svētdiena, 2017. gada 31. decembris

Pārdomas un fantāzijas 2.

Pārdomas un fantāzijas 2.

Kā vēl var atšķirt pārdomas no fantāzijām (tā ir drusciņ turpinājums šai ziņai)?

Sākumā viens piemērs. Sāksim tā: sensenos laikos, kādā misiju kontinentā, tālu no jūras, dzīvoja kāds misionārs. Kā parasti ir misionāriem, tā arī viņam - bija daudzas draudzēs, lielas un mazas. Ik pēc laika viņš parādījās katrā draudzē. Katra draudze bija īpaša, sevišķā, pavisam cita un neatkārtojāma.

Pēc daudziem gadiem, kad jau veselība nebija tāda, kā iepriekš, arī parādījās problēmas ar naudu - arvien mazāk un mazāk. Varbūt sponsori nebija tik dāsni, varbūt vietējie cilvēki nezināja, ka, ja priesterim neko nedos, tad viņam nebūs, bet šoferiši (ne mašīnu bet laivu, jo vienīgie ceļi bija upes) prasīja arvien lielāko samaksu.

Tad misionārs padomāja: kaut gan es mīlu šos cilvēkus šajā draudzē, es vairs nebraukšu pie viņiem. Grūts lēmums. Kas ar viņiem notiks? Kad viņi gribēs priesteri, viņi visu organizēs, arī transportu, arī samaksās, dos ēst. Un būs labi. Kā izdomāja, tā izdarīja.

Kad sēdēja laivā un skatījās uz šo ciemu, kurā atrodas draudze, un kurš ar katru mirkli bija tuvāk, notika kaut kas neparasts.

Parasti mazā ostā, pie ciemata, stāvēja un gaidīja draudzes vecākie, lai sasveicinātos un vēstu priesteri uz baznīciņu. Tagad bija savadāk. Nebija neviena no draudzes valdes - nezin kāpēc -, bet bija vietējo bērnu liels pulciņš. Un šie bērni sasveicinājās ar viņu un sasveicinājās, un atkārtoja, un atkārtoja, un atpakaļ ļoti sirsnīgi un priecīgi sasveicinajās.

Kā jūs domājāt? Vai misionārs nemainīja savu lēmumu? Vai viņš nepārdomāja - ļoti ātri - to, kas notika, ko redzēja un dzirdēja? Viņš to pārdomāja, tas bija iekšējais dialogs ar Dievu, ar kuru viņš mēģināja vienmēr būt vienotībā. Šī patiesības meklēšana, ticības gaismā, neatstāja nekādas šaubas, ka Dievs pats par visu parūpēsies, ja jau deva tādu zīmi.

Ja kāds domā, ka viņš pats kā dedzīgs katolis ne vienmēr ir spējīgs stiprināt otro cilvēku ar patiesības un mīlestības vārdu, lai zina, ka Dievs par to parūpēsies bez salīdzinājuma labāk un sūtīs cilvēkus, pat nepazīstamus, kuri pateiks, piemēram: "Jēzus tevi mīl!" Vai tu domā, ka viņi paši no sevis kaut ko tā teica un ka Dievs to nav sagatavojis? Nedomā, ka tie ir tukši vārdi, pārdomā tos, jo šie vārdi nes sevī Dzīvo Vārdu, Kas mūsu pestīšanai kļuva Bērniņš.

Fantāzijas būtu tad, kad šis misionārs gaidītu, ka cilvēki viņu cienīs, rūpēsies par viņu, atrisinās visdažādākas redzamas problēmas, kuras taču redz, un būs brīnišķīgi.

Nu bet fantāzijām mēs sakām šeit "atā!" Pārdomas, domu lūgšana, izturība labā, dievbijība palīdzēja visu laiku visu redzēt Dieva gaismā. Un viens stariņš pietika, lai saprastu patiesību un to pieņemtu. Tas tā notiek tad, kad ir šī iekšēja vienotība ar Dievu un Dievs šo paklausīgu cilvēku vada.

Paldies, ka Jūs, dārgie Lasītāji, apmeklējāt manus abus blogus (decembrī vairāk nekā 2100 lapu skatījumu).

sestdiena, 2017. gada 30. decembris

Svētā Ģimene

Svētā Ģimene

Sākumā es gribētu uzrakstīt, ka man ir liels prieks līdzdarboties ar brāļiem un māsām no Neokatehumenāļā Ceļa, kas līdzdarbojas ar kapucīniem svētā Alberta draudzē. Un kaut gan man gribētos vienmēr svinēt ar viņiem Euharistiju, dažreiz man ir citi pienākumi. Bet "kas meklē, tas atradīs...", tas nozīmē, ka kapucīni veidojot savu kopienu saprot arī šīs kopienas un nāk pretī, lai notiktu Euharistija katrai no tām.

Šajās dienās, Kristus Dzimšanas svētku laikā, šīs kopienas svin Euharistiju biežāk, nekā parasti, jo vairāki svētki. Arī svarīgs un nozīmīgs ir tas, ka šajos svētkos, kad parasti ģimenes pulcējas kopā, kopienu ģimenes pulcējas kopā ar priesteriem, lai svinētu Bērna Jēzus Piedzimšanu Baznīcas liturģijā, sevišķi Euharistijā, un ka tas notiek ļoti ģimeniski: ir ģimenes ar bērniem, ar maziem bērniem, kuriem arī ir savā loma liturģijā un viņi nav tikai pasīvi dalībnieki.

Svētās Ģimenes svētdiena, kura jau šodien, pēc pimām vēsperēm, liturģiski sākās, atgādina mums sevišķi divas patiesības.

Pirmā - Svētā Ģimene ir neatkārtojāma, jo tā ir Jēzus, Marijas un Jāzepa Ģimene. Bet ar to ir parādīts, ka Dievs nav tālu no ģimeņu lietām. Dievs ir ģimenes centrā, pašā centrā. Dievs neko nedara nejauši, neapzināti, nepilnīgi. Bet Dievs, Kas taču ir vienīgais Labums un ikkatra labuma avots, rāda mums, rāda katrai ģimenei, kur ir ģimenes patiess un vislielākais labums. Šis labums ir uzticība Dievam un savā starpā, mīlestība, bērni, bet sevišķi Dievs, pats Dievs. Dievs dibina ģimeni, lai parādītu sevi, lai atnāktu uz pasauli tieši ģimenē.

Tad ar pirmo ir saistīta otra patiesība - ģimene ir pestīšanas vieta. Dievs iegāja ģimenē, kurā ir Vissvētākā Jaunava Marija, kurā aug svētumā svētais Jāzeps. Ģimene, katra svēta ģimene padod savu dzīvi Dievam, tā kā to darīja Marija un Jāzeps, tāpēc visi, kuri ir šajā ģimenē, ir pestīšanas dāvanas dalībnieki. Šajā patiesībā jāpasvītro, ka ģimeni būvē laulības sakraments, tad Dieva lēmumos un plānos ģimene ir kaut kas daudz vairāk, nekā tikai dabiska kopiena, sabiedrības galvena šūna. Tas ir svētuma un pestīšanas ceļš katram cilvēkam ģimenē, pat tad, kad notiktu, ka kāds konkrēts cilvēks ģimenē ir pret Dievu - ir iespēja atgriezties, un ģimenē šī iespēja ir vēl lielāka, jo tur centrā ir sakraments, jo ģimeni veido pats Dievs.

Sapņi un gari 2.

Sapņi un gari 2.

Tēmas turpinājums...

Kad ar sapņiem viss ir skaidrs... Bet varbūt pēkšņi kāds kliegs: "Bet taču Svētajos Rakstos eņģelis atnāca pie svētā Jāzepa sapņi!" un ar uzvarētāja skatienu paskatīsies apkārt.

Tā nav nekāda problēma, jo pie sv. Jāzepa atnāca eņģelis. Kāda ir eņģeļa daba? Viņš ir gars. Tāpēc viņš ir persona. Cilvēks arī ir persona, jo viņam ir taču garīgā dvēsele. Personas var satikties tikai un vienīgi gara līmenī, konkrēti patiesības līmenī. Tad, es ceru, ka jau viss ir skaidrs - eņģelis nav sapnis, viņš ir persona. Tad ja divas personas satikās, satikās patiesībā, un viens otru neuzskatīs par sapni. Kas būtu, ja būtu tieši pretēji? Šo jautājumu atstāšu tiem, kuri par neko negrib pieņemt patiesību.

Un tagad gari...

Kāds teica: "Pa manu dzīvokli kāds staigā, kaut gan tur neviena nav. Ko darīt?"

Atbildei būs trīs elementi. Pirmais: ir tādi rēti gadījumi, kad Dievs atļauj kādai dvēselei, kura ir šķīstītavā, parādīties šeit virs zemes, piemēram, tā kā šis cilvēks izskatījās. Un tā, lai būtu konkrēti: kādā pilsētas bibliotēkā darbiniece redzēja kapucīnu tēvu, kas meklēja kādu grāmatu. Viņa nebrīnījās, jo netālu ir kapucīnu klosteris. Bet ieraudzīja, ka šis tēvs atstāja izvilktu no plaukta vienu grāmatu, bet pats laikam aizgāja. Tad kundze paņēma grāmatu un ieraudzīja kādu lapiņu, kas ir iekšā. Uz lapiņas bija uzrakstīti sv. Mises nodomi. Viņa saprata, ka tā ir nopietna lieta un vistuvākajā laikā aiznesa šo lapiņu uz klosteri. Tur viņai pajautāja, kā saucas šis tēvs, kuram vajadzētu atdot šo lapiņu? Sieviete nezināja, bet kad ļoti precīzi aprakstīja viņa izskatu, brālis kapucīns teica, ka šis tēvs jau nomira pirms pāris gadiem. Brāļi kapucīni pateicās šai kundzei un tuvākajās dienās celebrēja svētās Mises šajos nodomos, kuri bija uzrakstīti uz lapiņas. Laikam tēvs līdz nāvei nepaspēja svinēt šīs sv. Mises, jo lapiņa pazuda - vienkārši viņš to ielika šajā grāmatā no bibliotēkas. Un labais Dievs tā atrisināja šo problēmu.

Citreiz arī kāds brālis atnāca un lūdza rožukroni. Tad ja ir tādas vai līdzīgas situācijas - tad ir jālūdzas - līdzīgi kā ar šiem sapņiem (kaut gan cita lieta). Vai piemēram kāds staigā - jālūdzas par dvēselēm šķīstītavā, pat konkrēti par šo dvēseli, pat ja ir šaubas - lūgšana vienmēr nesīs labus augļus.

Otrais elements - ļoti vienkāršs bet vissvarīgākais: cilvēkam pašam ir jādzīvo Dieva žēlastības stāvoklī, tas nozīmē - bez smagiem grēkiem, un tie, kuri iet uz baznīcu, zina kā to sasniegt un kā palikt šajā stāvoklī.

Trešais elements - labi būtu katru gadu vienkārši pasvētīt māju vai dzīvokli, palūgties kopā ar priesteri, parunāt un uzdot vēl citus jautājumus, pie garšīgas tējas.

piektdiena, 2017. gada 29. decembris

Sapņi un gari

Sapņi un gari

Ziņā par pārdomām un fantāzijām (šeit) tika parādīts, kas notiek ar cilvēka dzīvi, ja viņš pieņems par patiesību katru jaunu informāciju, katru jaunu domu, kura parādījās dvēseles maņās. Un mēs zinām, kāda vara cilvēkā, konkrēti cilvēka garā, var meklēt, atrast, saprast un pieņemt patiesību. Bet ko darīt, ja cilvēki runā par sapņiem un gariem?

Kāds cilvēks teica, ka sapņos redz kādus tuvus cilvēkus, kuri jau nomira, un protams šis cilvēks ticēja sapņiem. Vai tas ir pareizi?

Man ir viens jautājums: vai sapņi rāda patiesību, vai fantāzijas? Vai tās ir pārdomātas domas, kurās tika atrasta patiesība, un tāpēc cilvēks ne tikai tic šīm domām, bet sekos, jo ja tā ir patiesība, tad tai ir jāseko?

Bet ja sapņi nav pārdomātas domas, bet fantāzijas, kuras parādas neatkarīgi no cilvēka, tad vai tām ir jāseko? Vai būs labi, ja kāds cilvēks sekos kādām miglām, par kurām ir tikai viena skaidra lieta, ka tā nav patiesība? Vai cilvēks, kas dara kaut ko pret patiesību (tas arī nozīmē, ka pret Patiesību), izražos kaut ko labo?

Ja kāds veido attiecības ar citiem cilvēkiem pēc savas fantāzijas, nevis pēc patiesības, iznīcinās pats sevi. Jo tā ir dzīve pēc miesas un tā beigsies ar miesas nāvi, bet arī ar dvēseles mūžīgām mokām ellē.

Tad ko darīt ar sapņiem? Lūk, kad parādas kāda doma cilvēka manās (jo piemēram cilvēks kaut ko redzēja vai dzirdēja), ir labi, ja tā tam ir jānotiek. Bet ja cilvēks nepārstrādās šo domu ar prātu, savā garā, Dieva priekšā, lai atrastu patiesību, kad cilvēks sāks fantazēt, sākas fantāzijas, kuras var vest uz grēku, pat uz smago grēku. Bet sapņi? Nu, taču tie ir fantāzijas. Tad kāda vienīga atbilde? Lūgšana - būt kopā ar Dievu, bet atmest fantāzijas, kas ved uz grēku. Jālūdzas.

Tēmu turpināšu...

Pārdomas un fantāzijas

Pārdomas un fantāzijas

Sākumā uzrakstīšu divus piemērus.

Pirmais. Pirms daudziem gadiem es nopirku kādā veikalā vienu baltmaizi un vienu pienu (1 L). Pārdevēja paskatījās uz mani ļoti nozīmīgi un ar lielo līdzjūtību teica: "Cik jūs maz ēdat..." Viņa domāja, ka visi mūki (divi vai trīs) kopā vienā klosterī ēdīs šodien tikai šo baltmaizi un dzers piena 1 L. Mani vārdi, ka es pavisam nekā no nopirktā neēdīšu, tikai komplicēja situāciju. Bet situācija bija vienkārša. Viens tēvs mani sūtīja uz veikalu, lai es nopirktu šo maizi un pienu, jo viņš to ēd.

Citreiz es nopirku ļoti daudz, starp citiem desu, maizi, sieru, ļoti daudz konfekšu, sulas - kopā kādus 4 lielus maisus. Un pārdevēja skatījās uz mani un uz produktiem, uz mani un uz produktiem, un tā vēl dažas reizes ar ļoti lielo jautājuma zīmi acīs. Mani vārdi: "Es praktiski nekā no tā neēdīšu" tikai komplicēja situāciju. Jo mīļā pārdevēja bija laikam pārliecināta, ka nabadzīgie mūki to ēdīs (varbūt uzreiz?). Patiesība bija ļoti vienkārša un protams pavisam cita. Notika bērnu rekolekcijas un tas viss bija priekš bērniem.

Tādus piemērus varētu rakstīt un rakstīt tūkstošiem. Bet tos es šeit uzrakstīju, lai parādītu, ka cilvēks, kādā veidā, automātiski vai neapzināti dara mazu kļūdu, kad informācijas, kuras saņēma pateicoties maņām (redze, dzirde, oža, garša un tauste), uzskata par patiesību. Bet tā ir kļūda, jo tas, kas ir spējīgs meklēt, atrast, saprast un pieņemt patiesību ir prāts, nevis kāda maņa. Prāts atrodas garā, cilvēka dvēseles dziļumos, un tā ir galvenā no trījām garīgām varām, jo vēl ir atmiņa un brīva griba.

Varbūt kādam tas izskatas smieklīgi runāt vai rakstīt par tādām nevajadzīgām lietām it kā nesaistītām ar dzīvi. Bet tomēr, bet tomēr.

Ja cilvēks neiemācīsies meklēt patiesību, veidot savu domāšanu, pārdomāt visas lietas un problēmas, tad var notikt, ka atnāks kāds otrais un pateiks kaut ko šim pirmam, ko redz vai dzird, un rezultātā pirmais ļoti pārdzīvos to, ko teica otrais. Bet es domāju, ka šajā situācijā ne pirmais ne otrais pat nemēģināja meklēt patiesību ar prāta palīdzību, bet vienīgi strīdēsies par to, ko redzēja, vai dzirdēja. Tomēr vienkārši tās ir tikai fantāzijas. Kad cilvēks katru domu pados prātam, lai prāts to apstrādātu un atrastu patiesību, notiks pārdomas un cilvēks atradīs patiesību.

Vēl vairāk, ja cilvēks ir kristīts un tic uz Jēzu Kristu, jo tad cilvēka prāts ir Baznīcas ticības apgaismots, lai atrastu un saprastu ne tikai patiesības par šo pasauli, bet arī patiesības par pašu Dievu, patiesības, kuras pats Dievs ir atklājis un deva Baznīcai, lai Tā tās sargātu un mācītu.

Ja cilvēks "sēž" tikai savās maņās un nevar iet tālāk, lai apstrādātu katru savu domu, tad vienkārši neatradīs patiesību. Lai atrastu patiesību un īstenībā lai dzīvotu vienotībā ar Dievu, ir jādzīvo pēc gara - gars nav tomēr kāda labsajūta, vai fantāzijas, miglas, vai abstrākcijas. Pateicoties tam, ka cilvēkam ir gars, Dievs vēlas satikties ar cilvēku viņa garā. Dzīve pēc gara atvēr cilvēku uz Svēto Garu, uz dzīvi pēc Svētā Gara. Ja kāds domā, ka tam ir vajadzīgi kādi diplomi, sertifikāti, līderu kursi, darbs universitātē vai kādu prezidentu atzinība, tad kļūdas.

Un šīs lietas, par kurām es šodien rakstīju, strādā 24 stundas dienā. Ja kāds domās, ka tomēr nē, un būvēs savu dzīvi uz maņām, kritīs - nav citas iespējas.

ceturtdiena, 2017. gada 28. decembris

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 14.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 14.

Pats Jēzus - parādīdams Krustā Sistā tēlā - aicināja Veroniku, lai tā arvien labāk saprastu un praktizētu tikumus. Viņš tai atgādināja arī, lai tā visu darītu aiz paklausības, jo caur to Viņš iedos tai daudz žēlastību.

Ceļā, kurā garīgā dzīve tika virzīta arvien vairāk uz iekšu, sevišķi liela loma bija lūgšanai. Veronika pasvītroja, ka līdz šim viņa nezināja, kas ir lūgšana. Jo viņa iegāja lūgšanā ar savām darīšanām un ar savu gribu. Tomēr Kristus deva mūķenei zināt, ka to vietā ir jābūt garīgajai nabadzībai, lai pazītu Dieva gribu un lai to pildītu. Jēzus mācīja Veronikai, ka patiesa lūgšana ir iesakņota tīras Dieva gribas meklēšanā. Lai izturētu nemitīgajā lūgšanā, ir jābūt nomodā, lai garīgajā nabadzībā atmestu patmīlību, cilvēku uzskatus, jūtīgas piesaistīšanās šīs zemes lietām un katrai pārejošai lietai. Cilvēkam ir jābūt viena doma virzīta uz Dievu. Bez šo nosacījumu izpildīšanas nav patiesas lūgšanas. Šīs lūgšanas augļi - Veronikas dzīvē - bija dažādi tikumi, kā piemēram pazemība. Pats Kristus mācīja Veronikai par to un lūgšanā atklāja mūķenei savu pazemīgu sirdi, kurā Veronika varēja skatīties sevi un savu dzīvi "kā spogulī". Jāpiemin arī vissvarīgāka lūgšana - Euharistija. Tajā nāk Jēzus Kristus savā Miesā un savās Asinīs, un Viņš atklāj sevi kā Dieva Mīlestību, vienīgu pestīšanu, pestīšanas ceļu un Pestītāju visiem, kuri vēršas pie Viņa.

"Dienasgrāmatas" saturs atklāj lielu un intensīvu Kristus darbību Veronikas dzīvē. Mūķene, līdzdarbodama ar Jēzus žēlastību, pilnīgi padevās un stiprinājās Dieva gribā, gara nabadzībā, praktizēja pazemību, aizliedzās un gribēja pieņemt ikkatru ciešanu Dievam par godu. Par Veroniku, kā par savu līgavu, Jēzus "rūpējās un vienojās ar viņu tādā veidā, ka nebija brīža, kurā Viņš nedarītu mūķenē jaunu lietu". Jēzus, caur savu mīlestību, deva Veronikai piedalīties Dieva lietās un vienlaikus darīja, ka Viņa vienotība ar mūķenes dvēseli arī virzījās uz iekšu, uz dzīlēm.

Vienošana ar Dievu bija saistīta tomēr ar ciešanām. Svētā Veronika līdzināja lielas ciešanas, kuras pieredzēja, skolai, kurā jāmācās visi tikumi, bet vienlaikus jāaizmirst par sevi. Veronikas prātā jau nekas nepalika, ka vienīgi Dievs. Viņa jūta tādu vienotību ar Dieva gribu, ka līdzināja to neatraisāmajam samezglojumam, kurš saistīja dvēseli ar Dievu. Veronika saprata, ka Tas ir Dievs, Kas pārveidoja mūķenē visu, bet viņa pati neko nevarētu izdarīt. Dievs arī atņēma viņai netikumus tā, lai tie viņu jau neapgrūtinātu. Šajā šķīstīšanā Veronika jūta lielas ciešanas, bet tās nesa viņai daudz lielāko labumu.

trešdiena, 2017. gada 27. decembris

Kāds ir vārdu svars?

Kāds ir vārdu svars?

Kāds brīnišķīgs cilvēks lasīja daudz grāmatu. Viņam laikam tik patika lasīt, ka gribēja turēt šīs grāmatas tuvu pie sevis. Tāpēc viņa dzīvoklī grāmatas bija visur, uz visiem (gandrīz) krēsliem un galdiem, reti uz plauktiem. Jo viņš ņēma grāmatu no plaukta, bet grāmata pati neatgriezās savā vietā.

Kādreiz atnāca viņa koleģis, paskatījās apkārt un teica: "Nu bet kur es sēdēšu?" "Šeit - teica saimnieks - un piecēlās, un parādīja savu krēslu - lūdzu, šeit!" "Nu bet tu?" "Es stāvēšu - saka saimnieks - visu dienu sēdēju". "Bet es tā negribu - saka ciemiņš - es atnācu ciemos un būtu ļoti slikti, ja saimnieks savās mājās nevarētu sēdēt". "Ko tad darīsim - saka saimnieks - kā šo situāciju atrisināt?" "Vai tu nevari vienkārši ņemt visas šīs grāmatas no šiem krēsliem un nolikt uz plauktiem?" "Skaista ideja - saka saimnieks - bet man patīk lasīt, man patīk, kad grāmatas ir tuvu". "Bet ja trīsdesmit grāmatas guļ viena uz otras, tad zem šī smaguma sabojāsies!" "Nē, - atbildēja saimnieks - nesabojāsies"...

Ziniet, pēc dažiem mēnešiem, ciemiņa vārdi sasniedza laikam jau tādu smagumu, ka saimnieks visas grāmatas nolika uz plauktiem.

Ciemiņš redzēja, ka labi ietekmē saimnieku, tāpēc turpināja sarunas par nākamām lietām. Ko Jūs teiksiet? Vai ciemiņš labi darīja? Varbūt saimniekam tikai traucēja? Vai viņi nevarētu parunāt par kaut ko citu? Vai viņiem patika zaudēt laiku?

Lai šis stāsts būtu pilnīgāks, es vēl pateikšu, ka šie divi bija brāļi diezgan lielā ģimenē, kur vienmēr visi rūpējās viens par otru, vismaz mēģināja to darīt.

Šis stāsts, varbūt, nav pārāk gudrs, bet vai cilvēku sarunas vienmēr ir ļoti gudras? Labi būtu, ja būtu gudras. Tomēr, kā ir redzams, šis stāsts ir par to, ka vajag runāt savā starpā arī par ļoti vienkāršām lietām, palīdzēt viens otram ar vārdiem, kuriem ir tāds svars, kas neiznīcina, bet pieaug ar laiku, jo tos vieno mīlestība. Mīlestības darbus dara pati mīlestība, cilvēka darbs jau ir tikai maza niecība.

Tādiem darbiem ir vajadzīga pacietība, izturība, vienkāršība, pazemība un miers - tikumi, kurus baro un atdzīvina žēlastība. Lai tos un citus tikumus attīsta mūsos Dievišķais Bērns.

otrdiena, 2017. gada 26. decembris

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 13.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 13.


Marija, gribēdams līdzināt Veroniku Jēzum, deva viņai iekšējas nabadzības programu, kurā bija pieci principi. Pirmais princips - nemitīgi dzīvot sevis un savas niecības pazīšanā, ar pateicību Jēzum un Marijai. Otrais princips - mūķenei ir jādzīvo uzticībā, lai būtu gatava upurēt savu dzīvi Dieva mīlestības dēļ. Viņas piemērs ir Jēzus Kristus. Trešais princips - jābūt brīvai no sevis, bet jābūt tikai Dieva lietās. Mūķenei ir jādzīvo starp ciešanām, lai piedalītos tīrā mīlestībā. Ceturtais princips - ir jāpazīst Dievs un sevi pašu, savu niecību. Mūķenei ir jābūt izturīgai un pazemīgai ciešanās un cīņās, lai sasniegtu katra tikuma virsotni. Piektais princips - attiecās uz mīlestību, kas ir galvenais tikums un visu tikumu karaliene. Šī programma, līdzīgi kā citas "regulas" saņemtas no Jēzus un Marijas, ir Veronikas - kā līgavas - dzīves sastāvdaļa. Tāpēc starp citām mistiskām žēlastībām bija arī tādi principi, kuri sīkumainā veidā rādīja garīgās dzīves attīstības ceļu.

Šis garīgās attīstības etaps bija saistīts ar Veronikas kā "vidutājas" aicinājuma turpinājumu, kurā viņa aizlūdz par grēciniekiem un ņem uz sevi gandarīšanas vissmagāko sodu ("sodu sods"), kas bija attālinājuma no Dieva sajūta. Tas bija pāri visiem sodiem un ciešanām arī tāpēc, ka bija līdzīga sodam, kurā dvēsele zaudē Dievu uz mūžību. Veronikas dvēsele atradās it kā vistumšākajā cietumā. Tam pievienojās vēl citas mistiskās žēlastības, kā "mīlestības šķīstītava" (1705. gadā), vai brūču un sāpju rokās, kājās un sirdī atjaunošana, kas veda uz vienotību ar Dievu, kam līdzi gāja dvēseles pārveidošana Dievā. Dvēsele tik ļoti bija Dieva lietās, ka, kad pēc ekstāzes atgriezās pie sevis, viss likās viņai jauns.

Šajā ceļā, lai garīgo dzīvi arvien vairāk virzīt uz iekšu, Dievs veidoja Veronikā tīru ticību, kura arī, caur mūķenes pilnīgu garīgo nabadzību, veda uz vienotību ar Dievu. Tāpēc Veronika pieņēma par savējiem svētā Pāvila vārdus: "Vivo ego, iam non ego, vivit vero in me Christus" (sal. Ga 2,20). Visas iekšējas cīņas un grūtības - pārdzīvotas ar ticību - deva tik daudz spēka, ka mūķenei vieglāk gāja nākamas iekšējas cīņas. Tīra ticība pilnveidoja dvēseli un atklāja paslēptus tajā nepilnības. Tai bija vēl cita loma. Kā Veronika rakstīja: "Tīra ticība ir mīlestības akts, kurš tur dvēseli tik vienotu ar Dievu, ka viss tas, ko cilvēks dara, darbojas, domā, nekad mūs neattālina no Dieva". Tad tīra ticība turēja mūķeni nemitīgās attiecībās ar savu Līgavaini, atvēra viņas dzīvi Jēzus mīlestības darbībai.

Dieva mīlestības pieredze darbojās tā, ka Veronikas dvēsele, "paslēpta" mīlestībā, jūta, ka tā jau vairs nebija sev un sevī, bet, kā kapucīne pati rakstīja, tā pārveidojās mīlestībā - caur to, ka mīlēja. Šī pārveidošana tomēr bija patiesa "moceklība", kas piederēja visgrūtākām ciešanām, bet arī tā bija iespēja dziļi nožēlot to, ka mūķene ne vienmēr pildīja Dieva gribu.

Veronika arvien vairāk atvērās Dieva mīlestības darbībai un tas nesa labus augļus. Mūķenē auga mīlestības tikums, sevišķi tad, kad "patiesi tika darīta ar tīru un taisnu nodomu darboties Dievam par vienīgo tīro godu". Mīlestība pievilka pie sevis un attīstīja citus tikumus. Mīlestības tikums prasīja no kapucīnes nemītīgu darbību, lai tas augtu. Mīlestības darbu augļi bija jaunie spēki, dziedināšana, miers un prieks, zaudēja spēkus netikumi, Veronika varēja atklāt paslēptas domas, kuras nebija Dievam par godu. "Dienasgrāmatā" mūķene pasvītroja, ka darot tā jāparāda prieks, ir jābūt vienmēr gatavai parādīt mīlestību pat tad, kad iekšā cilvēks jūstu kaut ko citu. Nekad nedrīkst parādīt, ka mīlestības darbi ir saistīti ar ciešanām, lai neievainotu citus. Veronika pasvītroja arī, ka nepietiek tikai atbildēt uz kāda lūgumiem, bet ka vajag meklēt iespēju realizēt šo tikumu un tajā ir jābūt dedzīgai. Veronika raksta, ka mīlestības darbi pret tuvākajiem ir iespējami caur sevis pazīšanu, jo caur to viņa uzvarēja savas vajības, patmīlību, atkarību no cilvēkiem. Viņa ticēja, ka tad, kad sapratīs savu niecību, būs uzticīga Dievam.

sestdiena, 2017. gada 23. decembris

Kunga Eņģelis

Kunga Eņģelis

Šodienas vārds ir:

"...un viņš runāja, slavēdams Dievu".

Vakar vakarā es jau rakstīju par Svēto Garu. Šodien vēl dažus vārdus.

Mūsu vārdiem ir jābūt sālītiem, tas nozīmē, ka mūsu vārdiem jāiziet no mūsu līdzdarbošanās ar Svēto Garu. Nekad nav ko gaidīt, ka atgriezīsim pasauli, ja mēģināsim kļūt līdzīgi pasaulei. Nekad neienesīsim prieku neviena cilvēka dzīvē, ja runāsim pasaules valodā. Katrs var savu domāt, protams, un runāt, kā grib, protams. Pateicība Dievam. Un meklēt patiesību? Protams. Pateicība Dievam.

Ja kāds nezin, kas ir pasaule, tad tas ir šī realitāte, kas pretojas Dievam un kur ir dzīve pēc miesas. Daudzus vārdus runā cilvēks un daudzus darbus dara, bet par visu atbildēs Dieva priekšā. Labākais ceļš - pildīt Dieva gribu, jo tad pazemīgs cilvēks paļausies uz Dieva žēlsirdību. Es nezinu - brīnīties vai nebrīnīties - kad cilvēks, aicināts uz svētumu (katrs ir aicināts uz svētumu), maz vērtē šo aicinājumu un laikam to saprot kā piekto kāju pie galda, tas nozīmē, ka būtisko cilvēks saprot kā mazsvarīgo. Un mazsvarīgo pieņem sevī kā nepieciešamo. Tukstošiem salmu kilogrāmiem pieņem un citiem šos salmus atdot, laikam būdams pārliecināts, ka tikai tad būsim laimīgi un citi mūs augsti vērtēs.

Rezultātā cilvēks zaudē, jo salmus uzskatīja par patieso vērtību. Un lai nebrīnas, kad viņam pateiks: paldies, tu mums jau neesi vajadzīgs, tu nesekoji patiesībai. Diezgan ātri mēs ieraudzījām, kas tu esi, mēs negribam draudzēties. Meklē draugus citur.

Tie no Jums, kuri lasīja par svēto Veroniku Džuljāni (es brīvā laikā turpināšu tulkot savu maģistra darbu), ieraudzīja, ka cilvēkam tik daudz ciešanu vajag (protams, vienam ir vairāk, otram - mazāk), lai Dievs šķīstītu cilvēka dvēseli un lai cilvēks, tālāk sekojot Jēzum, pazemībā pieņemtu Dieva gaismu un arvien lielāko vienotību ar Viņu. Vajadzīga ir ļoti liela pazemība, klusums, pazemošana, miesas mērdēšana, nabadzība garā, ir jāatstāj šī pasaule. Vajadzīgi gadi, vajadzīgi gadi, lai pēc smaga darba ar sevi cilvēks būtu gatavs drusciņ evaņģēlizēt citus.

Zaharijs visu savu dzīvi gaidīja nezinādams, ka tieši tā būs, lai dziedātu Dievam par godu: 
 
"...un viņš runāja, slavēdams Dievu".

Tā ir Dieva liela dāvana, bet sākumā, gadiem ilgi, jāmācās pieņemt no Dieva rokām mazās dāvanas (tās, ko mēs redzam, ir mazās lietas, jo Dieva darbi un dāvanas ir lielas). Labāk tad iet lēni Dieva gribā, nekā lēkāt bez Dieva un visu bezjēdzīgi zaudēt.

Rīt Dieva vārds mums atklāj šo notikumu, kurā tika izteikti cilvēka vārdi, vislielākie cilvēka vārdi, kādi bija, ir un būs šajā pasaulē un kurus var līdzināt tikai ar priestera vārdiem svētās Mises laikā, konsekrācijas vārdiem (bet īstenībā tie ir Jēzus vārdi).

Kādi tad ir šie vissvarīgākie cilvēka vārdi visā vēsturē? Jūs zināt šos Marijas vārdus, jo jūs tos skaitāt "Kunga Eņģelis" lūgšanā katru dienu:

"Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc Tava vārda".

Priecīgus Kristus Dzimšanas svētkus visiem Cien. Lasītājiem!

piektdiena, 2017. gada 22. decembris

Kādu prieku mēs meklējam?

Kādu prieku mēs meklējam?

Šodienas Dieva vārds bija:

"Augsti slavē Kungu mana dvēsele
un mans gars gavilē Dievā manā Pestītājā".
Dieva Māte Marija, kura dzīvoja šajā pasaulē, priecājās Dievā. Tas bija un palika prieks Svētajā Garā. Par to es vakar vakarā uzrakstīju dažus vārdus. Vai pasaulei ir vajadzīgs Dievs? Protams! Vai pasaule meklē Dievu? Nemeklē. Vai pietiek runāt pasaules valodā, lai evaņģēlizētu? Tā ir kļūda. Evaņģēlizācijas valoda ir viena - tā ir Svētā Gara valoda.

Evaņģēlijā Jēzus mums atgādina, ka Viņa mācekļi nav no šīs pasaules. Tie, kuri pieņēma Jēzus Evaņģēliju un ieticēja, ka Tēvs Viņu ir sūtījis, nav no šīs pasaules. Kaut gan tie dzīvo šajā pasaulē, bet taču Jēzus lūdzās, ne lai Tēvs tos paņemtu no šīs pasaules, bet lai tos pasargātu no ļaunā.

Labi būtu, lai tie, kuri grib evaņģēlizēt, neaizmirstu, kādās lietās viņi grib piedalīties, ko viņi grib runāt ar savu muti, uz ko grib pārliecināt klausītājus. Cik viegli ir cilvēkiem atstāt dialogu, atstāt patiesību. Pavisam cita lieta ir meklēt dialogu, tikšanās patiesības līmenī, mīlestībā, bet no otras puses neko tādu nesaņēmt, nesaņēmt signālu, ka otrā puse arī grib dialogu un patiesību. Tā arī ir informācija, ka otra puse kaut ko tādu kā patiesība negrib pieņemt, pat negrib dzirdēt par patiesību.

Lai būtu evaņģēlizācija, jāsludina Kristus vārds - sākumā mazā Baznīcas kopienā, jo evaņģēlizatoriem pašiem jāpadodas evaņģēlizācijai. Tad būs drošība, ka tie kuri klausās, dzirdēs labo vēsti par Jēzu Kristu. Kad kādā cilvēkā dvēselē darbojas Svētais Gars, Kas palīdz cilvēkam atgriezties, tad ticīgajiem jāparāda sava dzīve no ticības, lai šis jauns vājš ticīgais varētu lēnītēm augt ticībā un citos tikumos. Šim jaunam ticīgajam jāparāda dzīve no ticības, kā rakstīja Apustulis Jēkabs. Un šai dzīvei ir jābūt skaistai. Par kādu skaistumu jūs domājat? Jā, skaistums ir no patiesības, no Svētā Gara. Šeit pat daudz skaidrot nevajag, jo katram cilvēkam ir prāts kā garīgā vara, galvena vara cilvēkā, vara, kura meklē, atrod, saprot un pieņem patiesību. Tad patiesa dzīve, dzīve Dieva gaismā, ir tas, kas ir vajadzīgs ikkatram cilvēkam, pat tad, ja viņš to nemeklētu.

Cilvēks, kas ir evaņģēlizēts, var pajautāt: "Vai es varu priecāties tā, kā Dieva Māte, kura dziedāja <Augsti slavē Kungu mana dvēsele, un mans gars gavilē Dievā manā Pestītājā>? Lūdzu, parādiet man šo prieku, parādiet man jūsu dzīvi no ticības". Vairāk jautajumu nav.

Kāds Dieva vārds būs rītdienai?

"...un viņš runāja, slavēdams Dievu".
Liels paldies Cienījāmiem Lasītājiem par to, ka Jūs lasat šo blogu. Decembrī, līdz šai dienai, abos blogos, bija jau vairāk nekā 1500 lapu skatījumu.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 12.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 12.

Šajā pārveidošanā Veronikai bija tikai viens atbalsta punkts, kā viņa pati rakstīja, "tā bija tīra un plika ticība, akla paklausība biktstēvam un uzticība mīlestībai". Mūķenē parādījās nāves vēlme, bet Jēzus gatavoja viņai citu nāvi: "nāvi sev pašai, gara nāvi". Tādā veidā Viņš ieveda Veroniku jaunajā ciešanas veidā, ciešanās aiz mīlestības, jaunajā moceklībā. Pieredzēdama to viņa jūta Dieva mīlestības darbību, kura iegāja dvēseles dzīlēs, kad dvēsele vienojās ar Dievu. Veronika saņēma no Dieva arī sevišķas pavēles, lai viņa pārvarētu lietas saistītas ar miesu, maņām un patmīlību un lai viņa neņemtu vērā cilvēku uzskatus, bet lai viņas gars varētu līdzdarboties ar Dieva mīlestību. Veronika pilnīgi padevās Dieva gribai, lai Dieva mīlestība kļūtu viņā par katras darbības principu, līdzekli un mērķi, kā arī par pilnīgas garīgās atjaunotnes avotu.

Veronika saņēma arī tādas žēlastības, ka maņas gandrīz nevarēja tās pamanīt. Veronika pieredzēja Dieva intimos apskāvienus dvēselē, pieredzēja arī sirds apmaiņu - "ievainotas sirds" vietā viņa saņēma "mīlošo sirdi" (1697. gada 2. majiā), viņa dzēra šķīdrumu no Jēzus sāna (1697. gada 12. augustā), viņa saņēma arī brūces (1700. gadā) un Kristus Ciešanu rīkus sirdī (1703. gada 6. februārī), Marijas sāpju septiņus zobenus (1710. gadā), zīmogu un trīs burtus: V (Dieva griba - "volontā"), F (uzticība - "fedeltā"), O (paklausība - "obbedienza") (1711. gadā).

Dieva delikāta apskāviena žēlastības laikā Veronika pieredzēja sevī Dieva dzīvi bez domāšanas par šīs pasaules lietām. Visa viņas dvēsele bija vienota ar Dievu, Kurš "ieleja" viņā savu mīlestību kā visdārgāko balzamu. Pateicoties tam dvēselei likās, kā pārietu no nāves dzīvē, kā augšāmceltos. Viņas dvēsele pazina savu niecību un nespēcību, lūdzot Dievu par žēlsirdību sev un visām dvēselēm.

Cita no šīm žēlastībām bija sirds apmaiņu žēlastība. Sakarā ar to Veronika pieredzēja daudz ciešanu, kuras gandrīz kļūva par viņas "atpūtu". Pieredzēdama to viņa lūdza Kungu, lai Viņš dotu mūķenei vēl vairāk krustu un ciešanu, jo tās palielināja viņas spēkus.

Pēc svētās Komūnijas kapucīne bieži pieredzēja ekstāzi, kuras laikā viņa redzēja Kristus vissvētākās brūces. Enģeļi vāca šķīdrumu, kas tecēja no brūcēm, zeltos biķeros, un Kungs ļāva garšot to dvēselēm, kuras ir Viņam sevišķi dārgas. Šo žēlastību saņēma arī Veronika, kura caur to arvien stiprāk iegāja Jēzus Upura dinamikā, arvien dziļāk un pilnīgi vienojās ar šo Upuri.

"Dienasgrāmata" stāsta arī par noslēptām sirds brūcēm, kuras svētā saņēma. Dievs, tās atjaunodams, gatavoja Veroniku visiem darbiem, kuras Viņš nolēma mūķenē darīt.

Sākdams no 1695. gada 26. majia Veronika sāka saņemt Kunga Ciešanu kārtējus rīkus ierakstītus savā sirdī. Pēc biktstēva pavēles viņa uzzīmēja, kā izskatās viņas sirds ar šiem ierakstītiem rīkiem. Tur bija: naglas, amurs, [...] šķēps, švamme, patagi, kolonna, Marijas sāpju septiņi zobeni.

Veronika, kā arī pārējas klostermāsas, nevarēja šajos laikos katru dienu pieņemt svēto Komūniju. Tomēr viņa pieredzēja tās sekas garīgā svētā Komūnijā svētās Mises laikā. Kopš 1697. gada bieži pieņēma garīgo Komūniju gandrīz kā parastā, sakramentālā veidā, no sava Sargenģeļa rokām. Vēlāk - kopš 1703. gada - no Bērniņa Jēzus rokām, bet kopš 1710. gada - no Marijas rokām, kuras loma Veronikas garīgajā dzīvē kļuva neparasti lielā. Veronika, kuru Vissvētākā Jaunava Marija ieveda Svētās Trīsvienības kontemplācijā, parakstījās kā "Tēva meita, Vārda līgava, Svētā Gara skolniece". Kopš 1700. gada, kad pieredzēja visgrūtākos brīžus, Veronika saņēma jaunu vārdu: "Veronika no Jēzus un Marijas" (1702. gada 24. decembrī), neilgi pēc tam viņa kļūva par "Marijas novīciju" (1703. gadā). Nākamas žēlastības, pārdzīvotas kopā ar Dievmāti, bija: Jēzus, Marijas un Veronikas siržu vienotība (1705. gada jūlijā), Veronika redzēja zīmogu, uz kura bija uzrakstīts: "žēlastības Avots" kā citu speciālo žēlastību pasludinājumu (1711. gadā), vēlāk Kristus Asins un Marijas asaru biķera vienotība (1712. gadā). Beidzot Veronika sāka pieredzēt mistiskās žēlastības kopā ar Marijas dvēseli (1715. gadā).

Caur Marijas rokām Veronika salika arī upurī Dievam sevi pašu, lai viņa varētu izpildīt visu, ko Dievs viņai pavēlēja, kā arī Veronika apsolīja gandarīšanu par saviem grēkiem. Jēzus un Marijas priekšā viņa atsakās no savas gribas.

Jāpasvītro, ka Veronika bija dažu klostermāsu audzinātāja un šīs klostermāsas sevi sauca par Sāpju Dievmātes meitas un klostermāsas. Viņu vārdā Veronika uzrakstīja dokumentu, kurā viņa apsolīja dzīves labošanu, precīzi ievērot klosterdzīvi un paklausību, kā arī vienotību mīlestībā.

ceturtdiena, 2017. gada 21. decembris

Cilvēki satiekas patiesībā.

Cilvēki satiekas patiesībā.

Šodienas Dieva vārds no svētā Lūkasa Evaņģēlija bija:

"No kā man tas, ka mana Kunga Māte nāk pie manis".

Diena sākās ar svēto Misi, kurā mēs lasījām Evaņģēlija fragmentu, kurā tika aprakstītas Dievmātes un Elizabetes tikšanās. Svētais Gars, Kas ir Svēto Rakstu autors, parādīja mums, bet sākumā šīm svētām sievietēm, savu nemitīgo darbību, kaut gan brīžos, ka šis, mēs varam mācīties par Viņa darbību, kura notiek individuāli ikkatrā cilvēkā, gan brīnišķīgi, gan neatkārtojami.

Var pateikt, ka pateicoties šim fragmentam, mēs kļūvam liecinieki tam, kā dzīve kļūst par Evaņģēliju, jeb Evaņģēlijs ir cilvēku patiesa dzīve Dievā.

Šis pats Svētais Gars pārveido mūsu dzīvi, lai tā kļūtu par patieso Evaņģēliju, par pestīšanas vēsturi un lai īstenotu to, mums ir dota Baznīca, kuru taču no paša sākuma vada Svētais Gars. Baznīca mums māca, kā satikties ar Dievu un kā satikties ar cilvēku. Cik bagāta ir diena, kurā mēs satiekamies ar Dievu, sevišķi svētajā Komūnijā. Cik bagāta ir diena, kurā mēs satiekamies arī ar cilvēku, satiekamies protams patiesībā. Jārūpējas par to, lai nebūtu dienas, kura nebūtu bagāta, bez šīm tikšanām.

Cilvēki, kuri meklē patiesību, kuri īstenībā vēlās izpildīt Dieva gribu, satiekas līdzīgi kā Marija ar Elizabeti, bet tur bija arī Jēzus un Jānis Kristītājs. Tādas tikšanās, kuras ir Svētajā Garā, nes arī Svētā Gara augļus, starp citiem prieku, kas paliek, jo ir iesakņots Dievā.

Dzīve Svētajā Garā ved cilvēku uz Dieva gribas izpildīšanu. Un mēs to labi redzējām visu cilvēku - kuri šodien satikās - dzīvē, sevišķi Jēzus - Kas ir patiess Dievs un patiess cilvēks - dzīvē. Tā bija dzīve, šeit virs zemes, līdz viss, ko Dievs nolēma, piepildījās. Lai visu turpinātu Debesu Valstībā.

Rītdienas Dieva vārdi:

"Augsti slavē Kungu mana dvēsele
un mans gars gavilē Dievā manā Pestītājā".

Marija, palidzi mums pildīt Dieva gribu un priecāties Svētajā Garā.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 11.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 11.


1.4. ARVIEN DZIĻĀK GARĪGAJĀ DZĪVĒ (1697-1716)

Stigmu pieņemšana bija Veronikai ārējas, līdzjūtīgas līdzināšanas krustā sistam Kristum. Vienlaicīgi sākās cits process, kurā Veronikai bija jāiet arvien dziļāk garīgajā dzīvē. Nosauksim šeit šo procesu ar vienu vārdu: padziļināšana (pareizāks vārds būtu "interiorizācija"). Šajā procesā mūķene saņēma palīdzību no saviem biktstēviem.

Kristus, nākamos mēnešos pēc sitgmatizācijas, deva zināt mūķenei, ka Viņš ne tādas ciešanas un gandarīšanu - kas līdz šim darīja - gribēja no viņas. Tas nozīmēja, ka beigsies liela fiziska gandarīšana, kaut gan mūķene to turpināja vēl nākamā gadā. Kopš 1698. gada 25. decembra "Dienasgrāmatā" tomēr vairs nav par to ziņas, kā mainīja savu askēzi. Lai labi izpildītu savus pienākumus Veronika nevarēja pārāk daudz mocīt savu miesu, ka līdz šim darīja. Pienākumi kopienā ņēma virsroku pār līdzšīnējo askēzi. Beidzās pārāk smagie gavēni. Tā bija šķīstīšana no visa tā, kas vēl bija kā šķērslis ceļā uz vienotību ar Dievu, ceļā, kas veda uz "dievišķo pārveidošanu". Dievs viņai deva Sevi pašu, vienoja ar Sevi, pārveidoja un "dievišķoja". Pēc dažiem gadiem svētā rakstīja par iepriekšējo gandarīšanu un gavēniem jau kā par pagātni, nosaucot šīs lietas par trakām, kas tomēr bija darīti aiz mīlestības. Pēc gadiem Veronika to visu pieminēja jau ne kā ciešanas, bet saldumus, vēl rakstīdama: "Patiesas ciešanas ir tās, kuras man ir tagad".

Šis Veronikas garīgās dzīves virziens bija saistīts ar Kristus Ciešanu kontemplācijas un piedalīšanos Viņa "iekšējās ciešanās". Tāpat mūķenes ciešanu pārdzīvošana tika arvien vairāk iekšēja, bet pašu ciešanu intesivitāte nebija aprobežota ar neko. "Jaunas ciešanas", kuras Veronika sauca par "ciešanām ar jūtām", kļūva vairāk paslēptas, intīmas, bez nekāda iepriecinājuma, arī garīgā. Bet Tās bija vienlaikus patiess līdzeklis, caur kuru mūķene atrada tīro Dieva mīlestību, Līgavaiņa mīlestību. Šajā ceļā Veronika satika arī jaunas lielas ciešanas, kōras sauca par "nāves agonijām". Arī kapucīnes gandarīšana padevās šai "interiorizācijai" un atsakās no savas gribas, egoisma, bet vienlaicīgi dāsni abdāvināja savas klostermāsas ar darbiem aiz mīlestības. "Ciešanas ar jūtām" prasīja arī nemitīgi būt nomodā, visu darīt vislabāk un no vislielākas sirdsapziņas un nodomu šķīstības. Mūķenes dvēsele arvien mazāk bija viņā, bet arvien vairāk Dievā caur ekstāzēm un citām mistiskām dāvanām.

trešdiena, 2017. gada 20. decembris

Dieva Mātes palīdzības mazās zīmes.

Dieva Mātes palīdzības mazās zīmes.

Vakar vakarā rakstīju dažus vārdus par Mariju kā garīgās dzīves Skolotāju. Es šodien pateiktu, ka Viņa ir ļoti pazemīga Kunga Kalpone, ne tikai pazemīga, bet arī klusa.

Lūk, šodien sprediķī es dažus vārdus pateicu par Dieva Māti, arī to, ka Viņa vislabāk atbild uz Dieva vārdiem, kā tas piemēram bija laikā, kad Kunga eņģelis sludinaja Viņai labo vēsti par Dieva plānu Viņas dzīvē. Daudzi svētie lūdza Mariju, lai Tā būtu viņiem sevišķa garīgās dzīves Skolotāja. Marija nekad neatteicās palīdzēt iet svētuma ceļu.

Un kad pēc svētās Mises es gāju uz ēdnīcu, es atklāju, ka manam apmetnim no iekšpuses kaut kas ir. Lūk, neliela no metāla taisīta zīmīte, kuras centrā atrodas liels burts M kā Marija. Tieši ar Mariju bija saistīta šī zīmīte. Kā es to neesmu ieraudzījis iepriekšējos mēnešos? Laikam šis tēvs, kam piederēja šis kapucīnu apmetnis, sirsnīgi godināja Vissvētāko Jaunavu Mariju.

Šodienas vārds bija:

"Redzi, es esmu Kunga kalpone. Lai man notiek pēc tava vārda".

Lūk, visa diena gāja Marijas gaismā. Arī beidzās ar rožukroni, jo šodien es atradu koridori seminārā, kur es mierīgi, staigādams, noskaitīju šo lūgšanu.

Bet tas nav viss. Jo šodienas tekstos par svēto Veroniku Džuljāni bija arī skaistie fragmenti par Mariju. Piemēram šeit :

"Nākamas laulības, kuras Jēzus sauca par "patiesām laulībām", tika noslēgtas 1697. gada 7. aprīlī. Iepriekšējās bija tikai kā sagatavošana tām. Laulību laikā Veronika arī saņēma gredzenu. Apstiprinošs zīmogs, ka Veronika ir Jēzus līgava, bija stigmas, kuras mūķene saņēma pirms divām dienām. Jēzus arī atdeva Veroniku Marijai kā viņas Mātei, lai tā rūpētos par Veronikas uzticību pret Jēzu, kā viņas Līgavaini. Kopš šā laika Veronikas mājoklis bija Kristus brūces, sevišķi sirds brūce".

Es saprotu, ka pēc šo vārdu lasīšanas, visi, izrauti no čībām, lidos un gaisā sapratīs, ka lidmašīnas nav vairs vajadzīgas, un Rīgā taisīs ciet "Rīgu", tas nozīmē lidostu. Nu, bet tā nav mana vaina.

Kāds Dieva vārds būs rīt?

"No kā man tas, ka mana Kunga Māte nāk pie manis".

Dieva Māte, palīdzi mums redzēt Kunga darbus mūsu dzīvē un no visas sirds un no visa prāta pateikties Dievam par visām saņemtām žēlastībām.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 10.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 10.

Daudzkārt Dievs atklāja Veronikai Viņa tīras gribas pildīšanas vērtību. Viņai likās, ka pazina un saprata dvēseles laimi, kura patiesi bija atvērta Dieva tīrai gribai. Apziņa, ka Veronika pati brīžiem attālinājās no šīs gribas, piepildīja viņu ar lielām sāpēm.

Mūķenei bija jāmeklē Dieva griba lūgšanā, kad ieklausījās un izpildīja Dieva Vārdu, būdama vienotībā ar Dievu. Lai saprastu Vārdu, Veronikai bija jābūt uzmanīgai uz Svētā Gara iedvesmām, Kurš runāja uz mūķeni caur priesteri. Viņas barība vajadzīga, lai pildītu Dieva gribu, bija Kristus Miesa un Asinis. Tās pārveidoja mūķenes dzīvi, gan gara līmenī, kā arī tajā, kas nāk no tā - ārējā līmenī. Pieņemdama šo barību, arvien vairāk gribēja salikt upuri no sevis un aktīvi darboties Pestīšanas darbā.

No "Dienasgrāmatas" mēs zinam, ka pa intelektuālo ceļu, bez vārdiem, Dievs viņai atklāja savu bezgala lielo mīlestību un paslēpa Veronikas niecību. Lielajā priekā, kuru pieredzēja mūķenes dvēsele, viņas likās, ka jau drusciņ piedalījās paradīzes laimē. Visas ciešanas pārveidojās šajā brīdī laimē.

Sakarā ar šiem pārdzīvojumiem Veronika gribēja visu darīt pēc Dieva gribas, jo pateicoties Dieva gaismai zināja, ka viņa - Veronika - ir nekas un viena pati neko nevar. Tādēļ viņa gribēja dzīvot nabadzībā un tā, lai viņai būtu labpatika vienīgi garīgajās lietās. Tāpēc nemitīgi cīņījās pret savas dabas vājībām.

Vienlaicīgi mūķenei arvien vairāk auga vēlme līdzināties nomocītam Jēzum, un tas veda Veroniku uz sevišķo vienotību, kura saucās "mistiskās laulības" (1694. gada 11. aprīlī).

Šīm laulībām Veronika gatavojās lūgšanā, arī naktī. Viņai palīgā nāca Jēzus, Kurš apdāvināja mūķeni ar speciālām žēlastībām, kā vienotība ar Dievu - kopā ar ekstāzi, kura bija vislielākas laimes brīdis. Cita žēlastība - Veronika jūta, ka Jēzus dzīvo viņas sirdī. Jēzus šķīstīja mūķeni no visām šīs zemes lietām un aizdedzināja viņas sirdi ar šo laulību vēlmi. Laulības laikā Veronika redzēja Jēzus piecas mirdzošas brūces. Veronika saņēma arī gredzenu, kas apstiprināja laulības. Kristus deva viņai arī jauno regulu, lai viņa nomirtu savai gribai, un lai dzīvotu tā, kā eksistētu tikai Jēzus un viņas dvēsele, lai visdrosmigākie darbi atvērtu ceļu citiem, lai viņa pilnveidotos atturībā, gandarīšanā, lai viņas dzīve būtu krustā sista. Pateicoties tam Jēzus darīs visu viņai. Ar laulībām Veronika jau pilnīgi piederēja Jēzum. Kopš laulību dienas Veronika nemitīgi jūta gredzenu (kas bija neredzams miesīgām acīm) uz pirksta, sevišķi gandrīz katras sv. Komūnijas laikā, kad arī pārdzīvoja šo laulību atjaunošanu.

Nākamas laulības, kuras Jēzus sauca par "patiesām laulībām", tika noslēgtas 1697. gada 7. aprīlī. Iepriekšējās bija tikai kā sagatavošana tām. Laulību laikā Veronika arī saņēma gredzenu. Apstiprinošs zīmogs, ka Veronika ir Jēzus līgava, bija stigmas, kuras mūķene saņēma pirms divām dienām. Jēzus arī atdeva Veroniku Marijai kā viņas Mātei, lai tā rūpētos par Veronikas uzticību pret Jēzu, kā viņas Līgavaini. Kopš šā laika Veronikas mājoklis bija Kristus brūces, sevišķi sirds brūce.

Diena pēc "patiesām laulībām" (1697. gada 8. aprīlī) Jēzus deva viņai nākamo regulu (12 principi). Pavēlēja pilnīgi paļauties uz Viņu, būt pilnīgi paklausīgai biktstēvam un priekšniecei, darīt visu Jēzum par godu un pēc Viņa gribas, klusēt, bet runāt tikai garīgās lietās, kuras nestu labumu viņai un citiem, mērdēšanu un pazemību, lūgt biktstēvu, lai tas dotu viņai atļauju staigāt bāsām kājām, precīzi rakstīt par žēlastībām un Jēzus darbību viņā, dāvāt padomu citiem tikai pēc tam, kad pati saņems padomu no Jēzus lūgšanā, uzticēšanās Jēzum, bez paļāvības uz sevi pašu, būt vidutāja starp Jēzu un dvēselēm - ar gatavību atdot savu dzīvi Jēzum par godu un dvēseļu pestīšanai, mācīties dzīvot Dieva klātbūtnē, lai pārveidotos Līgavaiņā caur ciešanām, darbiem un caur atteikšanos no sevis līdz viņa varētu pateikt: "es esmu krustā sista kopā ar Kristu" (sal. Gal. 2,20).

Veronikas raksti liecina, ka viņa gribēja kļūt par Jēzus līgavu jau kopš pirmās svētās Komūnijas, bet konsekrēto dzīvi viņa saprata kā pilnīgo dāvanu no sevis Dievišķam Līgavainim. Mīlestība uz Viņu bija saistīta ar reālo upuri no sevis. Tāpēc mūķene aizdedzinājās ar vēlmi kļūt līdzīga nomocītam Jēzum. Tas veda uz sevišķo vienotību, kas saucās "mistiskās laulības", vai "patiesās laulības", bet savas dzīves pēdējā posmā Veronika nemitīgi runāja par vēl citām laulībām, "debesu laulībām".

Kad mūķene 1697. gada 5. aprīlī saņēma stigmas, tad izpildījās viņas karsta vēlme un redzēja sevi kā krustā sisto kopā ar krustā sisto Līgavaini. Kad jau bija vienota ar Jēzu caur "patiesām laulībām", tad Veronika varēja saukties par Krustā Sistā līgavu.

Krusts kļuva viņai par ceļu, līdzekli un mērķi, kur viņa atrada patiesu mieru visā, ko Jēzus gribēja viņā darīt. "Neviens nevar saprast, kas ir mīlestība, ja āgrāk nesaņems krustu" - tā Veronika rakstīja par krustu. Nevar pazīt krustu caur pašām meditācijām, ja cilvēks ar krustu nedzīvo, ja visa dzīve nav krustā sista. Neaprobežotas dārgmantas ietver sevī "pliks un tīrs krusts". Jēzus, aicinādams kapucīni pieņemt krustu, sauca to par "mīlestības gultu" un "atpūtas gultu", kurā atpūšas patiesa mīlestība. Tad krusts kļuva mūķenei par tikšanās un mistiskās iepazīšanas ar Līgavaini vietu, viņas krustā sistas mīlestības uz Kristu vietu.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 9.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 9.

Veronika aprakstīja daudzas mistiskās parādības, kuras pati izdzīvoja. Daži šeit tiks pieminēti: iedvesmas, iekšējie uzaicinājumi, svarīgie vārdi, sakopšanas, vizijas, ekstāzes, mīlestības liesmas, apskāvieni, miera skūpsti, sitieni sirdī, mīlestības uzaicinājumi, pārdomas par mīlestību, atpūta Dievā, harmonija sirdī. Veronika pieredzēja arī cīņas pret demonu, galvenokārt tad, kad lūdzās par grēciniekiem un uzupurējās par tiem.

Sakopšanās Jēzus ļāva viņai iedziļināties savā neaprobežotajā mīlestībā un saprast, ka viņai ir mīlestības saites ar tiem, kuri atsakās no visa un palika nabadzīgi Jēzus mīlestības dēļ.

To, ko Dievs viņai atklāja bēz vārdiem, Veronika nespēja aprakstīt. Tas vienmēr notika ļoti ātri, bet tas ļoti bagātināja dvēseli; tas notika ekstāzē, vienoja dvēseli ar Dievu un tūlīt pēc tam mūķene "atgriezās pie sevis". Atgriezās arī ciešanas, kas šķīstīja dvēseli. Dievs komunicējās ar Veroniku arī ticības ceļā.

Pēc svētās Komūnijas, kura kapucīnei bija vissvarīgākais laiks un notikums dienā, ekstāzes laikā Dievs deva viņai pazīt zemes lietu niecību un atklāja, ka ārpus Viņa nav lielāka labuma. Dievs uzaicināja Veroniku līdzdarboties ar Viņu kā neizmēroto Mīlestību, jo to, ko Viņš sagatavojis cilvēkam beigās, Viņš nevarētu iedot cilvēkam bez tā līdzdarbošanās. Tāpēc Dievs pavēlēja Veronikai, lai viņa jau nepievērstu uzmanību pagātnei un lai sāktu jaunu dzīvi: bez savas gribas, bez ilgām, bez jebkādas savas lietas, padota biktstēvam un priekšniecei. Tādā veidā Kristus arvien atjaunoja un veidoja mūķenē, kā Baznīcas daļiņā, savus pestījošus plānus un noslēpumus ne tikai viņas labad, bet visas pasaules labad.

Ekstāzes laikā Dievs dāvāja Veronikas dvēselei daudz pamācību, arī attiecībā uz Viņa visvarenību un viņas cilvēcisko niecību. Jēzus viņai atklāja arī savu mīlestību uz katru dvēseli.

Ekstāzes laikā mūķenes sirdī valdīja Dieva mīlestība. Šī mīlestība mācīja sirdi pazemību, pazemoties, kā arī ļāva saprast sirdij tās pašas niecību.

Nākamā neparasta žēlastība bija grēksūdze Jēzus, Marijas un svēto priekšā. Veronikai tas negāja viegli, bet ļoti palīdzēja normālā grēksūdzē biktstēva priekšā.

"Dienasgrāmatā" Veronika aprakstīja arī žēlastības, kuras saņēma, kad skaitīja laudes; sevišķi viņa jūta Dieva klātbūtni un darbību, stiprinājās Dievā un Viņa gribā, tuvojās ar prātu un citām varām pie Dieva, pieņēma Viņu par savu mantojumu, jūta vienotību ar Viņu.

Veronika jūta sevī Dieva klātbūtni, bet viņas prāts un domas bija vērsti uz Dievu. Nākamos konsekrētās dzīves gados Dieva klātbūtne bija praktiski Veronikas darbības pirmā un galvenā telpa. Visas viņas varas bija tikai Dievā. Veronika jūta Dieva dzīvo, reālo un personisko klābūtni. Viņa arī jūta un redzēja visu, ko šī Dieva klatbūtne darīja, starp citiem, kā tā vienoja dvēseli ar Dievu. Veronika jūta to bieži, bet ne nemitīgi.

Jēzus arī pavēlēja kapucīnei, lai tā paslēptos  savā dzīvē, un lai atklātu vienmēr Viņu kā savu Kungu. Iekšējai vientuļībai un vēlmei būt paslēptai bija mērķis vest uz dvēseles un Dieva ciešāko vienotību, tas nozīmē - vest uz pilnīgāko piedalīšanos Baznīcas vienotībā ar Kristu-Līgavaini.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 8.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 8.

1.3. KRUSTA MISTIKA (1681-1697)

Šo posmu nozīmēja divi svarīgi fiziskie notikumi: kronēšana ar ērkšķiem (1681. gada 4. aprīlī - Veronikai bija 21. gads) un stigmatizācija (1697. gada 5. aprīlī - Veronikai bija 37. gadi). Jauna mūķene, vienmēr karsta temperamenta, arvien vairāk dega ar mīlestību uz Krustā Sisto. Tam vēl pievienojās spēku trūkums, garīgā nabadzība un pilna garīga atstāšana (vientuļība), tāpēc viņas gars paļaujās vienīgi uz ticību.

Veronika pieredzēja dažādus ciešanas veidus, kuri bija saistīti arī ar dažādām "fiziskām parādībām". Ērkšķu kronim, saņemtam Lielajā Piektdienā (1681. gada 4. aprīlī) un nemitīgi atjaunotam katru trešdienu un piektdienu, pievienojās krusta nešana uz pleciem, pēc kuras labais plecs palika zemāk, kā arī sirdī - kā jau bija rakstīts - tika ierakstīts krusts. Vēlāk apkārt krusta parādījās citi Kunga Ciešanu rīki (žēlastība saņemta pirms 1693. g.). 1694. gadā mūķene saņēma dziļu brūci sirdī; 1696. gada 26. majiā saņēma nākamo, arī tikai iekšējo, bet sāpīgāko brūci sirdī; brūce, kuru ar bultu izdarīja Bērniņš Jēzus 1696. gada 25. decembrī, bija jau redzama no ārpuses un no tās tecēja asins. Par vissvarīgāko dienu kļuva 1697. gada Lielā Piektdiena, kad Veronika saņēma stigmas, jeb Kunga brūces no naglām - rokās un kājās, un no šķēpa - sānā.

Veronika, pieredzēdama tik daudzas neparastas parādības, kuras viņu līdzināja Krustā Sistajam, no savas konsekrētās dzīves sākumiem uzupurēja sevi Dievam kā "vidutāju" starp Dievu un grēciniekiem. Viņa vienmēr bija gatava gandarīt - vienotībā ar pestījošām Kunga Ciešanām - par visiem grēkiem. Mūķene ilgojās pēc ciešanām un krustiem, lai tikai dvēseles atgrieztos pie Jēzus. Viņa vērsās arī pie dvēselēm, lai tās nāktu pie Kunga un Viņa žēlastībām, lai tās pamestu grēkus un lai mīlētu Kristu, bet gandarījumu viņa paņems uz sevi. Vidutājības attīstībā palīdzēja viņai pats Jēzus, kas deva viņai labāk saprast, kas ir dvēseles - kura zaudē Dieva žēlastību, tas nozīmē kā arī zaudē dzīvi - nāve.

Vidutājības aicinājuma stiprinājums bija Veronikai lūgšana, kuras laikā intelektuālajā vizijā nāca pie viņas krustā sistais Jēzus. Tādā veidā Viņš parādīja ceļu uz ciešāku vienotību ar Viņu. Veronikai bija jālasa vienīga grāmata; šī grāmata bija Krustā Sistais. Jēzus vienā mirklī komunicēja mūķenei to, ko Viņš gribēja. Grāmatas meditācijāi nepalīdzēja, grāmatu saturs "aizlidoja", bet Veronikas prātā palika atpakaļ krustā sistais Jēzus, ar Kuru mūķene vienojās.

Kad Veronika rakstīja vēstules Jēzum, tad lietoja savas asinis un parakstījās: "Krustā Sistā meita". Vēstulēs aprakstīja vēlmi un mīlestību uz Kristus krustu un caur to vairāk vienojās ar Kristu. Kad viņa saņēma kādas gaismas (iedvesmas), kuras parādīja ciešanu vērtību, tad gandarīja vēl intensīvāk ar visādu gandarīšanas rīku palīdzību.

Jēzus, atbildēdams Veronikas ciešanu vēlmēm, atklāja tai vizijā tīru ciešanu iekšējo pili (1694. gada 3. aprīlī). Kristus gribēja, lai Veronika paņēma sev šo pili, kuras iekšā bija tikai pats krusts, tīras ciešanas. Šajā pilī bija arī slēpenas istabas, kuras Kungs gribēja atklāt mūķenei atbilstošā laikā. Viņš ieveda mūķeni savas mīlestības - līdz krustam - noslēpumā, kā arī Viņš aicināja Veroniku vienoties ar Viņa pestījošo upuri.

No 1694. gada 3. majia līdz 1697. gadam kapucīnei bija bieži Kunga Ciešanu rūgtā biķera vizija, no kura izauga krusts. Šā biķera vizija palielināja mūķenē ciešanu vēlmi, bet Jēzus apsolīja, ka arī viņa dzers no šā biķera.

Jēzus atklāja viņai, ka mīlestība un ciešanas ir neatdalāmas. Tāpēc Veronika arvien vairāk gribēja ciest, lai aiz mīlestības uz Jēzu izpildīt Viņa gribu. Viņa rakstīja un mācīja: "Kas grib mīlestību, tas lai mīl ciešanas!" vai: "Krusts un ciešanas ir prieks un laime".

Tad šis mūķenes dzīves posms raksturojās ar to, ka Veronika koncentrēja visu savu mīlestību, "vulkāna mīlestību", krustā sistā Līgavaiņa Personā. Dievs šķīstīja Veroniku no nepilnībām un piepildīja ar mistiskām dāvanām. Jēzus arvien vairāk pārveidoja viņu un līdzināja Sev.

otrdiena, 2017. gada 19. decembris

Uzklausīta lūgšana.

Uzklausīta lūgšana.

Es esmu pārliecināts, ka katrs labs katolis gribētu tā lūgties, ka katrai lūgšanai būtu vislielākie labie augļi. Bet tā nav. Ir problēmas ar cilvēka gribu. Tā ir brīva, bet vienlaikus ievainota. Ir problēmas ar lūgšanu, jo, kā rakstīja svētais Pāvils, "jūs nelūdzaties. Kad jūs lūdzaties, tad jūs nesaņemat, jo jūs slikti lūdzaties" (es citēju no galvas). Kā ir ar visām šīm lietām?

Dievs dod cilvēkam vēlmi lūgties, jo tas ir dialogs ar Dievu. Tad lūgšanā vajag vienam uzzināt to, ko otrais grib. Dievs protams labi zina, ko mums vajag, bet mēs paši nezinam. Tikai pazemīgā lūgšanā var uzzināt Dieva gribu. Jo tieši Dieva gribā ir tas, ko mums vajag. Tāpēc visi viltus pravieši un citi, kas "<atklāj> to, kas paslēpts" nezina, ko vajag cilvēkam. Jo bez Dieva gribas pildīšanas nav iespējams atrast un darīt to, kas mums ir vajadzīgs, kas mums ir jādara.

Dieva priekšā, lielā pazemībā (skaties piemēram šeit ), cilvēks var atrast, saprast un pieņemt patiesību. Tikai tad cilvēka lūgšana nebūs pēc kādām viņa fantāzijām, bet pēc patiesības.

Šodienas Dieva vārds bija:

"Nebīsties, Zaharij, jo tava lūgšana ir uzklausīta".

Un arī šodien es rakstīju dažus tekstus par svēto Veroniku Džuljāni (mūķene klarisse kapucīne). Un, lūk, viņa saņēma no Dieva sevišķu dāvanu (šeit); šo vienu konkrētu fragmentu ievietošu šeit:

"Kristus komunicējās ar Veroniku arī iekšēji, lai atklātu viņai savu gribu un ap 1681. gada iedeva viņai lūgšanas un gandarīšanas žēlastību par grēciniekiem, jeb kādu vidutājības - starp Dievu un grēciniekiem - veidu".

Mēs varam pateikt, ka viņa ir liela mistiķe, bet mēs vienkārši cilvēki un kā mēs varam tuvoties Dievam un vēl gaidīt, ka mūsu lūgšanas tiks uzklausītas? Ļoti labi jautājumi, bet atbilde viena un arī ļoti vienkārša: jādzīvo Dieva žēlastības stāvoklī, bez smagiem grēkiem un katru dienu iet savā dzīvē kopā ar Dievu.

Rītdienai Dieva vārds:

"Redzi, es esmu Kunga kalpone. Lai man notiek pēc tava vārda".

Lūk, tuvojas Kristus Dzimšanas svētki. Lūgsimies un arī lai mūsu dzīvē notiek viss pēc Dieva vārda.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 7.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 7.

Veronika, no savas puses, daudzkārt lūgšanā jūta sirdsapziņas pārmetumus savas nepateicības dēļ par saņemtām žēlastībām, kā arī savu grēku dēļ.

Dievs atļāva, ka Veronikai bija pārbaudījumi, kuri viņu garīgi šķīstīja un, kā viņa pati rakstīja, "šīs ciešanas dāvāja lielo palīdzību bēgt no visādām grēcīgām situācijām". Veronikai nāca palīga arī Kunga Ciešanu meditācija. Pateicoties tam Dievs abrīvoja viņu no lepnības, kura ir vislielākais šķērslis uz pilnību. Gara šķīstīšanā Dievs darbojās kā galvenais, bet viņas dvēselei bija aktīvi jādarbojas un intensīvi jālīdzdarbojas ar Dievu.

Veronika no pirmiem klosterdzīves gadiem izturīgi cīnījās pret sava dzīvā rakstura grūtībām. Viņa labprātīgi mērdēja savas maņas un dažādas noslieces uz grēku, un tā viņa centās izmest no sevis ikkatru nepilnību. Mūķene stipri ticēja, ka šajā grūtajā aicinājuma ceļā Kungs viņai palīdzēs.

Kādu laiku noviciātā viņa gribēja pati pārvarēt savas vājības, padodamies tā egoismam. Bet viņa sāka stāstīt biktstēvam par savām problēmām. Tādā veidā Veronika atklāja garīgās vadības jēgu un vērtību. Tam palīdzēja gan savu darbu - ceļā uz pilnību - neveiksme, gan atvēršanās biktstēvam labie augļi. Visos šajos pārbaudījumos mūķene nezaudēja iekšējo mieru.

Pateicoties iekšējām cīņām Veronika arvien vairāk vērtēja "vientuļību, klusumu, nabadzību, paklausību, pazemību un ciešanas".

"Dienasgrāmatā" mēs lasam, ka visādu darbu laikā Veronika jūta Dieva klātbūtni tuvu pie sevis un viss viņai palīdzēja būt Dievā. Veronika atšķirās dažus Dieva klātbūtnes veidus: vispārīgais, tas nozīmē, ka viss, ko mēs daram, notiek Dieva klātbūtnē; tuvākais, intīmais, iekšējo gaismu ceļā un mūķene jūta pie sevis Dievu, kā Personu; mūķene jūta savas esamības dzīlēs Dievu vienotu ar dvēseli, kura it kā bija Viņā iegremdēta. Dieva klātbūtne atdzīvināja Veronikas vēlmes atmest sevi un iet garīgās nabadzības ceļu, kā arī mācīja, kā sasniegt šos mērķus. Veronika centās nedarīt nevienu grēku un centās uzvarēt savu gribu. Kā nepieciešamo tam viņa redzēja gandarīšanu. Tomēr viņa slēpa savas grūtības un visu darīja ar lielo prieku.

Dievs ļāva viņai dziļāk pazīt Dieva mīlēstību, kā ari viņas niecību. Viņai likās, ka arvien vairāk vienojas ar Visaugstāko Labumu. Kad Veronika dzīvoja ģimenē, darbojās pēc sava temperamenta un nebija viņai viegli padoties žēlastībai. Tāpēc mīlestība, kā pilnības būtība, vēl nebija viņā klātesošā visā pilnumā.

Var apstiprināt, ka Veronikas garīgumu, jau pirmos dzīves gados klauzūrā, raksturoja intensīva mīlestība uz ciešanām, kā uz vienotības ar Dievu - sev un citiem - līdzekli. Vienojoties ar Dievu, Veronika saprata, ka tajā liela loma ir mīlestībai, sevišķi Dieva mīlestībai. Mūķene lūdza Dievu par to, lai tā varētu Viņu mīlēt ar Viņa paša mīlestību. Mūķene rūpējās arī par to, lai viņas vienīga doma būtu Dievs.

Kā mūķene, kā persona pilnīgi konsekrēta Kristum, stipri centās uzticīgak sekot Viņam, savā sirdī ar mīlestību iedzīļinājās Viņa Ciešanās, viņa centās būt "dzīļāk klātesošai Kristus sirdī" - priekš sevis un priekš citiem.
 

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 6.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 6.

1.2. KLAUZŪRA (1677-1681)

Dažus mēnešus Orsola gatavojās, lai iestātos klosterī un šis laiks bija ļoti bagāts žēlastībās, kuras jaunā kandidāte saņēma no Dieva. Viņš ļāva viņai just Dievu un palīdzēja viņai atteikties no visa, lai tikai mīlētu Dievu no visas sirds, līdz pilnīgi atdos Dieva svētajai gribai sevi pašu.

Kā Veronika uzrakstīja savā "Dienasgrāmatā", pēc habita un vārda ordenī saņemšanas, cilvēciskās dabas daļa nevarēja atrast mieru, bet gars bija laimīgs. Visas ciešanas un sevis mērdēšana šķita tik mazās salīdzinājumā ar Dieva mīlestību.

Tomēr pēc pirmām dienām entuziasms beidzās. Veronikai bija problēmas ieiet normālā, pieņemtā ordeņa dzīves kārtībā. Pieredzēja arī sāpīgus pārbaudījumus no citu klostermāsu puses. Noviciāta un pirmo gadu klosterī laiks kļuva par intensīvas, garīgas šķīstīšanas laika posmu. Tam pievienojās prieka trūkums garā. Tas parādījās "sāpīgā apziņā, ka esot tālu no Dieva". Veronika cieta īsto "gara trimdu". Mūķene jūta arvien lielāko vientulību un mēnešiem ilgi pieredzēja iekšējo cīņu, lai beidzot atvērties biktstēva priekšā un atklāt viņam savas problēmas.

Veronikas - vienmēr laba - uzvedība, kā arī viņas neparasts briedums, kā garīgais, tā arī cilvēciskais, satikās ar dažu vecāko māsu un māsu noviciātā skaudību. Tomēr, kad Veronika pieredzēja ciešanas no to puses, viņa mēģināja pārdomāt Kunga Ciešanas un cīnīties pret savu dabu un maņām. Tomēr ne vienmēr šajā sevis aizliegšanās viņa darbojās pēc labas gribas un pēc pilnības vēlmes. Brīžiem tās bija vienkārši bailes no priekšnieces un no soda. Jāzin, ka no daudzu izdzīvotu klosterī gadu perspektīvas Veronika uzskatīja sevi par mērdēšanas ienaidnieci, kaut gan iekšēji jūtās aicināta ciest Dieva mīlestības dēļ. Tādēļ viņa centās neko nerunāt savā patvērumā, kā arī viņai vienmēr bija karsta vēlme, lai darītu mīlestības darbus arī tām līdzmāsām, kuras grūti bija izturēt. Veronika jūtās iekšēji aicināta darīt mīlestības darbus pret tuvākajiem. Pieņemdama pat vissmagākos darbus, vienmēr to darīja Dieva mīlestības dēļ. Viņa stiprinājās kalpošanas nostājā pēc vislabāka piemēra: "Cilvēka Dēls nav atnācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai" (sal. Mt 20,28). Tad, lūk, jau savas konsekrētas dzīves sākumos viņa veidoja sevī Jēzus-Kalpa un krustā sistā Jēzus attēlu. Veronika arī attīstīja sevī mīlestību un pazemību, un savās lūgšanās atcerējās arī par citām klostermāsām.

Šajā laikā Veronikā notika nemitīga cīņa starp dabu un garu. Un vēl pievienojās dažādas mistiskās žēlastības, kā "sakopšana", "ekstāzes", iedvesmas, iekšējās gaismas un vizijas. Intelektuālā veidā Veronika redzēja, pazina un dzirdēja Kristu.

Vizijas laikā Veronika lūdza Jēzu par dažādām žēlastībām, starp citām par to, lai viņa dzīvotu pēc visām sava ordeņa prasībām, lai nekad neatstātu Dieva gribas pildīšanu, lai dzīvotu kā krustā sista kopā ar Viņu. Jēzus, Kas bija šā dialoga iniciators, gribēja viņai iedot šīs žēlastības, tomēr zem nosacījuma, ka Veronika būs Jēzum uzticīga. Vienlaikus Jēzus pasvītroja, ka Viņš ir nozīmējis Veroniku pildīt lielas lietas, kā arī ka viņai līdzi ies ciešanas, kuras mūķene izturēs Dieva mīlestības dēļ. Šie vārdi kļuva viņai par palīdzību nākamos gados, tā kā viņa pārvarēja visus šķēršļus un ciešanas. Viņai nāca palīgā arī speciālas žēlastības: gaismas, ziņas un citas žēlastības.

Sevišķs pilnības pieauguma laukums bija lūgšana un svētā Komūnija. Caur to Veronika pievienojās Kristus darbam: pestīšanas darbam. Lai to sasniegtu, vajadzēja iet pa ceļu, pa kuru viss ir jāzaudē (garīgā nabadzība) un jāpilda Kristus dotas iedvesmas, jāpilda Viņa griba. Šis ceļš vienojās gan ar Veronikas uzupurēšanos, gan ar vēlmi (un darbiem) vienoties ar Pestītāju.

Kristus komunicējās ar Veroniku arī iekšēji, lai atklātu viņai savu gribu un ap 1681. gada iedeva viņai lūgšanas un gandarīšanas žēlastību par grēciniekiem, jeb kādu vidutājības - starp Dievu un grēciniekiem - veidu.

Veronika sevišķi mīleja Jēzu krustā sisto. Tādēļ lielā cieņā turēja Viņa attēlu un lūdzās tā priekšā par grēcinieku atgriešanos. Tādas lūgšanas laikā Veronika saņēma Pestītāja "apskāviena" žēlastību un Kristus krusta "ierakstīšanas" savā sirdī žēlastību. Tas liecināja par to, ka Dievs nemitīgi veidoja mūķeni pēc sava krustā sistā Dēla attēla.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 5.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 5.

Svētā Veronika Džuljāni, no daudzu gadu klosterdzīves perspektīvas, bija pārliecināta, ka viss viņas dzīvē ir Dieva mīlestības brīnums. Viņa bija jau pieradusi, ka dvēselē savācās tik daudzas žēlastības, un tādā gaismā viņa skatījās uz savu seno bērnību. Orsola redzēja, cik lieliski viņas garigo dzīvi ietekmēja viņas ģimenes māja. Viņa pasvītroja to, ka viņas mīlestība uz Dievu izgāja ārpus parastiem rāmjiem. Jau šajā laikā viņa pieredzēja to, ko vēlāk daudzas reizes dzirdēs no Dievišķā Līgavaiņa un Dievmātes mutes: "Tu esi Mana iemīļota".

Orsolas bērnībā un jaunībā, Jēzus, Kas parādījās Bērniņa veidā un bija spēlēšanās biedrs, kļuva par Mācītāju un Līgavaini. Bet Orsola iepazinās ar krustā sisto Jēzu un Viņa attēlā, kuru ievainoja cilvēku grēki, Orsola atklāja "lielo mīlestības un ciešanu noslēpumu". Vienkārša sekošana, būvēta uz svēto dzīves aprakstiem, kļuva par "sekošanu, līdzjūtību, piedalīšanos, gandarīšanu".

Krustā sistais Jēzus veda Orsolu uz Pestītāja Ciešanu meditāciju. Krustā sistais Dievs kļuva par viņas mīlestības priekšmetu. Arvien intesīvākas attiecības starp Jēzu un Orsolu darbojās tā, ka no viņas dvēseles dziļumiem staroja mīlestības jūtas, kas palīdzēja viņai to parādīt darbos. Tuvība ar Jēzu vedīs Orsolu uz ciešanām. Domas par Viņu un Viņa pestījošām Ciešanām palīdzēja Orsolai izturēt stingrā apņemšanās kļūt par līdzīgu Krustā Sistam.

pirmdiena, 2017. gada 18. decembris

Palīdzēt Jēzum pestīt pasauli.

Palīdzēt Jēzum pestīt pasauli.

Mūsos vienmēr, pateicoties Dievam, ir šī degsme un vēlme palīdzēt Jēzum pasaules pestīšanā. Un svētais Apustulis Pāvils rakstīja, ka Dievam patīk ciešanas, kuras vienotas ar Viņa Dēla ciešanām. Jācieš vienotībā ar Dieva gribu.

Jēzus, atnākdams pie svētās Māsas Faustīnes, runāja viņai, lai savas lūgšanas un ciešanas tā vienotu ar Pestītāja lūgšanām un Ciešanām.

Šodienas Dieva vārds ir:

"Jēzus atpestīs savu tautu no tās grēkiem".

Un, kā katru dienu, tā Dievs mums rāda arī šodien,  ka Viņa Vārds nav tālu, ka mēs varam savā dzīvē dzīvot pēc Evaņģēlija arī mūsu mazos darbos. Šodien es publicēju dažus tekstus par svēto Veroniku Džuljāni, kura bija mūķene klarisse kapucīne un dzīvoja 1660.-1727. gados. Jau no bērnības Jēzus viņu aicinaja uz dzīvi klosterī, uz dzīvi veltītu tikai Pestītājam. Un šodienas tekstos mēs redzējām, ka mazā Orsola (kristības vārds) ļoti nopietni pieņēma un saprata Jēzus aicinājumu. Tāpēc viņa jau no bērnības meklēja iespēju ciest aiz mīlestības uz Jēzu. Vēlāk viņa, jau kā mūķene Veronika, tik dziļi piedalījās pasaules pestīšanā, ka Jēzus to apdāvināja ar savu Ciešanu brūcēm - stigmām, kā Dieva mīlestības zīmi.

Dieva vārds rītdienai:

"Nebīsties, Zaharij, jo tava lūgšana ir uzklausīta".

Kungs, palīdzi mums tā lūgšanā meklēt Tavu gribu, lai pildīdami to mēs neko neatstātu sev, bet visu vienmēr gaidītu no Tevis.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 4.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 4.

Sevišķs Orsolas dievbijības veids bija fiziskas ciešanas, pēc kurām viņa ilgojās. Ar laiku, stiprināta ar drosmi, jutās spiesta nerādīt cieņu sev. Kaut gan viņa vēl nesaprata tikumu nozīmi, bet vēlme gandarīt par pasaules grēkiem arvien vairāk attīstījās viņā. Pašaizliedzības gars, mīlestība caur ciešanām un ciešanās kļuva par viņas garīguma raksturīgu īpašību, par viņas misiju un dzīvi.

Orsola, 17 gadu vecumā bija jau gatava paslēpties klauzurā. Tomēr viņas aicinājuma sākumus var ieraudzīt viņas bērnībā. Jau 3 gadu vecumā viņa mēģināja sekot svētiem mocekļiem, kuru dzīves apraksti tika lasīti ģimenes mājās. Šajā sekošanā mazā Orsola meklēja fiziskas sāpes. Tāpat jau 5 vai 6 gadu vecumā iepazinās ar sv. Rozes no Limas dzīvi (viņa tika beatificēta 1668. gadā) un Orsolai ļoti iepatika Rozes miesas mērdēšana un pazemība. Domādama par mērdēšanu, Orsola pati uzlika uz sevis dažādas gandarīšanas. Vēlāk, būdama mūķene, viņa rakstīja, ka Jēzum patika šie bērna gandarīšanas. Tie bija Dieva plāna daļa viņas dzīvē un sagatavoja Orsolu izpildīt Dieva gribu nākotnē. Ciešanas kļuva viņai par lielo vērtību.

Orsolas priekšā arvien skaidrāk zīmējās ceļš, pa kuru tā ies, lai sasniegtu pilnību. Arī arvien skaidrāk veidojās sevišķs, personīgs viņas garīguma raksturs, kurš bija iesakņots franciskāņu garīgumā. Garīgās dzīves ideālu Orsola veidoja kontemplācijā, mīlestībā, tuvībā un sekošanā Kristum  - nabadzīgam un krustā sistam. Jēzus, būdams bezgala pilnīgs, kļuva vienīgais sekošanas piemērs ceļā pie Dieva un Viņa svētuma. Viena no fondamentālām īpašībam franciskāņu ordenī ir pilnības ceļš caur sekošanu Kristum nabadzīgam un krustā sistam. Francisks tā gribēja Viņam sekot, lai viņā dzīvotu Kristus savu Ciešanu noslēpumā.

Orsola gribēja kļūt par mūķeni jau deviņu gadu vecumā, bet jau no sākumiem redzēja, ka tēvs tam pretojās. Bet laika gaitā šī vēlme arvien auga. Tomēr neviens no tuvākajiem tam neticēja. Šīs ārējas grūtības Orsolu tikai stiprināja un tēvs, redzot savas meitas nemainīgu lēmumu, piekrita tam. Jo Orsola atklāti runāja par saviem plāniem. Tad tēvs pārliecinājās, ka šie plāni ir patiesi, jo viņš pazina savas meitas dziļu dievbijību un stipru gribu.

Šīs cīņas par savu paaicinājumu laikā, tas ir starp 12. un 17. dzīves gadiem, Orsola pieredzēja sevišķo Svētā Gara darbību. Viņai nemitīgi bija jācīnās pret sevi, radiniekiem, miesu, pasauli, demonu. Šajā cīņā Orsola nemeklēja palīdzību pie cilvēkiem, pat pie biktstēva. Ieklausīšanās Svētā Gara balsī un līdzdarbošanas ar Svēto Garu attīstīja un stiprināja viņas paaicinajumu. Ar savu izturību Orsola uzvarēja visas grītības aicinajuma ceļā. Pateicoties Svētajam Garam viņa uzvarēja. Dieva Gars deva viņai saprast šīs pasaules lietu tukšumu un tukšību, bet arī Viņš ļāva Orsolai baudīt prieku, kas ir no vienotības ar Dievu. Paļāvība uz Svēto Garu un vēlme dzīvot pēc Kalna sprediķa Svētībām gāja līdzi piekrišanai būt nabadzīgai, raudošai, skumīgai, lai tikai citus atvestu pie Jēzus. Spēku tam Orsola saņēma no biežas sv. Komūnijas.

Pirmā svētā Komūnija stiprināja Orsolas vēlmi pilnīgi atdot sevi Dievam. Kaut gan jau no bērnības Jēzus sauca viņu par savu līgavu, tad tikai tagad atklāti runāja, ka Viņš grib Orsolu visu Sev klosterī.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 3.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 3.

Orsolas prieka avots bija tajā, ka vienkārši viņa bija viena pati ar Dievu, ka ar mīlestību virzīja savu uzmanīgu uz Viņu un stingri turējās pie kādām pārdomām. Šajos brīžos Orsola juta iekšējo mieru un atpūtu. Meditācija pārveidojās kontemplācijā, kurā brīžiem traucēja meitenei iztēle.

Orsola ļoti bieži pieredzēja kontemplāciju, vizijas, atklāsmes, "iekšējos vārdus". Ņemot vērā viņas lūgšanas dzīvi, var apstiprināt, ka kopš 10 gadu vecuma viņa atradās "mistiskā stāvoklī", "kontemplācijas stāvoklī".

Orsolas garīgā dzīve no sākuma tika apzīmēta ar Dievišķo un mistisko dzīvi. Viņa juta pārpilnībā Svētā Gara - Kurš bija viņas Vadītājs - dāvanas. Kontakts ar Dieva lietām aizņēma viņai bērnības lielo daļu. Tas parādījās jūtās, darbos, neparasti augstās viņas vecumā vēlmēs. Orsolai vēl nebija skaidrības un apziņas tā, ko pārdzīvo, un viņa nemeklēja iemeslus un nejautāja, kāda ir jēga tam visam? Tomēr var apstiprināt, ka Dievs no sākuma stipri darbojās viņas dvēselē.

Jēzus, iedodams Orsolai neparastās žēlastības viņas dvēseles svētdarīšanai, vilka Orsolu pārdabiskās realitātes virzienā. Jēzus gribēja, lai Orsolai rūpētu tikai Viņš. Orsola no bērnības atvērās Dieva saucieniem un iedvesmām. Caur to Kungs ātri ļāva viņai izjust savu tuvu klātesamību. Orsola jau 7 gadu vecumā izjūta, ka viņā rodas "liela vajadzība pieņemt Euharistisko Jēzu". Priesteri atteicās no tādas iespējas, bet tas tikai stiprināja viņas vēlmi. Viņa brīžiem juta stipro mīlestību uz savu "mīļo Jēzu". Kopš Pirmās svētās Komūnijas Orsola bieži pieredzēja patieso "sakopšanu" no Dieva. Kad pirmo reizi pieņēma sv. Komūniju - kā pati raksta savā "Dienasgrāmatā" - viņa "izgāja no sevis" aiz prieka. Šajā brīdī dzirdēja balsi no iekšienes: "Tas Es esmu ar tevi".

Savā "Dienasgrāmatā" divas reizes pieminēja, ka jau pirms Pirmās svētās Komūnijas pieredzēja kontemplācijas lūgšanu. Viņa vēl neprata meditēt, bet zināja daudz augstāko lūgšanu. Domu lūgšanu, par kuru viņa ļoti rūpējās, veda līdz "mehaniskai" atkārtošanai, lai lūgtos tā, kā citi grib. Viņa vēlēja sasniegt vislielāko labumu no tās, lielāko, nekā padoties Dieva iedvesmām. Tāpēc viņa it kā bēga no "Dievišķā apskāviena". Viņa bija paklausīga biktstēva padomam, kurš teica, lai viņas meditācijas tēma būtu Kunga Ciešanas: pirmdien - Jēzus Ģetzemanes dārzā, otrdien - šaustīšana, trešdien - kronēšana ar ērkšķiem, ceturtdien - Jēzu nes krustu, piektdien - krustā sišana, sestdien - Dievmātes sāpes, svētdien - Dieva neierobežota mīlestība. Orsola sāka no 15 minūtēm un ar laiku pagarināja lūgšanas laiku līdz apmēram pusstundai dienā. Orsola meditēja katru dienu no rīta, kad viņu pamudināja kalpone. Tam aicināja viņu pats Kristus, Kurš viņai parādījās kā Krustā Sistais. Viņš gribēja, lai Orsola arvien vairāk piedalījās Jēzus pestījošajās Ciešanās. Tāpēc Orsola palīdzēja savai dievbijībai praktizējot gandarīšanu, kam piekrita biktstēvs; šajā laikā viņai bija ap 14 gadu.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 2.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 2.

1. GARĪGĀS DZĪVES ATTĪSTĪBA

Dievs aicina katru cilvēku augt svētumā. Svētums savadāk parādas bērnībā, jaunībā vai pieaugušā dzīvē. Tas ir saistīts ar parasto cilvēka dzīvi un tās nosacījumiem. Svētums visvairāk attiecas uz cilvēka garu, kas vispilnīgāk pieredz Dieva dzīvi. Tāpēc cilvēka dzīvē - vienmēr neatkārtojāmi, individuāli - var atrast garīgās dzīves posmus.

Līdzīgi bija arī ar svētās Veronikas Džuljāni dzīvi, kurā parādījās arī mistiskās žēlastības.

Galveno krāsu ceļā uz svētumu deva Veronikas - kā līgavas - mīlestības uz krustā sisto Jēzu. Šī mīlestība - jau no dzīves sākumiem - bija saistīta ar arvien lielākām ciešanām, kuras arī darīja klostermāsu par arvien līdzīgāko Līgavainim (piemēram caur stigmatizāciju). Par garīgās dzīves attīstību rūpējās Marija un tas sevišķā veidā atklājās mūķenes dzīves pēdējos gados, kad pat "Dienasgrāmatu" rakstīja tā, kā Marija diktēja.

1.1. DIEVS AICINA (1660-1677)

Mazā Orsola mācījās lūgties savā ģimenē un ar laiku šai lūgšanas dzīvei, kura bija ļoti dinamiska, nozīme palielinājās.

Pirmais lūgšanas veids, patiesi bērnišķīgs, bija viņas dialogs ar Bērniņu Jēzu un ar Viņa Māti - svētbilžu priekšā. Orsola, triju vai četru gadu vecumā, lūdza Mariju, lai tā dotu viņai savu Dēlu, bet Jēzus, Kurš viņai atklājās, sauca sevi "patiess zieds". Arī Marija deva viņai zināt, ka Jēzus būs viņas Līgavainis. Ģimene, kura protams redzēja un dzirdēja Orsolas dievbijību, uzdāvinaja mazai meitenei svētbildīti ar Dievmāti ar Bērnu Jēzu.

Cits bērnišķīgās lūgšanas veids bija altārīšu sagatavošana. Viņa to darīja apmēram 5 gadu līdz 12 gadu vecumā. Tas palīdzēja viņai attīstīt savus talantus un dievbijību. Pie šie altārīšiem Orsola iegremdējās pārdomās par Dievu, sevišķi gados, kad jau gāja uz svēto Komūniju.

Orsola, jau vecumā ap 12 gadiem, mēģināja praktizēt domu lūgšanu. 14 gadu vecumā darīja to ar biktstēva palīdzību. Jo vairāk viņā attīstījās šī domu lūgšana, jo vairāk šīs pasaules lietas kļuva garlaicīgas. Lūgšanas laikā Jēzus viņai mācīja, kas viņai ir jādara. Bet Orsola domāja, ka varbūt tā ir tikai viņas iztēle. Alkas pēc klusuma - kas palīdz sakopt sevi - arī liecināja par viņas garīgās dzīves attīstību. Varbūt tādēļ viņa sāka celties naktī, lai lūgtos.

Orsola jūta sevī, ka viņa arvien stiprāk ir "nesta uz lūgšanu". Padziļinādama savu lūgšanas dzīvi un tuvodamies Dievam, viņa ieraudzīja iekšējo pārveidošanu. To ieraudzīja arī viņas tuvākajie.

Kopš pirmas dienas, kad satikās ar Euharistisko Jēzu, Orsola bieži pieredzēja kontemplāciju, kura meitenes garīgajā dzīvē kļuva vissvarīgāka. Citi lūgšanas veidi saistīja sevī cilvēka aktivitāti ar Dieva žēlastību, bet kontemplācija bija Dieva žēlastības - kura darbojās dvēselē bez šīs dvēseles līdzdarbošanās - auglis.

Svētā Veronika Džuljāni ir starp tiem svētajiem (nelielā skaitā), kuri jau bērnībā saņēma kontemplācijas žēlastību. Tā notika arī tad, kad Orsolai nebija domu lūgšanas; Orsola nevarēja pastāstīt, kas ar viņu notika. Tās nebija kādas dedzības emocijas, vai garīgā mierinājuma jūtas, bet Dieva žēlastības un mīlestības darbība pilnīgi pasīvā dvēselē. Piemēram, pieņemdama Jēzu-Hostiju savā sirdī viņa jūta Dieva "apskāvienu" aiz mīlestības tā, ka Orsola "izgāja no sevis". Tomēr viņa nespēja to ne aprakstīt, ne saprast, jo tas bija pāri pār cilvēka valodas iespējām.

Orsolas dzīvē pāriešana no domu lūgšanas uz kontemplāciju bija neizjūtama un viņa pati varēja nezināt, ka tieši tagad viņa pieredz kontemplāciju. Bet ja runātu par kontemplāciju, tad svētajā var to viegli atšķirt no Dieva, vai Dieva lietu pazīšanas caur vizijām, atklāsmēm, iekšējiem vārdiem. Jo to visu mūķene sīkumaini aprakstīja savā "Dienasgrāmatā". Tomēr viņa nebija spējīga aprakstīt kontemplācijas sekas. Vienīgi aprobežojās pieminēt, ka esot saņēmusi kādas īpašas gaismiņas un pazīšanu.