sestdiena, 2015. gada 28. februāris

Ceļot, būvēt, liecināt
    Gandrīz pirms diviem gadiem savu kalpošanu un vadību Baznīcā sāka svētais tēvs Francisks. Šodien nolēmu atgādināt sev un Jums viņa vārdus, kurus teica sava pontifikata sākumos, konkrēti svētajā Misē, kura pabeidza konklāvi. Es domāju, ka labi ir dažreiz paskatīties atpakaļ uz tādiem brīžiem, kuri ir nozīmīgi, neatkārtojami un palīdz mums labāk saprast Baznīcu, tad arī sevi un savu paaicinājumu.
    Ceļot... Tā ir pirma lieta, kuru Dievs sacīja Abrahamam: staigā manā klātbūtnē. Ceļot... Mūsu dzīve ir ceļojums. Ja mēs apstājām, lietas neiet labi. Ceļot. Vienmēr ceļot Kunga klātbūtnē, Kunga gaismā...
    Būvēt... Būvēt Baznīcu. Runā par klinti. Klints tas ir kaut kas ciets. Bet ir runā par dzīvo klinti. Būvēt Baznīcu, Kristus Līgavu, uz stūrakmens, kas ir mūsu Kungs. Un tā ir nākamā mūsu dzīves kustība: būvēt.
    Bet trešais ir liecināt. Mēs varam ceļot, kurp vien gribam. Mēs varam būvēt daudzas lietas. Bet ja mēs neliecināsim par Jēzu Kristu, tad lietas neiet labi. Tad mēs nebūsim Jēzus Līgava. Ja mēs neejam uz priekšu, tad mēs ejam atpakaļ. Ja mēs nebūvējam uz klints, tad notiek tā, kā tad, kad bērni būvē pilis plūdmalē. Tas nepastāvēs. Kad mēs neliecināsim par Jēzu Kristu. Tas, kas nelūdzas uz Kungu, lūdzas uz velnu. Tas, kas neliecina par Jēzu Kristu, liecina par velnu.
    Ceļot, būvēt, liecināt... Bet lieta nav tik viegla. Jo dažreiz ceļojumā, būvēšanā un liecībā ir kaut kas, kas tam nepieder, kaut kas, kas mūs velk atpakaļ. Lūk pats Pēteris, kas liecināja par ticību uz Jēzu Kristu: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls". Es Tev sekoju, bet nerunāsim par krustu. Es Tev sekošu, bet ar citām iespējām, bez krusta. Kad mēs ceļojam bez krusta. Kad mēs būvējam bez krusta. Un kad mēs liecinām par Jēzu Kristu bez krusta, mēs neesam mācekļi. Mēs esam pasaulīgi. Mēs esam viss, bet mēs neesam Kristus mācekļi.
    Lai mums ir drosme ceļot Kunga klātbūtnē ar Kunga krustu, būvēt Baznīcu uz Kristus Asinīm izlietām pie krusta... un meklēt vienīgo godību - Augšāmcelto Kristu. Tādā veidā Baznīca ies uz priekšu.
    Lai Svētais Gars un Dieva Mātes aizbildniecība dot mums šo žēlastību, lai mēs varētu ceļot, būvēt un liecināt!

piektdiena, 2015. gada 27. februāris

Pilnā māja
    Šodien vēlreiz māja bija pilna.
    Pirmkārt tāpēc, ka atbrauca vēl viena misionāre. Lūk ir cilvēki, kuri no visas sirds vēlas runāt citiem par Jēzu. Kāpēc? Es šeit neatbildēšu, bet aicinu Jūs atnākt, lai parunātu ar misionāriem un lai uzdotu tādu vai līdzīgus jautājumus.
    Otrkārt tāpēc, ka bija Bībeles stunda jeb svēto Rakstu lasīšana un dalīšana. Jo Dieva Vārds darbojas ikkatra cilvēka dzīvē un viņš var dalīties ar citiem, kā Dievs ļauj viņam to redzēt un saprast. To var katrs.
    Treškārt tāpēc, ka bija draudzes padomes sapulce. Kaut gan tajā bija runa par tādām pasaulīgām saimnieciskām lietām, tās tomēr visas bija saistītas ar baznīcu un draudzi, tas nozīmē, beigu beigās, ar cilvēku garīgo labumu. Ar citiem vārdiem tās bija saistītas ar ticību uz Jēzu Kristu, jo ārējas zīmes, ticības zīmes, kā sevišķi baznīca, liecina par ticības situāciju šajā konkrētajā vietā. Labāk pateikt: par ticības situāciju cilvēku dzīvē, to, kuri apdzīvo šo teritoriju, kuri pieder šai draudzei.
    Viena no lietām, kas vieno šos visus notikumus, ir mīlestība uz Baznīcu, kura ir lielāka nekā mīlestība uz baznīcu, uz kādu konkrētu vietu vai ēku. Tieši liecina par tās patiesību. Kāds priesteris no neokatehumenāļa ceļa man stāstīja, ka Dievs atjaunoja kādu draudzi lielajā pilsētā caur cilvēkiem, kuri mīlēja Baznīcu, mūsu Māti. Lūk bija draudze, kur uz baznīcu negāja jau neviens cilvēks. Neviens. Tad uz šo mikrorajonu sāka pārcelties patiesi ticīgie cilvēki, kuri lasīja svētos Rakstus, piedalījās liturģijā un savā starpā veidoja attiecības tā, kā starp brāļiem un māsām Kristū. Viņi bija kustībā, kas saucās tieši neokatehumenāts. Jūs jau saprotat, ka pēc kāda laika viss šajā draudzē mainījās un baznīca bija ļoti vajadzīga.
    Katram draudzē ir rokās un sirdī instrumenti, kurus Dievs deva, lai kalpotu citiem, sevišķi brāļiem un māsām ticībā.

ceturtdiena, 2015. gada 26. februāris

Vajadzīga atpūta
    Šodien man jau vajadzēja iet pie ārsta un tagad jādzer zāles. Kopā ar to iet iespēja atpūsties. Neizdevas slimības dēļ jau otro reizi izbraukt uz vietu, kur tagad svētceļo Dieva Māte savas figuras zīmē. Es ceru, ka vistuvākā laikā izdosies.
    Es ilgojos pēc tā, ka cilvēki pilnīgi dzīvos Dieva gaismā, staigās ar prieku, runās par Jēzu, runās par labiem darbiem, kurus viņi darīja un par visiem lieliem darbiem, kurus Dievs izdarījis viņu dzīvē tagad. Grēks attālina cilvēku un viņa domas no sava Radītāja un Pestītāja. Un sākas cilvēku nelaime. Pietiek vērsties pie Dieva, lūgt Viņu, meklēt, atrast un pildīt Dieva gribu. Un viss mainās.
    Bet kā to realizēt? Vajadzīgas ir trīs lietas: Dieva Vārds, liturģija un kopiena. Un, kas ir ļoti svarīgs, tas viss jau ir. Pietiek pameklēt un piedalīties. Dieva vārds - jo ne ar maizi vien dzīvo cilvēks un mēs pazīstam Dievu caur Viņa Vārdu. Liturģija - jo tajā mēs svinam Dieva klātbūtni starp mums, Viņa lielus darbus un pestīšanu, kuru Viņš mums dod. Kopiena - jo tajā mēs atklājam patiesību par sevi, ka mēs esam brāļi un māsas Kristū, jaunais radījums, kas dzīvo jauno dzīvi kopā ar augšāmcelto Jēzu Kristu, kuri nomira grēkam un dzīvo Dievam. No tā visa arī nāk šis liels prieks un miers, kuru pasaule nevar dot, jo nav.
    Tāpēc katolis ir pasaulē kā zīme, kurai pretosies, jo viņš atzīst, ka ir Dieva bērns un par to liecina vārdos un darbos. Katolis ir šai pasaulei sirdsapziņas pārmetums, jo viņš jau tikai ar savu klātbūtni tiesā šo pasauli un tās nedarbus. Bet vienlaikus ienes pasaulē cerību - ja kāds dzīvos vienotībā ar Jēzu Kristu, tiks izpestīts.

trešdiena, 2015. gada 25. februāris

Īpašnieks un algādzis
    Šodien būs par īpašnieku un algādzi. Bet nerunāsim par kustāmiem un nekustāmiem īpašumiem. Jo ne tikai tādas lietas var mums piederēt. Par ko runāsim? Lūk īss ievads.
    Misionāri Viļakā būs kā piemērs. Arī tāpēc, kā tie nav tikai daži cilvēki (divu gadu laikā Viļakā kalpoja apmēram divdesmit misionāru, vieni dažus mēnešus, citi dažas dienas vai nedēļas), kuri nezina, ko darīt dzīvē. Viņi labi zina, ko darīs šajā gadā. Tas ir gadā, kas veltīts Jēzum. Viņi zina, ka sludinās Evaņģēliju tur, kur viņus sūtīs. Kāpēc to dara? Jo viņi satika Jēzu un viņiem ir cerība. Cerība, ka labi izpildīs Dieva gribu. Šī cerība ir tā kā viņu īpašums, kuru saņēma no Dieva. Mēs atceramies, kā svētais Pāvils runāja par ticības dāvanu, ka nesam to māla traukos. Tas ir tāpēc, lai mēs nedomātu, ka esam jau pilnīgi un stipri, bet ietu uz priekšu ar pazemību. Par cerību arī ir runā Jaunajā Derībā, ka tā ir Svētā Gara dāvana. Tad lūk ir tāds īpašums, kuru mēs saņēmām, neizstrādājām, bet ir mums no Dieva.
    Bet kas notiek, kad cilvēks baidās no sava īpašuma? Kad viņam ir kauns, ka ir apdāvināts? Šodien kāda kundze (domāju, ka tā ir kundze, kaut gan neparakstījās) uzrakstīja vēstuli, kurā ļoti pretojas evaņģēlizācijai. Pat savu vēstuli sāka ar vārdiem: Kā jums nav kauna. Bet pēc tam tomēr raksta, ka viņai un kādai viņas grupai ir kauns. Tā tika uzrakstīts teksts, kurā kāds anonīms izteic savu skaudību, jo nevar pat paskatīties uz priecīgiem cilvēkiem, uz ģimeni, kas kalpo Dievam. Cienījama kundze, māsa Kristū, es Jums novēlu vēl lielāko prieku, tik lielo, ka neviens neticēs, ka tas esat Jūs tik priecīga un laimīga. Un ka Jūs tik skaisti stāstat citiem par Dievu un Viņa mīlestību. Pateicoties Dievam Jūs esat ļoti apdāvināta, arī Jums ir cerība, ticība un mīlestība, un vēl citas dāvanas. Dalieties ar citiem un Jūs redzēsiet, cik Jūs būsiet laimīga. Protams tas viss virs zemes būs starp vajāšanām, bet kas tas ir salīdzinajumā ar Dievu? Arī Jūs varat kļūt par misionāri savā draudzē un ģimenē. Vismaz caur lūgšanu.
    Es šodien runāju ar citām divām jaunām sievietēm, kuras grib iet pa svētuma ceļu. Un kļūt par svētajām! Ar prieku. Un tieši tā vajag!
    Ja cilvēks atļaus Dievam darboties savā dzīvē, tad būs vislaimīgākais pasaulē. Jo viņam ir - no Dieva. Citas iespējas nav. Bet ja pretosies, tad būs visnelaimīgākais pasaulē. Jo viņam nekā nebūs - jo tikai Dievs var dot kaut ko labo. Citas iespējas nav.

otrdiena, 2015. gada 24. februāris

Trīs sargeņgeļi
    No bērnības skaitu katru dienu lūgšanu uz manu sargeņgeli. Šo lūgšanu mani iemācīja mana vecmamiņa. Caur tādu parasto ikdienišķo lūgšanu izpaužas Baznīcas ticība uz šiem gariem, kurus pats Dievs sūta pie mums, lai viņi mūs sargātu no ļauna. Viņi mūs ved pie Dieva un jau svētie Raksti mūs māca, lai mēs viņus mīlētu, vērstos pret viņiem ar cieņu un lūgtu palīdzību. Jo eņgeļi ieskatās Dieva vaigā, ved cilvēkus ceļā, caur viņiem Dievs dziedina.
    Šodienas teksts būs par sargeņgeļiem citā nozīmē. Jo dzīvē ir situācijas, kad varam pateikt un liecināt, ka šeit parādījās Dieva Apredzība, Dievs mums ļoti palīdzēja. Un kad tas notiek caur cilvēkiem, tieši šos cilvēkus saucam par mūsu sargeņgeļiem. Par tādiem sargeņgeļiem būs šī ziņa.
    Pirmais sargeņgelis. Šodien man vajadzēja braukt uz Gulbeni, lai nopirktu trīs Bībeles. Es tur satikos ar priesteri un gāju pie grēksūdzes. Tas notika arī tāpēc, lai es saņemtu pilnas atlaidas un tās veltītu dvēselēm šķīstītavā.
    Vakar Viļakas draudzes mājas lapā es ievietoju informāciju par pilnām atlaidām sakarā ar konsekrēto personu gadu Baznīcā. Var palasīt šeit: https://sites.google.com/site/jezussirdsdraudzevilaka/konsekreto-personu-gads
Tāpēc arī šī grēksūdze, lai būtu visi elementi pilnām atlaidām. Protams visi pārējie bija Viļakas baznīcā no rīta un vakarā. Tad šis priesteris bija ka mans pirmais sargeņgelis, caur kuru Dievs parādīja savu lielo mīlestību un rūpes par cilvēkiem.
    Otrais sargeņgelis. Pēc Gulbenes man vajadzēja doties uz Alūksni uz citām darīšanām. Zināju, uz kurieni braukt. Atstāju mašīnu pie baznīcas un sāku skatīties, kur ir šī vieta, kuru meklēju. Jo man zvanīja un teica, ka viegli atrast. Bet diemžēl nebija. Tāpēc vienkārši pajautāju pirmai kundzei, kur ir tāda un tāda vieta. Viņa teica, ka zina, kur tas atrodas. Taču tas ir netālu no luterāņu baznīcas, nevis no katoļu baznīcas. Teica, ka man parādīs ceļu. Un tā, kaut gan viņai vajadzēja iet pa citu ceļu, uz citurien, aizveda mani līdz vietai, kuru meklēju. Viņa saucas Dace. Es pateicos Dievam par Daci, manu otro sargeņgeli.
    Trešais sargeņgelis bija Kārsavā. Tas bija policists, ka mani apturēja un pārbaudīja dokumentus. Tāpēc man bija iespēja pajautāt, kur atrodas vieta, kuru meklēju. Un arī pēc kāda laika redzēju šo mašīnu ar drosmīgiem policistiem mikrorajonā, kuru meklēju. Bet tas nav viss. Atpakaļceļā mani sargeņgeļi brauca man pa priekšu kādus padsmit kilometrus un es aiz viņiem līdz 90km/h.
    Par visiem šiem sargeņgeļiem es esmu Dievam ļoti pateicīgs.

pirmdiena, 2015. gada 23. februāris

Bēru eksāmens
    Apmēram pirms gada kāds vecs cilvēks apliecināja savu ticību. Teica, ka Dievs ir viens. Bet blakus auga koki un viņš izstiepa roku un saka: Katoļiem un luterāniem šis koks ir dievs. Kad es dzirdu kādu sakām: Dievs ir viens, "baidos" jautāt tālāk. Bet kāds vecs dievbijīgs cilvēks, kas audzināja savā dzīvē daudzus cilvēkus, apliecināja, ka nekad negaidīja, ka kādam ticības saturā būtu kaut ko vairāk, nekā Dievs ir. Tāpēc ja pie manis, pie priestera kāds nāk, lai parunātu par bērēm, man laikam ir tiesības pajautāt par ticību? Taču jau svētais Pāvils rakstīja jaunam bīskapam Timotejam, lai vienmēr mācītu un sludinātu Evaņģēliju. Laikā un nelaikā.
    Bēru sagatavošana ir laiks, lai no vienas puses visu labi organizētu, un tajā palīdz gan apbedīšanas firma, gan priesteris, gan citi. Bet tas ir laiks, kurā ir sevišķs eksāmens: no ticības. Kad skatāmies uz mirušā dzīvi, varam padomāt, vai viņam bija ticība? Un vai tā mēs gribētu dzīvot un ticēt tieši tā, kā viņš? Un kādā vietā mēs esam tagad? Kāds ir mūsu ticības saturs? Uz ko un kam mēs ticam? Vai mēs esam atvērti Dievam? Vai mēs esam atvērti Baznīcas mācībai? Vai mēs esam izslāpuši pēc Dieva? Pēc Dieva Vārda? Vai mēs gaidīsim, ko priesteris pateiks mums sarunā un pēc tam, sv. Mises laikā, sprediķī?
    Kas tev ir Dievs? Kas tev ir Jēzus? Taču tu dzīvo tikai un vienīgi tāpēc, lai ar Viņu satiktos mīlestībā! Vai nē? Tad ko tu gaidi? Kam tu pieder? Kam tu atdosi savu dvēseli nāves brīdī? Jā, vajadzēs atdot savu dvēseli. Tāpēc tagad citēšu Dāvida vārdus, kas teica, ka labāk būt Dieva rokās, jo Viņš ir žēlsirdīgs. Mācīsimies jau šeit, virs zemes, būt Jēzus rokās. Būsim vienmēr tuvu pie Viņa.

svētdiena, 2015. gada 22. februāris

Kaimiņu palīdzība
    Šodien pēc pirmās sv. Mises man vajadzēja iet gulēt, lai vesēloties. Liels paldies priesteriem no kaimiņu draudzēm, kas man ļoti palīdzēja un svinēja pārējās svētās Mises. Slimībā cilvēks gaidā citu palīdzību. Bet arī var pieņemt savu vājību kā krustu un sekot Jēzum Kristum. Krustā var atklāt Dieva Mīlestību. No tās nekas nevar Jēzum sekotājus šķirt.

sestdiena, 2015. gada 21. februāris

Ikdienišķa dzīve
    Pēc ceļojuma atpakaļ man ir vecie darbi, kā piemēram laukuma tīrīšana pie baznīcas, Tagad gandrīz nav sniega, bet vēl vairāk ir redzamas kujas, mazie zari, zeme uz betona vai uz asfalta. Un ar to visu jātiek gala. Kopš atgriežos, katru dienu izdevās pastrādāt.
    Cits mīļais darbs ir malkas nēsāšana. Bet šodien, tādā skaistā dienā, gribēju arī zāģēt un skaldīt malku. Man bija vairāk laika un arī man ļoti daudz palīdzēja viens no misionāriem. Lūk, kopiena.
    Kopiena ir vieta, kurā cilvēks nemitīgi atgriežas. Ikdienišķa atgriešanās kopienā nav līdzīga tādiem gadījumiem, par kuriem pēc tam stāsta, raksta grāmatas, vai taisa filmas. Tas notiek klusumā, ļoti dziļi, kur Dievs parāda cilvēkam savu mīlestību. Un cilvēks redz visu jaunu. Pēc gadiem, kad jau ticīgais gāja tālāk un sekoja Jēzum Kristum, sāk liecināt par to, ko Dievs izdarīja viņa dzīvē. Jo liecināt par Dievu un par savu ticību vajag mācīties. Un tas notiek ikdienišķajā dzīvē, kad cilvēks klausās citu liecības, lūdzas, uzdod jautājumus, jo taču ļoti vēlas uzzināt, ko Jēzus izdarīja viņam viņa dzīvē. Šī galvena un fondamentāla liecība tomēr ir tā, kuru deva Jēzus Kristus. Lūgsimies, lai mēs no Viņa mācītos, kā dzīvot?

piektdiena, 2015. gada 20. februāris

Draudzē vajadzīgas ir kopienas.
    Vakar vakarā rakstīju tekstu par šiem trijem gadiem Viļakā. Un kaut gan nerakstīju to šim blogam un ar pavisam citu mērķi, tomēr manu acu priekšā gāja daudzi notikumi, kas šajā laikā veidoja vienu konkrēto realitāti, kuru saucam par kopienu.
    Bija tādi gadijumi un darbi, kuri neveda uz kopienu, kaut gan bija darīti kopā. Daudz bija tādu darbu un kalpošanu, kurām par mērķi ir veidot kopienu, bet neizdevās.
    Tomēr izveidojās konkrēta kopiena: mūks un misionāri. Tā nav stabīla kopiena, jo misionāri mainās. Nav kādu īpašu statutu. Tādu evaņģēlizācijas kopienu veido un par pamatu ir pats Jēzus. Tapēc tā ir kā vide, kurai var tuvoties katrs, kas ieiet personīgās attiecībās ar Jēzu, kas tic uz Viņu, kas ir Baznīcā.
    Es esmu pārliecināts, ka vajag, pēc iespējām, draudzēs rūpēties par šo vidi, kurai katrs ticīgais var tuvoties. Piemērus šajā laikā var atrast ļoti viegli. Apmeklēja šo vidi brāļi un māsas no Rīgas (daudzas reizes), kapucīni no dažādām vietām un daudzi citi. Katrai no šīm grupām ir savi harizmāti, darbība un savā veidā apdāvina un bagātina vietējo draudzi. Tāpēc tāda kopiena, tāda vide, kļūst tikšanās vieta starp visu Baznīcu un draudzi.

ceturtdiena, 2015. gada 19. februāris

Kāpēc misionāriem ir vajadzīga ģimene?
    Šeit es nerakstīšu par misionāriem, kuri kalpo Viļakā, jo taču viņi ir ģimene un dzīvodami ģimenē jūta šo paaicinājumu no Dieva, lai kopā ar bērniem kļūt par Dieva mīlestības sludinātājiem.
    Šeit es rakstīšu dažus vārdus par priesteriem, par mūķenēm, par mūkiem, kuri brauc uz citām zemēm, mācās citas valodas un mēģina tajās runāt. Jau tādā veidā kļūst par misionāriem un tas jau nozīmē (visbiežāk), ka dzīvos tālu no savām ģimenēm.
    Ģimenē tie, kurus misionāri mīlēja, ar laiku ir mazākumā, jo dzimst bērni, aug jaunieši, pieaugušo dzīvē ieiet nākama paaudze. Tiem, kuri dzīvo tuvāk, vieglāk ir parādīt mīlestību, nekā tiem, kas tālu. Un visi tie, kuri jau piedzima un tagad aug, skatās uz misionāru kā uz kādu onkuli, kas atbrauc vienu reizi gadā un pat nav laika, lai vairāk parunātu, jo vajag spēlēties un runāt mazo bērnu valodā. Dzīvē parādās liela perpektīve, kurā mūsu mīlestībai ir tik maz iespēju iedzilināties.
    Un šeit nāk palīgā pats Dievs, kas sākumā deva paaicinājumu mīlestībā un virza cilvēku uz lielāko vienotību ar Sevi. Skatieties, visas lietas saistītas ar Dievu dzimst mīlestībā un ved uz vienotību. Tāpēc arī ģimene mums atgādina, kur sākas šī perspektīve, ka mēs esam radīti kā Dieva attēls, pēc Dieva līdzības. Un to laikam misionāriem (vismaz man) atgādina ģimene, kura ir tik mazā un tik tālu.

trešdiena, 2015. gada 18. februāris

Lai ir slavēts Jēzus Kristus!
    Es esmu atbraucis no ceļojuma, kurā ļoti tālu nokristīju mazo bērnu kādā jaunā ģimenē. Liels paldies par lūgšanu manā nodomā un par misionāru grupu, jo viņi palika uz vietas.
    Ceļā es satiku gan priesterus, kas dedzīgi rūpējas par savām draudzēm un baznīcām un kalpo dažādās valstīs, dažreiz grūtos apstākļos. Gan klostermāsas, kas kalpo draudzēs, vai lūdzas par visiem cilvēkiem klauzurā, arī par mani. Es satiku dažas ģimenes, kas cenšas vislabāk un pēc Dieva gribas audzināt savus bērnus. Es satiku arī kādu sakristiānu, kas mani pārsteidza, jo ļoti skaisti runāja par Dievu pēc savas ģimenes pieredzes.
    Es pateicos tiem labas gribas cilvēkiem, kuri arī atbalstīja gan mūsu draudzi (tāpēc es varēju nopirkt rožukroņus, krustiņus, svētbildītes, sveces un tām līdzīgas mazās lietas, kuras nevar nopirkt nevienā veikalā, bet cilvēki baznīcā jautā pēc tām), gan misionārus (kuriem sūtīja barību), gan mani (katru dienu ar vislielāko sirsnību).
    Pirms pāris dienām kāds man teica, ka cilvēks, kas savā dzīvē atmet Dievu, ir dziļi nelaimīgs. Un tā ir. No otras puses var pateikt, ka cilvēks, kas atver savu sirdi Jēzum, ir vislaimīgākais pasaulē un nekas cits viņam prieku nenes, kā vienīgi Dieva klātbūtne. Un pat ikdienišķa maize negaršo tam, kas pieņem Kristus Miesu. Tādu mīlestību es Jums novēlu uz šīm dienām Lielajā Gavēnī. Dievs par visu citu parūpēsies. Vajag meklēt Viņa gribu un mēģināt to pildīt.

otrdiena, 2015. gada 3. februāris

Svētais Antons darbojas bez interneta.
    Šodien man vajadzēja sūtīt uz Latvenergo skaitītāja rādījumus, bet nevarēju atrast atslēgas skapim, kur atrodas elektroenērgijas skaitītājs.  Ar šo skapi ir pavisam dīvaina vēsture, jo es nezinu, kāpēc to ielika meža vidū, kādu 50 m no ceļa? Bet tas ir pavisam cits stāsts.
    Tad jau no rīta meklēju šīs atslēgas un par neko nevarēju atrast. Tā taču man nekas nenotiek, jo es zinu, kur kāda lieta atrodas. Beigu beigās brītiņu palūdzos uz svēto Antonu, atvēru acis un... ieraudzīju atslēgas! Tās bija tur, kur vienmēr! Es nezinu: vairāk brīnīties, ka neredzēju atslēgas deguna priekšā, vai vairāk brīnīties, ka pēc īsas lūgšanas uz šo svēto Jēzus sekotāju es atradu atslēgas tieši tur un uz reiz.
    Vistuvākā laikā man nāks dzīvot bez interneta. Tā būs līdz Lielajām Gavēnim. Es ceru, ka šis gavēnis no interneta palīdzēs man labi sagatavoties Gavēnim un lielākā klusumā ieiet Lieldienām sagatavošanas laikā. Par Jums, šā bloga lasītājiem, neaizmirsīšu un lūgšos šajā laikā.

pirmdiena, 2015. gada 2. februāris

Mazgājiet šķīvjus!
    Kad šodien vakar mazgāju šķīvjus, dakšas, karotītes, katlus, pannu un tiem līdzīgas lietas, domāju par to, kādā mērā viens cilvēks ir vajadzīgs otram cilvēkam. Protams nevar šīs attiecības un šīs vērtības precīzi mērīt ar mums zināmiem instrumentiem. Un arī ne cīparos ir lieta. Bet vispārēji vajadzētu pateikt, ka mēs neesam nepieciešami viens otram tādā nozīmē, ka viens nevarētu pastāvēt bez otra.
    Dzīvei raksturīgas ir atvadīšanās un tās ne vienmēr ir atkarīgās no konkrēta cilvēka lēmumiem. Atvadīšanās var sākt kādu jaunu posmu dzīvē un beigt iepriekšējo posmu. Un tā laulātajiem tā ir fiziskā nāve, skolai - pēdējais zvans, darbam ārzemēs - pēdējais skatiens mīlās acīs.
    Tomēr atvadīšanām ir kāds slēpens mērķis - pieņemt ar mieru savu vientulību, vientulību, kura nav absolūta. Jo vientulībā slēpjas liela dāvana. Ļoti liela iespēja - aicināt Jēzu Kristu savā vientulībā.
    Kā grūti cilvēkam ir arvien no jauna atklāt savu vientulību citu cilvēku starpā, tā ar ticību pieņemta un ļoti gaidīta Jēzus klātbūtne ir jauna dzīves posma sākums. Pateicoties Jēzum Kristum viss dzīvē atrod ar laiku savu vislabāko vietu. Tas ir darbs, ko cilvēks dara kopā ar Dievu, dažreiz diezgan smags darbs, kuram vienīgais prieks, prieks, kas pastāv, ņem savu sākumu no Dieva gribas pildīšanas.
    Vientulība - par to katrs varētu daudz pastāstīt. Bet vēl labāk nestāstīt, vismaz nestāstīt daudz, bet atdot Jēzum, ieklausīties Viņa balsī. Ja paskatīties uz cilvēka vientulību no Debesu Valstības puses, tad būtu (es domāju) redzams, ka vientulībā ir lūgšana in spe, tas nozīmē "cerībā".

svētdiena, 2015. gada 1. februāris

Dieva vārds un misionāru kopiena
    Svētais tēvs Francisks šodienas katehēzē pirms lūgšanas Kunga Eņģelis pievērsa uzmanību Evaņģēlija fragmentam, kuru klausījāmies svētajā Misē šajā svētdienā. Jēzus iegāja Kafarnaumā, kas bija vislielāka pilsēta Galilejā, kopā ar savu mazo Apustuļu kopienu. Tas bija sabats un tāpēc Jēzus virzīja savus soļus uz sinagogu. Tādā veidā Viņš parādīja, ka Dieva vārdam ir priekšroka mūsu dzīvē, Dieva vārdam jābūt pirmajā vietā.
    Pāvests pasvītro, ka Jēzus mācīja ļaudis ar varu, tas nozīmē, ka Viņa cilvēciskos vārdos bija klātesošs Dieva spēks. Jo taču Dievs ir svēto Rakstu Autors. Kāds ir Dieva vārds? Lūk tas, kas tiek pasludināts, notiek. Jēzus mācīja un uz reiz parādīja savu varu - izdziedināja cilvēku. Ļaunais gars nevarēja pretoties Dieva gribai un tika izmests no cilvēka. Jēzus ar sava vārda spēku atbrīvo cilvēku no ļaunuma. Sinagogā visi brīnījās.
    Francisks teica: Dieva vārds maina realitāti ar varu. Evaņģēlijs ir dzīvības vārds. Atbrīvo tos, kuri ir šīs pasaules garu vergi.... Evaņģēlijs maina sirdi, maina dzīvi, pārveido to, kas veda un ļaunu, labos lēmumos. Un tālāk Francisks saka, ka Evaņģēlijs var mainīt personu. Un aicināja, lai mēs kļūtu Dieva vārda misionāri un sludinātāji, lai to izplatītu. Šī misija ir jau redzama šajā Evaņģēlija fragmentā, kas stāsta, ka vēsts par Jēzu izplatījās pa visu šo Galilejas apgabalu.
    Jaunā mācība, mācība, kuru Jēzus sludina ar varu, ir tā, kuru Baznīca nes pasaulei, kopā ar zīmēm: Jēzus vārdi ir atbrīvošanas un pestīšanas vārdi un kopā ar tiem mīlestības žesti, Baznīcas misijā mīlestības žesti.
    Atcerēsimies vienmēr - turpināja Francisks - ka Evaņģēlijs ir spēks, kas maina dzīvi, tā ir Labā vēsts, kas mūs pārveido. Tāpēc es jūs lūdzu ikdienīšķo kontaktu ar Evaņģēliju, pat mazo fragmentu,lai to pārdomātu un arī aiznest to citiem... Jo tā ir ikdienīšķā barība, kas dod pestīšanu.

Tas ir Pāvesta katehēzes fragments, kas arī parāda misionāru nepieciešamību Baznīcā un es ilgojos pēc tādiem laikiem, kad misionāru mājas durvis netaisīsies ciet daudzu apmeklētāju dēļ.