piektdiena, 2016. gada 29. jūlijs

Ar Ģeņas kundzi Čenstohovā
    Šodien kopā ar Geņas kundzi skatījāmies svēto Misi Čenstohovā, Dievmātes sanktuārijā, kuru vadīja svētais Tēvs Francisks. Euharistijā piedalījās ļoti daudz bīskapu, priesteru un ticīgo (ļoti ļoti daudz, vismaz daži simti tukstoši).
    Caur internetu, ar katoļu televizijas palīdzību, redzējām Dievmātes svētbildi Jasnas Guras kapličā, kur lūdzās pāvests Francisks, kas Marijai ziedoja zelto rozi tā, kā sv. Jānis Pāvils II.
    Euharistijas sprediķī pāvests teica, ka Dievs nāk pie mums vienkāršībā, Dievs ir vienmēr tuvumā, Dievs ir ļoti konkrēts.
    Dievmāte ir šī cilvēces vieta, kas pasargāta no ļaunuma, kas ir "kāpnes, pa kurām Dievs nāca pasaulē".
    Šodien klausījos pl. 22:00 lūgšanu un meditāciju Dievmātes kapličā Čenstohovā. Bija arī poļu grupa no Latvijas, tāpēc "Esi sveicināta..." skanēja gan poļu, gan latviešu, gan krievu valodā, gan arī citās valodās. Katru dienu pl.22:00 šajā kapličā ir lūgšana pie Dievmātes svētbildes. Pēc tradicijas šo svētbildi uzgleznoja svētais Lūkass, tad tas būtu Dievmātes sevišķa fotogrāfija.

otrdiena, 2016. gada 26. jūlijs

450 ziņu
   un tā jau ir 451. ziņa. Lapu skatījumu vairāk nekā 12000.
    Kad es sāku rakstīt, es neredzēju vēl šīs perspektīves, bet par mazām lietām īsi teksti kļuva par gandrīz dienas grāmatu. Šīs mazās lietas aizlidotu, ja par viņiem kaut ko neuzrakstītu.
    Dažreiz mazās lietas kļuva par lielākām, piemēram kad kāds protestēja, ka es nicinu viņa laicīgo "svēto", pat izdomāto, kā šis nelaimīgais Sprīdītis. Ar laicīgiem "svētajiem" jāpieņem viņu grēki, kuru arvien vairāk. Tomēr īstie svētie un svētās ved pie Dieva un mācā, kā atbrīvoties no grēkiem un kā pildīt Dieva gribu līdz laimīgajai mūžībai.
    Šīs ziņas drusciņ stāstīja par Viļakas draudzi, drusciņ par misjonāriem, drusciņ par tālākām lietām, kā piemēram Pāvesta svētceļojumiem. Šodien arī es redzēju katoļu televizijā (tv Trwam) fragmentus no tā, kas notiek Krakovā, jo tur šodien oficiāli sākās Pasaules Jauniešu Dienas. Es skatījos un meklēju kādus cilvēkus no Latvijas, bet man neizdevās. Varbūt izdosies nākamās dienās.
    Kaut gan kādus padsmit cilvēkus gribēja iet svētceļojumā no Viļakas uz Aglonu, bet svētceļojuma nebūs. Jo neatradās neviens, kas pieņemtu organizatora funkciju. Žēl. 2014. gadā un 2015. gadā mums bija brīnišķīgie svētceļojumi uz Aglonu. Nu ko? Varbūt nākamajā gadā?

pirmdiena, 2016. gada 25. jūlijs

Pēc vizitācijas
    Jau pēc Bīskapa vizitācijas sakarā ar Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas konsekrācijas 125. gadadienu.
    Viss bija sagatavots. Viss ļoti labi gāja. Nebija brīža, ka mēs nezinātu, ko darīt. Nebija situācijas, kurai mēs nebūtu gatavi. Draudze darīja visu visaugstākā līmenī, ar visaugstāko kvalitāti. Viss bija ļoti labi sagatavots, jo taču nevar negatavoties, kad pats Bīskaps brauc uz mūsu draudzi, uz mūsu baznīcu.
    Vizitācijas laikā bija arī elementi, par kuriem atbildību pieņēma novads un pagasti. Viss bija ļoti labi.
    Liels paldies visiem.
    Iepriekšēja vizitācija bija tik nesen, pirms 3 gadiem. Kad būs nākamā?
    Vizitācija parāda vislabāko iespēju, lai ticīgie varētu cieši līdzdarboties Dievam par godu, bet arī kā liecību visiem svētās Mises un procesijas dalībniekiem.
    Vēlreiz liels paldies!

trešdiena, 2016. gada 20. jūlijs

Liels paldies
    Šodien bija lielā talka. Apkārt baznīcas strādāja ļoti daudz cilvēku. Liels paldies gan tiem, kuri no draudzes, gan tiem, kurus sūtīja pagasti vai Viļakas dome. Tas viss bija Dievam par godu. Šodienas talka ir viens no elementiem, caur kuriem draudze un novads gatavojas Bīskapa Jāņa Buļa vizitācijai.
    Arī plebānija tika sagatavota, grīdas un logi nomazgāti, pabeigti mazi remonti.
    Baznīcas mežā tika uztaisīts vajadzīgs šajā vietā betona celiņš, visā teritorijā tika nopļauta zāle, salasīti zari, zāle, skujas.
    Baznīcas grīda tika nomazgāta, arī pēc iespējas visas citas lietas, altāri.
    Palika vēl daži darbiņi uz šīm dienām. Un pēc tam... vizitācija. Šajā Dieva žēlsirdības gadā mums ir Viļakas Jēzus Sirds baznīcas konsekrācijas 125. gadadiena.
    Šodien es klausījos Pāvesta Franciska runu sakarā ar Pasaules Jauniešu Dienām Krakovā, Polijā. Svētais Tēvs runāja par Dieva žēlsirdību, svēto Jāni Pāvilu II, kas sāka šīs pasaules dienas un par Dievmāti. Pāvests apmeklēs arī Vissvētākās Jaunavas Marijas sanktuāriju Čenstohovā, kas nav tik tālu no Krakovas.

svētdiena, 2016. gada 17. jūlijs

Vai kapusvētkiem ir vajadzīga apskaņošana?
    Nu protams, ka nav vajadzīga. Kapēc nav vajadzīga? Lai netraucētu cilvēkiem. Kā svētā Mise var traucēt cilvēkiem? Var traucēt, jo cilvēki atbrauca, lai satiktos ar radiem un draugiem. Lai parunātu, lai pasmietos, lai pasēdētu pie kapiem. Lai paskatītos, kā bērni un mazbērni aug. Un varbūt lai pieņemtu sv. Komūniju? Nu nē, "taču mēs neesam bērni". Varbūt kāds kurš. Tad varbūt klusā svētā Mise? Priesteris atbrauks, savu tur darīs un "pat neredzēsim, kad izbrauks".
    Varbūt vēl kāds aizkustināsies, varbūt kāda asara, varbūt pārmetumi sirdī: "pa maz ieliku pudeļu un naudas zarkos..." - Jūs domājat, ka es jokoju?
    "Ak, šis prāvests! nu nepaņēma krustu un komžu procesijai. Un divus karogus procesijai arī nepaņēma. Un vēl divas citas komžas..." Būs par ko runāt veselu gadu.
    "Mēs savus bērnus vedam uz baznīcu. Tagad viņi neiet. Tagad mēģinam vest uz baznīcu mazbērnus - stāsta vecmamiņas - kas būs, kad nomirsim? Tāpēc gribam viņiem dot uzreiz daudzus sakramentus. Mēs vedam, bet no sakramentiem neko nesaprotam, mums nemācīja..." Jā, šīs mūsu mīļas vecmāmiņas vislabāk saprot, kur ir visa labuma un mīlestības avots. Ka tas ir pie Dieva, Dieva Baznīcā. Bet vai mazbērni iet mīlestības un svētuma ceļu?
    Nu, nekas nemainījās kopš Apustuļu laikiem: "Es jūs sūtu kā avis starp vilkiem..."

otrdiena, 2016. gada 12. jūlijs

Kad pārcelties?
    Es šeit, Viļakā, dzīvoju jau gandrīz 4 gadus un piecus mēnešus. Vienmēr biju un arī tagad esmu gatavs pārcelties uz Olaini. Kad tā skatos atpakaļ, tad redzu, ka pārcelšanās man nav sveša un laikam pārcelšanās man ir asinīs.
    Mežniecības studiju laikā mugursoma bija man galvenā mēbele, gan istabā, gan ceļā.
    Klosterdzīvē, pašos sākumos, vajadzēja pārcelties no celles uz celli dažās reizes gadā. Arī Lubļinas klosterī, semināra laikā, vajadzēja pārcelties no celles uz celli divas reizes gadā. Un pārcelšanās notika vienā dienā visiem klerikiem, vienā laikā, kas ir saprotams. Sešu gadu laikā es pārcēlos 15 reizes.
    Nav nekādas problēmas arī tagad pārcelties uz klosteri, kur ir brāļi kapucīni, kapucīnu kopiena, "familia" - garīgā "ģimene". Brāļi kapucīni dzīvo kopienās un es ceru, ka tas arī piepildīsies manā dzīvē.
    Vakar es krāmējos ar mantām visu dienu un iepakoju pakās, un šodien 90% no tā, kas man pieder t. Vitolds paņēma ar mašīnu uz Olaini. Kad pārcelšos?

piektdiena, 2016. gada 8. jūlijs

Pie brāļiem kapucīniem Olainē
    Pirms pāris dienām es biju ciemos pie maniem līdzbrāļiem kapucīnu ordenī, Olainē. Februārī pārgāja jau četri gadi, kopš esmu izbraucis uz īsu laiku uz Viļaku, bet tagad jādomā par atgriešanos kopienā.
    Kādreiz es rakstīju, kā mūs mācīja par kapucīnu garīgumu. To var nosaukt ar četriem burtiem: KUBA (k - kontemplācija, u - nabadzība /poliski "ubóstwo"/, b - brālība, a - apustulāts). Bet pēdējos trijos gados gribi negribi vairāk tas bija nevis KUBA, bet KNAB (n - nabadzība). Jo apustulāts bija tā ka vairāk stiprs nekā brālība, taču brāļi bija apmēram 260-300 km tālu no manis.
    Bet kapucīnam jādzīvo kopienā. Tāpēc tagad tuvojas laiks, kad būs iespēja no jauna dzīvot kopienā. Tāpēc mana braukšana uz Olaini, tāpēc arī tukšas kastes plebānijā. Jo tuvojas šī diena, kad atstāšu Viļaku un došos uz Olaini. Tikai nezinu kad?

svētdiena, 2016. gada 3. jūlijs

Bērnu un jauniešu diena 1. jūlijā
    Ar prieku es varu pateikt, ka šī diena bija svētīga.
Jo bija daudz dalibnieku, apmēram 75.
Jo visi aktīvi piedalījās (daži tik aktīvi, ka ātrāk brauca uz mājām, jo pietrūka spēka).
Jo nekas slikts nav noticis.
Jo visi pavadīja laiku kā brāļi un māsas vienā ģimenē.
Jo diena sākās ar lūgšanu un veda uz sv. Misi.
Jo pat pēdējiem dalībniekiem negribējās iet uz mājām.
Jo organizatori Initas vadībā ļoti labi visu sagatavoja.
Jo visi dalībnieki varēja vismaz dažas lietas iemācīties un ar savām rokām taisīt svētbildes un taurentiņus.
    Var dot otram tikai to, kas pašam ir. Jo vairāk pārmaksāsim, jo vairāk varēsim dot vēlāk citiem, nākamai paaudzei.
    Ceļojoša Dievmātes statuja devās uz Rekovu, uz Šķilbēnu draudzi. Tāpēc gaidīsim ziņu par nākamo Latgales draudžu bērnu un jauniešu dienu Rekovā.