomu un atzīstot par īstu vairs tikai to, ko var eksperimentāli pārbaudīt un satvert ar rokam. Kurš tā domā, tas liek sevi Dieva vietā un līdz ar to noniecina ne tikai Dievu, bet arī pasauli un pats sevi.” (Jozefs Racingers, Benedikts XVI, Jēzus no Nācaretes I, lp. 44.).
Lai šodienas Dieva Vārds, un arī Euharistija - Dieva mīlestības un Viņa patiesās un reālās klātbūtnes noslēpumainais sakraments, atjauno mūsos ticību uz Dievu, Kas ir. Tas mums ļaus no jaunā pieņemt šo "mīlestības un iekšējās klausīšanās pilno izmēru", kas nekārdina Dievu, bet paļaujas uz Viņu. Beidzot lai palīdz mums pamosties un ļauj ieraudzīt, ieticēt un pieņemt, ka DIEVS IR, ka VIŅŠ IR VAIRĀK, nekā barība, drēbes un visas citas materiālās lietas, ka TIKAI VIŅAM VAR KALPOT, jo tikai VIŅŠ IR KUNGS.
Jan Karczewski OFMCap.

"Lai jums ir acis galvā".

Lai šis teksts, ko es pārtulkoju no breviāra, palīdz mums dzīvot vienotībā ar Jēzu visos dzīves apstākļos.

Svētā Gregora no Nissas, bīskapa, sprediķa fragmenti:

"Ja dvēsele virza acis uz savu Galvu, kura ir - pēc sv. Pāvila vārdiem - pats Kristus," var nopelnīt to, ka viņu sauks "'laimīga', saņemta [šajā brīdī] skatiena asuma iemesla dēļ. Jo skatās uz turieni, kur nav ļaunuma tumsu. Lielajam Apustulim Pāvilam, un citiem viņam līdzīgiem, bija 'acis galvā', tāpat kā arī visi, kuri dzīvo, kustās un ir Kristū".

Tāpat kā cilvēks, kas ir gaismas vidū, "neskatās tumsā, tā arī ir neiespējams, lai tas, kas virza savu skatienu uz Kristu, varētu to pieturēt uz kādas tukšības. Jebkurš tad, kam 'ir acis galvā' - par galvu es saprotu sākumu un visa principu - tas ieskatās Visaugstākajā Labumā, tas nozīmē Kristū, kurš ir visaugstākais un - ar katru kritēriju - bezgalīgais labums. Tāds cilvēks ieskatās patiesībā, taisnīgumā, neaptraipīgumā - ieskatās ikkatrā labumā. 'Gudrajam ir acis savā galvā, bet muļķis staigā tumsā'. Kas necel gaismu uz svečtura, bet to slēpj zem gultas, maina savu gaismu tumsā.

Cik daudz ir tādu, kuri atrod labpatiku mūžīgos labumos, pārdomā reālas vērtības, bet tomēr viņi ir uzskatīti par aklajiem un neprātīgajiem. Svētais Pāvils uzskatīja to par godības iemeslu, sludinādams, ka kļuva mulķis Kristus dēļ. Viņa gudrība un saprāts neaizturējās uz tukšībām, par kurām mēs tik ļoti rūpējāmies šajā pasaulē. Tāpēc viņš runā: 'Mēs muļķi Kristus dēļ'. Tas ir tā, kā viņš pateiktu: "Tajā, kas attiecas uz dzīvi uz zemes, mēs esam akli, jo mēs virzam skatienu uz augšu un mums ir '<acis galvā>'. Tāpēc Apustulim nebija mājas ne uztures, viņš bija nadzīgs, nemitīgi ceļojumā, viņš cieta badu un slāpes".

Vai mēs neapžēlotu viņu, vai mēs nedomātu par viņu, ka viņš esot "žēluma cienīgs"? Mēs taču redzam Pāvilu, ka ir "apcietināts, šaustīts, iegremdēts viļņos pēc kuģa katastrofas, vadīts dzelžos [...]. Un kaut gan pret viņu uzvedās tādā veidā, viņš nepagrieza savas acis, bet vienmēr tās viņam bija 'galvā', sauktdams: 'Kas mūs var šķirt no Kristus mīlestības? Vai bēdas, vai vajāšanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai zobens?' Tas nozīmē: 'Kas spēj izraut man acis no galvas un pārnest uz to, kas ir tukšība'.

Mums arī līdzīgi pavēl darīt, kad runā: 'Centieties pēc tā, kas augšā', tas nozīmē: 'Lai jums ir acis galvā'".

Ņem savu krustu un seko Man!

Jēzus Kristus, Otrā Dievišķā Persona, kļuva Cilvēks, lai izpildītu Sava Debesu Tēva gribu: "Lūk, Es nāku pildīt Tavu gribu". Jēzus, patiess Dievs un patiess Cilvēks, Dievišķā Persona, Kas pieņēma mūsu cilvēcisko dabu ar visu, kas tajā ir, izņemot grēku, pilnīgi izpildīja Tēva gribu: sludināja Evaņģēliju, dziedināja slimos un paņēma krustu, ar kuru paņēma arī mūsu grēkus, nomira pie krusta, tika apbedīts un trešajā dienā augšāmcēlās, un dzīvo.

Jēzus teica: "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība"; un arī: "Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība"; un: "Neviens nenāk pie Tēva citādi, kā tikai caur Mani". Jēzus mūs mācīja un māca, kā iet pie Tēva, kā dzīvot jau tagad vienotībā ar Dievu. Lai mēs droši varētu iet pie Tēva, Jēzus dibināja Baznīcu, kurā ir visi līdzekļi vajadzīgi, lai droši ietu pestīšanas ceļu.

Šodien, piektdien, mēs skatāmies uz krustu, uz savu krustu. Mācāmies to nest, mācāmies no Jēzus. Jēzus gāja uz priekšu, pildīja Tēva gribu, kaut gan bija tik daudz šķēršļu: cilvēku neuzticība, pretinieku naids un dusmas, zaimi, daudz daudz cilvēku grēku, kuri kliedza: "mēs negribam pieņemt gaismu!" Jēzus tomēr ir paklausīgs Tēva Dēls, Kas tieši aiz mīlestības uz Tēvu un uz cilvēkiem pieņēma krustu, nāvi un augšāmcēlās. Tādā veidā Jēzus uzvarēja grēku, Sātanu, vājības, nāvi. Un tā Viņš parādīja ceļu un runā saviem mācekļiem: "Sekojiet Man! Paņemiet savu krustu un sekojiet Man!" Jēzū Kristū ir uzvara par ikkatru grēku un vājību, Jēzū Kristū ir ikviena žēlastība, Jēzū Kristū ir drošs ceļš, vienīgais ceļš pie Tēva. Daudzi zaudē ticību, daži meklē popularitāti, daudzi atmet krustu un šīs pasaules gudrībā meklē dzīves jēgu. Bet viņiem mēs nesekosim, jo mēs esam Baznīcā - Jēzus Kristus Līgavā un mīlam Jēzu - Baznīcas Dievišķo Līgavaini, un nesdami savus krustus Viņam sekosim ikkatru brīdi.

Bērns garīgajā adopcijā

Es šodien sāku lūgties par nākamo bērnu garīgajā adopcijā. Katrs šis bērns ir sevišķs, protams, bet arī dzīves apstakļi lūgšanas mēnešos parasti arī citi. Vismazāk svarīgs ir tas, ka tas jau ir 31. bērns. Pateicība Dievam.

Par Dievišķo Apredzību

Jau ir vēlu, bet palika ružaņec, tāpēc īsi. No Katehisma: Veidu, kā Dievs vada savu radību uz pilnību, saucam par dievišķo apredzību. Dievs ar savu apredzību sargā un vada visu, ko Viņš radījis. Viņa acīm viss ir kails un atklāts. Dievišķai apredzībai ir konkrēts un tiešs raksturs, tā rūpējas par visu, sākot ar vissīkākajām lietām un beidzot ar lielākajiem pasaules un vēstures notikumiem.

 Dievs dara visu, ko vien vēlas. Daudz domu dzimst cilvēka sirdī, bet vienīgi Dieva nodoms īstenosies. Kungam ir absolūtā vara pār vēsturi un pasauli, lai šādi audzinātu cilvēku paļāvībai uz Viņu. Psalmu lūgšanas ir paļāvības lielā skola. Jēzus prasa bērnišķīgu uzticību debesu Tēva apredzībai. Tāpēc meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, bet tas viss jums būs pielikts klāt.

Dievs iesaista arī radības - tā ir visvarenā Dieva diženuma un labestības zīme. Cilvēkiem Dievs piešķir pat varu brīvi piedalīties Viņa apredzībā. Bieži vien cilvēki neapzināti līdzdarbojas ar dievišķo gribu. Dievs darbojas ikvienā savu radību aktivitātē - jo Dievs ir Tas, kas jūsos izsauc vēlēšanos un rīcību pēc savas labpatikas.

Radība bez Radītāja izgaist.

Dievs savā žēlastības pārpilnībā panāca vislielāko labumu - Kristus pagodināšanu un mūsu atpestīšanu.

Tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu.

Visa cēlonis ir mīlestība, viss pakārtots cilvēka pestīšanai un nekādam citam mērķim.

Tā īsi un tagad laiks rožukronim!

Daži vārdi par piedošanu

Jau divas reizes pēdējos tekstos es rakstīju dažus vārdus par Dieva gribas pildīšanu, ka cilvēkam ir šī vēlme un arī cilvēks grib būt pārliecinātam, ka viņš nemaldās. Un viens no šiem elementiem, kas dod cilvēkam pārliecību, ka viņš iet svētuma ceļu, ir dzīve žēlastības stāvoklī. Ir tomēr tādi apstākļi dzīvē, ka liekas, ka cilvēks ir piespiests izmest no sevis Dieva žēlastību. Bet tomēr cilvēks iekšēji pretojas, negrib kļūt līdzīgs tādiem vilkiem, kuri citiem dara pāri. Tāpēc šodien es atgādinu savu pirmo tekstu šajā blogā. Mainīšu vienīgi dažus vārdus:

Piedot vai nepiedot?

    Atnāca pie manis veca kundze un stāstīja par savas ģimenes problēmām ar kaimiņiem. Situācija ir sarežģīta. Strīdi un citas nepatikšanās. Visa ģimene ļoti pārdzīvo, bet neatrod izeju. Ko darīt?

    Es viņai atbildēju, ka bieži nevaram mainīt ārējas lietas, jo dzīvojam konkrētos apstākļos. Bet tomēr cerība ir. Lūk, kāda cita ģimene nopirka zemi, bet kaimiņš paņēma šo zemi sev. Un šī nabaga ģimene gaidīja un gaidīja, un kad kaimiņš nomira (pēc 15 gadiem!) - atgūva savu zemi. Citai ļoti vecai atraitnei bija maza māja. Bet lai ieietu mājās, vajadzēja iet caur kaimiņa pagalmu. Tomēr viņš tur taisīja žogu! Ko darīt? Tikai tiesa palīdzēja atraitnei. Vēl citiem pa tīrumiem brauka ar "tehniku". Un ko darīt? Iet tiesāties? Varbūt. Taisīt žogus? Bet kas par to maksās?

    Es zinu - atbildēju šai kundzei - kāda pirma lieta obligāti jādara: jāpiedod tiem, kuri mums dara pāri. Jāpiedod. Un nedrīkst ļaut naidam, strīdiem un citiem grēkiem nicināt mūsu sirdis. Vajag piedot un mēģināt atrisināt problēmu pēc savām iespējām, arī ar tiesas palīdzību. Bet sākumā - jāpiedod.

    Tādā veidā mēs būsim Jēzus mācekļi un varēsim skaitīt: "... un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem..."

Pie sliekšņa

Vakar vienā no tekstiem es uzrakstīju: "Un es satiku kādu kundzi, kas lūdzas par savas meitas atgriešanos un viņa uzdeva tādu retorisku jautājumu: "Vai vienmēr cilvēks ir drošs, ka pilda Dieva gribu?" Kā Jūs domājat?"

Tāpēc ka nebija laika, lai ar šo kundzi vairāk parunāt, es pēc tam padomāju, ka cilvēks zina, ka pilda Dieva gribu, kad redz savā dzīvē divus elementus: pirmais - viņš dzīvo Dieva žēlastībā un otrais - paklausībā Baznīcai kalpo tai vai strādā Baznīcas labā. Es vakar arī lasīju citu tekstu, kur līdzīgiem vārdiem tika pasvītrota šī patiesība, bet ar citu akcentu: ka dažreiz cilvēkam paliek tikai lūgšana un Baznīca. Nu bet tas ir pamats.

Tieši tādu situāciju mēs redzam Evaņģēlijā, kad Marija sēž pie Jēzus kājām un klausās, ko Jēzus runā. Tieši to mums vajag: sēdēt pie Jēzus kājām. Mēs sākam darbu ar lūgšanu, darba laikā atrodam arī brīžus lūgties un pēc darba vēl izteicam savu pateicību Dievam.

Tas ir arī kā psalmā, kur ir runā par to, ka labāk man ir sēdēt pie svētnīcas sliekšņa, nevis dzīvot bagāto grēcinieku pilīs.

Sēdēt pie Jēzus nozīmē taču sēdēt pie Debesu Valstības Durvīm, jo Jēzus ir šīs Durvis. Ļaudis, kurus pabaroja Jēzus ar maizi, sēdēja trīs dienas pie Jēzus, kaut gan nezināja, ka sēž pie Debesu Valstības sliekšņa.

No senseniem laikiem es dzirdu sprediķos šos skaistus vārdus: Debesu Valstību visīsāk var nosaukt divos vārdos: Jēzus Kristus.

Lūgšanas auglis

Es nesen biju Polijā un Varšavā redzēju, ka svētīgā tēva Aniceta Koplinska fonds gatavo vietu, kur uzbūvēs ēku, kurā baros 300 bezpajumtniekus. Tagad to dara blakus, zem kapucīnu baznīcas, lielā zālē. Bet atradās sponsori un cilvēki ziedo šim mērķim, tāpēc ir cerības, ka pēc kāda laika tiks uzcelta šī ēka.

Es redzēju kādu cilvēku, kurš vienmēr, katru dienu bija piedzeries. Es par viņu lūdzos atgriešanās nodomā jau dažus gadus tā, kā mums ir parasti tādi nodomi, kuriem esam uzticīgi pat tad, kad mēs zaudētu kontaktu ar kādu cilvēku, bet tomēr lūdzamies. Un lūk, es redzēju šo cilvēku dažas reizes un viņš bija skaidrā. Pateicība Dievam. Bet redzamais auglis aicina turpināt lūgties, jo, kā man teica šā cilvēka mamma, kādu dienu viņa aizmirsa palūgties par savu dēlu un viņam bija autoavārija.

Un es satiku kādu kundzi, kas lūdzas par savas meitas atgriešanos un viņa uzdeva tādu retorisku jautājumu: "Vai vienmēr cilvēks ir drošs, ka pilda Dieva gribu?" Kā Jūs domājat?

Lūgšana par semināristiem

Šodien un rīt semināristiem būs rekolekcijas, tāpēc lūgsimies par Svētā Gara dāvanām priekš semināristiem. Lūgsimies arī par t. Krišjāni, kas vadīs galveno daļu, un par mani, kas tur piepalīdzēs.

Lūgsimies arī par RARZI, kas šodien sāks mācīties semināra telpās, par Dieva svētību viņiem.

Paldies par lūgšanām.