Ar kādu pasi ieiesim Debesu Valstībā?
Vienā no Vecās Derības grāmatām ir aprakstīts nelaimīgs gadījums. Sākumā Absaloms, Dāvida dēls, vāja savu tēvu, jo grib kļūt par Izraēla karali. Beidzot viņam neizdevās un viņš iet bojā kaujā.
Liela uzvara. Liekas, ka visi priecāsies un Jeruzālemes vārtos visa pilsēta sveicinās uzvarētājus un būs svētki visu nedēļu, kurus, varbūt, pieminēs katru gadu. Tomēr tā nenotika.
Kaujas laikā Dāvids gaida vēstis no sūtņiem un pārdzīvo, un no visas sirds novēl savam dēlam dzīvi un lai starp viņiem būtu miers. Tomēr tā nenotika. Absaloms iet bojā un šī vēsts, visiem priecīgā, karalim Dāvidam nes nepārvaramas sāpes. Karalis staigā vārtu torņa kambarī un skaļā balsī raud: Absalom, mans dēls! Mans dēls, Absalom! Labāk būtu, ja es tavā vietā ietu bojā! Absalom, mans dēls!
Uzvara mainījās sēru laikā.
Es pirms daudziem gadiem runāju ar kādiem cilvēkiem. Mēs spriežam par tādu lietu, ka kristietībā ir tādi gadījumi, ka mēs nevaram uzvarēt, kaut ko uzvarēt. Dažreiz vajag zaudēt un jāmācās pieņemt šis zaudējums. Būt kristietim, būt Jēzus māceklim, nenozīmē automatiski, ka cilvēks vienmēr uzvarēs, visur uzvarēs, jebkurā kaujā uzvarēs.
Bet nav tādas iespējas un nav tāda varianta. Viens cilvēks negribēja sekot Jēzum tikai tāpēc, ka šī sekošana viņam nedeva pilnīgu uzvaras garantīju jebkurā situācijā, automātiski. Viņš bija kā Absaloms, ar kuru Dāvids nevarēja satikties, jo Absaloms negribēja. Un tas beidzās traģiski.
Ja nevar vienmēr un visur uzvarēt, tad ko darīt? Un lūk, cilvēks meklē attaisnojumu: es ne vienmēr uzvarēšu, jo brīžiem sagrēkošu, bet kas ir grēks? Nu tā ir tāda maza vājība, kāds trūkums, kas pat vislielākiem varoņiem ir, ko var redzēt filmās.
Kaut gan grēks ir tāpēc, ka cilvēkam ir vājības un nepilnības, tomēr tas vēl nav viss. Jo cilvēks grēko, kad padodas ļaunā gara kārdinājumam. Un tad grēks arvien vairāk iztukšo cilvēku.
Ejam tālāk. Cilvēkam jau grūtāk pieņemt to, ka grēks ir noziedzība, kā mūs māca Svētie Raksti. Kas? Es esmu noziedznieks? Nu nē...
Tas nav viss. Tagad vajag izciest mūsu egoismam vislielāko zaudējumu - Dievs mīl cilvēku un grib piedot grēkus. Bet vajag iet atgriešanās ceļu. Šis ceļš atved grēcinieku pie Jēzus Kristus krusta. Tad grēcinieks redzēs to, ko izdarīja Dieva Dēlam. Jo grēks nav tikai kāda vājība, vai baušļu pārkāpšana, tas pat nav tikai kāda noziedzība. Tā ir Dieva Dēla nogalināšana.
Tāpēc lai mums netrūkst grēku nožēlas un mīlestības asaru - tikai un vienīgi Jēzus Kristus dēļ. Tas nozīmē, lai mums netrūkst pilnīgas nožēlas Jēzus Kristus dēļ.
Mūsu pase uz Debesu Valstību ir, protams, Dieva žēlsirdība un mūsu žēlsirdības darbi, kuri tai sekos. Bet neazmirsīsim arī par visskaistāko mirkli, salīdzinājumā ar kuru visa laime virs zemes būs kā nekas. Par kādu mirkli nedrīkst aizmirst? Tūlīt pateikšu. Bet sākumā, kas mums būs vajadzīgs šajā mirklī? Tieši šīs nožēlas un mīlestības asaras. Gatavosim tās un lietosim tās jau tagad.
Šis visskaistākais mirklis. No svētā Jāņa Atklāsmes grāmatas:
"Žēlastība jums un miers no [...] Jēzus Kristus, Kas ir uzticīgs liecinieks, mirušo pirmdzimtais un
valdnieks pār zemes ķēniņiem, Kas mūs mīlējis un savām asinīm
nomazgājis mūsu grēkus, un Kas mūs darījis par ķēniņiem un priesteriem Dievam, savam Tēvam; Viņam lai ir gods un valdīšana mūžīgi mūžos! Amen. Lūk, Viņš nāk padebešos, un Viņu redzēs katra acs un tie, kas Viņu caurdūruši. Par Viņu vaimanās visas zemes ciltis.
...
Un kad es redzēju Viņu, es nokritu pie Viņa kājām kā miris, bet Viņš man
uzlika savu labo roku, sacīdams: Nebīsties! Es esmu pirmais un
pēdējais, un dzīvais; un Es biju miris, un, lūk, esmu dzīvs mūžīgi mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru