Kāpēc es priecājos?

Pēc izklausītām lekcijām, kurās prof. pr. Tadeuš Guz (ks. Tadeusz Guz) skaidro sarežģītas lietas saistītas ar cilvēka iekšējo konstrukciju, ka cilvēkā vienojas dvēsele un miesa, un ka dvēselē ir ļoti svarīgs gars, man nāca daudz ko mācīties, daudz ko pārdomāt, daudz ko saprast un, beidzot, daudz priecāties.

Lūk, kad lasu rītdienas lasījumus, kur Evaņģēlijā ir runā par Svēto Garu, Kas darbojās Simeona dzīvē, vēl vairāk, Svētais Gars bija pār viņu, un vēl vairāk, Viņš atklāja Simeonam, ka redzēs Pestītāju, tad mēģinu saprast viņa ticības ceļu. Es varu pieņemt, ka Simeons šo atklāsmi nedzirdēja ar savām ausīm, neredzēja ar savām acīm, ka šī atklāsme neienāca viņā tā, kā citas daudzas domas un fantāzijas.

Kad mēs skatāmies uz Pestīšanas plānu pirms un pēc Dieva Dēla Iemiesošanās, redzam Mariju un Jāzepu, un Zahāriju, kuri satiekas ar erceņģeli Gabriēlu kā persona ar personu. Tas arī liecina, ka viņi savā starpā arī satiekas kā persona ar personu.

Tādas tikšanās notiek vienīgi garā, kurš ir atvērts uz patiesību. Lasīt Bībeli nenozīmē vienīgi pieņemt barību, kuru mūsu izpratne saistīta ar cilvēciskām maņām "pārstrādās", lai redzētu savās fantāzijās to vai citu Bībelē aprakstītu situāciju un lai mēģinātu sevi tur atrast.

Bībeles lasīšana ir saistīta ar lūgšanu, notiek lūgšanā un beidzas ar lūgšanu. Tā ir līdzdarbošanās ar Svēto Garu. Tā ir patiesības meklēšana ar degsmi un pazemībā. Patiesības meklēšana notiek, kad cilvēks neļauj sevī pieņemt kādas fantāzijas, bet balstās uz pieņemtām un saprastām ticības patiesībām.

Un tagad skatāmies uz pirmo lasījumu, kur svētais Jānis Apustulis raksta: "Maņi mīļie, no tā mēs zinām, ka pazīstam Jēzu, ja pildām Viņa baušļus". Lūk, cilvēks, kas saprata patiesību, pieņēma to savā atmiņā, tagad arī var ar savu brīvo grību mīlestībā dzīvot pēc patiesības. Kā cilvēks var pildīt Dieva baušļus un dzīvot pēc Evaņģēlija, ja neko nesaprot un negrib saprast? "Kas saka: <es Viņu pazīstu>, bet Viņa baušļus nepilda, tas ir melis, un viņā nav patiesības".

Tālāk sv. Jānis raksta arī par īsto gaismu, par kuru liecina cilvēka patiesi darbi. Ja tie nav pēc patiesības, cilvēks grēko un paliek tumsā. Citur, sava Evaņģēlija sākumā sv. Jānis raksta par tiem, kas Jēzu "uzņēma, Viņš deva tiesības kļūt par Dieva bērniem, kas Viņa vārdā tic [...] [kas] no Dieva ir dzimuši". Dievs ir Tas, Kas kārto cilvēka garu. Dievs kārto cilvēka garu līdz pašiem gara dziļumiem.

Kad Jēzus stāstīja saviem mācekļiem par to, kas būs Euharistija, Viņš teica, ka "Gars ir Tas, Kas atdzīvina, miesa neder nekam. Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība". Lūk, mācekļi, kuri neaizgāja, bet ticēja Jēzum Kristum, liecināja, ka Jēzus vārdi ir patiesi: ticība palīdzēja prātam, kas visu laiku meklē patiesību.

Simeons savā garā nemitīgi bija nomodā, lai satiktos ar Pestītāju. Ticēja un saprata, ka tādu dāvanu no Dieva nedrīkst zaudēt. Tāpēc viņa liecība ir visai Baznīcai auglis un ikdienišķa lūgšana līdz šim. Mēs satiekamies ar Vissvēto Trīsvienību katru dienu. Tāpēc lai labais Jēzus dod katram patiesību un žēlastību, lai mēs dzīvotu Dieva priekšā kā Dieva bērni, paturētu garā Dieva vārdus, pārdomādami tos un ar darbiem liecinātu par mīlestību uz Viņu.