Slavēsim Kungu Jēzu kopā ar sv. Francisku.

Slavēsim Kungu Jēzu kopā ar sv. Francisku.

Tad slavēsim Jēzu Kristu ar vārdiem, kurus savā vēstulē ticīgajiem (nākamais fragments, bet vēl ne pēdējais) uzrakstīja svētais Francisks:

"Ak, cik godības cienīga un svēta, un liela [lieta, ka mums] ir Tēvs debesīs! Ak, cik svēta, cēla, skaista un brīnišķīga [lieta, ka mums] ir Līgavainis! Ak, cik svēta un cik mīļa, labpatīkama, pazemīga, miermīlīga, salda un mīlestības cienīga, un pāri pār visām vēlama [lieta, ka mums] ir tāds Brālis un Dēls, Kurš lika savu dvēseli par savām avīm (sal. Jņ 10,15) un lūdzās uz Tēvu par mums, sacīdams: Svētais Tēvs, pasargi savā vārdā tos, kurus Tu Man devi (sal. Jņ 17,11). Tēvs, visi, kurus Tu Man devi pasaulē, bija Tavi, un Tu devi tos Man (sal. Jņ 17,6). Un vārdi, kurus Tu Man devi, Es devu viņiem; un viņi tos pieņēma un patiesi atzina, ka Es esmu izgājis no Tevis, un ticēja, ka Tu Mani esi sūtījis (sal. Jņ 17,8); Es lūdzu par viņiem, nevis par pasauli (sal. Jņ 17,9); svētī un svētdari tos (sal. Jņ 17,17). Un par viņiem Es upurēju pats sevi, lai viņi tiktu svētdarīti (sal. Jņ 17,19) vienā, tā kā Mēs (sal. Jņ 17,11) esam. Tēvs, Es vēlos, lai tur, kur Es esmu, arī tie būtu ar Mani, lai viņi redzētu manu godību (sal. Jņ 17,24) Tavā valstībā (sal. Mt 20,21).

Tam, kas tik daudz izcieta par mums, tik daudz labā dāvāja mums un dāvās nākotnē, lai visa radība, kura ir debesīs, virs zemes, jūrā un dziļumos atdod svētību, slavu, godu un godību kā Dievam (sal. Atkl 5,13), jo Viņš ir mūsu spēks un stiprums, Kurš pats ir labs, pats Visaugstākais, pats Visvarenais, brīnišķīgs, godības cienīgs un pats Svēts, slavas cienīgs un svētīgs nebeidzamos mūžīgi mūžos. Amen".

Jēzus Kristus līgavaiņi, brāļi un mātes.

Jēzus Kristus līgavaiņi, brāļi un mātes.

Mūsu pazemība Dieva priekšā ir nepieciešama, lai mums būtu iespēja dzīvot pēc Evaņģēlija. Mums ir dots sekot Jēzum Kristum, kā teica svētais Francisks - mēs nevaram Viņam sekot kā Dievam, bet varam Viņam sekot Viņa cilvēciskumā. Un tas ir tik daudz, ka pietiek uz visu dzīvi. jo tas prasa no mums būt dināmiskiem attiecībās ar Jēzu, jo lai kļūtu par Viņa līgavaini, brāli un māti, mums jācenšas no visiem spēkiem, no visas sirds, no visas dvēseles (skaties uz ziņu par krustu). Jo Viņš jautās tiesas dienā, kādi mēs bijām? Vai mēs bijām Viņa līgavaiņi, brāļi un mātes, un kā tas ir redzams mūsu darbos?

Lūk, nākamais svētā Franciska vēstules ticīgajiem (otrā redakcijā) fragments:

"Mums nav jābūt gudriem un saprātīgiem pēc miesas (sal. 1Kor, 1,26), bet vairāk mums jābūt vienkāršiem, pazemīgiem un tīriem. Un mums jātur mūsu ķermeņi negodā un nicinājumā, jo mēs visi mūsu vainu dēļ esam nožēlojami un bojāti, netīri un tārpi, tā kā Kungs ir sacījis caur pravieti: Es esmu tārps, nevis cilvēks, cilvēku apsmiets un ļaužu nīsts (sal. Ps 21,7). Nekad nevēlēsimies būt virs citiem, bet vairāk mums jābūt kalpiem un padotiem katrai cilvēciskai radībai Dieva dēļ (sal. 1Pēt 2,13). Un visi tie un tās, kuri tā darīs un izturēs līdz beigām, dusēs pār viņiem Svētais Gars (sal. Is 11,2) un darīs viņos mājokli un mājvietu (sal. Jņ 14,23). Un viņi būs debesu Tēva - Kura darbus darīs - dēli (sal. Mt 5,45). Un viņi ir mūsu Kunga Jēzus Kristus līgavaiņi, brāļi un mātes (sal. Mt 12,50). Mēs esam līgavaiņi, kad Svētajā Garā uzticīga dvēsele vienojas ar Jēzu Kristu. Mēs esam brāļi, kad mēs pildām Viņa Tēva gribu, Kurš ir debesīs (sal. Mt 12,50); [mēs esam] mātes, kad Viņu nesam mūsu sirdī un miesā (sal. 1Kor 6,20) caur mīlestību un caur tīru un labu sirdsapziņu; mēs Viņu dzemdinam caur svētiem darbiem, kuriem jāspīd kā piemērs citiem (sal. Mt 5,16)".

Kā nest savu krustu?

Kā nest savu krustu?

Rīt, 30. novembrī, svētā Andreja Apustuļa svētki. Mēs zinām, kā izskatās sv. Andreja krusts, uz kura viņš nomira, un par to arī mums atgādina zīmes pie dzelzceļiem. Arī Skotijas karogs ņēma krusta zīmi no svētā Andreja krusta.

Kā nest savu krustu? Jēzus aicina pārdot visu, atdot nabagiem, pēc tam nākt, ņemt savu krustu un sekot Jēzum. Es atceros, ka bērnībā un jaunībā man bija grūti saprast krustu. Kas ir krusts?

Cilvēks var dzīvot tā, ka var pateikt: es esmu iekšā tukšs, man nav spēka nest krustu. Kāpēc viņš nevar nest krustu? Ja ir tukšs, ja šim cilvēkam nav citu smagumu, tad krustu nest būs laikam ļoti viegļi? Nu, bet nevar.

Cits cilvēks seko Jēzum, nu, bet tā 50%, lai arī atpūstos, lai būtu laiks pašam sev. Katrs mēģinājums paņemt un nest savu krustu, beidzas ar katastrofu. Jo nav tāda spēka cilvēkā - kaut gan atpūtās un spēki ir - nav tāda spēka, kas ļautu cilvēkam nest savu krustu.

Abos piemēros cilvēki ir nelaimīgi, neatkarīgi no tā, vai saprot, vai nesaprot savu situāciju. Bet ir vēl viena iespēja.

"Kā tu dzīvo?" - "Līdz robežām". - "Kā tu jūties?" - "Es nezinu, jo es esmu noguris". - "Tad tu esi nelaimīgs?" - "Nekādā mērā. Jo dzīvot līdz robežām nozīmē ļoti intensīvu un dināmisku dzīvi. Tas nozīmē, ka ar visiem saviem spēkiem, ar visu sirdi, ar visu prātu, ar visu savu dvēseli es gribu pildīt Dieva gribu. Tāpēc viss ir piepildīts līdz robežām, vai - kā teica Psalmists - mans biķeris ir piepildīts līdz malam. Es teiktu, ka tāda dzīve ir īstenībā pāri robežām, jo nav vairs vietas sevī - jo vecais cilvēks nomira - jaunā cilvēka dzīve, kuru piepilda Dieva gribas pildīšana, pāriet robežas un cilvēks var runāt: vairs nedzīvoju es, bet dzīvo manī Kristus. Man nav vairs spēka. Bet Jēzus runā, tā kā sv. Pāvilam, ka spēks pilnveidojas vājumā, ka Pāvilam pietiks spēka, jo tas būs no Dieva. Un, lūk, tā sākas krusta nešana, kad cilvēkam nav vairs spēka, ir slims, atkarīgs no citiem, un tajā visā viņš tomēr pilda Dieva gribu".

Tas viss, par ko es rakstīju augšā, notiek patiesībā un mīlestībā, un vienotībā ar Jēzu Kristu. Var pateikt arī tā, ka Dievs tur mūsu krustus savās rokās un to nes, bet aicina: Seko Jēzum. Tad cilvēks, kurš mīl Jēzu, izstieps savas rokas un pieskarsies krustam, nesīs to un tā sekos Jēzum.

Daži vārdi par attiecībām starp brāļiem Kristū.

Daži vārdi par attiecībām starp brāļiem Kristū.

Svētais Francisks savā vēstulē ticīgajiem (otrā redakcijā) raksta arī par attiecībām starp brāļiem Kristū un tas attiecas uz visiem kristītiem, nevis tikai uz brāļiem ordenī.

Mēs varam ieraudzīt, ka, tā kā vienmēr, brālīgu attiecību pamats ir Evaņģēlijs, Jēzus mācība, dzīvā Dieva Vārds, jo pat savam Mazāko brāļu ordenim par pamatu Francisks deva tieši Evaņģēliju. Citiem kristiešiem, kuri nav mūki, viņš arī piedāvāja dzīvot pēc Evaņģēlija, caur kuru cilvēks mācās parādīt žēlsirdību pat saviem ienaidniekiem. Bet sākums ir: turēt savu ķermeni tā, lai tas būtu pilnīgi padots Dievam. Citā vietā, laikam kādā no pamācībām, Francisks sauc miesu par pirmo ienaidnieku, kuru vajag padot Dievam.

Lūk, nākamais vēstules ticīgajiem fragments:

"Mums ir jāienīst mūsu ķermeņi ar netikumiem un grēkiem, jo Kungs saka Evaņģēlijā: Viss ļaunums, netikumi un grēki iziet no sirds (sal. Mt 15,18-19; Mk 7,23). Mums jāmīl savi ienaidnieki un jādara labi tiem, kas mūs ienīst (sal. Mt 5,44; Lk 6,27). Mums jāievēro mūsu Kunga Jēzus Kristus baušļi un padomi. Mums jāaizliedz sevi (sal. Mt 16,24) un jāieliek mūsu ķermeņi zem kalpošanas un svētās paklausības jūga, kā katrs apsolīja Kungam. Un nevienam cilvēkam nav jāklausa - zem paklausības - citam tajā, kas ir noziedzība vai grēks.

Kas ir atbildīgs par paklausību un kuru uzskata par lielāko, tam jābūt kā mazākajam (sal. Lk 22,26) un citu brāļu kalpam. Un pret savu ikkatru brāli lai viņš dara žēlsirdību, kuru gribētu [saņemt], kad līdzīgā situācijā viņš būtu. Un lai viņš brāļa noziedzības dēļ nedusmojas pret viņu, bet ar visu pacietību un pazemību viņu maigi pamāca un iztur".

Vai lūgšanā mēs esam diplomāti?

Vai lūgšanā mēs esam diplomāti?

Es kādu brītiņu domāju par to, kādu dot šim tekstam virsrakstu. Uzvarēja ar šo diplomātu, kaut gan es īstenībā nezinu, kas tie tādi diplomāti. Šeit vissvarīgākais ir tas, ka tie ir kādu citu cilvēku, kuriem ir lielāka vara, pārstāvji. Pietiek ar to, jo lūgšanā konkrēts cilvēks nav nekādu citu pārstāvjis, bet viņam ir iespēja satikties ar Dievu, parunāt ar Viņu, izteikt savu pateicību, mīlestību, priekus un sāpes, cerības un kļūdas, un nožēlu par grēkiem, ieraudzīt savu dzīvi Dieva gaismā, Dieva klātbūtnē atklāt no jaunā Dzīvības Avotu, būt kopā ar Tēvu un Dēlu, un ar Svēto Garu, paskatīties uz pēdējo ceļa posmu, lūgties par citiem, bet ne tā, ka tas, kuram ir vara pār citiem, bet kā Dieva bērns par citiem Dieva bērniem. Tad diplomācija lūgšanā nedarbojas, jo šeit, lūgšanā, cilvēks, kas paļaujas uz Dievu, atrod patiesību mīlestībā un mācās saprast patiesību mīlestībā, un ne tikai saprast - drusciņ - bet ieviest savā dzīvē.

Cilvēks gaida patiesību no otra cilvēka. Bet brīžiem tas liekas pārāk liels uzdevums, vai pārāk lielas cerības, lai gaidītu patiesību. Jo laikam ir tāds dīvains mehanisms: attaisnot ļaunumu un apsūdzēt labumu. Tādā mehanismā grūti atrast vietu, lai satiktos patiesībā. Bet Dievam ir cits veids, nevis mehanisms, lai satiktos patiesībā: Dievs ar cilvēku un cilvēks ar savu tuvāko. Tā ir žēlsirdība. Žēlsirdībā grēcīgs cilvēks, kurš atgriežas, droši var pieiet pie Dieva. Žēlsirdībā divi grēcīgi cilvēki var satikties, ja atzīstas savos grēkos Dieva priekšā un Baznīcas priekšā. Žēlsirdība, Dieva žēlsirdība, pārspēj visu, pieņem visu, tā netiesā, neapsūdz, dod drošību, tai nav nekādu asu ieroču, tā vienmēr darbojas, vienmēr gaida, vienmēr priecājas par cilvēku, kurš tuvojas, vienmēr ir pretī nākošā, vienmēr skaidra un laba, klusa un saprotoša, nav bīstama, nav neiespējama, nav tālu, tai nav robežu, gaida ar dāvanām, dziedina, stiprina, dod spēkus, pieceļ, uzlabo, klausās, runā patiesību mīlestībā.

Vēlreiz liels paldies bijušajiem (jau) misionāriem, kuri vienu gadu līdzdarbojās ar mani Viļakā, kuri vakar deva tik skaisto liecību un daudzu priesteru priekšā stāstīja par misijām, stāstīja par patiesību mīlestībā: Kārlim, Rutai, Dzintrai, Ēsterei, Regīnai, Marianam Dominikam, Jāzepam un Sofijai.

Man arī ir vienmēr liels prieks satikties ar saviem brāļiem Ordenī, brāļiem kapucīniem, vai seminārā, vai klosterī "Zemaišu divi", vai klosterī Olainē. Varbūt es tā tik bieži nerakstītu, ja es dzīvotu klosterī, bet kas zin. Tagad tomēr es gribu to vienmēr pasvītrot, šo brālību, kura izpaužas gan rīta lūgšanā "Zemaišu divi" šodien, vai vēlāk sarunās, visdažādākā palīdzībā un atbalstā, un saprašanā. Jā, Kungs man ir devis brāļus - kā uzrakstīja svētais Francisks savā Testamentā. Pateicība Dievam.

Liels paldies jums par 2000.

Liels paldies jums par 2000.

Šajā brīdī mēs sasniedzam šajā mēnesī 2000 skatījumu - abos blogos. Es jums pateicos, bet sevišķi tomēr un vienmēr - Dievam. Un es ceru, ka šie raksti kaut ko labo ienesīs jūsu, dārgie Lasītāji, dzīvē. Un, kā vienmēr, aicinu līdzdarboties.

Revolūcija ir ļaunums.

Revolūcija ir ļaunums.

"Mieram tuvu" novembra mēnesim ir pašās beigās teksts par nabaga itāļiem, kuri 19./20.gs., 40 gadu laikā, lielā skaitā (14 miljonu) izbrauca no savas dzimtenes uz abām Amerikām meklēt darbu. Uz turieni trīs reizes braukāja arī sv. tēva Pio tēvs.

Kas notika, ka no 30 miljonu Itālijas iedzīvotājiem izbrauca gandrīz puse īsā laikā? Vai tā bija nabadzīgā (jo katoliskā) valsts? Nu nē, tur bija ļoti bagātas valstis, kuras gadsimtiem ilgi ļoti ietekmēja Eiropas ekonomiju un kultūru. Mēs protams šeit par to nerunāsim, kas notika un kādi spēki no tālienes veidoja šo karu, iznīcināja valsti un izmeta dēlus no mājām. Es tikai aicinu meklēt un lasīt. Šī revolūcija ir ļaunums un nes ļaunus augļus.

Par revolūcijām jau pietiek.

Mēs atgriežamies pie svētā Franciska un uz nākamo īsu fragmentu no viņa vēstules ticīgajiem (otrā redakcijā). Darbi iet lēni, jo ir daudz citu pienākumu. Piemēram šodien priesteriem bija iespēja klausīties, kā gāja misionāriem Viļakā pirms pāris gadiem. Un to stāstīja paši misionāri: trīs pieaugušie un pieci bērni (tie vairāk ar žestiem un darbiem). Tie protams nebija visi misionāri no evaņģēlizācijas gadiem Viļakā (sveiciens Viļakiešiem), bet tika uzaicināti, lai pastāstītu par tādu evaņģēlizācijas veidu draudzē. Es esmu viņiem ļoti pateicīgs. Un kaut gan mums bija tikai iespēja runāt (nebija iespējas taisīt prezentāciju ar projektoru), tomēr Svētais Gars mūs iedvesmoja un tā bija skaista Jaunās Evaņģēlizācijas skolas, misionāru skolas darbības, liecība. Liels paldies!

Un tagad svētais Francisks, kurš ir ļoti konkrēts un pievērš uzmanību galvenam, lai mēs šajā Evaņģēlija perspektīvā redzētu savu dzīvi ceļā uz Debesīm:

"Mums jāgavē un jāatsakās no vājībām un no grēkiem, un no pārmērības ēšanā un dzeršanā, un [mums] jābūt katoļi. Mums bieži jāapmeklē baznīcas un jāgodina un jāciena garīdznieki, ne viņu pašu dēļ, jo viņi var būt grēcinieki, bet ordinācijas dēļ un Kristus Vissvētākajai Miesai un Asinīm - kuras konsekrē uz altāra un pieņem, un citiem dala - kalpošanas dēļ. Un visi būsim stipri pārliecināti, ka neviens nevar pestīties, kā tikai caur mūsu Kunga Jēzus Kristus svētiem vārdiem un Asinīm, kurus garīdznieki saka, sludina un dala. Un viņiem pašiem jākalpo, nevis citiem. Sevišķi mūkiem, kuri atsakās no pasaules, jādara vairāk un lielākas lietas, bet arī otras neatstāt (sal. Lk 11,42)".

Ko ņemsim sev līdzi uz mūžību?

Ko ņemsim sev līdzi uz mūžību?

Šodien, Kristus Vispasaules Karaļa svētdienā, ļoti jāņem vērā paļāvība uz Dievu  un žēlsirdības nostāja pret tuvākajiem. Kā cilvēks varētu darīt žēlsirdības darbus, ja viņam nebūtu paļāvības uz Dievu? Un kā cilvēks varētu paļauties uz Dievu, ja viņš neredzētu žēlsirdību? Tāpēc mūsu plāniem mūsu dzīvē jābūt maksimāli 1% vietas, kuros galvena lieta ir padoties Dieva gribai, bet 99% Dieva plāniem. Ar vienu vārdu sakot, 100% Dieva gribas mūsu dzīvē. Jo kādi mēs būtu Karaļa karavīri, ja mēs negribētu pildīt Karaļa pavēles?

Un šeit nav ko daudz domāt: vērts vai nav vērts būt paklausīgam Karalim? Jo tas, ko piedāvā Karalis, iemet cilvēku zemē. Par to šodien nākamais svētā Franciska vēstules ticīgajiem (otrā redakcijā) fragments par svēto Komūniju, mīlestības baušļiem, grēksūdzi un gatavošanos uz mūžīgo dzīvi:

"Mums jāizsūdz visi mūsu grēki priesterim; un no viņa mēs saņemam mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesu un Asinis. Kas neēd Viņa Miesu un nedzer Viņa Asinis (sal. Jņ 6,55.57), tas nevar ieiet Debesu Valstībā (sal. Jņ 3,5). Tomēr lai ēd un dzer cienīgi, jo kas pieņem necienīgi, tas ēd un dzer sev tiesu, neizšķirdams Kunga Miesu, (sal. 1Kor 11,29), tas ir, viņš neatšķir [no citiem ēdieniem]. Darīsim vairāk gandarīšanas cienīgos augļus (sal. Lk 3,8). Un mīlēsim tuvākos kā sevi pašus (sal. Mt 22,39). Bet ja kurš negrib tos mīlēt, tā kā sevi pašu, vismaz lai nedara tiem [nekā] ļaunā, bet lai dara labu.

Tie, kuri saņēma tiesāšanas varu, lai tiesā ar žēlsirdību, tā kā viņi paši grib saņemt žēlsirdību no Dieva. Jo tiesa bez žēlsirdības būs tiem, kuri nedara žēlsirdību (sal. Jk 2,13). Lai mums ir žēlsirdība un pazemība; un dosim žēlsirdības dāvanas, jo tā mazgā dvēseles no grēcīgām netīrībām (sal. Tob 4,11; 12,9). Cilvēki zaudē visu [to], ko viņi atstāj virs zemes; tomēr sev līdzi viņi ņem atlīdzību par mīlestību un žēlsirdības dāvanas, kuras darīja un par tām viņiem būs apbalvojums un cienīga atlīdzība".

Svētais Francisks mūs aicina lūgties.

Svētais Francisks mūs aicina lūgties.

Svētais Francisks mūs aicina lūgties ar visu sirdi un ar visu prātu, un tā arī mīlēt Dievu. Paskatīsimies uz mūsu mīlestību uz Dievu un uz mūsu lūgšanu, piemēram, vai tā ir nemitīga. Un uzdosim sev jautājumu, vai mēs gribam būt pestīti? Un ko konkrēti tas nozīmē mūsu dzīvē?

Rīt Kristus Karaļa svētdiena. Paskatīsimies uz savu dzīvi Dieva gaismā: vai mēs visā pildam Viņa gribu? Vai šie svētki, Viņa svētki, ir arī mūsu, Dieva kalpu, svētki? Ko sagatavojām, lai ar Viņu satiktos, bet ko mēs nesagatavojām?

Lūk, nākamais fragments sv. Franciska vēstules ticīgajiem (otrā redakcijā):

"Bet maz ir to, kuri gribētu Viņu pieņemt [svētajā Komūnijā] un būt pestīti caur Viņu, kaut gan Viņa jūgs ir salds, un Viņa nasta viegla (sal. Mt 11,30).

Tie, kuri negrib baudīt, cik salds ir Kungs (sal. Ps 34,9) un vairāk mīl tumsu nekā gaismu (sal. Jņ 3,19) negribēdami izpildīt Dieva baušļus, lai ir nolādēti; par viņiem runā pravietis: Nolādēti, kuri nomaldās no Taviem baušļiem (sal. Ps 119,21). Bet, cik svētīgi un laimīgi ir tie, kuri mīl Dievu un dara, tā kā saka pats Kungs Evaņģēlijā: Mīli savu Kungu Dievu no visas sirds un no visa prāta, bet savu tuvāko kā sevi pašu (sal. Mt 22,37.39).

Tad mīlēsim Dievu un pielūgsim Viņu ar tīru sirdi un tīru prātu, jo Viņš, to pāri visam meklēdams, teica: īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā (sal. Jņ 4,23). Jo visiem, kuri Viņu pielūdz, [tiem] Viņš jāpielūdz patiesības garā (sal. Jņ 4,24). Un godināsim Viņu, un lūgsimies dienu un nakti (sal. Ps 32,3) sacīdami: Tēvs mūsu, kas esi debesīs (sal. Mt 6,9), jo tā mums vienmēr vajag lūgties un nepagurt (sal. Lk 18,1)".

Havaju salas 3. Misionāri.

Havaju salas 3. Misionāri.

Lūk, Havaju arhipelāgam ir daži tūkstoši kilometri, tāpēc vēl viena īsa ziņa par šo arhipelāgu, proti, īstenībā par Baznīcu Latvijā. Es ļoti labi atcēros priesteru konferenci 2011. gada februārī, kad par Jaunās Evaņģēlizācijas skolu stāstīja misionāri, no kuriem pirmie trīs tuvākus divus mēnešus pavadīja Latvijā. Par to es jau rakstīju, starp citiem šeit. 

Tagad, kad jau pārgāja gandrīz 7 gadi, daži jau bijušie misionāri (misionārs un misionāre) stāstīs priesteriem par savu pieredzi misiju laukā. Un ļoti labi, ka tas ir no dažu gadu perspektīvas, jo var redzēt gan augļus, gan to, kā kalpošana evaņģēlizatoru komandā un konkrētā draudzē ietekmēja un mainīja viņu pašu dzīvi, un kā viņi tagad redz savu lomu Baznīcā, un kā to realizē.

Šoreiz tas būs, es domāju, kā informācija un liecība, lai citi varētu pārliecināties par šīs Jaunās Evaņģēlizācijas skolas darbību un tās vajadzību draudzēs. Skaidrs, ka tas ir atkarīgs no daudzām lietām. Bet taču evaņģēlizācija, tieši tādā formā, kurā prāvests aicina misionārus un cieši līdzdarbojas ar tiem, ir iespējama. Tad lūgsimies misionāru, priesteru un draudžu nodomā. Varbūt bijušie misionāri pateiks arī dažus vārdus par savu formāciju Baznīcā šodien un kādā kustībā šī formācija notiek. Jo nav tā, ka jaunie (un ne tikai jaunie) cilvēki negrib neko darīt. Ir pavisam pretēji, viņi meklē un ieiet tādā formācijā un tādās kustībās, kuras Baznīca viņiem piedāvā šodien.

Havaju salas 2.

Havaju salas 2.

Šis teksts nav par īstām Havaju salām, bet par Baznīcu, Baznīcu Latvijā. Tie lasītāji, kuri lasīja iepriekšējo tekstu, var uzdot sev jautājumu: kurā salā es esmu un kā es kontaktējos ar citām salām.

Ceturtdienas teksts tika uzrakstīts praktiski viena galvena iemesla dēļ, jo es, brīvā laikā, mēģināju tikt uz kādas lūgšanas grupiņas tikšanās, jo mani aicināja, bet es nepaspēju, bet sazvanīties arī neizdevās.

Punktualitāte un informācija ir ļoti svarīgas, bet vēl svarīgākas ir nemitīgas rūpes par savu ticību un savas kopienas, ģimenes, draudzes ticību, lai tā būtu Baznīcas ticība un visu laiku atdzīvināta. Varbūt šie darbi un šīs piepūles liekas nevajadzīgi un ka tas ir zaudēts laiks. Bet tā nav. Kāpēc?

Ļoti svarīgie ir mazi darbi, mazas kalpošanas, mazas lūgšanas, bet arī svarīgs ir tas, lai to darītu nemitīgi, lai neatkāptos, lai nepateiktu: jau dažas reizes man kaut kas neizdevās un tāpēc es jau necentīšos neko labot. Tā ir kļūda, kad cilvēks grib redzēt savas ticības augļus un labo darbu augļus ātri, uzreiz. Vajag redzēt šajā perspektīvā, par kuru es rakstīju vakar, ka galvenie ir Dieva darbi un ka Dievs palīdz mums pildīt Viņa gribu.

Vajag no jaunā lasīt svētīgo Honorātu, jo viņš dzīvoja laikos, kad visi redzēja, ka Baznīcas nozīme sabiedrībā, tautā un valstī arvien samazinājās un katrai paaudzei nāca redzēt lielus zaudējumus, piemēram, ka klosteri vairākumā tika slēgti, ka lielos regionos konsekrēta dzīve tika pilnīgi likvidēta, ka cilvēkiem atņema priesterus, mūkus un mūķenes, taisīja ciet skolas, kurās bija katahēze, ka visu sabiedrību padeva intensīvai ideoloģizācijai, kuras mērķis bija atņemt cilvēkiem Dievu. Šajā laikā svētīgais Honorāts, klostermāsas no slēptām kongregācijām un daudzi citi, darīja mazos darbus, sapulcināja cilvēkus mazās lūgšanas grupiņas, organizēja skolas, mācīja katehismu un labi saprata, ka pretinieki ir arvien stiprāki. Bet galvenais - jārūpējas par dzīvo Baznīcu, par cilvēkiem, no kuriem būs aicinājumi uz priesterību, konsekrēto dzīvi un uz svētām ģimenēm.

Būtu liela kļūda, ja katoļi domātu, ka viss ir labi (jo tā, piemēram, runā kāda propaganda), ka nevajag neko darīt, ka nevajag rūpēties arvien labāk par dzīvo Baznīcu. Jo mēs zinām no vēstures - senās un tuvākās - ka tādas lietas, kuras var nosaukt ar vienu vārdu "revolūcija", tiek nemitīgi organizētas, veidotas un realizētas, bieži zem skaistām, bet nepatiesām, idejām, zem skaistiem, bet viltīgiem, karogiem. Un pēc tam visi brīnas, no kurienes tas ir, ka pēkšņi baznīcas izpostītas un mainītas uz kaut ko citu (skat. 16. gadsimts), priesteri izmesti, un pat visi katoļi izmesti. Tādas lietas mēs piedzīvojām vēsturē daudzas reizes, jo tiem, kuriem jau sākumā izdevās, patīk tādi "treniņi".

Es ceru, ka tie, kuriem vienalga, pārdomās un mainīs savu dzīvi, un vairs nerunās: es neko nevaru un neko negribu darīt. Bet tie, kuri saprot Baznīcas būtisko daļu - veidot nemitīgas misijas - auglīgi turpinās savus centienus un palīdzēs saviem ganiem evaņģēlizācijas un katehizācijas kalpošanā.

Havaju salas.

Havaju salas.

Šis teksts nav par īstām Havaju salām, tad tas, kas gribētu kaut ko uzzināt par šīm salām, diemžēl šeit neko tādu neuzzinās. Varbūt vienīgi to, ka tur visu salu ir 137 un tās atrodas ļoti ļoti tālu no kontinentiem. Pietiek.

Es šodien domāju, ar ko var salīdzināt Baznīcas situāciju, ne tikai Latvijā, bet sevišķi arī Latvijā. Un dažādu iemeslu dēļ man asocējās ar arhipelagu. Protams baznīcu ēkas ir kā šīs lielas galvenas salas, bet vairākumā šajā arhipelagā ir mazas salas, tas nozīmē - ģimenes.

Nākama lieta, kura raksturo Havaju salas, tā ir, kādā mērā, nedrošība. Jo tur problēmas ir lielas: zemes trīces, vulkāni, tsunāmi. Ar tām var salīdzināt visas grūtības, kuras notiek draudzēs un ģimenēs, un arī kopienās.

Vienmēr vajadzētu paskatīties (es nezinu, vai tā notiek) uz, piemēram, savas ģimenes grūtībām tā, lai atrastu šo galveno un citas mazas. Tā ir kā šajā arhipelagā: vislielāka grūtība ir šā arhipelaga būtība, tas nozīmē, ka viss ir atkarīgs no vulkāniem.

Es neesmu specialists vulkānoloģijā, bet man šķiet, ka vulkānu darbība, kura izveidoja konkrētas salas, dod tiem arī nemitīgi "dzīvību", un tas ir viss šis karstais būvniecības materiāls, lava. Līdzīgi katra draudze, kā arī ģimene saņem dzīvību no Svētā Gara un Viņš uztur Baznīcas dzīvību, uztur arī katru ģimeni, katru laulību, dāvājot šo karsto būvmateriālu, tas nozīmē, Dieva žēlastības, sevišķi mīlestību.

Un par to nedrīkst aizmirst, jo ģimene pieaug, attīstās, pēc tam, kad bērni ir lieli un brauc uz skolām mācīties, pēc tam meklē darbu un savu ģimeni, sala kļūst arvien mazāka un vajag daudz piepūļu, daudz domu, sarunu, darbu, laika, plānu un sevišķi mīlestības, lai saglabātu šo ģimeni, šajā vietā un šajā formā, kā bija līdz šim. Bez Dieva nav tādas iespējas. Tad, lūk, tas, kas  prasa visvairāk piepūļu no ģimenes, tas nozīmē, attiecības ar Dievu, ja cilvēki to samazina un atstāj - tas draud ģimenei, ka nepastāvēs, no otras puses tās ir katras ģimenes glābšana un pamats - attiecības ar Dievu, bet labas, paļāvības pilnas, saprastas kā Dieva gribas pildīšana. Es esmu pārliecināts, ka pateicoties Havajām, mēs labāk varējām saprast to, kas ir galvenais mūsu "salās", lai to neatstātu, un kas ir otršķirīgs, kas var mainīties.

Dieva Dēla Iemiesošanās, Upuris, Euharistija - sv. Franciska vēstulē ticīgajiem 2.

Dieva Dēla Iemiesošanās, Upuris, Euharistija - sv. Franciska vēstulē ticīgajiem 2.

Lūk, liela mīlestība, nabadzīga Franciska mīlestība uz Nabadzīgo, Šķīsto un Debesu Tēvam Paklausīgo Jēzu Kristu. Franciska euharistiskā kruciāta klātesoša nākamā vēstulē, vēstulē ticīgiem otrajā redakcijā (fragments):

"Šo Tēva Vārdu - tik cienīgo, tik svēto un godības pilno - pasludināja visaugstākais Tēvs no debess caur savu svēto eņģeli Gabriēlu, [lai nokāptu] svētās un godības pilnas Jaunavas Marijas klēpī, no kuras klēpja patiesi saņēma mūsu cilvēcisko un trauslo miesu. Kurš, būdams bagāts (sal. 2Kor 8,9) pāri visam, gribēja sev uz zemes, ar Vissvētāko Jaunavu, savu Māti, izvēlēt nabadzību. Un tuvu ciešanām Viņš svinēja pashu ar saviem mācekļiem un paņēma maizi, pateicās un svētīja, un lauza un sacīja: Ņemiet un ēdiet, šī ir mana Miesa! Un paņēma biķeri (sal. Mt 26,27) un saka: Šīs ir manas Jaunās derības Asinis, kuras par jums un par daudziem tiks izlietas grēku piedošanai sal. Mt 26,28). Pēc tam Viņš lūdzās uz Tēvu sacīdams: Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris iet man secen (sal. Mt 26,39). Un Viņa sviedri kļuva kā asins lāses, kas pilēja zemē (sal. Lk 22,44). Tomēr Viņš ielika savu gribu Tēva gribā sacīdams: Tēvs, lai notiek Tavs prāts (sal. Mt 26,42); ne kā Es vēlos, bet kā Tu (sal. Mt 26,39). Tēva griba bija tāda, lai Viņa Dēls, svētīgs un godības pilns, Kuru mums ir devis un [Kurš] ir piedzimis mūsu dēļ, lai Viņš sevi pašu upurētu caur savām Asinīm kā Upuri un Hostiju uz Krusta altāra; ne par Sevi, caur Kuru viss ir radies (sal. Jņ 1,3), bet par mūsu grēkiem, un atstāja mums paraugu, lai mēs sekotu Viņa pēdām".

Konsekrēto diena Aglonā.

Konsekrēto diena Aglonā.

Šodien es saņēmu skaisto dāvanu - būt Aglonā, kur tika organizēta konsekrēto personu diena. Un vēl viens prieka iemesls: Pāvesta Franciska Nuncijs Latvijā pasludināja, ka Klēra Kongregācija dibināja Latvijā Starpdiecēžu Garīgo Semināru. Liels prieks un pateicība visiem, kuri centīgi strādāja, lai to sasniegtu. Tad arī novēlējumi Tēvam Rektoram, lai Dievs viņu stiprina un dod nepieciešamas žēlastības.

Baznīca vienmēr meklē iespēju attīstīties, lai palīdzētu ticīgajiem svētīgi dzīvot un pēc nāves ieiet Debesu Valstībā. Iepriekšējos gadsimtos šie centieni un valdnieku, augstmaņu un citu bagātu cilvēku līdzdarbošanās ar Baznīcu deva augļus, kuri ir redzami kā vecās baznīcas un liecības par tautas evaņģēlizāciju un katehizāciju.

Šodien viens no daudziem priesteriem, kuri bija klātesoši Aglonā, man teica, ka senāk, vēl 19. gadsimtā, bagātiem cilvēkiem bija šī sapratne, ka jābūvē baznīcas. No šiem laikiem palika galvenokārt tieši baznīcas, kuras tālāk kalpo ticīgajiem. Kad īpašniekiem tika atņemti īpašumi, "jaunie īpašnieki", precīzāk jāsaka "zagļi", par to jau nerūpējas, jo neplānoja atgriezties un negaidīja, ka kāds par viņiem lūgsies.

Šodien Aglonā bija konsekrēto personu pārstāvji, gan no dažādām kongregācijām (man sevīšķi pie sirds ir vienmēr māsu skrytku klātbūtne), gan no visiem četriem ordeņiem, kuri tagad funkcionē Latvijā (dominikāņi, paulīņi, jezuīti un kapucīni). Šī klātbūtne, īstenībā mazā ganāmpulkā, liecina par atvertību tādām dzīves formām Baznīcā Latvijā. Jo, man šķiet, ka visas kongregācijas un ordeņi tika savā laikā aicināti šeit dzīvot un strādāt. Senāk tie bija lielākā skaitā un kaut gan politiski-ekonomiskas revolūcijas vienmēr nīcināja konsekrēto dzīvi, bet, ja es labi atcēros, no paša evaņģēlizācijas sākumiem 12. gadsimtā nebija tāda perioda, kurā konsekrēta dzīve tiktu pilnīgi iznīcināta, pat ja tā bija tikai viena vienīga 100-gadīga (laikam) klostermāsiņa Rīgā, kura pēc 16. gadsimta revolūcijas sagaidīja brīvību Baznīcai 16. gadsimta beigās.

Kāpēc Baznīcai ir vajadzīgi mūki un mūķenes? Lai liecinātu par Jēzu Kristu paklausīgu Debesu Tēvam, par Jēzu, Kas ir nabadzīgs un šķīsts. Un lai liecinātu, ka mūžīgā dzīve, kurā cilvēki neprecēsies, bet dzīvos vienotībā ar Dievu kā brāļi un māsas Kristū, ka šī mūžīgā džīve sākas jau drusciņ šeit, virs zemes. Tad konsekrētie ir mūžīgas dzīves liecinieki un kā tie, kuri nes cerību visiem, bet sevišķi tiem, kuri cerību savai dzīvei zaudēja.

Ko tādu dara kapucīni?

Ko tādu dara kapucīni?

Iekams šeit rakstīšu dažus vārdus par to, ko tādu dara kapucīni, jāraksta par pašiem kapucīniem, kas viņi ir? Kad parādījās pasaulē?

Svētais Francisks uzrakstīja Pirmo Regulu, kuru sauc "Regula apstiprinātā", 1223. gadā. Šī regula tomēr neparādījās no gaisa. Dažus gadus agrāk svētais uzrakstīja regulu, kuru sauc "Regula neapstiprinātā", jo Pavests to neapstiprināja, bija pārāk plaša, ietvēra sevī galvenokārt Svēto Rakstu fragmentus. Bet regulai jābūt juridisks dokuments. Tāpēc vēlāk tika uzrakstīta "Regula apstiprinātā".

Tomēr sākumi ir 1209. gadā, kad Francisks uzrakstīja īsu Regulu, kurā bija trīs fragmenti no svētā Mateja Evaņģēlija, kuros bija runa par to, kā kļūt par Jēzus mācekli (pārdot īpašumus, atdot nabagiem, ņemt savu krustu, sekot Jēzum).

Var vēl piebilst, ka regulas sākumi ir Franciska atgriešanās procesā, viņa tikšanās ar Jēzu Kristu, sekošanā Viņam, jaunajā dzīves formā.

"Regulas apstiprinātās" (APSTIPRINĀTĀ REGULA) mērķis, kā arī to iepriekšējo regulu mērķis, ir palīdzēt dzīvot pēc Evaņģēlija. Un mēs redzam, ka tas bija ceļš - no Franciska atgriešanās sākumiem, caur ordeņa sākumiem, caur ordeņa attīstību līdz laikam, kad nepieciešami bija uzrakstīt konkrētu juridisku dokumentu, tieši šo "Apstiprinātu Regulu".

Francisks, zinādams, ka brāļi var visdažādāk interpretēt Regulu, sevišķi brāļi, kuri vēlāk iestāsies ordenī, uzrakstīja savu "Testamentu" (TESTAMENTS), kurā stāsta par savu dzīvi un sākotnējas kopienas dzīvi, lai brāļi nākamās paaudzēs, saņemtu šo gaismu, kurā jālasa Regula.

Pirmā Ordeņa dzīvē visu laiku bija kaut kas, kas bija līdzīgs strīdam, bet kas īstenībā bija Svētā Gara darbība plus ordeņbrāļu darbība. Svētais Gars vienmēr virza brāļus uz dzīvi pēc Evaņģēlija un to apstiprina Baznīca. Brāļi mēģina saprast, kā jādzīvo pēc Evaņģēlija - svētā Franciska veidā, bet konkrētos jaunos laikos. Tāda situācija izveidoja Ordenī dažādas dzīves formas un klosteros parādījās brāļi, kuriem priekšnieki atļāva stingrāk ievērot Regulu. Provincē parādījās klosteri, kuros brāļi gribēja tādā vai citā formā dzīvot pēc vienas Regulas.

Šīs formas un šie virzieni tika atpazīti un pieņemti Baznīcā, ka labi esam, jo taču Evaņģēlijs ir ļoti bagāts un dzīvs. Tāpēc arī šīs formas tika konkrētos laikos un apstākļos apstiprinātas, un tāpēc Baznīca XVI gadsimtā juridiski apstirināja Pirmā Ordeņa (tas ir franciskāņu ordenis) trīs atzarus (OFM, OFMConv un OFMCap - šis pēdējais ir kapucīni). Šajā ģimenē (nepilnā, jo taču ir vēl Otrais Ordenis - māsas klarisses no sv. Klāras, un vislielākais - Trešais Ordenis) kapucīni, kad lasa Regulu, lasa to "Testamenta" gaismā.

Un tagad - līdosim uz XXI gadsimtu, uz Latviju 2017. gadā. Ko tādu dara kapucīni. Sākumā - kāpēc es to rakstu? Jo kāds man uzdeva jautājumu un nebija laika atbildēt. Un tādēļ šis teksts.

Īsumā, Ordenis tas ir tāda institucija Baznīcā, kura padota Pāvestam, nevis Diecēzes Bīskapam - Ordeņa lietās. Tāpēc, ka jau sen parādījās lūgums (daudzās valstīs) palīdzēt diecēzes garīdzniecībai draudžu garīgajā aprūpē, kapucīniem Bīskapi sāka uzticēt vai atdot draudzes. Un tad arvien vairāk kapucīnu kļūva par prāvestiem vai vikāriem (manā Varšavas provincē 1681.g.-1955.g. pie klosteriem nebija nevienas draudzes).

Raksturīgi kapucīniem bija, starp citiem pienākumiem, klausīties grēksūdzes, vadīt rekolekcijas un garas misijas draudzēs, garīgā vadība, slimnieku apkalpošana. Bet tagad pienākumi ir drusciņ (ārēji) līdzīgi diecēzes garīdzniecībai - sakarā ar draudžu pieņemšanu - visu to, kas jādara draudzēs, bet arī rekolekcijas - piem. dažādām grupām vai (sevišķi) klostermāsu kopienām, kuras tika dibinātas, dzīvo un attīstās sv. Franciska, svētīga Honorāta (kapucīna) un savas kongregācijas harizmā. Bet ir dažas būtiskas atšķīrības. Šeit ātri dažas tādas atšķirības:

1. Par draudzi ir atbildīga kapucīnu kopiena.
2. Kapucīnu kopienas Rīgā un Olainē ir Varšavas provincē, tāpēc ir plašāka iespēja kalpot Latvijā brāļiem no citām valstīm (provinces terītorijs: Latvija, 50% Polijas, Zviedrija, Baltkrievija, brāļi strādā arī dažās citās valstīs Eiropā, Āfrikā, Austrālijā un Amerikā), vai vismaz kontaktēties ar brāļiem, kuri dzīvo dažādās valstīs.
3. Kapucīniem ir savs franciskāņu garīgums (par to var palasīt šajā blogā), habīts, lūgšanas, dienas kārtība, svētie, seminārs, garāka formācija.
4. Dzīve pēc Evaņģēliskiem padomiem, tāpēc brāļiem ir paklausības, šķīstības un nabadzības svētsolījumi.
5. Klosteris saucas "māja", bet kopiena saucas "ģimene" (garīgā ģimene), tomēr jauns vīrietis, kandidāts neiestājās klosterī, bet iestājās ordenī un ik pēc laika tiek pārcelts no kopienas uz kopienu.
6. Ko citu vēl kapucīni dara Latvijā? - vajag sekot viņu un viņu draudžu, un kopienu, kuri attīstās šajās draudzēs, mājās lapām, vai blogiem, piemēram. Var arī jautāt tiem, kuri līdzdarbojas ar kapucīniem, vai pašiem jāmēģina līdzdarboties.

Es priecājos, ka vēstule pārtulkota.

Es priecājos, ka vēstule pārtulkota.

Pēdējā laika es biju drusciņ slims un noguris, tāpēc es pats brīnos, ka izdevās pārtulkot VĒSTULI SŪTĪTO VISAM ORDENIM...

Es zinu, ka tur ir kādas kļūdas un saprotu, ka daudzās vietās būtu labāki citi vārdi, nekā tie, kurus es lietoju. Jūs lasīsiet un redzēsiet.

Arī šī vēstule ir pērle, jo svētais Francisks vēlreiz ietver savā tekstā savu ticību un mīlestību uz Dievu klātesošo Vissvētākajā Sakramentā. Francisks cenšas arī atdzīvināt vai stiprināt ordeņa priesteru un citu brāļu ticību un mīlestību uz Euharistiju. Viņš balstās uz Svēto Rakstu fragmentiem, kā arī euharistisko dievbijību cieši saista ar Svētiem Rakstiem.

Es ceru, ka šī vēstule, kā arī citi jau pārtulkoti teksti, kurus var atrast šeit , būs jums ne tikai kā viduslaiku tekstu lektura, bet palīdzība lūgšanai un iespēja lēni un mierīgi iepazīties ar svētā Franciska garīgumu.

Es pateicos Dievam, ka tas līdz šim izdevās.

Liels paldies arī Jums, dārgie Lasītāji. Pēdējās 30 dienās lapu skatījumu abos blogos bija 2500, bet tikai novembrī jau ir vairāk nekā 1500 skatījumu.

sv. Francisks, vēstules, VĒSTULE SŪTĪTA VISAM ORDENIM

VĒSTULE SŪTĪTA VISAM ORDENIM KOPĀ AR LŪGŠANU: VISVARENAIS, MŪŽĪGAIS...

¹ Visaugstākās Trejādības un Svētās Vienības, Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. Amen.

² Visiem augsti gadājamiem un iemīļotajiem brāļiem, brālim A., mazāko brāļu ordeņa ģenerālajam ministram, manam kungam, un citiem ģenerālajiem ministriem, kuri būs pēc viņa, un visiem šīs brālības ministriem un priekšniekiem, un priesteriem, pazemīgiem Kristū, un visiem vienkāršiem un paklausīgiem brāļiem, pirmajiem un pēdējiem, ³ brālis Francisks, mazvērtīgs un vājš cilvēks, jūsu vismazākais kalps, [sūta] sveicienu Tajā, Kurš mūs atpirka un nomazgājis Visdārgākajām savām Asinīm (sal. Apd 1,5), ⁴ Kura vārdu dzirdēdami pielūdziet to ar bailēm un godbijību, noliekti līdz zemei (sal. Neh 8,6), Viņa vārds - Kungs Jēzus Kristus, Visaugstākā Dēls (sal. Lk 1,32), Kas ir augsti teikts mūžīgi mūžos (sal. Rom 1,25).

⁵ Klausieties, kungi, mani dēli un brāļi, ausīm uzmaniet manus vārdus (sal. Apd 2,14). ⁶ Sniedziet jūsu sirds ausi (sal. Ps 78,1; Is 55,3) un esiet paklausīgi Dieva Dēla balsij. ⁷ Ievērojiet - ar visu savu sirdi - Viņa pavēles un Viņa padomus izpildiet ar pilnīgu prātu. ⁸ Pateicieties Kungam, jo Viņš ir labs (sal. Ps 136,1) un teiciet Viņu ar saviem darbiem; ⁹ jo tāpēc [Viņš] sūtīja jūs (sal. Tob 13,3), lai jūs ar vārdu un darbu dotu liecību Viņa balsij un lai jūs dotu zināt visiem, ka nav visvarena izņemot Viņu. ¹⁰ Palieciet disciplīnā un svētā paklausībā (sal. Ebr 12,7) un izpildiet to, ko jūs Viņam apsolījāt ar labo un stipro lēmumu. ¹¹ Kungs Dievs izturas pret jums kā pret dēliem (sal. Ebr 12,7).

¹² Es ļoti lūdzu visus jūs, brāļi, skūpstīdams [jūsu] pēdas, ar tādu mīlestību, kā es varu, lai visu godbijību un visu cieņu, cik jūs varētu, jūs parādītu pret mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētāko Miesu un Asinīm, ¹³ Kurā tas, kas debesīs un tas, kas ir virs zemes, tika apdāvināts un izlīdzināts ar Visvareno Dievu (sal. Kol 1,20).

¹⁴ Es lūdzu Kungā visus manus brāļus priesterus, kuri ir un būs, un vēlas kļūt par Visaugstākā priesteriem, kad viņi gribēs svinēt Misi, [paši] tīri saliktu tīri ar godbijību mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētākās Miesas un Asiņu Upuri, ar svētu un tīru nodomu, ne kādas zemes lietas dēļ, ne kāda cilvēka baiļu vai mīlestības dēļ, it kā cilvēkiem izpatīkdami (sal. Ef 6,6; Kol 3,22); ¹⁵ bet visa griba, cik palīdzēs žēlastība, lai vēršas pie Dieva, vēlēdamies izpatīkt vienīgam pašam visaugstākam Kungam, jo Viņš pats tur vienīgais darbojas, tā kā Viņam patīk; ¹⁶ jo tā kā Viņš pats ir teicis: to dariet Manai piemiņai (sal. Lk 22,19; 1Kor 11,24), ja kāds darītu savadāk, tas kļūtu par Jūdasu nodēvēju un būtu Kunga Miesas un Asiņu vainīgs (sal. 1Kor 11,27).

¹⁷ Atcerēties, mani brāļi priesteri, kas ir uzrakstīts Mozus Likumā, ka tam, kas pārkāpies vien ārējās lietās, pēc Kunga sprieduma bez žēlsirdības ir jāmirst (sal. Ebr 10,28). ¹⁸ Cik gan smagāku un sliktāku sodu pelna ciest tas, kas Dieva Dēlu kājām mītu un derības Asinis, kurās tas tika svētdarīts, turētu par nesvētām, un žēlastības Garu nievātu (sal. Ebr 10,29). ¹⁹ Jo cilvēks nīcina [...] Dieva Jēru, kad, tā kā ir teicis apustulis, neizšķirdams (sal. 1Kor 11,29) un neatšķirdams Kristus svēto Maizi no citiem ēdieniem vai lietām, vai pieņem [būdams] necienīgs, vai arī, ja būtu cienīgs, bezjēdzīgi un necienīgi pieņem, jo Kungs caur pravieti ir sacījis: Nolādēts cilvēks, kas Dieva darbu dara nevīžīgi (sal. Jer 48,10). ²⁰ Un priesterus, kuri negrib to patiesi ņemt savā sirdī, Viņš nolād sacīdams: Es nolādēšu jūsu svētības (sal. Mal 2,2).

²¹ Klausieties, mani brāļi: Ja svētīgā Jaunava ir tik godināta, kas ir skaidrs, jo Viņu nēsāja vissvētākajā klēpī; ja svētīgais [Jānis] Kristītājs trīcēja un neuzdrošinājās pieskarties svētajai Dieva galvai; ja tiek godināts kaps, kurā uz kādu laiku atdusās [Kristus Miesa], ²² cik svētam, taisnīgam un cienīgam ir jābūt [tam], kas - ne jau padoto nāvei, bet mūžībā Dzīvojošo un Pagodināto, uz Kuru skatīties ilgojas eņģeļi (sal. 1 Pēt 1,12) - ņem rokās, pieņem ar sirdi un muti un citiem dala.

²³ Skatiet, brāļi priesteri, jūsu cieņu (sal. 1Kor 1,26), un esiet svēti, jo Viņš ir svēts (sal. Levītu 11,44; 19,2). ²⁴ Un kā šīs kalpošanas dēļ Kungs Dievs jūs pagodināja pāri visiem, tā arī jūs Viņu mīliet, cildiniet un godiniet pāri visam. ²⁵ Liels posts un nožēlojams vājums, kad Viņš ir tā klātesošs starp jums, bet jūs rūpējaties visā pasaulē par kaut ko citu. ²⁶ Lai viss cilvēks trīsas, lai visa pasaule drēb, un lai debess priecājas, kad uz altāra priestera rokā ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls (sal. Mt 16,16; Jņ 11,27). ²⁷ Ak, brīnišķīgais augstums un pārsteidzošs gods! Ak, cēla pazemība! Ak, pazemīgs cēlums, ka pasaules Kungs, Dievs un Dieva Dēls, tā sevi pazemināja, ka Viņš, mūsu glābšanas dēļ, slēpj sevi zem mazās maizes daļiņas! ²⁸ Skatiet, brāļi, Dieva pazemību (sal. Ps 62,9) un izlejiet Dieva priekšā jūsu sirdis; pazemojieties arī jūs, lai Viņš jūs paaugstinātu (sal. 1Pēt 5,6). ²⁹ Tāpēc neko no sevis sev neatstājiet, lai pieņemtu veselus jūs Tas, Kas sevi veselu atdod jums.

³⁰ Tāpēc es brīdinu un pamudinu Kungā, lai visās vietās, kurās brāļi paliek, viņi svinētu tikai vienu Misi dienā, pēc svētās Baznīcas priekšrakstiem. ³¹ Ja tomēr [šajā] vietā būtu vairāki priesteri, lai viens mīlestības dēļ būtu apmierināts piedalīties otrā priestera svinētajā Misē; ³² jo Kungs Jēzus Kristus piepilda klātesošos un neklātesošos, kuri ir tā cienīgi. ³³ Kaut gan Viņš ir redzams daudzās vietās, tomēr Viņš paliek neredzamais un necieš nekādu zaudējumu, bet viens visur - kā Viņam patīk - darbojas ar Kungu Dievu Tēvu un Svēto Garu Iepriecinātāju mūžīgi mūžos. Amen.

³⁴ Un, tāpēc kas ir no Dieva, tas Dieva vārdus klausās (sal. Jņ 8,47), mums, kuri esam speciāli izvēlēti kalpošanai Dievam, ne tikai jāklausās un jādara tas, ko Dievs runā, bet arī jāsargā [liturģiskie] trauki un visas grāmatas, kuras ietver Viņa svētos vārdus, tāpēc, lai mūs piepildītu mūsu Radītāja cēluma [sajūta] un mūsu pakļautība Viņam. ³⁵ Tāpēc es brīdinu visus manus brāļus un [tos] Kristū stiprinu, lai, ja jebkur viņi atrastu uzrakstītus Dievišķus vārdus, viņi tos godinātu, cik spēj, ³⁶ un, cik tas ir no tiem atkarīgs, ja [raksti] nav labi glabāti vai necienīgi iebērti kādā vietā, lai tie tos salasa un noliek, pagodinādami vārdos Kungu, Kurš tos izteica. ³⁷ Jo daudzas lietas ir Dieva vārda svētītas (sal. 1Tm 4,5) un Kristus vārdu spēkā notiek Altāra Sakraments.

³⁸ Tāpēc es atzīstos visos manos grēkos Kungam Dievam, Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam, Svētīgajai Marijai vienmēr Jaunavai un visiem svētajiem debesīs un virs zemes, brālim H. - mūsu ordeņa ministram kā manam godājamam kungam, un mana ordeņa priesteriem, un visiem citiem maniem iemīlotiem brāļiem. ³⁹ Daudzās lietās es smagi sagrēkoju, sevišķi, ka regulu, kuru es apsolīju Kungam, es neievēroju, ne breviāru, kā pavēlēts regulā, es nelasīju, vai nolaidības dēļ, vai slimības dēļ, vai tādēļ, ka es esmu nezinošs un neizglītots cilvēks. ⁴⁰ Tad es caur visu lūdzu, tā kā varu, manu kungu ģenerālo ministru brāli H., lai darītu tā, ka visi ievēros nesabojātu regulu; ⁴¹ un lai garīdznieki lasa breviāru ar dievbijību Dieva priekšā neskatīdamies uz balsu melodiju, bet uz prātu līdzskaņu, lai balss [būtu] saskaņota ar prātu, bet prāts - ar Dievu, ⁴² lai viņi caur sirds šķīstību pārlūgtu Dievu, nevis ar balss maigumu lolotu cilvēku ausis. ⁴³ Tad es apsolu to stipri ievērot, cik Dievs man dos žēlastības; un šiem brāļiem, kuri ir ar mani, jāievēro breviārs un citi regulas priekšraksti.

⁴⁴ Šos brāļus, kuri negribēs to ievērot, es neuzskatu ne par katoļiem, ne par maniem brāļiem; es negribu viņus redzēt, ne runāt [ar viņiem], līdz viņi gandarīs. ⁴⁵ Es to saku arī par visiem citiem, kuri klīst [pa pasauli], nīcinādami regulas disciplīnu; ⁴⁶ jo mūsu Kungs Jēzus Kristus atdeva savu dzīvi, lai nezaudētu paklausību Vissvētākajam Tēvam.

⁴⁷ Es, brālis Francisks, nederīgs cilvēks un Kunga Dieva necienīgs radījums, saku - caur Kungu Jēzu Kristu - brālim H., visa mūsu ordeņa ministram un visiem ģenerālajiem ministriem, kuri būs pēc viņa, un citiem brāļu priekšniekiem un gvardiāniem, kuri ir un būs, lai šī vēstule ir viņiem līdzi, [lai viņi] darbotos [pēc tās] un rūpīgi glābtu. ⁴⁸ Un es viņus lūdzu, lai to, kas ir uzrakstīts tajā, viņu rūpīgi glābtu un rūpētos, lai tas tiktu uzcītīgi ievērots pēc Visvarenā Dieva labpatikas, tagad un vienmēr, līdz šī pasaulē pastāvēs.

⁴⁹ Svētīgi esat no Kunga jūs (sal. Ps 114,15), kuri to darīsiet un Kungs lai ir ar jums uz mūžiem. Amen.

[Lūgšana]

⁵⁰ Visvarenais, mūžīgais, taisnīgais un žēlsirdīgais Dievs, ļauj mums vājiem darīt Tev to, ko zinām, ka Tu to gribi, un vienmēr gribēt to, kas Tev patīk, ⁵¹ lai mēs, iekšēji šķīstīti, iekšēji apgaismoti un ar Svētā Gara uguni aizdegti, varētu sekot tava iemīļotā Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus pēdām, ⁵² un pie Tevis, Visaugstais, atnākt pateicoties vienīgi Tavai žēlastībai, Kas pilnīgā Trejādībā un taisnā Vienībā dzīvo un valdi, un pieņemi pagodināšanu, visvarenais Dievs visos mūžu mūžos. Amen.

Kā runāt ar brāļiem un māsām Kristū?

Kā runāt ar brāļiem un māsām Kristū?

Galvenā lieta ir satikties. Satikties tā, lai cilvēks redzētu un saprastu, KĀ viņš satiekas ar Dievu.

Kāda jēga būtu satikties, lai būtu mīļi, mierīgi un feini? Tomēr ir jēga, jo jāmēģina satikties, tas nozīmē satikties patiesībā.

Varbūt visi dzirdēja, ka "vārdiem ir spēks"? Bet vai sarunai ir spēks? Vai saruna ir tikai runāšana, no kuras nebūs nekā? Vai tu zini, ka saruna patiesībā var mainīt visu tavu dzīvi?

Kā veikalā cilvēks ieiet, lai piemēram nopirktu vajadzīgus intrumentus, tā saruna patiesībā un mīlestībā var dot cilvēkam instrumentus vajadzīgus garīgajai dzīvei. Un saruna ne tikai var dot instrumentus, bet var iemācīt lietot tos.

Vai tu tici, ka sarunā mēs satiekamies ar Dievu, jo taču mēs lūdzamies? Tas nekas, ka cilvēks - sarunas laikā - atklāj, ka nevar darīt to, par ko iet runa. Tas notiek tikai tāpēc, ka cilvēks vēl nav iemācījies lietot šos garīgās dzīves instrumentus. Jo vairāk lietos, jo vairāk sapratīs.

Kā atverties uz Dievu? Tā cilvēki jautā gadiem ilgi. Kāda būs atbilde? Atbilde ir tikai viena: jālasa Evaņģēlijs, lai tas veidotu manu dzīvi, lai būtu klātesošs manā dzīvē. Ja es esmu savas dzīves kungs un pildu savu gribu, un informācijas no maņām uzskatīšu uzreiz par patiesību, un nepadošos darbam, caur kuru es meklētu patiesību - tad kā es varu atverties Dievam? Jālasa Evaņģēlijs un jāieved tas dzīvē.

Kādā skaistā dienā man teica:

1. man vajag emocijas - tā teica kāds cilvēks.
2. man vajag vieglus stāstus par Dievu - cits cilvēks.
3. vissvarīgākas ir emocijas - teica vēl cits cilvēks.

Redziet, man ir jautājums, vai kādam ir vajadzīga patiesība? Taču tikai tā atbrīvo cilvēku. 

Bet jau nākamā dienā kāds man teica, lai es runātu sarežģītas lietas, kas ved uz patiesību. Un, protams, ar Dieva palīdzību es to darīšu, lai tikai būtu kam stāstīt par Dievu.

Un pēdējais jautājums, vai jūs zināt, kāpēc manā blogā nav fotogrāfiju? Ne tāpēc, ka nevar. Ne tāpēc, ka fotogrāfijas nav skaistas, vai nav vajadzīgas. Pirmkārt un galvenokārt, es gribu ar Jums satikties, bet tikšanās pamats nav maņās, bet garā, patiesībā un mīlestībā. Tas, kas traucē, mēs varam mierīgi atstāt ārā un lietot tad, kad būs vajadzība. Vai kādam tas patīk vai ne, tas ir nepieciešams.

Svētā Mise ir vienotības zīme.

Svētā Mise ir vienotības zīme.

Svētā Franciska laikos vēl nebija koncelebras. Tas nozīmē, ka svēto Misi svinēja viens priesteris. Katrs cits priesteris tajā pašā laikā svinēja pie citiem altāriem baznīcā vai kādā kapelā. Tāpēc vecās baznīcās ir vismaz daži altāri. Tikai pavisam nesen, pēc Vatikāna II Koncila sākās koncelebra, kurā piedalās vairāki priesteri.

Svētam Franciskam ļoti pie sirds bija tas, ka Euharistija ir Baznīcas vienotības zīme. Tāpēc viņš aicināja savus brāļus Ordenī, kuri bija priesteri, lai piekristu tam, ka katrā franciskāņu kopienā būtu tikai viena Euharistija dienā, viena priestera svinēta, un tajā piedalīsies visi brāļi, laji un priesteri, visa kopiena.

Un šeit es ievietošu nākamo fragmentu no vēstules visam ordenim, tieši par šīm lietām:

"Tāpēc es brīdinu un pamudinu Kungā, lai visās vietās, kurās brāļi paliek, viņi svinētu tikai vienu Misi dienā, pēc svētās Baznīcas priekšrakstiem. Ja tomēr [šajā] vietā būtu vairāki priesteri, lai viens mīlestības dēļ būtu apmierināts piedalīties otrā priestera svinētajā Misē; jo Kungs Jēzus Kristus piepilda klātesošos un neklātesošos, kuri ir tā cienīgi. Kaut gan Viņš ir redzams daudzos locekļos, tomēr Viņš paliek neredzamais un necieš nekādu zaudējumu, bet viens visur - kā Viņam patīk - darbojas ar Kungu Dievu Tēvu un Svēto Garu Iepriecinātāju mūžīgi mūžos. Amen".

"Brāļi priesteri, esiet svēti".

"Brāļi priesteri, esiet svēti".

Šodien visa diena bija aizņemta, tapēc es tikai ievietošu šeit nākamo fragmentu no svētā Franciska vēstules visam ordenim.

Kad es šo fragmentu lasīju pirms padsmit gadiem, es zināju, ka es neesmu spējīgs to pārtulkot. Ar Dieva palīdzību šajās dienās tas izdevās. Varbūt tulkojums nav tik skaists, bet vismaz drusciņ parāda Franciska teoloģiju, kuras centrā nevar būt nekas cits, kā vienīgi Jēzus Kristus, Dieva Dēls, klātesošs Vissvētākajā Sakramentā.

Šis fragments, kad es to pirmo reizi lasīju poļu valodā, kļuva par neaizmirstāmo un palika manā garā līdz šim.

Šeit aicinu jūs lasīt šos vārdus latviski:

"Skatiet, brāļi priesteri, jūsu cieņu (sal. 1Kor 1,26), un esiet svēti, jo Viņš ir svēts (sal. Levītu 11,44; 19,2). Un kā šīs kalpošanas dēļ Kungs Dievs jūs pagodināja pāri visiem, tā arī jūs Viņu mīliet, cildiniet un godiniet pāri visam. Liels posts un nožēlojams vājums, kad Viņš ir tā klātesošs starp jums, bet jūs rūpējaties visā pasaulē par kaut ko citu. Lai viss cilvēks trīsas, lai visa pasaule drēb, un lai debess priecājas, kad uz altāra priestera rokā ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls (sal. Mt 16,16; Jņ 11,27). Ak, brīnišķīgais augstums un pārsteidzošs gods! Ak, cēla pazemība! Ak, pazemīgs cēlums, ka pasaules Kungs, Dievs un Dieva Dēls, tā sevi pazemināja, ka Viņš, mūsu glābšanas dēļ, slēpj sevi zem mazās maizes daļiņas! Skatiet, brāļi, Dieva pazemību (sal. Ps 62,9) un izlejiet Dieva priekšā jūsu sirdis; pazemojieties arī jūs, lai Viņš jūs paaugstinātu (sal. 1Pēt 5,6). Tāpēc neko no sevis sev neatstājiet, lai jūs veselus pieņemtu Tas, Kas sevi veselu atdod jums".

Kādam ir jābūt priesterim?

Kādam ir jābūt priesterim?

Šodien turpināsim svētā Franciska vēstuli visam Mazāko Brāļu ordenim. Un tālāk skatamies uz priesteriem, uz viņu godu, kuru deva viņiem Kungs Dievs. Un tālāk skatamies kopā ar Serafisko Patriarhu, jo viņš mīlēja Jēzu Vissvētākajā Sakramentā ar serafisko (serafīnu) mīlestību.

Šo mīlestību, ar kuru eņģeļi mīl un cildina Dievu Debesīs, un kura bija raksturīga Franciskam, vēlējās parādīt kādā svētbildē kāds mākslinieks (vai māksliniece). Kā parādīt šo noslēpumu, ka cilvēks viss deg mīlestībā (tur nekādu citu liesmu nav, kā vienīgi tīra mīlestība)? Kaut kur sv. Alberta draudzē ir šī svētbilde, kura savā vienkāršībā stāsta par lielāko noslēpumu, jo tas "metas acīs".

Bet tagad jau nākamais fragments (sevišķi vērsts priesteriem ordenī, bet es domāju, ka arī visiem citiem) no vēstules visam ordenim:

"Klausieties, mani brāļi: Ja svētīgā Jaunava ir tik godināta, kas ir skaidrs, jo Viņu nēsāja vissvētākajā klēpī; ja svētīgais [Jānis] Kristītājs trīcēja un neuzdrošinājās pieskarties svētajai Dieva galvai; ja tiek godināts kaps, kurā uz kādu laiku atdusās [Kristus Miesa], cik svētam, taisnīgam un cienīgam ir jābūt [tam], kas - ne jau padoto nāvei, bet mūžībā Dzīvojošo un Pagodināto, uz Kuru skatīties ilgojas eņģeļi (sal. 1 Pēt 1,12) - ņem rokās, pieņem ar sirdi un muti un citiem dala".

Daži vārdi par garīgām sarunām.

Daži vārdi par garīgām sarunām.

Jūs atcerāties šo svētā Franciska vēstuli, kuru viņš uzrakstīja brālim Leonam? To var viegli atrast šeit. Šajā vēstulē Franciska vārdi ir kā pēdējas sarunas ar br. Leonu turpinājums. Un svētais saprata, pēc pārdomām, ka viena saruna neizskaidros visu līdz beigām un uz visiem laikiem. Vajag to turpināt. Tāpēc arī viņš uzrakstīja šo vēstuli.

Tā ir ar garīgām sarunām. Dažreiz tā ir viena un nekad (bieži) nebūs otras, vai vismaz vistuvākajā laikā. Jo cilvēks šodien dzīvo šeit, rīt citur, parīt vēl citur. Bet labi, ka gandrīz visur ir priesteri un tāpēc ir iespēja parunāt par garīgām lietām.

Bet ir vēl viena lieta. Iekams sākas garīgā saruna, parādas uzticība, sarunas plāns, vai vismaz tēma un, varbūt, gatavi atrisinājumi. Sarunai ir vajadzīgs laiks, pēc kura ir skaidrs, ka tēma tika pārstrādāta, atrasta lielāka skaidrība un varbūt kāda mazā palīdzība.

Bet ja ir vēl laiks, uzticība, kā arī pārdomas (ļoti svarīgi ir līdzdarboties visām pusēm), redz vēl nākamo jautājumu. Un tad parādas nākama tēma, kas palīdz vēl labāk saprast cilvēka situāciju, saruna var turpināties. Un tāda saruna nes augļus.

Tādā veidā saruna attīstās un aug uzticība, skaidrība un augļi. Ar garīgo sarunu nav tā, ka visi dalībnieki staigā pa visām tēmām, kā nabaga eiropietis Amazonijas džungļos, bet teiksim, ka tā kā pa mežu Latvijā un ka šis mežs nav svešs, tajā ir labi pazīstami ceļi vai taciņas un krustojumi, kā arī arvien labāk redzamais virziens. Un šī staigāšana nav tikai tāpēc, lai izietu no meža. Tieši pretēji. Tā ir mācība, skola, iekšējas jeb garīgās dzīves skola. Jo šis mežs (tā var to redzēt sākumā) pārveidojas arvien skaistākā dārzā. Kādā veidā tā var notikt?

Tādā veidā, ka cilvēkā darbojas divi elementi:

1. Cilvēciska daba - Dievs radīja cilvēku un radīšanas brīdī deva viņam miesu un dvēseli.
2. Dieva žēlastības - dāvanas, kuras Dievs dod cilvēkam konkrētā laikā un konkrētai vietai cilvēkā.

Šīs divas lietas prasa no cilvēka līdzdarbošanos:

1. Iepazīties ar savu "iekšējo konstrukciju" (jo cilvēks pēc dabas nav nekāds maiss, kurā ir tikai nekārtība).
2. Lūgt Dievu konkrētās vajadzībās, kuras protams ir labas un pēc Dieva gribas.

Tad redzam, ka garīgai dzīvei ir vajadzīga tāda mazā skola, lai cilvēks "atrastos" sevī kā mājoklī, lai viņš varētu pats arvien labāk saprast, kas viņā notiek, no kurienes tas ir un kas jādara. Problēmas un jautājumi dzīvē nekad nebeigsies, tāpēc ir ļoti vērts parūpēties par visām šīm 2x2 lietām.

Ja tev nebija garīgās sarunas, tad kad būs pirmā? Ja tev bija garīgā saruna, tad kad būs nākamā? Ar laiku tu redzēsi atšķīrību. Tikai nedomā, ka tāda saruna ir kā pasaka. Stresi dzīvē tālāk būs, bet pārdzīvoti Kristū būs kā ciešanās pasaules atpestīšanai - kopā ar Kristu.

Es pabeigšu šo tekstu ar ļoti specifiskiem vārdiem, kurus runāja misionāres atbraukušas no Ukrainas atpakaļ uz Latviju: "U meņa ņet boļše stresa - dļa Jezusa ja princessa". Vot.

Un vissvarīgāka lieta: visam jābūt Dievā, vistuvāk pie Dieva, visam jādarbojas tā, lai tuvinātu Dievam un vērstu cilvēku uz vienotību ar Dievu. Viss sākas ar lūgšanu, viss ir lūgšanā, beidzās ar lūgšanu un attīstās lūgšanā. Viss Dievā.

Sv. Franciska lūgums priesteriem.

Sv. Franciska lūgums priesteriem.

Es šodien turpināju tulkot vēstuli visam ordenim. Bet ielīmēšu vienu īsu fragmentu, kurā ir redzama Franciska mīlestība uz Jēzu Kristu, uz svēto Misi un arī uz priesteriem:

"Es lūdzu Kungā visus manus brāļus priesterus, kuri ir un būs, un vēlas kļūt par Visaugstākā priesteriem, kad viņi gribēs svinēt Misi, [paši] tīri saliktu tīri ar godbijību mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētākās Miesas un Asiņu Upuri, ar svētu un tīru nodomu, ne kādas zemes lietas dēļ, ne kāda cilvēka baiļu vai mīlestības dēļ, it kā cilvēkiem izpatikdami (sal. Ef 6,6; Kol 3,22); bet visa griba, cik palīdzēs žēlastība, lai vēršas pie Dieva, vēlēdamies izpatīkt vienīgam pašam visaugstākam Kungam, jo Viņš pats tur vienīgais darbojas, tā kā Viņam patīk; jo tā kā Viņš pats ir teicis: to dariet Manai piemiņai (sal. Lk 22,19; 1Kor 11,24), ja kāds darītu savadāk, tas kļūtu par Jūdasu nodēvēju un būtu Kunga Miesas un Asiņu vainīgs (sal. 1Kor 11,27)".

Svētā Franciska mīlestība uz Vissvētāko Sakramentu.

Svētā Franciska mīlestība uz Vissvētāko Sakramentu.

Šodien es sāku tulkot vēstuli, kuru Francisks raksta visam ordenim. Tas diezgan garš teksts un darbs iet lēni. Kāpēc lēni - jūs sapratīsiet, kad redzesiet gatavu tulkojumu. Vienkārši vajag daudz meklēt citos avotos.

Vienu fragmentiņu tomēr šodien šeit ievietošu. Šie vārdi, kā redzēsim, ir ļoti raksturīgi Franciskam un arī visiem franciskāņiem. Jo pašā centrā ir Jēzus, Kurš kļuva cilvēks mūsu atpestīšanai, tika krustā sists, nomira, augšāmcēlās un dzīvo, kā arī palika pie mums un kopā ar mums, Baznīcā, Vissvētākajā Sakramentā. Mums jāmācās mīlēt Viņu no visas sirds un no visa prāta, un no visiem spēkiem, un no visas dvēseles, un citus uz to aicināt:

"Es ļoti lūdzu visus jūs, brāļi, skūpstīdams [jūsu] pēdas, ar tādu mīlestību, kā es varu, lai visu godbijību un visu cieņu, cik jūs varētu, jūs parādītu pret mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētāko Miesu un Asinīm, Kurā tas, kas debesīs un tas, kas ir virs zemes, tiktu apdāvināts un izlīdzināts ar Visvareno Dievu (sal. Kol 1,20)".

Garīgā adopcija. Trīsdesmit otrais bērns ģimenē.

Garīgā adopcija. Trīsdesmit otrais bērns ģimenē.

Es jau neatcēros, ko es domāju 1994. gadā, kad nolēmu pieņemt pirmo bērnu garīgajā adopcijā. Šis lēmums nebija pieņemts ātri, bez nekādām pārdomām, jo tas notika svētceļojumā Varšava-Čenstohova un šajā svētceļojumā viena no galvenām tēmām bija tieši ieņemto nepiedzimušo bērnu garīgā adopcija.

Ceļā uz Čenstohovu bija iespēja, laikam katru dienu, klausīties katehēzes par cilvēka dzīves noslēpumu un vērtību, kā arī dažādas liecības. Tad sagatavošana bija ļoti konkrēta, lai es, starp daudziem tukstošiem citu, pieņemtu garīgajā adopcijā pirmo bērnu. Tas notika svētās Mises plkst. 10:00 (ja es nemaldos) laikā 15. augustā 1994. gadā, Čenstohovā, lielajā laukumā Dievmātes sanktuārija priekšā.

Tad lūk, šie mīļie bērni mani audzināja, lai es lūgtos katru dienu par viņiem, lai es neaizmirstu palūgties. Šodien es pieņēmu garīgajā adopcijā nākamo mīļo un gaidīto bērnu, protams, šī lūgšana ir arī par viņa vecākiem. Nu, tad uz priekšu. Un vienmēr: pateicība Dievam.

Garīgā adopcija. Ģimene aug.

Garīgā adopcija. Ģimene aug.

Šodien es pabeidzu lūgties garīgajā adopcijā par trīsdesmit pirmo bērnu. Rīt es sākšu, ja Dievs atļaus, par trīsdesmit otro bērnu. Visus jūs sirsnīgi aicinu uz tādu lūgšanu, uz nedzimušā bērna garīgo adopciju.

Par katru bērnu pateicība Dievam. Un par visiem gadiem, mēnešiem un par visām dienām pateicība Dievam.

sv. Francisks, vēstules, VĒSTULE MINISTRAM

VĒSTULE MINISTRAM

¹ Brālim N., ministram, lai Kungs tevi svētī (sal. Skaitļu 6,24a). ² Es tev saku, tā kā es varu, par tavas dvēseles lietām, ka viss, kas tev traucē mīlēt Kungu Dievu, un jebkurš [cilvēks] tev taisītu šķēršļus - vai brāļi vai citi, un ja tevi sistu, viss jāpieņem kā žēlastību. ³ Un to vēlies, nevis ko citu. ⁴ Un tas lai tev ir par patiesu paklausību Kungam Dievam un man, jo es droši zinu, ka tā ir patiesa paklausība. ⁵ Un mīli tos, kuri tev dara [tādas lietas]. ⁶ Un nevēlies ko citu no viņiem, kā tikai to, ko Kungs tev dos. ⁷ Un tajā mīli viņus; un nevēlies, lai viņi būtu labākie kristieši. ⁸ Un tas lai tev ir [vērtīgāks], nekā [dzīve] eremā. ⁹ Un tajā es vēlos pazīt, vai tu mīli Kungu un mani, Viņa un tavu kalpu, ja tu to darīsi, proti, ka nebūtu tāda brāļa pasaulē, kurš sagrēkotu, pat vissmagāk varētu sagrēkot, un, pēc tam [satiktos ar tevi], nekad neaizietu bez tavas žēlsirdības, ja viņš meklētu žēlsirdību. ¹⁰ Un ja viņš nemeklētu žēlsirdību, tu pajautā viņam, vai viņš grib žēlsirdību. ¹¹ Un ja viņš vēlāk tūkstoš reizes sagrēkotu tavu acu priekšā, mīli viņu vairāk nekā mani, tāpēc, lai viņu vilktu pie Kunga; un vienmēr esi tādiem žēlsirdīgs. ¹² Un to pasludini gvardiāniem, kad tu varēsi, ka tu personīgi esi nolēmis tā darīt.

¹³ No visām nodaļām, kuras ir regulā, un kuras runā par nāvīgiem grēkiem, Vasarsvētku kapitulā ar Dieva palīdzību un ar brāļu padomu sagatavosim tādu nodaļu: ¹⁴ Ja kāds no brāļiem, ienaidnieka pamudināts, nāvīgi sagrēkoja, viņam - pēc paklausības - jādodas pie sava gvardiāna. ¹⁵ Un visi brāļi, kuri zin par viņa grēku, lai viņu neapkauno un neaprunā, bet lai parāda viņam lielo žēlsirdību un tur noslēpumā daudzus sava brāļa grēkus; jo veseliem nav vajadzīgs ārsts, bet gan slimiem (sal. Mt 9,12). ¹⁶ Līdzīgi pēc paklausības viņš jāsūta pie sava priekšnieka kopā ar biedru. ¹⁷ Un šis priekšnieks lai žēlsirdīgi attiecas pret viņu, kā pats gribētu, ka pret viņu attiektos, ja viņš būtu līdzīgā situācijā. ¹⁸ Un ja viņš kristu citā ikdienišķā grēkā, lai izsūdz to savam brālim priesterim. ¹⁹ Bet ja tur nebūtu priestera, lai viņš izsūdz [grēku] savam brālim, līdz [neatradīs] priesteri, kurš viņam kanoniski [piedos grēku], kā jau bija teikts. ²⁰ Un lai šiem [brāļiem] nebūtu varas dot citu gandarīšanu, kā tikai to: Ej un negrēko vairs (sal. Jņ 8,11).

²¹ Šī vēstule, lai labāk to ievērotu, lai ir tev līdzi līdz Vasarsvētkiem; tur [kapitulā] tu būsi kopā ar saviem brāļiem. ²² Un šo lietu un visas citas lietas, par kurām regulā ir pārāk maz, ar Kunga Dieva palīdzību, pacentieties piepildīt.

sv. Francisks, vēstules, VĒSTULE PRIEKŠNIEKIEM (I)

VĒSTULE PRIEKŠNIEKIEM (I)

¹ Visiem Mazāko Brāļu priekšniekiem, pie kuriem šī vēstule atnāks, brālis Francisks, jūsu vismazākais kalps Kungā Dievā, [sūta] sveicienu ar jaunām zīmēm debesīs un virs zemes, kuras ir lielas un visbrīnišķīgākas pie Dieva, bet daudzi mūki un citi cilvēki uzskata tās par vismazākām.

² Es jūs lūdzu vairāk, nekā no mana paša, ja jums tas šķiet lietderīgs, [lai jūs] pazemīgi lūgtu garīdzniekus, lai viņi pāri visam godinātu mūsu Kunga Jēzus Kristus Vissvētāko Miesu un Asinis un uzrakstītus Viņa svētos vārdus. ³ Biķeriem, korporāliem, altāra ornamentiem un visam, kas lietots Upurim, jābūt vērtīgiem. ⁴ Un ja kādā vietā Kunga Vissvētākā Miesa būtu nolikta pārāk nabadzīgi, pēc Baznīcas likuma jānoliek un jāsargā vērtīgā vietā un ar lielu dievbijību jānēsā, un ar atbildību citiem jādala. ⁵ Uzrakstīti Kunga vārdi, jebkur tie būtu atrasti netīrās vietās, jāsavāc un jānoliek cienījamā vietā. ⁶ Un katrā sprediķī, kuru jūs sludināt, aiciniet tautu uz gandarīšanu, un [atgādiniet] ka neviens nevar būt pestīts, kā tikai tas, kas pieņem Kunga Vissvētāko Miesu un Asinis (sal. Jņ 6,54), ⁷ un, kad priesteris Tās konsekrē uz altāra un pārnes uz citu vietu, lai visi ļaudis metas ceļos atdodot slavu, godu un pateicību (sal. Atkl 4,9) dzīvajam un patiesajam Kungam Dievam (sal 1Tes 1,9). ⁸ Un Viņa slavu tā sludiniet un sprediķojiet visām tautām, lai katru stundu un zvaniem skanot vienmēr un visā zemē visa tauta teiktu visvarenajam Dievam slavu un pateicību.

⁹ Un, pie jebkuriem maniem brāļiem priekšniekiem atnāks šī vēstule un [tie to] pārrakstīs, un pie sevis turēs, un pārrakstīs brāļiem, kuriem ir pienākums sprediķot un rūpēties par brāļiem, un visu, ko šī vēstule ietver, sprediķos līdz beigām, lai zin, ka viņiem ir Kunga Dieva un mana svētība. ¹⁰ Un lai tas ir pēc patiesas un svētas paklausības. Amen.

Audio. Radio Marija Latvijā - saruna par garīgo vadību.

Audio. Radio Marija Latvijā - saruna par garīgo vadību.

Audio. Radio Marija Latvijā - saruna par garīgo vadību.

Garīgā dzīve. Kā rūpēties par sirdsapziņu?

Garīgā dzīve. Kā rūpēties par sirdsapziņu?

Šī teksta sākumā un pavisam virsrakstā es neuzrakstīju tādu jautājumu: "Vai rūpēties par sirdsapziņu?', jo, man šķiet, lieta ir skaidra un saprotama, ka nav mūsos tādas - iedzimtā grēka ievainotās - lietas, par kuru nevajadzētu rūpēties vai kuru nevajadzētu labot, ar Dieva palīdzību.

Tad ir jautājums: "Kā rūpēties par sirdsapziņu"? Sākumā vajag paskatīties uz kaut ko tādu, ko Katoliskās Baznīcas Katehisms sauc par morāliskuma avotiem.

Pirma lieta ir objekts. Par piemēru ņemšu tādu specifisku vietu, kurā ne katrs, kas gribētu, var dzīvot, un šī vieta ir noviciāts. Ir kāds klosteris, kurā ir sagatavota vieta, klostera daļa, kur ir daļēja autonomija, jo jauno mūku mazas kopienas priekšnieks ir atbildīgs par tiem un viņa vadībā ordeņbrāļi ieiet klostera dzīvē un ordeņa garīgumā. Tad mēs redzam, ka šī vieta ir ļoti laba, sagatavota, tur notiek intensīva formācija, lai kandidāti, kuri jau otro gadu dzīvo gandrīz tā, kā īstie mūki, varētu labi atpazīt savu paaicinājumu.

Otra lieta ir mērķis un, protams, nodoms, kurš iet līdzi. Un ja mēs runājam par noviciātu, tad tālākais mērķis ir kļūt par pilnīgo ordeņbrāli, bet tuvākais mērķis ir salikt pirmos svētsolījumus, ar ko arī beidzas noviciāts. Un mēs redzam, ka gan mērķis, gan nodoms, lai šo mērķi sasniegtu, ir labi.

Trešais elements ir apstākļi. Piemēram tie ir labi tad, kad nekā netrūkst, ir labi formatori, dienas kārtība ievērota, viss iet pēc plāna. Sliktie apstākļi būtu tad, kad bieži nebūtu ko ēst, formatori nevarētu - dažādu iemeslu dēļ - formēt novīcijius, kaut kas ļoti traucētu dzīvot klosterī pēc vienas konkrētas dienas kārtības.

Tad objekts ir ārēja lieta. Jārūpējas par to, lai tas būtu labs. Pat tad, ja mēs nerunātu par klosteri un noviciātu, jārūpējas par to, lai objekts būtu labs. Jo ja objekts būtu slikts, piemēram tā būtu zagšana, tad nekas nepalīdzēs, pat vislabākie nodomi un mērķi, un ļaunums paliks ļaunums. Es šeit mēģināšu pārtulkot no kāda dialekta (Polijā) vienu sakāmvārdu: "Viņš dzīvo starp varnām un ņem piemēru no tām".

Otra lieta - mērķis un nodoms - ir jau iekšēja lieta un jārūpējas par to, lai pieņemtu tos  tādus, lai vienmēr būtu labi, pēc Dieva baušļiem un Evaņģēlija, un pēc Baznīcas mācības.

Šī trešā lieta, apstākļi, ir otršķirīga, un tie nevar objektu vai mērķi un nodomu padarīt par labiem vai sliktiem. Bet tie var tā ietekmēt, ka no tiem ir kādā mērā atkarīgs, cik lielo labumu mēs sasniedzam, vai cik lielo ļaunumu mēs izdarījām.

Tad lūk, kaut gan ne vienmēr viss ir atkarīgs no mums, sevišķi apstākļi, bet vajag rūpēties par visiem šiem elementiem, lai atrastos vienmēr labajā objektā ar labo mērķi un nodomu, un arī labos apstākļos - cik tas ir atkarīgs no mums.

Tas ir tāds modelis, jo taču mēs zinām, ka taču mocekļiem un moceklēm apstākļi bija traģiski, bet viņi stipri turējās pie labā, tas ir pie Dieva gribas, un neatkāpās no labā mērķa un labā nodoma - kas ir: sasniegt dzīvi Debesu Valstībā.

Bieži cilvēki, kuri ir nepaklausīgi Dievam, mēģina apiet šīs lietas saistītas ar sirdsapziņu tādā veidā, ka runā, ka sasniegs labus mērķus ar ļauniem līdzekļiem, pieņems ļauno objektu, caur kuru grib ieiet labajā mērķī. Tas neizdosies, jo tāda ceļa sākumā, jau pašā sākumā, cilvēks ieved savā garā lielo iekšējo nekārtību, kuru nespēs nekādā veidā uzlabot, kā tikai atjaunojot savu vienotību ar Dievu: atgriešanās un labi: mērķis un nodoms.

Šajā ceļā ir kāda loma emocijām un jūtām, bet vajag zināt, ka pašās sevī tās nenes morālisko labumu vai ļaunumu. Tad vajadzīga liela uzmanība, lai tad, kad tās "pielīmēsies" kādām domām, neietekmētu prāta darbu un pienākumu meklēt patiesību. Jāpasvītro, ka prāts nav šajā pienākumā pats, jo Dievs dod cilvēka garam ticības Dievišķo tikumu. Nedrīkst deformēt prātu tā, ka tas pieņems spriedumu, kurš ir tālu no patiesības. Un rezultātā cilvēks savā brīvajā gribā dara grēku, kuram līdzi ir kādas emocijas. Labāk tomēr padot prātam katru domu, kāda tā nebūtu, un kādas emocijas un jūtas negribētu tai pielīmēties, padot prāta spriedumam, lai tas būtu labs un taisnīgs. Un tad brīvajā gribā izdarītam labam darbam līdzi iet emocijas un jūtas, caur kurām izpaužas prieks, ka mēs izpildījām labi Dieva gribu.

Tad lūk, vajag rūpēties par sirdsapziņas formāciju, jo tomēr sirdsapziņai jābūt padotai un paklausīgai Dievam, Dieva balsij, kuru mēs varam sadzirdēt mūsu garā. Ja rodas jautājumi - tie nevar nerasties - tad jādodas pie priesteriem, lai parunātu, pajautātu un pašiem arī meklētu atbildes - sevišķi lūgšanā, kura taču ir saruna ar Dievu mūsu gara dziļumos. Un lūk, kā "objektu" mūsu lūgšanai pieņemsim Svētos Rakstus, kurus lasīsim piemēram tā:

• lectio (lasišana),
• meditatio (pārdomas),
• oratio (lūgšana),
• kontemplatio (kontemplācija).

Tādai lūgšanai ir vajadzīgs laiks, vismaz 30. minūtes.

Lielo kļūdu dara tie, kuri savā dzīvē un citu cilvēku dzīvē grib ieviest tādus melus, ka nekā augstākā nav, ka vissaugstākais patiesa sprieduma kungs un valdnieks ir sirdsapziņa. Bet, kā rakstīja sv. Henrijs Ņūmens, sirdsapziņa ir Dieva pārvaldnieks, nevis pati no sevis visaugstākais kungs.

Tas nozīmē, ka sirdsapziņu jāformē, jāveido pēc Dieva baušļiem, pēc Evaņģēlija, pēc Baznīcas mācības. Jo labāka sirdsapziņa, jo tuvāk Patiesībai un rezultātā - labākie spriedumi. Jo vairāk deformēta jeb nepareiza sirdsapziņa, jo vairāk grēcīgie un kļūdainie spriedumi tiks pieņemti.  Vajadzīga sirdsapziņas formācija, lai būtu svētuma augļi.

Ja kāds runātu par sidsapziņu, ka viņš kaut ko izdarīja pēc savas sirdsapziņas, tad jāuzdod jautājums: "Kā tu rūpējies par savu sirdsapziņu, lai kļūtu arvien labāka"? Pēc viņa atbildes uz šo jautājumu mēs varām saprast, par ko viņš īstenībā runā.

Kā kļūt par misionāru?

Kā kļūt par misionāru?

Pirma lieta, kura jādara, ir neskatīties uz to, ko dara citi. Ne tādā nozīmē, ka es neredzu, ko viņi dara, bet tādā nozīmē, ka es neuzskatu manus darbus par tādiem, kuri būs - visu citu cilvēku manā vidē - vidējā līmenī.

Tas, kurš grib kļūt par misionāru, sākumā grib būt padots Dievam, Dieva baušļiem un dara to neatkarīgi no tā, ko dara citi cilvēki un, kas ir svarīgs, neatkarīgi no tā, vai viņi mani saprot, labi vērtē un kā skaidro citiem manus lēmumus un darbus. Jo šie skaidrojumi dažreiz aptumšo, kad kāds grib no tā, ko redz, spriest par cilvēku, ja ar šo cilvēku nekad dzīvē nav saticis, nekad nav saticis ar viņu patiesības līmenī. Bet cilvēkam jāmācās dzīvot pēc gara un garā jāsatiekas ar Dievu patiesībā un mīlestībā. Un šīs tikšanās ir pamats tam, lai satiktos ar citiem cilvēkiem.

Tādai dzīvei seko divi neatdalāmie elementi. Pirmais ir ciešanās vientulībā. Vārda "ciešanās" vietā var lietot kaut ko citu, piemēram grūtības, vai skumjas, bet lai paliek ciešanās. Ciešanās vientulībā, jo NEVIENS cilvēks nevar saprast un nesaprot cilvēku, kurš pilda Dieva gribu, ka tikai otrais tāds pats. Tad tiem šā cilvēka dzīve ir tāda, ka nav iespējams tam sekot. Tieši tā.

Otrais elements ir Dieva vadība, kuru nevar parādīt ar reklāmas valodas vārdiem un kuru nevar pierādīt, jo nav kopīga tikšanās līmeņa, jo ja kāds savas domas, kuras nāk viņam galvā, uzskata par vispatiesāko patiesību, nevar satikties ar cilvēku, kurš savas domas padod prātam, lai atrastu patiesību un padod ticībai, lai redzētu ceļu uz Debesu Valstību.

Mēs esam tāda Dieva skolā, vai vēl labāk - Dieva ģimenē, Dieva Baznīcā, caur kuru Viņš mūs ved pie Sevis. Jēzus nāk pie mums svētajā Komūnijā, nāk caur Svētajiem Rakstiem, caur brāļiem un māsām, sevišķi caur slimiem un nabagiem. Un šī skola aug, kaut gan mācība nemainās - bet aug, jo centrā ir Jēzus Kristus Persona. Un visa dzīve mūs ved pie Viņa - Debesu Valstībā, par ko arī liecina šodien svētās Mises otrais lasījums - no svētā Pāvila Pirmās vēstules Tesaloniķiešiem, kura ir visvecāka no Jaunās Derības grāmatām.

Pēc tam, šajā skolā, cilvēks var pateikt ar lielu pazemību, ka Jēzus, Dievs un Pestītājs, ir arī viņa Draugs. Tāpēc misionārs var liecināt par Jēzu Kristu, jo ir jau šī pieredze, šī ceļa pieredze. Tad misionārā veidojas šie divi elementi: Baznīcas mācības pieņemšana, un otrais - liecība, ja Baznīca dod konkrētā situācijā tādu iespēju.