Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 6.

Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 6.

1.2. KLAUZŪRA (1677-1681)

Dažus mēnešus Orsola gatavojās, lai iestātos klosterī un šis laiks bija ļoti bagāts žēlastībās, kuras jaunā kandidāte saņēma no Dieva. Viņš ļāva viņai just Dievu un palīdzēja viņai atteikties no visa, lai tikai mīlētu Dievu no visas sirds, līdz pilnīgi atdos Dieva svētajai gribai sevi pašu.

Kā Veronika uzrakstīja savā "Dienasgrāmatā", pēc habita un vārda ordenī saņemšanas, cilvēciskās dabas daļa nevarēja atrast mieru, bet gars bija laimīgs. Visas ciešanas un sevis mērdēšana šķita tik mazās salīdzinājumā ar Dieva mīlestību.

Tomēr pēc pirmām dienām entuziasms beidzās. Veronikai bija problēmas ieiet normālā, pieņemtā ordeņa dzīves kārtībā. Pieredzēja arī sāpīgus pārbaudījumus no citu klostermāsu puses. Noviciāta un pirmo gadu klosterī laiks kļuva par intensīvas, garīgas šķīstīšanas laika posmu. Tam pievienojās prieka trūkums garā. Tas parādījās "sāpīgā apziņā, ka esot tālu no Dieva". Veronika cieta īsto "gara trimdu". Mūķene jūta arvien lielāko vientulību un mēnešiem ilgi pieredzēja iekšējo cīņu, lai beidzot atvērties biktstēva priekšā un atklāt viņam savas problēmas.

Veronikas - vienmēr laba - uzvedība, kā arī viņas neparasts briedums, kā garīgais, tā arī cilvēciskais, satikās ar dažu vecāko māsu un māsu noviciātā skaudību. Tomēr, kad Veronika pieredzēja ciešanas no to puses, viņa mēģināja pārdomāt Kunga Ciešanas un cīnīties pret savu dabu un maņām. Tomēr ne vienmēr šajā sevis aizliegšanās viņa darbojās pēc labas gribas un pēc pilnības vēlmes. Brīžiem tās bija vienkārši bailes no priekšnieces un no soda. Jāzin, ka no daudzu izdzīvotu klosterī gadu perspektīvas Veronika uzskatīja sevi par mērdēšanas ienaidnieci, kaut gan iekšēji jūtās aicināta ciest Dieva mīlestības dēļ. Tādēļ viņa centās neko nerunāt savā patvērumā, kā arī viņai vienmēr bija karsta vēlme, lai darītu mīlestības darbus arī tām līdzmāsām, kuras grūti bija izturēt. Veronika jūtās iekšēji aicināta darīt mīlestības darbus pret tuvākajiem. Pieņemdama pat vissmagākos darbus, vienmēr to darīja Dieva mīlestības dēļ. Viņa stiprinājās kalpošanas nostājā pēc vislabāka piemēra: "Cilvēka Dēls nav atnācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai" (sal. Mt 20,28). Tad, lūk, jau savas konsekrētas dzīves sākumos viņa veidoja sevī Jēzus-Kalpa un krustā sistā Jēzus attēlu. Veronika arī attīstīja sevī mīlestību un pazemību, un savās lūgšanās atcerējās arī par citām klostermāsām.

Šajā laikā Veronikā notika nemitīga cīņa starp dabu un garu. Un vēl pievienojās dažādas mistiskās žēlastības, kā "sakopšana", "ekstāzes", iedvesmas, iekšējās gaismas un vizijas. Intelektuālā veidā Veronika redzēja, pazina un dzirdēja Kristu.

Vizijas laikā Veronika lūdza Jēzu par dažādām žēlastībām, starp citām par to, lai viņa dzīvotu pēc visām sava ordeņa prasībām, lai nekad neatstātu Dieva gribas pildīšanu, lai dzīvotu kā krustā sista kopā ar Viņu. Jēzus, Kas bija šā dialoga iniciators, gribēja viņai iedot šīs žēlastības, tomēr zem nosacījuma, ka Veronika būs Jēzum uzticīga. Vienlaikus Jēzus pasvītroja, ka Viņš ir nozīmējis Veroniku pildīt lielas lietas, kā arī ka viņai līdzi ies ciešanas, kuras mūķene izturēs Dieva mīlestības dēļ. Šie vārdi kļuva viņai par palīdzību nākamos gados, tā kā viņa pārvarēja visus šķēršļus un ciešanas. Viņai nāca palīgā arī speciālas žēlastības: gaismas, ziņas un citas žēlastības.

Sevišķs pilnības pieauguma laukums bija lūgšana un svētā Komūnija. Caur to Veronika pievienojās Kristus darbam: pestīšanas darbam. Lai to sasniegtu, vajadzēja iet pa ceļu, pa kuru viss ir jāzaudē (garīgā nabadzība) un jāpilda Kristus dotas iedvesmas, jāpilda Viņa griba. Šis ceļš vienojās gan ar Veronikas uzupurēšanos, gan ar vēlmi (un darbiem) vienoties ar Pestītāju.

Kristus komunicējās ar Veroniku arī iekšēji, lai atklātu viņai savu gribu un ap 1681. gada iedeva viņai lūgšanas un gandarīšanas žēlastību par grēciniekiem, jeb kādu vidutājības - starp Dievu un grēciniekiem - veidu.

Veronika sevišķi mīleja Jēzu krustā sisto. Tādēļ lielā cieņā turēja Viņa attēlu un lūdzās tā priekšā par grēcinieku atgriešanos. Tādas lūgšanas laikā Veronika saņēma Pestītāja "apskāviena" žēlastību un Kristus krusta "ierakstīšanas" savā sirdī žēlastību. Tas liecināja par to, ka Dievs nemitīgi veidoja mūķeni pēc sava krustā sistā Dēla attēla.