Pārdomas un fantāzijas 4. Pasaka filozofiem.
Sensenos laikos dzīvoja kāds zēns. Dzīve bija viņam līdzīga visiem citiem bērniem šajos laikos. Un arī sāka mācīties skolā. Šajos laikos skolas bija citas un parasti vienā skolā bija tikai viens skolotājs.
Šajā skolā bija tāpat - viena skolotāja skola. Kaut gan šis skolotājs ļoti labi mācīja bērnus, tomēr viņš bija skumjš. Viņš stāstīja, ka tagad cilvēks ir nelaimīgs, var diskutēt par skaistām idejām, bet tās redzēs tikai pēc nāves.
Tomēr šis skolnieks, jau pēc pāris gadiem kā jauneklis, sāka šaubīties un domāt, vai šim skolotājam ir taisnība? Taču virs zemes ir redzama liela kārtība. Kā saprast šo kārtību? Kāpēc kārtība ir tāda, nevis cita?
Jauneklis piekrita skolotājam, ka ir ne tikai matērija, bet arī dvēsele. Jo taču kādu brīdī cilvēks ir laimīgs, bet pēc tam, pat tad, kad ārā nekas nemainīsies, var parādīties skumjas. Bet arī tad, kad ārā daudz mainas, cilvēks var nemainīt savu lēmumu.
Ko tas nozīme? Pirmkārt - ir kaut kas cilvēka dvēselē, kas ir ļoti saistīts ar ārējo pasauli, ar cilvēka miesu, jo tas ir redzams. Otrkārt - ir kaut kas cilvēka dvēselē, kas ir tik dziļi, ka neparādas nekādā veidā, bet kas ir stiprāks nekā viss - jo tas, kas tur ir, palīdz cilvēkam būt neatkarīgam no ārpasaules savos lēmumos un uzdot tādus jautājumus, kuri nav saistīti ar redzamo pasauli.
Pilsētiņā bija bruģotas ielas. Kādreiz jauneklis, bet tagad jau kā jauns vīrietis, gāja pa kādu ielu un ar roku pieskarās kādiem krūmiem. Šiem krūmiem bija tādas lapas, ka, ja kāds tām pieskarās, tās kustējās. Lūk, kā akmeņiem uz ielas nav dvēseles, tā tomēr krūmi un citi augi dzīvo - ne tā, kā dzīvnieki, bet tomēr. Un dzīvnieki dzīvo, tomēr viņiem - salīdzinājumā ar cilvēkiem - trūkst kaut kā dziļākā, pateicoties kam cilvēks, kādā mērā, ir neatkarīgs no šīs pasaules.
Tad jauns vīrietis padomāja, ka tas, pateicoties kam cilvēks var satikties ar otru cilvēku - protams tā, kā cilvēks - ir cilvēka dvēsele.
Līdzīgi ar dzīvniekiem. To viņš redzēja, piemēram, tirgū, kur atsevišķi bija avis, atsevišķi kazas, atsevišķi govis, un vēl citi dzīvnieki. Tā ir ar sugām.
Bet kad beidzās tirgus un visi kopā gāja uz saviem ciemiem, virs putekļu mākoņa bija brīžiem redzamas tikai galvas: cilvēku, aitiņu, govju galvas. Pēc brīža uz tilta skanēja tikai kājas. Ahā, jauns vīrietis saprata, kā dvēseles ir citas katrai sugai, bet cilvēkam ir sevišķa dvēsele - jo cilvēks var pārdomāt, saprast, nolēmt, mīlēt, piedot - tā pretēji tas, kas ir no matērijas, apvieno šo dzīvo būtņu sugas, kur katram pārstāvjim ir galva, kājas, mute, acis un citi orgāni, vienā lielā grupā.
Un kaut gan visi tie iet kopā, tomēr - pateicoties dvēselēm - katra grupa dzīvo atsevišķi un nekādā veidā nevar samaisīties.
Šis cilvēks aprakstīja šo kārtību, kuru atklāja ikdienīšķajā dzīvē, jo pats ļoti gribēja to saprast un padalīties ar savām domām, kuras vienmēr ņēma sākumu realitātē, nevis kādās fantāzijās un mītu meklējumos.
Paldies par uzmanību! Kāds man teica, ka nevar saprast filozofiju. Šis stāsts ir kā atbilde. Vai šis stāsts - kas tikai drusciņ pieskarās filozofijai - palīdzēs?