Kāpēc es priecājos?

Pēc izklausītām lekcijām, kurās prof. pr. Tadeuš Guz (ks. Tadeusz Guz) skaidro sarežģītas lietas saistītas ar cilvēka iekšējo konstrukciju, ka cilvēkā vienojas dvēsele un miesa, un ka dvēselē ir ļoti svarīgs gars, man nāca daudz ko mācīties, daudz ko pārdomāt, daudz ko saprast un, beidzot, daudz priecāties.

Lūk, kad lasu rītdienas lasījumus, kur Evaņģēlijā ir runā par Svēto Garu, Kas darbojās Simeona dzīvē, vēl vairāk, Svētais Gars bija pār viņu, un vēl vairāk, Viņš atklāja Simeonam, ka redzēs Pestītāju, tad mēģinu saprast viņa ticības ceļu. Es varu pieņemt, ka Simeons šo atklāsmi nedzirdēja ar savām ausīm, neredzēja ar savām acīm, ka šī atklāsme neienāca viņā tā, kā citas daudzas domas un fantāzijas.

Kad mēs skatāmies uz Pestīšanas plānu pirms un pēc Dieva Dēla Iemiesošanās, redzam Mariju un Jāzepu, un Zahāriju, kuri satiekas ar erceņģeli Gabriēlu kā persona ar personu. Tas arī liecina, ka viņi savā starpā arī satiekas kā persona ar personu.

Tādas tikšanās notiek vienīgi garā, kurš ir atvērts uz patiesību. Lasīt Bībeli nenozīmē vienīgi pieņemt barību, kuru mūsu izpratne saistīta ar cilvēciskām maņām "pārstrādās", lai redzētu savās fantāzijās to vai citu Bībelē aprakstītu situāciju un lai mēģinātu sevi tur atrast.

Bībeles lasīšana ir saistīta ar lūgšanu, notiek lūgšanā un beidzas ar lūgšanu. Tā ir līdzdarbošanās ar Svēto Garu. Tā ir patiesības meklēšana ar degsmi un pazemībā. Patiesības meklēšana notiek, kad cilvēks neļauj sevī pieņemt kādas fantāzijas, bet balstās uz pieņemtām un saprastām ticības patiesībām.

Un tagad skatāmies uz pirmo lasījumu, kur svētais Jānis Apustulis raksta: "Maņi mīļie, no tā mēs zinām, ka pazīstam Jēzu, ja pildām Viņa baušļus". Lūk, cilvēks, kas saprata patiesību, pieņēma to savā atmiņā, tagad arī var ar savu brīvo grību mīlestībā dzīvot pēc patiesības. Kā cilvēks var pildīt Dieva baušļus un dzīvot pēc Evaņģēlija, ja neko nesaprot un negrib saprast? "Kas saka: <es Viņu pazīstu>, bet Viņa baušļus nepilda, tas ir melis, un viņā nav patiesības".

Tālāk sv. Jānis raksta arī par īsto gaismu, par kuru liecina cilvēka patiesi darbi. Ja tie nav pēc patiesības, cilvēks grēko un paliek tumsā. Citur, sava Evaņģēlija sākumā sv. Jānis raksta par tiem, kas Jēzu "uzņēma, Viņš deva tiesības kļūt par Dieva bērniem, kas Viņa vārdā tic [...] [kas] no Dieva ir dzimuši". Dievs ir Tas, Kas kārto cilvēka garu. Dievs kārto cilvēka garu līdz pašiem gara dziļumiem.

Kad Jēzus stāstīja saviem mācekļiem par to, kas būs Euharistija, Viņš teica, ka "Gars ir Tas, Kas atdzīvina, miesa neder nekam. Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība". Lūk, mācekļi, kuri neaizgāja, bet ticēja Jēzum Kristum, liecināja, ka Jēzus vārdi ir patiesi: ticība palīdzēja prātam, kas visu laiku meklē patiesību.

Simeons savā garā nemitīgi bija nomodā, lai satiktos ar Pestītāju. Ticēja un saprata, ka tādu dāvanu no Dieva nedrīkst zaudēt. Tāpēc viņa liecība ir visai Baznīcai auglis un ikdienišķa lūgšana līdz šim. Mēs satiekamies ar Vissvēto Trīsvienību katru dienu. Tāpēc lai labais Jēzus dod katram patiesību un žēlastību, lai mēs dzīvotu Dieva priekšā kā Dieva bērni, paturētu garā Dieva vārdus, pārdomādami tos un ar darbiem liecinātu par mīlestību uz Viņu.

Mācos un mācos

Vakar bija svētā Stefana, pirmā mocekļa, svētki. Un Evaņģēlijā bija tādi vārdi, par kuriem es bieži domāju jau no jaunības: "Bet, kad jūs nodos, nedomājiet, kā un ko runāt, jo tajā stundā jums tiks dots, kas jums jārunā. Jo ne jau jūs esat tie, kas runā, bet jūsu Tēva Gars, kas runā jūsos".

Es domāju, kā saprast šos vārdus, jo taču tie nenozīmē nedariet neko, nemācieties, dariet ko gribat un tam līdzīgas lietas, jo tik un tā, pēkšņi, kad jums jautās, notiks brīnums un jūs visu pastāstīsiet tieši tā, kā vajag. Nu nē, ar cilvēku tas tā nenotiek.

Šos Evaņģēlija vārdus var saprast, kad paskatīsimies uz pirmo lasījumu no Apustuļu darbiem: "Stefans, diakons, būdams žēlastības un spēka pilns, darīja brīnumus un lielas zīmes tautā". Un tālāk: vajātāji "centās Stefanu apstrīdēt, tomēr nespēja pretoties gudrībai un Garam, kura iespaidā viņš runāja". Lūk, mēs redzam Stefanu, kas pirms kāda laika pieņēma ticību uz Jēzu Kristu, centīgi mācījās, centās ar sava prāta palīdzību saprast patiesību par Dievu un par pasauli, vēl vairāk, viņš līdzdarbojās ar Dieva žēlastību, lai tas viss, ko viņš centās saprast, būtu visdrošāks. Tādā veidā viņš rūpējās par savu garu, lai tajā ieietu tikai patiesība, droša un pārbaudīta, Dieva atklāta patiesība. No Apustuļiem Stefans saņēma diakona iesvētīšanu un centīgi pildīja savu misiju.

Šeit mēs varētu drusciņ līdzināties ar Stefanu un uzdot sev jautājumu: "Kā mēs meklējām patiesību? Kā mēs rūpējāmies par savu garu un lai garīgajā atmiņā ieietu vienīgi patiesība, sevišķi visas Baznīcas ticības patiesības? Vai mēs dzīvojam Dieva žēlastībā un esam padoti Svētajam Garam, lai ar Svētā Gara dāvanām drosmīgi un gudri sludinātu Evaņģēliju? Vai, beidzot, mēs dzīvojam pēc ticības, vai mēs paši iemācījāmies dzīvot pēc ticības (šeit ir ļoti svarīgi arī iemācīties būt paklausīgam Baznīcas mācībai, lai neieietu slazdā, lai nemaldītos ticībā)?

Pasaule bieži tic mītiem, izdomātām idejām, fantāzijām, materiālismam. Un lūk svētais Stefans stāsta par patiesību! Un darbojas Svētais Gars, cilvēki redz brīnumus un padot savu dzīvi Jēzum Kristum Pestītājam. Satikties ar Dievu taču var vienīgi ticībā. Tikšanās ar Dievu notiek cilvēka garā. Un tāpēc arī diakons Stefans deva visskaitāko liecību savas miesas nāves brīdī, kad lūdzās tā, kā Jēzus Kristus pie Krusta: "Kungs Jēzu, pieņem manu garu!" un, zinādams, ka vajātāji ar saviem aptumšotiem prātiem nesaprot, ko viņi dara, viņš lūdzās: "Kungs, neieskaiti viņiem šo grēku!"

Ja kāds cilvēks brauc uz rekolēkcijām, lai "uzlādētu akumulatorus", tad pēc kāda laika jau redz, ka viņam trūkst spēka. Zinādams, ka viss vissvarīgākais cilvēkā kā personā notiek viņa garā (kur ir trīs garīgas varas: prāts, atmiņa un brīva griba), ieej savā garā un visu laiku dzīvo garā. Kad ir kādas vajāšanas, vai vienkārši liekas, ka ir garlaicīgi, vai trūkst saules, sniega, vai vismaz 150 priecīgo un stipri emocjonālo notikumu dienā, un tu jau domā. ka tev nav cerības, tad neizej no gara bet skaties, cik tev daudz tavā garīgajā atmiņā bagātību un dāvanu no Tēva, Kas ir Debesīs! Un visskaistākajā Dāvana: Dievs, Vissvētā Trīsvienība gaidā tevi tavā garā, lai tu dzīvotu Dieva klātbūtnē. Miesa kliegs: "es iešu depresijā!", emocijas kliegs līdzi: "mēs gribam trakot!", kārdinājumi: "dari kaut ko citu!", bet tu tam visam runā mierīgi: "Nē!" un turpini savu dzīvi Baznīcā pēc Dieva gribas, stiprināts ar Sakramentiem un Svētā Gara dāvanām, ar visiem tikumiem un priecāsies par Svētā Gara augļiem savā dzīvē. Tie ir: "mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labestība, augstsirdība, lēnprātība, uzticība, pieticība, atturība, šķīstība" (Gal 5,22-23) (Katoliskās Baznīcas Katehisms nr.1832.).
Ja tu dzīvosi pēc Patiesības un ikkatru mirkli būsi vienots ar Dievu, viss tavā dzīvē būs patiess un labs.

Sprediķis 24. decembrī:

Brāļi un māsas Kristū!

"Ir parādījusies Dieva žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem [...] Jēzus ir atdevis par mums pats sevi, lai mūs atpestītu no ikvienas netaisnības un šķīstītu par sev pieņemamu tautu, centīgu labos darbos."

Brāļi un māsas Kristū! "Es jums pasludinu lielu prieku: šodien jums ir piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs!"

Lūk, Jēzus piedzima naktī, bet pēc trīsdesmit trijiem gadiem būs diena, kurā aptumsosies saule, kad Jēzus mirs pie Krusta mūsu atpestīšanai. Lūk, Jēzus piedzima naktī, lai pēc trīsdesmit trijiem gadiem debesis un zeme varētu dziedāt: "Šī ir tā nakts, kurā Jēzus uzvarēja nāvi...". Lūk, Jēzus piedzima naktī, kura ir debesu gaismas pilnā, lai pēdējas dienas gaisma būtu stipra kā septiņu dienu gaisma.

Lūk, piedzima Dieva Dēls kā Mazais Bērniņš un tu vari jautāt, kā Viņš varēja vadīt Vecās Derības tautu pa tuksnesi un vest savus ļaudis uz uzvaru neskaitāmos karos. Bet, lūdzu, neskaties uz Bērniņa mazām rociņām, kuras tu vari redzēt ar savas miesas acīm, bet paskaties ar sava gara ticības acīm, lai ieraudzītu vareno Kungu un Valdnieku, Kas atnācis, lai uzvarētu cīņā, kurā tu nevari uzvarēt. Lai uzvarētu cīņā, kas ļaunos garus un elli atstās izmisumā, bet Dieva bērnus un svētos Eņģeļus ievedīs mūžīgajā svētībā.

Lūk, tu redzi mazo Bērniņu, Kas neprot runāt, bet taču Viņš ir šis Tēva Vārds vienīgais, caur kuru tika radīta pasaule un Kas uztur tavu dzīvību. Lūk, tu vari paņemt Bērniņu un paturēt savās rokās, bet Viņš ar savām rokām būvē tev skaisto mājokli Debesīs, un tu vari dzirdēt Viņa balsi ar savām ausīm, kaut gan visi gari Debesīs ieklausās Viņa Dievišķajā varenajā balsī un arī tavs gars var ieklausīties Viņa balsī, jo tu esi Dieva svētnīca.

Varbūt tu domā, ka tava dzīve ir cita un tur maz vietas Dievam? Tad paskaties uz svētā Jāzepa dzīvi, kuram Dievs lika pildīt Dieva Dēla tēva pienākumus virs zemes. Vai tas ir pa maz? Tad vēl vairāk, lūk, Jāzeps kā likumīgs Jēzus tēvs pierakstīja Viņu Betlēmē, lai Romas impērijas dokumentos tiktu ierakstīts, ka Viņš piedzima Betlēmē, ka Viņš ir Nāzarietis un ka Viņš ir no Dāvida cilts. Tas viss, lai piepildītos Raksti. Vēl vairāk, Jāzeps aizveda Bērniņu kopā ar Mariju uz Ēģipti un vēlāk atveda atpakaļ, jo Jēzus ir Tas, Kas izved no Ēģiptes zemes, no nebrīves zemes, ikkatru cilvēku, ikkatru atkarīgo, nelaimīgo, padoto grēkiem.

Varbūt ikkatrs no mums varētu pateikt: "Mana sirds tik mazā, kā es pieņemšu pašu Dievu manā sirdī"? Tad paskatīsimies uz Mariju, kuru piepildīja Svētais Gars! Vai tas ir mums pa maz? Lūk, Marīja nēsāja savā sirdī katru vārdu, kas ir no Dieva. Skatīsimies, cik liela var kļūt cilvēka sirds, kad atvērta Dievam, Dieva gribai, Dieva žēlastībai. Un cik šajā sirdī, Dieva Mātes sirdī mīlestības, miera, prieka, gudrības, paļāvības uz Dievu. Cik daudz spēka šai sirdij, lai rūpētos par Dieva Dēlu, lai stāvētu zem Krusta, lai stiprinātu Apustuļus un Baznīcu, kas piedzima Vasarsvētkos. Tas viss notiek caur Marijas sirdi, caur Marijas garu, kas "gavilē Dievā, manā Pestītājā!"

Varbūt tu pateiksi: "Es redzu Bērniņu, bet kādā veidā es varu satikties ar Viņu kā ar Dievu? Jo taču Viņš ir Dievs!" Redzi, svētīgs tu esi, jo šie vārdi nav no tavām maņām, bet no Tēva, Kas tev to ir atklājis tavā garā, lai tavs prāts Dieva gaismā varētu pazīt un saprast, ka Dievs kļuva redzamais cilvēka miesā, mazā Bērniņa miesā. Jā, pateicoties ticībai, Baznīcas ticībai, kuru Dievs mums ir devis, varam redzēt Dievu. Kā pateicoties miesīgām acīm mēs varam redzēt mazo Bērniņu, tā pateicoties ticībai mūsu gars atzīst šajā Bērniņā Īsto Dievu.

Lai līksmo Debesis, lai priecājas zeme! Lūk, Emmanuēls, Dievs ir ar mums! Svētīgi tie, kuri raud, jo atnāca Tas, Kurš viņu asaras mainīs priekā. Svētīgi nabadzīgie garā, jo Dievs atnāca, lai viņus apdāvinātu ar garīgām dāvanām, ar mīlestību, ar mieru un ar prieku. Svētīgi jūs esat, jo tuvojas jūsu pestīšana. Kungs ir tik tuvu. Nāciet, dziedāsim Viņam. Nāciet, pielūgsim Viņu. Āmen.

Formācija un emocijas

 Ticīga cilvēka garīgā formācija veidojas pie Jēzus Kristus un lietās saistītās ar Viņu. Par to liecina mums svēto dzīves piemēri. Sevišķi šajā Adventa laikā mēs redzam, kā ar Jēzu satiekas Vissvētākā Jaunava Marija, svētais Jāzeps, sv. Jānis Kristītājs un sv. Elizabete. Katrs no viņiem varētu pateikt: "Mana dzīve ir Jēzus Kristus".

Formācija (ikkatra ticīga cilvēka formācija), lai vienmēr būtu kopā ar Jēzu, šeit virs zemes nekad nebeidzas. Lai attīstītu vienotību ar Jēzu, vajag pieņemt lēmumu dzīvot klusumā, iekšējā klusumā. Klusums šeit nenozīmē vienīgi to, ka mūsu dzirdei nāk mazāk trokšņu no pasaules. Tas protams palīdz, bet iekšējais klusums ir kaut kas cits. Tā ir dzīve patiesībā, sevišķi patiesībā par Dievu un par to, ko Viņš mums ir atklājis. Tā ir dzīve lūgšanā, tāpēc svētos sauc par lūgšanas cilvēkiem. Dievs, Kas aiz mīlestības palīdz Baznīcai dzīvot pēc patiesības, palīdz arī saviem bērniem liecināt par to mīlestībā. Un šeit izpaužas miers un prieks no tā, ka cilvēks satiekas ar Jēzu un ir ar Viņu vienots, sevišķi caur Sakramentiem.

Dzīve padota emocijām, fantāzijām un kārdinājumiem ieved cilvēku grēku verdzībā. Bet dzīvē pēc gara cilvēks draudzējas ar Jēzu Kristu, iet svētuma ceļu un nesdams savu krustu kalpo Baznīcai - mierā un priekā.

Veselība un pestīšana

Es neesmu ārsts un nerakstīšu šeit par veselību tādā nozīmē, ka ir vajadzīgi ārsti, kuri strādā slimnīcās un vajadzīgas tur lietotas zāles.

Sākumā rakstīšu par dažiem šīs pasaules vīrusiem pret ticību un vēlāk par zālēm pret šiem vīrusiem. Vai jūs dzirdējāt par tādiem vīrusiem, kā piem.:

- pārliecība, ka Dievs sevī ir sašķelts, ka Viņš maina savus lēmumus?

- pārliecība, ka Dievs grēko vai pieņem cilvēku grēkus kā labus darbus?

- pārliecība, ka uz svēto Komūniju var iet ar smagiem grēkiem?

- pārliecība, ka nav grēku?

- pārliecība, ka caur smagiem grēkiem cilvēks nezaudē vienotību ar Dievu?

- pārliecība, ka svētdiena ir tāda pati diena kā citas dienas?

- pārliecība, ka Dekalogs nav obligāts, bet vienīga tā loma ir iedvesmot cilvēkus?

- pārliecība, ka prāts traucē, un ka Dievam un svētajiem nav prāta, un cilvēkam, kas grib kļūt laimīgam, jāzaudē prāts?

- pārliecība, ka nevajag iet pa Evaņģēlija šauro taciņu?

Tie ir tikai daži vīrusi, kas grib nicināt Baznīcas ticību.

Bet tagad zāles no Dieva, kas palīdz cilvēkam dzīvot Dieva žēlastībā, kā brāļi un māsas Kristū (tie, kuri ir Neokatehumenāļā Ceļā, labi to zina):

• Liturģija (lūgšana, sakramenti, sevišķi grēksūdze un svētā Mise),
• Dieva Vārds (lasīšana, dalīšanās, mācīšanās, ieklausīšanās Dieva Vārdā, Kas sludināts Baznīcā),
• Kopiena (Baznīca ir kopienu Kopiena, kur brāļi un māsas Kristū palīdz viens otram iet ticības ceļu).

Visiem, kuri ņem savu krustu un seko Jēzum Kristum, es novēlu priecīgus, Dieva mīlestības un tuvākmīlestības pilnos Kristus Dzimšanas Svētkus! Es jums novēlu ne tikai tādu ceļu, kuru gāja svētais Jānis Kristītājs, kas pildīja Dieva doto misiju un kuru Dievs tik bieži un tik sevišķi pārsteidza, kaut gan Jānis jau no bērnības pazina Jēzu; bet tādu ceļu, kas ikdienā cilvēku, kas nes savu krustu, arvien vairāk līdzina Jēzum Kristum, vislielākajā pazemībā.

Pirmā patiesā klostermāsa

Kad pirms astoņiem gadsimtiem pirmie pieci brāļi franciskāņi kļuva par mocekļiem ziemeļāfrikā, tad svētais Francisks teica: "Tagad es zinu, ka man ir pirmie pieci brāļi". Dievs pieņēma viņu dzīves upuri un apdāvināja ar svētumu Debesīs. Līdzīgi svētais Ignatijs no Antiohijas rakstīja savā vēstulē, ka gaida šo dienu, kad atdos savu dzīvi mocekļa nāvē Romā: "Kad būšu ar Kristu, kļūšu pilnīgs cilvēks".

Draudzei, kurā dzīvo mani vecāki, ir mazāk nekā 40 gadu. Draudzes veidošanā stiprinājums un labā liecība bija pirmā priestera primicijas svētā Mise. Un tūlīt arī iestājās klosterī kāda jauna sieviete. Pēc apm. 10 gadiem parādījās nākamie paaicinājumi. Šī pirmā klostermāsa Violetta (Wioletta Michalczewska) nesen aizgāja mūžībā un šodien bija viņas bēres. Tad gan man, gan visai draudzei ir pirmā patiesā klostermāsa, jo mēs visi ceram, ka viņa caur savu konsekrēto, tas ir Dievam veltīto dzīvi, līdz beigām pieņēma Jēzus, viņas Līgavaiņa, mīlestību, un tagad devās uz mūžīgām kāzām.

Mūžīgo mieru dod viņai, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņai. Lai viņa dus mierā. Āmen.

Svētīgais tēvs Honorāts (1829-1916)

Tā nebūs tēva Honorāta biogrāfija. Bet es gribu vienu brīdi paskatīties uz viņa garīgo dzīvi.

Viņš piedzima dievbijīgā poļu ģimenē. Kristības Sakramentā saņēma vārdu Vaclavs. Mācījās lūgties gan mājās, gan savas draudzes baznīcā. Tomēr kad sāka studēt tālu no savas ģimenes, viņa ticībā iegāja šaubas. Tam palīdzēja arī dažādas revolucionāras idejas, kuras izplatīja viņa kolēģi. Kaut gan viņš pats nepiedalījās šajā kustībā, bet ātri viņam nāca ciest cietumā kopā ar saviem draugiem, kad cara policija visus pēkšņi arestēja.

Dzīve cietumā, spīdzināšana, vientuļība, bailes par savu vistuvāko nākotni, ievada jaunekli smagā slimībā. Pirms zaudēja samaņu, paspēja vēl zaimot Dievam.

Visu laiku, kad viņš sēdēja cietumā, viņa māte lūdzās par viņu. Katru dienu gāja uz svēto Misi, pasūtīja svētās Mises sava dēla nodomā un pat bieži gāja uz cietumu, lai ārā pie mūriem, skaitītu rožukroni par viņu.

Jauneklis ilgu laiku palika bez samaņas un daudzi domāja, ka viņš jau pavisam zaudēja prātu. Un notika brīnums. Viņš atvēra acis, sākās atveseļošanās, bet galvenais - jauneklis sāka runāt tikai un vienīgi par Dievu. Kaut gan policisti caur kādu citu ieslodzīto gribēja no viņa dabūt kādas informācijas par sazvērestību, jo vēl domāja, ka viņam tādas informācijas esot, jauneklis runāja tikai par Dievu un pat diskutēja par Svētās Trīsvienības noslēpumu.

Policisti ieraudzīja, ka viņš valstij netraucē un netraucēs, un tad pēc daudziem mēnešiem Vaclavs tika atbrīvots no smaga cietuma, kur spriedumi bija nāve vai Sibērija.

Vaclavs pirmos savus soļus virzīja uz baznīcu, lai palūgtos un lai izteiktu Dievam pateicību par atgūto brīvību, bet vēl vairāk par jauno dzīvi. Grēksūdzē viņš saņēma grēku piedošanu un pusaudža vecumā sākās viņam dzīve no ticības. Vaclavs līdz nāvei nožēloja savus jaunības grēkus un pateicās Dievam par Viņa neizmērojamo žēlsirdību.

Es domāju, ka līdz šim Vaclavs gribēja atteikties no prāta, no patiesības, atteikties no Dieva. Savu acu priekšā arvien vairāk turēja to, kas saistīts ar miesu, kas ir no maņām, savas fantāzijas, to visu, kas baro cilvēka lepnību un, beidzot, ieved cilvēku nāvē, pat mūžīgajā nāvē.

Atgriešanās brīnums, mātes lūgšanas un Dieva žēlastība, kā arī šīs Vaclava brīvas gribas vājš sauciens bija Vaclava jaunas dzīves sākuma liecinieki. Cietumā, šajās sarunās par Svēto Trīsvienību parādījās jaunā ceļa sākums, kas notika viņa garā. Jauneklis atpakaļ iegājā savā garā, kur gaidīja prāts, kas ilgojās pēc patiesības; kur gaidīja atmiņa, kur no bērna katehēzes laika gaidīja ticības patiesības par Dievu, par Baznīcu, par cilvēku un par pasauli, lai uz tām bagātībām pastāvētu droša cerība; kur gaidīja brīva grība, kas raksturīga personai un kas ved šo personu uz vislielāko mīlestību uz Dievu un uz cilvēku.

Vaclavs kādu laiku pavadīja pie ļoti laimīgas mātes un pēc tam atpakaļ turpināja arhitektūras studijas. Tomēr, kaut gan ļoti labi mācījās, pēc kāda laika viņš saprata, ka Dievs viņu aicina uz kaut ko citu. Saprata, ka Dievs grib, lai pirms pāris mēnešiem atgriezies jauneklis, visā pilnībā piederētu tikai un vienīgi Dievam, Kas ir tik ļoti žēlsirdīgs.

Ģenerālā grēksūdzē Vaclavs izsūdzēja visas savas dzīves grēkus un devās uz kapucīnu klosteri. Tur runāja ar tēvu Provinciālu, kas pārliecinājās par jaunekļa vēlmi kalpot vienīgi Dievam vislielākā pazemībā. Tēvs Provinciāls pieņēma Vaclavu ordenī un sūtīja uz noviciātu. Tā sākās tēva Honorāta (jo tādu vārdu bija saņēmis noviciāta sākumā) dzīve kapucīnu ordenī.

Kad tēvs Honorāts tika ordinēts par priesteri, tad uz reiz ar dedzību sāka kalpot Dieva tautai. Labi redzēja un precīzi varēja nosaukt vārdā cilvēka vājības un uz kādu postu un grēkiem tās ved. Un vienlaikus viņš prata aicināt cilvēkus un palīdzēt viņiem ieiet dzīvē pēc gara, garīgajā dzīvē. Garīgajai dzīvei līdzi iet atgriešanās darbi. Tāpēc tie, kuri sāka iet pie viņa pie grēksūdzes, nevarēja nemainīt savu dzīvi. Tēvs Honorāts kļuva garīgais vadītājs daudziem daudziem cilvēkiem.

Kalpošanā konfesionālā un garīgā vadība nesa labos augļus. Tie parādījās sevišķi jaundibinātās kongregācijās. Jo cilvēks, kas dzīvo pēc gara, staigā pa zemi un redz patiesību par šo pasauli un par tās vajadzībām. Lūk, vajadzēja parūpēties par pilsētas bērniem, kuri bija no trūcīgām ģimenēm, galvenokārt par viņu garīgo dzīvi, par viņu audzināšanu un sadarbībā ar daudzām sievietēm tika dibināta svētā Feliksa (kapucīna) kongregācija. Vajadzēja parūpēties par lauku bērniem un ģimenēm, par lauku bibliotēkām ar garīgo literatūru, par katehēzēm, un tika dibināta cita klostermāsu kongregācija.

Liels pārbaudījums bija tad, kad pēc cara pavēles tika slēgti daudzi klosteri un palika tika apmēram viena treša daļa. Daudzi klosterbrāļi un klostermāsas tika spiesti izbraukt no okupētas Polijas teritorija, citi domāja, kā tagad rūpēties par garīgo dzīvi un kā veidot garīgo aprūpi klosteru baznīcās, kad pat runāt sprediķi bija aizliegts un nedrīkstēja pieņemt klosteros jaunus kandidātus. Tas daudziem liekas nāves spriedums konsekrētajai dzīvei. Un lūk, kad brāļus no dažiem klosteriem cara policisti ielika vienā klosterī, un kad daži sāka skaļāk runāt, ka varbūt vajadzēs izbraukt uz citām zemēm, kur brīvi var dzīvot, tad piecēlās kāds jauns kapucīns un stipri un stingri teica: "Nekur mēs nebrauksim. Mēs paliksim šeit un šeit strādāsim". Tas bija tēvs Honorāts. Viņam bija šajā brīdī tikai 35 gadi. Viņš sāka savu dzīvi jaunajā vietā ar 40-dienu rekolekcijām.

Ātri tie, kuri gāja pie tēva Honorāta pie grēksūdzes Varšavā, sāka braukāt ar kuģiem vai iet kājām uz Zakročimu (50 km tālāk). Pilsētiņā parādījās jaunie krogi, lai cilvēki varētu gaidīt savu rindu. Krogus būvēja arī klostermāsas, jo tēvs Honorāts saprata, ka vajadzīga konkurence krogiem, kur svešie ļaudis pārdeva alkoholu. Tā parādījās krogi bez alkohola, kristīgie krogi, kuri cara policistiem nepatika, jo neveda cilvēkus dzeršanā.

Tēvs Honorāts, kā arhitekts uzzīmēja skaistā un ļoti praktiskā biktskrēsla projektu, kura iekšā bija trīs telpas un tad, kad šis biktskrēsls tika uztaisīts, cilvēki varēja garīgam vadītājam mierīgi izsūdzēt savus grēkus. Jo tie bija laiki, kad cara policisti sūtīja savus spiegus, kuru uzdevums bija klausīties, ko cilvēki runā savā grēksūdzē, lai pēc tam pastāstītu policistiem. Kad jau bija jauns biktskrēsls, tādas iespējas vairs nebija.

Tēvs Honorāts dibināja 27 kongregācjas (vairākumā tie bija bezhabita klostermāsu kongregācijas). Tāda veidā dažiem desmitiem tūkstošiem sieviešu un vīriešu klosterļaudīm bija iespēja dzīvot konsekrēto dzīvi Polijas zemē (pēc tam arī visā cara Krievijas imperijā, Ziemeļamerikā un daudzās citās valstīs). Kā sākumā es teicu, tā nebūs svētīgā tēva Honorāta biogrāfija. Tāpēc tūlīt vajadzēs pabeigt šo stāstu. Tēvu Honorātu neiznīcināja nekādi pārbaudījumi, kuri tālāk nāca un kuri bija ļoti spēcīgi. Viņa gars bija stiprāks. Kāpēc? Jo visu laiku bija vienots ar Dievu. Pat vienu brīdi svētīgais tēvs neļāva atdalīt savu prātu, atmiņu un brīvo gribu no Dieva. Pat šīs pasaules priekšmeti bija viņam vajadzīgi tādā mērā, ka pievērsa viņa uzmanību Dievam. Viņš tā saplānoja katru savu dienu, ka katru soli upurēja Kungam. Kad gāja pa klostera koridori, tad pie svēto statujām vai gleznām skaitīja konkrētas lūgšanas, visām svētām darbībām gatavojās un svētā Liturģijā, sevišķi svētajā Misē, piedalījās visdievbijīgāk. Kad jau vecuma dēļ nevarēja smagi strādāt, lūdza tēvu gvardiānu, lai viņam atļautu iepakot oblātes aploksnī, lai tikai varētu arī fiziski strādāt, kā ir pieņemts kapucīniem.

Kad viņš aizgāja mūžībā 1916. gada 16. decembrī, atrada viņa istabā dienasgrāmatu un testamentu, ko rakstīja daudzus gadus. Starp citiem bija tur teksts, kurā svētīgais tēvs upurēja sevi Dievam ar visu savu garu, ar viņa trīs varām (prāts, atmiņa un brīva griba), ar visu savu dvēseli ar tās 5 maņām, ar visu savu miesu. Un tieši šo vārdu dēļ es uzrakstīju šo īso un mazo tekstu par svētīgo Honorātu, kas bija daudziem cilvēkiem garīgais vadītājs. Jo taču viņš zināja, kur un kā cilvēks satiekas ar Dievu un ar otro cilvēku, un pa kādiem ceļiem iet, un pa kādiem neiet.

P.S. Svētais Francisks pateica brāļiem: "Brāļi, sāksim visu no jauna, jo līdz šim mēs neko neizdarījām". Es pateiktu par sevi, ka man jāmācās un jāmācās. Ja es kaut ko nepareizi uzrakstīju, lūdzu, uzlabojiet mani. Es daudz iemācījos no priestera prof. Tadeuša Guza lekcijām. Beidzot es varu kaut ko vairāk saprast no filozofijas un arī par cilvēka iekšējo konstrukciju. Lai klausītos (poliski) youtube vajag uzrakstīt piem.: ks. prof. dr hab. Tadeusz Guz.

Kur un kā mēs satiekamies?

Šodien ir īpaša diena ar svēto Misi katedrālē. Jo tika izdota īpaša grāmata: "Vatikāna II Koncils. Konstitūcijas. Dekrēti. Deklarācijas". Es esmu ļoti pateicīgs visiem, kuri ar savu lielo darbu palīdz mums tagad iedzilināties Baznīcas noslēpumā. Pateicība Dievam, ka arvien no jauna dod savai tautai šo vislabāko barību, kas Baznīcai palīdzēs saprast sevi un nest Evaņģēliju visiem cilvēkiem.

Šodien man bija prieks satikties ar dažiem cilvēkiem, kurus neredzu pārāk bieži, vai pavisam neesmu redzējis. Mēs mācāmies satikties garā, tāpēc ir vajadzīgas sarunas, pat īsas, lai dalītos ar savām domām un lai ieklausītos tuvākā vārdos. Cik labi būtu, ja es varētu pat īsi parunāt ar katru; garāka saruna tā jau ir īpaša dāvana no labā Dieva. Kā vislielākais cilvēka darbs ir saruna ar Dievu, tā pēc tam ir saruna ar cilvēku. Es domāju, ka visi, kuri bija šodien katedrālē, varēs ienest savā un citu cilvēku dzīvē lielo prieku un cerību, jo taču visi to ir saņēmuši.

Lūgšana un klusums.

Pirms pāris dienām kāda māsa Kristū no sv. Franciska draudzes man pajautāja, vai kāds par mani (kā priesteri) lūdzas? Es atbildēju, ka uzzināšu. Es uzrakstīju brālim Kšištofam (Krzysztof) Varšavā, kas ir atbildīgs par kontaktiem ar brāļiem, kas mūsu provincē devās uz misijām, vai vēl par mani lūdzas cilvēki? Jo Jūs atcēraties šo akciju, lai lūgtos par misionāriem? Apmēram 50 brāļi ir misionāri un par viņiem daudz cilvēku nolēma lūgties. Šis brālis man atsūtīja informāciju, ka par mani lūdzas deviņi cilvēki. Liels prieks! Pēc kāda laika jau 15! Ļoti liels prieks un pateicība Dievam un lūdzējiem! Un lūk, šodien kāda māsa Kristū svētā Franciska baznīcā man pajautāja, vai drīkst par mani lūgties? Es atbildēju, ka protams drīkst un pat nevajag jautāt. Viņa man īsi pastāstīja par lūgšanas grupu, kurā ticīgie lūdzas par priesteriem. Cik brīnišķīga doma. Un kad atnācu pēc svētās Mises un atvēru epastu, parādījās atbilde no brāļa Kšištofa, ka lūdzas par mani (šeit būs tikai lūdzēju vārdi): Marcin, Izabela, Kazimiera, Alicja, Tomasz, Alicja, Monika, Jakub, Danuta, Jolanta, Danuta, Ludwika, Angelika, Jadwiga, Jolanta, Halina, Anna, Anna, Sabina, Marianna, Aneta, Dorota, Teresa, Alicja, Janina, Elżbieta, Maria, Zofia. Kur šie brāļi un māsas Kristū dzīvo? Polijā, Zviedrijā, Belģijā un Anglijā. Un es tiku informēts, ka arī lūdzas par mani sv. Franciska un Kristus Karaļa draudzēs. Es ticu un ceru, ka arī citur. Mūki, mūķenes un priesteri, kaut gan lūdzas un lūgšana ir viņu normāls dzīves veids, tomēr gaida, ka ticīga tauta lūgsies par viņiem. Kaut gan nevajag jautāt vai lūgt atļauju, bet tomēr tāda informācija palīdz saprast, no kurienes Dieva žēlastības un kāpēc Dievs dod žēlastības kādam trauslam cilvēkam. Paldies visiem Cien. Lūdzējiem.

Kā pārtulkot dažus Jēzus vārdus?

Dažas reizes, man šķiet, es rakstīju par Dieva žēlsirdības kronīti un pavisam par Dieva žēlsirdības pareizo godināšanu. Šodien arī rakstu dažus vārdus sakarā ar to, ka nav kronīša vienas versijas latviešu valodā, bet dažas. Varbūt tas ir labi, jo ir redzama šīs lūgšanas nepieciešamība. Un arī jau pārtulkotas tiek lietotas. Īstenībā dažreiz nav viegli pārtulkot tekstu un daudzi vienkārši veido jaunus vārdus. Daži teica, ka ir vārds "mūžīgais", bet tāda vārda "pirmsmūžīgais" nav. Es pārāk maz zinu par latviešu valodu, lai pateiktu, ka pat gadījumā, ka nav tāda vārda, labi būtu lietot tieši tādu šajā kronītī, jo tādā veidā precīzi tiks pārtulkots vārds "przedwieczny". Ir taču tādi, kuri tā dara un, kad lūdzas kronīti, lieto vārdu "pirmsmūžīgais" ("Pirmsmūžīgais Tēvs, es tev upurēju...").
Nākamais vārds: "mīļotā" ("...Tava mīļotā Dēla..."). Oriģinālā ir vārds "najmilszego". "Naj-" nozīmē to, ko latviski "vis-". Tomēr piemēram poļu valodā ar diviem vārdiem: "miłować" un "kochać" var pateikt to, ko latviski ar vārdu "mīlēt". Jēzus tomēr deva svētajai māsai Faustīnei kronīti, kurā Jēzus lieto vēl citu vārdu, kas latviski tulkojumā būtu tagad kā "laipns", jo tagad poļu valodā šis vārds ir vairāk lietots tieši tādā nozīmē. Bet sākumi un pirma nozīmē ir saistīta ar mīlestību. Kāds ir šis vārds? protams: "miły" vai "miła". Lūk, ja mēs atvērtu grāmatu, kas saucas "Dziesmu dziesma" tad vienā mazā fragmentā lasām visus šos trīs vārdus: 5,2 ("Miły"), 5,5 ("Ukochany") un 5,8 ("Umiłowany"). Šī fragmenta pirmā nozīmē ir protams līgavas un līgavaiņa saruna. Bet šeit mēs redzam arī Jēzus Kristus sarunu ar Baznīcu, kas ir Viņa Līgava. Tā ir lūgšana, mīlestības pilnā lūgšana. Lūk, tālāk mēs skatāmies uz šo fragmentu latviešu valodā: 5,2 ("Mīļotais"), 5,5 ("Mīļais"), 5,8 ("Mīļais"). Tad lūk, mēs redzam, ka nav nekādas lielas atšķirības. Dieva žēlsirdības kronītī tiek lietots vārds "mīļotais". Es dzirdēju arī citas versijas. Vai latviski labi skanētu piem.: "vismīļākais"? Tādā veidā būtu visprecīzāk pārtulkots. Bet vai tas ir labi un pareizi latviešu valodā?
Tāpat ar vārdu "sāpīgo" ("Viņa sāpīgo ciešanu dēļ..."), jo oriģinālā ir vārds "bolesnej" ("Dla Jego bolesnej Męki..."), "sāpīgs"="bolesny", "sāpes"="ból", "man sāp"="boli mnie".
Kāpēc šī visa diskusija? Jo pat tad, kad būtu kronīša dažas versijas, vai tikai viena, tad vissvarīgākais ir tas, lai cilvēki, kuri ar ticību to skaita, zinātu, ka arī saņems šīs žēlastības, kuras Jēzus apsolīja un saistīja ar šo kronīti, ar šā kronīša pareizo skaitīšanu. Jo tad, kad cilvēks maina vārdu, vai kārtību, vai ieliek iekšā kādas citas lūgšanas, vai meditācijas, tad tas vairs nav kronītis, kuru deva mums Jēzus.
Tie ir, varbūt, tādi mazi sīkumi. Neaizmirsisim tomēr par Dieva žēlsirdību un godināsim to ar vārdiem un ar darbiem.
Vairāk var palasīt mājas lapā:
https://www.faustyna.pl/zmbm/

Kluss laiks

Nesen es kļuvu par Rīgas Garīgā semināra garīgo tēvu. Tāpēc jau tagad, kad es gatavojos tur dzīvot, man jāmācās dzīvot klusumā. Un lūdzu Jūs, Cien. Lasītāji, lūgt Dievu arī manā nodomā.

Paldies.

Olainē ir labi.

    Es vienmēr ilgojos pēc dzīves klosterī. Arī tad, kad es vēl nebiju ordenī. Tagad jau atpakaļ es esmu klosterī, kapucīnu kopienā. Mans priekšnieks ir t.Jans. Arī citiem kapucīniem Rīgā ir tuvu.

    Es nepaspēju atvērt savas bagāžas un jau vajag krāmēties un gatavoties svētceļojumam uz Aglonu. 7.aug. sākas un es ņemšu sev līdzi arī savu lasītāju nodomus. Rakstīt laikam neko nerakstīšu, jo būs nogurums, bet lūgšana būs. Lūgsimies viens par otru: priesteri, konsekrētās personas, laji.

    Kaut gan cilvēciskās lietas ir redzamas un gribas par tiem runāt, bet svētceļojums ir Dieva uzvaras laiks mūsos. Sekosim Jēzum šajās dienās tā, lai nolemtu un pieņemtu visu pēc Dieva gribas.

Ar Ģeņas kundzi Čenstohovā

    Šodien kopā ar Geņas kundzi skatījāmies svēto Misi Čenstohovā, Dievmātes sanktuārijā, kuru vadīja svētais Tēvs Francisks. Euharistijā piedalījās ļoti daudz bīskapu, priesteru un ticīgo (ļoti ļoti daudz, vismaz daži simti tukstoši).

    Caur internetu, ar katoļu televizijas palīdzību, redzējām Dievmātes svētbildi Jasnas Guras kapličā, kur lūdzās pāvests Francisks, kas Marijai ziedoja zelto rozi tā, kā sv. Jānis Pāvils II.

    Euharistijas sprediķī pāvests teica, ka Dievs nāk pie mums vienkāršībā, Dievs ir vienmēr tuvumā, Dievs ir ļoti konkrēts.

    Dievmāte ir šī cilvēces vieta, kas pasargāta no ļaunuma, kas ir "kāpnes, pa kurām Dievs nāca pasaulē".

    Šodien klausījos pl. 22:00 lūgšanu un meditāciju Dievmātes kapličā Čenstohovā. Bija arī poļu grupa no Latvijas, tāpēc "Esi sveicināta..." skanēja gan poļu, gan latviešu, gan krievu valodā, gan arī citās valodās. Katru dienu pl.22:00 šajā kapličā ir lūgšana pie Dievmātes svētbildes. Pēc tradicijas šo svētbildi uzgleznoja svētais Lūkass, tad tas būtu Dievmātes sevišķa fotogrāfija.

450 ziņu

   un tā jau ir 451. ziņa. Lapu skatījumu vairāk nekā 12000.

    Kad es sāku rakstīt, es neredzēju vēl šīs perspektīves, bet par mazām lietām īsi teksti kļuva par gandrīz dienas grāmatu. Šīs mazās lietas aizlidotu, ja par viņiem kaut ko neuzrakstītu.

    Dažreiz mazās lietas kļuva par lielākām, piemēram kad kāds protestēja, ka es nicinu viņa laicīgo "svēto", pat izdomāto, kā šis nelaimīgais Sprīdītis. Ar laicīgiem "svētajiem" jāpieņem viņu grēki, kuru arvien vairāk. Tomēr īstie svētie un svētās ved pie Dieva un mācā, kā atbrīvoties no grēkiem un kā pildīt Dieva gribu līdz laimīgajai mūžībai.

    Šīs ziņas drusciņ stāstīja par Viļakas draudzi, drusciņ par misjonāriem, drusciņ par tālākām lietām, kā piemēram Pāvesta svētceļojumiem. Šodien arī es redzēju katoļu televizijā (tv Trwam) fragmentus no tā, kas notiek Krakovā, jo tur šodien oficiāli sākās Pasaules Jauniešu Dienas. Es skatījos un meklēju kādus cilvēkus no Latvijas, bet man neizdevās. Varbūt izdosies nākamās dienās.

    Kaut gan kādus padsmit cilvēkus gribēja iet svētceļojumā no Viļakas uz Aglonu, bet svētceļojuma nebūs. Jo neatradās neviens, kas pieņemtu organizatora funkciju. Žēl. 2014. gadā un 2015. gadā mums bija brīnišķīgie svētceļojumi uz Aglonu. Nu ko? Varbūt nākamajā gadā?

Pēc vizitācijas

    Jau pēc Bīskapa vizitācijas sakarā ar Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas konsekrācijas 125. gadadienu.

    Viss bija sagatavots. Viss ļoti labi gāja. Nebija brīža, ka mēs nezinātu, ko darīt. Nebija situācijas, kurai mēs nebūtu gatavi. Draudze darīja visu visaugstākā līmenī, ar visaugstāko kvalitāti. Viss bija ļoti labi sagatavots, jo taču nevar negatavoties, kad pats Bīskaps brauc uz mūsu draudzi, uz mūsu baznīcu.

    Vizitācijas laikā bija arī elementi, par kuriem atbildību pieņēma novads un pagasti. Viss bija ļoti labi.

    Liels paldies visiem.

    Iepriekšēja vizitācija bija tik nesen, pirms 3 gadiem. Kad būs nākamā?

    Vizitācija parāda vislabāko iespēju, lai ticīgie varētu cieši līdzdarboties Dievam par godu, bet arī kā liecību visiem svētās Mises un procesijas dalībniekiem.

    Vēlreiz liels paldies!

Liels paldies

    Šodien bija lielā talka. Apkārt baznīcas strādāja ļoti daudz cilvēku. Liels paldies gan tiem, kuri no draudzes, gan tiem, kurus sūtīja pagasti vai Viļakas dome. Tas viss bija Dievam par godu. Šodienas talka ir viens no elementiem, caur kuriem draudze un novads gatavojas Bīskapa Jāņa Buļa vizitācijai.

    Arī plebānija tika sagatavota, grīdas un logi nomazgāti, pabeigti mazi remonti.

    Baznīcas mežā tika uztaisīts vajadzīgs šajā vietā betona celiņš, visā teritorijā tika nopļauta zāle, salasīti zari, zāle, skujas.

    Baznīcas grīda tika nomazgāta, arī pēc iespējas visas citas lietas, altāri.

    Palika vēl daži darbiņi uz šīm dienām. Un pēc tam... vizitācija. Šajā Dieva žēlsirdības gadā mums ir Viļakas Jēzus Sirds baznīcas konsekrācijas 125. gadadiena.

    Šodien es klausījos Pāvesta Franciska runu sakarā ar Pasaules Jauniešu Dienām Krakovā, Polijā. Svētais Tēvs runāja par Dieva žēlsirdību, svēto Jāni Pāvilu II, kas sāka šīs pasaules dienas un par Dievmāti. Pāvests apmeklēs arī Vissvētākās Jaunavas Marijas sanktuāriju Čenstohovā, kas nav tik tālu no Krakovas.

Vai kapusvētkiem ir vajadzīga apskaņošana?

    Nu protams, ka nav vajadzīga. Kapēc nav vajadzīga? Lai netraucētu cilvēkiem. Kā svētā Mise var traucēt cilvēkiem? Var traucēt, jo cilvēki atbrauca, lai satiktos ar radiem un draugiem. Lai parunātu, lai pasmietos, lai pasēdētu pie kapiem. Lai paskatītos, kā bērni un mazbērni aug. Un varbūt lai pieņemtu sv. Komūniju? Nu nē, "taču mēs neesam bērni". Varbūt kāds kurš. Tad varbūt klusā svētā Mise? Priesteris atbrauks, savu tur darīs un "pat neredzēsim, kad izbrauks".

    Varbūt vēl kāds aizkustināsies, varbūt kāda asara, varbūt pārmetumi sirdī: "pa maz ieliku pudeļu un naudas zarkos..." - Jūs domājat, ka es jokoju?

    "Ak, šis prāvests! nu nepaņēma krustu un komžu procesijai. Un divus karogus procesijai arī nepaņēma. Un vēl divas citas komžas..." Būs par ko runāt veselu gadu.

    "Mēs savus bērnus vedam uz baznīcu. Tagad viņi neiet. Tagad mēģinam vest uz baznīcu mazbērnus - stāsta vecmamiņas - kas būs, kad nomirsim? Tāpēc gribam viņiem dot uzreiz daudzus sakramentus. Mēs vedam, bet no sakramentiem neko nesaprotam, mums nemācīja..." Jā, šīs mūsu mīļas vecmāmiņas vislabāk saprot, kur ir visa labuma un mīlestības avots. Ka tas ir pie Dieva, Dieva Baznīcā. Bet vai mazbērni iet mīlestības un svētuma ceļu?

    Nu, nekas nemainījās kopš Apustuļu laikiem: "Es jūs sūtu kā avis starp vilkiem..."

Kad pārcelties?

    Es šeit, Viļakā, dzīvoju jau gandrīz 4 gadus un piecus mēnešus. Vienmēr biju un arī tagad esmu gatavs pārcelties uz Olaini. Kad tā skatos atpakaļ, tad redzu, ka pārcelšanās man nav sveša un laikam pārcelšanās man ir asinīs.

    Mežniecības studiju laikā mugursoma bija man galvenā mēbele, gan istabā, gan ceļā.

    Klosterdzīvē, pašos sākumos, vajadzēja pārcelties no celles uz celli dažās reizes gadā. Arī Lubļinas klosterī, semināra laikā, vajadzēja pārcelties no celles uz celli divas reizes gadā. Un pārcelšanās notika vienā dienā visiem klerikiem, vienā laikā, kas ir saprotams. Sešu gadu laikā es pārcēlos 15 reizes.

    Nav nekādas problēmas arī tagad pārcelties uz klosteri, kur ir brāļi kapucīni, kapucīnu kopiena, "familia" - garīgā "ģimene". Brāļi kapucīni dzīvo kopienās un es ceru, ka tas arī piepildīsies manā dzīvē.

    Vakar es krāmējos ar mantām visu dienu un iepakoju pakās, un šodien 90% no tā, kas man pieder t. Vitolds paņēma ar mašīnu uz Olaini. Kad pārcelšos?

Pie brāļiem kapucīniem Olainē

    Pirms pāris dienām es biju ciemos pie maniem līdzbrāļiem kapucīnu ordenī, Olainē. Februārī pārgāja jau četri gadi, kopš esmu izbraucis uz īsu laiku uz Viļaku, bet tagad jādomā par atgriešanos kopienā.

    Kādreiz es rakstīju, kā mūs mācīja par kapucīnu garīgumu. To var nosaukt ar četriem burtiem: KUBA (k - kontemplācija, u - nabadzība /poliski "ubóstwo"/, b - brālība, a - apustulāts). Bet pēdējos trijos gados gribi negribi vairāk tas bija nevis KUBA, bet KNAB (n - nabadzība). Jo apustulāts bija tā ka vairāk stiprs nekā brālība, taču brāļi bija apmēram 260-300 km tālu no manis.

    Bet kapucīnam jādzīvo kopienā. Tāpēc tagad tuvojas laiks, kad būs iespēja no jauna dzīvot kopienā. Tāpēc mana braukšana uz Olaini, tāpēc arī tukšas kastes plebānijā. Jo tuvojas šī diena, kad atstāšu Viļaku un došos uz Olaini. Tikai nezinu kad?

Bērnu un jauniešu diena 1. jūlijā

    Ar prieku es varu pateikt, ka šī diena bija svētīga.

Jo bija daudz dalibnieku, apmēram 75.

Jo visi aktīvi piedalījās (daži tik aktīvi, ka ātrāk brauca uz mājām, jo pietrūka spēka).

Jo nekas slikts nav noticis.

Jo visi pavadīja laiku kā brāļi un māsas vienā ģimenē.

Jo diena sākās ar lūgšanu un veda uz sv. Misi.

Jo pat pēdējiem dalībniekiem negribējās iet uz mājām.

Jo organizatori Initas vadībā ļoti labi visu sagatavoja.

Jo visi dalībnieki varēja vismaz dažas lietas iemācīties un ar savām rokām taisīt svētbildes un taurentiņus.

    Var dot otram tikai to, kas pašam ir. Jo vairāk pārmaksāsim, jo vairāk varēsim dot vēlāk citiem, nākamai paaudzei.

    Ceļojoša Dievmātes statuja devās uz Rekovu, uz Šķilbēnu draudzi. Tāpēc gaidīsim ziņu par nākamo Latgales draudžu bērnu un jauniešu dienu Rekovā.

Rīt būs bērnu un jauniešu diena.

    Rīt Viļakā notiks Latgales draudžu bērnu un jauniešu diena. Pirms nedēļas piesakās četri bērni un divas mammas. Bet pēdējās 2-3 dienās, kad Inita sāka zvanīt pa draudzēm, dalībnieku skaits auga ar tādu ātrumu, ka vēl šodien nevarēja apturēties un sasniedza 62 dalībnieku (pašu bērnu un jauniešu) plus organizatori, kā arī mammas. Un es domāju, ka Inita ir ļoti laba organizatore kopā ar komandu. Bet man nevajag par neko uztraukties, jo viss būs pēc Dieva gribas. Atvērtas Dievam sirdis, tāpēc būs labi, ļoti labi. Pateicība Dievam jau tagad, kā arī tiem, kas visdažādākajā veidā palīdzēja un vēl palīdz.

    Šodien paskatījos uz vienu zemes gabalu, kas pieder draudzei. Tas atrodas gandrīz ārpus pilsētas, ielejā, pie Kiras upītes. Zāle, vai kaut kas līdzīgs, kā jūra. Lanka, mitrā pļāva, laikam pirms kara deva daudz siena, bet tagad... neviens tur nestaigā.

    Šodien pirmie cilvēki gribēja pieteikties uz slaveno (jau trešo) Viļakas-Aglonas svētceļojumu. Bet diemžēl šogad nebija neviena, kas gribētu to organizēt. Tāda ir dzīve. Un, ko tur daudz runāt, svētceļojuma šogad nebūs.

    Lūgsimies par veselību Evijai, Marjanam Dominikam, Rutai un citiem slimiem, lai nestu krustu un tādā veidā viņi ir Jēzus mācekļi.

    Pirms daudziem gadiem kāds mūks man teica, ka kopš 100 gadiem daudzi grib aizvietot garīgumu ar psiholoģiju, vai tam līdzīgām lietām. Parādījās visdažādākie virzieni psiholoģijā, psihoterapijā utml.. Pirms diviem gadiem lasīju par tādu virzienu, kur iekšā ir gandrīz viss (izņemot Katoļu Baznīcas mācību), gan hipnoze, gan austrumu filozofijas un ticējumi, un citas visdažādākās lietas, ar kuriem es nekad negribētu satikties. Pirms gada pirmo reizi dzirdēju par pozitīvo psiholoģiju, kas pasvītro cilvēka labsajūtu un pašrealizāciju, un kā viss notiek ķermenī, kuras valoda ir emocijas. Protams, tā ir psiholoģija un tā, kā zinātne, neattiecas uz Dievu. Ak vai, ko es rakstu, vai var nosaukt par zinātni to, kas saistīts ar tādām lietām, kā "joga", "zen". Kāds jau sen man stāstīja, ka cilvēks caur transcendentālo meditāciju atmet Dievu. Bet vai cilvēki jau nesaprot savu dzīves mērķi, savu laimi kā labsajūtu? Šodien atradu kādu grāmatu, kuru uzrakstīja ļoti izglitots cilvēks (tas nav Latvijā), kas apvieno pozitīvo psiholoģiju un vēl šo citu ar hipnozi. Bet Jēzus mūs mācā nest krustu un sekot Viņam, un mēs esam Viņa mācekļi. Un kur ir Jēzus, tur esam arī mēs. Un tieši to vajag, jo pie Jēzus ir viss. Un tas ir ikkatra patiesā garīguma pamats Baznīcā.

Garīgā aprūpe vasarā

    Pie manis jau dažas dienas ir seminārists Lauris un es domāju, ka šeit jau viņam patīk. Varbūt ne tikai tāpēc, ka var atpūsties, kaut gan vakar pat strādāja baznīcas mežā līdz laikam, kad bija nepanesami karsti. Bet šis klusums, kas ir šeit, palīdz atgūt spēkus ikkatram cilvēkam un palīdz ticīgā cilvēka domas pacelt uz Dievu.

    Divu bērnu katehēzes Liepnas banīcā iet uz priekšu. No dienas, kad sākās, visas katehēzes notika. Arī cilveki svetās Mises laikā audzina bērnus ticībā un mācā, ko, kad un kā darīt. Es ceru, ka šī bērnu dedzība paliks vēl kādu laiku un viņi varēs iet pie grēksūdzes un uz sv. Komūniju. Es ceru, ka no dedzības izaugs kaut kas stiprāks un bērni atradīs savu dzīves vietu Baznīcā. Pieņemt par Dievu šo patieso Dievu, Kas Ir Trijās Personās, tas ir galvenais mērķis. Mūsu ticības galvenais centrs tas nav kopt kapus, bet dzīvot Baznīcā un mācīties ievest savā dzīvē to visu, ko Dievs Baznīcai ir devis.

    Ne tikai ko darīt mēs mācāmies baznīcā, bet arī kā to darīt. Sekot Jēzum tā, kā to darīja Marija un citi svētie un svētās un ienest kaut ko no sevis, jo mēs arī esam apdāvināti, tas ir šis mūsu ceļš, šī ticības liecība, kas dod ticību otram. Bērni to dara ar burtnīcas palīdzību, kur vajag ielīmēt svētbildes un skaisti zīmēt apkārt svētbildes, zīmēt baznīciņas no ārpuses un no iekšpuses. Un mācās baušļus un citas ticības patiesības. Un mācās piedalīties svētajā Misē. Bet kā mēs to darām?

Karsts laiks

    Šodien bija plānota talka. Vajadzēja pļaut zāli baznīcas mežā no pansjonata puses. Un arī lasīt zarus, jo stipro vēju laikā daudz krita.

    Atnāca daži cilvēki, tāpēc vēl darbs netika pabeigts. Man bija pirmslaulību sarunas. Jau bija šogad 26 bēres, nav vietējo cilvēku (kuri šeit dzīvo) paredzētas laulības šogad. Neviens vietējais bērns nav kristīts šajā gadā.

    Es strādāju pēc 16:00, jo bija ļoti ļoti karsti. Es pļāvu zāli.

    Un tagad laiks iet lūgties, breviārs un citas lūgšanas.

    Pasaulei ir lielas problemas. Pateicība Dievam, ka mums ir tādas mazas ikdienišķas lietas un vienkāršie darbi.

Jau 1 gads ŠSK Viļakā

    Pirms gada, jūnijā, pirmo reizi Viļakā notika Šķīsto Siržu Kustības tikšanās Viļakā. Kopš šī laika vienu reizi mēnesī mēs satiekamies vai klosterī, vai kā pēdējas reizes, plebānijā. Arī šodien mēs satikāmies. Tā kā vienmēr, sākumā ir sv. Mise. Pirms Mises iespēja iet pie grēksūdzes. Euharistijā Jēzus Sirds baznīcā, klusā baznīcā, piedalījās vēl jauni dalībnieki. Es varu pateikt, ka grupa aug. No sākuma dalībnieku skaits nesamazinājās, bet drusciņ pieauga. Praktiski neviens no tiem, kas sāka piedalīties tikšanās, neaizgāja. Un vēl ar laiku atnāca jauni. Šodien pēc Mises ŠSK tikšanās plebānijā bija kopā ar mani 7 cilvēki. Man šķiet, ka nekur citur Latvijā nenotiek tādas tikšanās.

    Tas, kas mūs vieno, ir pats Jēzus Kristus pieņemts Euharistijā. Viņa klātbūtne un mīlestība ir redzama arī tālāk. Jo mēs vienmēr satiekamies lielajā priekā un mācāmies pieņemt Baznīcas mācību, kas pasludināta īsās, vai drusciņ garākās katehēzēs. Ar laiku aug arī uzticība un kāda tāda vajadzība satikties, palūgties, parunāt par Dieva lietām, uzdot jautājumus, aicināt citus. Viss šis modelis darbojas un tas arī liecina, ka Dievs ir Tas, Kas vada grupu.

    No tādā citām lietām, materiālām, es ceru, ka 4 nedēļu laikā tiks uztaisīts jauns žogs pie tualetes. Un ka tiks uztaisīts vistuvākajā laikā (piezvanišu specialistam) jauns jumts akai pie plebānijai.

    Es šajā nedēļā mēģināju skaldīt malku: otrdien 1 stunda, tāpat trešdien, ceturtdien 2 stundas un piektdien jau 4 stundas. Tāpēc situācija pagalmā arvien skaidrāka: arvien mazāk ozoļu klocīšu un arvien lielāka ozoļu malkas kaudze.

    Šodien bija stiprs vējš. Un tā relultātā divi koki ir salauzti. Būs vēl viens darbs jaunajā nedēļā.

    Jāņos, 24. jūnijā, pēc sv. Mises 18:00 baznīcā, notiks sv. tēva Pio lūgšanas grupas tikšanās plebānijā. Kā vienmēr, visi aicināti.

    25. jūnijā pl.9:00 pļausim zāli mežā pie baznīcas. Visi ar trimeriem aicināti.

Cilvēks un sv. Mise

    Šodien ir tā kā svētā Antona otrā diena, jo vienmēr otrdien pēc sv. Mises ir sv. Antona litānija un relikvijas. Tāpēc arī ornāts ar šo lielo svēto, kas vienā rokā tur Bērnu Jēzu, bet otrā balto liliju. Tā ir vienmēr mācība ticīgiem, ka dzīve mīlestībā uz Jēzu vienmēr palīdz atklāt sevī un dzīvot vislielākajā cieņā, kuru Dievs mums ir devis. Svētie ļoti nopietni pieņēma Dieva aicinājumu: "Esiet svēti, kā Es esmu Svēts" un viens no mocekļiem 2. gadsimtā teica kādu laiku pirms nāves, ka viņš būšot pilns cilvēks, kad pēc nāves būs kopā ar Kristu.

    Šodien arī notika sv. Mise pansjonatā. Tādā veidā jau kopš oktobra, man šķiet, katru mēnesī ir pansjonatā šī skaistā diena. Un tad lūdzamies gan par darbiniekiem, gan par iemītniekiem. Un priekam vienkārši robežu nav. Un daudzi jautajumi: "Kad būs nākama sv. Mise?" man atgādina kādu ļoti dievbijīgo kapucīnu tēvu, t. Cipriānu, kas kā jau ļoti vecs mūks staigāja pa klostera koridoriem Lubļinā un jautāja brāļiem, arī man, vai viņš nebūtu vajadzīgs baznīcā, vai nevajag sv. Misi vadīt, vai klausīties grēksūdzi? Tā daudzos vecos cilvēkos ir labi redzama šī draudzība ar Jēzu, kura visvairāk parādas Euharistijā.

    Šodien jau drusciņ sāku skaldīt malku. Es ceru, ka rīt izdosies vairāk pastrādāt. Pateicība Dievam.

    Ahā, neaizmirsīsim katru dienu, pēc iespējas, godināt Žēlsirdības stundu, kas protams nav 60 minūtes, bet tas ir šis mirklis pl. 15:00, kad Jēzus nomira pie krusta par mums. Kā godināt? Tiem, kuri vēl nezin:

https://www.faustyna.pl/zmbm/

Tuvojas vasara.

    Arvien mazāk cilvēku nāk baznīcā. Varbūt tāpēc, ka ir auksti. Varbūt. Ne tikai darba dienās mazāk nāk, bet arī svētdienās. Daudzās svētdienās uz sv. Misi pl. 18:00 nāca daži cilvēki. Pagājušajā svētdienā 2 cilvēki.

    Tāpēc līdz septembrim sv. Mise klosterī nenotiks. Un arī pavisam šajā laikā nenotiks sv. Mise pl. 18:00, izņemot trīs dienas, kad sv. Mise pl. 18:00 notiks baznīcā: sv. Jāņa Kristītāja Piedzimšanas lielajos svētkos 24. jūnijā, svēto Apustuļu Pētera un Pāvila lielajos svētkos 29. jūnijā un Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas lielajos svētkos 15. augustā. Tās ir dienas, kurās daudzi varbūt strādās un vajag dot iespēju piedalīties Euharistijā.

    Šodien katehētes un es runājām par Latgales bērnu un jauniešu dienu, kas notiks Viļakā 1. jūlijā. Es ceru, ka jau pēc pāris dienām būs sīkāka informācija.

    Šodien ir sv. Antona piemiņas diena. Lai katrs, kas kaut ko zaudējis dzīvē, lūdzas uz viņu un tad atgūs. Vajag lūgties tā, lai mēs zinātu, ka izdarījām kādu konkrētu darbu. Lūgties un sēdēt, un neko nedarīt, un gaidīt, ka sv. Antons palīdzēs bez laba darba no mūsu puses - tā protams ir kļūda. Ora et labora! - lūdzies un strādā! Vai tā, kā runāja sv. Francisks no Asīzes un vēlāk arī sv. Antons: Pax et bonum! Miers un labums!

    Miers un labums! "Ak vai, lai tikai Dieviņš dotu veselību! Veselība ir vissvarīgāka" - daudzi teica. Es gribu tikai atgādināt, ka protams veselība tas ir labums, kuru mēs saņēmām no Dieva, bet uz īsu laiku. Pietiek pacelt galvu un tad cilvēks redzēs, ka dzīve ir vēl svarīgāka. Bet Dievs caur svētiem Rakstiem mums māca, ka cilvēka cieņa ir vissvarīgāka. Cieņu un visu pārējo cilvēks saņēma no Dieva. Dzīvosim pateicībā Dieva priekšā, lai mēs saglabātu savu cieņu un par to rūpētos vairāk, nekā par veselību. Kaut gan daudzi no veselības uztaisīja sev dievu, bet mēs sargāsim savu cieņu, ka mēs esam pēc Dieva attēla un līdzības radīti, bet arī mums ir dota iespēja dzīvot mūžīgi pie Viņa. Uz to veselība nerāda. Jā, bet tur būs tāda ļoti stipra, jo mūžīga veselība. Lai iemantotu tādu mieru un labumu, ir vērts strādāt ar sevi virs zemes, tas nozīmē pildīt Dieva gribu, nevis savu gribu.

    Tāpēc dārgais draugs, ja tavi vecāki neveda tevi uz Baznīcu, vai mācīja, ka veselība ir vissvarīgāka, tad zini, ka varbūt arī viņi to saņēma no saviem vecākiem. Cilvēks nevar dot otram to, kā viņam nav. Tev ir iespēja to mainīt, ja atvērsi sirdi Jēzum Kristum un būsi uzticīgs Viņa Baznīcai. Tāpēc meklē Dievu un Viņa Valstību un viss pārējais tev tiks dots, bet sevišķi pasargāta tava cieņa. Cilvēka cieņu nicina grēks, bet atklāj un stiprina žēlastība.

Svētā Mise Žīguros

    Šodien man zvanija Inita un teica, ka būs kāda ekskurija. Es sapratu, ka ekskursanti grib redzēt baznīcu. Tāpēc es gaidīju zvanu. Zvanija Laura. Nu tad es gāju, jo grupa gaida. Tikai atbrauca ar busiņu, vai ar autobusu? Es gāju un aiz baznīcas mūra stūra parādījās mazā mašīna un jauna sieviete. Grupas nav nekādas. Nu tad es nepareizi sapratu.

    Bet arī viens cilvēks labprāt ieklausījās manā stāstā par baznīcu un arī par vēsturi, par cilvēkiem, kas būvēja, kas šeit dzīvoja un kristīja savus bērnus pa apm. 200-300 katru gadu (no sv. Mateuša draudzes dzimšanas reģistra, 19. gadsimta otrā pusē).

    Bet šie laiki jau sen pārgāja un laikam šodien daudziem cilvēkiem, no šiem nedaudziem, kas palika, šī lielā baznīca nav pie sirds, ja kopš daudziem mēnešiem neviens vietejais bērns nav kristīts?

    Es ceru, ka Laura, kura ir ļoti dievbijīga, atrada Viļakā arī citas vietas, kuras meklēja. Laura, lai Dīvs tev svētej!

    Pēc tam es braucu uz Žīguriem. Kā pagājušajā gadā vislabāk kapusvētkiem sagatavota bija Vēdenišu kapsēta, jo paši sagatavoja pajumi virs altāra (liels paldies), tā Žīguru lūgšanas kopa ir visu laiku pirmajā vietā. Parasti svētā Mise ir katru sestdienu, vai piektdienu. Bet šoreiz sv. Mise bija 7. majiā. 14. majiā man bija ceļojums. 21. majiā dzēru antibiotiku. 28. majiā es gulēju slimnīcā. Jūnija sākumā bija draudzes atlaidas. Un beidzot šodien sv. Mise. Ne tikai ka sv. Mise, bet kā vienmēr cien. kundzes gaidīja, lūdzās, piedeva man, ka es nepaņēmu mikrofonu, bet arī pēc Euharistījas man novēlēja daudz Dieva žēlastību priesterības gadadienā. Skaistas puķes pēc stundas atrada savu vietu pie Bezvainīgās Dievmātes statujas netālu no plebānijas.

    Ja, ir atšķirība, kad cilvēks pats kaut ko organizē, piemēram lai kādā vietā būtu svētā Mise - nekad nav zināms, vai atnāks kādi cilvēki? Bet ja cilvēki paši organizē un gaidā priesteri, sagatavo altāri, sveces, krēslus sev un priesterim, atceras par dzimšanas dienu, vārda dienu, priesterības jubileju, tas tikai vislabāk liecina par viņu mīlestību uz priesteriem (visiem), bet sevišķi, ka viņas ļoti mīl Jēzu kristu, grib Viņu pieņemt, iet pie grēksūdzes, ieiet Debesu Valstība.

    Labi, ka draudzē ir tāda kopa, ka ir citas ģimenes, ka ir arī vientuļi cilvēki, kuri galveno savas dzīves jēgu redz baznīcā un Baznīcā, tāpēc rūpējas par to katru dienu.

Mani kaimiņi

    Šeit nebūs runa par kaimiņiem, kas dzīvo mājā blakus, bet par citiem kaimiņiem. Šķūnī, kura tagad ir gandrīz tukša, atrada vietu putnu ģimene. No ornitoloģijas es nekad nebiju labs, tāpēc nezinu, kā viņi saucas. Ligzda atrodas zem paša jumta tādā vietā, kur netiks ne vārna, ne kaķis. Mājas pretējā pusē, ozoļu dobumos, atrada vietas citas putnu ģimenes, starp tiem strazdi un zīlītes.

    Tās nav vienīgas ligzdas plebānijas vistuvākajā apkārtnē. Es domāju, ka tas, kas ir īpašs šajā apkārtnē šajā gadā, ir klusums. Jo parasti majiā un jūnijā pagalmā starp šīm ligzdām klusuma nebija un es ar prieku sirdī skaldīju malku.

    Šogad es varu saviem maziem kaimiņiem piedāvāt klusumu. Cik laika vēl tā paliks, es nezinu.

    Es mācos atpūsties. Atpūtas daļā ir tāds darbs, kuru man nekad negribētos darīt. Tas ir darbs virtuvē. Zupa, kuru šodien sagatavoju, ir ļoti ļoti garšīga. Pietiks arī rītdienai. Es ceru, ka neviens nejautās, kā es to gatavoju un kā saucas. Tā saucas vienkārši "kapucīnu zupa" un starp tām visgaršīgākām zupām tā ir ļoti ļoti garšīga.

   Pateicība Dievam par šo atpūtu, kuru es pats nebūtu izdomājis, un kas ļauj paskatīties uz tādiem maziem darbiem, kā darbi virtuvē, un padomāt par kaimiņiem, kuriem ir mazuļi. Un nāca man prātā doma, kad es varētu nokristīt kādu bērnu manās draudzēs, bērnu, kas ar ģimeni šeit dzīvo, jo es jau neatceros pēdējas tādas kristības, kaut kur 2015. gadā.

3. jūnijā

    ...2001. gadā Lubļinā, Bezvainīgās Marijas Sirds un svētā Franciska baznīcā, es kopā ar līdzbrāļiem no mana kursa saņēmu priesterības sakramentu. Dievs, es Tev pateicos par šo dāvanu un pienākumu, kas darbojas nemitīgi un palīdz redzēt Tavas žēlastības un darbus pasaulē. Es pateicos tiem, bez kuriem tas nebūtu.

    Viļakā jau sākām svinēt Jēzus Sirds lielos svētkus, jo tie ir taču baznīcas un draudzes svētki, atlaidas. Nākamā dienā būs Bezvainīgās Marijas Sirds piemiņas diena. Un vēl daudzi citi elementi līdzīgi, ka šajās dienās pirms 15 gadiem.

    Bet tas, kas ir svarīgs, ir uzticība Jēzum Kristum, ko tik daudzi man mācīja šajos gados. Brāļi, kopā ar kuriem es pieņemu priesterību, kalpo dažādās valstīs, trījos kontinentos. Lai Dievs stiprina mūsos visos šo paaicinājumu. 

4 dienas slimnīcā

 Pēc visām braukāšanām es tik ļoti saaukstējos, ka vajadzēja visu atstāt un braukt uz slimnīcu. Īstenībā mani veda ātrā un tā es sāku tuvāk draudzēties ar mediķiem.

    Sākumā es braucu uz polikliniku Viļakā, tur saņēmu sistēmu, ārste nolēma, ka vienīgais atrisinājums ir mani aizvest ar ātro uz Balvu slimnīcu. Tas nozīmē, ka tajā dienā Viļakā nebija svētas Mises. Izdevas Viļakas baznīcā svinēt sv. Misi tikai svētdien pl. 11:00. Sv. Misi vadija pr. Jānis Bartulis. Pateicība Dievam un priesterim.

    Man atvēda visas vajadzīgas lietas, lai svinētu sv. Misi, ministrants Leonards. Liels paldies viņam un visiem citiem labdariem, kas man palīdzēja šajās dienās, arī ar savām lūgšanām.

    Balvu slimnīcā atmosfēra bija ļoti laba. Visi pret visiem ir ļoti laipni un preti nākoši. Tikai ceturdienā man nebija svētas Mises. Nākamās trijās dienās palātā svinēju Euharistiju.

    Diezgan ātri sapratu, ka mana slimība ir vismazāka šajā slimnīcā. Jo cilvēkiem ir konkrētākās problēmas ar veselību. Bet redzēju, cik cilvēki, kuri patiesi cieš, prot to pieņemt ar lielo pacietību.

    Ļoti labi, ka tur ir ļoti garš koridors, jo bija kur pastaigāt, sevišķi trešajā dienā, kad es jau jūtos labāk.

    Pēc četrām dienām ministrants Leonards mani atveda uz Viļaku. Liels paldies. Un tādā veidā pirmdien pl.18:00 svinēju Viļakā sv. Misi. Pēc Mises braucu pie slimās uz Borisovu. Un vēlāk... sāku pļaut zāli pie plebānijas un baznīcas. Šodien turpināju pļaut un laikam kāda kundze ieraudzīja un sūtīja savus vnukus man palīdzēt darbā. Un tādā veidā viss no rietumu puses tika šodien nopļauts. Paldies kundzei un vnukiem.

Divas Latvijas

    Pirms apmēram 80-90 gadiem Latvijā parādījās brāļi kapucīni, kuri tika uzaicināti uz Latviju no Bavārijas provinces. Tie, kuri viņus uzaicināja, meklēja veidu, lai Baznīca nestu svētuma augļus. Ticēja, ka palīdzēs svētumam Latvijā. Ka cilvēkiem būs iespēja kļūt par svētajiem.

    Pirmais un galvenais svētuma pamats (līdzīgi kā mīlestībā) ir brīvība. Šeit nav runa par politisko brīvību. Īsta brīvība ir saistīta ar cilvēka attiecībām ar Dievu. Dzīve vienotībā ar Dievu, ar Jēzu Kristu, sākas tad, kad cilvēks atmet grēkus, jo grēks dara no grēcinieka vergu. Cilvēks, kas atgriežas no grēkiem, pilda Dieva gribu. Bet Dieva gribas pildīšana prasa vēl vienu lietu: darīt labus darbus, kurus vēlas Dievs.

   Kapucīni  bija spiesti atstāt visus trīs jaunus klosterus jau pēc dažiem gadiem un nākamos gados kalpoja klusumā ticīgai tautai visdažādākajās vietās, jo svētuma ceļš nebeidzas, bet jādzīvo kopā ar tautu. Un daudz mainījās, jo piem. pirms 77 gadiem kapucīni pie sava klostera Viļakā gatavoja uz Pirmo sv. Komūniju apm. 150 bērnu, bet šogad, kad jau klostera nav, draudzē bēru bija apm. 25, bet neviens vietējais bērns netika kristīts.

    16. gadsimtā kapucīni tika uzaicināti uz kādu valsti. "Kāpēc tu gribi šos mūkus savā karalistē?" - pajautāja karalim kāds bīskaps. "Tāpēc, ka viņi gatavo cilvēkus uz labo nāvi" (tas nozīmē, ka iet pie slimiem un veciem ar svētiem Sakramentiem). Lūk dažreiz ir redzams un gaidīts viens konkrēts kalpošanas veids.

    Bet tik un tā jāskatās uz svētuma ceļu: kā mēs ejam pa šo ceļu? Es atcēros, ka ļoti ļoti sen, kad es ar citiem 39 jauniem vīriešiem iestājāmies ordenī, kāds brālis kapucīns mums stāstījā: "Kad cilvēks iestājas ordenī - izskatās kā svētais, bet nav svētais. Pēc daudziem gadiem jau neizskatās kā svētais un nav svētais. Nāves brīdī tālāk neizskatās kā svētais, bet ir svētais..."

Kad cilvēks pamet sevi.

    Pirms kāda laika, tālu no Viļakas, man bija dots sēdēt kopā ar cilvēkiem, kuri (man šķiet) ir atbildīgi par kultūru, vismaz vairāk, nekā citi. Un brīnījos, cik dziļā slazdā daži no tiem sēž. Lūk, es neatklāšu nekā jaunā, ja pateikšu, ka normāla pieredze māca cilvēkam meklēt patiesību ārpus sevis tādā nozīmē, ka cilvēks un pasaule nav sākums un mērķis. Ka ir Kāds, Kas mums dod Likumu un arī atklāj Sevi Pašu cilvēkiem, kā Svētā Trīsvienība. Šī patiesība tik augsti pacēļ cilvēka cieņu, ka tās robežu nevar ieraudzīt. 

    Tomēr kas notiek, ka cilvēks, nezin kāpēc, tieši pasaulē meklē atbildi uz saviem jautājumiem, un tieši pasauli redz ka savas laimes avotu. Lūk daži cilvēki apmeklē vietas, kur ir kādi akmeni centrā, bet apkārt koki, ka piedalās kādos rituālos ar uguni, kuru laikā "pieņem kādas enerģijas". Un pēc tam brauc pie kāda burvja, lai tas pārbaudītu, vai ir, vai nav enerģiju. Un tikai tad, ar burvja papīru rokā, cilvēks var citiem runāt par mīlestību un labvēlību. Jo taču viņā ir šī enerģija. Jūs saprotāt?

    Es nezinu, kur strādā šie cilvēki, varu tikai cerēt, ka nestrādā skolā un nemācā bērnus un jauniešus tādas lietas.

    Vai Jūs jautājāt tiem, kuri māca Jūsu bērnus, uz ko viņi tic? Jo taču to propaģēs?

    Pat kāds sunītis, ja spētu runāt, nejautātu svešam kungam, vai šajā sunītī ir laimes enerģija, jo katrs suns zina, ka viņa laime ir viņa kungs. Bet, lūk, cilvēkiem ir lielas problēmas ar šo vienkāršo patiesību.

    Ja cilvēks neatgriežas pie Kunga, tad viņa laime vienmēr būs, kā liels maiss ar 1000...caurumiem.

30. bērns

    15. maijā es sāku lūgties par 30. ieņemto nepiedzimušo bērnu, kura vārdu zina tikai Dievs. Un manā sirdī ir šis sevišķs prieks, kas pavisam nav saistīts ar emocijām, bet ar pateicību tiem, kuri 1994. gadā sagatavoja svētceļojumam uz Čenstohovu lekcijas par šo tēmu. Visās grupās, kas gāja uz Čenstohovu, bija lasītas gan lekcijas par dzīvības noslēpumu un vērtību, gan savas liecības runāja tie, kuri atgriezās no nāves, abortu ceļa, nožēlo to un tagad citiem stāsta patiesību par dzīvību, par to, ka cilvēks sākas ieņemšanās brīdī, par mīlestību, ar kuru pieņem katru bērnu.

    Santehniķa kungs šodien strādāja un viņa darba rezultātā mājās ūdens jau ir. Pateicība Dievam.

Vienu reizi gadā

    Pirms pāris dienām esmu atbraucis...

    Vienu vai divas reizes gadā - parasti tik bieži redzu savus vecākus un savu ģimeni. Tā ir parasta lieta, kad cilvēks pieņem paaicinājumu un ar laiku jāatsakas do daudzām labām lietām un jāpieņem šos 1000km., kas jābrauc, lai satiktos ar ģimeni. 1,2 vai 3 dienas.

    Liela dāvana no Dieva bija piedalīties svētajā Misē dažās baznīcās, kur ir daudz bērnu un visi dzied kā viens, vienā balsī un stipri.

    Liela dāvana bija arī satikties arī kādā klauzūras klosterī ar kādu mūķeni, kas jau daudzus gadus lūdzas arī par mani. Paldies Dievam par viņu un par visiem citiem brīnišķīgiem cilvēkiem, kas lūdzas par misionāriem.

    Dievs visu ļoti labi plāno. Tagad, kad jau nav evaņģēlizācijas skolas misionāru plebānijā, notika, ka nestrādā neviens no diviem sūkņiem ar hidroforu. Nav ūdens. Labi, ka vismaz bija lietus. Es tikai varu gaidīt, ka santehniķis tiks galā ar šo problēmu. Un varu lūgties. Tad ir ļoti labi.

Trimers un cirvis

    Šodien pirmo reizi šajā gadā jau vajadzēja pļaut. Kādas divas stundas. Pēc tam es skaldīju malku. Bet ne tas ir vissvarīgākais.

    Pēc gadiem priesterībā varu pateikt, ka cilvēks sevī tur kādu noslēpumu, kas viņam neļauj laikā satikties ar Dievu, atgriezties, dzīvot ar domu, ka iet pestīšanas ceļu. Ir kaut kas, ka cilvēks atļauj citiem organizēt savu dzīvi tālu no Dieva. Liekas, ka viss ir labi. Ir smaids, ir runa par vērtībām, ir daudz cilvēku, skaistas dziesmas, kameras, aplausi, troksnis, vārdos pārliecība, noslēpums, svecītes, viss precīzi režisēts, ka negribas ticēt, ka tas nav patiess. Un nāk stāvēt daudzu cilvēku priekšā, kuriem nomira tuvinieki, bet nekas nebija sagatavots, vai gaidīts, nolemts, sarunāts, saprasts. Kad cilvēks atļauj sev beigu beigās dzīvot, nevis piedalīties filmā, kas īstenībā beidzas skatītāja nāves brīdī? Kāpēc cilvēkā ir tāda ļoti ļoti liela bārenība dzīvē tā, kā Dieva nebūtu, kā debesu Tēva nebūtu? Un cilvēks pilda instrukcijas, lai viņu pieņemtu sabiedrībā, vērtētu darbā, ieliek savus talantus, attīstās brīnišķīgi, bet šis mazais bērniņš iekšā sapņo par tādu dzīvi, kur nevajadzīgas instrukcijas, bet Dzīve. Kas priekš tevis ir Jēzus?

Labsajūta s.i.a.

    Visu laiku ir ko darīt. Un ne tikai ar šo brīnišķīgo malku. Jā, malka. Pirms nedēļas, kad atbraucu no svētās Mises Žīguros, dzēru tēju un gatavojos iet zāģēt zarus, ieraudzīju, ka atbrauca divas mašīnas. Un cilvēki gāja uz pagalmu, un skatās uz malku. Pēc tam treša mašīna. Un ceturtā. Un traktors ar piekābi. Es paņēmu motorzāģi, benzīnu un eļļu, izgāju ārā un redzu, ka tā ir viena liela ģimene no Medņevas pagasta. Es skaldīju, viņi zāģēja, nēsāja zarus, kārtoja terītoriju. Pēc trījām stundām atklājās, ka piekābe ir mazo zaru pilna, visas resnas daļas palika un liels darbs padarīts. Liels paldies labdariem! Lai Dievs atdod savās žēlastībās.

    Es pēdējā gadā iemācījos divas (vismaz) lietas: strādāt ar dažādām motorzāģiem un... atpūsties. Jā, nevar strādāt lielā slodzē un vienlaikus vadīt dievkalpojumus, sēdēt aiz stūres, mācīties, neslimot un vēl rakstīt blogu. Nav iespējams. Vajadzīga atpūta. Katru dienu un katru nedēļu.

    Kādā sieviete man jautāja (uzdeva ļoti labo jautājumu), vai var laulāties bez nepieciešamas sagatavošanas, bez visiem šiem papīriem. Bet lai būtu tā sirsnīgi (es domāju, ka papīram nav tāda spēka, lai mēs nevarētu sirsnīgi pavadīt laiku papīra klātbūtnē). Problēma ir tāda, teiksim, vienkārša, ka ikdienišķā dzīvē pat vecākiem ir vajadzīgi dokumenti, ka konkrēts bērns ir viņu bērns, un katram cilvēkam vajadzīgs ir dokuments, kas liecinātu, ka šis cilvēks ir tieši šis cilvēks. Un šis dokuments ir kādā dokumentu sistēmā. Tāda jau ir šī dzīve. Bet tas mums nevar traucēt, lai mēs būtu sirsnīgi vieni pret otriem, pēc iespējas. Ak, šīs ilgas pēc zaudētas paradīzes... bet dzīve prasa no mums kaut ko tādu, ka bieži vienkārši negribas, vai nē?

    Ļoti labi iet pasaulē "firmai" Labsajūta s.i.a.. Es ceru, ka realitātē tādas firmas nav. Bet manām vajadzībām šajā ziņā es šo firmu dibināju. Firmai Labsajūta ir mūsu pasaulē loma apsēgt un paslēpt visdažādākus nedarbus un netaisnības, un bezcerību, un neuzticību arī pret sevi, lai tikai to paslēptu zem smaida un zem vārdiem "viss kārtībā". Jā, labi iet šai firmai. Pretēji, cilvēks, kas veido garīgo dzīvi... (kas ir garīgā dzīvē? Lūk, svētā Terēze no Lizjē rakstīja, ka būdama vēl mazā, trīsgadīga, slēpjas aiz aizkariem un grima dziļās domās par Dievu. Sv. Terēze raksta, ka viņai jau trīs gadu vecumā bija garīga dzīve. Tas ir līdzdarbošanās ar Dievu, dialogs ar Dievu, Dieva gribas pildīšana. Mēs zinām, ka sv. Terēze, vai sv. Francisks, vai sv. Klāra, vai sv. tēvs Pijo, vai citi svētie un svētās nemeklēja labsajūtu. Kad ir garīga dzīve, tad nevajag meklēt labsajūtu. Labsajūta nav vajadzīga, jo Svētais Gars dod cilvēkam tādu prieku, ka tas grib dalīties ar citiem un stāstīt un stāstīt par Dieva mīlestību un par savu mīlestību uz Dievu. Šajā pilsētā nav tādas pieturas: "Labsajūta s.i.a.".

    Kad korintieši meklēja labsajūtu un gribēja darīt brīnumus, tad svētais Pāvils viņiem rakstīja: "Pienu jums vajag, nevis cieto barību..." un: "Meklējiet lielakas dāvanas... - mīlestību". Un šie vārdi, un vēl citi svarīgākie vārdi tika uzrakstīti priekš mums, lai mēs mācītos un lai mēs tiktu pestīti, lai mums būtu daudz nopelnu uz debesu valstību. Visi šie vārdi ir uzrakstīti uz papīra un saucās Svētie Raksti. Un mēs tos lasam un skūpstam ar mīlestību, jo caur viņiem Dievs uz mums runā. Un tas nes tik daudz prieka. Jā, arī lielā prieka, kas nebeidzas, bet kuram ir spēks iedarbināt cilvēku.

Kristus ir augšāmcelies!

    Sirsnīgie sveicieni visiem bloga Lasītājiem! Es neplānoju, ka tik rēti rakstīšu ziņas. Iemesli ir divi, saistīti viens ar otru: daudz fiziska darba un daudz jāatpūšas. Dzīves veids pavisam cits bez Misionāriem un bez Misionārēm. Sevišķi šis klusums, bet tomēr Rīgā lielākais priecīgs troksnis, bērnu troksnis. Visi kaut ko dara, strādā vai meklē darbu, evaņģēlizē vai mācās skolās. Es šeit mēģinu strādāt ar stiprāko motorzāģi, smago cirvi un citiem instrumentiem. Otro reizi tīrīju vecās baznīcas dārzu Liepnā. Tur ir darba uz mēnešiem. Diezgan smags darbs. Tāpēc paņēmu daudz ēdamo (visvairāk derīga bija ievārījumu burka) un slaveno 5-litrīgo pudeli (no virtuves galda) ar ūdeni. Mazi koki un krūmi tukstošiem tika nozāģēti un parādījās baznīcas dārzā jaunas lielas kučas. Atklājās, ka tur ir vairāk nekā krūmju džunglos saredzamie trīs priesteru kapi. Vienkārši trīs bija vaļā, varbūt kāds paņēma akmens jumtus un tapēc šie lielie kapi tika atvērti, lai diemžēl sevī pieņemtu lapas, zarus, zemi, bet arī diemžēl atkritumu maisus, kuri paši neatnāca. Citi kapi palika veseli. Šie kapi ir divās vai trijās taisnās rindās. Viņiem jau nav nekādu akmeņu ar uzrakstiem. Bet ir cerība, jo lapu, zaru un zemes kārta ir šajā vietā diezgan liela. Ja būtu laiks notīrīt šo teritoriju tā 100%, es varētu kaut ko vairāk pateikt. Varbūt kaut kas blakus palika. Šī vieta bija un praktiski vēl tālāk ir kā džungļi, ka pat daudzi vietējie cilvēki nekad šeit nebija. Senākos laikos, krievu laikos, kādi skolnieki-huligāni apmeklēja šo vietu, atvēra kapus un spēlējās ar apbedīto priesteru kauliem. Ak, priesteri, varbūt kāda jaunkristītā bērna mazbērni arī lietos jūsu galvaskausus kā bumbu?

    Kāds man atsūtīja pa epastu informāciju, ka Rīgā būs tikšanās ar Vassulu Rīdenu. Man pietiek tas, ko par viņu tika jau uzrakstīts Katoļu Baznīcas Vēstnesī pirms pāris gadiem. Ja viņas pašas vārdi liecina par viņas nepatiesībām, bet taču mums vairāk patīk patiesība, pati Patiesība - Jēzus Kristus, tad atstāsim viņu viņas priekšniekiem pareizticīgajā Baznīcā, lai viņi kārto lietas ar viņu.

    Cita lieta, nesen izlasīju grāmatu, lai pameklētu, vai grāmatā, kas ir diezgan populārā Latvijā, nav nekādu hereziju, tas ir, teiksim, kļūdu ticībā. Šajā grāmatā autors uzskata, ka Baznīcai sākumos nebija struktūras (laikam aizmirsa par Jēzu Kristu, par svēto Pēteri - pirmo pāvestu, Apustuļiem, ticīgo tautu, diakoniem, iesvētītiem bīskapiem, priesteriem, draudzēm un citām funkcijām Baznīcā, bet arī sevišķi par Sakramentiem, piem. par svēto Misi). Tālāk raksta, ka kāda reliģija (nē nē, tā nav Baznīca) nes sevī Dieva Vārdu (jā jā, nebrīnieties, to taču raksta katolis - es ceru, ka Jūs to sapratīsiet). Man negribas visu rakstīt. Var pašam nopirkt un palasīt, grāmata brīžiem interesanta, daudz piedzīvojumu, var apdāvināt daudzu cilvēku dzīves. Kā saucas, nepateikšu, lai kāds nepateiktu, ka es to reklāmēju.

    Es tikai brīnos, ka var tik viegli ticības vietā pieņemt šovu. Vai vieglāk vienkārši spēlēt uz "bumbu" kapsētā?

Dažādi darbi

    Šajā nadēļā man vajadzēja tīrīt no krūmiem un maziem kokiem teritoriju pie vecās baznīcas Liepnā (varbūt turpināšu darbus nākamā nedēļā), zāģēt zarus un baļķus Viļakā (šie zari bija diezgan lieli). Mazos zarus es nēsāju mežā. Šie darbi jāturpina. Kopā ar draudzi tīrījām baznīcas terītoriju (mežā un pļāvā pie baznīcas) - vienu dienu. Vēl daudz palika, bet izskats mainījās, ir skaistāk. Šajā nedēļā arī es pārnesu draudzes arhīvu uz vienu lielo skapi. Tādā veidā viss būs uz vietas. Tagad vajag to aprakstīt. Tas arī būs darbs, kaut gan, es ceru, ne tik liels vai sarežģīts. Es tīrīju pļāvu pie Dieva Mātes statujas. Tas arī jāturpina. Un tā tālāk. Jau ir nissanā vasaras riepas. Pateicība Dievam, ka lūgšana bija vissvarīgāka un centrā, jo no turienes dzīvība. Atpūtai arī bija laiks.

    Un lūdzamies mūsu nodomos. Šodien sevišķi par priesteriem un paaicinājumiem uz priesterību. Un par tiem, kurus nesen esmu redzējis, bet tagad jau viņi ir mūžībā.
    Ir ko darīt, tāpēc pat nemēģinu rakstīt par kaut ko citu, bet par šo tik mazo pasauli, kas saucas nevisgalvenākie pienākumi.

Liepnā, pie vecās baznīcas

    Liepnā, kur no vecās baznīcas palika tikai pamatu akmeni, bet jaunās sienas un kolonnas veido 70 gadīgie koki, mēģināju šodien tīrīt teritoriju no krūmiem. Dievs deva saulaino laiku un auksto vēju, kas palīdzēja darbā.

    Pirmais darba posms bija nozāģēt mazus kokus un krūmus, kas uzauga uz mūra, vai pie mūra, kas ir apkārt baznīcas dārza. Ar cirvi tas būtu pārāk smags darbs, kas nedotu lielus efektus. Es sazvanījos ar Lūcijas kundzi, viņa atbrauca, atvēra baznīcu un es varēju pieslēgt pie elektrības motorzāģi.

    Nākama lieta, ka vajadzēja vilkt sazaģētos krūmus uz kaudzēm. Un tad parādījās skaistie pauguri, lai ekoloģi saprastu, ka mēs šeit zinām, ka vajag šos visus zarus atstāt, lai būtu vieta putniem, ķirzakām un kukainiem.

    Kaut gan man vajadzēja lietot arī cirvi, tomēr beigu beigās krūmus, kas nebija parāk resni, es lauzu ar roku. Tādam darbam arī bija liela nozīmē.

    Diemžēl, kaut gan saplānots darbs tika izpildīts, teiksim, 90%, man neizdevas tikt ar darbiem līdz baznīcas akmeniem. Un tikai sāku drusciņ tīrīt kapus. Tur vajag milzīgo darbu, lai notīrītu šo teritoriju, kur bija baznīca, bet tagad kaut kas līdzīgs mežam.

    Es paņēmu pamaz ēdama un ūdens. Ja būtu vairāk, es strādātu vairāk, varbūt vēl divas trīs stundas. bet tur ir vajadzīgs milzīgs darbs.

    Kādā kapā (bedrē, kas no kapa palika), kas atrodas krūmos un zem kokiem, ēnā, es redzēju... daudz sniega.

Šķīsto Siržu Kustības tikšanās.

    Šodien, kā katru mēnesi, Viļakas klosterī (bijušajā klosterī) notika ŠSK tikšanās. Kaut gan mēs esam nelielā skaitā, tomēr satiekāmies uz svēto Misi un pēc tam uz lekciju un tēju.

    Kāds teica: "Ko mēs darīsim svešā vietā, starp svešiem cilvēkiem?" Lūk mūsu tikšanās ir pierādījums, ka vajag pildīt Dieva gribu, atvērt sirdi Jēzum un cilvēks atradīs savu vietu un lomu draudzē, savu kalpošanas veidu. Un varēs palikt tam uzticīgs. Jo Dievam nav nepieciešams liels ļaužu pulks, lai varētu darboties. Mēs zinām no Bībeles, ka Dievs speciāli darbojās caur vismazākajiem, lai parādītos Viņa visvarenība, ka nevis cilvēks to dara ar saviem spēkiem, bet Dievs. Radītājs un Pestītājs dod žēlastību. Laimīgi tie, kas to pieņem. Un viņi redz un var liecināt, cik daudz Dievs mainīja viņu dzīvē. Tiem, kuri nepieņem, tas viss iet, teiksim, garām. Un nav par ko runāt un jautāt. Baznīca ir, lai mēs piedalītos, arī mazās formācijas grupās.

Atgriezties... neatgriezties... atgriezties!

    Piedalīties kādās rekolēkcijās, formācijas dienās, vai nepiedalīties, tas ir jautājums saistīts ar to, vai es patiesi gribu atgriezties. Gulbenē, kur šodien sākās Marijas skolas sesija (jau otrā!), priesteris Arnis aicināja arī tos, kas ir klatesoši, bet vēl nenolēma: palikt vai nē. Ka vajadzīgs ir dažreiz tāds trakums. Jo Dievs mīl katru cilvēku un šajās dienās, arī tieši šodien, Viņš grib cilvēku padarīt laimīgu. Tur es satiku daudzus cilvēkus, to starpā arī drosmīgas misionāres, kas šajos gados dzīvoja un kalpoja Viļakas draudzē. Prieks. No Viļakas bija viena dalībniece, es ceru, ka arī rīt būs, bet varbūt divas, trīs?

    Pie plebānijas daudz darba ar malku piemēram. Mugura un rokas sāpēja, ka cilvēks nevarēja gulēt. Ko darīt? Vajag biežāk strādāt, vai nē?

    Šodien es lasīju par to, ko cilvēki domā par Baznīcu, bet sevišķi par tādu, vai citu kopienu. Un brīnos, kādos mitos dzīvo daudzi un tos atkārto citiem. Lūk nekas no Baznīcas sākumiem nemainījās. Baznīca, Jēzus Kristus Līgava, ir tik skaista un bagāta, ka cilvēks nevar to aptvērt ar savu prātu un sirdi. "... Es ticu uz... svēto katolisko Baznīcu..."

Kur ir melnie pipari? Kur ir sāls?

    Mūsu drosmīgas misionāres jau kalpo Bebrenē, bet mani pirmie jautājumi virtuvē nākamajā dienā pēc misionāru izbraukšanas, tas ir pirmajā aprīlī, bija tieši tādi: "Kur ir melnie pipari? Kur ir sāls?" Viss tika atrasts un ēdiens bija garšīgs.

    Draudzē ir nepieciešami tādi cilvēki, kuri iet atgriešanās ceļu. Tas ir viņu ceļš. Ar citiem vārdiem viņi nes krustu un cīnās, lai to nepazaudētu. Un protams es šeit nerunāju par tiem, kuri visu var izdarīt, bet par tiem, kuri savā garīgajā dzīvē saprot nepieciešamību līdzdarboties ar prāvestu. Prāvesti mainās, tapēc cilvēkam jāiemācās līdzdarboties ar viņu.

    Šiem cilvēkiem ir vēl viena īpatnība. Viņi ir saistīti ar kādām kustībām, kopienām Baznīcā. Bieži un pat parasti šie centri ir tālu no draudzes. Kontakts un formācija ir saistīti ar nākamo nepieciešamību, jo vajag biežāk, vai rētāk braukāt uz rekolēkcijām un tikšanām. Tur var pašam saņemt daudz dažādu žēlastību, bet arī klausīties un redzēt, kā citur cilvēki līdzdarbojas ar priesteriem. Tādā veidā veidojas plašākas saites Baznīcā, kas ir stipras, jo balstās uz mīlestības uz Jēzu.

    Šiem cilvēkiem ir vēl viena īpatnība. Savās draudzēs rūpējas par mazām grupiņām. Draudzē ir jābūt mazas grupiņas, lūgšanas un formācijas grupiņas. Un tikšanās notiek regulāri.

    Es domāju, ka dažreiz tādiem cilvēkiem var parādīties šaubas, vai ir vērts to darīt, vai man to vajag, vai nepietiek ar to, ko es jau esmu izdarījis? Atbilde ir viena: nepietiek. Šie ceļi, pa kuriem viņi staiga, ir viņu izveidoti. Bez viņiem šo ceļu nebūs. Un otra lieta, šīs mazās grupiņas ir kā vietas ar ūdeni, kad apkārt tuksnesis.

    Lai Dievs dod katrai draudzei tādus cilvēkus, grupiņas, kopienas, ceļus. 

Sīkumi

    Izdevās man atvest ziedus no Rekovas. Kā teica Jāzepa kungs, vēl divas minūtes un viņš nebūtu uz vietas. Bet kāda iedvesma viņam teica, lai drusciņ pagaidītu. Veikalā teica, lai ziedi būtu 15C gradu temperatūrā. Un brīnījās, ka baznīcā ir tikai +1C grads. Neatrada atrisinājuma vārdu uz tādu situāciju. Paldies Šķilbēnu draudzei par ziediem.

    Tad ziedi baznīcā. Bet man vajadzēja parūpēties par baznīcas dārzu. Tomēr to, ko iepriekš grābu, man neizdevās izvilkt nost no dārza, jo daudz, bet laika maz.

    Arī atnāca kāds specialists, lai remontētu lielas lampas procesijai. Es ceru, ka pēc pāris dienām, Kristus Augšāmcelšanās Svētdienā, iesim rezurēkcijas procesiju ar lampām, kurās būs aizdegtas sveces.

    Un vēl svētā tēva Pio lūgšanas grupa. Tajā mēs lūdzamies konkrētos nodomos. Katrs var padalīties par to, kā saprot konkrēto Evaņģēlija fragmentu. Bet arī tad, kad sirdis priecājas, jo ir vienotas Kungā, tēja un "kaut kas" piepilda prieku. Un tad seko Vissvētās Jēzus Sirds kronītis un svētība.

Malka pagaidīs.

    Ir jau Lielā Nedēļa un citi darbi ir svarīgāki, nekā malkas skaldīšana.

    Nedēļa sākās kā vienmēr - intensīvi. Svētdien bija trīs svētās Mises: baznīcā, Liepnā un klosterī. Ceļš uz Liepnu, sevišķi aiz Kupravas, aiz Strautiem, traģisks - 10 000 000 bedru, apmēram. Nissans izturēja. Bet ne visi elementi un tāpēc šodien vajadzēja kaut ko metināt.

    Svētdiena nebeidzās tik vienkārši, jo jau no pl. 00:00 līdz pl. 01:00 pirmdien nemitīga rožukroņa stunda, manēja. Izturēju. Pateicība Dievam, gandrīz divas rožukroņa daļas.

    Pirmdien, otrdien - vajadzēju braukt uz dažām vietām un vajag tīrīt teritoriju pie baznīcas. Vakar misionāre Diāna tīrīja sniegu. Es šodien grābu skujas, čiekurus un zarus zem eglēm. Rīt to visu vilkšu nost. Ja paspēšu. Jābrauc pēc ziediem. Malka jānes. Trauki svētajām eļļām Lielajai Ceturtdienai jāsagatavo. Jāatpūšas.

    25. martā sākas novenna Dieva Žēlsirdības Svētkiem (Lieldienu 2. svētdiena).

    Misionāre Baiba sagatavoja meditācijas Krusta Ceļam, kas ies pa pilsētu Lielajā Piektdienā pēc Kunga Ciešanu Liturģijas, ap 19:00, no Jēzus Sirds baznīcas - ceļš pa pilsētu - līdz Jēzus Sirds baznīcai. Jāpaņem svecītes.

    Mēs turpinam lūgties nodomos, kurus uzrakstīju pirms pāris dienām. Kādi ir Jūsu nodomi?

Lasīju kādu grāmatu.

    Lasīju grāmatu "Manā sirdī uguns" Johannesa Hartla. Lūk dažas manas domas par šīs grāmatas saturu.

    Autors bieži lietoja vārdu "haoss" un īstenībā šis vārds vismaz daļeji raksturo saturu. Jo aprakstītas domas, laikus, piedzīvojumus, kādā mērā raksturo kaut kas tāds, ka nevar pateikt, ka tas, kas ir rakstīts, tās ir zēna domas un ticība, vai tās ir domas un ticības saturs autora jau kā pieaugušā cilvēka.

    Kādā brīdī parādas kaut kas kā herezija, kad autors raksta, ka Baznīcai sākumos nebija struktūras. Laikam autors azimirsa par sv. Pēteri un Apustuļiem, un no kurienes viņi parādījās. Grāmatā pavisam gandrīz nav tāda avota kā "pāvests". Varbūt es lasīju neuzmanīgi.

    Autors raksta nākamo hereziju, ka Dieva Vārdu nes sevī judaisms. Tad lūk jaunums, es nezināju, ka Dieva Vārds izgāja no Baznīcas un parcēlās dzīvot citur. Rabbinu judaisma sākums tas ir laikam 4.-5. gadsimts pēc Kristus dzimšanas. Lai kāds mani uzlabo, ja es šeit rakstu nepareizi. Grūti visu atcerēties.

    Autors divas reizes pieminēja grēksūdzi, tāpēc es varu cerēt, ka viņš to praktizē. Un pieminēja arī Vissvētāko Sakramentu. Cerība tāda pati. Ceru, ka autors nepraktizē jogu (par kaut ko līdzīgo ir runā tad, kad viņš lūdzās ar tehnikas palīdzību Jeruzalemē). Lūk tāda grūtība ar šo grāmatu - kad autors raksta par kaut ko dīvaino, tad ir šaubas (vismaz dažreiz), vai viņš gadījumā to nepraktīzē, vai praktizē un aicina uz to?

    Es saprotu, ka autors rakstīja šo grāmatu tādā "brīvā veidā", spontāniski, emocionāli, pēc sajūtas, jauniešiem (laikam?) un daudzās tēmās neiedzilinājās, skatījās virspusīgi, jo grāmata ir taču tikai par lūgšanu, vai nē?

    Grāmatā ir daudzi interesanti piemēri "no dzīves" par lūgšanu un es domāju, ka tā var dot tādu svaigu aicinajumu lūgties nemitīgi.

    Tomēr es būtu pateicīgs par Jūsu vārdu.

Lūgsimies

    Kāds mazais bērniņš ļoti skaisti aug, sirds skaisti un ātri pūkst. Lūgsimies par veselību un par Dieva svētību šim bērnam un viņa ģimenei, kas dzīvo Polijā.

    Kāds cits mazais bērns, kas piedzima Rīgā, bet kristīts Viļakā, slimo uz plaušu karsoni. Arī viņa mammai nesen bija operācija. Lūgsimies par veselību un Dieva svētību viņiem un visai ģimenei, kas dzīvo Rīgā.

    Kāds daudzbērnu ģimenes tēvs (viņi dzīvo Rīgā) meklē darbu. Lūgsimies svētā Jāzepa aizbildniecībā, lai viņš atrastu darbu, kuru Dievs viņam ir sagatavojis.

    Lūgsimies par tēvu Jāzepu Kornaševski OFMCap. vārda dienā.

    Lūgsimies, lai mēs mīlētu mūsu Māti Baznīcu, jo caur viņu pazīstam patieso un dzīvo Dievu.

    Lūgsimies par cilvēkiem draudzēs, lai vienmēr labprāt līdzdarbotos ar prāvestiem un vikāriem.

    Lūgsimies par misionārēm un citiem OASIS Valmierā organizatoriem, un par dalībniekiem jauniešiem, lai šis laiks ienestu viņu dzīvē prieku, mīlestību, draudzību un lūgšanas dāvanu.

    Par ko vēl lūdzamies?

Diena pēc dienas

    Lielajā Gavēnī tūlīt sākas Klusā Nedēļa. Un es redzu, ka tas nav vienīgi nosaukums. Dievs palīdz ieiet klusumā, lai cilvēks būtu kopā ar Viņa Dēlu Ciešanu ceļā.

    Šajās dienās klusums ir tik liels, ka sasniedz savu pamatu. Vienu vienīgo reizi.

    Cilvēkam ir iespēja ieklausīties klusumā. Dievs izteica Sevi Visu.

    Tas ir aicinājums.

    Diena pēc dienas. Līdzīgas. Lūgšana, tikšanās, darbs. Klusums. Un rūpes par lūgšanu.

Cilvēks zina, uz ko Jēzus viņu aicina.

    Gandrīz pirms 100 gadiem jaunā sieviete Helēna Kovaļska devās ar  draudzenēm uz balli. Šī balle bija saplānota lielā pilsētā, Lodzā. Balles laikā, kad visi dejoja, pēkšņi, Helēna palika viena pati. Bet ne viena pati. Blakus bija Jēzus, Viņš viss bija brūcēs. Un teica Helēnai: "Cik ilgi vēl Es tevi cietīšu?".

    Pēc brīža atpakaļ redzēja visus koleģus un savas draudzenes. Teica viņām, ka slikti jūtas, un aizgāja. Atrada pirmo baznīcu. Tā bija katedrāle. Iegāja iekšā un neskatīdama, vai ir kādi cilvēki vai nav, viņa krita uz grīdas un tā, krusta veidā, palika daudz laikā lūgšanā.

    Helēna saprata, ka Jēzus viņu uz kaut ko aicina, tā kā uz klosterdzīvi. Tāpēc ar vilcienu brauca uz Varšavu, tur izkāpa un meklēja klosteri. Kad atrada, parunāja ar priekšnieci un atklāja savu domu, ka grib iestāties klosterī. Priekšniece atbildēja, lai Helēna atnāktu pēc gada.

    Ko darīt tādā situācijā? Helēna sāka staigāt pa lielo cilvēku pilno pilsētu un ieraudzīja lielo sarkano baznīcu. Tā bija svētā Apustuļa Jēkaba baznīcā. Iegāja un sāka lūgties. Svētās Mises "gāja" viena pēc otras. Savā sirdī saprata, ka vajag viņai iet uz zakristēju pēc sv. Mises, lai parunātu ar šo priesteri, kas svin šo Misi.

    Tā arī izdarīja. Viņš priecājās par to, ka viņai ir paaicinājums uz klosterdzīvi. Bet arī par to, ka viņš tikko runāja ar ģimeni, kurai ir vajadzīga aukle. Tad Helēna devās ceļā pie šīs ģimenes, brauca ar vilcienu, atrada šo vietu, kur ģimene dzīvoja un palika tur veselu gadu.

    Pēc gada pabeidza savu kalpošanu un darbu pie šīs ģimenes un atpakaļ stāvēja un zvanīja pie klostera durvīm.

    Šoreiz priekšniece sūtīja Helēnu uz klostera kapelu, lai viņa pati pajautātu Saimniekam, tas ir Jēzum, vai Viņš pieņem Helēnu klosterī. Pēc tam pajautāja, ko Jēzus viņai teica? "Jā" - atbildēja Helēna. Tad arī māte priekšniece piekrita.

    Tas ir īss stāsts par svēto Faustīnu (Helēnu Kovaļsku), par šiem viņas dzīves notikumiem jaunībā, lai arī visi jaunieši zinātu, ka Jēzus grib ar katru runāt, būt dialogā. Ka Viņš katram jaunam cilvēkam ir sagatavojis tādu stāstu, ka otrā tāda paša nav. Ka Jēzus mīl katru jauno cilvēku un, ziniet, Viņš jautā: "Cik vēl ilgi Es tevi cietīšu?" Nemeklē mierīgu dzīvi, jo tā ved uz tukšumu, meklē Jēzu un to, kā Viņam atbildēt.