Visvairāk vajadzīgs svētceļojumā

Visvairāk vajadzīgs svētceļojumā ir - katrs pateiks - rožukronis. Vai saule, vai lietus, no rīta kad ir spēks bet ir auksti, vakarā kad nav spēka un kaut gan ir saule bet noguruma dēļ cilvēkam ir auksti - rožukronis rokā, labs koka rožukronis, kurš izturēs visu ceļu, būs visās baznīcās pa ceļu, pie visām kapličām un pie visiem krustiem un kapsētām.

Rožukronis ir labs, kad visi kopā iet un lūdzas. Ir labs, kad cilvēks iet vientuļš un pieņem vientulību kā Dieva dāvanu. Ir labs, kad cilvēks iet pirmo reizi svētceļojumā un, varbūt, brīžiem ir sevišķi grūti vai garlaicīgi - rožukronis rokā palīdz atcerēties, kur es esmu un kas jādara. Ir labs, kad cilvēks iet ..... reizi - rožukronis rokā palīdz mērīt laiku un ceļu. Un kaut gan kāds pat tā padomātu - iešu, lūgšos un ja 1 rožukronis=2km, tad cik rožukroņu un citu lūgšanu, tik kilometru esmu svētceļojumā. Lai nebūtu tukšu kilometru - rožukronis rokā.

Protams ne par tādiem kilometriem mēs svētceļojumā rūpēsimies, kaut gan tos pieredzēsim. Svētceļojums, šogad ar moto "Nāciet, staigāsim Kunga gaismā!", aicina uz tādu ceļu, kas mērīs kilometrus uz Debesīm. Tie ir tikumu, žēlastību, labo darbu kilometri. Un, kas ir ļoti svarīgi, atcerēsimies un lūgsimies par tiem, kuri palika mājās, bet arī par tiem, kuri pabeidza šo ceļu virs zemes un mēs ceram, ka viņi dodas jau pa taisni uz Debesu Valstību. Un atcerēsimies par t. Oļģertu Aleksānu OFMCap., kurš aizgāja mūžībā pirms diviem gadiem, par 3 Cien. Klostermāsām, kuras aizgāja mūžībā tik pēkšni pirms pāris gadiem decembrī, par citu klostermāsu no Ķipsalas, kura aizgāja mūžībā pagājušajā gadā (tā man šķiet), par klostermāsu Virginiju, kura aizgāja mūžībā šodien, bet visu savu dzīvi rūpējās par dvēselēm šķīstītavā - mēs ceram, ka ātri ieies Debesu Valstībā, beidzot par klostermāsu Annu no Ķīpsalas, kuras bēres šodien bija, bet mēs vēl ilgu laiku staigāsim pa šo zemi turot pēdas siltās zeķēs, kuras viņa mums visiem taisīja un uzdāvināja.

Lai viņu paraugs mums palīdz lūgties un mērīt šo patieso ceļu uz Debesu Valstību.
Lūgsimies par paaicinājumiem uz klosterdzīvi un palīdzēsim tiem, kuri savā sirdī par to domā, bet nav drosmes, vai nezin, kas jādara. Palīdzēsim viņiem un viņām ar lūgšanu.

Tuvojas svētceļojums uz Aglonu.

Inese man atsūtīja šā gada svētceļojuma uz Aglonu moto "Nāciet, staigāsim Kunga gaismā!" (Is 2,5).

Pravietis Isajs ir saukts par Vecās Derības evaņģēlistu. Un kad mēs lasām Jaunās Derības Evaņģēlijus, tad redzam, ka jau no paša sākuma ir citāti no pravieša Isaja grāmatas. Piemēram, kad Jēzus sāka savu publisko darbību, tad Nazaretes sinagogā lasa: "Dieva Gars ir pār Mani, jo Mani svaidīja un Mani sūtīja sludināt nabagiem prieka vēsti".

Svētceļojums ir laiks, kurā dalībnieki ir kā šie cilvēki, kuri sekoja Jēzum Kristum, lai ikdienā ieklausītos Viņa vārdos un lai atrastu iepriecinājumu savā dzīvē. Mums ir labak, jo dzīvojam laikā, kad jau varam ņemt Dieva žēlastības ar atvērto sirdi, un ne tikai varam ieklausīties Jēzus vārdos, bet Viņu pašu pieņemt savā sirdī. Katru dienu!

Svētceļojums, sevišķi tad, kad cilvēks jau nav ļoti ļoti jauns, māca arvien stiprāk pazemību, jo, ko šeit daudz runāt, spēku mazāk un cilvēkam arvien mazāk ilūziju par savu "varenību", "pašpietiekamību", "visu dzīves mērķu sasniegšanu". Patiesība par savu grēcīgumu, ar kuru nevar tikt galā, un tās pazemīga pieņemšana, arvien vairāk atvēr sirdi Dievam un Viņa žēlsirdībai. Un labai lūgšanai. Es jau nesen rakstīju, ka lūgšanu vajag mācīties un mācīties, jo tā nav tāda vienkārša lieta. Tā ir saruna ar Dievu, bet saruna tas ir ļoti neprecīzs vārds un nepietiek to saprast 100%, kas ir lūgšana, jo cilvēks ir Tā priekšā, "Kas ir Labums, Vislielākais Labums, Viss Labums, Vienīgais Labums, ikkatra labuma Avots, visa labuma Avots" - apmēram tā sv. Francisks no Asīzes lūdzas Dieva priekšā. Svētceļojums ir iespēja atklāt no jauna un vēl vairāk šo Labumu. Un ka cita Labuma nav. Bet ikkatru labumu (caur mazo burtu "l") un visus labumus mēs saņēmam no viena Avota. Un ne tā, kā mēs gribam, bet tā, kā Viņš, Dievs, grib un kā mēs esam spējīgi pieņemt. Tas nozīmē, ka vajag rūpēties par savu garīgo dzīvi, par svētuma ceļu.

Aicinu uz svētceļojumu no Rīgas sv. Alberta draudzes uz Aglonu. Es ceru, ka informācijas jau ir vai parādīsies kaut kur internetā, bet šajās lietās Jūs esat labākie speciālisti.

Kā atrast vietu rožukronim?

Šodien es biju sv. Alberta draudzē un klosterī pie brāļiem. Bija skaists laiks un vajadzēja arī noskaitīt rožukroni. Grūti sēdēt visu dienu, vajag kustēties, taču tuvojas svētceļojums uz Aglonu.

Bet kur lūgties? Vislabāk staigāt zem liepām aiz baznīcas. Nē, tur jau cilvēki sēž un runā. Blakus zakristējai? Arī aizņemts. Beidzot atradu vietu dārzā, kur bija kādi darbi, bet ne šobrīd. Bet saule bija tik stipra un laikam sākās darbi. Tad palika vienīgi vieta no ielas puses.

Troksnis? Nekas. Nekas nevar traucēt rožukronim vai Dieva žēlsirdības kronītim. Jā, Dieva žēlsirdības kronītis... Kādā draudzē ļoti nepareizi skaitīja Dieva žēlsirdības kronīti. Viena kundze man pajautāja, kā pareizi skaitīt šo Kronīti. Es viņai nosaucu mājas lapu, kur ir teksts diezgan labi pārtulkots.

Pēc kādā laikā biju šajā draudzē un klausos, kā skaita kronīti. Pareizi. Bet... tomēr nē. Tika paņemts kronītis, bet - nezin kāpēc - iekšā kaut kas tika ielikts. Ko tas nozīmē? Ka tas nav Dieva žēlsirdības kronītis. Tā ir skaista lūgšana, bet jau cita.

Mēs mācāmies un mācāmies...

Tā ir drusciņ tā, kā ar grāmatu lasīšanu. Kāda kundze lasa tādas, nu... romantiskas grāmatas, tulkotas no dažādām valodām. Ko nozīmē šeit romantiskas? Tas nozīmē, ka deformē cilvēka moralitāti, tikumus nicina, galvu piepilda ar kādām nepatiesām, sliktām un izdomātām lietām. Kā palīdzēt šai kundzei? Pasūtīt sv. Misi. Bet šeit parādas problēmas, dažādas problēmas, par kurām šeit es nestāstīšu. Ir ļoti svarīga šī garīgā un intelektuālā barība, kuru mēs pieņēmam sevī. Vai tā ir patiesība - kā Svēto Rakstu lasīšana, vai tādu grāmatu, kuras mums palīdz redzēt un saprast patiesību. Vai tās ir tādas lietas, kuru lasīšana pēc gadiem ieved cilvēku smagās problēmās, no kurām cilvēks pat negrib atbrīvoties, un tāpēc vajadzīga lūgšana un mīlestība. Tapēc ir vajadzīgi paaicinajumi uz konsekrēto dzīvi, vajag lai jaunekļi un jaunekles ieticētu Dievam un Viņam paļautos 100% klosteros, sevišķi tur, kur ir klauzura un lūgšana, lūgšana, lūgšana...

Kad cilvēks saprot, ka vajag lūgties precīzi?

Es domāju, ka katram cilvēkam ir ļoti tuvu pie sirds tāda doma, lai viņa lūgšana patiktu Dievam. Bet varbūt sākumā, lai būtu autentiskā, tas nozīmē, ka cilvēks grib runāt ar Dievu tā, kā runā ar otro cilvēku, bet tādu, kuru ļoti mīl, un lai vārdi, protams, būtu patiesi, labi un droši. Un tad cilvēks, gribot negribot, saprot, ka vajag sagatavoties lūgšanai.

Nākamais šķērslis ir šāds: lūgšanai jābūt spontāniskai, tas nozīmē, bez nekādas sagatavošanas, bet tā vienkārši no sirds, lai tikai šī lūgšana būtu emocionālā, jo ja nebūs emocionāla un nebūs spontāniska, tad nebūs patiesā. Tik tiešām? Taču dažreiz cilvēkā ir tādas emocijas, ka viņš meklē tikai mieru, sevišķi tad, kad tā saukta dzīve prasa precīzi: tev jādara tādas un tādas lietas. Lūk, vienkāršas dzīves skolā mēs varam mācīties lūgties mierīgi un pavisam bez emocijas, kuras, protams, kaut kur līdo un grib pārvaldīt cilvēku.

Visas šīs lietas ir zināmas un atklāj konkrētu patiesību: vajag sagatavoties lūgšanai, sagatovot saturu un formu. Jo taču Jēzus mums iemācīja lūgties. Un Viņa lūgšanās bija pilnīga kārtība. Bet vienkārš cilvēks, kā piem. es, var atklāt savā dzīvē, ka neprot tādu vai tādu, vai vēl citu lūgšanu. Ka neprot lūgties precīzi, ka vēl kādu lūgšanu nav iemācījies, ka nav dedzīgs lūgšanā un arī lūgšanu mācīšanā.

Netālu no kāda ciemata, kur atrodas mežniecības institūta filijāle, mežā, skaitot rožukroni, es nolēmu, kā jauns mežniecības students, ka es iemācīšos precīzi lūgties rožukroni, jo man bija daži jautājumi. Un pēc pāris mēnešiem netikai, ka es iemācījos precīzi skaitīt rožukroni, bet tā kļuva man par ļoti mīļo lūgšanu, kas ir ļoti skaista saruna ar Dievu. Un šī lūgšana palīdz ikkatrā situācijā, jā, cik palīdzēja pirms eksamēniem un citās situācijās.

Tas nebūs nekas sevišķs, ja pateikšu, ka lūgšana ieved kārtību dzīvē. Šeit nevar apmaldīties. Es vēlreiz atkārtošu: šeit nevar apmaldīties. Lūgšana ieved kārtību dzīvē. Jo ātrāk cilvēks tam piekritīs, jo ātrāk piekritīs tam, ka viņam vajag mācīties un mācīties precīzi lūgties, jo ātrāk un labāk viņa dzīvē ieies kārtība. Jo kārtība sākas dvēseles dzīļumos, mūsu garā, kur satiekamies ar Dievu. Šeit nevar apmaldīties, ja kāds ir paklausīgs Baznīcas mācībai un no visas sirds, no visiem spēkiem un no visa prāta mīlēs Dievu un ar Viņu vienosies, tad tas būs redzams cilvēka dzīvē. Dažreiz vajag daudz daudz drosmes, lai izdarītu šo pirmo vai nākamo soli uz priekšu šajā ceļā: man jāmācas precīzi lūgties.

Tāda sevišķa lūgšana, kas kārto cilvēka dzīvi 100% ir svētā Mise. Cik šeit ir darba. Cik šeit ir darba, lai piedalītos svētajā Misē gan pilnīgi, gan ar šo domu, ka šī piedalīšanās nesīs svētīgos augļus manā dzīvē. Tikai vajag atrast, jā, atrast Jēzu un par Viņu rūpēties visā Euharistijā, no sākuma līdz beigām, un tālāk dzīvot Euharistisko dzīvi. Jā, Jēzus zeme - kur ir? Tas ir Altāris, Korporāls, Patena, Biķeris, Purifikators, Priestera Rokas. Iekams Jēzus ieies mūsu sirdīs, vajag Viņam sekot. Iekams Jēzus ieies mūsu sirdīs, jāseko Viņam. Viņš sauc klusumā.

Tur šajā ciematā dzīvoja arī kāda ģimene. Mamma strādāja institūtā, pēc tam aizgāja uz pensiju. Bet šī pensija sākās ļoti skaisti, jo dēls pabeidza garīgo semināru un 1992. gadā viņam bija šajā ciematā, skaistajā draudzes baznīcā, pirmā svēta Mise. Kaut gan šajos laikos es viņu nepazinu, bet tagad viņš netālu dzīvo, veido jauno draudzi un tajā būvē jauno baznīcu, Čenstohovas Vissvētākās Jaunavas Marijas baznīcu. Un kad es tur biju, viņš sv. Mises laikā kristīja divām ģimenēm četrus bērnus. Tā ir ļoti precīza lūgšana.

Lielos svētkos kluss laiks

Praktiski šajos vārdos izteicu gandrīz visu, ko darīju. Jo izņemot dažas sarunas, vienīga runāšana bija saistīta ar liturģiju: sv. Mises un breviāra liturģiju, ar rožukroņa vai Dieva žēlsirdības kronīša skaitīšanu. Un vēl grēksūdzes.

Izdevās satikties ar līdzbrāļiem kapucīniem un parunāt par ordeņa lietām un mūsu darbiem Latvijā.

Tas bija kluss laiks, kas ir vajadzīgs visiem, bet sevišķi konsekrētām personām. Tāds kluss laiks ir arī vajadzīgs lai drusciņ vairāk saprastu, ka Dievs ir žēlsirdīgs vairāk nekā taisnīgs, ja tikai mēs lūdzam Viņu, lai Viņš parādītu savu žēlsirdību.

Kluss laiks ir, beidzot, lai vēl vairāk atklātu šo brīnišķo Jēzus klātbūtni Vissvētākajā Sakramentā. Lai nekad nezaudētu no gara acīm Jēzu Euharistijā. Tas ir ļoti svarīgs, jo laikam cilvēkam ir šī vājība darīt kaut ko, kas ir skaists, lūgties un pat piedalīties svētajā Misē tā, diemžēl, lai tur Jēzu, klātesošo Vissvētākajā Sakramentā, neredzētu, nepieņemtu, lai formāli viss būtu kārtībā, bet tomēr Jēzus klātbūtne gaidā un sauc klusumā. Arī tāpēc šis klusums ir vajadzīgs un nepieciešams. Tā arī ir Dieva lielā žēlsirdība.

Kas notiek ar sievieti, kad viņa atmet Dievu?

Mēs zinām, kas notika, kad Ieva nepaklausīja Dievam, pēc tam tā izdarīja Ādams, un mēs to iemantojām kā iedzimto vai pirmdzimto grēku. Un šīs nepaklausības sēkas ir redzamas visos mūsu grēkos un vājības. Kad cilvēks strādā ar sevi, kad ir šis garīgais darbs un līdzdarbošanās ar Dieva žēlastību, tad nenāk jaunie grēki un vājības. Un kaut gan vecie grēki atkārtojas, tomēr ir grēksūdzes sakraments, kurā mēs tiekam atbrīvoti no grēkiem, bet svētajā Komūnijā esam stiprināti, lai ietu svētuma ceļu.

Kas notiek, kad sieviete negrib atcerēties par to, ko izdarīja pirmā Ieva? Kas notiek, kad sieviete zaudē ticību uz Dievu un vienotību ar Dievu, bet sāk dzīvot smagos grēkos, vēl vairāk - sāk propaģēt tādu dzīves veidu, kā Dievs nepastāvētu, tādu dzīves veidu, kā nebūtu nekā cita, kā tikai dzīve virs zemes?

Pirms dažiem gadiem kādā universitātē Polijā tika organizēts simpozijs un viens no referātiem saucās: "Varšavas entuziastes - modernas sievietes projektantes". Un šeit būs daži vārdi no šī referāta.

19. gadsimta 40. gados kādas bagātas sievietes izveidoja grupu, kurā nolēma, ka vajag mainīt sievietes lomu sabiedrībā. Runāja, ka laulība un ģimene ir tikai viens no daudziem dzīves veidiem. Ka vissvarīgākais sievietei ir pašai realizēt savu dzīvi, kā gribas, lai tikai sasniegtu laimi.

Ar laiku sieviešu grupa arvien drosmīgāk sāka sludināt, ka nav jēgas iet pie grēksūdzes, ka nevajag laulāties, jo sieviete pati par sevi var lemt, pati var strādāt, uzturēt un audzināt bērnu, spēlēt kārtis, smēķēt cigaretes, iet uz bibliotēku, lasīt žurnālus, rakstīt tekstus un publicēt avīzēs, ģērbties līdzīgi vīriešiem, nēsāt īsus matus kā vīrieši un tā tālāk. Tā bija vide, kurā arī bieži parādījās vīrieši, kuri gribēja kļūt par rakstniekiem un meklēja bagātus cilvēkus, kuri izdotu viņu grāmatas. Un tā caur grāmatām un avīzēm izplatījās "jaunas idejas".

Tad mēs redzam uz kādu brīvību šīs sievietes gribēja iet - bez Dieva un bez ģimenes, kura viņuprāt ierobežo cilvēku. Kāda mūsdienu pētniece raksta, ka mūsdienu sievietes ir pateicīgas šīm entuziastēm par to, ka pašas var staigāt pa ielām, braukāt ar vilcienu, ņemt dalību un runāt pubilskās tikšanās, runāt ko gribās, bet par to visu protams āsi cīnījās entuziastes un feministes 19. gadsimtā.

19. gadsimtā bija tādas visdažādākas grupas, piem. Francijā sievietes saistītas ar rakstnieci George Sand sludināja "brīvo mīlestību", vajadzību ģērbties viriešu drēbēs un darīt tādus nedarbus (laikam grēkus?) kā vīrieši.

Kas uzvarēja? Pietiek paskatīties uz ielām. Bet vai sievietes kļuva laimīgākas? Viss redzams uz ielām.

Pateicība Dievam, ka daudz ir nemoderno bet svēto sieviešu, kuras pieņem paaicinājumu dzīvot laulībā un ģimenē līdz nāvei, kuras savu cieņu redz Dieva gaismā, kā bija vienmēr un tā, kā bija vienmēr un vēl vairāk Baznīcā - viņas dzīvo pēc vislabāka sieviešu piemēra, pēc Marijas, Dieva Mātes piemēra un uz mūžīgo dzīvi kopā ar vīru audzina savus bērnus.

Mana patiesā bagatība

Rīt, svētdien, Evaņģēlijā dzirdēsim, kā Jēzus sūtīja savus Apustuļus, lai tie sludinātu Labo vēsti. Dievs visu laiku sūta nākamos Apustuļus, mācekļus, misionārus, lai tie gan sludinātu Baznīcas mācību, gan savos darbos parādītu Mīlestību, Dievu, Kas ir Mīlestība.

Šodien Dievs sūtīja nākamo savu mācekli, semināristu Kristapu, kuru Liepājas diecēzes bīskaps Viktors savā katedrālē iesvētīja par diakonu un pieņēma garīdznieku kārtā.

Svētās Mises laikā bīskaps aicināja diakonu Kristapu iet uz priekšu, jo nevis kaut kas beidzās, bet viss tikai sākas. Šie vārdi līdzskan svētā Franciska no Asīzes vārdiem: "Brāļi, sāksim visu no jaunā, jo līdz šim mēs neko neizdarījām". Bet visiem šiem vārdiem sākums un avots ir Jēzus Kristus vārdos, kuri uzrakstīti sv. Jāņa Atklāsmes grāmatā: "atgriezies uz savu pirmatnējo mīlestību".

Šodien Baznīcā mēs pieminējām svēto Brāli Albertu, kurš savā dzīvē arī mācījās sākt visu no jaunā. Kā ļoti talantīgs gleznotājs stūdēja Vācijā, bet šajos mācības gados ieraudzīja, ka "visi mani koleģi ir gatavi nogalināt viens otru, lai tikai varētu skaistāk uzgleznot vienu punktiņu". Šo ļoti apdāvinātu cilvēku Dieva mīlestība meta ceļos Dieva majestātes priekšā - kā runāja savā sprediķi jauns, 46-gadīgais kardināls Karols Voitila. Bet ne tikai to prasīja no šī jaunā cilvēka Dieva mīlestība. Viņš saprata - un tā izdarīja - ka vajag viņam mesties cilvēka majestātes priekšā. Tāpēc atstāja gleznas un devās pie bomžiem, lai viņiem kalpotu. Vai viņi uz reiz kļuva labākie? Nē. Vai viņi bija pateicīgi? Nē. Vai viņi nesmējās no viņa? Smējās. Vai nezaimoja un nedzēra? Zaimoja un dzēra. Bet viņš, Brālis Alberts, viņiem kalpoja un stāstīja par Dievu. Un dibināja divas kongregācijas, kuras rūpējās par šiem pēdējiem, vismazākajiem sabiedrībā.

Šodien, kad braucām atpakaļ no Liepājas, kāda cien. klostermāsa teica, ka otrais cilvēks ir Dieva dāvana. Jā, tā ir patiesība, jo visskaistāka lieta cilvēkā, vislielākais talants, tikums, nevar salīdzināties ar otru cilvēku, jo vienkārši viņš ir persona, Dieva bērns. Tāpēc es domāju, ka tā, kā ar vienu lūgšanas stundu Dieva priekšā nevar nekādu citu laiku salīdzināt, tā līdzīgi viena stunda pavadīta mīlestībā ar brāļiem un māsām ir pāri visām citām pārējām lietām. Tad ja tev ir dāvana, talants - kā tu kalpo brāļiem un māsām? Tev nav māsu un brāļu? Tad meklē - būsi ļoti apdāvināts, kad kalposi viņiem. Bet pāri visam meklē Dievu un vienmēr atgriezies uz pirmatnējo mīlestību.

Un tā ir jau 500. ziņa šajā blogā! Paldies lasītājiem!

Svēto sadraudzība

Šodien es esmu atbraucis uz semināru, dienā, kad Polijā piemin svētīgo bīskapu Mihalu Kozalu, mocekli (bł. bp Michał Kozal), kurš 1939. gadā kļuva par Vloclavekas diecēzes palīgbīskapu, Polijā (diecezja włocławska). Bet kad 1939. gadā Vācija un Padomju Krievija uzbruka Polijai un to sāka okupēt, vācieši bīskapu arestēja un sūtīja uz vācu koncentrācijas nometni Dahau (Dachau), kur bija ļoti daudz ieslodzīto priesteru un mūku no Polijas. Vācieši nogalināja bīskapu Mihalu 1943. gadā. Svētais Jānis Pāvils II viņu beatificēja 1988. gadā.

Un tieši šodien es satiku kādu cien. priesteri, kurš ir no Vloclavekas diecēzes un kurš grib kalpot Latvijā. Bet arī līdz šim Latvija nebija viņam sveša, jo daudzus gadus viņš strādāja Mohilevas diecēzē, kuras bīskaps bija Boļeslavs Sloskans. Vai tas nav viens no svēto sadraudzības aspektiem?