Kad šodien vakar mazgāju šķīvjus, dakšas, karotītes, katlus, pannu un tiem līdzīgas lietas, domāju par to, kādā mērā viens cilvēks ir vajadzīgs otram cilvēkam. Protams nevar šīs attiecības un šīs vērtības precīzi mērīt ar mums zināmiem instrumentiem. Un arī ne cīparos ir lieta. Bet vispārēji vajadzētu pateikt, ka mēs neesam nepieciešami viens otram tādā nozīmē, ka viens nevarētu pastāvēt bez otra.
Dzīvei raksturīgas ir atvadīšanās un tās ne vienmēr ir atkarīgās no konkrēta cilvēka lēmumiem. Atvadīšanās var sākt kādu jaunu posmu dzīvē un beigt iepriekšējo posmu. Un tā laulātajiem tā ir fiziskā nāve, skolai - pēdējais zvans, darbam ārzemēs - pēdējais skatiens mīlās acīs.
Tomēr atvadīšanām ir kāds slēpens mērķis - pieņemt ar mieru savu vientulību, vientulību, kura nav absolūta. Jo vientulībā slēpjas liela dāvana. Ļoti liela iespēja - aicināt Jēzu Kristu savā vientulībā.
Kā grūti cilvēkam ir arvien no jauna atklāt savu vientulību citu cilvēku starpā, tā ar ticību pieņemta un ļoti gaidīta Jēzus klātbūtne ir jauna dzīves posma sākums. Pateicoties Jēzum Kristum viss dzīvē atrod ar laiku savu vislabāko vietu. Tas ir darbs, ko cilvēks dara kopā ar Dievu, dažreiz diezgan smags darbs, kuram vienīgais prieks, prieks, kas pastāv, ņem savu sākumu no Dieva gribas pildīšanas.
Vientulība - par to katrs varētu daudz pastāstīt. Bet vēl labāk nestāstīt, vismaz nestāstīt daudz, bet atdot Jēzum, ieklausīties Viņa balsī. Ja paskatīties uz cilvēka vientulību no Debesu Valstības puses, tad būtu (es domāju) redzams, ka vientulībā ir lūgšana in spe, tas nozīmē "cerībā".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru