ceturtdiena, 2015. gada 31. decembris

Pasaka ir dzīve.
    Pasakā (filmā) "Foster" galvenais varonis ir... kāds "eņģelis". Kurš? Liekas ka Elais (Eli). Bet kad es paskatījos uz aktieriem, uz viņu dzīvi, atklājās, ka tomēr svarīgākais ir cits "eņģelis", Mr. Pots (ak cik smags ir darbs sagatavot vārdu par kādu filmu, uff...). Kāpēc Mr. Pots? Viņš taču tikai sēdēja dārzā, vai kapsētā. Bet es palasīju drusciņ vikipēdijā un citur par viņu. Un no tā, ko izlasīju, šī filma rādas gandrīz kā stāsts par viņa dzīvi, diezgan specifiskā nozīmē.
    Es maz saprotu angļu valodu, bet man šķiet, ka viņš daudz laika (neatcēros cik gadu) strādāja Konventgardenā (Convent Garden - tas nozīmē "Klostera dārzs", protams bijušā klostera dārzā, jo 16. gadsimtā Anglijā Romas Katoļu Baznīca bija sevišķi stipri vajāta un arī klosteri tika apzagti un likvidēti). Viņam šis darbs ļoti patika, patika smaržas. Ne tikai augļu un puķu, bet arī citu lietu. Un lūk - filmā viņš stāsta par šo skaisto koku dārzā un par rozi kapsētā.
    Interesanti, ka filmā viņš aicina ticēt uz eņģeliem, bet viņš pats intervijā kādam žurnalam teica, ka esot ateists. Filmā ir daudz daudz eņģeļu, pat bērnu dārzs saucas "Angels" (eņģelis).
    Nākama lieta ir šāda, ka filma "eņģeļi" palīdzēja izdomāt jauno marku (preču jauno zīmi uz iepakojuma). Līdzīga problēma bija arī šī aktiera dzīvē, jo viņš izdomāja jaunas perfumes un, ja es labi atcēros, meklēja palīdzību, kāda dizainēra vai dizainēres, lai šī perfume būtu skaistā iepakojumā. Un ne tikai to, bet arī lai kāds uztaisīja viņa produktiem mājas lapu, caur kuru man šķiet var nopirkt dažas viņa izdomātas perfumes un smaržīgas sveces. Sīkumus es neatcēros, jo es domāju, ka tas šeit nav vissvarīgākais. Tā taču nav reklāma. Tā kā es teicu, ka maz saprotu angliski, tad nevarēju saprast, vai šī prece satur marihuānu, vai ir tikai tāda smarža. Un lai šīs perfumes būtu "unisex" gender - lai patiktu gan vīriešiem, gan sievietēm.
    Un tā mēs redzam gan šajā ziņā, gan iepriekšējā, ka dzīve ar pasaku un pasaka ar dzīvi parasti ir ļoti saistīta. Vairāk, nekā mēs domātu.
    Interesanti būtu zināt, kā ticīgie cilvēki bieži pieņem kādus tukšus simbolus (un feini un priecīgi spēlējās ar tiem, jo, jā kāds Latvijā uzrakstīja: kristieši grib svinēt un priecāties), bet neticīgie paņem reliģiskos simbolus, atņem tiem nozīmi un ieliek pavisam citu nozīmi, jo taču būs feini, vai nē, kad Eņģeli būs "eņģelīši", un obligāti palīdzēs preču pārdošanā. No labi, beigsim jokus.
    Mani dārgie, grūūūti ir skatīties filmas, pasakas tāpat. Bet ja tu nepastrādāsi, lai uzzinātu, kas tā ir par filmu, tad arī nesapratīsi, kāds tai ir saturs. Un viens vai otrais ticīgais var tādu vai citu filmu saprast kā reliģisko, nevis kā saistīto ar tirgu. To obligāti vajag darīt un prast atšķirt vienu lietu no otrai tāpat.
    Daudz Dieva žēlastību jaunajā gadā Jums visiem, dārgie Lasītāji! Aicinu draudzēties un mīlēt Visvareno Dievu, Vienu Trijās Personās, lielā pazemībā labot attiecībās ar ikkatru Dievišķo Personu.

trešdiena, 2015. gada 30. decembris

Vai ir pasakas bez naudas?
    Pirms pāris gadiem kāds man nopirka Polijā grāmatu. Tā bija pasaka jauniešiem. Tā kā katrā grāmatā, arī tajā bija virsraksts, bet zem tā vārdi: "Antimaģiskais romāns". Rakstniece nolēma uzrakstīt tādu pasaku, kur nebūtu maģijas, vai lai paredzētu maģijas īsto nicinošo nozīmi. Pēc tam parādījās vēl šīs grāmatas otrā daļa.
    Pirms pāris mēnešiem, kā Jūs jau zināt, es skatījos šo nelaimīgo Sprīdīti, kur galvenā lomā ir īstenībā kredīti. Nesen arī man vajadzēja skatīties filmu kā pasaku, kur galvenais motors ir kredīti, kuri jāatdod. Protams visas emocijas griežas tā, lai pat negribētos to redzēt, bet kādus "eņģelišus". Tāpēc man ir jautājums: vai ir kāda pasaka, kur nebūtu par naudu, bet kur būtu ģimene un tajā visi mīlētu viens otru, ja grēko, tad lūdz piedošanu? Vai ir pasakas, kur ģimene lūdzas uz Jēzu Kristu? Kur dāvanas, pēc kurām bērni un citi lasītāji ilgojas, nebūtu viltīgas, bet labas, skaistas un drošas?
    Man patīk pasakas, bet ne visas. Tādas kuras prasa no lasītāja daudz, lai būtu tuvāk pie patiesības, lai mīlētu Dievu un pildītu Viņa gribu. Un lai būtu tajās redzamais šis mērķis, pēc kura mēs šeit, virs zemes, ilgojamies, ka viņš ir sasniedzams. Ir tādas pasakas?

pirmdiena, 2015. gada 28. decembris

Vai Viļakā būvēs Bērnu Banku?
    Pirms pāris mēnešiem kāds gribēja, lai paskatītos pasaku (es neatcēros, kā tā saucas). Es pajautāju, kādu banku reklamē šajā pasakā? "Tēvs, kā jūs varāt tā jautāt? Tā ir taču tikai pasaka!" "Nu labi, tad par ko ir šī pasaka?" "Šajā pasakā galvena varone aicina cilvēkus, lai tie ņemtu kredītus..."
    Varbūt kādreiz par to esmu jau rakstījis. Interesanti būtu zināt, vai visas pasakas ir par kredītiem, vai nē?
    Šeit ielīmēšu divas ziņas, kuras es uzrakstīju jūlijā un decembrī. Vajadzētu drusciņ uzlabot, bet es atstāju tekstus tādus, kādus urakstīju.
    Lūk šīs divas ziņas:
Sprīdītis, Sprīdītis...
    Šodien pirmo reizi es redzēju šo filmu. Kaut gan es zinu, ka ir tādi, kuriem patīk šīs filmas mūzika un pat gribētu to dzirdēt baznīcā savās laulībās, tomēr vajadzētu atstāt tādu domāšanu un paskatīties drusciņ savādāk. Pirmkārt filma nav saistīta ar Baznīcu un tās saturs ir ļoti tālu no kristietības. Otrkārt, ja es labi atceros, filma bija taisīta 1985. gadā un jau datums liecina par to, ka tas nevar būt cita lieta, kā valsts propaganda un tas nozīmē, ka tās mērķis ir veidot cilvēka domāšanu un skatienu uz realitāti pēc kādas ideoloģijas. Galvenais varonis paņem kredītus, kas ir it kā "burvīgas dāvanas" un devās ceļā izpildīt misiju. Kādu? Tas ir redzams filmas beigās . "Kungs un ķēniņš" atdot sprīdītim-laupītājam pēdējo naudu, bet saņem... Ko saņem? Nu jā, taču šī sieviete parūpēsies, lai viņš un viņa meita, tas ir nākamā paaudze, ļoti mīlētu naudu, lasi: lai ņemtu kredītus. Filmā burvīgas dāvanas pēkšņi pazūd, bet... tomēr paliek, jo tauta danco.
    Lai tie, kuri izdomāja sprīdīti, man piedod. Bet arī tagad jaunieši, kā man paši kādreiz kādā skaistā vietā stāstīja, saņem "misiju" darīt lielas lietas, tas ir rakstīt projektus un pēc tam paņemt... ko paņemt? Kredītus! Un galvā tāda doma nāk pati no sevis, tāds jautājums: tie, kuri taisīja filmu un tie, kuri ierakstīja skolas programmā mācīties tādas lietas, vai viņi neēda kopā vienā ēdnīcā?
    Ahā, es aizmirsu, ka vienīgais, kam bija kautkāds īpašums - neliela nauda, šis cilvēks tika filmā parādīts kā ļoti ļaunais un vēl vairāk - sadists. Un kredīta devēju uzņemt mājās viņš arī negribēja. Bet tomēr lielie kredīti arī viņu un viņa kalponi uzvarēja...


Kā Banka uzvarēja Baznīcu?
    Šodien man bija brīnišķīga iespēja lūgties klusumā pie Bērna Jēzus betlēmītē. Šo betlēmīti, kas atrodas bijušajā klostera ēkā, uztaisīja šoreiz bērni - "Visu svēto" skolas dalībnieki.
    Tad es pavadīju stundu lūgšanā pie Bērna Jēzus. Un tā bija ne tikai adorācija, bet arī stundu liturģija (breviārs), kā piemēram vēsperes. Dažas reizes pat nāca prātā doma, vai kāds atnāks uz svēto Misi?
    Neviens no tiem, kuriem bija šī svētā Mise plānota, neparādījās. Joki? Bija liela konkurence Viļakā: kāds pasakums. Bija dažas dziesmas, dejas un... teātris, konkrēti - Sprīdītis un Banka. Lūk, tagad jau zināsim, kur jāiet nākamās dienās. Šeit joki beidzas.
    Bērns Jēzu, pacel savu Roku un svētī visu cilvēku centienus atgriezties pie Tevis un iet svētuma ceļu.
    Tās bija un ir ļoti aizņemtas dienas, jo taču Kristus Dzimšanas Lielie Svētki. Rīt braukšu uz Olaini, jo svētdien, Rīgā, brāļa kapucīna Jāņa mūžīgie svētsolījumi.
 *  *  *
     Es priecājos, ka kāds pēc mana bloga uzrakstīja lugu priekš bērniem (tā es domāju). Es to neredzēju.
    Tomēr, ja kāda lieta ir darīta, tad tomēr tai ir kāds mērķis? Kāds mērķis? Es protams nezinu, bet jau nejokojot, varbūt jau nākamajā gadā mūsu skaistajā pilsētā redzēsim jauno skaisto ēku, kurā katram bērnam būs atvērts konts. Varbūt tā sauksies BB (Bērnu Banka). Tad ziemassvētki būs pilnā krāsā un priekā...
    Pilns un patiess prieks tomēr ir no Dieva. Tas man tika dots svētdien, sv. Alberta Lielā baznīcā Rīgā. Brālis Jānis salika savus mūžīgos svētsolījumus. Svētā Misē pl. 11:00 (apm. 2 stundas) koncelebrā bija astoņi priesteri (7 kapucīni), daži klausījās grēksūdzes, bija daudzi brāļi kapucīni no Polijas un no Baltkrievijas, br. Jāņa Mamma un Māsa, klostermāsas un draudzes locekļi. Brālis Jānis vēl mācās Lubļinā, bet dažas reizes gadā brauc uz Latviju. Lūgsimies par viņu, lai katru dienu ar mīlestību un paļāvību viņš pildītu Dieva gribu un lai pēc sv. Franciska no Asīzes piemēra sekotu Jēzum Kristum paklausīgam, nabadzīgam un šķīstam.

piektdiena, 2015. gada 25. decembris

Kā Banka uzvarēja Baznīcu?
    Šodien man bija brīnišķīga iespēja lūgties klusumā pie Bērna Jēzus betlēmītē. Šo betlēmīti, kas atrodas bijušajā klostera ēkā, uztaisīja šoreiz bērni - "Visu svēto" skolas dalībnieki.
    Tad es pavadīju stundu lūgšanā pie Bērna Jēzus. Un tā bija ne tikai adorācija, bet arī stundu liturģija (breviārs), kā piemēram vēsperes. Dažas reizes pat nāca prātā doma, vai kāds atnāks uz svēto Misi?
    Neviens no tiem, kuriem bija šī svētā Mise plānota, neparādījās. Joki? Bija liela konkurence Viļakā: kāds pasakums. Bija dažas dziesmas, dejas un... teātris, konkrēti - Sprīdītis un Banka. Lūk, tagad jau zināsim, kur jāiet nākamās dienās. Šeit joki beidzas.
    Bērns Jēzu, pacel savu Roku un svētī visu cilvēku centienus atgriezties pie Tevis un iet svētuma ceļu.
    Tās bija un ir ļoti aizņemtas dienas, jo taču Kristus Dzimšanas Lielie Svētki. Rīt braukšu uz Olaini, jo svētdien, Rīgā, brāļa kapucīna Jāņa mūžīgie svētsolījumi.

pirmdiena, 2015. gada 21. decembris

Kristus Piedzimšana
    Es biju slims, tāpēc neko nerakstīju. Ir ko darīt, jau ne visu varu darīt. Tik daudz.
    Visiem lasītājiem daudz Dieva žēlastību un vienotību ar Jaunpiedzimušo Bērniņu. Lai Jūsu sirdīs valda liels prieks un miers, ko var dot vienīgi Pestītājs.
    27. decembrī plkst. 11:00, Rīgā, sv. Alberta baznīcā, brālis Jānis Savickis kapucīns saliks mūžīgie svētsolījumi. Es arī tur došos, lai lūgtos par viņu un piedaloties svētajā Misē.

pirmdiena, 2015. gada 14. decembris

Vai Latvija ir misiju zeme?
    Pirms kāda laika es piedalījos pasākumā, kurā, sterp citiem, bija runā par to, kad cilvēks pirmo reizi bija baznīcā?
    Gandrīz visu runātāju pieredzi var sadalīt trijās grupās.
    Pirmā grupa: tie, kurus kristīja bērnībā, vecmāmiņa vedāja uz baznīcu, saka, ko darīt, ko lasīt, bet mazbērnam nebija nekādas saprašanas. Pēc tam jau jauns cilvēks negāja uz baznīcu. Un pirms dažiem mēnešiem, vai pirms gada, pirms diviem, pieciem gadiem, cilvēks atgriezās un sāka apzinīgi iet uz baznīcu un pie sakramentiem.
    Otrā grupa: līdzīga pirmajai, bet kristības sakramentu pieņēma pirms pāris gadiem. Agrāk negāja uz baznīcu, izņemot bēres un laulības, bet nebija nekādas saprašanas, kas notiek baznīcā.
    Trešā grupa: pirmie kontakti ar Baznīcu nesen, pirms dažiem mēnešiem, vai gadiem, nekādas sagatavošanas garīgajai dzīvei, bez lūgšanas. Nekristītie. Neviens nepiedalījās svētdienas skolā, kurai būtu vairāk, nekā daži mēneši.
    Ceturtā "grupa": kāds cilvēks no kosmosa laikam, jo viņš neatceras svētdienu, vai svētku dienu, kad (izņemot slimības gadījuma) viņš nebūtu baznīcā. Lūgšana mājās kopēja un individuālā no rīta un vakarā, un ne tikai. Katehēzes, kuras vadīja priesteri plebānijā, no bērnības līdz 17 gadu vecumam 2 reizes pa 45 min. nedēļā, 9 mēnešus gadā. Ministrantu formācija visu laiku. Visa skola piedalījās draudzes dzīvē, piemēram svētkos katrai klasei bija dežuru stundas baznīcā pie Vissvētākā Sakramenta, grēksūdze vismaz katru pirmo mēneša piektdienu, draudzes rekolēkcijas (ļoti konkrētas) divas reizes gadā, prāvesta un vikāra visu māju un ģimeņu apmeklēšana katru gadu, nemitīgais priesteru kontakts ar vecākiem, lai labi attīstītos bērna kristīgā audzināšana. Un tā tālāk... Jā, ir tādi kosmosi. Pateicība Dievam. Aha, par to visu maksāja priesteri un piepalīdzēja vecāki.
    Evaņģēlizācija tā nav tāda metode: "Nu lai kāds palīdzēs!...", bet: "Prāvest, kas man jādara draudzē? Es esmu gatavs palīdzēt ar saviem talantiem un ar savu naudu." (ja kāds šeit domā, ka es prasu naudu, tad lai zin, ka es šeit neprasu naudu) Pašam jādara pēc iespējas visvairāk, bez tādas domas, ka kāds palīdzēs. Tad Dievs svētīs. Jo ja strādnieks ņem rokās arkli, bet skatās atpakaļ, tad viņš neder uz debesu valstību...
    Šie kosmosi bija un tiek turpināti Polijā. Nemitīgas misijas. Tāda ir Baznīca - misija ir Tās centrā. Vai Latvija ir misiju zeme?

sestdiena, 2015. gada 12. decembris

Kāpēc latvietis grib kļūt par katoli?
    Pirms kāda laika kāda kundze teica, ka neies svētdien uz svēto Misi. Es pajautāju "Kāpēc?" Viņa atbildēja, ka esot šajā grupā, viņi tur dzied un dejo tā, kā līdz šim. Viņa grib to turpināt arī tagad, kad ir pensijā. "Bet taču tā ir svētdiena, - es teicu - jāiet uz sv. Misi!" Viņa atbildēja, ka "dieviņš sapratīs".
    Kāds jauneklis grib dzīvot tā, kā viņam gribēsies. Visas citas lietas, svarīgas un nepieciešamas pieaugušo dzīvē, "pašas parādīsies". Bet tomēr kad šīs lietas "pašas parādas", jauneklis nezin, ko ar tām darīt, jo tās nav kādas emocijas, bet ļoti konkrētas lietas un visi skatās uz šo jaunekli, lai viņš kaut ko darītu. Bet no kurienes viņš var to dabūt zināt, ja domāja, ka dzīve tā ir tikai emocijas?
    Vēl citi runāja, cik latvietis ir līdzīgs katolim, vai katolis latvietim (drusciņ jokoju)? Šeit arī vajag parūpēties par emocijām, vai par stipro kafiju, lai neaizmigtu un nekristu uz zemes, ko izpirka kāds svešzemnieks.
    Uz brītiņu atstāsim visas šīs ļoti emocionālas lietas (cilvēkam ir vajadzīgas emocijas, vai nē?), lai ar uzmanību un lēni staigātu pa ledu un sniegu.
    Rīt mūsu baznīcā tiks atvērtas Svētās durvis. Tās būs galvenas durvis baznīcā. Ar tām gandrīz visu gadu būs saistītas pilnas atlaidas. Baznīcā cilvēki varēs dabūt lapiņas, uz kurām tiek uzrakstīts, ko vajag izpildīt, lai saņemtu pilnas atlaidas. Varēs arī dabūt grāmatu, kurā ir Pāvesta Franciska Žēlsirdības ārkārtējās jubilejas izsludināšanas bulla "Misericordiae Vultus". Šis dokuments sākas ar ļoti nozīmīgiem vārdiem: "Jēzus Kristus ir Tēva žēlsirdības vaigs." Grāmatgaldā var arī dabūt žēlsirdīgā Jēzus mazās svētbildēs, lai tās palīdzētu godināt šo žēlsirdību.
    Mēs redzam, ka ir daudz darba priekšā, darbi neizdarīti, netiks izdarīti. Jāiet uz priekšu ar paļāvību uz žēlsirdīgo Jēzu, lai palīdzētu sev pestīšanas ceļā. Un lai palīdzētu dvēselēm šķīstītavā caur šīm pilnām atlaidām.

trešdiena, 2015. gada 9. decembris

Dieva dāvanas
    Laikam visi, kuri piedalījās kādās katehēzes, piemēram svētdienas skolā, vai evaģēlizācijas katehēzēs, atceras to, kas bija teikts ar sādiem vai līdzīgiem vārdiem: "Dievs tev dos vairāk, nekā tu gaidītu vai lūgtu". Un katrā katehizācijā ir runa par to, lai cilvēks atvertu savu sirdi Dievam, lai Dievs mainītu cilvēka dzīvi tā, lai tas sekotu Jēzum. Šī līdzdarbošanās ar Dievu ir ļoti ļoti svarīga. Šeit pieminēšu ļoti īsi to, kas notika jaunas evaņģēlizācijas laukumā Viļakā.
    2012. gads - es redzēju evaņģēlizācijas "no jaunā" vajadzību tādos apstakļos, kuri ir draudzē - liels teritorijs, maz cilvēku, jauno cilvēku gandrīz nav baznīcā, pēc "svētdienas skolas" bērni "pazūd", jo vecāki neticīgie. Nav ko gaidīt, nepieciešama evaņģēlizācija.
    2013. gads - 2. janvārī pie tējas mēs (es un trīs katehētes) nolēmām taisīt bērniem un jauniešiem jaunās evaņģēlizācijas pasākumus. Jau nākamajā dienā, pateicoties katehētes kontaktiem, "sākās kontakti" ar Marijas skolu. Un vienu reizi mēnesī misionāres no šīs skolas braukāja uz Viļaku. Sākām domāt par Alfa kursiem un lūk kādai ģimenei (Sergejs un Žanna) bija kontakti ar pr. Rihardu Madonā, aizbraucām tur kopā, un ātri sākās Alfa kursi Viļakā. Lai evaņģēlizētu vajadzīga ir laba dzirdamība gan baznīcā, gan klosterī. Un tieši tad Dievs sūtīja labdarus un tika instalēta jauna apskaņošana. Sākās arī svētās Mises bijušajā klosterī. Jaunā ērģelniece. Gada beigās zvanīja pr. Arnis un ātri atbrauca uz Viļaku pirmas misionāres Signe un Ineta. Laika ātrums auga un auga.
    2014. gads - Visdažādākie Alfa kursi, jaunā evaņģēlizācija skolās, uz ielām, visa apkārtnē, Oasis Viļakā. Misionāres kalpo un tas ir redzams. Labi līdzdarbojas ar draudzi - tas nozīmē, ka draudzē ir iespējama ticības atdzīvināšana. Un tajā galvenie ir laji, misionāri. Pirmais svētceļojums Viļaka - Aglona. Daudz pasākumu. 8. decembrī atbrauca jaunie misionāri, astoņi cilvēki.
    2015. gads - Daudz vairāk misionāru, četri bērni, evaņģēlizācijas profils mainās: vairāk redzamais baznīcā, mazāk skolās. Tiek dibinātas daudzas daudzas jaunas aktīvitātes bērniem, jauniešiem un pieaugušiem. Ļoti daudz. Es par to jau rakstīju. Visu laiku kaut kas notiek. Visu laiku sagatavošana. Līdzdarbība ar draudzes cilvēkiem. Brauka piepalīdzēt citi misionāri no Latvijas, Ukrainas, Lietuvas un Polijas. 2. maijiā piedzima Jāzeps. Otrais svētceļojums Viļaka-Aglona. Misionāri palika vairāk laika Viļakā. Novembra beigās atbrauca jaunas trīs misionāres. 30. novembrī aizbrauca Kārlis ar Rutu un bērniem. 8. decembrī sākās Žēlsirdības gads Baznīcā. 13. decembrī Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā tiks atvērtas Žēlsirdības Durvis.
   

piektdiena, 2015. gada 4. decembris

Misionāru kalpošana nav hobijs.
    Kādā mājas lapā es izlasīju, ka tikai bagatam cilvēkam ir hobijs. Varbūt tā ir. Varbūt cilvēks skatās uz otro un domā, ka tas, ko viņš tagad dara, ir hobijs. Var šeit arī parādīties kļūdas, arī smieklīgas, kad kāds nosauks kāda cita smagi strādājoša cilvēka darbu par hobiju.
    Pēc diviem gadiem, kuros draudzes plebānijā dzīvo un draudzes teritorijā kalpo misionāri (bet brauka uz šeijeni jau kopš trijiem gadiem), es varu pateikt, ka misionāru kalpošana un visi citi darbi, un sava aicinājuma pienākumi (piemēram ģimenē), nav nekāds hobijs. Vēl vairāk, nav laika, lai rūpētos par kādu hobiju. Tā ir kalpošana, lūgšana, attiecības ar Dievu, attiecības ar cilvēkiem. Kad beidzas gads Jēzum varbūt cilvēkam jau būs kāds hobijs, varbūt nē. Visi šie augšā minētie elementi un tie, par kuriem es rakstīju citreiz, veido misionāra dzīvi. Vēl vairāk, Dievs caur tiem elementiem veido pašu misionāru, dara misionāru no cilvēka, kas grib kļūt par misionāru.
    Kāpēc misionāru kalpošana nav nekāds hobijs un viņiem nav hobija? Jo misija tas ir īstenībā karš, bet ne pret cilvēkiem. Tas ir garīgais karš, lai atbrīvotu cilvēku no ļauna gara ietekmes, lai stiprinātu tos, kuriem vāja ticība, lai meklētu tos, kas grib kalpot Dievam savā draudzē un citur. Šeit nav laika hobijam.
    Ar citiem vārdiem, misijas mērķis ir atgūt cilvēkam garīgus, bet ļoti ļoti realus īpašumus: tikumus, lūgšanas dzīvi, žēlastības sakramentos - tur visur Dievs ir Avots, bet cilvēks līdzdarbojas. Un mērķis otrais, kas iet līdzi pirmajam, atdot cilvēku Dievam kā Viņa bērnu. Un arī tas ir ļoti ļoti svarīgs (par ko es jau rakstīju), lai uz vietas, draudzē, palielinātu un stiprinātu aktīvo ticīgo tīklu, kas līdzdarbojas ar prāvestu un līdzdarbojas ar šo plašāko tīklu - ar Baznīcu citās draudzēs, diecēzēs, kustībās, ordeņos, valstīs. Tam ir veltītas domas, sarunas, darbi, tikšanās - Dieva žēlastībā un spēkā.

ceturtdiena, 2015. gada 3. decembris

Kāpēc misionāriem nav savu plānu?
    Kādreiz es runāju ar kādu cilvēku un viņš teica, ka nebūs misionārs (kaut gan man likās, ka viņš kļūtu par misionāru, jo viņam bija daudz laika un naudas, ticība un veselība...), jo viņam esot citi plāni. Viņš bija kā autobuss, kas "nolēma" nebraukt pa maršrutu un "atļāva" viņa iekšā uztaisīt kafejnīcu.
    Cits teica, ka grib normāli dzīvot un protams viņam ir 100% taisnība. Bet lai kļūtu par misionāru, vajag atteikties no normālās, sakartotās dzīves.
    Lai kļūtu par misionāru, vajag sevī atdzīvināt šo ticību, ko cilvēks saņēma kristības sakramentā. Vēl vairāk, vajag šo ticību atdzīvināt katru dienu, jo katru dienu kristietis sāk no nulles:

https://www.youtube.com/watch?v=lml7Ydc5d24

    Lai kļūtu par misionāru, vajag stingri turēties pie Dieva, strādāt ar sevi, nepieciešama formācija Baznīcā un atvērta sirds Dieva plāniem konkrētam cilvēkam, ģimenei, kopienai, ordenim. Jābūt gatavam tam, ka Baznīca sūtīs cilvēku tur, kur grib pats Dievs:

https://www.youtube.com/watch?v=gqWIMhxVi2w

    Lai kļūtu par misionāru vajadzīga ir vienotība ar savu kopienu, ģimeni, ordeni. Ar Baznīcu. Jo vienmēr misija tas ir Dieva darbs, Kas aicina cilvēkus, lai tie izmantotu savus talantus un lai saņemtu kopienas palīdzību, lai būtu labi augļi:

https://www.youtube.com/watch?v=esf-vOwl2bs

    Kā teica Kiko Arguello, ģimenes, priesteri un citi, kuri brauc uz misijām (sevišķi "ad gentes") piedzīvo lielas grūtības. Sevišķi pirmos trijos gados vietējie viņus nesaprot, bieži viņus vajā, ne tik rēti vajag braukt dažādu iemeslu dēļ atpakaļ. Parasti pirmie labie augļi starp vietejiem neticīgiem cilvēkiem un cilvēkiem ar vāju ticību parādas pēc trijiem gadiem. Tad vajadzīga ir liela, neierobežota pacietība un paļāvība uz Dievu.
    Jo vajadzīgs ir laiks, lūgšana, ticības piemērs, kas "spīd acīs" un Dieva žēlastība, lai cilvēks, kuram ir "sava privātā ticība", atmestu to un pieņemtu sevī Svēto Garu.