sestdiena, 2018. gada 7. jūlijs

Dinamiska dzīve šodien ar TAU zīmi fonā.

Dinamiska dzīve šodien ar TAU zīmi fonā.

Šodien vakarā es ar vēl vienu brāli kapucīnu pastaigājām pa pilsētu, nopirkām e-biletes. Jo dzīve ir dinamiska un vajadzēs bieži braukāt pa Rīgu ar sabiedrīsko transportu, lai pildītu garīgās aprūpes pienākumus. Atpakaļ ceļā mēs satikām brāļus un māsas no kādām kopienām, kuri pirms brīža svinēja svēto Misi. Parunājām un dzirdējām dažādas labas un priecīgas lietas.

Tāpēc ka dzīve ir dinamiska un franciskāņu zīme TAU atkal apkārt grib parādīties, brāļi kapucīni bija redzami dažos mikrorajonos. Un tāpēc ka ļoti dinamiska ir svēto sadraudzība, man bija prieks svinēt svēto Misi pie svētā tēva Pio un vēlāk pie svētā Antona. Pēc Mises bija lūgšanas par dziedināšanu. Un pavisam pirmo reizi es biju svētā Antona baznīcā. Bet pie svētā tēva Pio es biju šodien jau 177. reizi. Lūk, šie divi svētie aicina nākt, jo viņiem tur ir cilvēki, kurus Jēzus grib dziedināt. Svēto aizbildniecība ir. No mūsu puses ir nepieciešamas lūgšanas, grēksūdzes sakraments un svētā Mise. Vajadzīgi priesteri un konsekrētie ļaudis. Jā, viņi un viņas ir nepieciešami, kaut gan visi, nevis tikai viņi un viņas, ir aicināti uz svētumu.

Vajadzīgi ir misionāri un misionāres, kas tālu no savas dzimtenes sludinātu Evaņģēliju visām tautām. Var protams domāt par savu dzimteni un kalpot Baznīcai savā tēvijā. Bet tomēr Baznīca aptver visas tautas un ir vajadzīgi misionāri un misionāres. Skatīsimies uz Jēzu un uz Apustuļiem. Kā vienmēr tā arī šodien misija Baznīcā un ārpus tās ir ļoti aktuāla.

piektdiena, 2018. gada 6. jūlijs

Vienmēr dzīve ir dinamiska.

Vienmēr dzīve ir dinamiska.

Dzīve tieši tāda ir. Tikai jāmeklē Dieva griba. Tā to darīja pravietis Amoss. Kad viņš saprata, ka Dievs viņu sūta uz Izraēli, aizgāja uz turieni. Un sludināja atgriešanās vārdus. Sludināja arī Dieva spriedumus un sodus tiem, kuri neatgriezīsies. Viņš rādīja uz Dievu, Kurš ir klātesošs cilvēku sabiedrībā un Kurš ir vienīgais, Kas ienes mieru.

Pravieša Amosa laikos dzīve bija ļoti dinamiska. Arī visnabadzīgāko cilvēku vidū. Daudzi, kuri nevarēja atdot parādus, tika pārdoti un kļuva par vergiem. Laikam bija arī tādi, kuri nevarēdami atdot parādus, paši sevi pārdeva, lai vismaz daļu samaksātu. Un pēc tam strādāja daudzus gadus, lai visu atdotu, kā arī lai sevi izpirktu, ja būs tāda iespēja. Dzīve ir dinamiska un kas palīdz atrasties šajā dinamikā? Ticība uz patieso Dievu.

Tie, kuri kalpoja imperijai, ieklausījās Jēzus vārdos, kad Viņš paaicināja muitnieku Mateju. Par to bija runa šodienas Evaņģēlijā. Tas, kas līdz šai dienai bija neiespējams, parādījās. Vai būtu kāds labāks dzīves veids un lielāka drošība, laimīga nākotne sev un gimenei, un firmai, nekā kalpot imperijai? Lūk, Jēzus aicina: "Seko Man!" un Matejs iet. Un klausās kopā ar citiem muitniekiem un grēciniekiem. Kā labāk dzīvot: kā liels spēlētājs, kas izmanto savus tuvākos, savu biznesu labā? Vai kā Dieva bērns, kurš savus tuvākos vedīs pie Tēva? Pirmā situācija ir tipiska bezizejas situācija. Otrais variants nezin, kas pavisam ir "bezizejas situācija".

Pirmajā lasījumā pravietis Amoss pravietoja par Jēzu Kristu, kad runāja par raudāšanu vienīga dēla nāves dēļ. Un ka cilvēki meklēs Dieva Vārdu un nevarēs to atrast. Pravieti Amosu izmeta no Izraēla. Viņš tā kā visi pravieši bija Jēzus Kristus figura. Jēzu arī atmeta, jo Dieva bērnu cieņa ir pieejama visām tautām, visiem cilvēkiem, nevis tikai vienai tautai. Tas, Kas veido Dieva bērnus, ir Svētais Gars. Lūgsimies, lai mēs būtu atverti Svētajam Garam, (jo Viņš nemitīgi darbojas Baznīcā, ikkatrā paaudzē) arī mūsu sagatavošanā svētceļojumam uz Aglonu.

ceturtdiena, 2018. gada 5. jūlijs

Sv. Alberta draudzē.

Sv. Alberta draudzē.

Jau dažas dienas es esmu kapucīnu klosterī Rīgā. Cik labi būt kopā ar brāļiem... Tā arī ir laba atpūta pirms svētceļojuma uz Aglonu. Jaunie pienākumi nav smagi. Es mācos tos labi pildīt.

Tuvojas svētceļojums uz Aglonu, tāpēc jāgatavojas. Laikam es nepaspēšu pārtulkot pāvesta Franciska adhortāciju "Priecājieties un līksmojieties", jo tas prasa daudz laika. Es ceru, ka pēc kāda laika parādīsies labs oficiālais tulkojums.

Jāpārdomā, kādā veidā jau tagad iet/būt svētceļojumā, lai pēc tam augustā būtu auglīgs turpinājums?

Vispirms jāiet līdzi ikdienas sv. Mises lasījumiem, lai satiktos ar dzīvo Dieva Vārdu. Tas jāpārdomā. Un jāsatiekas ar Jēzu sakramentālā veidā.

otrdiena, 2018. gada 3. jūlijs

"Gaudete et exsultate" 100.-101. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 100.-101. manā vienkāršā tulkojumā.

Ideoloģijas, kuras ievaino Evaņģēlija sirdi.

100. Diemžēl, dažreiz ideoloģijas ieved mūs divās kaitīgās kļūdās. No vienas puses tās aicina kristiešus atdalīt Evaņģēlija prasības no personīgām attiecībām ar Kungu, no iekšējas vienotības ar Viņu, no žēlastības. Tādā veidā kristietība tiek pāveidota kādā nevalstiskā organizācijā un tai tiek atņemts brīnišķīgs garīgums, kurā tik skaisti dzīvoja un kuru parādīja sv. Francisks no Asīzes, sv. Vincents no Paolo, sv. Terēze no Kalkūtas un daudzi citi. Šajos lielajos svētos ne lūgšana, ne Dieva mīlestība, ne Evaņģēlija lasīšana nesamazināja dedzību un efektivitāti sevis uzupurēšanās tuvākajam. Pavisam pretēji.

101. Kaitīga un ideoloģiska ir to kļūda, kuri neuzticas citu aktivitātei sabiedrībā un kuri to uzskata par kaut ko, kas darīts tikai pavirši, par kaut ko laicīgo, sekulāro, [...] komunistisko, populistisko. Arī to kļūda, kuri šo [aktivitāti] relativizē tā, itkā būtu citas svarīgākas problēmas, ar kurām jātiek galā, vai itkā būtu cita intereses cienīga ētika [...], kuru aizstāv. Piemēram nevainīgas nepiedzimušas [cilvēka] būtnes aizstāvībai ir jābūt skaidrai, neatlaidīgai un dedzīgai, jo nedrīkst atmest cilvēka dzīves - vienmēr svētās - cieņu, un to prasa mīlestība uz ikkatru personu, neatkarīgi no tās attīstības posma. Tāpat svēta ir nabagu dzīve, kuri jau piedzima un cīnas ar trūkumu, atstātību, izslēgšanu, cilvēku tirgošanu, slimo un veco personu paslēpto eitanāziju, jaunās verdzības formās [...] (84). Mēs nevaram iezīmēt sev svētuma ideālu, kurš neredzētu šīs pasaules netaisnību, kurā daži pavada savu dzīvi kā svētkos, priecīgi, jaunās tērēšanas formās, kad vienlaikus citi skatās uz to tikai no ārpuses, bet viņu dzīve iet un beidzas nabadzībā.

Kā sv. Apustulis Toms devās uz Indiju?

Kā sv. Apustulis Toms devās uz Indiju?

Ap 70. gada Indijā Toms, viens no Apustuļiem, atdeva savu dzīvi par ticību uz Jēzu Kristu. Pirms savas nāves viņš sludināja Evaņģēliju vietējiem cilvēkiem apmēram 20 gadus. Tāpēc vietējie kristieši vienmēr pasvītroja šo patiesību, ka tieši šis Apustulis atnesa Pestīšanas Vēsti un daudzus cilvēkus pieņēma Baznīcā caur Kristības sakramentu.

Internetā var atrast informācijas par to, ka svētais Toms atbrauca uz Indiju, lai uzbūvētu kādam karalim pili. Jo šis Apustulis bija arhitekts. Varbūt tāpēc viņš ļoti gribēja redzēt Jēzus brūces, kuras izdarīja naglas. Jo taču ticība ir saistīta ar prātu, nevis pret prātu. Dievu nevar redzēt, bet Toms gribēja redzēt Jēzu ar nāvīgām brūcēm, lai ticētu tam, kas neredzamais, tam, ka Jēzus ir Dievs, Dieva Dēls, "mans Kungs un mans Dievs".

Doties uz Indiju šajā laikā jau nebija sarežģīti. Ne tikai tāpēc, ka bija ceļi pa sauso zemi. Bet nesen pirms tam, kad Apustulis Toms devās ceļā uz Indiju, viens no grieķu kapteiniem iemācījās - kā raksta vienā no saviem tekstiem arheoloģijas un vēstures doktors Šimons Modzeļevskis - izmantot monsunu vējus. Laikam ir tā, ka pusgadu vējš pūš vienā virzienā un tad kuģi līdz oktobrim varēja braukt uz Indiju, bet pēc tam pusgadu vējam bija pretējais virziens un kuģi ar nopirktām precēm varēja braukt atpakaļ uz Eģipti, kas bija Romas Imperijas sastāvdaļā. Tirdzniecība bija ļoti attīstīta un Indijā dzīvoja daudz tirgotāju un citu cilvēku no Romas Imperijas.

Šis arheologs raksta, ka varbūt ar vienu no šiem kuģiem atbrauca uz Indiju Apustulis Toms. Ir tāda iespēja, jo viņš bija arī galdnieks, kuģu galdnieks.

Tad mēs redzam, ka, lai sludinātu Evaņģēliju, cilvēks kā Apustulis var izmantot visdažādākas iespējas un savus talantus. Cik daudz piepūļu, cik daudz lūgšanu, cik daudz evaņģēlizācijas darba, lai beidzot pierādītu savu mīlestību uz Jēzu Kristu. Arī ar mocekļa nāvi kā svētais Apustulis Toms.

pirmdiena, 2018. gada 2. jūlijs

"Gaudete et exsultate" 95.-99. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 95.-99. manā vienkāršā tulkojumā.

LIELĀ DZĪVES REGULA

95. Sv. Mateja Evaņģēlija 25. nodaļā (3-1-46), Jēzus no jaunā stāsta par vienu no šīm svētībām - par to, kura sludina par svētīgiem žēlsirdīgajiem. Ja mēs meklējam šo svētumu, kurš patīk Dievam, tad šajā tekstā mēs varam atrast dzīves regulu, pēc kuras mēs tiksim tiesāti: "Es biju izsalcis, un jūs Mani paēdinājāt; Es biju izslāpis, un jūs Man devāt dzert; Es biju svešinieks un jūs Mani pieņēmāt. Es biju kails un jūs Mani apģērbāt; Es biju slims un jūs Mani apmeklējāt; Es biju cietumā un jūs atnācāt pie Manis" (25, 35-36).

Uzticības Mācītājam dēļ.

96. Būt svētajam nenozīmē kādā viltus ekstāzē spīdošas acis. Sv. Jānis Pāvils II teica, ka "ja patiesi mūsu darbiem sākums ir Kristus kontemplācijā, tad mums jāprot Viņu ieraudzīt to sejās, ar kuriem Viņš pats gribēja identificēties" (79). Mateja Evaņģēlija vārdi (25,35-36) "nav vienīgi aicinājums uz žēlsirdību: tie ietver dziļu kristoloģisku jēgu, kura pilnā gaismā atklāj Kristus noslēpumu" (80). Šajā aicinājumā, lai Viņu atpazītu nabadzīgos un tajos, kas cieš, atklājas pati Kristus sirds, Viņa jūtas un visdziļākie lēmumi, kuriem katrs svētais mēģina padoties.

97. Šo Jēzus aicinājumu spēka priekšā, mans - kā Viņa vikāra - pienākums ir vērst lūgumu kristiešiem, lai tie to pieņemtu [...] ar patiesu atvērtību, "sine glossa", tas ir bez komentāriem [...] un attaisnojumiem, kuri tiem atņem spēku. Kungs mums ir ļoti skaidri teicis, ka svētumu nevar saprast vai pārdzīvot, ja neņem vērā Viņa prasības, jo žēlsirdība ir "Evaņģēlija pūkstošā sirds" (81).

98. Kad es satieku cilvēku, kas aukstā naktī guļ ārā, es varu sajūst, ka šis "savādnieks" ir kāds [mazsvarīgs], kurš man traucē ceļā, kāds slinks ļaundaris, šķērslis manā ceļā, ērkšķis manā sirdsapziņā, problēma, kura ir jāatrisina politiķiem, bet varbūt pat kāds atkritums publiskajā telpā. Bet es varu arī reaģēt, pateicoties ticībai un mīlestībai, pieņemdams viņu kā cilvēka būtni, kurai ir tāda pati cieņa kā man, kā radību, kuru Dievs mīl bez gala, kā Dieva attēlu, kā brāli, kuru atpirka Kristus. [Tā dara patiess] kristietis! Vai var saprast svētumu, ja neatzīs ikkatras cilvēka būtnes cieņu? (82).

99. Kristiešiem šī attieksme nozīmē veselu un nemitīgu neapmierinātību. Kaut gan atvieglojot dzīvi vienam cilvēkam visas mūsu piepūles tiktu attaisnotas, mums tas vēl nepietiek. Kanādas bīskapi skaidri to teica, parādīdami, ka bībliskā mācīšanā, kas attiecas piem. uz jubileju, nav jāaprobežojas vienīgi uz skaistām akcijām, bet jācenšas mainīt sabiedrību. "Lai arī nākamas paaudzes būtu atbrīvotas, jāatgriež taisnīgas sociālās un ekonomiskās sistēmas, lai jau [nevienu] neatstumtu" (83).

svētdiena, 2018. gada 1. jūlijs

"Gaudete et exsultate" 90.-94. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 90.-94. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir tie, kas cieš vajāšanu taisnības dēļ, jo viņu ir debesvalstība".

90. Pats Jēzus pasvītro, ka šis ceļš ved pret straumi, tik stipri, ka mēs kļūstam par personām, kuras ar savu dzīvi uzdod jautājumu sabiedrībai, par personām, kuras traucē. Jēzus atgādina, cik daudzi cilvēki bija un ir vajāti vienīgi tādēļ, ka viņi cīnījās par taisnību, ka viņi dzīvoja ar cīņu Dieva un citu [cilvēku] priekšā. Ja mēs negribam iegremdēties tumšā vienaldzībā, tad neilgosimies pēc ērtas dzīves, jo "kas grib glābt savu dzīvību, tas to pazaudēs" (Mt 16,25).

91. Mēs nevaram gaidīt, lai sāktu dzīvot pēc Evaņģēlija, kad viss apkārt mums palīdzēs, jo bieži varas vēlme un laicīgas intereses darbojas pret mums. Sv. Jānis Pāvils II teica, ka "tāda sabiedrība [kurā cilvēki jūtas sveši] caur sabiedriskās organizēšanas, ražošanas un tērēšanas formām traucē šīs dāvanas īstenošanai un solidaritātes būvēšanai starp cilvēkiem" (78). Tādā svešā sabiedrībā, kura ieslodzīta politiskā, medijālā, ekonomiskā, kulturālā un pat reliģiskā shēmā, kura traucē autentiskajai cilvēku un sabiedrības attīstībai, dzīve ar svētībām ir grūta un var likties arī slikta, [...] izsmieta.

92. Krusts, bet sevišķi grūtības un ciešanās, kuras paciešam, lai dzīvotu pēc mīlestības baušļa un taisnības ceļa, ir mūsu briešanas un svētdarīšanas avots. Mēs atceramies, ka kad Jaunā Derība runā par ciešanām, kuras jāizcieš Evaņģēlija dēļ, atsaucas tieši uz vajāšanām (sal. Apd 5,41; Flp 1,29; Kol 1,24; 2 Tm 1,12; 1 Pēt 2,20; 4,14-16; Apd 2,10).

93. Mēs tomēr runājam par neaizbēgamām vajāšanām, nevis par tām, kuras mēs paši varam atvest uz sevis tad, kad nepareizi attiecamies uz citiem. Svētais nav kāda ekscentriskā, attālināta persona, kura kļūst nepanesama savas tukšības dēļ, savas negatīvas nostājas un ievainojumu dēļ. Kristus Apustuļi nebija tādi. Apustuļu darbu grāmata mums skaidri runā, ka viņi patika "visiem cilvēkiem" (Apd 2,47; sal. 4,21.33; 5,13), kad dažas varas tiem traucēja un tos vajāja (sal. sal. 4,103; 5,17-18).

94. Vajāšanas nav realitāte no laikiem, kuri pārgāja, jo arī šodien mēs tās izciešam, vai nežēlīgā veidā, kā daudz mūsdienu mocekļu, vai citā veidā, caur nepatiesām liecībām un viltībām. Jēzus runā, ka tā ir svētība, kad "Manis dēļ visu ļaunu netaisni par jums runās" (Mt 5,11). Dažreiz runā par izsmiešanu, kas mēģina parādīt mūsu ticības karikatūru un mūs padarīt par smieklīgām personām. Ikdienišķa Evaņģēlija ceļa pieņemšana, kaut gan tas mums nes problēmas, ir svētums.

sestdiena, 2018. gada 30. jūnijs

"Gaudete et exsultate" 87.-89. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 87.-89. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir miermīlīgie, jo viņi sauksies Dieva bērni".

87. Šī svētība mūs aicina padomāt par visām konfliktu situācijām, kuras atkārtojas. Ļoti bieži notiek tā, ka mēs esam konfliktu vai nesaprašanās iemesls. Piemēram, kad es dzirdu kaut ko no kāda cilvēka un eju pie otrā, lai viņam to teiktu, un pat es veidoju otro versiju, drusciņ plašāko, un es to izplatu. Bet kad tā darīs vairāk ļaunuma, tad man šķiet, ka no tās es esmu vairāk apmierināts. Pļāpāšanas pasaule, kuru veido cilvēki, kuri kritizē un nicina, nebūvē mieru. Šie cilvēki ir miera ienaidnieki un nekādā veidā viņi nav svētīgi (73).

88. Cilvēki, kuri ieved mieru, ir miera avots, būvē mieru un draudzību sabiedrībā. Tiem, kuri visur ieved mieru, Jēzus dod skaisto apsolījumu: "viņi sauksies Dieva bērni" (Mt 5,9). Viņš lūdza mācekļus, lai tie, ieiedami kādā namā, pateiktu: "Miers šim namam!" (Lk 10,5). Dieva vārds aicina ikkatru ticīgo, lai tas rūpētos par mieru ar citiem (sal. 2 Tm 2,22), jo "taisnības auglis mierā tiek sēts miera veicinātājos" (Jk 3,18). Bet ja kādā gadījumā mūsu kopienā mums ir neskaidrība, ko darīt, "centīsimies pēc tā, kas veicina mieru" (Rom 14,19), jo vienotība ir svarīgāka no konflikta (74).

89. Nav viegli būvēt šo evaņģēlisko mieru, kurš nevienu neatstum, bet pievieno arī tos, kuri ir drusciņ savādāki, grūti un komplicēti, tos, kuriem jāpievērš uzmanība, tos, kuri atšķiras, tos, kuri ir ļoti apgrūtināti ar dzīvi, kuriem citas intereses. Tas ir grūts uzdevums un prasa lielu prāta un sirds atvērtību, jo tādā veidā "būvē mieru nevis <pie galda> vai trauslu mieru vienīgi priviliģētai minoritātei" (75), vai arī "projektu nedaudzu sagatavotu nedaudziem" (76). Nemēģina arī neredzēt konfliktus vai tos slēpt, bet "pieņemt konfliktu, to atrisināt un parmainīt to par jauna procesa elementu" (77). Mums ir jābūt miera būvētāji, jo miera būvēšana ir māksla, kura prasa optimismu, radošās spējas, jūtīgumu un prasmi. Miera izplatīšana apkārt mums ir svētums.

trešdiena, 2018. gada 27. jūnijs

"Gaudete et exsultate" 83.-86. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 83.-86. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi skatīs Dievu".

83. Šī svētība attiecas uz tiem, kuriem ir vienkārša, tīra sirds, bez traipa, jo sirds, kura prot mīlēt, nepieņem savā dzīvē kaut ko tādu, kas draud šai mīlestībai, kaut ko tādu, kas to vājina vai ieved draudos. Bībelē sirds nozīmē mūsu patiesus nodomus, to, ko mēs patiesi meklējam un pēc kā mēs ilgojamies, neatkarīgi no tā, ko mēs atklājam: "Cilvēks raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdi" (1 Sam 16,7). Viņš cenšas runāt ar mums sirdī (sal. Os 2,16) un tur Viņš grib ierakstīt savu Likumu (sal. Jer 31,33). Ar vienu vārdu sakot, Viņš grib mums dot jaunu sirdi (sal. Ez 36,26).

84. "Vairāk par visu sargi savu sirdi" (Sak 4,23). Tam, kas aptraipīts ar meliem, nav patiesas vērtības Kunga priekšā. Viņš "viltus vairīsies, stāvēs atstatu no neprātīgiem spriedumiem" (Sāl 1,5). Tēvs, Kas "redz slepenībā" (Mt 6,6), atpazīst to, kas nav tīrs, kas nav patiess, bet kas ir tikai aizkārs un maska, kā arī Dēls, Kurš zina, "kas ir cilvēkā" (Jņ 2,25).

85. Nav mīlestības bez mīlestības darbiem, bet šī svētība mums atgādina, ka Kungs gaida no mums no sirds uzupurēties brālim, jo "ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu" (1 Kor 13,3). Sv. Mateja Evaņģēlijā mēs redzam arī, ka tas, kas nāk no sirds iekšienēm, dara cilvēku netīru (sal. 15,18), jo no turienes nāk slepkavība, zādzība, nepatiesa liecība uttl. (sal. 15,19). Sirds nodomos ir avots ilgām un visdziļākiem lēmumiem, kuri patiesi mūs pamudina.

86. Kad sirds mīl Dievu un tuvāko (sal. Mt 22,36-40), kad tas ir tās patiess nodoms, nevis tikai tukšie vārdi, tad sirds ir tīra un var ieraudzīt Dievu. Sv. Pāvils savā "Mīlestības himnā" runā, ka "Tagad mēs redzam mīklaini kā atspulgā" (1 Kor 13,12), bet tik labi, cik patiesi valda mīlestība, mēs varēsim redzēt "vaigu vaigā". Jēzus apsola, ka tie, kuri ir sirdsšķīstie, "skatīs Dievu". Sargāt sirdi šķīstu no visa, kas aptraipa mīlestību - tas ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 80.-82. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 80.-82. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti".

80. Žēlsirdībai ir divi aspekti: [tā nozīmē] dāvāt, palīdzēt, kalpot citiem, bet arī piedot, saprast. Sv. Matejs to izpauž zeltā principā: "Visu, ko jūs vēlaties, lai cilvēki jums darītu, dariet jūs viņiem!" (7,12). Katehisms mums atgādina, ka šis princips jālieto "visos gadījumos" (71), sevišķi tad, kad "cilvēks satiekas ar situācijām, kurās morālais spriedums ir mazāk drošs un grūtāk pieņemt lēmumu" (72).

81. Dāvāt un piedot - tas ir mēģinājums atspoguļot mūsu dzīvē mazo Dieva pilnības atspulgu, Kurš bagātīgi dāvā un piedod. Tāpēc sv. Lūkasa Evaņģēlijā mēs neatrodam vārdus "esiet pilnīgi" (Mt 5,48), bet: "Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! Netiesājiet, tad arī jūs netiksiet tiesāti, nepazudiniet, tad arī jūs netiksiet pazudināti, piedodiet, tad arī jums tiks piedots! Dodiet, tad arī jums tiks dots" (6,36-38). Un tālāk Lūkass raksta to, kas jāņem vērā: "Ar to mēru, ar kādu jūs mērīsiet, jums atmērīs" (6,38). Mēra, kādu mēs lietojam, lai saprastu un piedotu, tiks lietota, lai mums piedotu. Mēra, kādu mēs lietojam, lai dāvātu, tiks lietota debesīs, lai mums atalgotu. Mums nedrīkst par to aizmirst.

82. Jēzus nerunā: "svētīgi, kuri plāno atriebību", bet Viņš sauc par svētīgajiem tos, kuri piedod un to dara "septiņdesmitkārt septiņi" (Mt 18,22). Jādomā, ka mēs visi esam armija to, kuriem piedeva. Uz katru no mums paskatījās ar Dievišķo līdzjūtību. Ja mēs patiesi tuvosimies Kungam un labāk ieklausīsimies, tad laikam brīžiem dzirdēsim pārmetumu: "Vai tad tev nevajadzēja apžēloties par savu līdzgaitnieku, kā es apžēlojos par tevi?" (Mt 18,33). Žēlsirdīgi skatīties un darboties - tas ir svētums.

otrdiena, 2018. gada 26. jūnijs

"Gaudete et exsultate" 77.-79. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 77.-79. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir tie, kas alkst un slāpst taisnības, jo viņi tiks piepildīti".

77. "Izsalkums un slāpes" - tā ir ļoti intensīva pieredze, jo tā attiecas uz pamatvajadzībām un ir saistītas ar izdzīvošanas instinktu. Ir personas, kuras ļoti slāpst pēc taisnības un iet uz to, meklē to ar lielām piepūlēm. Jēzus runā, ka tās būs piepildītas, jo ātrāk vai vēlāk parādīsies taisnība, bet mēs varam ienest savu daļu, lai tā būtu iespējama, pat tad, kad ne vienmēr mēs redzam šo piepūļu rezultātus.

78. Tomēr taisnība, kuru piedāvā Jēzus, nav līdzīga tai, kuru meklē pasaule, kura bieži aptraipīta ar egoistiskām interesēm, kura tiek manipulēta no vienas vai otras puses. Realitāte mums atklāj, cik viegļi ir ieiet korupcijas tīklā, kļūt par detāļu ikdienišķā politikā pēc principa "es iedodu, lai citi man iedotu", kur viss kļūst par tirgošanu. Tik daudz cilvēku cieš netaisnības dēļ, daudzi no tiem bezcerīgi skatās, kā citi savā starpā dala "dzīves torti". Daži atsakas cīnīties pēc taisnības un nolemj stāvēt uzvarētāja pusē. Šeit nav nekādas daļas ar izsalkumu un slāpēm pēc taisnības, kurus uzslavē Jēzus.

79. Tāda taisnība sākas izpildīties dzīvē ikkatra no mums, kad mēs esam taisnīgi mūsu lēmumos, kas tālāk parādās taisnības meklēšanā nabadzīgiem un vājiem. Īstenībā vārds "taisnība" var būt Dieva gribas uzticības - visā mūsu dzīvē - sinonīms, bet ja mēs dosim tam vispārējo nozīmi, tad aizmirsīsim, ka tas attiecas sevišķi uz taisnību pret neaizstāvētiem: "Dzenieties pēc taisnības, lai apspiestais laimīgs, taisnīgi tiesājiet bāreni, aizstāviet atraitni!" (Is 1,17). Taisnības meklēšana izsalkumā un slāpēs - tas ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 75.-76. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 75.-76. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir tie, kas raud, jo viņi tiks iepriecināti".

75. Pasaule piedāvā kaut ko pretējo: izklaidi, baudi, neuzmanību un spēlēšanās, un mums runā, ka tieši tas viss dzīvi dara labu. Pasaule ignorē, skatās citā virzienā, kad parādās problēmas, kā slimība vai ciešanās ģimenē vai apkārtnē. Pasaule negrib raudāt: tā grib ignorēt sāpīgas situācijas, maskēt tās, slēpt. Daudz piepūļu ieliek tajā, lai bēgtu no situācijām, kurās ir ciešanās, domādama, ka var aizsēgt realitāti, kurā taču nekad nevar trūkst krusta.

76. Persona, kura redz lietas tādas, kādas tās patiesi ir, kura atļauj sevi caurdurt ar sāpēm, kura raud savā sirdī, var sasniegt dzīves dziļumu un būt patiesi laimīga (70). Šī persona ir iepriecināta, bet ar Jēzus iepriecinājumu, nevis ar pasaules iepriecinājumu. Tādā veidā viņā var būt drosme, lai piedalītos citu ciešanās un viņa nebēg no sāpīgām situācijām. Tādā veidā viņa atklāj, ka dzīvei ir jēga: palīdzēdama tuvākajam tā sāpēs, saprāzdama citu ciešanās, dodama citiem atvieglojumu. Šī persona jūt, ka otrais cilvēks ir miesa no viņas miesas, viņa nebaidas tuvoties un pieskarties brūcei, viņa līdzjūt līdz pilnīgām piedalīšanos, viņus vairs neatdala nekāda distance. Tādā veidā var pieņemt šo sv. Pāvila aicinājumu: "Raudiet ar tiem, kas raud" (Rom 12,15). Prast raudāt kopā ar citiem - tas ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 71.-74. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 71.-74. manā vienkāršā tulkojumā.


"Svētīgi ir lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi".

71. Tie ir stipri vārdi pasaulē, kura jau no sākuma ir ienaidnieku vieta, kurā visur notiek strīdi, kurā no visām pusēm nāk naids, kurā mēs nemitīgi klasificējam citus pēc viņu uzskatiem, ierašām, pat pēc viņu runāšanas un ģērbšanas veida. Ar vienu vārdu sakot, tā ir lepnības un tukšības valstība, kurā katrs domā, ka viņam esot tiesības, lai būtu augstāk nekā citi. Tomēr, kaut gan tas šķiet neiespējams, Jēzus aicina uz citu stilu: lēnprātību. Tieši Viņš darīja kopā ar saviem mācekļiem un to mēs pārdomājam Viņa iebraukšanā Jeruzālemē: "Lūk, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, sēdēdams ēzelī un nastnesējas ēzeļmātes kumeļā" (Mt 21,5; sal. Za 9,9).

72. Viņš teica: "Mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi; un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm" (Mt 11,29). Ja mēs dzīvojam kā nemierīgi, lēnprātīgi citu priekšā, tad beidzot mēs kļūstam noguruši un bez spēka. Bet kad mēs redzam viņu aprobežojumus un vājumus ar maigumu un lēnprātību, un mēs nejūtamies pilnīgāki, mēs varam viņiem palīdzēt un mēs nezaudēsim enerģiju nevajadzīgai kurnēšanai. Sv. Terēzei no Lizjē "pilnīga mīlestība, proti, ir izturēt citu vājības un no tām pavisam nebrīnīties" (69).

73. Sv. Pāvils piemin lēnprātību kā Svētā Gara augli (Ga 5,23). Viņš aicina mūs, lai katru reizi, kad tuvākais mums dara pāri, mēs ietu pie tā, lai to pamācītu, bet "lēnprātības garā" (Ga 6,1), un viņš atgādina: "Lūko pats sevi, ka arī tu netieci kārdināts" (Ga 6,1). Arī tad, kad kāds aizstāv savu ticību un uzskatus, tas viņam ir jādara "lēnprātībā" (sal. 1 Pēt 3,16), pat pret ienaidniekiem viņam jāvēršas "ar lēnprātību" (sal. 2 Tm 2,24-25). Baznīcā daudzkārt mēs izvēlējāmies slikto ceļu, nepieņemdami šo Dieva vārda aicinājumu.

74. Lēnprātība ir iekšējas nabadzības kārtēja izpausme to, kuri paļaujas vienīgi uz Dievu. Bībelē bieži lieto to pašu vārdu anawim attiecībā uz nabagiem un lēnprātīgiem. Kāds varētu pretoties: "Ja es būšu tik lēnprātīgs, tad [citi] domās, ka es esmu muļķis, ka es esmu naīvs vai vājš". Varbūt tā būs, bet atļausim citiem tā domāt. Labāk vienmēr būt lēnprātīgam un izpildīsies mūsu vislielākas ilgas: lēnprātīgi "iemantos zemi" - viņi redzēs savā dzīvē izpildītos Dieva apsolījumus. Jo lēnprātīgie, neatkarīgi no apstākļiem, cer uz Kungu, bet tie, kuri paļaujas uz Kungu, "iemantos zemi, un priecāsies miera pārpilnībā" (Ps 36,11). Vienlaicīgi Kungs paļaujas uz tiem: "Es uzlūkoju nabagu un to, kam satriekts gars, kas Manu vārdu bīstas" (Is 66,2). Reaģēt ar pazemīgu lēnprātību - tas ir svētums.

pirmdiena, 2018. gada 25. jūnijs

"Gaudete et exsultate" 67.-70. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 67.-70. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņu ir debesvalstība".

67. Evaņģēlijs mūs aicina atpazīt mūsu sirds patiesību, lai ieraudzītu to, kur mēs redzam mūsu dzīves drošību. Parasti bagātnieks jūtas droši pateicoties savām bagātībām un domā, ka tad, kad tām kaut kas draud, tiek nojaukta viņa dzīves virs zemes jēga. Pats Jēzus mums teica par to līdzībā par bagātu muļķi, kurš - paļaudamies uz sevi - nepadomāja, ka viņš var nomirt tajā pašā dienā (sal. Lk 12,16-21).

68. Bagātības tev nedod nekādu drošību. Vēl vairāk: kad sirds jūtas bagāta, tā ir tik pašapmierināta, ka tajā nav vietas Dieva vārdam, ne tam, lai mīlētu brāļus, ne tam, lai priecātos no vissvarīgākām lietām dzīvē. Pateicoties tam mums tiek atņemti visbrīnisķīgākie labumi. Tāpēc Jēzus nosauc par svētīgajiem nabadzīgos garā, kuriem ir nabadzīgas sirdis, kurās var ieiet Kungs ar savu nemitīgu jaunumu.

69. Šī garīgā nabadzība ir stipri saistīta ar sv. Ignacija no Lojolas "svēto vienaldzību", kurā mēs sasniedzam skaisto iekšējo brīvību: "Mums ir jākļūst par vienaldzīgiem cilvēkiem [kuri neieved atšķīrību] attieksmē uz visām radītām lietām, visā, kas padots mūsu brīvās gribas brīvībai, bet kas nav aizliegts [vai pavēlēts] tā, lai mēs no mūsu puses nevēlētos vairāk veselību nekā slimību, bagātību [vairāk] nekā nabadzību, privilēģijus [vairāk] nekā panicināšanu, ilgu mūžu [vairāk] nekā īsu, un līdzīgi visās citās lietās" (68).

70. Lūkass nerunā par "gara" nabadzību, bet par to, lai būtu "nabadzīgam" un neko vairāk (sal. Lk 6,20). Tad viņš aicina uz skarbu un materiāli nabadzīgu dzīvi. Tādā veidā viņš mūs aicina, lai mēs piedalītos vistrūcīgāko dzīvē, apustuļu dzīvē, beidzot, lai mēs līdzinātos Jēzum, kurš "būdams bagāts, jūsu dēļ kļuvis nabags" (2 Kor 8,9). Būt nabadzīgam sirdī, tas ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 65.-66. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 65.-66. manā vienkāršā tulkojumā.

PRET STRAUMI.

65. Kaut gan Jēzus vārdi var mums likties par dzejas vārdiem, tomēr tie ir pretrunīgi tam, ko parasti dara un ko dara sabiedrībā. Un kaut gan šis Jēzus vēstījums mūs pievelk, tomēr pasaule mūs ved uz citu dzīves stilu. Svētības nav kaut kas viegls vai virspusīgs. Pavisam pretēji, mēs varam dzīvot pēc tām tikai tad, kad Svētais Gars mūs pārņem ar visu savu spēku un atbrīvo mūs no egoisma, slinkuma vai lepnības vājības.

66. Ieklausīsimies atpakaļ Jēzū, ar visu mīlestību un cieņu, kura pieder Mācītājam. Atļausim Viņa vārdiem mūs sist, provocēt, aicināt mūs patiesai dzīves pārmaiņai. Pretējā gadījumā svētums būs tikai kā vārds. Atgādināsim sev tagad svētības Mateja Evaņģēlija versijā (sal. Mt 5,3-12) (67).

svētdiena, 2018. gada 24. jūnijs

"Gaudete et exsultate" 63.-64. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 63.-64. manā vienkāršā tulkojumā.


III. MĀCĪTĀJA GAISMĀ.

63. Svētuma tēmā pastāv daudzas teorijas un bagātie skaidrojumi. Tādas pārdomas var būt derīgas, bet nekas nav labāks, kā atgriezties pie Jēzus vārdiem un pieņemt Viņa veidu, kā tālāk nodot patiesību. Jēzus paskaidroja ar visu vienkāršību, ko tas nozīmē būt svētajiem, un Viņš to izdarīja, kad mums atstāja svētības (sal. Mt 5,3-12; Lk 6,20-23). Tās ir it kā kristieša pase. Tad ja kāds no mums uzdod sev jautājumu: "Kā var kļūt par labo kristieti?" - atbilde ir vienkārša: katram - savā veidā - ir jādara tas, ko Jēzus runā sludinādams svētības (66). Tajās ir noskicēts Mācītāja vaigs, bet mēs esam aicināti to parādīt ikdienišķā dzīvē.

64. Vārds "laimīgs" vai "svētīgs" kļūst par vārda "svēts" sinonīmu, jo izpauža to, ka persona, kura ir uzticīga Dievam un dzīvo pēc Viņa vārda, sasniedz patiesu laimi, dodot sevi dāvanā.

sestdiena, 2018. gada 23. jūnijs

"Gaudete et exsultate" 60.-62. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 60.-62. manā vienkāršā tulkojumā.

Kungs runā par Likumu.

60. Lai bēgtu no tā, ir vērts atgādināt tikumu hierarhiju, kura aicina meklēt to, kas visbūtiskākais. Pirmie ir teologiskie tikumi, kuru priekšmets un motīvs ir Dievs. Centrā ir mīlestība. Sv. Pāvils saka, ka tas, kas patiesi ir vērtīgs, ir "ticība, kura darbojas mīlestībā" (Ga 5,6). Mēs esam aicināti ļoti rūpēties par mīlestību: "Kas mīl tuvāko, tas izpilda likumu [...] bauslības piepildījums ir mīlestība" (Rom 13, 8.10). Jo "viss likums izpildās vienā vārdā: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu" (Ga 5,14).

61. Tad baušļu un priekšrakstu biezoknī Jēzus parāda izeju, kas ļauj atšķirt divus vaigus: tēva un brāļa vaigu. Viņš mums nesniedz vēl divas jaunas formulas vai divus baušļus. Viņš mums sniedz divus vaigus, vai tikai vienu, Dieva vaigu, kurš atspoguļojas daudzos citos. Jo ikkatrā brālī, sevišķi vismazākajā, vājā, bezpalīdzīgajā un trūcīgajā brālī, ir klātesošs Dieva attēls. Laikiem beidzoties, no tās trauslas cilvēces atkritumiem, Kungs izveidos savu pēdējo mākslas darbu. "Kas paliek, kas ir vērtība dzīvē, kādas bagātības nepazūdīs? Droši vien divas: Kungs un tuvākais. Šīs divas bagātības nepazudīs!" (65).

62. Lai Kungs atbrīvo Baznīcu no gnosticisma un pelāgianisma jaunām formām, kuras ceļu uz svētumu dara grūtu un tajā aptur cilvēkus. Šīs formas izpaužas dažādā veidā, pēc sava temperamenta un savām īpatnībām. Tāpēc es katru aicinu uzdot sev jautājumus un Dieva priekšā atpazīties to, kādā veidā tās var parādīties mūsu dzīvē.

"Gaudete et exsultate" 57.-59. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 57.-59. manā vienkāršā tulkojumā.

Jauni pelagianisti.

57. Ir arī tādi kristieši, kuri cenšas iet citu ceļu: attaisnot sevi ar saviem spēkiem, ar cilvēku gribas kultu un ar saviem talantiem. Tas ieved egocentriskā un elitārā pašapmierināšanā, bez patiesas mīlestības. Tā parādās daudzās - liekas, pavisam atšķīrīgās - nostājās: atkarība (obsesija) no likuma, atkarība no sociālo un politisko sasniegumu elkiem, pārspīlētās rūpēs par liturģiju, par Baznīcas doktrīnu un prestižu, valdīšanas tukšībā un citās. Vairāki kristieši velta tam savu laiku un enerģiju, bet vajadzētu ļaut Svētajam Garam vadīt viņus mīlestības ceļā, ar visu sirdi sludināt Evaņģēlija skaistumu un prieku, meklēt pazudušos lielajos pulkos to, kuri slāpst pēc Kristus (63).

58. Daudzas reizes, pret Svētā Gara iedvesmām, Baznīcas dzīve mainās muzeālā eksponātā, kas pieejams nedaudziem. Tas tā notiek tāpēc, jo dažas kristiešu grupas pārāk piesaistās pie kādām savām normām, tradicijām vai stiliem. Tādā veidā bieži Evaņģēlijs - bez tā specifiskās venkāršības un garšas - tiek aprobežots vai slēpts. Varbūt tā ir pelagiānisma delikāta forma, jo liekas, ka tā padod žēlastības dzīvi dažādām cilvēku struktūrām. Tas attiecas uz grupām, kustībām un kopienām. Tas arī skaidro, kāpēc tik bieži, sākot ar intensīvu dzīvi Svētajā Garā, beigās tās kļūst kā no akmens vai satrūdētas.

59. Ja mēs to neņemsim vērā un domāsim, ka viss ir atkarīgs no cilvēku darba, kuru virza Baznīcas normas un struktūras, mēs varam komplicēt Evaņģēliju un mēs kļūstam shēmas vergi, kura neatstāj daudz vietas, kurā var darboties žēlastība. Sv. Akvīnas Toms mums atgādināja, ka baušļus, kurus Baznīca pievienoja Evaņģēlijam, jāprasa ar mērenību, "lai ticīgo dzīvi nedarītu par smagu, jo tādā veidā mūsu reliģiju mainītu verdzībā" (64).

piektdiena, 2018. gada 22. jūnijs

Gulbenē var labi atpūsties.

Gulbenē var labi atpūsties.

Visu laiku man gribas atpūsties. Bija atpūta Polijā, tagad ir Gulbenē, bet vēl gribas atpūsties. Tomēr pēc mēneša sāksies svētceļojums uz Aglonu un šo laiku vajag labi saplānot.

Bet Gulbenē vēl jāatpūšas. Pēc visiem šiem piedzīvojumiem ziemā un pavasara sākumos, pēc visa tāda ļoti neparasta laika, neparasti daudz tagad jāatpūšas.

Pirms gada šajā laikā es daudz rakstīju un tulkoju, bet šogad ir savadāk. Laikam vecums?

trešdiena, 2018. gada 20. jūnijs

Atpakaļ Latvijā.

Atpakaļ Latvijā.

Jau dažas dienas es esmu Latvijā. Avalinājums un rekolekcijas Polijā bija ļoti labas. Atvalinājums laukos, daudz atpūtos, drusciņ strādāju dārzā. Bija ļoti karsti. Ātri atgriezās spēks un veselība.

Savā draudzē es piedalījos Kristus Miesas un Asiņu svētku euharistiskā procesijā pirmo reizi pēc 30 gadiem.

Rekolekcijas es klausījos vecā klosterī, kura baznīcai ir apmēram 1000 gadu. Bet mēs, kapucīni, esam tur gandrīz... 5 gadi. Kad tur atbraucu, man nāca runāt... latviski, jo autostāvietā es satiku turistus no Rīgas.

3. jūnijā pārgāja 17. gadi kopš es kļuvu par priesteri. 17. jūnijā man bija primicijas manā dzimtā draudzē, bet pēc 17. gadiem Olainē tā, kā šoreiz Chmielowā, man dziedāja "Strūgu". Jo tieši pirms trīs dienām man nāca atvadīties no Olaines draudzes. Tas bija svētīgs laiks - 2006.-2018. gads. Tagad es būšu Rīgas svētā Alberta baznīcā.

svētdiena, 2018. gada 13. maijs

Lūgšanas un atpūtas laiks, bez interneta.

Lūgšanas un atpūtas laiks, bez interneta.

Vistuvākā mēnesī (apmēram) būšu bez interneta. Sirsnīgi Jūs visus aicinu lasīt vecās ziņas manā blogā. Varbūt šajā laikā kaut ko uzrakstīšu, redzēsim.

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

sestdiena, 2018. gada 12. maijs

"Gaudete et exsultate" 52.-56. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 52.-56. manā vienkāršā tulkojumā.

Bieži aizmirsta Baznīcas mācība.

52. Baznīca daudzkārt mācīja, ka mēs neesam attaisnoti caur mūsu darbiem vai mūsu piepūlēm, bet caur Kunga žēlastību, Kurš ir iniciators. Baznīcas Tēvi, vēl pirms sv. Augustīna, skaidri izteica šo fondamentālu pārliecību. Sv. Jānis Hrizostoms pateica, ka Dievs uzreiz izlej pār mums visu labumu avotu "un vēl pirms cīņas" (53). Sv. Bazilijs Lielais ieraudzīja, ka tikai Dievā ticīgais saņem godību, jo viņš "zina, ka kaut gan viņam nav patiesas taisnības, tomēr viņš ir attaisnots caur pašu ticību uz Kristu" (54).
53. II Sinode Orangē stipri mācīja, ka neviena cilvēka būtne navar prasīt, nopelnīt vai iegūt Dieva žēlastības dāvanu, un ka tas viss, kas var ar to līdzdarboties, ir iepriekšēja tās pašas žēlastības dāvana: "Caur to, ka Svētais Gars mums tiek dots un darbojas, mūsos notiek kaut kas tāds, ka mēs gribam attīrīties" (55). Pēc tam Tridenta Koncils, pasvītrojot arī mūsu līdzdarbošanās nozīmi garīgajai attīstībai, apstiprināja šo dogmatisko mācīšanu: "Runā, ka mēs bez pašu nopelna esam attaisnoti, vai ticība, vai darbi - tie nenopelna pašu attaisnošanas žēlastību: <Ja tomēr pateicoties žēlastībai, tad jau nevis darbu dēļ, jo savadāk žēlastība nebūtu jau žēlastība> (Rom 11,6)" (56).
54. Arī Katoliskās Baznīcas Katehisms mums atgādina, ka žēlastības dāvana "ir lielāka nekā prāta spējas un cilvēka gribas un ikkatras radības spēks" (57), un ka "juridiskajā nozīmē nepastāv no cilvēka puses nopelns Dieva priekšā. Atšķirība starp Viņu un mums ir bez gala" (58). Viņa draudzība ir neizmērojami lielāka no mums, mēs nevaram to [draudzību] nopirkt ar mūsu darbiem un tā var būt vienīgi Viņa (...) mīlestības dāvana. Tas mūs aicina, lai mēs dzīvotu ar priecīgu pateicību par šo dāvanu, uz kuru mēs nekad nenopelnīsim, jo "Ja kādam jau ir žēlastība - tāda žēlastība jau nav nopelna priekšmets" (59). Svētie nepaļaujas uz saviem darbiem: "Dzīvības priekšvakarā es stāvēšu Tevis priekšā ar tukšām rokām, jo es nelūdzu Tevi, Kungs, lai Tu skaitītu manus darbus. Visa mūsu taisnība ir nepilnīga Tavās acīs" (60).
55. Tā ir viena no lielām pārliecībām, kuras Baznīca (...) pieņēma, un tik skaidri izpausta Dieva vārdā, ka tā paliek ārpus jebkādas diskusijas. Līdzīgi, kā vislielākais mīlestības bauslis, arī šai patiesībai ir jāapzīmē mūsu dzīves veids, jo tā smeļ no Evaņģēlija sirds un mūs sauc netikai akceptēt to ar prātu, bet pārveidot to priekā, kuru citi pieņems. Tomēr mēs nevaram celebrēt ar pateicību Kunga draudzības dāvanu, kuru mēs saņēmām bez maksas, ja mēs neuzskatīsim arī mūsu dzīvi virs zemes un mūsu dabiskus talantus par dāvanu. Mums "jāatzīst ar prieku, ka mūsu realitāte ir dāvanas auglis un jāakceptē arī mūsu brīvība kā žēlastību. Tā darīt ir grūti pasaulē, kura tic, ka tai ir kaut kas pašai no sevis, jo tā ir neparasta un brīva" (61).
56. Vienīgi izejot no Dieva dāvanas, kura ir brīvi pieņemta un pazemīgi saņemta, mēs varam līdzdarbojoties caur mūsu piepūlēm atļaut arvien vairāk sevi pārveidot (62). Pirmais jautājums ir piederība Dievam. Vajag uzupurēties Tam, Kurš vienmēr ir pirmais, upurēt Viņam mūsu talantus, mūsu aktivitāti, mūsu cīņu pret ļaunumu, un mūsu radošas spējas, lai Viņa dāvana attīstītos mūsos: "Tāpēc, brāļi, Dieva žēlsirdības dēļ es jūs lūdzu: nododiet savas miesas par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri" (Rom 12,1). Baznīca vienmēr mācīja, ka tikai mīlestība dod iespēju dzīves attīstībai žēlastībā, jo ja "man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas" (1Kor 13,2).

piektdiena, 2018. gada 11. maijs

"Gaudete et exsultate" 49.-51. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 49.-51. manā vienkāršā tulkojumā.

Griba bez pazemības.

49. Pelagiānisma vai semipelagiānisma mentalitātes piekritēji, kaut gan stāsta par Dieva žēlastību ļoti saldās runās, "īstenībā paļaujas tikai uz saviem spēkiem un sevi augstāk vērtē nekā citus, jo viņi dzīvo pēc kādām normām, vai tāpēc, ka viņi ir nekustami uzticīgi kādam katoliskam stilam no pagājušiem laikiem" (46). Kad kāds no viņiem vēršas pie vājiem cilvēkiem sacīdams, ka ar Dieva žēlastības palīdzību viss ir iespējams, īstenībā tālāk nodod ideju, ka visu var izdarīt ar cilvēka gribas palīdzību tā, kā tā būtu kaut kas tīrs, pilnīgs, visvarens, kam pievienojas žēlastība. Mēģina atmest to, ka "ne visi var darīt visu" (47) un ka šajā dzīvē žēlastība nedziedina cilvēka vājības pilnīgi un uz mūžiem (48). Tad, kā mācā sv. Augustīns, Dievs tevi aicina, lai tu darītu to, ko tu vari un "lai tu lūgtu to, ko tu nevari" (49); vai lai tu pazemīgi pateiktu Kungam: "Iedodi to, ko Tu pavēli - un pavēli, ko gribi" (50).

50. Beidzot trūkst patiesas, sāpīgas - un lūgšanas laikā - mūsu aprobežojumu atzīšanas, un tas dara neiespējamu labāko žēlastības darbību mūsos, neatstāj žēlastībai vietu mudināt šo iespējamu labumu, kurš iesaistīts patiesas un reālas attīstības procesā (51). Žēlastība, tieši tāpēc, ka tā ņem vērā mūsu dabu, nedara no mums uz reiz virscilvēkus. Tā gaidīšana būtu pārāk liela paļāvība uz sevi pašu. Šajā gadījumā mūsu nostājas, kuras slēpjas aiz ortodoksijas, var neatbilst tam, ko mēs spriežam par žēlastības nepieciešamību un vest uz to, ka beidzot mēs pārāk maz uz to paļaujamies. Ja tad mēs neatzīsim mūsu konkrētu un aprobežotu realitāti, mēs nevaram arī ieraudzīt reālus un iespējamus soļus, kādus prasa no mums Kungs katrā brīdī, pievēlkdams mūs un apdāvinādams ar talantiem caur Savu dāvanu. Žēlastība darbojas konkrētā laikā un parasti apņem mūs un pārveido pakāpeniski (52). Tāpēc, ja mēs atmetīsim šo vēsturisku un pakāpenisku veidu, mēs varam īstenībā to noliegt un bloķēt pat tad, ja mēs ar saviem vārdiem apbrīnam šo veidu.

51. Kad Dievs vēršas pie Abrahama, saka: "Es esmu visvarenais Dievs, staigā manā priekšā un esi nevainojams" (Rad 17,1). Lai mēs būtu bez vainas tā, kā Viņš to grib, mums ir jādzīvo pazemīgi Viņa klātbūtnē, Viņa godības apņemtiem. Mums ir jāiet vienotbā ar Viņu, atpazīdami mūsu dzīvē Viņa pastāvīgu mīlestību. Jāatmet bailes pret Viņa klātbūtni, kura var mums darīt tikai labumu. Viņš ir Tēvs, Kas mums ir devis dzīvi un Kas mūs ļoti mīl. Kad mēs Viņu pieņemam un pārstājam domāt par mūsu dzīvi bez Viņa, zūd vientulības sāpes (sal. Ps. 139.7). Bet ja mēs nebūvējam šķēršļus starp mums un Dievu, un mēs dzīvojam Viņa klātbūtnē, tad mēs varam atļaut Viņam pētīt mūsu sirdis, lai Viņš redzētu, vai tās atrodas pareizā ceļā (sal. Ps. 139,23-24). Tādā veidā mēs varēsim iepazīt priecīgu un pilnīgu Kunga gribu (sal. Rom 12,1-2) un mēs atļausim, lai Viņš mūs veidotu kā mālnieks (sal. Is 29,16). Daudzkārt mēs runājām, ka Dievs mūsos mājo, bet labāk pateikt, ka mēs Viņā mājojam, ka Viņš mums atļauj dzīvot Viņa gaismā un Viņa mīlestībā. Viņš ir mūsu svētnīca: "Vienu es izlūdzos no Kunga, no tā es neatkāpšos, - kaut es mājotu Kunga namā visu mūžu" (Ps. 27,4). "Laba ir diena Tavos pagalmos, starp tūkstoš to izvēlos" (Ps 84,11). Viņa mēs tiekam svētdarīti.

ceturtdiena, 2018. gada 10. maijs

"Gaudete et exsultate" 47.-48. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 47.-48. manā vienkāršā tulkojumā.

MŪSDIENU PELAGIĀNISMS.

47. Gnosticisma dēļ parādījās cita veca herēzija, kura pastāv arī mūsdienās. Laiku gaitā daudzi sāka redzēt, ka tā nav zināšana, kura mūs dara labākiem vai svētiem, bet kā mēs uzvedamies dzīvē. Problēma ir tajā, ka šī pārliecība bija delikāta iepriekšējo spriedumu pasliktināšana, un efektā gnostiķu kļūda tika vienkārši pārveidota, nevis pārvarēta.

48. Tas tā notika, jo varu, kādu gnostiķi redzēja inteligencē, daži sāka redzēt cilvēka gribā, personīgās piepūlēs. Tādā veidā izveidojās pelagiānisti un semipelagiānisti. Tas jau nav inteligence noslēpuma un žēlastības vietā, bet griba. Viņi aizmirsa, ka "viss ir atkarīgs ne no cilvēka gribas, ne no viņa piepūlēm, bet no Dieva žēlsirdības" (sal. Rom 9,16), un ka "Viņš pirmais mūs iemīlēja" (1J 4,19).

trešdiena, 2018. gada 9. maijs

"Gaudete et exsultate" 43.-46. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 43.-46. manā vienkāršā tulkojumā.

Prāta aprobežojumi.

43. Patiesību, kuru mēs saņemam no Kunga, mēs varam saprast vienīgi ļoti nepilnīgā veidā. Ar vēl lielāku grūtību mums izdodas to izteikt. Tāpēc mēs nevaram izlikties, ka mūsu saprašanas veids mums atļauj stingri uzraudzīt citu cilvēku dzīvi. Es gribu atgādināt, ka Baznīcā līdzeksistē - atbilstoši likumam - doktrīnas un kristīgās dzīves daudzu aspektu interpretācijas dažādi veidi, kuri savā daždažādībā "palīdz labāk izteikt neparasti bagātu Vārda dārgmantu". Protams "cilvēkiem, kuri ilgojas pēc monolitiskās doktrīnas, kuru sargā - bez nekādiem izņēmumiem - visi, var liekties, ka tās ir kādas nepilnīgās dalīšanās" (39). Kā tas parasti notiek, dažas gnostiskās straumes ignorēja ļoti konkrētu Evaņģēlija vienkāršību un mēģināja aizvietot Dievu - Trejādībā un iemiesotu - ar kādu augstāku Vienību, kurā pazūd mūsu vēstures bagāta daždažādība.

44. Īstenībā doktrīna, vai labāk: tās mūsu saprašana un izteikšana, "nav slēgta sistēma, bez dināmikas spējīgas radīt jautājumus, šaubas, diskusiju", bet "mūsu tautas jautājumiem, tās cīņai, plāniem, rūpēm ir hermeneutiskā vērtība, kuru mums nedrīkst neņemt vērā, ja mēs gribam nopietni pieņemt iemiesošanas principu. Tās [tautas] jautājumi palīdz mums uzdot sev jautājumus, tās meklējumi kļūst par mūsu meklējumiem" (40).

45. Bieži mums ir darīšana ar bīstamu haosu: ar pārliecību, ka tāpēc ka mēs kaut ko zinām vai mēs varam to izskaidrot ar kādas loģikas palīdzību, tad mēs jau esam svēti, pilnīgi, labāki nekā "tumša masa". Sv. Jānis Pāvils II brīdināja tos, kuriem Baznīcā ir iespēja saņemt dziļāku formāciju, pret kārdinājumu attīstīt "specifisku pārākuma sajūtu pret citiem ticīgiem" (41). Tomēr īstenībā tam, par ko uzskatam ka to zinām, vienmēr ir jābūt motivācija, lai labāk atbildētu uz Dieva mīlestību, jo "mēs mācāmies, lai dzīvotu: teoloģija un svētums ir neatdalāms binoms" (42).

46. Kad sv. Francisks no Asīzes ieraudzīja, ka daži no viņa mācekļiem mācīja doktrīnu, gribēja atmest gnosticisma kārdinājumu. Tāpēc tā uzrakstīja sv. Antonam no Padujas: "Es to uzskatu par labu, ka tu pasniedz svēto teoloģiju brāļiem, lai tikai tu šo studiju laikā nedzēstu lūgšanas un dievbijības garu" (43). Viņš atpazina kārdinājumu pārveidot kristīgo pieredzi intelektuālo spekulāciju kolekcijā, kuras [spekulācijas] beigās mūs attālina no Evaņģēlija svaiguma. Bet sv. Bonaventūra brīdināja, ka patiesai kristīgajai gudrībai nav jābūt atdalītai no žēlsirdības pret tuvāko: "Vislielāka gudrība, kāda var pastāvēt, proti, ir auglīgi dāvāt to, kas kam ir dāvāšanai, ko viņam tika dots tieši tāpēc, lai viņš to dāvātu. [...] Tāpēc tā, kā žēlsirdība ir gudrības draudzene, alkatība ir tās ienaidniece" (44). "Pastāv tāda aktivitāte, kura vienojoties ar kontemplāciju nav tās šķērslis, bet tai palīdz kā žēlsirdības un dievbijības darbi" (45).

otrdiena, 2018. gada 8. maijs

"Gaudete et exsultate" 40.-42. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 40.-42. manā vienkāršā tulkojumā.

Mācība bez noslēpuma.

40. Gnosticisms ir viena no vissliktākām ideoloģijām, jo nepareizi pacēlot zināšanu vai kādu pieredzi, uzskata savu sevišķo realitātes viziju par pilnīgu. Tādā veidā, varbūt pat būdama neziņā, ideoloģija baro sevi pašu un kļūst arvien vairāk akla. Brīžiem tā kļūst sevišķi viltīga, kad ģērbjas bezmiesīgā garīguma apmetnī. Jo gnosticisms "pēc savas būtības grib kontrolēt noslēpumu" (38), gan Dieva un Viņa žēlastības noslēpumu, gan citu cilvēku dzīves noslēpumu.

41. Kad kādam ir atbildes uz visiem jautājumiem, tad viņš parāda, ka viņš neiet pareizu ceļu un iespējams, ka viņš ir viltus pravietis, kurš lieto reliģiju paša labumam, kalpojot savām psiholoģiskām un mentālām elukubrācijām. Dievs ir bezgala liels, Viņš vienmēr apbrīna un tie neesam mēs, kuri nolemj, kādos vēsturiskos apstākļos var Viņu satikt, jo ne no mums ir atkarīgs laiks un vieta, un tikšanās veids. Tas, kas grib, lai viss būtu skaidrs un drošs, mēģina valdīt pār Dieva transcendenci.

42. Nedrīks arī mēģināt nozīmēt, kur nav Dieva, jo Viņš ir noslēpumaini klātesošs katras personas dzīvē, Viņš ir klātesošs ikkatra dzīvē tādā veidā, kādā Viņš grib, un mēs nevaram to noliegt ar mūsu apgalvojumiem. Pat tad, ja kāda dzīve bija katastrofa, pat tad, kad mēs redzam, ka kādu iznīcināja netikumi un atkarības, Dievs ir klātesošs viņa dzīvē. Ja mēs ļaujam Garam - nevis mūsu spriešanai - mūs vadīt, mēs varam un mums jāmeklē Kungs katrā cilvēka dzīvē. Tas ir noslēpuma daļa, kuru gnostiskās mentalitātes parasti atmet, jo tās nespēj to kontrolēt.

pirmdiena, 2018. gada 7. maijs

"Gaudete et exsultate" 35.-39. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 35.-39. manā vienkāršā tulkojumā.

II. DIVI SVĒTUMA IENAIDNIEKI.

35. Šajā kontekstā es gribu pievērst uzmanību divām viltīgām svētuma formām, kuras varētu mūs apmaldīt: gnosticismam un pelagiānismam. Tās ir divas herēzijas, kuras izveidojās pirmajos kristietības gadsimtos, bet arī mūsdienās tās ir (...) aktuālas. Arī šodien daudzu kristiešu sirdis, varbūt pat neapzināti, apmaldās caur šiem viltīgiem piedāvājumiem. Šajos piedāvājumos izpaužas antropocentriskais immanentisms pārģērbts katoliskā patiesībā (33). Paskatīsimies uz divām - doktrinālas un disciplināras pašpārliecības - formām, kuras veido "narcistisku un autoritāru elitārismu, kur evaņģēlizēšanas vietā parādās citu analīze un kritika, zaudē enerģiju kontrolēm - nevis atvieglo pieeju pie žēlastības. Nevienā no tām formām nav patiesas intereses ne par Jēzu Kristu, ne arī par citiem cilvēkiem" (34).

MŪSDIENU GNOSTICISMS.

36. Gnosticisms pieņem "ticību slēgtu subiektivismā, kur svarīga ir vienīgi konkrēta pieredze vai arī ideju vai informāciju sastāvs, kuras (...) nes mierinājumu un apgaismo, bet kur subiekts definitīvi tiek slēgts sava paša prāta vai savu jūtu imanencē" (35)

Prāts bez Dieva un bez miesas.

37. Pateicoties Dievam, visā Baznīcas vēsturē ļoti skaidri tiek parādīts, ka personu pilnības mēris ir viņu mīlestības līmenis, nevis savāktu datu vai zināšanas lielums. "Gnostiķi" ieved šajā lietā kādu haosu un tiesā citus, sākot no verificēšanas, vai šīs personas ir spējīgas saprast kādu doktrīnu dziļumu. Viņi sev izdomā prātu bez iemiesošanās, kurš [prāts] nav spējīgs pieskarties cietošai Kristus miesai citos, [kurš arī] ir nemainīgs abstrākciju enciklopēdijā. Beidzot, pieņemdams noslēpumu bez miesas, viņi grib "Dievu bez Kristus, Kristu bez Baznīcas, Baznīcu bez tautas" (36).

38. Beidzot, mēs redzam, ka tā ir lepna virspusība: daudz kustības prāta virspusē, bet domu dziļums nekustas, ne arī sakustina. Tai [virspusībai] izdodas tomēr padot dažus, kurus tā viltīgi fascinē, jo gnostisks līdzsvārs ir formāls un viņaprāt bez traipas. Tas var izskatīties kā kāda harmonija vai kāda sistēma, kura apņem visu.

39. Būsim tomēr uzmanīgi. Es nedomāju par kristīgās ticības racionālistiskiem ienaidniekiem. Tas var notikt Baznīcā, gan starp lajiem draudzēs, gan starp tiem, kuri mācā filosofiju vai teoloģiju mācību centros. Gnostiķu raksturīga īpatnība ir arī pārliecība, ka pateicoties saviem skaidrojumiem viņi var visu ticību un visu Evaņģēliju darīt pilnīgi saprotamu. Viņi absolutizē savas teorijas un piespiež citus, lai tie padotos viņu domāšanas veidam. Kaut kas cits ir veseli un pazemīgi izmantot prātu, lai pārdomātu teoloģisko un morālo Evaņģēlija mācību; tomēr kaut kas cits ir mēģināt reducēt Jēzus mācīšanu līdz aukstai un bārgai loģikai, kura grib valdīt pār visu (37).

svētdiena, 2018. gada 6. maijs

"Gaudete et exsultate" 32.-34. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 32.-34. manā vienkāršā tulkojumā.

Svētie - vairāk dzīvi, vairāk cilvēciski.

32. Nebaidies no svētuma. Tas tev neatņems spēkus, dzīvi ne prieku. Pavisam pretēji, jo tu kļūsi tas, ko ko nolēma Tēvs, kad tevi radīja un tu būsi uzticīgs tavai būtībai. Atkarība no Viņa atbrīvo mūs no nebrīvēm un ved mūs uz mūsu cieņas atzīšanos. Tas atrod atspulgu svētajā Jāzepinā Bakhitā, kura tika "aizvesta gūstā un pārdota kā verdzene, kad viņai bija tikai septiņi gadi, daudz izcieta no nežēlīgo kungu rokām. Tomēr viņa iegūva dziļas patiesības saprašanu, ka Dievs, nevis cilvēks, ir patiess - katras cilvēciskās būtnes, katras cilvēciskās dzīves - Kungs. Šī pieredze kļūva par lielās gudrības avotu tai Āfrikas pazemīgai meitai" (30).

33. Katrs kristietis, tik, cik top svētdarīts, kļūst vairāk auglīgs pasaulei. Rietumāfrikas Bīskapi mūs pamācīja: "Mēs esam aicināti jaunās evaņģēlizācijas garā būt evaņģēlizētiem un evaņģēlizēt caur visu kristīto piepūlēm un pieņemt jūsu lomu kā zemes sāli un pasaules gaismu, jebkurā vietā jūs atrodāties" (31).

34. Nebaidies kāpt augstāk, ļaut Dievam tevi mīlēt un atbrīvot. Nebaidies atļaut Svētajam Garam vadīt tevi. Svētums tevi nedara mazāk cilvēciskam, jo ir tavas vājības tikšanās ar žēlastības spēku. Dzīlēs, kā pateica Leons Bluā, dzīvē "pastāv tikai vienas skumjas, nebūt svētam" (32).

sestdiena, 2018. gada 5. maijs

"Gaudete et exsultate" 25.-31. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 25.-31. manā vienkāršā tulkojumā.

Darbība, kura svētdara.

25. Tāpēc ka nevar saprast Kristu bez Valstības, kuru Viņš atnesa, tava misija ir nesaraujāmi saistīta ar šīs Valstības celšanu: "Meklējiet tāpēc vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību" (Mt 6,33). Tava identificēšana ar Kristu un Viņa ilgām vēlk [tevi] uzņemties celt kopā ar Viņu mīlestības, taisnības un miera Valstību visiem. Pats Kristus grib to izdzīvot kopā ar tevi, visās nepieciešamās piepūlēs un pašaizliedzībā, ka arī priekos un augļu nēsāšanā, kuru Viņš tev piedāvā. Tāpēc tu sevi nesvētdarīsi, ja tu neuzticēsies ar miesu un dvēseli, lai kopā ar šo aktīvu piedalīšanos dotu no sevis to, kas vislabākais.

26. Nav veseli mīlēt klusēšanu un bēgt no tikšanām ar tuvāko, vēlēties atpūsties un atmest aktivitāti, meklēt lūgšanu un samazināt kalpošanu. Visu var pieņemt un integrēt kā mūsu dzīves daļu šajā pasaulē un iesaistīt svētdarīšanas ceļā. Mēs esam aicināti dzīvot ar kontemplāciju aktivitātē un mēs topam svētdarīti mūsu misijas atbildīgā un dāsnā izpildīšanā.

27. Vai Svētais Gars var mūs sūtīt izpildīt misiju un vienlaikus prasīt, lai mēs no tās bēgtu un atmestu veltīties tai pilnīgi, lai saglabātu iekšējo mieru? Brižiem mēs jūtam kārdinājumu, lai uzskatītu garīgās aprūpes aktivitāti vai aktivitāti pasaulē par kaut ko mazvērtīgāko, it kā tās "traucētu" svētdarīšanas un iekšējā miera ceļā. Mēs aizmirstam, ka "nevis dzīvei ir misija, bet dzīve ir misija" (27).

28. Aktivitāte, kuru mudina nemiers, lepnība, nepieciešamība parādīties un valdīt, droši vien nebūs svētdaroša. Izaicinājums ir dzīve kā dāvana no sevis tādā veidā, lai piepūlēm būtu evaņģēliskā nozīme un lai arvien vairāk mūs identificētu ar Jēzu Kristu. Tāpēc bieži runā piemēram par katehētes garīgumu, diecēzes klēra garīgumu, darba garīgumu. Tā paša iemesla dēļ [dokumentā] "Evangelii gaudium" es gribēju pasvītrot misiju garīgumu, [dokumentā] "Laudato si' " ekoloģisku garīgumu, bet [dokumentā] "Amoris laetitia" ģimenes dzīves garīgumu.

29. Tas nenozīmē nīcināt miera, vientulības un klusuma brīžus Dieva priekšā. Pavisam pretēji. Tāpēc tehnoloģiju instrumentu nemitīgais jaunums, ceļojumu piedāvājums, tērēšanas neskaitāmie piedāvājumi, neatstāj dažreiz tukšas telpas, kurās skan Dieva balss. Viss ir piepildīts ar vārdiem, īslaicīgiem priekiem un ar arvien lielāka ātruma troksni. Tur nevalda prieks, bet to neapmierinātība, kuri nezina, kā dēļ viņi dzīvo. Kā tad nepiekrist tam, ka mums vajag apturēt šo traku skriešanu, lai atgūtu personīgu - brīžiem sāpīgu, bet vienmēr auglīgu - telpu, kurā notiek atklāts dialogs ar Dievu? Kādā brīdī mums vajag skaidri ieraudzīt patiesību par mums pašiem, lai atļautu Kungam to piepildīt. Ne vienmēr var to sasniegt, ja "kādā situācijā nepieredzēs tādu pārbaudījumu, tādu attīrīšanu, ja neatradīsies pie pašas kraujas, ja nepieredzēs vissmagākus kārdinājumus, ja nejūtīsies pilnīgi vientuļam" (28). Tādā veidā mēs atklājam cēlas motivācijas, kuras mūs mudina pārdzīvot pilnā mērā mūsu uzdevumus.

30. Tie paši izklaidības avoti, kuri mūsdienās ietekmē mūsu dzīvi, ved mūs arī uz brīvā laika absolutizāciju, kurā [brīvā laikā] mēs varam bez robežām lietot šos līdzekļus, kuri ļauj izklaidēties un dod īslaicīgus priekus (29). Konsekvencē cieš pati misija, tiek vājināta aktivitāte, bet dāsna un dedzīga kalpošana kļūst arvien vājāka. Tas deformē garīgo pieredzi. Vai var pastāvēt vesela garīgā degsme, kura iet līdzi ar arvien vājāko evaņģēlizācijas akciju vai kalpošanu citiem?

31. Mums vajag svētuma garu, kurš piepilda gan vientulību, gan kalpošanu; gan intimitāti, gan evaņģēlizācijas aktivitāti tā, lai katrs mirklis būtu mīlestības - dāvātas kā Kunga skatiena rezultāts - izpausme. Tādā veidā visi brīži kļūs par soliem mūsu svētdarīšanas ceļā.

piektdiena, 2018. gada 4. maijs

"Gaudete et exsultate" 19.-24. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 19.-24. manā vienkāršā tulkojumā.

Tava misija Kristū.

19. Kristietis nevar domāt par savu misiju virs zemes, nesaprazdams to kā svētuma ceļu, jo "tāda ir Dieva griba, lai jūs kļūtu svēti" (1Tes 4,3). Katrs svētais ir misija; viņš ir Tēva plāns, lai atspoguļotu, iemiesotu - dotajā vēstures brīdī - kādu Evaņģēlija aspektu.

20. Šī misija atrod pilno jēgu Kristū un to var saprast vienīgi sākdams no Viņa. Svētums savā būtībā nozīmē izdzīvot - vienotībā ar Viņu - savas dzīves noslēpumus. Tas nozīmē, proti, saistīties ar Kunga nāvi un augšāmcēlšanos īpašā un personīgā veidā, nemitīgā miršanā un celšanās augšā no mirušajiem kopā ar Viņu. Tas [svētums] var tomēr nozīmēt arī atdzīvināt savā dzīvē Jēzus dzīves uz zemes dažādus aspektus: Viņa paslēpto dzīvi, dzīvi kopienā, Viņa tuvību pret pēdējiem, Viņa nabadzību un citus aspektus, kuros Viņš dāvāja sevi aiz mīlestības. Šo noslēpumu kontemplācija, ko piedāvāja sv. Ignats no Lojolas, ved mūs uz to, lai tos iemiesotu arī mūsu vēlēšanās un nostājās (18). Tāpēc ka "viss Jēzus dzīvē ir Viņa mistērija zīme" (19), "visa Kristus dzīve ir Tēva atklāsme" (20), "visa Kristus dzīve ir Atpestīšanas mistērijs" (21), "visa Kristus dzīve ir <rekapitulācijas> mistērijs" (22), un "visu, ko Kristus izdzīvoja, Viņš to darīja tādēļ, lai mēs varētu izdzīvot to Viņā un lai Viņš to izdzīvotu mūsos" (23).

21. Tēva plāns ir Kristus, bet mēs Viņā. Beidzot, Tas ir Kristus, Kas mūsos mīl, jo "kristīgais svētums ir nekas cits, kā dzīve ar pilno mīlestību" (24). Tāpēc "svētuma mēris ir tas, cik daudz no Kristus ir mūsu dzīvē, un cik, ar Svētā Gara spēku, mēs veidojam mūsu dzīvi pēc Viņa dzīves līdzības" (25). Tādā veidā katrs svētais ir vēstījums, kuru Svētais Gars ņem no Jēzus Kristus bagātības un tālāk nodod tautai.

22. Lai atpazītu vārdu, kuru Kungs vēlas izteikt caur konkrēto svēto, nevajag pētīt sīkumus, jo arī tajos var pastāvēt kļūdas un krītieni. Ne viss, ko svētais runā, ir pilnīgi atbilstošs Evaņģēlijam, ne viss, ko viņš dara, ir autentisks un pilnīgs. Tas, kas jāapbrīna, ir visa viņa dzīve, viss viņa svētdarīšanas ceļš, viņa tēls, kurš atspoguļo kaut ko no Jēzus Kristus un kurš atklājas, kad izdodas saprast viņa veselas personas nozīmi (26).

23. Tas ir stiprs aicinājums mums visiem. Arī tev vajag saprast visu savu dzīvi kā misiju. Mēģini to, ieklausoties Dievā lūgšanā un atpazīnot zīmes, kuras Viņš tev iedod. Vienmēr jautā Svēto Garu, ko Jēzus gaida no tevis ikkatrā tavas dzīves brīdī un ikkatrā lēmumā, kurš jāpieņem, lai atpazītu vietu, kuru aizņem konkrēta lieta tavā paša misijā. Un atļauj Viņam veidot tevī šo personīgo noslēpumu, kura atspoguļo Jēzu Kristu mūsdienu pasaulē.

24. Lai Dievs dod, ka tu prastu atpazīt, kāds ir šis vārds, šis Jēzus vēstījums, kuru Dievs grib pateikt pasaulei caur tavu dzīvi. Ļauj pārveidoties, ļauj Garam tevi atjaunot, lai tas būtu iespējams, un lai tādā veidā tava vērtīga misija netiktu zaudēta. Kungs to piepildīs arī tavu kļūdu un slikto brīžu vidū, zem nosacījuma, ka tu nepametīsi mīlestības ceļu un vienmēr tu būsi atvērts Viņa pārdabiskajai darbībai, kura attīra un apgaismo.

ceturtdiena, 2018. gada 3. maijs

"Gaudete et exsultate" 14.-18. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 14.-18. manā vienkāršā tulkojumā.

Kungs sauc arī tevi.

14. Lai kļūtu par svētajiem, mums nevajag kļūt par bīskapiem, priesteriem, mūkiem ne mūķenēm. Bieži mums ir kārdinājums, lai domātu, ka svētums ir rezervēts tikai tiem, kuriem ir iespēja attālināties no ikdienišķiem darbiem, lai veltītu daudz laika lūgšanai. Bet tā nav. Mēs visi esam aicināti, lai kļūtu par svētajiem, dzīvojot ar mīlestību un dodot liecību ikdienišķos darbos, tur, kur katrs atrodas. Tu esi konsekrēta personā? Esi svēts, priecīgi dzīvodams ar savu dāvanu. Tu esi vīrs vai sieva? Esi svēts [vai svēta], mīļot un rūpējoties par sievu [vai vīru], kā Kristus par Baznīcu. Tu esi darbinieks? Esi svēts krietni un kompetenti izpildīdams tavu darbu brāļu kalpošanā. Tu esi vecāks, vecmāmiņa vai vectētis? Esi svēts, pacietīgi mācīdams bērnus sekot Jēzum. Tev ir vara? Esi svēts, cīnīdamies par kopīgo labumu un aizliegdamies savas personīgas intereses (14).

15. Ļauj, lai tavas kristības žēlastība nestu augļus svētuma ceļā. Ļauj, lai viss būtu atvērts Dievam un tāpēc izvēlies Viņu, atkal no jaunā izvēlies Dievu. Nezaudē garu, jo tev ir Svētā Gara spēks tam, lai svētums būtu iespējams. Tas [svētums] ir dziļi Svētā Gara auglis tavā dzīvē (sal. Gal 5,22-23). Kad tu jūti kārdinājumu, lai [iekristu] savā vājībā, pacēl acis uz Krustā Sisto un saki: "Kungs, es esmu nabags, bet Tu vari izdarīt brīnumu, caur kuru es kļūšu drusciņ labāks". Svētajā un (...) grēcinieku Baznīcā tu atradīsi visu, ko tev vajag, lai augtu svētumā. Kungs piepildīja to [Baznīcu] ar dāvanām, [tas ir,] ar Vārdu, ar sakramentiem, ar sanktuārijiem, ar kopienu dzīvi, ar savu svēto dzīvi un ar visdažādāko skaistumu, kas nāk no mīlestības uz Kungu "kā līgava dārgumiem izgreznota" (sal. Is 61,10).

16. Šis svētums, uz kuru Kungs tevi sauc, augs caur maziem žestiem. Piemēram: kāda sieviete iet uz tirgu, lai iepirktos, satika kaimiņieni, sāk ar viņu runāt un notiek aprunāšana. Tad šī sieviete runā sevī: "Nē, es par nevienu nerunāšu slikti". Tas ir solis uz svētumu. Tālāk mājās, viņas dēls grib ar viņu parunāt par savām fantāzijām un kaut gan viņa ir nogurusi, apsēdas pie viņa un klausās ar pacietību un mīlestību. Tas ir nākamais upuris, kas svētdara. Kad viņa pārdzīvo grūto brīdi, atcērās Vissvētākās Jaunavas Marijas mīlestību, ņem rožukroni un lūdzas ar ticību. Tā ir nākama svētuma taka. Pēc tam, kad iziet uz ielu, satiek nabagu un apstājas, lai parunātu ar viņu ar mīlestību. Tas ir nākamais solis.

17. Brīžiem dzīve iedod mums lielākus izaicinājumus un caur tiem Kungs aicina mūs jaunām atgriešanām, kuras ļauj Viņa žēlastībai labāk parādīties mūsu dzīvē, "Viņa svētlaimības iegūšanai" (Ebr 12,10). Citu reizi pietiek tikai atrast pilnīgāku dzīves formu tam, ko mēs jau daram: "Visas šīs iedvesmas attiecās uz parastām darīšanām, bet tās bija izpildītas ar neparastu pilnību" (15). Kad kardināls Fransuā-Ksaviē Ngiens Vans Tuans bija cietumā, viņš nolēma neizdegties atbrīvošanas tukšā gaidīšanā, bet "pārdzīvot tekošo brīdi piepildīdams to ar mīlestību". Un viņš to realizēja konkrēti sekojošā veidā: "es tad izmantošu šīs iespējas, kuras parādās katru dienu, lai darītu parastus darbus neparastā veidā" (16).

18. Tad Dieva žēlastības ietekmēti mēs visdažādākajos veidos būvējam tādu svētuma formu, kādu Dievs mums gribēja, bet mēs to nedaram kā pašpietiekošas būtnes, bet "kā daždažādas Dieva žēlastības labi dalītāji" (1P 4,10). Jaunzelandes bīskapi pareizi mūs mācīja, ka var mīlēt Kungu ar mīlestību bez nosacījumiem, jo Augšāmceltais dala savu vareno dzīvi ar mūsu delikātu dzīvi: "Viņa mīlestībai nav robežu un vienu reizi iedota nekad netika ņemta atpakaļ. Tā bija bez nosacījumiem un palika uzticīga. Tāda mīlestība nav viegla, jo bieži mēs esam ļoti vāji. Tomēr, lai mēs censtos mīlēt tā, kā Kristus mūs iemīlēja, Viņš pats dalās ar mums ar savu paša augšāmcelto dzīvi. Tādā veidā mūsu dzīve atklāj Viņa spēku darbībā pat cilvēcisko vājību vidū" (17).

"Gaudete et exsultate" 9.-13. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 9.-13. manā vienkāršā tulkojumā.

Tuvojas Pāvesta Franciska svētceļojums un vajag lasīt viņa dokumentus un iedziļināties viņa mācībā. Jo tādā veidā varēs sagatavoties šim svētceļojumam.
Tāpēc, ja latviski vēl nav apustuliskās adhortācijas "Gaudete et exsultate" - "Priecājieties un līksmojieties" no 2018. gada 19. marta, tad šeit ātri pārtulkots fragments. Kad apstiprināts tulkojums parādīsies, es ar prieku ievietošu šajā blogā šo linku no interneta.
*  *  *
9. Svētums ir Baznīcas visskaistākais vaigs. Bet arī ārpus Katoliskās Baznīcas, ļoti atšķirīgās sabiedrībās, Gars rāda " savas klātbūtnes zīmes, kuras palīdz pašiem Kristus mācekļiem" (7). Arī sv. Jānis Pāvils II mums atgādināja, ka "Kristum dāvāta liecība līdz asins izliešanai, kļūva par kopīgo mantojumu gan katoļiem, gan pareizticīgiem, anglikāņiem un protestantiem" (8). Skaista ekumeniska dievkalpojuma laikā, kuru viņš [sv. Jānis Pāvils II] vēlējās svinēt Kolosejā, 2000. Gada Jubileja laikā, viņš teica, ka mocekļi ir "mantojums, kas runā ar stiprāku balsi nekā šķēlšanās" (9).

Kungs sauc.

10. Tas viss ir svarīgs. Tomēr caur šo adhortāciju es vēlētos vispirms atgādināt aicinājumu uz svētumu, kuru Kungs vērš pie katra no mums, šo aicinājumu, kuru Viņš vērš arī pie tevis: "Esiet svēti, jo Es esmu svēts" (Lev 11,44; 1P 1,16). Vatikāna II Koncils teica to stipri: "Apveltīti ar tik daudziem un tik iedarbīgiem pestīšanas līdzekļiem, visi Kristum ticīgie neatkarīgi no dzīves stāvokļa vai situācijas ir Dieva aicināti, katram ejot savu ceļu, uz svētumu, kas pilnīgā veidā piemīt Tēvam" (10).

11. "Katram ejot savu ceļu" - saka Koncils. Tad nedrīkst zaudēt garu, apbrīnojot svētuma paraugus, kuri liekas nesasniedzami. Pastāv liecības, kuras ir derīgas, lai mūs mudinātu un motivētu, bet tāpēc, ka mēs mēģinām tos kopēt, tās vēl varētu attālināt no īpaša un specifiska ceļa, kuru Kungs mums ir sagatavojis. Svarīgs ir tas, lai katrs ticīgais atpazītu savu ceļu un atrastu sevī to, kas viņam ir visvērtīgāks, to visvairāk personīgu, ko Dievs viņā ir ielicis (sal. 1Kor 12,7), bet lai viņš nezaudētu spēkus, mēģinot sekot tam, kas nebija domāts viņam. Mēs visi esam aicināti, lai mēs būtu liecinieki, bet pastāv daudz eksistenciālo liecības formu (11). Patiesi, kad liels mistiķis sv. Jānis no Krusta rakstīja savu "Gara dziesmu", viņš gribēja bēgt no principiem, kuri uz reiz nolemti visiem un skaidroja, ka viņa dzejoļi tika uzrakstīti, lai "katrs pēc savas dvēseles vēlēšanās un stāvokļā" (12) no tiem priecātos. Jo dievišķā dzīve tiek iedota "vieniem tādā, citiem citā veidā" (13).

12. Starp visdažādākām formām, es gribu pasvītrot, ka arī "sieviešu ģēnijs" parādās sieviešu svētuma stilos, kuri nepieciešami, lai atspoguļotu Dieva svētumu šajā pasaulē. Tieši laikos, kad sievietes bija visvairāk atstumtas, Svētais Gars pamudināja svētās, kuru ietekme attīstīja jaunas garīgās dināmikas un svarīgas reformas Baznīcā. Mēs varam pieminēt sv. Hildegardu no Bingenas, sv. Briģitu, sv. Katrīnu no Sjenas, sv. Terēzi no Avilas un sv. Terēzi no Lizjē. Man arī jāatgādina daudzas nezināmas vai aizmirstas sievietes, kuras, katra savā veidā, uzturēja un pārveidoja ģimenes un kopienas pateicoties savas liecības spēkam.

13. Vajag, lai tas mudina un aicina katru atdot sevi pilnīgi, lai augtu tam īpašam un neatkārtojamam plānam, kurš priekš viņam bija Dievam: "Pirms tevi radīju mātes miesās, Es jau pazinu tevi, pirms vēl tu pameti mātes klēpi, Es jau svētīju tevi" (Jr 1,5).

trešdiena, 2018. gada 2. maijs

"Gaudete et exsultate" 1.-8. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 1.-8. manā vienkāršā tulkojumā.

Tuvojas Pāvesta Franciska svētceļojums un vajag lasīt viņa dokumentus un iedziļināties viņa mācībā. Jo tādā veidā varēs sagatavoties šim svētceļojumam.

Tāpēc, ja latviski vēl nav apustuliskās adhortācijas "Gaudete et exsultate" - "Priecājieties un līksmojieties" no 2018. gada 19. marta, tad šeit ātri pārtulkots fragments. Kad apstiprināts tulkojums parādīsies, es ar prieku ievietošu šajā blogā šo linku no interneta.
*  *  *
SVĒTĀ TĒVA FRANCISKA
APUSTULISKĀ ADHORTĀCIJA
GAUDETE ET EXSULTATE
PAR AICINĀJUMU UZ SVĒTUMU MŪSDIENU PASAULĒ


1. "Priecājieties un līksmojieties" (Mt 5,12) Jēzus runā cilvēkiem, kuri ir vajāti vai pazemoti Viņa dēļ. Kungs grib no mums visu, bet tā, ko Viņš iedod, ir patiesa dzīve, laime, kurai mēs tikam radīti. Viņš grib, lai mēs būtu svēti un Viņš negaida, ka mums pietiks dzīve bez lieliem mērķiem, izšķiedināta, tukša. Īstenībā, aicinājums uz svētumu dažādā veidā ir klātesoša Bībelē jau no pirmām lappusēm. Kungs to piedāvāja Abrahamam sekojošā veidā: "Staigā manā priekšā un esi nevainojams" (Rad 17,1).

2. Tas nebūs traktāts par svētumu, ar daudzām definīcijām (...), kuras varētu bagātināt šo svarīgo tēmu, vai ar analīzēm, kuru varētu veidot attiecībā uz svētdarīšanas ceļiem. Mans pazemīgs mērķis ir parādīt jau kārtējo reizi aicinājumu uz svētumu, mēģinot to ietvērt aktuālā kontekstā, ar tā draudiem, izaicinājumiem un iespējām. Jo Kungs izvēlēja katru no mums, "lai mēs būtu svēti un neaptraipīti Viņa vaiga priekšā" (Ef 1,4).

I. AICINĀJUMS UZ SVĒTUMU.

Svētie, kuri mums palīdz un iet līdzi.

3. Vēstulē ebrejiem tiek pieminēti dažādi liecinieki, kuri mūs aicina, "lai izturīgi skriet....." (sal. 12,1). Tur ir runa par Sāru, Abrahamu, Mozu, Gedeonu un dažiem citiem (sal nod. 11.). Sevišķi mēs esam aicināti atzīt, ka "mums ir apkārt daudz liecinieku" (12,1). kuri mūs atbalsta, lai mēs neapstātos ceļā, kuri mūs mudina turpināt mūsu ceļu uz mērķi. Un to starpā var būt mūsu pašu māte, vecmāte vai citas tuvas personas (sal 2Tm 1,5). Varbūt viņu dzīve ne vienmēr bija pilnīga, bet, pat nepilnību un kritienu starpā, viņi gāja uz priekšu un patika Kungam.

4. Svētie, kuri jau atrodas Dieva klātbūtnē, uztur mīlestības un vienotības saites ar mums. Par to liecina Jāņa atklāsmes grāmata, kura runā par aizbildniecību, kuru uzņemas mocekļi: "Es redzēju zem altāra to dvēseles, kas bija nonāvēti Dieva vārda un liecības dēļ, ko viņi bija pildījuši.
Un viņi sauca stiprā balsī, sacīdami: <Cik ilgi, Kungs, (svētais un patiesais) Tu netiesā>" (6,9-10). Mēs varam pateikt, ka "mums iet līdzi Dieva draugi, viņi stāv apkārt mums un mūs vada (...). Man nevajag nest pašam to, ko es īstenībā nebūtu spējīgs panest pats. Dieva svēto pulks mani sargā, atbalsta un vada" (1).

5. Beatifikācijas un kanonizācijas procesos ir ņemti vērā heroisma zīmes tikumu praktizēšanā, dzīves upurēšana moceklībā, kā arī gadījumi, kuros apstiprināja savas dzīves upurēšanu citiem, kas pastāvēja līdz nāvei. Šī dāvana no sevis ir piemērotas sekošanas Kristum izpausme un ir cienīga, lai ticīgie to apbrīnotu (2). Atgādināsim piemēram svētīgo Mariju Gabriēlu Sagedu, kura upurēja savu dzīvi par kristiešu vienotību.


Svētie kaimiņi.


6. Mēs nedomājam tikai par tiem, kuri jau ir beatificēti vai kanonizēti. Svētais Gars izlej svētumu visur svētajā un ticīgajā Dieva tautā, jo "Dievam ir labpaticis cilvēkus svētdarīt un atpestīt nevis atsevišķi, bez to savstarpējas saistības, bet gan veidot no tiem vienu tautu, kas Viņu pazītu patiesībā un Viņam kalpotu svētumā" (3). Pestīšanas vēsturē Kungs atpestīja tautu. Neeksistē pilna identitāte bez piederēšanas tautai. Tā dēļ neviens nedod pestīšanu pats sev, kā izolēta vienība, bet Dievs pievelk mūs ņemot vērā attiecību starp cilvēkiem sarežģītu tīklu, jo [šīs attiecības] veidojas cilvēku kopienā: Dievs vēlējās ieiet (...) tautas dinamikā.

7. Man patīk ieraudzīt svētumu pacietīgajā Dieva tautā: vecākos, kuri ar lielu mīlestību palīdz augt saviem bērniem, vīriešos un sievietēs, kas strādā, lai nopelnītu uz maizi, slimniekos, vecās klostermāsās, kuras vienmēr smaid. Šajā izturībā, lai ietu uz priekšu, dienu pēc dienas, es redzu cīnījošās Baznīcas svētumu. Tas ir bieži "kaimiņsvētums", cilvēku svētums, kuri dzīvo tuvu mums un kuri ir Dieva klātbūtnes atspulgs, vai, ar citiem vārdiem, viņi ir "svētuma vidējā klase" (4).

8. Ļausim pamudināt sevi ar svētuma zīmēm, kuras mums atklāj Kungs caur vispazemīgākajiem šīs tautas locekļiem, kura [tauta] "ir līdzdalīga arī Kristus pravietiskajā sūtībā, sniedzot dzīvu liecību par Viņu, īpaši jau ar dzīvi ticībā un tuvākmīlestībā" (5). Padomāsim, kā mums liek priekšā sv. Terēze Benedikta no Krusta, ka caur daudziem no tiem tiek būvēta patiesa vēsture: "Vistumšākajā naktī piecēlās vislielākie pravieši un svētie. Tomēr mistiskās dzīves atdzīvinoša straume paliek neredzamā. Droši vien vissvarīgākie notikumi pasaules vēsturē bija galvenokārt to dvēseļu [darbības rezultāts], par kurām vēsturiskās grāmatas neko nerunā. Un to, kurām dvēselēm mums jāpateicas par vissvarīgākiem notikumiem mūsu personīgajā dzīvē, mēs uzzināsim tikai dienā, kurā viss paslēpts tiks atklāts" (6).