1.4. ARVIEN DZIĻĀK
GARĪGAJĀ DZĪVĒ (1697-1716)
Stigmu pieņemšana bija
Veronikai ārējas, līdzjūtīgas līdzināšanas krustā sistam
Kristum. Vienlaicīgi sākās cits process, kurā Veronikai bija
jāiet arvien dziļāk garīgajā dzīvē. Nosauksim šeit šo
procesu ar vienu vārdu: padziļināšana (pareizāks vārds būtu
"interiorizācija").
Šajā procesā mūķene saņēma palīdzību no saviem biktstēviem.
Kristus, nākamos mēnešos
pēc sitgmatizācijas, deva zināt mūķenei, ka Viņš ne tādas
ciešanas un gandarīšanu - kas līdz šim darīja - gribēja no
viņas. Tas nozīmēja, ka beigsies liela fiziska gandarīšana, kaut
gan mūķene to turpināja vēl nākamā gadā. Kopš 1698. gada 25.
decembra "Dienasgrāmatā"
tomēr vairs nav par to ziņas, kā mainīja savu askēzi. Lai labi
izpildītu savus pienākumus Veronika nevarēja pārāk daudz mocīt
savu miesu, ka līdz šim darīja. Pienākumi kopienā ņēma
virsroku pār līdzšīnējo askēzi. Beidzās pārāk smagie gavēni.
Tā bija šķīstīšana no visa tā, kas vēl bija kā šķērslis
ceļā uz vienotību ar Dievu, ceļā, kas veda uz "dievišķo
pārveidošanu". Dievs
viņai deva Sevi pašu, vienoja ar Sevi, pārveidoja un "dievišķoja".
Pēc dažiem gadiem svētā rakstīja par iepriekšējo gandarīšanu
un gavēniem jau kā par pagātni, nosaucot šīs lietas par trakām,
kas tomēr bija darīti aiz mīlestības. Pēc gadiem Veronika to
visu pieminēja jau ne kā ciešanas, bet saldumus, vēl rakstīdama:
"Patiesas ciešanas ir tās, kuras man ir tagad".
Šis
Veronikas garīgās dzīves virziens bija saistīts ar Kristus
Ciešanu kontemplācijas un piedalīšanos Viņa "iekšējās
ciešanās". Tāpat mūķenes
ciešanu pārdzīvošana tika arvien vairāk iekšēja, bet pašu
ciešanu intesivitāte nebija aprobežota ar neko. "Jaunas
ciešanas", kuras Veronika
sauca par "ciešanām ar jūtām",
kļūva vairāk paslēptas, intīmas, bez nekāda iepriecinājuma,
arī garīgā. Bet Tās bija vienlaikus patiess līdzeklis, caur kuru
mūķene atrada tīro Dieva mīlestību, Līgavaiņa mīlestību.
Šajā ceļā Veronika satika arī jaunas lielas ciešanas, kōras
sauca par "nāves agonijām".
Arī kapucīnes gandarīšana padevās šai "interiorizācijai"
un atsakās no savas gribas, egoisma, bet vienlaicīgi dāsni
abdāvināja savas klostermāsas ar darbiem aiz mīlestības.
"Ciešanas ar jūtām"
prasīja arī nemitīgi būt nomodā, visu darīt vislabāk un no
vislielākas sirdsapziņas un
nodomu šķīstības. Mūķenes dvēsele arvien mazāk bija viņā,
bet arvien vairāk Dievā caur ekstāzēm un citām mistiskām
dāvanām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru