Ceļš uz Madonu 2.
Sākumā es gribēju dot šai ziņai citu virsrakstu, jo taču es jau nebraucu uz Madonu, bet tajā biju. Tomēr nolēmu ziņu nosaukt tā, kā augšā, jo es braucu uz Madonu, bet atbraucu uz citu Madonu. Es tūlīt pastāstīšu, kas ir šī cita Madona, bet, lai saprastu, nepieciešams ir sākumā vēlreiz nolasīt pēdējo ziņu Ceļš uz Madonu.
Kad jau visi uzmanīgi nolasīja šo pēdējo ziņu un lasa to, kuru es šobrīd rakstu, laikam brīnīsies (vai nebrīnīsies?), ka pirmais cilvēks, kuru es ieraudzīju Madonā pie katoļu baznīcas, bija... klostermāsa, māsa "antoņanka" - no svētā Antona no Padujas kongregācijas.
Bet tas nav viss. Māsa un dažas draudzes kundzes tīrīja sniegu uz ceļa, lai es tiktu augšā, jo mašīna nevarēja uzbraukt kalnā. Es arī paņēmu lāpstu un sāku tīrīt sniegu. Viss labi beidzās un mašīna atrada savu vietu zem pajumes.
Tagad vajadzētu pastāstīt par šo pajumi. Kāpēc nē? Kādi ir šīs pajumes sakari ar franciskāņiem un kapucīniem? Atbildēšu uzreiz - nekādi. Bet... Tie, kuri kopš sākumiem lasa šo blogu, varbūt jau saprata un atceras kādus notikumus no 2012. un 2013. gadiem.
2013. gada jūlija sākumos, kāds kapucīns no Polijas, kas daudzus gadus strādā Baltkrievijā, bija tieši Viļņā, kad pa ielu gāja jaunieši no Polijas, kuri braukā pa draudzēm, lai tur fiziski strādātu un tādā veidā palīdzētu prāvestiem, bet arī, ja ir tāda iespēja, palīdzētu klostermāsām un tur arī strādā dažas dienas. Un, lūk, šie jaunieši ieraudzīja kapucīnu, pajautāja, vai viņa klosterī nevajag palīdzēt un pastrādāt, viņš tiem teica: Brauciet uz Viļaku, pie tēva Staņislava.
Un tā jaunieši nākamā dienā, ar autostopiem, jau atradas Viļakā, kur pie plebānijas un baznīcas strādāja 2 dienas. Un uzdeva jautājumu: Vaj jūs zināt kādu draudzi, kur būtu vajadzīga mūsu palīdzība? Es piezvanīju pr. Rihardam, uzzināju, kāda situācija ar šķūni, kuru kāds sadedzinājā 2012. gada novembrī un jauniešu grupa jau nākamā dienā sāka strādāt Madonā. Strādāja un tīrīja šķūni no pelniem trīs dienas. Tagad tur ir viss atjaunots, iespēju robežās, arī stāv šī pajume.
Ejam tālāk. Kad iegāju draudzes mājā, pirmas lietas, kuras ieraudzīju, bija... svētā Franciska un svēta Antona figuras, kā šo svēto darbību zīme šajā draudzē. Francisks un Antons - divi svētie (nav vienīgie), kuri darbojas Madonā - bet figuras parādījās tur laikam tieši pirms brīža.
Uz kādu laiciņu, uz dažām stundām, draudzes māja bija - kādā mērā - viena kapucīna klosteris.
Tas par franciskāniskām lietām. Bet sevišķi liela un skaista liecība, dievbijības un viesmīlības liecība - arī ar to, ne tikai ar maizi, dalījās ar mani Madonas draudze - liels paldies. Liels paldies Prāvestam Pāvilam par uzaicinājumu, viesmīlību, kā arī par novadītām rekolekcijām priekš semināristiem.
Tās bija manas pirmas divas svētās Mises Madonā, trešā bija Ērgļos - liels paldies arī šai draudzei par viesmīlību un par to, ka kopā sākām svinēt jauno Baznīcas liturģisko gadu ar sv. Misi un pasvētījām Adventa vainagus un sveces.
Un tā es ieraudzīju jauno Madonu, drusciņ jau tādu, kura ieies Debesu Valstībā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru