Tikšanās ar svēto tēvu Pio 2.

Tikšanās ar svēto tēvu Pio 2.

Šodien notika tikšanās ar sv. t. Pio svētā Alberta Lielā draudzē. Viss bija sagatavots visaugstākā līmenī. Liels paldies arī par mikrofonu. Tas bija ļoti vajadzīgs, jo es esmu saaukstējies un mana balss gandrīz pazuda. Liels paldies cien. organizatoriem. Liels paldies t. Pio. Bet sevišķi mēs visi pateicamies Dievam par šo svēto kapucīnu.

Man izdevās pateikt tikai ievadu (25 minūtes) un kad vajadzētu sākt konferenci, man tomēr bija jāiet celebrēt sv. Misi. Visi laimīgi palika un skaitīja sv. tēva Pio litāniju un lūgšanu, kuru sagatavoja pats t. Pio, "Visusvētās Jēzus Sirds kronīti".

Konferenci es nepaspēju lasīt, tāpēc šeit ielikšu tekstu, kas jau bija kādreiz publicēts. Lūk, teksts (bez komentariem):

Sv. tēvs Pio kā garīgais vadītājs.

Kapucīnu tēvs Džerārdo di Flumēri uzrakstīja kādreiz tekstu par to, kā izskatījās garīgā vadība tēva Pio dzīvē, kāds viņš bija garīgais vadītājs cilvēkiem? Pateicoties domām no šī teksta, es mēģināšu īsumā šo tematu tuvināt Cien. Lasītājiem.

Vatikāna II koncils, vienā no saviem dokumentiem, raksta: "Pētījot garus, vai tie nāk no Dieva, lai priesteri ticības garā atklāj visdažādākus laju harizmatus, gan mazus, gan lielus, lai viņi tos ar prieku atzīst, ar rūpēm atbalsta. Starp Dieva dāvanām, kuras bagāti atrodas starp ticīgajiem, sevišķas rūpes cienīgas ir tās, kuras velk daudzus uz pilnīgāko garīgo dzīvi".

Svētais no Pjetrelčīnas darīja to brīnišķīgi un vēl - darīja to divos veidos: caur vēstulēm un mutiski.

1. Garīgā vadība caur vēstulēm.

1914.g. - 1923.g. svētais Pio bija garīgais tēvs apm. 50 sievietēm. Šajā laikā t. Pio rakstīja viņām vismaz 100 vēstuļu gadā. Tādā veidā arī garīgi vadīja savus divus garīgus tēvus, kuri kļuva par viņa garīgiem dēliem, kā arī savus piecpadsmit līdzbrāļus ordenī, mazā semināra klerikus, dažus diecēzes priesterus un dažus savus draugus un garīgos dēlus.

2. Garīgā vadība mutiski.

Tēvs Pio bija priesteris 58. gadus un šajā laikā viņš satika daudzus cilvēkus biktskrēslā un vēl vairāk ārpus biktskrēsla. Es nezinu, ar kādu metodi to skaitīja, bet tika pieņemts, ka vidēji katru gadu ar t. Pio satikās apm. 45 tūkstoši vīriešu un apm. 30 tūkstoši sieviešu, tas nozīmē ka savas priesteriskās dzīves laikā tēvs Pio satika apm. 2.5 miljonu vīriešu un apm. 1.5 miljonu sieviešu. Protams, ne visi šie cilvēki bija t. Pio garīgajā vadībā tās precīzā nozīmē, bet viņi varēja uzdot kādu jautājumu, saņemt svētību, saņemt vārdu, kas palīdzēja tiem atgriezties.

Šī garīgā vadība vienmēr nesa labus augļus, bet cilvēki vēršās pie t. Pio gan garīgās, gan laicīgās problēmās.

3. Augļīgas garīgās vadības elementi.

A. Pārdabiskās jūtu saites.

Tēvs Pio runāja tiem, kuri bija viņa garīgie bērni: "Es esmu viss katram no jums. Ikkatrs var pateikt: tēvs Pio ir manējais". Kā arī runāja par "tēvišķām jūtām, ar kurām es jūs apdāvinu Dieva priekšā".

B. Piedalīšanās dzīves notikumos.

Viena no garīgām meitām savā "Dienasgrāmatā" uzrakstīja: "Tēvs Pio bija ļoti laimīgs, varēdams runāt par dvēseles lietām, par garīgo vadību, bet arī par mūsu radiniekiem, par mūsu darbu..." Cita garīgā meita uzrakstīja, ka t. Pio runāja ne tikai par garīgām lietām, bet arī par ģimeni, lai arī to vestu pie Dieva.

C. Psiholoģiskā izjūta.

Tēvam Pio katrs garīgais bērns bija sevišķs un tāpēc viņš gribēja ar katru satikties individuāli, saprast viņu un viņa dzīves situāciju, visus apstākļus, lai palīdzētu garīgajā dzīvē. T. Pio ticības, prāta un pieredzes gaismā meklēja problēmu vislabāko atrisinājumu un katram cilvēkam meklēja garīgās vadības vislabāko metodi.

D. Konkrēts.

T. Pio rūpējās par to, lai viņa garīgā vadība būtu ļoti konkrēta un praktiska. Tāpēc gribēja, lai garīgais bērns jeb māceklis redzētu savas garīgas dzīves progresu un pakāpienus ceļā uz pilnību. Tādēļ prasīja lietot konkrētus līdzekļus, kā lūgšana, meditācija, Svēto Rakstu lasīšana, nemitīga dzīve Dieva klātbūtnē, garīgā un sakramentālā komūnija, sirdsapziņas izmeklēšana, Dievmātes un Sargeņģeļa godināšana.

T. Pio aicināja savus garīgos bērnus dzīvot svētumā, nekad nepadoties ļaunā gara kārdinājumiem, pat vismazākās lietās. T. Pio aicināja nekad nezaudēt nemitīgās Dieva klātbūtnes izjūtu un vienmēr atjaunot un atdzīvināt vienotību ar Dievu, piemēram caur īsām un karstām lūgšanām, kuras ļoti patīk Dievam.

Dzīve ir sagatavošana Euharistijai un par to vajag rūpēties. Ļoti svarīgi ir arī bieži darīt sirdsapziņas izmeklēšanu, kā arī pārdomāt kādu Jēzus Ciešanu aspektu. T. Pio pasvītroja, lai garīgajā dzīvē cilvēks nepārspīlētu un visu darītu mierīgi, un ne ar pārāk lielām piepūlēm.

E. Ceļš uz virsotnēm.

Svētais tēvs Pio garīgajā vadībā centās svētdarīt savu garīgo bērnu. Viņš par to rūpējās nemitīgi dienu pēc dienas, stundu pēc stundas, kā svarīgāko pienakumu savā priesterīskajā kalpošanā.

Kapucīns no Pjetrelčīnas darīja garīgo vadību kādā veidā atkarīgo no konkrēta cilvēka dzīves situācijas, bet tas nenozīmē, ka dažreiz viņš neprasīja no dvēselēm, kuras jau kādu laiku bija viņa gādībā, pat heroizmu. Bet viņš centās, lai vienmēr mīlestība, miers un žēlsirdība pat uzvarētu taisnīgumu.

F. Svētuma dvesma.

No t. Pio un no viņa vēstulēm dvesmoja svētums un tas pievilka dvēseles, un virzīja uz pilnīgo dzīvi. Kāds rakstīja par t. Pio, ka viņa garīgums un svētums palīdzēja dvēselēm atverties. Kāda jauna sieviete viņa klatbūtnē bija tik mierīga un laimīga, ka nebija spējīga uzdot nevienu jautājumu, kā arī atbildēt uz t. Pio jautājumiem.

Pats tēvs Pio saviem garīgiem bērniem gan mutiski, gan caur vēstulēm, skaidroja to, kas viņam pašam bija vissvarīgākais un visdārgākais. Viņš runāja tiem par Euharistiju, par vēlmi nomirt - lai būtu kopā ar Jēzu, par mieru, Dievmāti, Sargeņģeli, krusta noslēpumu.

Vēstulē no 1921. gada 20 novembra tēvs Pio rakstīja savam garīgam tēvam, ka jūtas tā, kā Dievs ieliktu viņa sirdi lielu vulkānu, kas visu laiku deg, bet viņa sirds ir tik maza, un viņš pats ir nelaimīgs, jo neprot izteikt šo vulkānu. Bet dvēseles, šā vulkāna klātbūtnē, bija ļoti laimīgas, jo jūta Dieva mīlestību un karsti gribēja sasniegt garīgo pilnību.

G. Svētā Gara darbība.

Viens vienīgais garīgās dzīves patiess Skolotājs un garīgais vadītājs ir Svētais Gars. Tāpēc viens no vissvarīgākiem garīgo vadītāju pienākumiem ir atpazīt to, kas ir no Svētā Gara, bet kas ir no ļaunā gara (velna). Tādēļ garīgais vadītājs lūdzas, lai saņemtu no Dieva padomu dāvanu; iepazinās ar Dieva Atklāsmi Baznīcas Maģisterija gaismā, lasa svēto garīgo vadītāju rakstus; tālāk - balstas uz savas garīgās dzīves pieredzes; ņem vērā konkrēta cilvēka vecumu, kultūru, raksturu, jūtas un citus aspektus.

Tēvs Pio, tā kā katrs garīgais vadītājs, ņēma vērā gan cilvēka dabu, gan žēlastības no Dieva. Bet tēvs Pio pazemīgi vienmēr gaidīja palīdzību no Svētā Gara:

"Es nezinu, kā vadīt dvēseles, kuras Jēzus man sūta. Dažām būtu vajadzīga pārdabiskā gaisma, bet es nezinu, vai man tās nav, vai tā ir, un es eju uz priekšu gandrīz pa tumsu, virzīdamies ar kādas grāmatu zinātnes palīdzību, dažreiz pēc savas pieredzes, dažreiz pēc gaismas saņemtas no Dieva. Kas zin, vai šīs nabaga dvēseles necieš manis dēļ! Man dod spēku vienīga doma, ka attiecībā uz dažām sevišķām dvēselēm man ir tīrs nodoms un Dieva gaisma. Manai dvēselei sāp, vai es pilnīgi rūpējos par to, lai sagatavotu dvēselēm, kuras Apredzība man uzticēja, ganības atbilstoši viņu svētumam un vajadzībām".

 

https://triszemes.blogspot.com/2017/10/sv-tevs-pio-ka-garigais-vaditajs.html 

Tikšanās ar svēto tēvu Pio.

Tikšanās ar svēto tēvu Pio.

Jau šo svētdien svētā Alberta draudzē būs tikšanās, lai iepazītos ar svētā tēva Pio dzīvi vai garīgumu. Es neesmu cienīgs, lai runātu par tik lielo svēto, kas savās acīs bija tikai grēcinieks, kuru Dievs ļoti apdāvināja. Un tas sekoja sv. Franciska no Asīzes 17. pamācības vārdiem:

"Svētīgs ir šis kalps (Mt 24,46), kurš nepacēlas augsti tā labuma dēļ, kuru Kungs runā un dara caur viņu, vairāk nekā no tā, kādu Kungs runā un dara caur citu. ² Grēko šis cilvēks, kurš grib vairāk saņemt no sava tuvākā nekā dot no sevis Kungam Dievam".

Tomēr, ja cilvēks var runāt par Dievu un, vēl vairāk uz Dievu, tad varbūt atradīsies drusciņ drosmes. Jo svētais Francisks jau mācīja saviem brāļiem (6. pamācībā):

^"1 Brāļi, skatīsimies uz labo Ganu, kurš savu avju pestīšanas dēļ izcieta krusta mokas. ² Kunga avis sekoja Viņam spaidos un vajāšanās, pazemošanā un izsalkumā, silmībā un nelaimē, un visās citās grūtībās; to vietā viņas saņēma no Kunga mūžīgo dzīvi.

³ Tāpēc liels kauns mums, Dieva kalpiem, ka svētie darīja lielus darbus, bet mēs gribam saņemt slavu un godu, stāstīdami par tiem".

 

Ja jau kāds lūdz brāli kapucīnu pastāstīt par tēvu Pio, nevis brālis kapucīns grib stāstīt par šo svēto, tad laikam notiek kaut kas īpašs, un noteikti šiem cilvēkiem, kuri organizē tikšanās, ir liela Dieva svētība. Dievs, es Tev pateicos par visām Tavām žēlastībām.

Vismazākajiem Dieva svētība.

Vismazākajiem Dieva svētība.

Šodien ir svētā Staņislava Kostkas, apliecinātāja, piemiņas diena. Viņš dzīvoja 16. gadsimtā, nāca no Polijas, kur viņa tēvs bija Zakročimja pilsētas kaštelāns.

Staņislavs jau no jaunām dienām vēlējās kļūt par mūku jezuītu ordenī. Pēc dažiem pārbaudījumu un mēģinājumu, un lūgumu "ar asarām" gadiem, viņš atstāja jezuītu skolu Vīnē un devās kājām uz Mīnhenu. Tur arī jezuīti viņu neuzņēma. Tad viņš devās uz Romu un tur viņš tika uzņemts ordenī. Viņš nomira noviciāta laikā, naktī no 14. uz 15. augustu, 18. gadu vecumā. Polijā Staņislavs Kostka ir jauniešu aizbildnis.

Šis jauneklis piederēja Dieva vismazākajiem, kuri atstājuši bagātību, karjēru un savus plānus, atdeva sevi Dievam pilnīgi. Katru dienu daudz laika viņš pavadīja lūgšanā baznīcā, biežāk nekā citi gāja pie grēksūdzes un pieņēma svēto Komūniju.

Svētība, kuru Dievs dod viņa pilsētai, ir saredzama ticīgajiem arī šodien. Zakročimjā, kur dzīvo apmēram 3. tūkst. cilvēku, atrodas divas baznīcas, dažas kapelas ar Vissvētāko Sakramentu, 4. klosteri, no kuriem 3. (trijos) dzīvo kapucīni. Tur arī atrodas garīgās dzīves centrs (veltīts franciskāņu kapucīnu garīgumam), kā arī centrs, kurā veselu gadu brāļi kapucīni palīdz cilvēkiem, kuri iekrita dažādās atkarībās.

Svētais Staņislav Kostka, lūdzies par mums!

Sv. Pio litānija - manā vienkāršā tulkojumā.

Sv. Pio litānija - manā vienkāršā tulkojumā.

Svētā Tēva Pio litānija

Kyrie, eleison!

Christe, eleison!

Kyrie, eleison!

Kristu, klausi mūs!

Kristu, uzklausi mūs!

Dievs Tēvs no debesīm, apžēlojies par mums!

Dievs Dēls, pasaules Pestītājs, apžēlojies par mums!

Dievs Svētais Gars, apžēlojies par mums!

Svētā Trīsvienība, viens vienīgs Dievs, apžēlojies par mums!

Svētā Marija, lūdzi par mums!

Svētais Serafiskais Francisk,

Svētais Tēvs Pio,

Svētā Gara iedvesmām uzticīgais,

Jēzus Kristus pazemības un nabadzības iemīļotājs,

Jēzus Kristus dedzīgais priesteris,

Svētā Franciska no Asīzes uzticīgais sekotājs,

Kas nesis savā miesā Pestītāja ciešanu brūces,

Svētais Tēvs Pio, kas esi saņēmis pārdabiskas dāvanas,

Franciskāņu ordeņa košums,

Labuma un miera nesējs pasaulei,

Svētuma un žēlastības izredzētais trauks,

Kas grēciniekus samierinājis ar Dievu,

Biedinājums ļauniem gariem,

Kas esi atvēris sirdis ar vienkāršību un Dieva Vārda spēku,

Kas esi macījis vairāk ar piemēru, nekā ar vārdu,

Dieva un tuvākā mīlestības piemērs,

Kas esi saticis Kristu katrā cilvēkā,

Kas esi rūpējies par cietējiem,

Nelaimīgo iepriecinātājs,

Kas esi pieņēmis pazemojumus ar pacietību,

Grūtībās drošsirdīgais vīrs,

Franciskāņu nabadzības piemērs,

Priesteru šķīstības piemērs,

Pilnīgās paklausības vīrs,

Apslēptās dzīves iemīļotājs,

Lūgšanas, meditācijas un kontemplācijas vīrs,

Kas esi mācījis lūgties tos, kas tuvojas Kristum,

Mūsu varenais aizbildnis pie Dieva,

Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, saudzi mūs, Kungs!

Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, uzklausi mūs, Kungs!

Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums!

V. Lūdz par mums, svētais Tēvs Pio!

R. Lai mēs Kristus solījumu cienīgi topam.

Lūgsimies.

Dievs, kas esi izredzējis, ka svētais Tēvs Pio dzīvoja nabadzībā un pazemībā, lai tādā veidā līdzinātos Tavam Dēlam, Jēzum Kristum, dari, mēs Tevi lūdzam, lai iedami pa to pašu ceļu, ar viņa palīdzību sekotu Tavam Dēlam un vienotos ar Tevi prieka un mīlestības pilnībā. Amen.

Sv. Pio novenna - manā vienkāršā tulkojumā.

Sv. Pio novenna - manā vienkāršā tulkojumā.

Novenna sv. Pio no Pjetrelčinas

1. diena (14.09)

Svētais tēvs Pio, tu ar pārliecību mācīji, ka Dievišķā Apredzība, mijot prieku ar asarām cilvēku un veselu tautu dzīvē, ved pie galamērķa sasniegšanas; ka aiz cilvēka redzamās rokas vienmēr ir apslēpta Dieva roka, aizbildini par mani, lai manā grūtajā lietā ..., kuru nolieku Dieva priekšā, ar ticību pieņemu Viņa gribu. Tēvs mūsu, Esi sveicināta, Gods lai ir Tēvam.

2. diena (15.09)

Svētais tēvs Pio, tu aicināji mazdūšīgos atmest bailes un atzīt sevi par vislaimīgākajiem, lai kļūtu cienīgi piedalīties Dieva Cilvēka sāpēs, lai (viņi) ieticētu, ka tā nav (viņu) atmešana, bet gan liela Dieva mīlestība. Tavas uzticības Dievam parauga iedrošināts, lūdzu aizbildniecību manā nodomā ..., kuru stādu tavā priekšā. Tēvs mūsu, Esi sveicināta, Gods lai ir Tēvam.

3. diena (16,09)

Svētais tēvs Pio, tu caur sava ikdienas krusta nešanu, nopelnīji Kirēnieša godu, ticēdams, ka Kungs Savā žēlsirdībā pasniegs roku un apveltīs ar spēku, lūdz par mani manās grūtībās ... un izlūdz man pie Jēzus žēlastību izturēt labajā. Tēvs mūsu, Esi sveicināta, Gods lai ir Tēvam.

4. diena (17.09)

Svētais tēvs Pio, no Dieva gribas lielu ciešanu piemeklēts, pieņēmi to kā īpaši izvēlēto dvēseļu likteni un dāvanu, kas ved uz pestīšanu, aizbildini par mani pie Dieva, lai es spētu ar kristieša cieņu pieņemt manas sāpes un izlūdz man žēlastību .... Tēvs mūsu, Esi sveicināta, Gods lai ir Tēvam.

5. diena (18.09)

Svētais tēvs Pio, tu ar savu neparasto vienotību ar Kungu, ielēji to sirdīs, kas šaubās, cerību, ka kristiešu Dievs ir pārvērtību Dievs, ka no ciešanām dzimst miers, no atstātības izmisuma mostas cerība, esi kopā ar mani manā pārbaudījumā ..., lai es uzticētos Dieva mīlestībai. Tēvs mūsu, Esi sveicināta, Gods lai ir Tēvam.

6. diena (19.09)

Svētais tēvs Pio, tu kļuvi mums par paklausības paraugu ticībā, zinādams, ka tur, kur nav paklausības, nav arī tikuma, tur nav labā un nav arī mīlestības; kur nav mīlestības, tur nav arī Dieva; bet bez Dieva netiek iets uz Debesīm, esi mans aizbildinātājs pie Dieva, kad lūdzu pēc žēlastības .... Tēvs mūsu, Esi sveicināta, Gods lai ir Tēvam.

7. diena (20.09)

Svētais tēvs Pio, nenogurstošais Kristus sekotāj, kurš visiem, kas ar uzticību lūdza pēc tavas palīdzības, apliecināji, ka viņi saņems no Dieva svētās izturības žēlastību, lūdz par mani, kad izlūdzos Dievam žēlastību .... Tēvs mūsu, Esi sveicināta, Gods lai ir Tēvam.

8. diena (21.09)

Svētais tēvs Pio, evanģēliskās Dieva un tuvākmīlestības blāzma, tu stiprināji cilvēku sirdīs pārliecību, ka Dievs nevar atmest patiesu vēlmi mīlēt Viņu, tās mīlestības vārdā, kura piepildīja tavu dzīvi, izlūdz man Debesīs dāvanu ..., kuru tev ar uzticību lūdzu. Tēvs mūsu, Esi sveicināta, Gods lai ir Tēvam.

9. diena (22.09)

Svētais tēvs Pio, Marija bija tava mīļākā Māte, Viņu tu godināji vairāk par visiem radījumiem Debesīs un virs zemes, caur tavu veltīšanos Dieva Mātei lūdzu pēc palīdzību manā vajadzībā .... Tēvs mūsu, Esi sveicināta, Gods lai ir Tēvam.

Litānija...

P.: Lūdz par mums, svētais tēvs Pio.

V.: Lai mēs Kristus solījumu cienīgi topam.

Lūgsimies:

Dievs, Tu darīji, ka svētais Tēvs Pio dzīvoja nabadzībā un pazemībā, šādā veidā līdzinātos Tavam Dēlam, Jēzum Kristum; dari, mēs Tevi lūdzam, lai mēs, ejot šo pašu ceļu, ar viņa palīdzību sekotu Tavam Dēlam un vienotos ar Tevi prieka un mīlestības pilnībā. Amen.

Krusta gudrība 2.

Krusta gudrība 2.

Katram cilvēkam, kurš grib sekot Jēzum Kristum, ir jāaizliedzas pats sevis un jāpaņem savs krusts. Es domāju, ka tas sevišķā veidā attiecas uz priesteriem un konsekrētām personām, jo tie paši lūdza, lai viņus pieņemtu ordenī vai kongregācijā, vai seminārā. Bet arī uz visiem citiem, protams galvenokārt kristiešiem.

Un tāds cilvēks iet uz priekšu savā garīgajā dzīvē, daudzi tomēr atkāpas vai mēģina vēlāk turpināt šo ceļu: aizliegties pats sevis, ņemt savu krustu un sekot Jēzum Kristum. Cilvēks ar aicinājumu, priesteris, konsekrētā persona vai lajs, atbilstoši savam aicinājumam sludina patiesību mīlestībā.

Nāk tomēr tāda diena, kad viņam pats Dievs ļauj saprast, ka cilvēks ne tikai sludina patiesību, bet pati Patiesība, Kas arī ir Mīlestība, tas ir, pats Dievs, Vissvētā Trīsvienība, ka Viņš Pats grib runāt caur cilvēku. Ne tu, bet Dievs. Šeit ir vajadzīga šī pilnīga paklausība Baznīcai, lai nepadotos vai savām fantāzijām, vai vienkārši savai gribai. Jo taču tagad tu atklāj sava aicinājuma drusciņ dziļāku dziļumu. Nevis tu runā patiesību, bet tu kalpo Patiesībai.

Šeit parādas krusta nepieciešamība. Cilvēks nomira šai pasaulei un kalpo Dievam, un seko Jēzum Kristum. Vissvarīgākais ir būt vienotībā ar Dievu. Visas lietas tam kalpo. Tavā krustā parādas tava mīlestība uz Dievu, kā Jēzus Kristus Krustā parādījās Dieva Mīlestība uz tevi.

Krusta gudrība.

Krusta gudrība.

Kādreiz svētais Francisks no Asīzes noskaitīja šādu lūgšanu krucifiksa priekšā (krucifiks - krusts ar Krustā Sistā statuju):

"Visaugstais, godājams Dievs, apgaismo manas sirds tumsības un iedodi man patiesu ticību, drošu cerību un pilnīgu mīlestību, saprašanu un pazīšanu, Kungs, lai es pildītu Tavu svētu un patiesu sūtību. Āmen."

Šodien Krusta Pagodināšanas svētkos mēs lūdzamies kopā ar svēto Fancisku, lai Krustā Sistais mūs apgaismotu, lai Viņš mums dotu patiesu gaismu, lai mēs pildītu Debesu Tēva gribu. Ja cilvēks vēlas pildīt savu gribu, tad ātrāk vai vēlāk parādīsies šā cilvēka muļķība un pat vissarežģītākas maskas nepalīdzēs viņam to slēpt. Kāds varētu pateikt par tādu cilvēku, ka viņš esot Kristus Krusta pretinieks un par velti zaudē spēkus, lai citu priekšā slēpties zem maskas. Tādā situācijā nav iespējams būvēt kopienu, nav iespējams satikties ar otro cilvēku, jo viņš melo, staigā maskā. Varētu pateikt, ka ar tādu cilvēku nav iespējams satikties, tāpat kā nav iespējams cilvēkam satikties ar dzīvnieku.

Tad mēs lūdzamies, lai mēs varētu pildīt Dieva gribu, lai mēs būtu krustā sisti pasaulei, lai mēs nomirtu pasaulei un dzīvotu Dievam visā patiesībā, būvējot Baznīcā kopienas, no kurām spīd Dieva mīlestība un tuvākmīlestība. Visi ir aicināti, bet tik maz cilvēku to pieņem un ieved dzīvē. Lūgties, lai atrastu savu paaicinājumu, pieņemt to un palikt tajā pilnīgā paļāvība uz Tēvu, tā ir Krusta gudrība.

Jaunais dzīves veids.

Jaunais dzīves veids.

Šodien pirmajā lasījumā svētais Pāvils īsos vārdos aprakstīja jauno dzīves veidu, kurš parādījās Baznīcā. Lūk, jau kristiešu pirmā paaudze tika audzināta, sekoja Jēzum Kristum, auga mīlestībā, bija pirmie simti vai tukstoši to, kuri kopš kristīšanas bērnībā visu savu dzīvi kā bērni un jaunieši dzīvoja draudzībā un vienotībā ar Kungu.

Kad sv. Pāvils rakstīja vēstuli Korintiešiem, jau kopš kāda laika veidojās jauna dzīves forma, jaunais veids, lai sekotu Jēzum kā vienīgam Līgavainim. Tie bija sākumi, tāpēc Apustulis raksta ar vienkāršiem vārdiem par jaunavām, kuras veltīja savu dzīvi Kristum, un kurām ir konkrētā draudzē atbildīgie par šo jauno formāciju.

Tie ir it kā konsekrētas dzīves pirmsākumi. Daži gadi ir kā pārbaudījuma laiks, lai redzētu, vai ir aicinājums, vai cilvēks var izturēt šajā dzīves formā, vai nē. Tāpat kā mūsdienās, kad ir postulāts, noviciāts, vēl sākuma formācijas daži gadi, tad mūžīgie svētsolījumi, un tālāk nemitīgā formācija.

Laikam starp visām šīm jaunavām bija tādas, kuras saprata, ka tas nav viņu aicinājums, tāpat saprata atbildīgie par formāciju, un tāpēc sv. Pāvils raksta, ka viņas ir brīvas, ka var laulāties. Bet Apustulis vienlaikus pasvītro jaunās dzīves formas lielo nozīmi un vērtību. Un viņš pat aicina Korintiešus tieši tā dzīvot, protams tos, kuriem ir šis aicinājums no Dieva. Un viņš stiprina tās, kuras jau tā dzīvo. Pāvils nekādā veidā nenicina laulības sakramentu, bet augsti vērtē šo jauno dzīves formu, šo konsekrēto Dievam dzīves formu. Un tā ir liecība, ka jau no pašiem sākumiem Baznīcā bija daudz cilvēku, kuri gribēja sekot Jēzum Kristum šķīstam, nabagam un paklausīgam debesu Tēvam, kuri gribēja dzīvot pēc Evaņģēlija svētībām, par kurām mēs arī dzirdējām šodienas Evaņģēlija fragmentā.

Lūgšanas taciņa.

Lūgšanas taciņa.

Parasti cilvēks sagatavo kādu vietu lūgšanai dzīvoklī vai mājās, kur pie sienas ir krusts, svētbilde, svētie Raksti (vai "Mieram tuvu") un rožukronis. Un vēl varbūt svece svečturī un rožukronis. Varbūt tas viss ir uz galda vai uz plaukta. Lūgšanas vieta, tikšanās ar Dievu vieta mājās.

Dažreiz tomēr cilvēkam ir iespēja izveidot kaut ko ārā, piemēram uzstādīt Dievmātes statuju vai svētbildi dārzā, kaut kādu savu privātu kapliču.

Var arī izveidot kaut ko citu, it kā lūgšanas termometru, es šeit domāju par tiem, kuriem patīk lūgties ceļā. Lūgšanas taciņa savā dārzā, vai kaut kur citur. Pat ja sākumā taciņas nav, bet pēc kāda laika, pēc daudziem noskaitītiem un nostāgātiem rožukroņiem un kronīšiem, zālē, pa kuru staigā lūdzējs, parādās maza taciņa. Jo vairāk "nostaigāto" lūgšanu, jo skaidrāka taciņa.

Līdzīgi dzīvē, jo vairāk mēs pieredzam Dieva mīlestību, jo vairāk un drošāk ejam mīlestības ceļu. Jo vairāk mēs pieredzam Dieva žēlsirdību, jo vairāk un ar lielāku degsmi mēs pildam žēlsirdības darbus. Jo dziļāk mēs pieredzam Dieva piedošanu, jo vairāk esam pateicīgi un gribam piedot mūsu pāridarītājiem. Un tā arvien pilnīgāk mēs piedalāmies svētajā Misē, kurā, kā šodien, mēs ieklausamies Dieva žēlsirdības vārdos un esam vislaimīgākie cilvēki pasaulē, jā, tik tiešam, vislaimīgākie cilvēki pasaulē, kad mēs pieņemam Jēzus Kristus Miesu un Asinis. Bezgala liela ir Dieva Mīlestība. Dievs ir Mīlestība. Pateicība Dievam par katru mūsu ceļu, dažreiz grūto ceļu, patiesības ceļu, kurā arvien labāk redzam savu cieņu, ko saņēmām no Dieva, lai beidzot vienotos ar Viņu.

Vai sētniekam ir garīgā dzīve?

Vai sētniekam ir garīgā dzīve?

Nesen kāds man teica:

- Nestāsti par garīgo dzīvi!

Ak vai! Tik bīstami ir runāt par garīgo dzīvi? Vai arī tad kad divi cilvēki, laji, diskutē baznīcā par garīgām lietām, vai tas ir slikti?

Es protams esmu priesteris un, kaut gan arī protu strādāt ar grābekļiem, zinu drusciņ par garīgo dzīvi. Vai garīgā dzīve ir slimība? Ja tā būtu slimība, tad arī Svētais Gars, Kurš ir mūsu garīgās dzīves galvenais veidotājs, būtu bīstams un būt par cilvēku būtu laikam kāda liela noziedzība. Jo taču cilvēka garā Dievs grib satikties ar šo konkrēto cilvēku kā personu.

- Stāsti par Dievu!

Labi, labi, bet zini, ka ticība uz Dievu sākas tieši tur, kur sākas garīgā dzīve? Garīgajai dzīvei ir vajadzīga ticība, šis dievišķais tikums. No otras puses lai ticība liecinātu par sevi, ka tā esot dzīva, ir vajadzīgi redzami ticības darbi kā personas atbilde Dieva Atklāsmei. Persona rūpējas galvenokārt par savu garīgo dzīvi. Arī tad, kad strādā ar grābekļiem.

Pateicība Dievam par lietu.

Pateicība Dievam par lietu.

Šajās divās dienās nebija iespējas strādāt, jo vakar visa diena aizņemta, bet šodien svētdiena. Grābekļi palika šķūnī. Lapas no kokiem krita, bet nebija vēja. Tie, kuri strādā kā sētnieki, labi saprot, ko tas nozīmē "lapas plus vējš". Vēl vairāk, Dievs divas reizes sūtīja lietu, tāpēc lapas palika tur, kur krita. Es pateicos Dievam par lietu.

Kapucīna dzīve ir brīnišķīga, jo pat lielā pilsētā var dzīvot un strādāt kā vientuļnieka mājās. Baznīcas dārzs ir kā saliņa, kad viss apkārt ātri kaut kur skrien un pat nevar ieraudzīt baznīcas ēku. Bet lapas, kuras krīt no liepām, ir kā cilvēka domas, ar kurām cilvēkam tik bieži ir problēmas, jo cilvēks nezin, ko ar tām darīt? Bet kā lapām ir cita loma un mērķis, nevis tikai krist, tāpat ar cilvēka domām. Vai viņš tās lietos, lai meklētu patiesību, lai meklētu Dievu?

Dārzā lapas tiek apatrādātas kompostovņikā, lai būtu auglīga zeme. Cilvēks mācās līdzdarboties ar Dievu, lai aptrādātu katru domu un atrastu tajā patiesību. Jo katrai ir īstenībā liela vērtība. Un ikkatra no tām ir iespēja līdzdarboties ar Svēto Garu un redzēt Dieva uzvaru cilvēka dzīvē. Jau tā dēļ ir vērts meklēt patiesību, ieraudzīt, ieklausīties Dieva vārdā un runāt, kā šodien bija lasīts Evaņģēlijā.

Sētnieks noviciātā.

Sētnieks noviciātā.

Šodien man bija liels prieks atkal dažas stundas pastrādāt baznīcā. It kā laikos, kad es iestājos ordenī un postulātā, kā arī noviciātā, un es strādāju baznīcā. Vajadzēja visu mazgāt, tīrīt putekļus, mainīt sveces un tā tālāk. Galvenais, ka tas bija baznīcā, kur taču ir Vissvētākais Sakraments un cilvēks saprot, ka vienkārši caur šiem darbiem kalpo pašam Dievam.

Rīt Vissvētākās Jaunavas Marijas Piedzimšanas svētki. Pirmkārt Marija mums rāda, kā Dievs apdāvina cilvēku, kurš ir Dievam pilnīgi paklausīgs un ar Dievu vienots. Otrkārt šie svētki mums atgādina to, ka mēs esam aicināti uz pilnīgu paklausību Dievam un uz tādu vienotību, kura Vecās Derības laikos nebija iespējama, jo uz vienotību svētajā Komūnijā.

Kaut gan es esmu zakristiāns, bet arī sētnieks, tāpēc arī šodien, kā iepriekšējās dienās, man izdevās strādāt ar grābekļiem. Bija pat dažas sarunas, tāpēc sveiciens visiem šoferiem un latīņu valodas skolotājiem.

Šodien lasījumos bija skaisti uzrakstīts par tiem, kuri sludina Evaņģēliju un kuri tā dēļ tiek tiesāti. Lūgsimies par visiem, kuri tiek vajāti Evaņģēlija dēļ.

Rīt skaista diena arī tāpēc, ka pirms 23 gadiem man un maniem brāļiem kapucīniem bija pirmie svētsolījumi ordenī. Rīt nākamie daži brāļi saliks savus pirmos svētsolījumus mūsu provincē. Kā parasti tas notiek 8. septembrī.

Tāpēc es šeit atgādināšu svētā Franciska no Asīzes "Apstiprinātas Regulas" 1. nodaļu:

¹ Kunga vārdā.

Sākas Mazāko brāļu dzīve.

² Mazāko brāļu regula un dzīve ir, proti, pildīt mūsu Kunga Jēzus Kristus svēto Evaņģēliju dzīvojot paklausībā, bez īpašuma un šķīstībā. ³ Brālis Francisks apsola paklausību un cieņu Honorija pāvesta kungam un viņa likumīgiem pēcnācējiem, un Romas Baznīcai. ⁴ Un citiem brāļiem jāpaklausa brālis Francisks un viņa pēcnācēji.

 

Regulas 1. nodaļa 

Sētnieka garīgums 2.

Sētnieka garīgums 2.

Pirms pāris dienām man piezvanīja latīņu valodas specialists un paziņoja, ka viņš ir jau pabeidzis labot svētā Franciska "Rakstu" (manā tulkojumā) tekstu. Es vēl neatradu laiku to lasīt, bet ceru, ka vistuvākās dienās šis laiks būs.

Šodien man bija atpūta no sētnieka darba, jo vakar diezgan daudz strādāju baznīcas dārzā, kā arī ārpus žoga. Arī ar dakšu pastrādāju kompostovnikā. Kopā visi šie darbi pieprasīja daudz spēku un, beidzot, atpūtu.

Vakar darbā parādījās divi jaunie elementi. Pirmais ir liela krāvu tačka. Otrais ir habits. Kaut gan strādāšu, kad varēšu, tas nozīmē gandrīz katru dienu, tomēr labprāt es esmu gatavs parunāt par garīgām lietām. Tās ir svarīgākas lietas, lielākais darbs dzīvē, par ko mūs arī parliecina Dieva vārds svētās Mises lasījumos, tieši šajās dienās.

Fragments no svētā Franciska "Testamenta":

¹⁴ Un kad Kungs man deva brāļus, neviens man neatklāja, kas man jādara, bet pats Visaugstākais man atklāja, ka man jādzīvo pēc svētā Evaņģēlija principiem. ¹⁵ Un es to pavēlēju uzrakstīt dažos vārdos un vienkārši un Pāvests man to apstiprināja. ¹⁶ Un tie, kuri nāca, lai saņemtu šo dzīves veidu, deva nabagiem visu, kas viņiem varēja piederēt.; un tie bija apmierināti ar vienu tuniku, iekšpuses un ārpuses ielāpotu, ar šņori un biksēm. ¹⁷ Un mēs negribējām vairāk.

¹⁸ Breviāru mēs [garīdznieki] skaitījām kā citi garīdznieki, [brāļi] laji skaitīja: "Tēvs mūsu"; un labprāt mēs palikām baznīcās. ¹⁹ Un mēs bijam neizglītoti un padoti visiem. ²⁰ Un es ar savām rokām strādāju, un gribu strādāt; un stipri gribu, lai visi citi brāļi strādātu kādā darbā, jo tas ir godīgi. ²¹ Kuri neprot, lai iemācās, nevis darba algas saņemšanas iekāres dēļ, bet piemēra dēļ un lai izvairītos no bezdarbības. ²² Bet kad mums neiedos atalgojumu par darbu, dosimies pie Kunga galda, lūdzot žēlsirdības dāvanas pie durvīm.

 

Testamenta fragments 

Sētnieka garīgums?

Sētnieka garīgums?

Sākumā es atgādināšu kādu shēmu, kurā es darbojos katru dienu svētceļojuma laikā uz Aglonu. Es gāju kā pēdējais, tālu aiz grupas, lai būtu iespēja iet uz garīgām sarunām vai pie grēksūdzes katram, kas gribēja. Un šī shēma labi darbojās.

Tagad vajadzēja atrast kādu jaunu shēmu, lai dienas laikā būtu iespēja garīgām sarunām. Un sī shēma pati izveidojās. Nosaukšu to tā: "garīgās sarunas pie sētnieka". Vai Jums tas patīk?

Šajā shēmā viegli atrast priesteri, nav nekādu problēmu, viņš staigā apkārt baznīcas ar grābekļiem un tačku. Sarunas laikā katrs var arī palīdzēt, paņemt citus grābekļus un strādāt. Var arī vienkārši pastaigāt un parunāt.

Priesterim un mūkam ir pienākums sludināt Dieva vārdu, palīdzēt cilvēkiem arvien labāk meklēt un pildīt Dieva gribu, rūpēties par savu garīgo dzīvi un vienotību ar Jēzu Kristu, kura visstiprāk izpaužas svētajā Komūnijā.

Vai visiem priesteriem šī shēma ir derīga? Laikam nē, bet kapucīniem tā der, jo kapucīniem ļoti vajadzīgs ir fiziskais darbs, lai mācītos pazemību. "Apstiprinātas regolas" 5. nodaļā ("Par darba veidu") sv. Francisks rakstīja:

² Šie brāļi, kuriem Kungs deva žēlastību strādāt, lai strādā uzticīgi un dievbijīgi, ³ tādā veidā, ka atmestot slinkumu - dvēseles ienaidnieku, viņi nedzēstu svētās lūgšanas un dievbijības garu (1Tes 5,19), kuram jākalpo citas laicīgas lietas. ⁴ Kā atalgojumu par darbu lai viņi pieņem sev un saviem brāļiem lietas nepieciešamas miesai, izņemot denārijus un fondus ⁵ un lai to [dara] pazemīgi, kā piemērots Dieva kalpiem un vissvētākas nabadzības piekrītējiem.

Dārznieks un sētnieks.

Dārznieks un sētnieks.

Pateicoties Dievam arvien labāk es ieeju klosterdzīvē. Kā kādreiz rakstīju, kapucīnu dzīvē var pasvītrot četrus svarīgus elementus: kontemplācija (lūgšanas dzīve), nabadzība (es atgādinu, ka ir trīs svētsolījumi: nabadzība, paklausība un šķīstība), brālība (dzīve brāļu kopienā), apustulāts. Šajā dzīves formā ir arī daudz dažādu pienākumu, kuri jāpilda katru dienu vai gandrīz katru dienu.

Starp jauniem pienākumiem man ir darbs baznīcas un klostera dārzā, tad es varu saukt to arī par dārznieka un sētnieka darbu, vai labāk par dārznieka un sētnieka kalpošanu. Es redzu, un tajā man palīdz arī citi, ka darbs un kalpošana, kuri atdoti Jēzum Kristum, nes labus augļus, kā piemēram viens no tēviem pasvītroja pazemības tikumu, kuram attīstīties ļoti palīdz fiziskais darbs, protams vienmēr jārūpējas par vienotību ar Dievu, lai būtu labie augļi.

Tad līdzīgi kā Olainē sensenos laikos, kā Viļakā pirms pāris gadiem, tā arī pie klostera Zemaišu ielā es atjaunoju fiziskus darbus, kuri ir ikkatra kapucīna dzīves sastāvdaļā. Dažādi grābekļi, lapstas, cirvis, ķerres un citi instrumenti palīdz man darīt zemi padotu, un netraucē tikšanās ar Jēzu.

Svētceļojuma 8.-12. dienas (11.-15. augusts). Labāk nekā paradīzē.

Svētceļojuma 8.-12. dienas (11.-15. augusts). Labāk nekā paradīzē.

Labāk nekā paradīzē ne tikai tāpēc, ka visur apkārt bija daudz dārzu, sevišķi daudz ābeļu, vienkārši āboļu pārpilnība. Labāk nekā paradīzē, jo katrs piedalījās garīgajā formācijā, lai atgrieztos un pildītu Dieva gribu, nevis lai meklētu savu gribu.

14. augustā, vakarā, kad atklājās kurš kam ir sargeņģelis, daži, kuri pirmo reizi bija mūsu grupā, liecināja, ka uzreiz iegāja kā ģimenē. Svētceļnieku īsas liecības atklāja, protams ļoti īsi, lielo tīklu, draudzības ar Dievu un svētceļniekiem tīklu.

Lekcijas, kuras bija lasītas atpūtas vietās, iepazina mūs vairāk ar sirdsapziņas lomu un tās labošanas vajadzību, ar dažādām problēmām, kuras jāmācās atrisināt, lai ietu uz priekšu un pildītu Dieva gribu, mīlētu Dievu, tuvāko un sevi pašu, ar garīgo dzīvi kā tādu un kā ar Dievu auglīgi līdzdarboties pasaulē, kura ir ļoti materialistiskā. Divas pēdējas lekcijas bija par dažām tēmām no Pāvesta Franciska apustuliskās adhortācijas "Gaudete et exsultate", "Priecājieties un līksmojieties".

Kāds vakar pieminēja, ka sāka iet svētceļojumos 1994. gadā, tāpat kā es. Tieši 1994. gadā es uzņēmos pieņemt garīgajā adopcijā pirmo nepiedzimušo bērnu. Šodien es sāku lūgties jau par 33. bērnu. Pateicība Dievam.

Pateicība Dievam par šo svētceļojumu un par katru svētceļnieku. Liels paldies organizatoriem, virtuvei, gandarītājiem, sevišķi ministrantiem, kā arī labdariem un tiem, kuri par mums lūdzās. Alleluja!

Svētceļojuma 7. diena. It kā Āfrikā.

Svētceļojuma 7. diena. It kā Āfrikā.

Liels paldies Varakļānu skolai par viesmīlību. Mēs pateicamies arī sevišķi Varakļānu katoļu draudzei un A. God. prāvestam pr. Česlavam par kopīgo lūgšanu, gan vakar vakarā, gan šodien svētajā Misē, Varakļānu pilsētas 90. gadu jubilejas svētkos. Bija arī iespēja palūgties pie pr. Boldāna kapa.

Ceļš bija ļoti labs un pat viens draudzes pārstāvjis mūs pavadīja gandrīz divus kilometrus Viļānu virzienā. Liels paldies viņam.

Laika apstākļi bija līdzīgi kā Āfrikā, bet tikai līdzīgi, jo laikam Āfrikā ir kārstāk. Tomēr Āfrikas akcenti bija konferencē, kurā tika pastāstīts par svēto Jāzepinu Bakhītu, kura ir no Āfrikas, daudzus gadus dzīvoja kā verdzene. Kā verdzene atrada Jēzu Kristu, Kurā bija visas viņai cerības. Tālāk konferencē jau bija par kristiešu cerībām, kuras piepildīsies Debesu valstībā, bet šeit virs zemes šo cerību konkrēts pierādījums ir mūsu ticība, dzīva Baznīcas ticība, kura ir kā maize un ar kuru jādalās ar citiem.

Liels paldies visiem, kuri ar mani runāja par dažādām garīgām lietām.

Liels paldies visiem labdariem. Liels paldies Viļānu skolai par viesmīlību. Mēs arī pateicamies A. God. prāvestam pr. Rinaldam, kurš mums pastāstīja par baznīcas un klostera vēsturi, un liecināja par tautas dzīvo ticību, kura šeit vienmēr ir stipra.

Kāds man jautāja par svēto Francisku. Savā vēstulē svētais parāda, sevišķi lajiem, kā dzīvot, lai izpildītu Evaņģēliju (sevišķi panti 1-4):

https://triszemes.blogspot.com/2017/10/sv-francisks-vestules-vestule.html

Visi esam aicināti uz svētumu. Miers un labums!

Svētceļojuma 6. diena. It kā skolā.

Svētceļojuma 6. diena. It kā skolā.

Liels paldies, no sirds, Barkavas skolas saimniekiem par viesmīlību, Barkavas katoļu draudzei un sevišķi Barkavas draudzes prāvestam A. god. pr. Viktoram, jo mēs varējām svinēt svēto Misi šajā skaistā svētā Staņislava, bīskapa un mocekļā, baznīcā.

Ceļā Dievs mūs apdāvināja ar skaisto saulaino laiku, bet sevišķi ar to, ka mēs, pieņēmuši Jēzus Kristus Miesu svētajā Komūnijā, liecinājām viens otram par mūsu ticību un mīlestību uz Jēzu.

Ik pēc dažiem kilometriem bija atpūta, kura laikā es un visi citi gribēja atpūsties. Bet tā kā vienmēr bija arī br. Jāņa katehēzes par sirdsapziņu. Es atceros, ka sv. Ignats no Lojolas sirdsapziņas izmeklēšanu darīja trīs reizes dienā. Cik reizes dienā mēs to daram?

Vajadzētu pateikt, ka ceļā un atpūtas laikā, mēs mācāmies ieklausīties citu vārdos. Gan sarunās, gan lekcijās. Tas ir ļoti svarīgs, iemācīties vairāk klausīties, ko citi runā, nekā pašam runāt, jo jāsatiekas patiesībā. Ir vajadzīgs dialogs. Tad veidojas it kā franciskāņu kapucīnu skolā ceļā, tāpēc es šeit citēšu "svēta Franciska vēstuli brālim Leonam":

 ¹ Brāli Leon, brālis Francisks [sūta] tev sveicienu un [novēl] mieru. ² Tā es tev saku, mans dēls, kā māte: ka visus vārdus, kurus mēs sacījām ceļā, īsāk šajā vārdā es lemju un dodu padomu, tad ja tev [vajadzēs] pēc padoma nākt pie manis, tādu padomu es tev dodu: ³ Jebkurš veids tev liktos labāks, lai tu patiktu Kungam Dievam (sal. 1Kor 7,32) un sekotu Viņa pēdām (sal. 1Pēt 2,21) un Viņa nabadzībai, dari [tā] ar Kunga Dieva svētību un ar manu atļauju. ⁴ Un, ja tev vajag, tavas dvēseles dēļ vai kāda cita iepriecinājuma dēļ, un [ja] tu gribi, Leon, nākt pie manis, nāc.

https://triszemes.blogspot.com/2017/10/sv-francisks-vestules-vestule-bralim.html 

Es priecājos, ka visbiežāk ceļā es biju aizņemts ar garīgām sarunām.

Šodien Varakļānu katoļu baznīcā mums bija Vissvētākā Sakramenta uzstādīšana, vēsperes, aizlūgšanas, kompletorijs un svētība ar Vissvētāko Sakramentu. Mēs pateicamies Dievam par lielām saņemtām žēlastībām, sevišķi par Viņa mīlestību, ar kuru Viņš mums piepildīja. Liels paldies arī A. God. Prāvestam pr. Česlavam par sirsnīgo uzņemšanu un kopīgo lūgšanu, kā arī par stāstu par baznīcu. Tiksimies rīt pie Dieva altāra svētajā Misē. 

Šodien vakarā mūsu grupai pievienojās vēl seši svētceļnieki. Miers un labums!

Svētceļojuma 5. diena. It kā Nāzaretē.

Svētceļojuma 5. diena. It kā Nāzaretē.

Liels paldies Lubānas skolas saimniekiem un Lubānas katoļu draudzei par viesmīlību.

Šodien no paša rīta bez problēmām mēs atradam ceļu uz Lubānas baznīcu. Tur jau gaidīja draudzes pārstāvji un mēs kopā svinējām svēto Misi. Pēc Mises pāsteigums pie baznīcas, lielas un garšīgas brokastis. Sviestmaizītes patīka arī lapsenēm, bet tās nebija pārāk uzbāzīgas un mums pārāk netraucēja un mēs palikām priecīgāki. Pēc tam draudzes pārstāvja pavadīti (līdzīgi kā vakar Dzelzavā) mēs devamies ceļā uz Barkavu.

Aiz Lubānas ir skaists mežs, kurā apstāšanās laikā bija iespēja pagulēt uz zemes zem priedēm. Un tā nebija pēdēja tāda iespēja pagulēt uz zemes, arī kādā pļāvā, arī kādā parkā zem vecām liepām.

Kad mēs gājām un dziedājām Dieva žēlsirdības kronīti, ieraudzījām citu svētceļnieku grupu, no Madonas. Un mēs satikāmies tā, ka mēs ejot dziedājām kronīti, bet madonieši stāvot pie ceļa dziedāja citu dziesmu Dievam par godu. Laikam tā būs ar koriem Debesu valstībā.

Barkavā mūs sirsnīgi uzņēma pagasta saimnieki, bet pa ceļu daži no mums, to starpā arī es, bija ciemos pie kādas vecas dievbijīgas kundzes no Barkavas draudzes. Lūk, dievbijības piemērs mums visiem, jauniem cilvēkiem.

Es priecājos, ka arī šodien bija garīgās sarunas. Bija arī Paulas skaista katehēze par vainas sajūtu (patieso un nepatieso). Ar šo problēmu satiekas katrs cilvēks, un tas, kurš grib iet svētuma ceļu, ātri ieraudzīs, ka ar Dieva palīdzību var tikt galā ar šo problēmu, lai tas nebūtu šķērslis garīgajā dzīvē.

Svētceļojums tas ir laiks, kurā jāiemācās lietot garīgus intrumentus, lai vēlāk mēs varētu tālāk līdzdarboties ar Dievu gan individuāli, gan savās draudzēs vai kopienās. Svētceļojums tas nav laiks, lai uzpildītu kādus emocionālos akumulatorus un no tādas domāšanas, ja cilvēks to sevī ieraudzītu, ir jāatbrīvojas.

Svētceļnieku grupas virtuvē viss ir ļoti garšīgs un tas ir jāpasvītro.

Kāpēc Nāzaretē? Pirmkārt vienkāršība, otrkārt garīgās dzīves skola, treškārt Jēzus klātbūtne, Marijas un sv. Jāzepa klātbūtne (piem. Euharistiskā lūgšanā, Rožukronī, Litānijā un citās lūgšanās un dziesmās), dažādu darbu un pienākumu pildīšana, tālāk klusums, prieks, viesmīlība. Un svētceļojums. "Augsti slavē Kungu mana dvēsele un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā..."

Svētceļojuma 4. diena. It kā tuksnesī.

Svētceļojuma 4. diena. It kā tuksnesī.

Liels paldies Dzelzavas draudzei un Dzelzavas pagasta un skolas saimniekiem par neparasto viesmīlību. Un liels paldies A. god. prāvestam pr. Andrejam par viņa gana mīlestību draudzē un arī par viņa rūpēm par mums, svētceļniekiem.

Šodienas sv. Mises lasījumu vārdi mūs aicināja ticēt Jēzum tā, lai šī ticība būtu tāda, kādu grib Dievs. Visas mūsu cerības ir Dievā, tāpēc caur ticību mēs jau piedalamies šajā laimīgā realitātē. Tad ticībai ir jābūt kā maizei, kura ir šīs realitātes īstais pierādījums. Mēs vēl neredzam šos "tīrumus" un šos "kviešus", bet ticība tā ir maize no šiem Debesu valstības kviešiem. Pateicoties tādai ticībai, Baznīcas ticībai, mēs varam staigāt pa jūras virsmu, pa dažādu pārbaudījumu un vajāšanu virsmu, un tās mūs neuzvarēs, jo mūsu barība nav no pasaules, bet no Dieva.

Šodienas ceļš 50% bija līdzīgs tuksnesim un pūtekļi aiz smagām un vieglām mašīnām deva mums ļoti konkrētu tuksneša pieredzi. Tuksnesī jāatšķir labs no ļaunā, patiess no nepatiesa un tajā mums palīdz sirdsapziņa. Par sirdsapziņu mums skaisti un bagāti stāstīja br. Jānis savā konferencē.

Tuksnesī arī gandarītāju bija vairāk, jo trīs. Visi deva ļoti labu gandarīšanas, klusuma un lūgšanas piemēru.

Tagad jau esam Lubānā. Liels paldies Lubānas draudzei par ļoti lielo viesmīlību un ka tā daļas ar mums ar savu maizi, ļoti garšīgo maizi. Rīt tiksimies svētajā Misē draudzes baznīciņā.

No savas puses es pateicos visiem, kuri gribēja ar mani parunāt par garīgām lietām. Miers un labums! visiem labdariem, arī tiem labdariem, kuri lūdzas par mums mājās. Laikam mēs esam jau Latgalē? Tad leidz reitam!

Svētceļojuma 3. diena. It kā Lagevņikos.

Svētceļojuma 3. diena. It kā Lagevņikos.

Laikam nav neviena cilvēka, kurš nezinātu vai nedzirdētu par Krakovu-Lagevņikiem. Bet par to drusciņ vēlāk.

Sākumā liels paldies Cesvaines draudzei, sevišķi prāvestam pr. Andrejam un Franciskāņu III ordenim, par kopigo lūgšanu svētajā Misē un garšīgām brokastīm. Par Jūsu sirsnīgo viesmīlību, lai aizmaksā Kungs Jēzus un mūsu svētais tēvs Francisks!

Man šodien bija atpūta, tāpēc es gāju ar grupu tikai pēdējos 2 kilometrus. Man bija iespēja pieredzēt (neatcēros, kuru reizi dzīvē) to, ka mašīna brauc bez problēmām tad, kad šoferis palūdzies, piemēram "Tavā patvērumā..."

Tagad par Krakovu-Lagevņikiem, tas ir par Dieva žēlsirdības galveno sanktuāriju. Mēs bijām saistīti ar šo sanktuāriju caur to, ka noskaitījām Dieva žēlsirdības kronīti Dzelzavas pareizticīgā baznīciņā. Tur arī man bija lekcija par pieciem Dieva žēlsirdības godināšanas veidiem, kā arī mēs pagodinājām Žēlsirdības stundu, jo tieši lekcijas laikā bija stunda 15:00. Pēc tam gandrīz visi gājām uz Dzelzavas internatskolu un dziedājām. Liels paldies saimniekiem par viesmīlību, kā arī par ticības liecību.

Man bija arī sirsnīgas sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem. Es viņus arī aicināju ņemt dalību svētceļojumā uz Aglonu pēc gada. Lai Dievs viņiem un visiem labdariem svētī un apdāvina ar savu žēlsirdību. Jēzu, es uzticos Tev!

Svētceļojuma 2. diena. It kā Asīzē.

Svētceļojuma 2. diena. It kā Asīzē.

Liels paldies Liezēres kultūrnama saimniekiem, kuri mūs sirsnīgi uzņēma. Lai mēs neaizmirstu to, ka esam bijuši Liezērē, gribam pasvītrot, ka ieejot Liezērē un izejot no Liezēres mēs esam satikuši brāli lietu.

Bet vissvarīgākā bija svētā Mise, kuru svinējām Liezērē un pieņēmām mūsu sirdīs Jēzus Kristus Miesu svētajā Komūnijā. Kungs Jēzu, mēs Tev pateicamies par Tavu klātbūtni, ka Tu nāk pie mums, ka Tu ej kopā ar mums un ka Tev patīk mājot mūsu sirdīs. Lai arī Tev patīk mūsu centieni atgriezties un vienmēr vislabāk sagatavot Tev mūsu sirdis.

Vienotība ar Dievu - tieši to meklē katrs cilvēks. Kā uzrakstīja svētais Augustīns: nemierīga ir mūsu sirds, iekams neatdusies Dievā.

Līdzīgi Jēzus stāstīja Māsai Faustīnei: cilvēce nepieredzēs mieru, ja neversīsies pie Dieva žēlsirdības.

Brālis Jānis lasīja lekciju par mūsu moto "Priecājieties un līksmojieties", kas ir no sv. Mateja Evaņģēlija. Pateicoties tam mēs vairāk zinam, kādos kontekstos Bībelē šie vārdi bija lietoti. Brālis Jānis iepazina mūs vairāk ar pāvesta Franciska mācību, sevišķi ar to, cik svarīgi ir atpazīt Dieva gribu ikkatrā dzīves situācijā, lai to pieņemtu un ietu svētuma ceļu.

Šodien ceļā arī man bija vienkārša "kalpošanā ceļā", piemēram garīgās sarunas. Kā nepriecāties?

Liels paldies Cesvaines skolas saimniekiem, kuri mūs šodien uzņēma.

Liels paldies Cesvaines katoļu draudzes prāvestam pr. Andrejam, kurš mūs sirsnīgi uzaicināja uz baznīcu, kur mums bija vēsperes, bet rīt būs sv. Mise.

Liels paldies Pasaulē dzīvojošiem Franciskāņiem (III Franciskāņu Ordenis), kuri mūs pabaroja un rīt par mums parūpēsies. Arī saruna starp māsām un brāļiem (franciskāņi kapucīni) bija svētā Franciska prieka pilnā. Lūk, tāda maza Asīze Cesvainē. Miers un labums!

Ahā, laikam nevienam nav nevienas tulznas? Pateicība Dievam!

Svētceļojuma 1. diena. It kā Betlēmē.

Svētceļojuma 1. diena. It kā Bētlēmē.

Svētā Alberta draudzes grupa sāka savu svētceļojumu uz Aglonu. Svētā Mise draudzes baznīcā, pirmā konference baznīcas dārzā, ceļš ar autobusu līdz Vecpiebalgai, ceļš kājām līdz Liezērei, kur tagad mēs atrodamies.

Ceļš bija ļoti labs, mēs redzējām dzērves, bet arī priecājāmies par sauli, kura nebija pārāk stipra. Vienu kilometru pirms Liezēres notika kaut kas īpašs Latvijā šajos mēnešos - stiprs lietus. Bet visi svētceļnieki tika uzaicināti paslēpties kādā saimniecībā, konkrēti - kūtī. It kā Bētlēmē. Visi svētceļnieki? Īstenībā ne visi, jo es, ejot kā pēdējais, piedzīvoju īstu dušu. Pat mētelis nepalīdzēja daudz. Bet tomēr 5 minūtes arī es stāvēju un gaidīju, līdz begās lietus. Liels paldies saimniekiem - arī par āboļiem, kurus viņi mums uzdāvināja. Lai Dievs svētī!

Es nezinu, kas notiek? Man nebija nevienas garas garīgās sarunas - laikam pirmo reizi daudzu gadu laikā. Rīt jauna diena - sāksies ar svēto Misi, kurā mēs pieņemsim svētajā Komūnijā mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesu un ar pateicību dzīvosim tālāk Viņam. Miers un labums!

Tuvojas Svētā tēva Franciska vizīte Latvijā...

Tuvojas Svētā tēva Franciska vizīte Latvijā...

...tāpēc es Jūs aicinu palasīt adhortācijas "Gaudete et exsultate" - "Priecājieties un līksmojieties" fragmentus, kurus man izdevās kādreiz brīvos brīžos pārtulkot no poļu valodas:

"Gaudete et exsultate" - fragmenti.

Dinamiska dzīve šodien ar TAU zīmi fonā.

Dinamiska dzīve šodien ar TAU zīmi fonā.

Šodien vakarā es ar vēl vienu brāli kapucīnu pastaigājām pa pilsētu, nopirkām e-biletes. Jo dzīve ir dinamiska un vajadzēs bieži braukāt pa Rīgu ar sabiedrīsko transportu, lai pildītu garīgās aprūpes pienākumus. Atpakaļ ceļā mēs satikām brāļus un māsas no kādām kopienām, kuri pirms brīža svinēja svēto Misi. Parunājām un dzirdējām dažādas labas un priecīgas lietas.

Tāpēc ka dzīve ir dinamiska un franciskāņu zīme TAU atkal apkārt grib parādīties, brāļi kapucīni bija redzami dažos mikrorajonos. Un tāpēc ka ļoti dinamiska ir svēto sadraudzība, man bija prieks svinēt svēto Misi pie svētā tēva Pio un vēlāk pie svētā Antona. Pēc Mises bija lūgšanas par dziedināšanu. Un pavisam pirmo reizi es biju svētā Antona baznīcā. Bet pie svētā tēva Pio es biju šodien jau 177. reizi. Lūk, šie divi svētie aicina nākt, jo viņiem tur ir cilvēki, kurus Jēzus grib dziedināt. Svēto aizbildniecība ir. No mūsu puses ir nepieciešamas lūgšanas, grēksūdzes sakraments un svētā Mise. Vajadzīgi priesteri un konsekrētie ļaudis. Jā, viņi un viņas ir nepieciešami, kaut gan visi, nevis tikai viņi un viņas, ir aicināti uz svētumu.

Vajadzīgi ir misionāri un misionāres, kas tālu no savas dzimtenes sludinātu Evaņģēliju visām tautām. Var protams domāt par savu dzimteni un kalpot Baznīcai savā tēvijā. Bet tomēr Baznīca aptver visas tautas un ir vajadzīgi misionāri un misionāres. Skatīsimies uz Jēzu un uz Apustuļiem. Kā vienmēr tā arī šodien misija Baznīcā un ārpus tās ir ļoti aktuāla.

Vienmēr dzīve ir dinamiska.

Vienmēr dzīve ir dinamiska.

Dzīve tieši tāda ir. Tikai jāmeklē Dieva griba. Tā to darīja pravietis Amoss. Kad viņš saprata, ka Dievs viņu sūta uz Izraēli, aizgāja uz turieni. Un sludināja atgriešanās vārdus. Sludināja arī Dieva spriedumus un sodus tiem, kuri neatgriezīsies. Viņš rādīja uz Dievu, Kurš ir klātesošs cilvēku sabiedrībā un Kurš ir vienīgais, Kas ienes mieru.

Pravieša Amosa laikos dzīve bija ļoti dinamiska. Arī visnabadzīgāko cilvēku vidū. Daudzi, kuri nevarēja atdot parādus, tika pārdoti un kļuva par vergiem. Laikam bija arī tādi, kuri nevarēdami atdot parādus, paši sevi pārdeva, lai vismaz daļu samaksātu. Un pēc tam strādāja daudzus gadus, lai visu atdotu, kā arī lai sevi izpirktu, ja būs tāda iespēja. Dzīve ir dinamiska un kas palīdz atrasties šajā dinamikā? Ticība uz patieso Dievu.

Tie, kuri kalpoja imperijai, ieklausījās Jēzus vārdos, kad Viņš paaicināja muitnieku Mateju. Par to bija runa šodienas Evaņģēlijā. Tas, kas līdz šai dienai bija neiespējams, parādījās. Vai būtu kāds labāks dzīves veids un lielāka drošība, laimīga nākotne sev un gimenei, un firmai, nekā kalpot imperijai? Lūk, Jēzus aicina: "Seko Man!" un Matejs iet. Un klausās kopā ar citiem muitniekiem un grēciniekiem. Kā labāk dzīvot: kā liels spēlētājs, kas izmanto savus tuvākos, savu biznesu labā? Vai kā Dieva bērns, kurš savus tuvākos vedīs pie Tēva? Pirmā situācija ir tipiska bezizejas situācija. Otrais variants nezin, kas pavisam ir "bezizejas situācija".

Pirmajā lasījumā pravietis Amoss pravietoja par Jēzu Kristu, kad runāja par raudāšanu vienīga dēla nāves dēļ. Un ka cilvēki meklēs Dieva Vārdu un nevarēs to atrast. Pravieti Amosu izmeta no Izraēla. Viņš tā kā visi pravieši bija Jēzus Kristus figura. Jēzu arī atmeta, jo Dieva bērnu cieņa ir pieejama visām tautām, visiem cilvēkiem, nevis tikai vienai tautai. Tas, Kas veido Dieva bērnus, ir Svētais Gars. Lūgsimies, lai mēs būtu atverti Svētajam Garam, (jo Viņš nemitīgi darbojas Baznīcā, ikkatrā paaudzē) arī mūsu sagatavošanā svētceļojumam uz Aglonu.

Sv. Alberta draudzē.

Sv. Alberta draudzē.

Jau dažas dienas es esmu kapucīnu klosterī Rīgā. Cik labi būt kopā ar brāļiem... Tā arī ir laba atpūta pirms svētceļojuma uz Aglonu. Jaunie pienākumi nav smagi. Es mācos tos labi pildīt.

Tuvojas svētceļojums uz Aglonu, tāpēc jāgatavojas. Laikam es nepaspēšu pārtulkot pāvesta Franciska adhortāciju "Priecājieties un līksmojieties", jo tas prasa daudz laika. Es ceru, ka pēc kāda laika parādīsies labs oficiālais tulkojums.

Jāpārdomā, kādā veidā jau tagad iet/būt svētceļojumā, lai pēc tam augustā būtu auglīgs turpinājums?

Vispirms jāiet līdzi ikdienas sv. Mises lasījumiem, lai satiktos ar dzīvo Dieva Vārdu. Tas jāpārdomā. Un jāsatiekas ar Jēzu sakramentālā veidā.

"Gaudete et exsultate" 100.-101. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 100.-101. manā vienkāršā tulkojumā.

Ideoloģijas, kuras ievaino Evaņģēlija sirdi.

100. Diemžēl, dažreiz ideoloģijas ieved mūs divās kaitīgās kļūdās. No vienas puses tās aicina kristiešus atdalīt Evaņģēlija prasības no personīgām attiecībām ar Kungu, no iekšējas vienotības ar Viņu, no žēlastības. Tādā veidā kristietība tiek pāveidota kādā nevalstiskā organizācijā un tai tiek atņemts brīnišķīgs garīgums, kurā tik skaisti dzīvoja un kuru parādīja sv. Francisks no Asīzes, sv. Vincents no Paolo, sv. Terēze no Kalkūtas un daudzi citi. Šajos lielajos svētos ne lūgšana, ne Dieva mīlestība, ne Evaņģēlija lasīšana nesamazināja dedzību un efektivitāti sevis uzupurēšanās tuvākajam. Pavisam pretēji.

101. Kaitīga un ideoloģiska ir to kļūda, kuri neuzticas citu aktivitātei sabiedrībā un kuri to uzskata par kaut ko, kas darīts tikai pavirši, par kaut ko laicīgo, sekulāro, [...] komunistisko, populistisko. Arī to kļūda, kuri šo [aktivitāti] relativizē tā, itkā būtu citas svarīgākas problēmas, ar kurām jātiek galā, vai itkā būtu cita intereses cienīga ētika [...], kuru aizstāv. Piemēram nevainīgas nepiedzimušas [cilvēka] būtnes aizstāvībai ir jābūt skaidrai, neatlaidīgai un dedzīgai, jo nedrīkst atmest cilvēka dzīves - vienmēr svētās - cieņu, un to prasa mīlestība uz ikkatru personu, neatkarīgi no tās attīstības posma. Tāpat svēta ir nabagu dzīve, kuri jau piedzima un cīnas ar trūkumu, atstātību, izslēgšanu, cilvēku tirgošanu, slimo un veco personu paslēpto eitanāziju, jaunās verdzības formās [...] (84). Mēs nevaram iezīmēt sev svētuma ideālu, kurš neredzētu šīs pasaules netaisnību, kurā daži pavada savu dzīvi kā svētkos, priecīgi, jaunās tērēšanas formās, kad vienlaikus citi skatās uz to tikai no ārpuses, bet viņu dzīve iet un beidzas nabadzībā.

Kā sv. Apustulis Toms devās uz Indiju?

Kā sv. Apustulis Toms devās uz Indiju?

Ap 70. gada Indijā Toms, viens no Apustuļiem, atdeva savu dzīvi par ticību uz Jēzu Kristu. Pirms savas nāves viņš sludināja Evaņģēliju vietējiem cilvēkiem apmēram 20 gadus. Tāpēc vietējie kristieši vienmēr pasvītroja šo patiesību, ka tieši šis Apustulis atnesa Pestīšanas Vēsti un daudzus cilvēkus pieņēma Baznīcā caur Kristības sakramentu.

Internetā var atrast informācijas par to, ka svētais Toms atbrauca uz Indiju, lai uzbūvētu kādam karalim pili. Jo šis Apustulis bija arhitekts. Varbūt tāpēc viņš ļoti gribēja redzēt Jēzus brūces, kuras izdarīja naglas. Jo taču ticība ir saistīta ar prātu, nevis pret prātu. Dievu nevar redzēt, bet Toms gribēja redzēt Jēzu ar nāvīgām brūcēm, lai ticētu tam, kas neredzamais, tam, ka Jēzus ir Dievs, Dieva Dēls, "mans Kungs un mans Dievs".

Doties uz Indiju šajā laikā jau nebija sarežģīti. Ne tikai tāpēc, ka bija ceļi pa sauso zemi. Bet nesen pirms tam, kad Apustulis Toms devās ceļā uz Indiju, viens no grieķu kapteiniem iemācījās - kā raksta vienā no saviem tekstiem arheoloģijas un vēstures doktors Šimons Modzeļevskis - izmantot monsunu vējus. Laikam ir tā, ka pusgadu vējš pūš vienā virzienā un tad kuģi līdz oktobrim varēja braukt uz Indiju, bet pēc tam pusgadu vējam bija pretējais virziens un kuģi ar nopirktām precēm varēja braukt atpakaļ uz Eģipti, kas bija Romas Imperijas sastāvdaļā. Tirdzniecība bija ļoti attīstīta un Indijā dzīvoja daudz tirgotāju un citu cilvēku no Romas Imperijas.

Šis arheologs raksta, ka varbūt ar vienu no šiem kuģiem atbrauca uz Indiju Apustulis Toms. Ir tāda iespēja, jo viņš bija arī galdnieks, kuģu galdnieks.

Tad mēs redzam, ka, lai sludinātu Evaņģēliju, cilvēks kā Apustulis var izmantot visdažādākas iespējas un savus talantus. Cik daudz piepūļu, cik daudz lūgšanu, cik daudz evaņģēlizācijas darba, lai beidzot pierādītu savu mīlestību uz Jēzu Kristu. Arī ar mocekļa nāvi kā svētais Apustulis Toms.

"Gaudete et exsultate" 95.-99. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 95.-99. manā vienkāršā tulkojumā.

LIELĀ DZĪVES REGULA

95. Sv. Mateja Evaņģēlija 25. nodaļā (3-1-46), Jēzus no jaunā stāsta par vienu no šīm svētībām - par to, kura sludina par svētīgiem žēlsirdīgajiem. Ja mēs meklējam šo svētumu, kurš patīk Dievam, tad šajā tekstā mēs varam atrast dzīves regulu, pēc kuras mēs tiksim tiesāti: "Es biju izsalcis, un jūs Mani paēdinājāt; Es biju izslāpis, un jūs Man devāt dzert; Es biju svešinieks un jūs Mani pieņēmāt. Es biju kails un jūs Mani apģērbāt; Es biju slims un jūs Mani apmeklējāt; Es biju cietumā un jūs atnācāt pie Manis" (25, 35-36).

Uzticības Mācītājam dēļ.

96. Būt svētajam nenozīmē kādā viltus ekstāzē spīdošas acis. Sv. Jānis Pāvils II teica, ka "ja patiesi mūsu darbiem sākums ir Kristus kontemplācijā, tad mums jāprot Viņu ieraudzīt to sejās, ar kuriem Viņš pats gribēja identificēties" (79). Mateja Evaņģēlija vārdi (25,35-36) "nav vienīgi aicinājums uz žēlsirdību: tie ietver dziļu kristoloģisku jēgu, kura pilnā gaismā atklāj Kristus noslēpumu" (80). Šajā aicinājumā, lai Viņu atpazītu nabadzīgos un tajos, kas cieš, atklājas pati Kristus sirds, Viņa jūtas un visdziļākie lēmumi, kuriem katrs svētais mēģina padoties.

97. Šo Jēzus aicinājumu spēka priekšā, mans - kā Viņa vikāra - pienākums ir vērst lūgumu kristiešiem, lai tie to pieņemtu [...] ar patiesu atvērtību, "sine glossa", tas ir bez komentāriem [...] un attaisnojumiem, kuri tiem atņem spēku. Kungs mums ir ļoti skaidri teicis, ka svētumu nevar saprast vai pārdzīvot, ja neņem vērā Viņa prasības, jo žēlsirdība ir "Evaņģēlija pūkstošā sirds" (81).

98. Kad es satieku cilvēku, kas aukstā naktī guļ ārā, es varu sajūst, ka šis "savādnieks" ir kāds [mazsvarīgs], kurš man traucē ceļā, kāds slinks ļaundaris, šķērslis manā ceļā, ērkšķis manā sirdsapziņā, problēma, kura ir jāatrisina politiķiem, bet varbūt pat kāds atkritums publiskajā telpā. Bet es varu arī reaģēt, pateicoties ticībai un mīlestībai, pieņemdams viņu kā cilvēka būtni, kurai ir tāda pati cieņa kā man, kā radību, kuru Dievs mīl bez gala, kā Dieva attēlu, kā brāli, kuru atpirka Kristus. [Tā dara patiess] kristietis! Vai var saprast svētumu, ja neatzīs ikkatras cilvēka būtnes cieņu? (82).

99. Kristiešiem šī attieksme nozīmē veselu un nemitīgu neapmierinātību. Kaut gan atvieglojot dzīvi vienam cilvēkam visas mūsu piepūles tiktu attaisnotas, mums tas vēl nepietiek. Kanādas bīskapi skaidri to teica, parādīdami, ka bībliskā mācīšanā, kas attiecas piem. uz jubileju, nav jāaprobežojas vienīgi uz skaistām akcijām, bet jācenšas mainīt sabiedrību. "Lai arī nākamas paaudzes būtu atbrīvotas, jāatgriež taisnīgas sociālās un ekonomiskās sistēmas, lai jau [nevienu] neatstumtu" (83).

"Gaudete et exsultate" 90.-94. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 90.-94. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir tie, kas cieš vajāšanu taisnības dēļ, jo viņu ir debesvalstība".

90. Pats Jēzus pasvītro, ka šis ceļš ved pret straumi, tik stipri, ka mēs kļūstam par personām, kuras ar savu dzīvi uzdod jautājumu sabiedrībai, par personām, kuras traucē. Jēzus atgādina, cik daudzi cilvēki bija un ir vajāti vienīgi tādēļ, ka viņi cīnījās par taisnību, ka viņi dzīvoja ar cīņu Dieva un citu [cilvēku] priekšā. Ja mēs negribam iegremdēties tumšā vienaldzībā, tad neilgosimies pēc ērtas dzīves, jo "kas grib glābt savu dzīvību, tas to pazaudēs" (Mt 16,25).

91. Mēs nevaram gaidīt, lai sāktu dzīvot pēc Evaņģēlija, kad viss apkārt mums palīdzēs, jo bieži varas vēlme un laicīgas intereses darbojas pret mums. Sv. Jānis Pāvils II teica, ka "tāda sabiedrība [kurā cilvēki jūtas sveši] caur sabiedriskās organizēšanas, ražošanas un tērēšanas formām traucē šīs dāvanas īstenošanai un solidaritātes būvēšanai starp cilvēkiem" (78). Tādā svešā sabiedrībā, kura ieslodzīta politiskā, medijālā, ekonomiskā, kulturālā un pat reliģiskā shēmā, kura traucē autentiskajai cilvēku un sabiedrības attīstībai, dzīve ar svētībām ir grūta un var likties arī slikta, [...] izsmieta.

92. Krusts, bet sevišķi grūtības un ciešanās, kuras paciešam, lai dzīvotu pēc mīlestības baušļa un taisnības ceļa, ir mūsu briešanas un svētdarīšanas avots. Mēs atceramies, ka kad Jaunā Derība runā par ciešanām, kuras jāizcieš Evaņģēlija dēļ, atsaucas tieši uz vajāšanām (sal. Apd 5,41; Flp 1,29; Kol 1,24; 2 Tm 1,12; 1 Pēt 2,20; 4,14-16; Apd 2,10).

93. Mēs tomēr runājam par neaizbēgamām vajāšanām, nevis par tām, kuras mēs paši varam atvest uz sevis tad, kad nepareizi attiecamies uz citiem. Svētais nav kāda ekscentriskā, attālināta persona, kura kļūst nepanesama savas tukšības dēļ, savas negatīvas nostājas un ievainojumu dēļ. Kristus Apustuļi nebija tādi. Apustuļu darbu grāmata mums skaidri runā, ka viņi patika "visiem cilvēkiem" (Apd 2,47; sal. 4,21.33; 5,13), kad dažas varas tiem traucēja un tos vajāja (sal. sal. 4,103; 5,17-18).

94. Vajāšanas nav realitāte no laikiem, kuri pārgāja, jo arī šodien mēs tās izciešam, vai nežēlīgā veidā, kā daudz mūsdienu mocekļu, vai citā veidā, caur nepatiesām liecībām un viltībām. Jēzus runā, ka tā ir svētība, kad "Manis dēļ visu ļaunu netaisni par jums runās" (Mt 5,11). Dažreiz runā par izsmiešanu, kas mēģina parādīt mūsu ticības karikatūru un mūs padarīt par smieklīgām personām. Ikdienišķa Evaņģēlija ceļa pieņemšana, kaut gan tas mums nes problēmas, ir svētums.

"Gaudete et exsultate" 87.-89. manā vienkāršā tulkojumā.

"Gaudete et exsultate" 87.-89. manā vienkāršā tulkojumā.

"Svētīgi ir miermīlīgie, jo viņi sauksies Dieva bērni".

87. Šī svētība mūs aicina padomāt par visām konfliktu situācijām, kuras atkārtojas. Ļoti bieži notiek tā, ka mēs esam konfliktu vai nesaprašanās iemesls. Piemēram, kad es dzirdu kaut ko no kāda cilvēka un eju pie otrā, lai viņam to teiktu, un pat es veidoju otro versiju, drusciņ plašāko, un es to izplatu. Bet kad tā darīs vairāk ļaunuma, tad man šķiet, ka no tās es esmu vairāk apmierināts. Pļāpāšanas pasaule, kuru veido cilvēki, kuri kritizē un nicina, nebūvē mieru. Šie cilvēki ir miera ienaidnieki un nekādā veidā viņi nav svētīgi (73).

88. Cilvēki, kuri ieved mieru, ir miera avots, būvē mieru un draudzību sabiedrībā. Tiem, kuri visur ieved mieru, Jēzus dod skaisto apsolījumu: "viņi sauksies Dieva bērni" (Mt 5,9). Viņš lūdza mācekļus, lai tie, ieiedami kādā namā, pateiktu: "Miers šim namam!" (Lk 10,5). Dieva vārds aicina ikkatru ticīgo, lai tas rūpētos par mieru ar citiem (sal. 2 Tm 2,22), jo "taisnības auglis mierā tiek sēts miera veicinātājos" (Jk 3,18). Bet ja kādā gadījumā mūsu kopienā mums ir neskaidrība, ko darīt, "centīsimies pēc tā, kas veicina mieru" (Rom 14,19), jo vienotība ir svarīgāka no konflikta (74).

89. Nav viegli būvēt šo evaņģēlisko mieru, kurš nevienu neatstum, bet pievieno arī tos, kuri ir drusciņ savādāki, grūti un komplicēti, tos, kuriem jāpievērš uzmanība, tos, kuri atšķiras, tos, kuri ir ļoti apgrūtināti ar dzīvi, kuriem citas intereses. Tas ir grūts uzdevums un prasa lielu prāta un sirds atvērtību, jo tādā veidā "būvē mieru nevis <pie galda> vai trauslu mieru vienīgi priviliģētai minoritātei" (75), vai arī "projektu nedaudzu sagatavotu nedaudziem" (76). Nemēģina arī neredzēt konfliktus vai tos slēpt, bet "pieņemt konfliktu, to atrisināt un parmainīt to par jauna procesa elementu" (77). Mums ir jābūt miera būvētāji, jo miera būvēšana ir māksla, kura prasa optimismu, radošās spējas, jūtīgumu un prasmi. Miera izplatīšana apkārt mums ir svētums.