Par kuriem mazajiem Dievs rūpējas?

Par kuriem mazajiem Dievs rūpējas?

Šodien no paša rīta es satiku pirmus mazos. Tie bija mani līdzbrāļi kapucīni, ar kuriem man bija iespēja kopā lūgties no rīta. Un tā diena sākas ar lūgšanu un redzam, ka Dieva priekšā mēs esam ļoti mazi un aicināti tieši tā dzīvot, kā mazākie, mazākie brāļi svētā Franciska.

Šajā blogā es diezgan bieži pieminēju to, ka cilvēkam jāmācās redzēt sevi Dieva priekšā tieši tādā perspektīvā:

"Kas esi Tu? Dievs! Kas esmu es? Grēcinieks".

Kā logu bieži jātīra, lai visu pareizi redzētu, tāpat šī perspektīva ir jāatjauno gan individuālajā, gan kopienas dzīvē. Tāpēc vistuvākās dienās mums, kapucīniem, būs kopīgas lūgšanas, pārdomas un sarunas par mūsu konsekrēto dzīvi konkrētos apstākļos.

Nākamie mazajie vai mazajas bija klostermāsas, kuras nelielā skaitā bet dedzīgi lūdzas par vēl mazākajiem - par dvēselēm šķīstītavā. Lūk, kur tikai Baznīca, tur ir mazajie. Arī tie, pie kuriem aizgāja mani brāļi pēc lūgšanām - uz baznīcu, lai kalpotu Dieva tautai caur grēksūdzes sakramentu un svēto Misi.

Pieredze, kura palīdz redzēt sevi kā mazāko, ir konkrēta vajadzība, kā piemēram šodien manu tulkojumu no latiņu valodas (sv. Franciska Raksti) atdevu latiņu valodas specialistam, kas vistuvākās dienās (nedēļās) labos šo tulkojumu.

Nākama pieredze, kura atklāj šo mazākumu un dod iespēju to pārbaudīt, ir braukšana un gaidīšana pie kādas izdevniecības, kur, laikam neviena nebija un sazvanīties arī neizdevās. Un līdzīgi ar cilvēku, kuru man vajadzēja vest no vienas pilsētas uz otro - viņš neparādījās. Varbūt tās ir mazās lietas, bet taču šodienas Dieva vārds ir:

"Jūsu Tēvs, Kas ir Debesīs, negrib, lai pazustu kāds no šiem mazajiem".

Jā, vēsturē ir zināmi gadījumi, piemēram ļoti bagātas Babilonas valstī, kur bija lieli avju ganāmpulki. Un vienā tādā ganāmpulkā nomira viena aitiņa. Ieredņi atbildīgie par šo ganāmpulku uzrakstīja uz māla tāfeles tieši par šo tik mazo gadījumu. Cik vēl vairāk Dievs rūpējas par mums, pazīst ikkatru no mums vārdā un negrib, lai pat viena Viņa aitiņa pazustu.

Bet tālāk par mazajiem. Pie kādas pareizticīgo baznīcas sēdēja kāda sieviete un ubagoja. Lai Dievs apžēlojies pār viņu. Kā arī pār tiem, kuri līdzdarbojas ar Kalkūtas māsām, par nabadzīgajiem. Un pār pašām māsām, kuras - kalpojot vismazākajiem - kalpo pašam Jēzum Kristum.

Un tā diena sākās pie Vissvētākā Sakramenta un beidzās pie Vissvētākā Sakramenta, pie Žēlsirdīgā Jēzus svētbildes, kura ir seminārā.

Bet kādi būs Dieva vārdi nākamā dienā?

"... Mans jugs ir maigs un Mana nasta ir viegla".

Kungs, palīdzi mums ņemt Tavu jugu uz mūsu pleciem.