piektdiena, 2014. gada 31. oktobris

Vai tu zini, kā priekšā tu esi?
    Dažus vārdus par vakardienu. Vakar vakarā es biju (kopā ar citiem novada iedzīvotājiem) Rēzeknē. Tas bija literāri muzikāls uzvedums par priesteri Franci Trasunu. Tie, kuri lasīja iepriekšējo ziņu, varbūt gribētu uzreiz atbildi uz jautājumu: Vai es atradu atbildes uz saviem diviem jautājumiem? Jā, bet tikai uz vienu. Tagad es zinu, ka pr. Trasuns bija Kristīgo zemnieku savienībā, no kura vēlāk viņu izmeta. Par to tika pateikti tikai tie trīs vārdi. Šā uzveduma raksturojums nebija tik dziļš šajās lietās, kas atklātu, kas šo savienību finansēja, kādi bija mērķi, un vai un kā šī partija ietekmēja sabiedrību un kādu Latviju gribēja.
    Īstenībā, tas ir ļoti svarīgs, ka valsts piemin šo priesteri, gan Rīgā pie sv. Jēkaba katedrāles, gan saeimā, jo ir blakus, gan arī gorā, Rēzeknē. Valsts rāda uz Trasunu, kā pozitīvo varoni. Bet varbūt tikai vēsturisko varoni. Vai nē? Es gandrīz neko nezinu par viņu, tāpēc grūti kaut ko spriest. Vai no pr. Trasuna Latgales kaut kas palika?
    Es lietoju lūgšanas grāmatiņu latgaliski ar poļu valodas burtiem no 20. gadsimta sākumiem. Baznīcas grāmatas ir veiskupa Stroda pareizraksteibā. Bet, piedodiet, nākamo, trešo rakstību lasīt jau nevaru. Neiet. Es saprotu, ka tagad, kad ir gors Rēzeknē, būs arī katrā pagastā školas, kuras runōs latgaliski, vai nē? Un tagad jau vysim bārnim būs katehēze un svētdienas svētā Mise...
    Nu bet mēs atgriežamies realitātē. Šodien braucu uz Žīguriem uz svēto Misi kulturnamā. Pie durvīm - pielīmēta lapiņa (varbūt nepareizi rakstīšu?): Helloween 18:00-22:00. Kas ir šis "helovīns"? Lai nelidotu pa mākoņiem atkārtošu svētā Tēva Franciska pirma sprediķa vārdus, kad tikai sāka pildīt savu amatu (citēšu no galvas): Cilvēks lūdzas. Lūdzas uz Dievu. Bet uz ko lūdzas, ja nelūdzas uz Dievu? Tad cilvēks lūdzas uz ļano garu. Kad mēs lūdzamies baznīcā, vai mājās, vai citur, lūdzamies uz Dievu. Pat tad, kad mums ir kādi eksameni, vai svarīgas tikšanās, mēs lūdzamies par to uz Dievu. Kad mēs ēdam, vai strādājam, arī lūdzamies, vismaz sākumā un beigās, lai visu atdotu Dievam. Ko dara cilvēks, kad iet uz turieni, kur viņš negrib Dievu? Uz ko lūdzas? Viņš lūdzas uz ļauno garu. Diemžēl. Ja cilvēks iet darīt to, kas ir pret Dievu, lūdzas uz ļauno garu. Dzīvē nav treša ceļa.
    Tad "helovīna" saknes ir keltu pagāniskā reliģijā Britānijā un Irijā, kur ticēja, ka šajā dienā (31. oktobrī) nav robežas starp miroņu un dzīvo pasaulēm. Miroņi nāk, lai dzīvajiem kaitētu. Cilvēki sargājās tādā veidā, ka upurēja elkiem upurus no dzīvniekiem, un liekas, kā es pirms pāris gadiem lasīju internetā, ka arī no cilvēkiem (sevīšķi no jaunām meitenēm). Tagad popkultūrā cilvēki (sevīšķi Amerikā) pārģērbjas par spokiem, raganām, par miroņiem un staigā pa dzīvokļiem. Organizē arī vietas līdzīgas ellei, kur "satiekas" būtnes, kuras dzīvotu tādās vietās, ka vampiri un tam līdzīgie. Tas viss ir pretrunā mūsu ticībai uz mūžīgo dzīvi un mūsu mērķi, kas ir pie Dieva. Bet grib lai cilvēki, galvēnokārt bērni, iemācītos domāt, ka tur nekā labā nav, bet tikai spoki, demoni, vampiri un raganas un ka tur var krūti... spēlēties. Kāds priesteris eksorcists brīdina, ka caur tādām lietām ieiet ļāunais gars, jo viņš nekad nespēlējas. Tādas lietas, kā piemēram zīlēšana, sarunas ar gariem ar šķīvja palīdzību, visdažādāka buršana ir tīši kontakts ar ļauniem gariem, kuriem cilvēks (pat spēlēdamies - tam nekādas nozīmes nav) padevas. Tās ir ļoti ļoti sliktas lietas. Jātgriežas, jāiet pie grēkusūdzes, lai saņemtu grēku piedošanu un lai priesteris palūgtos par šā cilvēka atbrīvošanu.
    Romas katoļu Baznīcā jau sākām svinēt Visu Svēto lielos svētkus. Paskatīsimies, cik ļoti Debesu Tēvs mūs mīl un ka šī mīlestība ir patiesa. Un arī nes dāvanas. Bet visslielāka dāvana ir draudzība ar Jēzu Kristu. Salīdzinājumā ar Jēzu Kristu visi tukši "halovīni" ir vismaz garlaicīgs, baiļu pilns, laika zaudējums, kas arī nākotnei nenes nekādu cerību.

ceturtdiena, 2014. gada 30. oktobris

Realitāte un propagande
    Šodien es braukšu uz Rēzekni, uz centru "GORS", kur notiks pasākums saistīts ar priestera Franča Trasuna 150. dzimšanas dienu. Es nezinu, kāds būs saturs, bet es ceru, ka dzirdēšu atbildi uz diviem jautājumiem:
  1. Ar kādu partiju viņš bija saistīts?
  2. Kas finansēja šo partiju?
    Man šķiet, ka katram drīkst uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Tas ir tāpēc, ka maz zinu par pr. Franci Trasunu un ja viņš ir ļoti slavena un svarīga persona, es gribētu uzzināt tādas šīs zemes lietas, kuras arī stāv pie katras valsts pamatiem un pie katra cilvēka domu un lēmumu sākumiem. Un šajā laikā, pie Latvijas dibināšanas pamatiem sapulcējās daudzi cilvēki, grupas un partijas, un arī finanses, un arī kādas Latvijas vizijas izveidotas cilvēku sirdīs un prātos. Tikai tas viss kopā, ņemot vērā katra elementa nozīmi un finansjālo smagumu, rāda pilno (kādā mērā) ša laika attēlu. Tikai patiesība ir interesanta.

trešdiena, 2014. gada 29. oktobris

Ledus siena
    Pirms kāda laika, kāda rakstnieka stāstā notika sazvērestība. Četri jaunie vīrieši nolēma kaut ko nopietno, bet diemžēl slikto darīt. Lai sazvērestībai dotu spēku izdarīja ļoti slikto lietu, ar mūsu valodu - ļoti briesmīgo grēku. Tādā veidā bija spiesti par to nevienam nerunāt, jo ja lieta iziet laukā, visi būs iznīcināti. Neatcēros, varbūt sākumā bija šis briesmīgs grēks un lai neviens no viņiem neizstāstītu, nolēma šo sazvērestību. Dzīve katram gāja citādāk. Viens iegāja šajā grēkā un šī atkarība viņu nežēlīgi mocīja. Otrais juta sirdsapziņas izmetumus un vismaz daļēji mēģināja atgriezties. Protāms pārējie par viņu rūpējās, lai viņš neizstāstītu to, kas aizliegts. Pārējie divi veidoja karjeru citās valstīs un, tas varbūt ir divaini, bieži gāja no viena direktora uz otro direktoru.
    Mūs neinteresējas viņu dzīves ceļi. Lai par to domā rakstnieki un citi tiem līdzīgie mākslinieki. Šajā stāstā bija viens sīkums, kuram es pievēršu uzmanību. Šai sazvērestībai bija viens liecinieks, priesteris. Vismaz viņi zināja, ka viņš tur bija, bet cerēja, ka viņš nezina par viņiem. Bet pat doma par šo priesteri nesa tik lielo naidu pret Baznīcu, bet sevīšķi pret viņu, ka tad, kad viņu viens satika, pazemināja viņu ļoti citu cilvēku priekšā ar ļoti sliktiem vārdiem. Otrais arī kādreiz bija tajās pašās tikšanās, kā šis priesteris un bez nekādiem vārdiem parādīja tik lielo naidu pret viņu, ka priesteris šajā stāstā runāja: tas bija tāds naida uzbrukums, kā dzīvā ledus siena krītam uz mani.
    Brāļi un māsas Kristū, nebaidieties! Jo taču šis stāsts augšā nav par priesteri, bet par to, kādā bezjēdzīgā slazdā var ieiet cilvēks, kad par savas drošības garantiju pieņem otro, tādu pašu cilvēku, tādu pašu grēcinieku, un bailes iesakņotas kādā mulķīgā sazvērestībā jaunības dienās pārveido cilvēku vergā.
    Atgriešanās vienmēr ir iespējama, nav ko gaidīt, bet bieži lieta nav tik vienkārša, jo cilvēks ir pierādies tā dzīvot, ka īsi sakot nemeklē palīdzību pie Dieva. Grūti varbūt to saprast, tā kā grūti ir saprast Svēto Rakstu fragmentus, kuros grēcinieki grib paslēpties zem kalniem un zemes dziļumos, lai tikai neatgrieztos pie Dieva.
    Visi šie vārdi augšā ir kā ievads tam, ko es tagad rakstīšu. Tas ir saistīts ar priestera paaicinājumu. Kad Jēzus sūtīja savus Apustuļus, tad viņiem teica, ka ies kā jēri pie vilkiem. Priesteri nav paaicināti un sūtīti vienīgi pie cilvēkiem, lai draudzīgi un mierīgi dzīvotu starp tiem, kuri ir taisnīgi, bet lai ietu un sludinātu Labo Vēsti par pestīšanu Jēzū Kristū arī tiem, kuri līdz šim meklēja citur pestīšanu, vai pavisam nemeklēja pestīšanu. Ar vislielāko cieņu, bet labi būtu parunāt ar priesteri. Bet priesteris nemēģinās ieiet kādā sirdī ar smagiem zabakiem. Katra cilvēka dzīves situācija un garīgās dzīves situācija ir cita, un problēmas sāpīgas. Bet priesteris neskatīsies uz to ar smaidu un nerunās: Viss kārtībā! Viss kārtībā! Viens cilvēks grib no viņa eiriku, cits smaidu, cits kādu nenozīmīgo vārdu, cits mieru, vēl cits neko. Bet priesteris, kā sapers, grib no minu laukuma izvest to, kas tur dzīvo uz patieso dzīvi Dieva Mīlestībā. Vajadzīga līdzdarbošanās. Ledus siena no vienas, vai otras puses vienkārši nav vajadzīga.
    Aicinu uz akciju Lūdzies Par Misjonāru (LPM), kuru aprakstīju pirms pāris nedēļām. Pirmam cilvēkam, kas jau to nolēma un es ļoti priecājos, sūtīšu konkrēto informāciju un lūgšanu, kas tiks pārtulkota uz latviešu valodu :)

otrdiena, 2014. gada 28. oktobris

Vai tu jau esi Baznīcā ar sirdi?
    Apmēram kopš 25 gadiem es redzu, kā īstenojas Evaņģēlija vārdi dzīvē. Kopš 25 gadiem nolēmu ieiet dziļāk Baznīcā un tajā meklēt... visu, gan katra darba sākumu, gan atbildes uz ikkatru jautājumu. Evaņģēlija vārdi ne tikai tika izteikti pirms diviem tūkstošiem gadiem, bet ir dzīvie vienmēr, arī tagad. Jēzus teica apustuļiem, kuri atstāja tēvus, mātes, brāļus, māsas, mājas, tīrumus, lai sekotu Jēzum, ka šeit virs zemes saņems simts reizes vairāk! Un vēl ieies mūžīgajā dzīvē, kaut gan vajāšanās.
    Es dažās reizes gadā esmu Gulbenē savās darīšanās. Tur atrodas skaistā jaunā baznīca, kuru konsekrēja 1999. gadā. Var ieiet iekšā palūgties. Es to daru un gadās, ka pat daudzas stundas lūgšanā nav pa daudz un tikai citi pienākumi spiež cilvēku iziet un darīt ko citu. Liels pluss ir apkūre. Tā palīdz sēdēt baznīcā garas stundas. Baznīca, Dieva nams ir cilvēkam patvērums, it kā nams, jo tur mājo mūsu Brālis Jēzus Kristus. Viņā satiekam tur brāļus un māsas.
    Pāvests Francisks svētdienas katehēzē pasvītroja to, ka Jēzus Dieva mīlestības baslim pievienoja arī tuvākā mīlestības bausli un parādīja, ka tie divi ir visu Dieva baušļu centrā. Ne pirmie, ne pēdējie, bet centrā, jo paskaidro visus baušļus. Pateicoties viņiem var ieraudzīt Dieva vaigu cilvēkā, sevīšķi vismazākajā un ieraudzīt cilvēka vaigu, kurā atspoguļojas Dieva vaigs. Pateicoties šiem baušļiem var redzēt... vienu vaigu. Par to arī liecina mums Evaņģēlijs: visu, ko jūs darīsiet vismazākajiem maniem brāļiem, Man darīsiet... Tas arī mums liecina, ka esam ģimene, Dieva ģimene. Attiecības starp brāļiem un māsām redzamas Dieva gaismā - vai nav Dieva meklējumi, jo tikai Viņš visu uzlabos un piepildīs?
    Kad tikai jums būs laiks, piemēram vienu reizi mēnesī, sēdiet baznīcā cik ilgi iespējams. Un otra lieta: lai atklātu Evaņģēlija patiesību, spēku un ka tas ir dzīvs, vajag ieiet dziļāk draudzes dzīvē. Ne tikai Gilbenē, vai Viļakā :)

pirmdiena, 2014. gada 27. oktobris

Vai priesteris ir dvēseles mekaniķis?
    Kāds cilvēks atbrauca pie manis no Balviem jau pirms pāris nedēlām, lai man pateiktu, ka viena lampa mašīnā nedeg. Jo viņš redzēja mani vienu reizi -lampa nedega. Pēc divam nedēļām - tālāk nedeg. Tad atbrauca un pateica. Paldies! Es zvanīju mekaniķim, atbraucu, viņš paskatījās, teica: H7, es braucu uz pilsētu, nopirku, atpakaļ pie mekaniķa, pagaidīju, jo viņš bija aizņemt, atnāca, mainīja, teica, ka pat nevajag atcerēties lampas nosaukumu, jo parasti tās mašīnā ir mūžīgas. Paldies! Tagad ir divas lampas, tas ir ļoti svarīgi, jo diena īsāka un nāks braukāt uz Liepnu, uz klosteri, uz (un no) Aglonu pa nakti.
    Nebaidieties, blogs pēc manas slimības (nu vēl drusciņ esmu slims) nemainīja savu profilu un tēmatiku. Bet šis stāsts augšā ir tāpēc, lai parādītu to, ka dzīvē vajag daudz ko nesaplānoto darīt, lai būtu labs reziltāts. Un tajā palīdz citi. Un kā materiālajā dzīvē ir savi likumi, tā arī garīgajā. Un, ziniet, šie likumi ir ļoti ļoti līdzīgi, ņemot vērā, protāms, visas atšķirības, jo radīja šos likums... Viens Dievs Trijās Personās! Jā, jā. Pat mūsu prāts ir kompatibils ar visiem šiem likumiem, lai tos saprastu, iemācītos un lietotu sava un citu labā.
    Kāds cits specjalists no firmas, kas ražo un instalē apskaņošanu baznīcās, iegāja kādā mazā baznīciņā, skaļi iekliedza, pagaidīja, teica savam palīgam: Sešas sekundes. Skaļruņi divi tādi šeit un šeit, šeit divi mazi tādi un tur viens neliels. Protāms, pēc tam viņi to visu mērīja ar datora palīdzību, bet arī pieredze ir svarīga, jo uz reiz zina, kas šeit ir un kas ir vajadzīgs. Un pēc tam var baznīcā pie mikrofona runāt čūkstēm un visi dzird visur.
    Šodien es domāju, ka Baznīca ir vajadzīga šīm vislielākām lietām. Jo pasaulē ir daudz specjalistu, mekaniķu, skolotāju un citu, kas mācā cilvēkus pareizi domāt un darīt. Paši arī mācījās un tālāk mācās. Tomēr Baznīca ir nepieciešama šīm lielākām lietām, kas ved uz pestīšanu. Tāpēc dažreiz viens otrais priesteris uzdot kādu negaidītu jautājumu, varbūt pat neērtu un cilvēks varbūt jūtas tā, kā es pie mekaniķa, kas runā par manu mašīnu: Tik izdemolēto mašīnu neesmu redzējis vismaz pēdējos divos gados... Protāms, priesteris tā varbūt nepateiks, jo neviens nezina 100%, kas ir cilvēkā, sirdī un dzīvē, un pat nevajag. Nebaidieties no priesteriem! :) Viņi no jums negribēs izvilkt kādas slēpenas informācijas, bet runās par principiem garīgajā dzīvē, lai cilvēks pats ar savām acīm un ar lielo cerību (šo īsto, kas ir no Dieva) varētu paskatīties uz sevi tā, kā Dievs skatās uz mums. Ar mīlestību. Jāmācās. Ne tāpēc, lai kļūtu par Dievu, nu nē, bet tikai Dieva skatiens ir patiess un tikai Dievs mūs redz patiesus. Viņš skatās un redz uz reiz. Priesteris nav Dievs, cilvēka noslēpumus pat negrib zināt, bet grib palīdzēt cilvēkam stāvēt patiesībā Dieva priekšā, un ar mīlestību, un vienlaikus ļoti konkrēti. Jā, konkrēti, jo Dievs virza savu bērnu uz konkrēto realo dzīvi, lai šis bērns ar Dievu līdzdarbotos. Kā mēs negribām mūsu mašīnu ātri sūtīt uz svalku, tā vēl vairāk (bez salīdzīnājuma!) Dievs negrib no visas savas būtības (!), lai Viņa bērns jau uz mūžību iekristu ellē.
    Dažreiz viena saruna ar priesteri var daudz palīdzēt un kaut gan nenotiek nezinu kādi brīnumi, un cilvēks nelido (ja tā būtu, tad pasaule tiktu radīta kā piem. cirks), un ļoti labi, jo mēs taču esam Dieva ģimene. Un mēs zinām, ka šis aicinājums visā pilnībā izpildīsies mūžībā. Jā, šeit virs zemes vajag drusciņ pamocīties, un daudzas lietas mums nepatiks, bet galvēnokārt, lai mums nepatiktu grēks, bet patiktu Dieva žēlastība. Un lai par to liecinātu darbi.
    Tāpēc kad ir laiks ejiet un mociet (tas nozīmē: jautājiet un jautājiet) savus priesterus. Jo tāpēc viņi ir jūsu starpā. Vienīgi jūsu pestīšanai. Un vyss!

svētdiena, 2014. gada 26. oktobris

Svētīgo atpūtu
    Šodien lielākas ziņas nebūs, jo es esmu slims. Vakar bija svētā Mise ārā (svecīšu vakars), kapsētā. Arī zāģēju malku un grābu lapas. Un lūk vajag tagad paslimot :)
    Svētīgo nedēļu!

sestdiena, 2014. gada 25. oktobris

Ticības nakts
    Šis teksts nebūs ticības nakts definīcija, vai stāsts, kurā ar precīziem vārdiem un jedzieniem šī tēma tiks paskaidrota. Ticība ir cilvēka atbilde uz Dieva Atklāsmi un tieši ticība ir vieta, kurā cilvēks satiekas ar savu Radītāju un Pestītāju. Bez ticības neviens nevar satikties ar Dievu, kaut gan Viņā mēs dzīvojam, kustamies un esam. Tomēr ticīgais apzināti dzīvo Dieva klātbūtnē, saņem žēlastības gaismu, lai saprastu ticību (nepieciešama ir Dieva žēlastība, jo Atklāsme, kurai cilvēks Baznīcā atbild: Jā!, ir taču no Dieva) un staigā pa ticības ceļiem un dara ticības darbus.
    Garīgajā dzīvē ir dažreiz tāds posms (varbūt līdz miesas nāvei), kad trūkst tieši šīs gaismas. Gaisma nav saredzama tā, kā nebūtu, kā nepastāvētu. Un cilvēks, kas dzīvoja līdz šim no ticības, kura apgaismoja viņa visu dzīvi un katru lēmumu, neredz gaismu. Viņš tic, bet neredz gaismu. Ar ko šo situāciju salīdzināt?
    Lūk, kāds cilvēks bērnībā un jaunībā mācījās skolā un strādāja tīrumā, kas piederēja viņa vecākiem. No paša rīta vajadzēja pabarot vistas, aitas, cūkas. Pēc tam skola. Pēc skolas darbs tīrumā. Kad bija īsākas dienas, vai vairāk darba, nācās strādāt tīrumā līdz naktij. Bez nekādas lampas. Un pēc tam iet uz mājām pa nakti pat daudzus kilometrus pa tukšām vietām, dziļām ielejām, cauri mežiem, bieži uz debesīm nebija nevienas zvaigznes. Es domāju, ka līdzīgas situācijas ir katra cilvēka dzīvē.
    Man ir tāda domā, ka šie pārbaudījumi, kuri notiek materiālajā pasaulē, bet tik un tā katrs to dziļi pārdzīvo, jo visi zinā, kas ir bailes un kas ir prieks, kad redzam gaismu, palīdz pareizi atrasties garīgajā dzīvē. Ja cilvēks centīgi strādāja savā tīrumā un domāja par Dievu, un lūdzās, tad arī dažus darbus var darīt tad, kad pa maz gaismas. Un var tur staigāt, jo zina taciņas. To visu iemācījās pilnā saulē.
    Man šķiet, ka drusciņ līdzīgi (jā, līdzīgi nevis tāpat) ir ticības naktī. Ticīgais iet tālāk tā, kā līdz šim - ārēji. Bet iekšā - nakts, nav gaismas, nevar sajūst Dieva klātbūtni. Cilvēks staigā pa taciņām, pa kurām staigāja pilnā saulē, Dieva žēlastības gaismā. Tagad viņam ir lielākie nopelni uz mūžīgo dzīvi, jo dzīvo no ticības, nevis no kādiem iepriecinājumiem. Kad nav citas gaismas, tad ticība vada cilvēku.
    Kā viņš var staigāt, ja neredz, nejūt, nav iepriecinājuma? Var, jo ir paklausīgs Dievam. Kādā veidā? Caur paklausību Baznīcai. Konkrēti? Savam priekšniekam, jo Dievs katram ticīgajam Baznīcā deva priekšnieku, kas ir tikai cilvēks, bet caur viņu Dievs vada tos, kurus mīl. Tāpēc jālūdzas bieži par saviem priekšniekiem (ganiem) Baznīcā: par Pāvestu, bīskapiem, priesteriem, priekšniekiem klosteros, lai viņi katru dienu ieklausītos Dievā un ietu pa svētuma ceļu. Svētākais gans vairāk palīdzēs aitām, nekā algādzis, kuram aitas nerūpētu.

piektdiena, 2014. gada 24. oktobris

Spēle "kaķis un pele"
    Nesen runāju ar kādu politiķi, kas teica, ka nezinot, kā atrisināt valsts galvēnas problēmas. Un lai tie, kas augšā, domā. Protāms tā bija tāda mazā saruna, un nav ne vainas, ka neatrada zelto līdzekli, kas palīdzētu.
    Ir tādas situācijas, kad varām pateikt, ka mēs esam kā peles slazdā, vai kaķa ķepās. Bezizejas situācijā. Un liekas, ka tagad vajadzēs samaksāt.
    Dzīvē cilvēks meklē palīdzību dažādās grupās (ģimene, klase), organizācijās, vai tā sauktajā valstī. Rodas jautājumi (šeit es nerakstu par kādiem traģiskiem jautājumiem, kad cilvēks zaudē cerību, iekrita smagos grēkos un negrib atbrīvoties) un rodas pārliecība, ka neviens apkārt, neviena organizācija un nezinu vēl kas, nepalīdzēs.
    Tie ir brīži, kuros cilvēkam jāpieņem lēmums saistīts ar to, ka vajag no kaut kā atteikties, piem. no brīva laika, no hobija, no datora, no draugiem, no kāda līdzšinēja pienākuma - jo nebūs laika un tā tālāk.
    Labi un nepieciešami ir būt vienmēr gatavam uz tādām situācijām, jo tad, kad tas notiks, būs pa vēlu meklēt dzīvē draugu tuvu vai tālu. Jo uz reiz ir vajadzīgi lēmumi un darbi. Jo tikai tad cilvēks ir patiesi atbildīgs, nevis tukšu galvu mēģina piepildīt ar tukšām domām. Tas viss nederēs, ja šis draugs, beigu beigās, nebūs Jēzus. Krustā sistais Jēzus Kristus, Dieva Dēls.
    Tikai tad dzīve nav spēle "kaķis un pele". Diemžēl, ļoti patiesa "spēle".

ceturtdiena, 2014. gada 23. oktobris

Lūgšana un labie darbi - katehēzes un dzīves pamats
    Šodien apmeklēju kopā ar vēl vienu tēvu kapucīnu bērnu svētdienas skolas jeb katehēzes stundu. Katehēte mūs laipni uzņēma un kad atnāca bērni, sākām ar lūgšanu. Man bija šis gods visvairāk runāt, bet sākumā katrs klātesošais pateica, kā saucas. Dažus skolēnus es jau redzēju klosterī svētajā Misē, citus vēl nē.
    Šodienas tēma bija par lūgšanu. Kad lūgties, ar kādām lūgšanām. Daži bērni pat pateica, ka viņiem jau kaut kāda mazā lūgšanas pieredze esot, piemēram vienu reizi nedēļā lūdzas ar vecmamiņu. Es pateicu, ka man ir tāda pati lūgšana no rīta un vakarā, kādu man iemācīja mana mīļā vecmamiņa. Protāms, tagad man ir vēl citas lūgšanas, bet pamats tika ielikts bērnībā. Es nezinu, kā es citādāk iemācītos lūgties vēlāk, ja ne vecmamiņas un vecāku piemērs un vadība.
    Otrais tēvs kapucīns saka, ka ir vēl citas lūgšanas, kuras var skaitīt katrā laikā. Tās ir ļoti īsas un arī ļoti sirsnīgas, piemēram: Dievs palīdz! Dīvs paleidz! Ak Dievs, apžēlojies par mums! Ak Dieva Māte, palīdzi man tajā... lietā! Svātais Ontūn! Kāds, kas dzīvoja sensenos laikos, pieminēja savā grāmatā, ka brāļi (mūki) Ēģiptē lūdzas bieži un skaita īsas lūgšanas. Jo tādā veidā, īsu laiku, ir spējīgi domāt tikai un vienīgi par Dievu un ieklausīties Viņā. Tad lūk, var lūgties piemēram pusstundu un skaitīt rožukroni, kaut gan bieži domas aizlido citur un cilvēks pēc brītiņa atgriežas atpakaļ būt nomodā pie Dieva. Un var skaitīt īsas lūgšanas, tādus saucienus, jo mūsu dvēsele ilgojas pēc dzīvā Dieva.
    Mēs arī runājām un jautājām, kā atšķirt cilvēku, kas lūdzas no cilvēka, kas nelūdzas? Liekas vienkārši, jo lūgšanas cilvēks ir arī vienmēr priecīgs. Šis prieks iet no Dieva. Bet tomēr ne visi, kas smējas ir lūdzēji. Jo ir tā sauktie optimisti pēc rakstura un šis optimisms ir saistīts ar raksturu, nevis ar lūgšanu un garīgo dzīvi. Kā tad atšķirt tādus optimistus (šeit piebildēšu, kā šī rakstura īpatnība ir laba un vajag to labi izmantot, nevis slikti, jo tā ir Dieva dāvana) no prieka pilniem lūdzējiem? Pēc augļiem! Pēc vinu darbiem! Cilvēkam, kas lūdzas, biežāk nāk darīt labus darbus un atteikties no sliktiem. Kāpēc? Jo viņš to grib darīt nevis pēc rakstura, bēt tapēc, ka satikās ar Dievu, Kas ir Mīlestība! Bieži vieni cilvēki apskauž optimistus un runā, ka viņi esot laimīgi. Nu nē! Varbūt kādam smieties ir laime un viņiem pietiek, bet kristiešiem nē. Un dažreiz arī kristieši ir skumjīgi, pat raud, jo redz grēku. Bet arī asarās lūdzas, lai labais Dievs apžēlotos un palīdzētu. Jo kristiešu prieks nav no šīs pasaules, bet no Dieva un nāk tāda cilvēka sirdī, kas ir paklausīgs Jēzum, lūdzas un dara labus darbus, kurus pats Dievs sagatavoja mums, lai mēs tos pildītu.

trešdiena, 2014. gada 22. oktobris

Nāves smaids, dzīves cerība
    Evaņģēlija fragmentā, kur Jēzus atrodas Olīvdārzā un lūdzas pirms savām ciešanām un nāves, ir arī parādīts, kā Jūdass Iskariots ar skūpstu nodod savu Mācītāju. Varbūt no tā ir jedziens nāves skūpsts, jo šī nodevība ir nāves personifikācija.
    Ļoti bieži nāve slēpjas aiz citas maskas un grūti to atpazīt, jo tāda maska ne tuvu nav līdzīga kādai bīstamai situācijai. Nāves auksts smaids.
    Divas reizes savā blogā rakstīju par problēmu, kas, man šķiet, ir maz zināma. Par "smadzeņu nāvi". Es par to uzzināju no katoliskās televizijas Trwam (poliski), bet pēdējās dienās daudzi bloggeri Polijā sāka par šo tēmu rakstīt gan ziņas, gan komentārus.
    Mani dārgie, "smadzeņu nāves" nav. Es negribu atkārtoties, jo par to jau rakstīju. "Smadzeņu nāves" nav. Pirmkārt tāpēc, ka to jedzienu pieņēma bez nekādiem pētījumiem, vai pierādījumiem. Otrkārt tāpēc, ka tik daudz cilvēku (piemēram viens dr. Talars Polijā "atdzīvināja" apm. 500 pacjentus), par kuriem jau runāja "mironis ar dzīvo sirdi", jo ārsti teica, ka ir "smadzeņu nāve". Treškārt tāpēc, ka ir daudz liecību, ka šie "miroņi" bieži labi zina, kas notiek apkārt un kad viens no tiem (Zahārijs Dunlops no ASV) dzirdēja, ka ārsti runāja ģimenei, lai gatavotu bēres, tad viņš gribēja viņus izmest pa logu ārā. Zahāriju izglāba radinieki mediķi, kuri ieraudzīja viņu drusciņ kustāmies. Kad atgūva pilno varu savā ķermenī, tad visu to pastāstīja. Prof. neirologs Alan Shewmon (ASV) arī liecina par apziņu cilvēkā un kā var viņu saukt par mirušo? Ceturtkārt tāpēc, ka organus nevar paņemt no mirušā, bet no dzīvā cilvēka! Var atrast arī tādas informācijas, ka Rietumos 1% pacjentu iet bojā ar mocekļa nāvi, jo viņus griež (bez pretsāpju zālēm, piemēram ar zāģi, lai paņemtu sirdi) dzīvus! Starp viņiem un mums nav nekādas būtiskas atšķirības izņemot to, ka viņi šobrīd nevalda pār savu ķermeni. Bet var viņus izārstēt, varbūt pat vairākumā. Piektkārt tāpēc, ka par apziņu ir atbildīga vieta, kas ir smadzeņu vidū. Bet par hormoniem, kad sieviete ir mātes cerībās, arī atbild smadzeņu daļa (kā saucās latviski, es nezinu). Kad turēja kādu sievieti (ar "smadzeņu nāvi") stāvoklī pieslēgto pie aparatūras daudzus mēnešus un šī sieviete dzemdēja veselo bērnu, tad ko, mirušie var dzemdēt? Taču smadzeņu daļa kontrolēja un "veidoja" šo stāvokli.
    Tik daudz mocekļu: nogalinātie bērni abortos, nogalinātie slimie un vecie eitanāzijā, nogalinātie orgānu "devēji". Viņu nāve kliedz no zemes uz Dievu. Tikai Dieva žēlsirdība var cilvēcei palīdzēt. Lūgsimies un runāsim par to, jo tāda situācija atņem slimiem cilvēka tiesības un cieņu, un pilsoņa tiesības meklēt aizsardzību valstī. Bet taču cilvēks ir cilvēks vienmēr neatkarīgi no tā, vai var, vai nevar par to runāt. Bet ārstiem ir pienākums ārstēt cilvēku līdz dabiskai nāvei.

otrdiena, 2014. gada 21. oktobris

Laiks un cerība
    Apmēram pirms gada lasīju tekstu, kurā autors (Kiko Arguello) rakstīja par dažādām religijām. Es maz atcēros, bet zinu, ka Kiko pievērsa uzmanību laika nozīmei - kā tas ir Romas katoļu Baznīcā (varbūt arī visā kristietībā) un kā tas ir citās reliģijās.
    Es ceru, ka tie, kuri labāk to zina, uzrakstīs komentāru. Visdažādākās reliģijās ir aprakstīti, piemēram, cilvēces sākumi un cik bija skaisti un labi. Pēc tam notika kaut kas slikts un... visi dzīvo tadā nelaimīgā pasaulē. Cilvēks caur ticību grib atkal atpakaļ atgūt zaudēto laimi. Viņš tic, ka tad, kad izpildīs visus priekšrakstus, tiks atjaunots, attīrīts un dzīvos šajā paradīzē, kura sen tika pazaudēta.
    Ar mūsu ticību ir pavisam citādāk. Mēs ticām, ka neatgūsim zaudēto paradīzi un nedzīvosim, kā Adams un Ieva. Mēs ticām, ka Dievs mums ir sagatavoijs kaut ko brīnišķīgo, tik brīnišķīgo, ka ausis nedzirdēja, acis neredzēja un neiegāja prātā. To visu, kas bija, atzīstam par zaudēto uz neatgriešanos. Jo tādi ir Dieva plāni. Dievs mūs radīja un nejautāja, vai mēs gribām dzīvot? Tomēr pestīšanu Viņš vēlas dot katram. Tāpēc visu mūsu dzīvi šeit virs zemes Dievs katram jautā: Vai tu Mani mīli? Vai tu pieņem Manu mīlestību, ar kuru Es tevi iemīlēju pirms pasaules radīšanas? Vai tu pieņem no Manām rokām pestīšanu un mūžīgo dzīvošanu pie Manis, Manā Dievīšķajā dzīvē?
    Šeit ir arī redzama mūsu brīvība un nevienu nevajāsim, ja viņš negribēs ieiet Debesu Valstībā. Tomēr mēģināsim viņam sludināt labo vēsti par pestīšanu, par Jēzu Kristu. Daudzi par to sludināšanu atdeva savu dzīvi, zaudēja veselību, sēdēja cietumā, tika atmesti savā sabiedrībā, bet nezaudēja cerību, jo gaida šo brīdi, kad satiksies ar Jēzu un būs kopā ar Viņu vienmēr. Un tāpēc arī piedod saviem ienaidniekiem, kuri skatās atpakaļ, grib atgūt paradīzi, bet dzīves gadu gaitā zaudē cerību. Savā izmisumā nezina, ka vajag skatīties uz priekšu. Tāpēc tik ļoti ir vajadzīgi misjonāri un misjonāres katrā vietā.
    Lūgsimies par kristiešiem, kuri tiek vajāti visā pasaulē, kuriem ir nāves sodi. Lūgsimies par Asiju Bibiju (Asia Bibi) Pakistānā, katoli, piecu bērnu māti, kura sež cietumā ar nāves sodu jau neatcēros cik mēnešu vai gadu. Viņa stāstīja par Jēzu Kristu savām koleģēm, bet tās viņu apsūdzēja par zaimošanu pret Mahometu. Lūgsimies par visiem, gan par vajātājiem, gan par viņu upuriem, jo Debesu Valstība ir viena, pavisam neatkarīga no cilvēka spēka, gribas, prāta, varas. Kas tev ir Jēzus Kristus?

pirmdiena, 2014. gada 20. oktobris

Restorāns, Anglija, Jāņi
    Šodien man nāca evaņģēlizēt... restorānā. Precīzi jāsaka: man bija saruna, garīga saruna, kuru varētu saukt par katehēzi. Mēs runājām par laulības sakramentu, kuram vīrietim un sievietei vajag gatavoties jau tagad, šajos mēnešos. Kaut gan ceremonija ir plānota uz nākamo gadu, tomēr nedrīkst domāt, ka var sagatavoties pirms pašam rituālam. Es ceru, ka laulības sakramentam sagatavošanas kursi ir visā pasaulē. Galvenais noslēpums ir tajā, ka Dievs apdāvina vīrieti un sievieti ar vienotības un auglības dāvanu un tajā, ka cilvēks pats, savas būtības dziļumos, jau tagad mācās garīgi piedzīvot laulības pienākumus, kuri visi padevas vienam mērķim: svētumam. Jo katra sakramenta mērķis ir svētdarīt cilvēku. Ar citiem vārdiem, kā kāds skaisti definēja sakramentu: Tā ir Dieva klātbūtne virs zemes. Lūk, laulības sakramentu nevar saprast bez personīga kontakta ar dzīvo Dievu, bez lūgšanas, bez svētās Mises visās svētdienās un citos lielos svētkos, bez labiem darbiem, bez grēksūdzes, bez svētās Komūnijas... Skatieties, tie ir sakramenti, Dieva klātbūtne un darbība virs zemes, mūsu dzīvē! Un tas var notikt tavā dzīvē, bet ļoti specifiski laulībā, kur vīrietis un sieviete, kā vīrs un sieva ir viena miesa.
    Sakraments, arī laulības sakraments, nav viens brīdis tikai. Tas ir ceļa sākums. Cilvēks, bet laulībā vīrs un sieva, iet kopā. Tāpēc nepieciešami ir divi elementi, kuru nozīmi ceļa sākumā nevar saprast un redzēt. Pirmais: būt kopā ar Dievu. Ne tikai individuālā lūgšanā. Lūdzieties katru dienu arī kopā, sevišķi pirms sarunas. Tas ir šis otrais elements. Saruna uz vienalga kādu tēmu. Tēma atradīsies. Bet lai būtu saruna. Klusas dienas tādā nozīmē ir slikta lieta, jo tūlīt parādīsies domas: es varu dzīvot bez sievas/vīra. vai: es neesmu vajadzīgs/vajadzīga sievai/vīram. Tāpēc vajag runāt, lai mēs paši ar Dieva palīdzību un svētību veidotu savu laulāto dzīvi, nevis lai to darītu kādas bezjēdzīgas domas.
    Viena no tēmām ir arī šķīstība pirms laulībām. Ja laulības sakramentā vīrs un sieva apdāvina viens otru ar sevi, tad jārūpējas, lai šī dāvana vienmēr būtu visskaistāka un svēta.
    Mēs runājām arī par latviešiem Anglijā, kuri vairākumā negrib būt tuvu pie Dieva un Baznīcā. Viens priesteris no Latvijas šajā gadā mēģināja atrast šos latviešus, bet tā ir liela problēma - dzīve bez Dieva. Kaut gan latvieši prot organizēties un vienu reizi gadā satiekas kādā vietā, lai "svinētu" Jāņus. Ko tur dara, ļaujiet man neko nepateikt... 
    Vai ir iespēja Jāņos, vai citā laikā satikties tiem, kuri tur, tālu no mājas, gribētu piedalīties kādās mazās rekolēkcijās latviski, kopā ar priesteri. Bet kur priesteris, tur darbojas Jēzus un ir svētā Mise un grēkusūdze, un atrast atbildes un sāpīgiem jautājumiem, kuri ikdienišķajā dzīvē svešā vidē rodas un paliek bez atbildēm. Vajadzētu kaut ko jau tagad sākt domāt, runāt un meklēt sevi Anglijā. Protāms, darbs, nav laika, ģimenes, bērni. Bet, klausies, kad tu to visu darīsi: kad nebūs darba? kad būsi pats? Visbiežāk šķēršļi rodas... mūsu galvās. Bet arī tur atrodas labo domu avots :)
    Kopā ar Dievu - katru soli!

svētdiena, 2014. gada 19. oktobris

Vai valsts ved cilvēkus uz pestīšanu?
    Šobrīd, kad sāku lasīt šo ziņu, vēlos pateikt, ka lapu skatījumu šajā blogā jau ir 705! Par to, ka Jūs lasāt šos tekstus, es Jums pateicos. Līdz šim izdevās rakstīt katru dienu un katru dienu esat Jūs, kas lasāt:) Aicinu attīstīt šo piedzīvojumu caur saviem komentāriem. Lai to darītu, vajadzīgs ir savs bloga profils, bet tā taisīšana ir vieglāka nekā visvieglāka zupa. Tas nenozīmē, ka uz reiz vajadzēs kaut ko rakstīt. Nē, bet varēs rakstīt savus komentārus manā blogā.
    Nu bet tagad par šo valsti. Lai atbildētu uz šo jautājumu sākumā pietiek paskatīties apkārt un ieraudzīt daudzas lietas, kas atrodas apkārt. To visu taču radīja Dievs! Un arī Baznīcu dibināja Viņš! Tas viss mums palīdz tuvoties savam Radītājam un Pestītājam, ja... Nu jā. Ja cilvēks nepieņems Dieva vietā kādu radību, piemēram otro cilvēku, vai grupu, vai organizāciju par savu jaunu "dievu", elku.
    Nesen runāju ar kādu kundzi, kura (kā vienīga draudzē) konkrēti rūpējas par baznīcas ēku un apkārtni. -Bērni un jaunieši neiet uz baznīcu. Pieaugušie? Arī nē. Veciem cilvēkiem nav spēka, bet... Lūk tad šeit ir šis bet... Ko nozīmē šis bet? ...bet kad valsts organizē pensjonāra dienu, tad visvecākie cēlās augšā un nāk. Klibo, bet nāk. Kundze, kas bija gulošā, skrēja. Kundze ar slimo mugurkaulu, brauca ar divriteni "uz galvu, uz kaklu", lai tikai paspētu. Ar šo augšāmcelšanos ir ļoti interesanti, jo cilvēks cēlas augšā, kas jau ir brīnums, bet kad brauc uz pasākumu, brauc tā, lai neskatītos uz baznīcu, lai neparkrustītos, lai neredzētu, kā veca kundze pie baznīcas grāb lapas, vai taisa citus darbus. Ļoti specifiskās augšāmcelšanās... Cilvēki dzīvo no viena pasākuma līdz otram. Vai šie pasākumi ir vajadzīgi? Varbūt. Vai ir derīgi? -Kādā nozīmē? Vai cilvēki kļūst labākie? Kā es jau uzrakstīju augšā: es šaubos... Jo šie pasākumi netikai uz baznīcu neved, bet arī stiprina tādu darbību: celties augšā tā, lai neredzētu baznīcu, ne krustu, un katrai domai par Dievu sūtīt iepriekš ziņu: negribu! Lai tie, kuriem ir smaga domāšana, saprastu: ar citiem vārdiem paņemt amuru un sist savu sirdsapziņu, lai tā nevarētu pat skaņu no sevis "izelpot".
    Varbūt kāds atnāks šeit un pateiks: Ja nebūtu šie pasākumi, šie cilvēki jau sen nomirtu! Tik tiešam? Varbūt viņiem būtu laiks ģimenei? Viņiem nav ģimeņu! Tad kur ir viņu ģimenes? Nu bet labi, nemocīsim pensjonārus :) Bet ja nebūtu pasākumu, kuriem ir tik liels spēks, ka slimie cēlas augšā. Varbūt viņi nomirtu? Jo zaudētu darbu? Interesanti, kas to visu tā organizē, ka vienai  komandai jāspēlē, bet otrai komandai jācēlas augšā? Kā tas viss beidzas? Tāpat! Jo viens spēlē (dažreiz varbūt orķestre?), bet šis otrais, no otrās komandas jau celties augšā nevar... Vieglās smiltis... Nu nē, trīs tonnas. Un kur tur cerība?
    Pirms pāris dienām teica Pāvests Francisks (kas šodien Romā, svētās Mises laikā, beatificēja Pāvestu Pāvilu VI), kā pasaules cerība ir kāds optimisms, labsajuta. Bet kristiešiem cerība ir gaidīšana uz Personu, kuru mīl, gaidīšana uz Jēzu Kristu, ar kuru ticīgais cilvēks pilnīgi satiksies mūžībā. Un tad vienmēr būsim ar Kristu!!! Un tad vienmēr būsim ar Kristu!!! Un tad vienmēr būsim ar Kristu!!! - tā kopā ar Francisku visi tukstoši cilvēku sv. Pētera laukumā Vatikanā atkārtoja trīs reizes kā zīme tam, ka tic uz mūžīgo dzīvi Jēzū Kristū.
    Ar tukšu barību uz Debesu Valstību netiks. Vajag iziet, lai nepaliktu slazdā. Grēki sāp. -Ej pie grēkusūdzes. Vientulība. -Ej uz sv. Misi. Bailes no nāves. -Skaiti rožukroni. Izmisums. -Piepildi savu dzīvi ar labiem darbiem. Un stāsti par visu, ar saviem vārdiem, Jēzum Kristum. Viņš ir visvarenais Dievs. Turies pie Viņa, jo Viņš ir mūžīgas dzīves Durvis.

sestdiena, 2014. gada 18. oktobris

Pāvesta Pāvila VI beatifikācija
    19. oktobrī Romā notiks pāvesta Pāvila VI betifikācija. Uz reiz atgādināšu, ka pēdējos gados bija vēl Jāņa Pāvila II beatifikācija un pēc tam Jāņa XXIII un Jāņa Pāvila II kanonizācija. Pāvils VI tiks pasludināts par svētīgo svinīgas ceremonijas laikā ap 11:30 (Latvijas laikā).
    Pāvils VI valdīja Baznīcā 1963.-1978. gada. Viņš turpināja svētā Jāņa XXIII iesākto II Vatikana Koncilu, kura sagatavošanā arī Pāvestam Jānim XXIII palīdzēja. Nākamos gados jaunais mūsdienu Pēteris turpināja un ieveda dzīvē II Vatikana Koncila mācību.
    Laiki, kuros viņam nāca kalpot Baznīcai kā Pāvests, bija ļoti sarežģīti. Jo daudzi atmeta Baznīcas mācību un gribēja, lai ticība kļuva par privāto lietu, lai liturģija notika tikai baznīcas ēkās, lai Baznīca atmeta Dieva baušļus un mācīto morālitāti. Skumīgas sēkas un posts palika līdz šim daudzās valstīs - cilvēki neiet pie grēkusūdzes, bet visi pieņem sv. Komūniju, nav paaicinājumu uz priesterību un klosterdzīvi, sabiedrība ir bezspēcīga izdomāto ideoloģiju uzbrukuma situācijā.
    Tādos laikos Pāvils VI pārdomāja katru jauno problēmu, ar kuru satikas cilvēks un rādīja skaidro ceļu, pa kuru jāiet. Ļoti aktuāla ir piemēram viņa mācība par ģimeni, kuru vienmēr aizstāvēja - gan nepiedzimušos bērnus, gan vīra un sievas mīlestību, kas savā prokreācijas un fiziskas vienotības aspektā ir atļauta tikai laulībā un vienmēr atvērta uz jauno dzīvi. Par tādu skaidro un tīro mācīšanu cieta no daudziem verbāliem uzbrukumiem.
    Pāvils VI kļuva par svētceļnieku. Jau 1964. gadā apmeklēja kā pirmais pāvests (pēc sv. Pētera) Svēto Zemi, bet nākamos gados citas valstis, piem. Irānu, Pakistānu, Indijas, Austrāliju, Ugandu, ASV, Franciju, Kolumbiju un protāms Itāliju.
    Attīstīja ekumeniskos kontaktus ar anglikāniem un pareizticīgiem.
    Nomira 6. augustā 1978. gadā.
    Daži mēneši pēc nāves viņa dzimta diecēze ziemeļitālijā sāka vākt dokumentus ar domu par nākošo beatifikāciju.
    Pirms padsmit gadiem viņa aibildniecības dēļ smagi slims nepiedzimušais bērns, pēc 10 nedēļu ilgām lūgšanām ģimenē un draudzē, atgūva pilno veselību. Ārsti nevarēja šo svētīgo gadījumu izskaidrot ar medīcinas zinātni. Šo brīnumu arī pētīja Baznīcas teologi un tika pieņemts kā zīme no Dieva, ka var beatificēt Pāvilu VI. Tas ir ļoti nozīmīgi, jo taču Pāvilam VI ļoti pie sirds bija ģimeņu lietas. Beatifikācijas datums arī ir ar to saistīts, jo tā ir diena, kurā beidzas Bīskapu Sīnods par Ģimeni. Taču arī Pāvils VI dibināja bīskapu sīnodu.
    Tad svētdien 19. oktobrī 2014. gada, pēcpusdienās, varēsim jau lūgties: svētīgais Pāvils VI, lūdzies par mums!

piektdiena, 2014. gada 17. oktobris

Muļķis, neskaidro ticējumu piekritējs, vai to propagators
    Vakar vakarā uzrakstīju otro ziņu, lai šodien jau nerakstītu, jo diena "piepildīta", bet... katrai dienai ir savs tēmatiņš.
    Šodien jau otro vakaru  strādāju pie lapām baznīcas priekšā. Brīnišķīgs darbs svaigā gaisā, minusos, bet ne par to rakstīšu. Ieraudzīju cilvēku, kas fotogrāfēja baznīcu. Un pēc brītiņa dzirdu: Dievs palīdz! --Paldies! atbildēju. -Kur ir jūsu palīgi? -Jūs esat! atbildēju, un es ceru, ka jūs, kas ticāt, ka šie koki ir "dievīšķi", atnācāt arī parūpēties par "dievišķām" lapām.
    Es nestāstīšu visu sarunu, ar cilvēku, kam pat galvā nepastāv otram palīdzēt, vai attaisnoties, ka šobrīd nevar, bet varbūt citreiz palīdzēs. Nē. Es arī to negaidīju, jo īstenībā prāvests ir jauns, vai nē, un stiprs, lai strādā:) Kad šīs cilvēks sāka stāstīt savu stāstu par "Dabu", un ka jut "vibrācijas" un tā tālāk, tad es devu viņam labo padomu, ka varbūt vajadzētu dzert citas zāles?
    Beigu beigās, kad viņš gribēja turpināt savu stāstu, no kura bija skaidrs, ka viņam nerūp otrais cilvēks, es pajautāju viņam: Kas ir svarīgāks: cilvēks, vai visas lietas apkārt? Es jautāju trīs reizes un vienmēr viņš mainīja tēmu. Beigu beigās, negribēdams un ar "izspiestu" smaidu atbildēja: Es esmu tikai puteklis šajā pasaulē...
    Paskātieties uz virsrakstu. Ko jūs domājat? par pirmo variantu nestāstīšu, jo ja kādam ir prāts galvā, sapratīs. Otrais variants: ir tā sauktais New Age, kurā, ja labi saprotu, var ielikt gandrīz visus ticējumus. Vai tas dos patiesību? Šaubos, jo Jēzus ir Patiesība, un Viņš nav nekāds "elements starp elementiem".
    Trešais variants, varbūt pārāk fantastiskais. Jau 1970. gados no Padomju Savienības (ne tikai protāms) braukāja jaunie cilvēki uz Indijām. Tur viņiem bija sarunas ar Padomju Savienības konsulāta pārstāviem. Tie, kuri piekrita līdzdarboties, tika sūtīti uz vietām, kurās mācījās kādas tehnikas, vai ticēšanas un tām līdzīgas lietas. Pēc tam brauca atpakaļ, arī uz Latviju un šeiti bija spiesti (tā es to saprotu) popularizēt to visu. No kurienes to zinu? Var atrast par to internetā, vismaz poļu valodā. Tās ir kādas klostermāsas liecības. Viņa kā medmāsa daudzus gadus dzīvoja Indijās, strādāja un pat pabeidza universitāti ar first class diplomu. Visi viņu uzskatīja par "savējo", tāpēc neslēpja neko. Saucas Mihaēla Pavlika (Michaela Pawlik). Tika realizēti plāni pārnest uz citām valstīm, arī uz Padomju Savienību, vietējo ticību elementus, lai uz šī pamata kontrolētu savus pilsoņus. Vai kāds domā, ka nav iespējams? Ja kādā sektā guru ir uzskatīts par dievu, viņa sviedri ir "dievišķi", ūdens pēc kāju mazgāšanas nes īpašu "svētību", kā citēja kāda bijuša New Age piekrītēja liecību Roberts Tekielis (Robert Tekieli), tad var kontrolēt un gandrīz visu darīt ar cilvēku grupām?
    Es ceru, ka šis trešais variants ir ļoti tālu no mums, bet vajag zināt.
    Es ceru, ka tas viss, kas augšā, palīdzēs sevišķi vecākiem, kuri taču mīl savus bērnus un grib pasargāt viņus no sliktām lietām.
  *  *  *
    Aicinu uz LPM! Skaties - iepriekšējo dienu ziņās (piem. 11.oktobrī).

ceturtdiena, 2014. gada 16. oktobris

Tālu no mājas, tuvu baznīcai
    Pirms pāris nedēļām es rakstīju, ka strādāju Francijā. Dzīvoju laukos un katru svētdienu gāju kājām uz pilsētiņu, kur atrodas baznīca, lai piedalītos svētajā Misē. Kad strādāju Čehijā, arī pirmo lietu, ko meklēju, bija baznīca. Kaut gan ne visiem tas patika, ka tur bija lasījumi čehu un vācu valodā un ruņāja (mani koleģi): Es neiešu, jo nesaprotu, tomēr man tas netraucēja. Jo uz svēto Misi jāiet, lai satiktos ar Jēzu, nevis lai saprastu katru vārdu. Normāli dzīvē satiekamies ar cilvēkiem (bieži vai rēti), kuri runā citās valodās un varam saprasties. Vēl vairāk varam saprasties ar Jēzu, kas ne tikai runā mūsu valodā, bet arī runā tā, ka mēs esam spējīgi to pieņemt.
    Tad pirmā lieta, kas jādara, ir atrast Romas katoļu baznīcu, draudzi, priesteri. Otrā lieta ir... jā jā, es nejokoju, pēc kāda īsa laika mēģināt jautāt prāvestam, kā es (vai mēs - ģimene) varu kalpot baznīcā un draudzē? Ir protāms vajadzīgs kāds laiks, lai būtu uzticība un lai uzticētu kādu pienākumu draudzē. Es zinu, ka cilvēks varētu domāt: Vai es esmu vajadzīgs? Priesteris pats tiks gala ar visu. Sv. Mise un viss. Bet Baznīca un draudze tā nav vienīgi Euharistija. Kā Baznīca ir kopienu kopiena (vai: ģimeņu ģimene), tāpat arī ir draudzē. Notiek kādas tikšanās, pasākumi, rekolēkcijas, attīstās lūgšanas grupiņas, vajag mazgāt baznīcas grīdu, taisīt nelielus remontus. Katrs var palīdzēt. Es piemēram nolēmu šo pēdējo laika marginesu, kas man varbūt ir katru dienu, veltīt blogam (labāk pateikt: jums, kas lasāt blogu). Tāpēc tādā veidā, es ceru, ka sūtīšu Evaņģēlija iepriecinājuma vārdus cilvēkiem, kas tuvu, bet sevišķi tiem, kas tālu. Bet šodien biju arī pie slimās, bet vakarpusē vajadzēja grābt lapas. Darba ir ļoti daudz, jo ir milzīgi daudz veco koku. Arī tādos darbos var pievienoties draudzei, tas nav tikai priesteru privilēģijs :) Es atcēros, ka kādā apkārtnē bija vētra un lietus. Kad tas viss beidzās, pie baznīcas durvīm palika zeme un smiltis. Priesteris to sāka tīrīt un strādāja kādas divas stundas. Draudzes locekļi, kuri gāja garām vai brauca ar divriteniem, komentēja priestera darbu. Viens pat teica, lai nestrādātu, vai nav citu, kas to darītu? Priesteris ar smaidu darīja savu darbu līdz galam.
    Katram cilvēkam ir savs raksturs, bet tas netraucē pievienoties kalpošanā draudzē (piemēram Viļakā sākās ļoti skaisti un svētīgi Alfa kursi un tājos piedalās cilvēki no divām draudzēm). Bet draudzē cilvēks var saņemt kaut ko tādu, ko nevar saņemt nekur citur (es tagad nerunāju par sakramentiem). Ko tādu? Tas ir harizmats - dāvana no Dieva. Dievs dod konkrētam cilvēkam Baznīcā tādu dāvanu, tādas žēlastības, lai viņš varētu kalpot kopienā (kalpot nenozīmē strādāt, kaut gan ir ļoti daudz darba:).
    Aicinu jūs ar sirdi un prātu ieiet savās draudzēs. Atrast un pievienoties - vai Īrijā, vai Anglijā, Vācijā, vai citur.
  *  *  *
    Aicinu uz LPM! Skaties - iepriekšējo dienu ziņās (piem. 11.oktobrī).
Tev nekad miera nebūs, ja ticēsi tādām lietām.
    Kā nerakstīt par tādām lietām, ja nāk sieviete un runā, ka tic tam, kas zīlē un pravieto par laiku, piemēram kāda būs ziema? Ar vislielāko cieņu un pazemību, cik tikai manī tās ir, es lūdzu, lai katrs, kas tic tādām lietām, atgrieztos pie Dieva, pie patiesa Dieva. Jo tikai Viņš visu zina, Viņš vienkārši ir Kungs, visvarenais Dievs. Bet nākotnes tādā nozīmē, ka var uzzināt, ka viss ir saplānots kā mehanismā, kur nekas nevar mainīties, un ka ir iespēja tur paskatīties un uzzināt, tādas nākotnes nav! Par tādu "nakotni" var runāt tikai melus! Vēlreiz saku: tādas nākotnes nav, nepastāv. Visa nākotne ir Dievā, Dievs to veido, Viņš to dara tagad! Vienotība ar Viņu - tā ir mūsu tagadne, nākotne un viss. Tas, kas zīlē, vai dara līdzīgas lietas, neieies Debesu Valstībā. Ārpus (Debesu Valstības) paliks suņi, burvji un netikļi, slepkavas un elku pielūdzēji un ikviens, kas mīl melus un ir melīgs (svētā Jāņa Atklāsmes grāmata, 22, 15).
    Kad svētais Pāvils iegāja kādā pilsētā, kur "strādāja" zīlniece, izmeta no viņas zīlēšanas garu. Jo kur notiek tādas lietas, tur darbojas gari, nevis kādi spēki vai cilvēka spējas, vai sevišķas gudrības. Un šie gari ienīst Dievu. Tāpēc Apustulis Pāvils ar varu, kuru saņēma no Jēzus, tas nozīmē no Dieva, izmeta šo ļauno garu un atbrīvoja sievieti no šīs verdzības. Jā, jā, tur, kur notiek maģija, nekādas brīvības nav, tikai verdzība un izmisums, un bailes. No tā tikai Jēzus atbrīvo. Vai tu, brāli un māsa, esi jau tik paverdzināts, ka pat neesi spējīgs padomāt, ka Jēzus tevi atbrīvos? Es ticu netikai, ka tu tā padomāsi, bet vēl vairāk, ka tu skriesi pie Jēzus un atdosi Viņam visu, sevišķi sevi pašu. Kad Pāvils izmeta šo ļauno garu, tad vinu apsūdzēja, jo sieviete jau negrēkoja un nemeloja cilvēkiem, ka esot zinājusi nākotni (tikai Dievs, mani dārgie, zina visu, neviens cits. Pat visgudrākais cilvēks, vai ļaunais gars ar lielo inteliģenci, nezina, kas notiks pat pēc sekundes), bet par šo "darbu" zīlnieces šefam bija ieņemumi.
    Tad mēs skaidri redzam, ka katrs, kas ir saistījes ar maģiju, zaudē Dieva žēlastību, dzīvo melos, zaudē naudu, dzīvo nebrīvē, pieņem par patiesību visu to, ko kāds viņam pateiks, ieiet kontaktā un dialogā ar ļauniem gariem. Efekti: aptumšots prāts, iznīcinātas emocijas, nevar pieņemt nekādu lēmumu dzīvē, tukšums kabatā un sirdī, smagie grēki, bailes un tā tālāk. Vai ne labāk ir to visu atmest? Un pieņemt Jēzu par savu Kungu un Pestītāju, iemācīties lūgties, runāt ar Jēzu, būt kopā ar Viņu vislielākā draudzībā?
    Vai tu zini, ka šīs cilveks, kas tev zīlē par laiku, rakstā, ka ir Daba (tu saproti?), ka egles, ka koki ir dievišķi? Vai tu arī gribi ieiet tādā kaktiņā? Varbūt tev arī mājās uz plaukta ir tādi ziloņi, kurus tu nevari izmest, jo būs nelaime? Laiks atbrīvoties no tā visa. Jāatdod tas viss Jēzum. Un būs labi. Protāms, nebūs viegli, bet Jēzū Kristū, tikai Viņā, cilvēks ir laimīgs un tikai Viņš ir mūsu nākotne. Lūdzu, pieņem Jēzu!
    Tas, Kas sēdēja tronī, teica: "Redzi, Es visu daru jaunu. [...] Es esmu Alfa un Omega, Sākums un Gals. Es došu izslāpušajam dzert bez maksas no dzīvā ūdens avota. Kas uzvar, tas manto šo visu, un Es būšu viņa Dievs, un viņš būs mans dēls. Bet bailīgajiem un neticīgajiem, negantniekiem, slapkavām un netikļiem, burvjiem un elku pielūdzējiem, un visiem meļiem būs daļa degošā uguns un sēra ezerā, kas ir otrā nāve".
 *  *  *
    Aicinu uz LPM! Skaties - iepriekšējo dienu ziņās.

trešdiena, 2014. gada 15. oktobris

Nepiedošana un dieviņš
    Jau pirms divām stundām plānoju sākt rakstīt šo ziņu, bet... kāds atnāca, lai parunātu par bērēm. Pēc tam nākamie cilvēki pie sakramentiem, jo vecums, slimības, tālu no baznīcas dzīvo, bet šodien bija transports. Ļoti labi.
    Kāda kundze lūdzās tā: Ak lai dieviņš man palīdz! (es drusciņ saīsināju šo lūgšanu) Ko es gribu no šīs lūgšanas? Vai ir slikti lūgties? Tikai vajadzētu "d" uz "D" mainīt un viss būs labi. Nu nē. Jo pirmkārt nav nekāda dieviņa, bet ir Dievs. Otrkārt tā nav lūgšana, jo cilvēks runā pats uz sevi. Treškārt šī kundze gaida, ka izpildīsies tikai viņas griba, tikai viņas plāni (vienalga kādi tie būtu) un lai viņai visā veicas (es saīsināju, bet par to bija runā šajā "lūgšanā"). Tas nozīmē, ka tā nebija pavisam nekāda lūgšana.
    Lūgšanā nepieciešami ir stāvēt Dieva priekšā vislielākā pazemībā vai baznīcā, vai mājās, vai citur. Jo lūgšana ir dialogs starp personām, komunikācijas līdzeklis starp personām. Bet vajag vienmēr ņemt vērā proporcijas: Kas ir Dievs un kas esmu es? Jau lūgšanas sākumā, īstenībā pirms lūgšanas padoties pilnīgi Dieva gribai, tikai to meklēt, gribēt pildīt, viss mīlestībā, kuras avots ir Dievs. Dievs ir Tas, Kas vēlas mums kaut ko ļoti labo dot. Cilvēks ir tas, kas lūdz Dievu, vai pielūdz, vai pateicās, vai lūdz piedošanu. Lūgšana ir Personas un personas tikšanās mīlestībā, atbilstošās proporcijās.
    Nepareiza lūgšana ir kā miglas aizkārs starp cilvēku un Dievu, un par to ir runā Jaunajā Derībā: jūs lūdzaties, bet nesaņēmat, jo jūs slikti lūdzaties. Lūgsanas noslēpums nav runāšanā, vai skaļā runāšanā un pavisam nevajag daudzus vārdus. Jēzus mūs mācā, ka vajag meklēt Debesu Valstību, bet pats Dievs visu mums dos. Protāms visa sākums ir lūgšana. Tas ir Dievs, Kas runā. Mēs klusumā ieklausāmies Viņa vārdos un pieņemam Viņa gribu.
    Nepareiza lūgšana nekad nepalīdzēs cilvēkam vienā no visgrūtākajām problēmām, ar kurām katram cilvēkam nāk sastapties: piedošanā. Piedot ir grūti. Kāpēc? Jo piedošana ierobežo mūsu pašmīlību, egoismu, lepnību. Piedošana ir viens no galvenājiem grēku pretiniekiem. Ja tu gribi atbrīvoties no grēkiem - piedod! Ja tu negribi būt iemestam ellē - piedod! Ja tu gribi ieiet Debesu Valstībā - piedod! Tur katram uz durvīm būs uzrakstīts, ko piedeva. Kad cilvēks otram piedod, var iet pie grēkusūdzes un tur Dievs viņam visu piedod. Bez piedošanas nekā nav, tikai izmisums. Nepiedošana ir kā liels caurums mūsu garīgās dzīves maisā, vis iztecēs. Paliks tukšums. Vai tukšumam nav vārda? Diemžēl, ir. Lūk, kā svētie Raksti nosauc šo tukšumu: netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana dievekļiem, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, nesaticība, šķelšanās, skaudība, dzeršana, pļēgurošana un tām līdzīgas lietas... Tie, kas tādas lietas dara, Dieva Valstību neiemantos.
    Pretēji, ja cilvēks piedod saviem ienaidniekiem un vienmēr ir gatavs piedot, tad viņā attīstās garīgā dzīve. Par to liecina Gara augļi: mīlestība, prieks, miers pateicība, laipnība, labvēlība, uzticība, lēnprātība, savaldība.
    Jūs redzāt atšķīrību? Ir milzīga! Kā atšķiras cilvēks, kas piedod, no tā, kas nepiedod? Viss noslēpums ir Jēzus Kristus Krustā. Tas, kas pieņem krustu, piedod, jo Dievs vairāk viņam piedeva. Tas, kas nepieņem krustu, dara to viena iemesla dēļ: domā, ka pats ir kungs un valdnieks un ka viņam nevajag nekādas žēlastības, vai piedošanas. Un vēl bieži runā: Visas pasaules nelaimes - tā ir Dieva vaina! Šis ceļš ved cilvēku uz mūžīgo pazušanu mokās ellē. Bet tie, kas pieder Kristum Jēzum, miesu ir piesituši krustā reizē ar kārībām un iegribām. Citāti no šodienas pirmā lasījuma (Gal 5).

*  *  *
    Aicinu uz LPM! Skaties - iepriekšējo dienu ziņās.

otrdiena, 2014. gada 14. oktobris

Bīskapu sinods par ģimeni
    Romā notiek Romas Katoliskās Baznīcas sinods par ģimeni. Diskusiju laikā tiek atklāts, cik daudz problēmu skar ģimenei. Ļoti bieži parādās, ka šīs problēmas nav no ģimenes, bet kā teica pirms pāris gadiem Pāvests Benedikts XVI, tā ir ļoti precīzi saplānots uzbrukums pret ģimeni, pret Baznīcu. Apkārt ir lielā grēku reklāma. Pirms vairākiem mēnešiem uz Viļakas novadu atbrauca no Rīgas kāda kundze un propaģēja gendera ideoloģiju. Tas nozīmē gribēja ietekmēt pirmsskolu audzinātājas, lai tās audzinātu bērnus pret dabu - zēnus kā meitenes, meitenes kā zēnus. Protāms viņai par to maksā, bet nauda, es saprotu, ir no visu cilvēku nodokļiem. Un lūk propaģē grēku!
    Katoļu radio (Radio Maryja) es dzirdēju, ka augstskolās sāk mācīt genderu, tas nozīmē, ka visur tagad runās un rakstīs, un brīvi propaģēs genderu. Konkrēti cilvēki grib, lai citi iegrimtu grēkos pret sevi, pret savu dabu, lai sevi ievainotu, lai būtu līdz nāvei nelaimīgi, lai taisītu pašnāvību, kā kāda sieviete Belģijā, kura ieticēja ideoloģijai un pēc operācijas, kad saprata, ka viņa nav nekāds vīrietis, uztaisīja pašnāvību. Kāpēc sevi tā ievainot, ka pat nevar ar to dzīvot?! Kāpēc to reklamēt?
    Cilvēki aizmirsa par grēku... Cik maz cilvēku ļoti nopietni strādā ar sevi. Bet cik daudz tic viltus skolotājiem.
    Zini, tu vari kļūt laimīgs, uz reiz, ja tu ticēsi uz Jēzu Kristu. Bet uz reiz nenozīmē, ka būs viegli. Jo garīgajā dzīvē, tavas dvēseles dzīvē ir gan labas lietas - no Dieva (tās saucas žēlastības - dāvanas bez maksas), gan sliktas lietas, tikai divas sliktas lietas. Ko darīt ar labām lietām? -Pieņemt, mēģināt iebūvēt savās domās, vārdos un darbos, un tu nesīsi augļus, redzēsi labus augļus savā dzīvē. Daudz augļu - laimīga dzīve. Ko darīt ar sliktām lietām? Aha, sākumā kas tās ir? Lūk: grēks un vājības. Ko darīt ar grēku, grēkiem? Ne gaidīt uz neko, bet visātrāk nožēlot, iet pie grēkusūdzes un saņemt grēku piedošanu. Ar grēku dialogu nav, nekad. Ar vājībām citādāk. Nevar vinus vienkārši izmest vienā mirklī. Ko tad? Vajag tās padot Dievam, lai Viņš pats to dziedinātu. Tu redzēsi, ka vājībām, kuras protāms palīdz grēkot, tomēr ir lielā nozīme stiprināt dvēseli. Kā? Katra uzvara pār grēku un vājībām tevi stiprinās, dos spēkus, ka var dzīvot Dieva Bērnu brīvībā. Tā ir īsta dzīve! Katra šūna, kuru Dievs tev deva, ir lai tu varētu runāt: Jēzū Kristū es varu visu, Viņš mani stiprina. Ja cilvēks neatvēr sirdi Dievam, nepacel acis uz augšu, ir līdzīgs tam, kas ar katru soli arvien dziļāk ieiet purvā. Ja tomēr atvēr sirdi ar uzticību, ja skatās uz augšu, ir līdzīgs cilvēkam, kas staigā pa kalniem un piedzīvo to, ko otrais pat nevar padomāt...
    Bīskapiem sinodā vajag visu pardiskutēt, lai Pāvestam Franciskam atdotu rakstu ar katolisko mācību, kurā es ceru būs parādīti atjaunošanas ceļi, uzticības ceļi, lai stiprinātu ģimeni, bet būs arī parādīti, definēti un atmesti grēki, kas skar ģimeni. Vājībām tiks, es ceru, parādīti dziedināšanas veidi. Jo ticīgajiem, kuri ikdienā ir padoti grēku reklāmai, kuri jau pieradušies grēkiem, kuriem nejautā, vai drīkstot pārstrādāt jūsu zēnu meitenē?, būtu droša osta Baznīcā. Tāpēc jālūdzas par Baznīcas ganiem, lai viņus vadītu Svētais Gars visu ticīgo un visu cilvēku labā.
*  *  *
    Aicinu uz LPM! Skaties - iepriekšējo dienu ziņās.

pirmdiena, 2014. gada 13. oktobris

Nemitīgais infarkts?
    Pamēģināsim paskatīties ļoti īsi uz vēsturi (jo taču es neesmu nekāds specjalists) tādā veidā, ka nezaudējot no acīm vēsturisko kontekstu, skatīsimies uz to, kas ir vispamatīgākais, uz... barības ražošanu. Bloggers ar pseidonīmu Coryllus rakstīja, ka tas ir nepieciešams, lai labāk saprastu, kas notiek gadsimtu gaitā. Es būšu ļoti pateicīgs kādam specjalistam vēsturē, ja to precīzi un īsi uzlabos.
    Kad uzbūvēja Jēzus Sirds baznīcu Viļakā 1890. gadā (vienīgā pilsēta Latgalē, kur bija šajā laikā divas Romas katoļu baznīcas? Nezinu, varbūt Daugavpilī arī bija vairāk nekā viena baznīca?) Latgale vēl bija cilvēku pilna. Bija kungi, kuri deva vietējiem darbu, jo tā bija daudz. Varbūt nauda nebija liela, bet arī barība nebija dārga. Tāpēc tie, kuri saprata, ka notiek ciņa par cilvēku dvēselēm (attīstās revolūcjonāru kustības), būvēja baznīcas. Bet mēs skatāmies uz šo barību. Bija lēta, tāpēc lauki cilvēku pilni un daudz darba.
    Tikai uz mirkli paskatīsimies uz plašo pasauli, kurā lielvalstis izsūc no Eiropas tautām migrantus uz savām kolonijām, lai tur, pie citiem kungiem, ražotu barību, vai strādātu industrijā.
    Un atpakaļ uz Latgali. Pirmais pasaules karš, pēc tam agrāra reforma. Vairāk zemes rokās, bet ar to iet nodokli. Saprotu, ka arī aug banku loma. Arvien vairāk mehanizācijas, kura ir ļoti dārga. Barības ražošana dārgāka. Lai neviens nešaubītos, ka barību ražos arvien vairāk citur, nevis Eiropā, ir šie divi kari, kas izpostīja kontinentu. Pirms kāda laika rakstīju par vislielāko nelaimi, kas izplātījās Eiropā un Latvijā pec 2. pasaules kara, par abortiem, tas ir par nepiedzimušo bērnu nogalināšanu (pēc Vikipēdijas Latviešu skaits pēdējo 125 gadu laikā samazinājās, gandrīz nemitīgi).
    Beidzas 2. pasaules karš un Latvijā notiek kolonizācija. Sevišķi Krievijas iedzīvotāji tiek ievesti Latvijas teritorijā, viņiem būvēja pilsētas, kombinātus, kolhozus. Kādā mērā arī vietējiem gribēdams negribēdams bija jāpiedalās šajā jaunajā kārtībā un daudzi pārcēlās uz pilsētām. Daudziem arī nebija atļauts dzīvot savā apkārtnē. Es dzirdēju, ka barības cenas Padomju Savienībā bija zemas. Jo benzīna cenas bija zemas, koksnes cenas bija zemas. Un tā tālāk. Kas par to visu maksāja? Visi zina, ka šī barība (nezinu par kādu cenu?), un benzīns uttlk tika pārdots bagātām valstīm, un tā Padomju Savienība varēja pastāvēt līdz 1980. gadiem, kad Gorbačevs lūdza Rēganam atļauju pārbūvēt Viduseiropu un Austrumeiropu. 
    To visu mēs, protāms, zinām, bet šis īss acu skatiens mums palīdzēs saprast, kāpēc barība ir tik dārga (ka neviens pat mazos sivenus negrib nopirkt un zemnieks ir gatavs mēnešiem gaidīt samaksu, lai tikai kāds nopirktu), kāpēc nevienu koku nevar bez atļaujas cirt, kāpēc ir lielie fondi un komisijas, kuras grib darīt to, ko līdz šim darīja saimnieki un tikai saimnieki var darīt? Nē nē, tā nav politika, bet vai kāda 90. gadīgā nabadzīga kundze var pārdot burkānus vai jāņogas uz ielas? Pienu pērkam no Lietuvas, āboļus no Dienvidāfrikas, riekstus no Turcijas un tā tālāk. Ak cik dārgā ir mūsu dzīve...
    Šis teksts tieši uz šādu tēmu, jo bieži mūsu baznīcas apmeklētāji no citām pilsētām jautā: Kāpēc tik lielā baznīcā tukšos laukos?! Lai viņi lasa, lai zina.

*  *  *
  Ziniet, ļoti svarīgi ir lūgties viens par otru. Ir piemēram tāda akcija manā kapucīnu provincē, lai lūgtos par misjonāriem (ir 50 misjonāru!). Organizē šo akciju brālis Gžegožs (poliski Grzegorz) un vinš man atsūtīja sarakstu ar 15 (!) cilvēkiem, kuri vienu gadu lūdzas par mani! Briņīšķīgi! Cilvēki, kuri dzīvo Polijā, Belģijā un Zviedrijā. Vārbūt kāds no lasītājiem gribētu lūgties vienu gadu par kapucīnu misjonāru? Jā kāds gribētu pieņemt tādu lēmumu, tad vajadzētu sūtīt uz manu epastu savu vārdu un uzvārdu, adresi un valsti (bet varbūt pietiek tikai vārds un valsts? :)). Tad es pārsūtīšu br. Gžegožam, pēc tam viņš man un pārsūtīšu Jums, kā saucas un kur kalpo konkrēts misjonārs, par kuru Jums nāks lūgties vienu gadu. Tikai vienu :)
    Aha, nosauksim so akcjiu tā: Lūdzies Par Misjonāru. Epastā var tā rakstīt, vai saīsinājumu LPM. :)

svētdiena, 2014. gada 12. oktobris

Kristības sakraments - atrasta pērle
    Es biju kristīts 1969. gadā, kad vēl rituāls bija latiņu valodā. Es to neatcēros, bet tas bija sākums, kas veda uz citām dāvanām no Dieva, kuras var pieņemt tikai tie, kuri tika kristīti. Tāpēc par šo sakramentu drīkst pateikt: Tā ir pērle, apkārt kurai organizē visu dzīvi.
    Ne rakstīšu visu par Kristībām, jo var palasīt katehismā, bet pirmā lieta ir tāda, ka tas ir vienīgais sakraments... pagāniem. Ja kāds ir kristietis, tas nozīmē, ka jau ir nokristīts. Tā ir vienīga ieeja Baznīcā. Labi ir, kad atbildīgais cilvēks, piemēram slimnīcā, iemācījās kristīt. Jo daudz bija tādu gadījumu, ka slimam draudēja nāve, bet bija zināms, ka viņš nav kristīts, un lūk atradās medmāsa, kura savā draudzē kursos iemācījās kristīt. Protams ne tad, kad gribēsies, bet kad ir bezizejas situācija. Kad pirms padsmit gadiem strādāju skolā, es iemācīju praktiski kristīt vairāk nekā 200 jaunus cilvēkus. Daži smejās, daži mācījās ļoti nopietni, bet vissvarīgākais, ka šis sakraments kļuva redzamais un viņi paši mēģināja to darīt dažas reizes stundas laikā. Varbūt vajadzēs to darīt mācību laikā pirms Kristībām? Kāpēc nē?
    Kas notiek ša sakramenta laikā? Divas svarīgas lietas vienlaikus.
    Pirmā: tiek atlaists iedzimtais (pirmdzimtais) grēks, kuru katrs cilvēks iemanto no pirmiem vecākiem, no Ādama un Ievas. Tas ir smags (nāvīgs) grēks, kuru var atlaist tikai šajā sakramentā. Ja tiek kristīts pieaugušais, tad tiek atlaisti visi grēki. Zīme tam ir baltais apģērbs.
    Otrā: jaunkristītais sāka dzīvi pavisam jauno, jo kopš Kristībām pieder Kristum. Konkrēti - ko tas nozīmē? Lūk Jēzum ir Miesa, Mistiskā Miesa, kas saucas... Baznīca. Jēzus ir Baznīcas Galva un katra vismazākā daliņa ir ar Vīņu vienota. Tas prasa trīs lietas: būt kontaktā lūgšanā, pieņemt barību (piem. Dieva vārds, sakramenti) un liecināt par Jēzu. Caur dzīvi Baznīcā tas viss veidojas.
    Daži vārdi par vecākiem. Būtu ideāli, ja viņi dzīvotu laulības sakramentā. Kāpēc? Skatieties augšā. Vecākiem ir pienākums tālāk nodot ticību, bet skaidrā lieta, ka nevar dot tas, kam nav. Tāpēc... sirsnīgi aicinu, lai tie, kuri grib kristīt bērnus (vai kristīties:)), piedalītos Alfa kursos, lai caur tiem kursiem uzzinātu kaut ko par Baznīcu. Šie kursi ir vairākās draudzēs, arī Viļakā. Tiem, kuri dzīvo Anglijā, atgādinu, ka šie kursi ir ļoti populāri arī šajā valstī, jo arī tur sākās. Meklējiet un jautājiet. Nebaidieties. Nevienu cilvēku šie kursi nesabojāja, bet daudziem ļoti palīdzēja.
    Tagad par krustvecākiem. Kas var kļūt par krustvecākiem (ja kāds nezinātu, tad uz reiz teicu, ka šī loma pavisam nav saistīta ar dāvanu pirkšanu uz dzimšanas dienu, vai uz vārdadienu. To var darīt ikkatrs)?
    1. Kristīts Romas katoļu Baznīcā, jo tikai tad var kristīgi audzināt bērnu, palīdzēt vecākiem šajā audzināšanā. Ja ir cits kristietis - tikai kā liecinieks.
    2. Vecums - vismaz 16 gadi. Tas ir saistīts ar atbildību, kura aug ar gadiem.
    3. a) iet pie grēkusūdzes,
        b) pieņem svēto Komūniju (pareizi vajadzētu pateikt: pieņem Jēzus Kristus Miesu svētajā Komūnijā),
        c) saņēma iestiprināšanas sakramentu.
    4. Ar savu dzīvi liecina par ticību, ka viņa ticība nav mirusi un ka var to nodot tālāk, vismaz palīdzēt bērna vecākiem.

    Lūk, vai tas ir daudz? Tas viss augšā ir normālās lietas, visvienkāršākās lietas, lai sasniegtu pestīšanu. Pirmā lieta, kura ir vajadzīga, ir griba. Pirmā lieta, kuru vajag atmest, ir slinkums. Aicinu uz katehēzēm!

    Kristības sakraments ģimenē ir kā iestādīta pukīte. Vecāku ticības liecība ir kā auglīga zeme. Lūgšanas dzīve kā saules stari. Dieva žēlastība sakramentos kā ūdens. Kas notiks, kad pukīti iestādīt podē bez zemes, bez ūdens un atstāt tumša pagrabā? Bet cik skaista puķe uzaugs ar saknēm auglīgajā zemē, pilnajā saulē un ūdens - cik tikai gribi!
*  *  *
  Ziniet, ļoti svarīgi ir lūgties viens par otru. Ir piemēram tāda akcija manā kapucīnu provincē, lai lūgtos par misjonāriem (ir 50 misjonāru!). Organizē šo akciju brālis Gžegožs (poliski Grzegorz) un vinš man atsūtīja sarakstu ar 15 (!) cilvēkiem, kuri vienu gadu lūdzas par mani! Briņīšķīgi! Cilvēki, kuri dzīvo Polijā, Belģijā un Zviedrijā. Vārbūt kāds no lasītājiem gribētu lūgties vienu gadu par kapucīnu misjonāru? Jā kāds gribētu pieņemt tādu lēmumu, tad vajadzētu sūtīt uz manu epastu savu vārdu un uzvārdu, adresi un valsti (bet varbūt pietiek tikai vārds un valsts? :)). Tad es pārsūtīšu br. Gžegožam, pēc tam viņš man un pārsūtīšu Jums, kā saucas un kur kalpo konkrēts misjonārs, par kuru Jums nāks lūgties vienu gadu. Tikai vienu :)
    Aha, nosauksim so akcjiu tā: Lūdzies Par Misjonāru. Epastā var tā rakstīt, vai saīsinājumu LPM. :)

sestdiena, 2014. gada 11. oktobris

Taisām savus blogus, lai komentētu!
    Līdz šim es domāju, ka pie manis tik viegli ir uzrakstīt komentāru. Bet šodien sarunās atklājās, ka tas nav tik vienkārši un viegli. Un vēlāk mēģināju uzrakstīt komentāru un... neizdevās! Tikai no sava bloga varēju to darīt. Tāpat arī cits komentārs - bija no bloga! Nebaidieties, blog - tas nenozīmē, ka vajag kaut ko rakstīt. Ja es labi atcēros, vajag google lodziņā uzrakstīt www.blogger.com un... ja kam ir epasta adrese gmail.com, tad raksta tā, kā ieietu epastā. (ja citur, tad lai mēģina un atradīs ceļu:)) Pēc tam darām līdzīgas lietas, kad dibinājām savu epasta kontu: vārds, uzvārds un tā tālāk, bet arī prasa dot šim blogam kādu nosaukumu. Es devu Trīs Zemes, bet bloga pilnā nosaukumā tik un tā būs tikai mazi burti un bez spācijas, pie manis: triszemes.blogspot.com. Protāms visur O.K.. Kādu fonu pieņemt no sagatavotiem paraugiem un... beigu beigās Jūs varēsiet komentēt, arī jautāt, bet es tāpat un... ļoti svarīgi, notiks komunikācija starp cilvēkiem, kuri pazīst viens otru. Es domāju, ka tādā veidā mēs varēsim bagatināt viens otru Jēzū Kristū. Tā, kā piemēram šodien bija klosterī Viļakā Alfa kursu prezentācija. Bija koncerts (Sieviešu Ansamblis Melodija), pr. Staņislavs no kamiņdraudzes lasīja lekciju, bija ciemiņi no Madonas (trīs drosmīgas māsas, kuras stāstīja mums par Alfu un deva skaistas liecības), bija māsas, kuras atnāca un māsas, kuras visu organizēja. Liels paldies visiem! Nākamā nedēļā sāksies jau kursi :)
    Tad, mani dārgie, taisiet blogus un būvēsim blogosfēru ar Dieva palīdzību.
 *  *  *
 Ziniet, ļoti svarīgi ir lūgties viens par otru. Ir piemēram tāda akcija manā kapucīnu provincē, lai lūgtos par misjonāriem (ir 50 misjonāru!). Organizē šo akciju brālis Gžegožs (poliski Grzegorz) un vinš man atsūtīja sarakstu ar 15 (!) cilvēkiem, kuri vienu gadu lūdzas par mani! Briņīšķīgi! Cilvēki, kuri dzīvo Polijā, Belģijā un Zviedrijā. Vārbūt kāds no lasītājiem gribētu lūgties vienu gadu par kapucīnu misjonāru? Jā kāds gribētu pieņemt tādu lēmumu, tad vajadzētu sūtīt uz manu epastu - tūlīt parādīsies uz bloga - savu vārdu un uzvārdu, adresi un valsti. Tad es pārsūtīšu br. Gžegožam, pēc tam viņš man un pārsūtīšu Jums, kā saucas un kur kalpo konkrēts misjonārs, par kuru Jums nāks lūgties vienu gadu. Tikai vienu :)
    Aha, nosauksim so akcjiu tā: Lūdzies Par Misjonāru. Epastā var tā rakstīt, vai saīsinājumu LPM. :)

piektdiena, 2014. gada 10. oktobris

Roka labā, kreisā un cilvēks ar papīru
    Kad lasām vēstuli Galatiešiem svētās Mises laikā un arī ārpus Mises, kad lasām to lēni, pa fragmentu, katru dienu, tad zīmējas mūsu acu priekšā galatiešu vāja ticība, bet no otrās puses Apustuļa reākcija. Varbūt jau vietējais bīskaps netika gala ar viltus brāļiem, kuri ticīgajiem maisīja galvās, un tad sūtīja vēstules, vai cilvēkus, kuri atrastu Pāvilu un lūgtu palīdzību. Kāpēc parādījās tāda problēma?
    Galatieši tā, kā citi pagāni, pielūdza savus dievus, kuru bija daudz viņu reliģijā. Bet reliģija bija saistīta ar valsti, kādā veidā bija netikai vienotības simbols, bet arī līdzeklis, lai pilsoņi būtu padoti savam valdniekam. Mēs zinām, kā kristieši pirmajos gadsimtos bija vajāti un nogalināti, jo negribēja atdot dievišķo godu ķeizaram. Un atnāca Pāvils un atnesa kaut ko pavisam citu, ticību uz Jēzu Kristu, uz Dievu, Kas kļuva Cilvēks mūsu atpestīšanai. Šeit nav vajadzīgs karalis, valdnieks, kas ar stipro roku turēs tautu paklausībā jaunajai ticībai. Šeit ir brīvība, ir Evaņģēlijs, ir Baznīca, ir žēlastība, grēku nožēla un grēku piedošana, ir Svētais Gars - nepieciešams, lai cilvēki dzīvotu vienotībā ar Jēzu Kristu. Mūsu Tēvija ir debesīs, jo šeit virs zemes viss pāries.
    Mēs redzam, ka ticība uz Jēzu Kristu maina visu. Tie nav tikai ārējie rituāli, bet iekšējas attiecības ar Jēzu, kas atklājās darbos. Es domāju, ka galatiešiem bija vēl kādi citi jautājumi saistīti ar jauno dzīvi vecajā vidē, kur vairākums nekad nav dzirdējis par Jēzu, pilsēta pagānu dieviem veltīto svētnīcu pilna un nav karaļa, kas dotu pavēli, kā ticēt. Tāpēc situācija ir daļēji līdzīga situācijai Ninivā, kur karalis pavēlēja atgriezties un gavēt - un pavēli visi izpildīja. Varbūt tāpēc daļa no kristiešiem, kuri dzīvoja Galatījā, paklausīja viltus brāļiem, viņu stāstiem un priekšrakstiem, jo tikai tad, kad būsim vienoti, ar vienu tradīciju, varesīm pareizi ticēt uz Jēzu Kristu. Viņi vēl nesaprata, ka būdami Baznīcā visi ir viens Jēzū Kristū. Par Ninivas iedzīvotājiem Jonass runāja, ka viņi neatšķir labo roku no kreisās, un varbūt līdzīgajā situācijā bija galatieši. Jo Pāvils viņiem runāja par ticību, taisnīgais dzīvo no ticības, nevis no kādiem cilvēciskiem priekšrakstiem. Ticībā mums ir pieeja pie Dieva, izredzētās tautas Likums bija kā audzinātājs, kas ir vajadzīgs līdz laikam, kad mantinieks kļūst pieaugušais. Kad Jēzus nomira un augšāmcēlās, beidzās arī Vecā Derība un sākās Jaunā. Niniva atgriezās, kaut gan tur bija tikai Jonass. Jeruzāleme neatgriezās, kaut gan šeit ir Dieva Dēls. Bet kā ir Viļakā? Un Rīgā? Un citās vietās? Vai cilvēki saistīs savu atgriešanos ar kādu cilvēku, cilvēkiem, kas dos papīru ar garantījām, ar kredītiem, ar mūžīgo mieru virs zemes? Vai saplāno mūžību kopā ar Jēzu un pēc Viņa plāna.
*  *  *
    Ziniet, ļoti svarīgi ir lūgties viens par otru. Ir piemēram tāda akcija manā kapucīnu provincē, lai lūgtos par misjonāriem (ir 50 misjonāru!). Organizē šo akciju brālis Gžegožs (poliski Grzegorz) un vinš man atsūtīja sarakstu ar 15 (!) cilvēkiem, kuri vienu gadu lūdzas par mani! Briņīšķīgi! Cilvēki, kuri dzīvo Polijā, Belģijā un Zviedrijā. Vārbūt kāds no lasītājiem gribētu lūgties vienu gadu par kapucīnu misjonāru? Jā kāds gribētu pieņemt tādu lēmumu, tad vajadzētu sūtīt uz manu epastu - tūlīt parādīsies uz bloga - savu vārdu un uzvārdu, adresi un valsti. Tad es pārsūtīšu br. Gžegožam, pēc tam viņš man un pārsūtīšu Jums, kā saucas un kur kalpo konkrēts misjonārs, par kuru Jums nāks lūgties vienu gadu. Tikai vienu :)
    Aha, nosauksim so akcjiu tā: Lūdzies Par Misjonāru. Epastā var tā rakstīt, vai saīsinājumu LPM. :)

ceturtdiena, 2014. gada 9. oktobris

Dedzība pēc 70 gadiem
    Jau nesen rakstīju, ka ir divas dedzības. Pirmā - tīri cilvēciska, otrā - kas ved pie tās Devēja, pie Dieva. Kad dedzīgs cilvēks, kā Pāvils, satiekas ar Jēzu, tad ir gatavs uz reiz pildīt Dieva gribu. Šī dedzība ir tik stipra, ka neskaitās ar apstākļiem. Un lūk svētais Pāvils, kad redz svētā Pētera, pirmā pāvesta, problēmas - kā sasniegt vienotību starp kristiešiem, no kuriem daļa bija no ebrejiem un otrā daļa no pagāniem, nāk viņam palīgā, kaut gan savā dedzībā norāja arī Pēteri. Pēteris, kas bija vienkārš zvejnieks no Galilejas, tika sūtīts lielā pasaulē, lai ar vislielāko varu, kuru pat nevar apņemt ar cilvēcisko prātu, ar varu, kas ir no Dieva, izplatīt Baznīcu visā pasaulē, un Tās galvaspilsētu dibināt Romā. Pēteris satiekas ar ļoti izglitotiem cilvēkiem un sarežģītiem jautājumiem, kurus nevar uz reiz atrisināt. Bet viņš zina, ka Baznīcu vada Svētais Gars, kas izmanto gudros cilvēkus, kuriem ir liela zinība, piemēram Pāvilu, kas prātīgi skaidro gan ticības, gan morāliskos jautājumus. Par to Pēteris piemin savās vēstulēs. Savukārt Pāvils vienmēr ir paklausīgs Pēterim, tapēc dodas uz Jeruzālemi pie Pētera, lai pārliecinatos, ka nemaldījas Evaņģēlija sludināšanā. Tas netraucē Pāvilam pazemīgi izteikt zināmo patiesību, ka viņš pats strādāja Evaņģēlizācijas laukumā vairāk nekā visi citi Apustuļi kopā.
    Pāvils vienmēr ir dedzīgs, kaut gan kādreiz atzina, ka viņam pietrūka spēka un tikai Jēzus viņam palīdzēja, jo spēks pilnveidojas vājībā. Viņš zina, cik vājš ir cilvēks, tāpēc vienu reizi ļoti maigi mācā piemēram Korintiešus, bet citreiz (kā mēs lasām šajās dienās sv. Mises laikā) ļoti bārgi rāja Galatiešus, jo kad atnāca kādi viltus brāļi un teica nu labi labi Jēzus, protāms, bet sākumā vajag jums kļūt par ebrejiem un pildīt ebreju likumus, tad viņi ieticēja. Bet Pāvils, lai glābtu viņu mūžīgo dzīvi un pestīšanu, ļoti āsi reaģēja: cita Evaņģēlija nav!... Jā mēs vai cits enģelis no debesīm sludinātu jums kādu citu Evaņģēliju līdzās tam Evaņģēlijam, ko esam jums pasludinājuši, tas lai ir nolādēts! (Gal 1, 7-8).
    Vienotība Baznīcā vienmēr bija apdraudēta dažādu iemeslu dēļ. Jēzus zināja, ka nāks tādas problēmas, tapēc pēdējo vakariņu laikā lūdzās par Apustuļiem, lai viņi būtu viens, tapat kā mēs (Jņ 17, 11). Par šo tēmu stāstīja arī trešdienas  audiencē mūsdienu Pēteris - Pāvests Francisks. Kristieši ir sašķelti un tā situācija ievaino Jēzu Kristu. Vajag mācīties pieņemt otro cilvēku, kas domā citādāk, jo caur to arī mēs kļuvam bagātāki.
    Pāvests Francisks pieminēja ar lielo prieku arī to, ka tieši šodien (trešdien) pirms 70 gadiem viņš saņēma Pirmo svēto Komūniju! Es šodien sapratu, ka taču 4. oktobrī Pāvestam bija vārda diena.
    Cilvēks dara un meklē daudz ko, bet šodienas Evaņģēlijs mums mācā, ko Pats Debesu Tēvs grib mums dot: Svēto Garu! Tāpēc galvenokārt lūgsimies, lai Viņš mums dod Svēto Garu.

trešdiena, 2014. gada 8. oktobris

Grēkusūdze, fiziskā nāve un bēres
    Virsrakstā es parādīju pareizo kārtību, kura ir redzama tad, kad kāds cilvēks nomira un radinieki gatavo bēres. Protams, es uzrakstīju sākumā vārdu grēkusūdze, kaut gan nav saistīta ar nāvi, lai pasvītrotu lielo un ļoti nozīmīgo patiesību: Cilvēks, kas bieži iet pie grēkusūdzes, nebaidās no nāves, ir vienmēr gatavs. Grēkusūdze neved uz nāvi, bet atbrīvo no nāves, no garīgas nāves. Svētais Pāvils otrajā vēstulē Korintiešiem raksta, ka visi ir miruši. Kā miruši? Smags grēks nicina mūsu vienotību ar Dievu, Kas ir dzīvība un dzīvības avots. Lai mūs atbrīvotu no nāves, Jēzus nomira par visiem. Kristības sakraments mūs ieved vienotībā ar Dievu, bet grēkusūdzes sakraments caur grēku piedošanu atjauno šo vienotību. Kaut gan cilvēks, kas bieži iet pie grēkusūdzes nebaidās stipri no nāves (jo vienmēr kādas bailes ir), tomēr gan viņam, gan visiem pārējiem jābūt nomodā, lai nesāktu domāt, ka jau ir pilnīgi, ka kopš ša laika viss būs labi un forši, un kolosāli. Bez pazemības cilveka sirdi ātri iztukšo grēki. Tāpēc gatavošana bērēm nesākas tad, kad mirst cilvēks, bet katrs pats gatavojas caur biežo grēkusūdzi. Nevis bērēm, bet mūžīgajai dzīvei pie Dieva.
    Kādi ir jautājumi sakarā ar bērēm? Pat ja nav jautājumu, es pats runāju par to, kas var notikt. Pirmkārt par mirušo vajag lūgties, jo neko citu vairs viņš negaida.
    Čības. Kas ir čības, visi zina. Kādi cilvēki man stāstīja, ka nedrīkst ielikt savas kājas mirušā čībās, jo mirušais tevi paņems. Tā ir maņticība. Dvēsele ir citur, mūžībā, un nevar pie mums tā vienkārši atnākt un vēl vairāk nevar mums neko slikto darīt.
    Spogulis. Neskaties, jo spogulī tu redzēsi mirušo un tevi paņems! Maņticība. Spogulis atspoguļo tikai citas materiālas lietas, bet dvēsele ir garīga un, kā es jau teicu, dvēsele ir citur.
    Krustiņš, kādas drēbes un citi priekšmeti. Ja tu kaut ko dosi mirušam, tu mirsi. Tā ir nākama maņticība. Jo tu pirmkārt neko no šīs redzamas pasaules nevari dod mirušam, un otrkārt par labo darbu neviens, sevīšķi Dievs, tevi nesodīs. Bet vai dvēselei nav ko darīt, piem. šķīstītavā, un tikai doma, ko tu ieliksi zārkos, varbūt zobus, vai ķemmi? Tā ir pavisam nenopietna lieta.
    Sapņi. Daudzi runā: pie manis sapņī atnāca mana mamma/tētis/draugs un tā tālāk. No tā, ko esmu uzrakstījis augšā, ir skaidrs, ka tas nav iespējams. Tie ir tikai sapņi un viss. Bet kas notiek, kad cilvēks ļoti tic tādām lietām un pat gaida kādu kontaktu ar mirušo pasauli. Un runā: Esmu redzējis! Diemžēl, tu neesi redzējis nekādu nomirušo. Ko esi redzējis? Aiz šā tēla tevi grib ietekmēt un kārdināt, un ievest grēkā ļaunais gars, demons, kas tevi ienīst un grib iznīcināt, kas caur maņticību, caur cilvēku izdomātām ticēšanām, grib no tevis izmest patieso ticību, Baznīcas ticību uz Jēzu Kristu.
    Katra maņticība ir grēks pret ticību, ticības karikatūra, kas nav no Dieva un uz Dievu neved.
    Maņticība ir kā vīrusi lidmašīnas datorā, lidmašīnā, kas ļoti augsti lido. Tālāk domā pats...

otrdiena, 2014. gada 7. oktobris

Lai tu būtu auksts vai karsts!
    Šie vārdi ir no svētā Jāņa Atklāsmes grāmatas (3, 15), kura ir Jaunās Derības pēdēja grāmata. Jēzus, Kas tajā vietā sevi sauc vārdā Āmen, sūta šos vārdus kādam konkrētam cilvēkam, bet arī mums, jo visi svētie Raksti tika uzrakstīti mums. Jēzus aicina, pat vairāk, dod pavēli, lai cilvēks būtu dedzīgs. Un šodien dažus vārdus būs par dedzību.
    Šodienas pirmajā lasījumā lasām, kā sv. Pāvils stāsta pats par sevi, ka gribēja iznīcināt Dieva Baznīcu: būdams ļoti dedzīgs savu tēvu tradīciju aizstāvis. Bet notika, ka Dievs Pāvilu aicināja ar savu žēlastību. Un lasījuma beigās lasām, ka kristieši, kuri dzirdēja, ka Pāvils atgriezās un sludina ticību, ko citkārt bija apkarojis, šie kristieši manis dēļ slavēja Dievu.
    Šeit augšā redzam divas dedzības, divas dedzības viena cilvēka dzīvē. Pirmajā dedzībā neatļauj citiem domāt, ticēt un darīt citādāk, nekā viņš domā, tic un dara. Savā dedzībā bija gatavs nodot cilvēku nāvei. Bet ir otrā dedzība, otrā - ne tādā nozīmē, ka vēlāk, bet ka pavisam cita. Lūk otrā dedzība sākās tad, kad Pāvilu satika Jēzus. Un vienā mirklī viss mainījās. Jo otrajā dedzībā Pāvils sludināja Dieva domas, Dieva domas, jo tas izpildījās cilvēku acu priekšā, kā pestīšanas vēsture. Pēdējie laiki sākās, jo Jēzus augšāmcēlās un Debesu Valstības Durvis ir vaļā.
    Evaņģēlija fragmentā arī ir divas dedzības. Citādāk ir dedzīga Marta, citādāk Marija. Marta nopūlējās ar dažādiem pakalpojumiem, kā ir pieņemts, kad mājās ir ciemiņš. Viņa to dara dedzīgi un arī dedzīgi aicina savu māsu, lai tā darītu tāpat. Bet tagad Jēzus aicina Martu un skaidro abām māsām, kā ir cita dedzība, dedzība, kas balstās uz vienotības ar Jēzu: tikai viena [lieta] ir nepieciešama. Marija izvēlējās sev labāko daļu, kas viņai netiks atņemta.
    Ja drīkst tā pateikt, cilvēks, kas nesatikas ar Jēzu (tā ir vienmēr Dieva dāvana, bet arī ļoti atkarīga no mūsu sirdsapziņas, no mūsu līdzdarbošanos ar Dievu ikdienīšķajā dzīvē), var būt dedzīgs ar šo pirmo dedzību. Un tas ir ļoti labi, lai tikai citiem nedarītu pāri. Vai cilvēks bez nekādas dedzības, remdens, kļūs dedzīgs, kad satiksies ar Jēzu? Kā Jūs domājat?
    Lai Dieva Māte, Rožukroņa Karaliene, caur šo skaisto lūgšanas veidu stiprina Jūsu dedzību Evaņģēlija sludināšanā.

pirmdiena, 2014. gada 6. oktobris

Kā anketes atspoguļo realitāti.
    Pirms kāda laika, kādā ļoti nopietnā firmā direktoram sagribējās uzzināt, ko domā strādnieki. Uzņēmumam bija dažas filiāles. Uz šīm pilsētām, kur atrodas filiāles tika nosūtītas vēstules ar anketēm. Protams tās nebija klasiskas vēstules, bet vēstules pa epastu. Kad strādnieki sapulcējās un sāka domāt, tad atklājās, ka uz dažiem jautājumiem grūti atbildēt. Bet lūk viņiem palaimējās, jo viena no filiālēm nejauši šo anketi ar atbildēm publicēja internetā. Tad, lūk jau visiem pārējiem bija paraugs. Bet daži vēl citur meklēja palīdzību. Kāds doktors nolēma zvanīt direktora sekretārei, jo viņa taču zina vislabāk, kas direktoram galvā. Un zvanīja. Es nezinu neko par rezultātiem, bet varbūt šefs brīnīsies, cik viņa strādniekiem līdzīga domāšana un domas līdzīgas šefa domām.
    Kādreiz arī mūsu seminārā tēvs rektors atļava kādam psihologam atnākt ar anketi par Eiropas Savienību, lai zinātu, ko semināristi domā par šo organizāciju. Es atcēros, ka daudzi jautājumi bija divaini, bez jēgas, piem. Uz kurieni tu gribi izbraukt, kad jau būsim Eiropas Savienībā? Šajā brīdī es sapratu, ka ankete ir tikai preteksts, lai pierādītu kaut ko citu. Ko? Es nezinu.
    Kad es mācīju skolā, pamēģināju sagatavot tādu viltus anketi. Tās bija divas anketes sestajā klasē. Es jautāju par vienu un to pašu lietu, bet tā sagatavoju jautājumus, lai pirmā anketē atbildes būtu esmu pār, bet otrā anketē esmu pret. Man izdevās gandrīz 100%. Ir iespēja tā sagatavot jautājumus, lai saņemtu gaidītas atbildes.
    Šodienas Evaņģēlija fragmentā mēs lasījām, ka kāds Likuma zinātājs gribēja uztaisīt "anketi" pašam Jēzum Kristum: Mācītāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvi? - to teica, lai Jēzu pārbaudītu. Un pēc tam: Kas tad ir mans tuvākais? Bet lūk ar Dieva vārdu nevar diskutēt, nevar saķert uz kaut ka, nevar ar viņu spēlēt. "Anketers", Likuma zinātājs zināja atbildi uz uzdoto jautājumu, jo īstenībā gaidīju citu, nepareizo atbildi. Ne viņš tomēr, bet Jēzus veido sarunu, lai parādītu pestīšanas ceļu. Mēs zinām un ticam, ka Viņš ir dzīvā Dieva vienīgais Vārds, kurā Tēvs atklāja visu. Kam ir baznīcas ticība, dzīvā ticība, tas satiekas ar Jēzu, nevis lai taisītu anketi, bet lai stiprinātu vienotību ar Viņu.

svētdiena, 2014. gada 5. oktobris

Bērnu dārzs un tā tālāk
    Šodienas lasījumos bija runā par vīna dārzu (mans teksts par dienvidfranciju un latviešiem, kuri tu strādā, nebija saistīts plānos ar šiem lasījumiem) un tā mērķi. Mērķis ir skaidrs - nest labus saldus augļus un atdot tos atbilstošā laikā saimniekam. Dārzs nes augļus, bet kalpi, kas tur strādā, atdod augļus īpašniekam.
    Pirmajā lasījumā mēs redzam, ka dārzs nesasniedza mērķi. Līdzīgi Evaņģēlija līdzībā kalpi pārvērtās par saimnieka pretiniekiem. Mums protams tika paskaidrots, ka vīna dārzs ir Izraēlis - izredzētā tauta, kura vairākumā nepieņēma ticību uz Jēzu Kristu, Kas ir Dieva Dēls un vienīgais Pestītājs. Bet kalpi - tie, kuri vada tautu. Tāpēc Jaunajā Derībā, kas ir Jēzus Kristus Asinīs, tika dibināta Baznīca, Jēzus Kristus Mistiskā Miesa. Šī Baznīca pilda Tēva gribu tāpēc, ka Tā ir pilnīgi vienota ar Jēzu un viss, kas notiek Baznīcā, un visu, ko Baznīca dara, dara caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā.
    Bet tagad gribu Jums uzrakstīt pasaku par vienu no šiem kalpiem, par kuriem Jēzus stāstā Evaņģēlijā. Akcija notiek tad, kad saimnieka dēls jau tika nogalināts un nekrietni kalpi domāja, ka viņi valdīs mūžīgi un daži uzlika sev uz galvām kroņus...
    Aiz septiņām upēm, aiz septiņiem kalniem... dzīvoja karalis savā skaistajā karalistē uz lielas salas. Viņš gribēja, lai visi valstī būtu laimīgi. Tādēļ viņš pats organizēja pilsoņiem dzīvi. Dzīve bija mierīga, vienkārša, bet arī nebija laika, lai garlaikotos. Visi pieaugušie strādāja 14 uzņēmumos. Lai nebūtu sarežģīti, uzņēmumi saucās tā, ka klases skolā: "Bērnu dārzs", "Nullīte", "1. Klase" un tā tālāk. Katrā uzņēmumā valdīja karaļa cilvēks, sauksim viņu par direktoru.
    Strādāja 5 dienas. 2 brīvas. Bet arī par to parūpējās karalis, jo kāpēc kāds darītu kādu citu neparedzētu lietu? Sestdienās bija pasākumi, kurus gatavoja uzņēmumi pēc kārtas un tajos visi ņēma dalību. Svētdienās līdzīgi tika organizētas ekskursijas uz vietām saistītām ar karali: šeit bija viņa māja, šeit pateica gudros vārdus, kurus ieraka klintī, šeit kaut kas, un šeit kaut ko... Un tā riņķī.
    Kad bērni beidza 12. klasi, uz reiz sāka strādāt uzņēmumā "Bērnu Dārzs", bet tā darbinieki pārgāja uz "Nullīti". Un tā tālāk. Visi dzīvoja mierīgi, visu zināja, visu redzēja un viss viņiem bija. Gribēja tikai pilnīgi izpildīt karaļa pavēles.
    Tikai viena vieta bija cita. Tā bija baznīca, kur kalpoja vecs priesteris un maz cilvēku nāca uz sv, Misi, jo nav laika..., ekskursija..., kursi..., superkursi... un tā tālāk. Tur viņš visus aicināja, lai visi atgrieztos, bet... karalis negribēja, jo domāja, ka visu zaudēsi. Direktori tāpat. Darbinieki runāja: nav dzīves ārpus mūsu uzņēmumiem. Ja būtu, taču mūsu karalis mums būtu jau sen to pateicis. Aaa, priesteris tā runā, jo ir priesteris. Viss...
    Varbūt daži ieraudzīja kādu nepilnību šajā stāstā, kaut kā pietruka. Jā. Kas notiek ar "12. Klases" darbiniekiem? Kas notiek? Lūk kas notiek: karalis pats organizē viņiem, viņiem pašiem! specjalo ekskursiju. Sākumā ir svinīgs pasākums, mielasts, premijas, medāli, diplomi, ziedi un garas runas. Pēc tam atvadās un brauc. Ahā sīkums, uz kurieni brauc šis autobuss? Kā Jūs domājāt? Jūs jau zināt? Jūs jau sapratāt? Kad karalis ar skaisto smaidu teica: Jūs brauksiet uz elli,  tad visi apkārt hihi! haha! cik interesanti! Un brauc. Tomēr ceļā daži pārdomāja, parunāja savā starpā un nolēma izkāpt. Tas bija tie, kas ar grūtībām un bieži slepenībā gāja uz sv. Misi baznīcā, kaut gan tur nebija ne ekskursiju, ne pasākumu, nekā. Tikai Dievs. Tos, kuri brauca uz elli, neviens vairs neredzēja. Neviens par viņiem nerunāja, kā tikai to, ko vienmēr: labs strādnieks bija, visiem palīdzēja, tagad laikam dzīvo pensjā mierīgi un laimīgi tā, kā mums stastā visos pasākumos un visās ekskursijās. Tā ir vislabākā no visām pasaulēm...

sestdiena, 2014. gada 4. oktobris

Kāpēc ceļi ir tukši?
    Šodien pēc bērēm gāju kājām uz draudzes māju. Bija skaists saulains laiks. Oktobra skaistākā diena. Es cerēju, ka neviens man pakaļ nebrauks ar mašīnu, lai mani aizvestu uz māju. Cik liels prieks pastaigāt!
    Un pēkšņi, jau netālu no baznīcas ieraudzīju meiteni, kura pirms pāris gadiem pabeidza svētdienas skolu, sagatavojās grēkusūdzei un pieņēma Pirmo sv. Komūniju. Pēc tam tā, kā parasti notiek, kļuva neredzama baznīcā.
    -Betija! (vārdu mainīju), kad es tevi redzēšu baznīcā?
    -Es nezinu...
    -Bet šo svētdien tu jau būsi?
    -Nē...
    -Kāpēc?
    -Būs ekskursija uz Rīgu...
    -...
    Mūsu skaistie, tukšie lauku ceļi, kapēc bērni jūs nemīl? Kāpēc bērni nemīl ceļus, kas visi ved uz baznīcu? Tagad jau neved? Tagad ved uz autobusu, autobusā - līdz skolai, līdz Rīgai, vēlāk jau lidmašīnas uz Īriju, uz Angliju... Pieaugušie jau par to parūpēsies. Un pat no pēdējiem bērniem atvadīsies Rīgas lidostā, un raudās, un spēlēs un dziedās vecas tantes tautas drēbēs. Lai bērni būtu droši, ka nekad neatgriezīsies. Un zeme, kura nevarēja pieņemt viņu brāļus un māsas, nepieņems arī viņus...

piektdiena, 2014. gada 3. oktobris

O Dieu, bénis la Lettonie! Dievs, svētī Latviju!
     Vēl es neesmu saņēmis nekādu informāciju no Latvijas jauniešiem, kuri strādā Francijas dienvidos. Bet lai viņi zinā, ka es par viņiem lūdzos. Ko varu, to daru. Bet kā viņiem tur iet? Vai drīkst viņiem iet uz baznīcu? Vai viņi piedalās svētajā Misē? Jo tas ir vissvarīgākais. Kad es strādāju savā laikā Francijā, tad man bija iespēja katru svētdienu iet uz svēto Misi, kaut gan tas nepatika saimniekam (le patron - ja es labi atcēros) un viņš runāja un runāja: Qu'est ce qui ce passe? (lasi: kes-kis-pās?), kas tulkojumā ir: Kas notiek? Bija grūti, bet ar Dieva palīdzību uzvarēja svētdienas sv. Mise un atpūta. Kaut gan protams es par to samaksāju diezgan konkrēti, jo man samazinājās "darba laukums" tīrumā. Par visu jāmaksā. Ja kāds domā, ka var kaut ko labo sasniegt bez nekādiem upuriem no savas puses, tad... nu ko es pateikšu, viņš var tā domāt, bet nesasniegs, vismaz nesasniegs to, ko gribēja un plānoja. Tā vietā saņems to, ko negrib un negribēs nekad.
    Tad es gaidu kādas informācijas no dienvidfrancijas, piem. kādi tur ir sanktuāriji, vai cilvēki iet uz sv. Misi, vai šis regions ir jau pustukšs un katrā otrā mājā neviens nedzīvo, jo izbrauca citur nopelnīt naudu. Tālāk: vai dienvidos dzīvo arī citas tautas, piem. imigranti no Āfrikias, vai ir paaicinajumi uz priesterību, vai televīzijā ir tikai par Franciju, kādi citi cilvēki atbrauca strādāt vīnadārzos, un tā tālāk. No savas puses varu pateikt, ka šeit neesmu redzējis un pat dzirdējis par Francūžiem, kuri atbrauktu pie mums strādāt tīrumā un mežā. Interesanti, vai nē? Kā Jūs domājat, kāpēc?
    Pie mums vīnogu ir ļoti maz, dārziņos, bet sākās mūsu zelta, tas ir kartupeļu un citu produktu vākšana Rīgas Garīgā semināra vajadzībām. Es domāju, ka salasīsies.
    Vakar man bija interesanti ciemiņi un, kaut gan atnāca uz piecām minūtēm, mēs runājām kādu stundu. Ieraudzīju īpašu gredzenu vīrieša pirkstā un pajautāju, kas tas ir, jo uz tādām lietām jāskatās ar lielo uzmanību. Tāpēc šodien meklēju internetā un atklājās, ka tas nekāds maģisks gredzens, bet tā sauktais Nameja gredzens. Leģende stāstā, ka viņš, Zemgaļu vadonis, to nēsāja, bet protams nenēsāja, jo viņa laikos tādi gredzeni nebija lietoti un otrkārt, ka konkrēti šis gredzens ir raksturīgs Latgalei, nevis Zemgalei. Tad, ja Jūs, mani ciemiņi no Daugavpils to lasāt, tad jau zināt, ka tā nav maģiskā rota.
    Bet šajās dienās vēl redzēju nākamo maģisko lietu (acs pret ļauno) un paklausīgs ticīgs cilvēks ņema to nost no mašīnas un es ticu, ka tās vietā tur būs rožukronis :) Un tā, lai kaut ko labo iegūt, šo patieso labumu, kuru neviens mums nespēj atņemt, jo tas ir no Dieva, vajag arī atteikties pat no tā, kas tikai varbūt ir saistīts ar ļaunumu, kā mūs mācā sv. Pāvils.
    Un tā mēs esam vienmēr divās perpektīvēs: šīs pasaules un Dieva, par ko ir arī runā šodienas lasījumos, kur Ījabam nāca salīdzināties ar Dievu. Bet kad satikās ar Viņu, tad ieraudzīja šo otro, mūžīgo perspektīvu. Un varbūt jau tad Ījabs runāja tā, kā daudzus gadsimtus vēlāk, 13.gadsimta sākumos, lūdzās svētais Francisks no Asīzes: Kas esi Tu, Dievs, un kas esmu es, grēcinieks. Lūk patiesā, mūžīgā mūsu paaicinājuma perspektīve, kas sākās jau šeit virs zemes. Jā, rīt sv. Franciska diena, kapucīniem un visiem citiem franciskāniem un māsām kapucīnēm un klarissēm lieli svētki. Viņa vārds bija Jānis (Giovanni), bet tēvam tik ļoti iepatika dienvidfrancija, no kurienes paņēma sev ari sievu Piku, ka savu dēlu sauca ar tādu vārdu, kurā atspoguļojās Dienvidfrancijas skaistums. Bet Dievs nolēma, ka Franciskā atspoguļosies Dieva Dēla, krustā sista Jēzus Kristus mūžīgais skaistums. Tāpēc deva Franciskam Krustā Sista rētas... un kvēlojošo serafisko mīlestību.