Spēle "kaķis un pele"

    Nesen runāju ar kādu politiķi, kas teica, ka nezinot, kā atrisināt valsts galvēnas problēmas. Un lai tie, kas augšā, domā. Protāms tā bija tāda mazā saruna, un nav ne vainas, ka neatrada zelto līdzekli, kas palīdzētu.

    Ir tādas situācijas, kad varām pateikt, ka mēs esam kā peles slazdā, vai kaķa ķepās. Bezizejas situācijā. Un liekas, ka tagad vajadzēs samaksāt.

    Dzīvē cilvēks meklē palīdzību dažādās grupās (ģimene, klase), organizācijās, vai tā sauktajā valstī. Rodas jautājumi (šeit es nerakstu par kādiem traģiskiem jautājumiem, kad cilvēks zaudē cerību, iekrita smagos grēkos un negrib atbrīvoties) un rodas pārliecība, ka neviens apkārt, neviena organizācija un nezinu vēl kas, nepalīdzēs.

    Tie ir brīži, kuros cilvēkam jāpieņem lēmums saistīts ar to, ka vajag no kaut kā atteikties, piem. no brīva laika, no hobija, no datora, no draugiem, no kāda līdzšinēja pienākuma - jo nebūs laika un tā tālāk.

    Labi un nepieciešami ir būt vienmēr gatavam uz tādām situācijām, jo tad, kad tas notiks, būs pa vēlu meklēt dzīvē draugu tuvu vai tālu. Jo uz reiz ir vajadzīgi lēmumi un darbi. Jo tikai tad cilvēks ir patiesi atbildīgs, nevis tukšu galvu mēģina piepildīt ar tukšām domām. Tas viss nederēs, ja šis draugs, beigu beigās, nebūs Jēzus. Krustā sistais Jēzus Kristus, Dieva Dēls.

    Tikai tad dzīve nav spēle "kaķis un pele". Diemžēl, ļoti patiesa "spēle".