Svētais Francisks mūs aicina lūgties.

Svētais Francisks mūs aicina lūgties.

Svētais Francisks mūs aicina lūgties ar visu sirdi un ar visu prātu, un tā arī mīlēt Dievu. Paskatīsimies uz mūsu mīlestību uz Dievu un uz mūsu lūgšanu, piemēram, vai tā ir nemitīga. Un uzdosim sev jautājumu, vai mēs gribam būt pestīti? Un ko konkrēti tas nozīmē mūsu dzīvē?

Rīt Kristus Karaļa svētdiena. Paskatīsimies uz savu dzīvi Dieva gaismā: vai mēs visā pildam Viņa gribu? Vai šie svētki, Viņa svētki, ir arī mūsu, Dieva kalpu, svētki? Ko sagatavojām, lai ar Viņu satiktos, bet ko mēs nesagatavojām?

Lūk, nākamais fragments sv. Franciska vēstules ticīgajiem (otrā redakcijā):

"Bet maz ir to, kuri gribētu Viņu pieņemt [svētajā Komūnijā] un būt pestīti caur Viņu, kaut gan Viņa jūgs ir salds, un Viņa nasta viegla (sal. Mt 11,30).

Tie, kuri negrib baudīt, cik salds ir Kungs (sal. Ps 34,9) un vairāk mīl tumsu nekā gaismu (sal. Jņ 3,19) negribēdami izpildīt Dieva baušļus, lai ir nolādēti; par viņiem runā pravietis: Nolādēti, kuri nomaldās no Taviem baušļiem (sal. Ps 119,21). Bet, cik svētīgi un laimīgi ir tie, kuri mīl Dievu un dara, tā kā saka pats Kungs Evaņģēlijā: Mīli savu Kungu Dievu no visas sirds un no visa prāta, bet savu tuvāko kā sevi pašu (sal. Mt 22,37.39).

Tad mīlēsim Dievu un pielūgsim Viņu ar tīru sirdi un tīru prātu, jo Viņš, to pāri visam meklēdams, teica: īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā (sal. Jņ 4,23). Jo visiem, kuri Viņu pielūdz, [tiem] Viņš jāpielūdz patiesības garā (sal. Jņ 4,24). Un godināsim Viņu, un lūgsimies dienu un nakti (sal. Ps 32,3) sacīdami: Tēvs mūsu, kas esi debesīs (sal. Mt 6,9), jo tā mums vienmēr vajag lūgties un nepagurt (sal. Lk 18,1)".