Svētā Veronika Džuljāni, kapucīne, 14.
Pats Jēzus - parādīdams Krustā Sistā tēlā - aicināja Veroniku, lai tā arvien labāk saprastu un praktizētu tikumus. Viņš tai atgādināja arī, lai tā visu darītu aiz paklausības, jo caur to Viņš iedos tai daudz žēlastību.
Ceļā, kurā garīgā dzīve tika virzīta arvien vairāk uz iekšu, sevišķi liela loma bija lūgšanai. Veronika pasvītroja, ka līdz šim viņa nezināja, kas ir lūgšana. Jo viņa iegāja lūgšanā ar savām darīšanām un ar savu gribu. Tomēr Kristus deva mūķenei zināt, ka to vietā ir jābūt garīgajai nabadzībai, lai pazītu Dieva gribu un lai to pildītu. Jēzus mācīja Veronikai, ka patiesa lūgšana ir iesakņota tīras Dieva gribas meklēšanā. Lai izturētu nemitīgajā lūgšanā, ir jābūt nomodā, lai garīgajā nabadzībā atmestu patmīlību, cilvēku uzskatus, jūtīgas piesaistīšanās šīs zemes lietām un katrai pārejošai lietai. Cilvēkam ir jābūt viena doma virzīta uz Dievu. Bez šo nosacījumu izpildīšanas nav patiesas lūgšanas. Šīs lūgšanas augļi - Veronikas dzīvē - bija dažādi tikumi, kā piemēram pazemība. Pats Kristus mācīja Veronikai par to un lūgšanā atklāja mūķenei savu pazemīgu sirdi, kurā Veronika varēja skatīties sevi un savu dzīvi "kā spogulī". Jāpiemin arī vissvarīgāka lūgšana - Euharistija. Tajā nāk Jēzus Kristus savā Miesā un savās Asinīs, un Viņš atklāj sevi kā Dieva Mīlestību, vienīgu pestīšanu, pestīšanas ceļu un Pestītāju visiem, kuri vēršas pie Viņa.
"Dienasgrāmatas" saturs atklāj lielu un intensīvu Kristus darbību Veronikas dzīvē. Mūķene, līdzdarbodama ar Jēzus žēlastību, pilnīgi padevās un stiprinājās Dieva gribā, gara nabadzībā, praktizēja pazemību, aizliedzās un gribēja pieņemt ikkatru ciešanu Dievam par godu. Par Veroniku, kā par savu līgavu, Jēzus "rūpējās un vienojās ar viņu tādā veidā, ka nebija brīža, kurā Viņš nedarītu mūķenē jaunu lietu". Jēzus, caur savu mīlestību, deva Veronikai piedalīties Dieva lietās un vienlaikus darīja, ka Viņa vienotība ar mūķenes dvēseli arī virzījās uz iekšu, uz dzīlēm.
Vienošana ar Dievu bija saistīta tomēr ar ciešanām. Svētā Veronika līdzināja lielas ciešanas, kuras pieredzēja, skolai, kurā jāmācās visi tikumi, bet vienlaikus jāaizmirst par sevi. Veronikas prātā jau nekas nepalika, ka vienīgi Dievs. Viņa jūta tādu vienotību ar Dieva gribu, ka līdzināja to neatraisāmajam samezglojumam, kurš saistīja dvēseli ar Dievu. Veronika saprata, ka Tas ir Dievs, Kas pārveidoja mūķenē visu, bet viņa pati neko nevarētu izdarīt. Dievs arī atņēma viņai netikumus tā, lai tie viņu jau neapgrūtinātu. Šajā šķīstīšanā Veronika jūta lielas ciešanas, bet tās nesa viņai daudz lielāko labumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru