Brāļu kapucīnu pasaule.

Ziniet, jau drusciņ gadu es esmu ordenī, bet arvien no jaunā atklāju šo dzīvi kā brālis, ordeņbrālis, kurš dzīvo kopienā. Kapucīni ir franciskāņi un tāpēc mūsu sākums ir svētajā Franciskā. Tad šie teksti, kurus publicēju pēdējā mēnesī - un ne tikai - un tajos ir runā par svēto Francisku, ļoti un 100 % attiecās uz kapucīniem, kā Franciska garīgiem dēliem. Bet Franciska garīgiem dēliem ir evaņģēlisks pienākums mīlēt viens otru pat vairāk, nekā māte mīl savu miesīgo dēlu.

Brāļi iet pa pilsētu pa diviem, kaut gan ne vienmēr ir tāda iespēja, un kaut gan tie ietu tikai vienkārši pastaigāt un cilvēki (sevišķi bērni) brīnītos, redzēdami kādus mūkus ar kapucēm uz galvām un ar pelerinām uz muguras, tomēr tā ir vienmēr Jēzus Kristus Evaņģēlija sludināšana - sevišķi kad vecāki varēs un gribēs bērniem pastāstīt par Dievu un Baznīcu.

Tad šīs dažādas tikšanās ar brāļiem - pateicos Dievam, ka katrs no viņiem ir pavisam cits - tikai stiprina manī šo pārliecību, ka konsekrēta dzīve ir tieši no Dieva, un brīžiem man var likties, ka es ar savu parādīšanos un runāšanu traucētu šim klusumam. Nu, bet tā nav un es ceru, ka ne tikai pašiem brāļiem būs labums no konsekrētās dzīves pieaugšanu, bet arī laji dažādās draudzēs un kopienās, barosies arī ar šo specifisko evaņģēlisko dzīves formu.

Nepietiek Rīgā, var braukt arī uz Olaini, kur pat vēlu vakaru var satikties ar mūku, kas strādā pie klostera un pie baznīcas, un ar slotu tīra teritoriju no lapām. Protams habitā un ar kapuci uz galvas, lai būtu skaidrs.

Un, kā visus sveicināja sv. Francisks no Asīzes: "Lai Kungs jūs apdāvina ar mieru!"

Par sv. Franciska un brāļu garīgumu.

Pirms divām dienām es saņēmu no br. Jāņa grāmatu:

"Franciszek z Asyżu i jego bracia". Wiesław Block. Wydawnictwo Franciszkańskie "Bratni Zew".

Kad es gatavojos lekcijai RARZI par franciskāņu garīgumu, es paskatījos uz šo grāmatu un atklāju, ka no sākotnējām nodāļām, no dažādiem fragmentiņiem, veidojas īss, saīsināts stāsts, par šo garīgumu. Es piepalīdzēju sev ar citiem sv. Franciska rakstiem, kurus mēģinu tulkot un tika sagatavota īsa lekcija. Brāli Vjeslavu Bloku (Wiesław Block), protams, pazīstu, jo viņš ir brālis no manas provinces.

Gandarītāju kopiena kļūst par ordeni.

Pirmie brāļi atnāca pie Franciska 1208. gadā. Daži pētnieki redz šajos pirmajos brāļos Franciska draugus no jaunības laikiem. Tad šī "jaunekļu brālība" pārvērtās "evangēliskajā brālībā". Bet 1209. gadā (vai 1210. gadā) Francisks ar brāļiem (visā kopienā bija apmēram 12 brāļi) devās pie pāvesta Innocenta III un saņēma mutisku svētību jaunam ordenim un arī pirmai regulai. Tagad viņi jau saucās "Ordo Fratres Minores" - "Mazāko Brāļu Ordenis". Šis ordenis saņēma atļauju sludināt gandarīšanu kristīgās tautas priekšā, lai tos aicinatu atgriezties.

Pirmatnējās kopienas attīstība

Francisks ar pirmiem brāļiem darbojās Asīzē un apkārtnē. Kad viņi bija astoņi, devās uz pimām misijām četros virzienos pa diviem, lai būtu evaņģēliski. Pēc tam atgriezās, Svētā Gara iedvesmoti - kā raksta viens no Franciska biogrāfiem - un ar prieku dalījās ar savu pieredzi.

Pēc ordeņa un tā regulas apstiprināšanas brāļu kopiena pieaug skaitā, katru gadu ir apmēram 2 reizes vairāk brāļu, nekā iepriekšējā gadā. Ātri parādās arī sieviešu ordenis.

Ordenis ir ļoti mobils un tas ir kaut kas jauns, brāļiem taču nav tādu klosteru un īpašumu, kā arī sastīto ar tiem pienākumu, kā ir mūku ordeņos (benediktiņi, cistersieši un citi). Brāļi staigā pa visu Apeņinu pussalu, pievienojas svētceļinieku grupām uz dažādiem sanktuārijiem, kā piem. uz Santiāgo de Kompostēla.

1217. gadā, ģenerālā kapitulā, tika dibinātas pirmas provinces: sešas Itālijā, divas Francijā, pa vienai Spānijā, Vācijā un Svētajā Zemē.

1220. gadā pāvests Honorijs III, pēc Franciska lūguma, iezīmē ordenim kardinālu protektoru Hugolīnu, kurš palīdzētu brāļiem turēt pareizu mācību, dzīvot dedzībā un vienotībā, būt padotiem Apustuliskajai Sēdei.

1223. gadā brāļu skaits sasniedza piecus tūkstošus. Šajā gadā arī Francisks raksta savu regulu, sauktu par "Regulu apstiprinātu", jo to apstiprina pāvests Honorijs III ar bullu "Solet annuere" 29. novembrī. Lūk, tās sākums un pirmā īsa nodaļā (manā tulkojumā):

"¹ [Bīskaps Honorijs, Dieva kalpu kalps, iemīļotiem dēliem, brālim Franciskam un citiem brāļiem no Mazāko brāļu ordeņa sveicienu un apustulisko svētību.

² Apustuliskā Sēde ir pieradusi labvēlīgi atļaut lūdzēju dievbijīgas vēlmes un godīgas alkas. ³ Tāpēc, iemīlēti dēli Kungā, piekrītot jūsu dievbijīgiem lūgumiem, jūsu ordeņa regulu, labās atmiņas pāvesta Innocentija, mūsu priekšgājēja, apstiprināto, pievienoto šai bullai, ar apustulisko autoritētu mēs jums apstiprinām un ar šo rakstu mēs to ņemam gādībā. ⁴ Tā ir tāda]:

[1. Nodaļa]

¹ Kunga vārdā.

Sākas Mazāko brāļu dzīve.

² Mazāko brāļu regula un dzīve ir, proti, pildīt mūsu Kunga Jēzus Kristus svēto Evaņģēliju dzīvojot paklausībā, bez īpašuma un šķīstībā. ³ Brālis Francisks apsola paklausību un cieņu Honorija pāvesta kungam un viņa likumīgiem pēcnācējiem, un Romas Baznīcai. ⁴ Un citiem brāļiem jāpaklausa brālis Francisks un viņa pēcnācēji".

Franciskāņu brālības raksturīgās īpašības.

12. un 13. gadsimti Itālijā saucās "eremitu zelta periods". Attīstījās dažādas eremitu grupas, kuras ņēma sākumu no tādiem eremitiem, kā sv. Romualds, Jānis Gvalberts, Pēteris Damiāni, Vilhelms un citi.

Svētā Franciska laikos Asīzē bija labi zināmi oblāti, kas kalpoja kādā baznīcā vai klosterī, svētceļinieki, gandarītāji-celtnieki, kuri remontēja baznīcas, kā arī eremīti, kuri praktīzēja vientuļnieka dzīves veidu pilsētā.

Mazāko Brāļu Ordeņa jaunums ir šāds, ka viņu paraugs un pamats ir Jēzus Kristus Personā un divpadsmit apustuļu grupā, tas nozīmē, ka viņi dzīvo pēc svētā Evaņģēlija formas (secundum formam sancti evangelii). Bet līdzšīnējas monastiskās dzīves formas bija uzbūvētas uz Jeruzalemes kopienas pieredzes (viņi visi turējās kopā, visas mantas bija kopīgas, viena mācība un "maizes laušana"; secundum formam ecclesiae primitivae).

Kalpošana un kontemplācija.

Brāļu diena ir veltīta darbībai, lai citus iegūtu Kungam. Nakts ir veltīta lūgšanai un kontemplācijai.

Sieviešu ordenī: kundzes atstādamas pasauli, dzīvo kopā netālu no pilsētas, strādā, lai uzturētos no pašu roku darba.

Vienīga lieta, kura traucē šim iekšējam mieram, ir gods un cieņa, kuru parāda viņiem un viņām priesteri un ļaudis.

Dzīves vieta.

Tie kuri skatījās uz brāļiem no ārpuses, redzēja, ka viņi grupās staigā pa pilsētām un ciematiem, pa kalniem un mežiem, un redzēja no ārpuses viņu nabadzību un smagus dzīves apstākļus.

Bet kad skatamies no iekšpuses, tad redzam brāļus, kuri iet vismaz pa diviem, ceļā lūdzas sirdīs, viņi ir nopietni, klusē, nerunā nevajadzīgas lietas un nelieto sliktus vārdus, uzturas cienīgi, visu laiku tā, kā būtu savā cellē, jo jebkurā vietā brāļi atrodās vai iet, vienmēr viņiem līdzi ir sava celle: "mūsu celle ir mūsu brālis miesa, bet dvēsele ir vientuļnieks, kurš dzīvo iekšā, lai lūgtu Dievu un meditētu. Tāpēc ja dvēsele nepaliks mierā un vientulībā savā cellē, nelielu labumu nesīs ordeņbrālim roku taisīta celle".

Formācija.

Pāvests Honorijs III, savā bullā "Cum secundum", raksta par "pārbaudījuma gadu" kā par nepieciešamo formācijas elementu, pēc kura kandidāts var salikt svētsolījumus. Tam, kas jau ir ordenī, nedrīkst to pamest. Nedrīkst arī pieņemt ordenī to, kurš ordeni pameta. Pāvests savā dokumentā pasvītro arī paklausības un nabadzības vērtību.

Francisks "Regulā apstiprinātā" jau raksta ļoti konkrēti par visām lietām saistītām ar pieņemšanu ordenī, ko darīt ar savām mantām, kā tās pārdot un ko nozīmē dzīvot paklausībā.

Brāļi dzīvoja "vietās", bet tie, kuri gribēja kādu laiku būt vientuļībā, dzīvoja "eremos". Visiem cilvēkiem, kuri gribēja nākt pie brāļiem, bija brīva ieeja. Un viņiem ļoti pie sirds bija pilnīga nabadzība, tas arī nozīmē, lai virs zemes nekas viņiem nepiederētu.

Lūgšanas dzīves attīstība.

"Un Kungs deva man tādu ticību baznīcās, ka tā vienkārši es esmu lūdzies un runājis: ⁵ "Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, (šeit) un visās tavās baznīcās, kuras ir visā pasaulē, un svētījam Tevi, jo caur tavu svēto krustu esi atpestījis pasauli".

Daudzi brāļi lūdzās pārdomādami Jēzus Kristus dzīves notikumus, sevišķi Viņa krustā sišanu un nāvi. Kā palīdzību meditācijā viņi lietoja vienkāršus krustus, svētbildes vai simbolus, kuri atgādināja Jēzus dzīves notikumus.

"² Kleriķi lai skaita Dievišķo dievkalpojumu pēc svētās Romas Baznīcas likuma, izņemot psaltēriju, ³ tāpēc atļauts, ka viņiem ir breviāri. ⁴ [Brāļi] laji lai skaita divdesmit četrus Tēvs mūsu par lasījumu stundu, piecus par laudēm, pa septiņi par primu, terciju, sekstu un nonu par vēsperēm divdesmit, par kompletoriju septiņus; ⁵ un lai lūdzas par mirušiem".

Kā Laterāna IV koncils ietekmēja brālības attīstību.

1215. gada 11. novembrī pāvests Innocentijs III atklāja koncilu ar emocionālo runu, kuras pamats bija Ezehiēla grāmatas fragments 9,4: Ej cauri pilsētai un uzzīme zīmi TAV uz to vīru pierēm, kuri žēlojās par visu postu darītu pilsētā.

Francisks pieņēma par sava ordeņa krustu tieši šo zīmi TAV. No citiem avotiem arī ir zināms, ka šī zīme TAV nebija sveša kristiešu pasaulē.

Francisks ar brāļiem pievienojās Pāvesta Innocentija III reformām, sevišķi lai visi, to starpā arī priesterī, godinātu Euharistiju, tādā veidā franciskāņi sāka īsto "euharistisko kruciātu".

Savā "Testamentā" Francisks rakstīja:

"¹¹ Un es gribu, lai šie vissvētākie noslēpumi tiktu pāri visam godināti, cienīti un cienījamās vietās ievietoti. ¹² Jebkurā neatļautā vietā es atradīšu uzrakstītu vissvētākus nosaukumus un Viņa vārdus, es vēlos tos vākt un lūdzu, lai tos vāktu un uzliktu cienījamā vietā".

Es atgādinu, ka arī svētā Klāra ikonogrāfijā uz svētbildēm ir uzgleznota tā, ka tur rokā monstranci ar Vissvētāko Sakramentu.

Un par priesteriem:

"⁸ Un tos, un visus citus, es vēlos bīties, mīlēt un godāt, kā manus kungus. ⁹ Un es negribu viņos meklēt grēku, jo es viņos saskatu Dieva Dēlu, un viņi ir mani kungi. ¹⁰ Un es daru tā, jo neko es neredzu miesīgi šajā pasaulē no Visaugstākā Dieva Dēla, kā vienīgi Viņa Vissvētāko Miesu un Vissvētākās Asinis, ko viņi pieņem un viņi paši citiem izdala".

 Man rodas tāds jautājums, vai 13. gadsimta laiki ļoti atšķīras no musdienām, vai gadījumā cilvēkiem nav ļoti līdzīgas problēmas?

Lūgšana.

1. Nemitīga. Brāļi lūdzās Porciunkulā, kurā dzīvoja dienu un nakti, godināja Dievu, auga tikumos, veda eņģeļu dzīvi. Bija brāļi, kuri tieši pašai lūgšanai veltīja savu dzīvi, lai skaitītu lūgšanas un dziedātu psalmus Dievam par godu.
2. Vientuļnieku mājās - drusciņ vēlāk uzrakstīts teksts, kad jau ordenis izplatījās daudzās valstīs, bet mēģina parādīt situāciju pirmos gados: "Tur varēja ieiet tikai speciāli izvēlēti brāļi. Svētais [Francisks] gribēja, lai vāktu viņus no visām vietām, [tos] patiesi dievbijīgus pret Dievu un [...] pilnīgus. Arī aizliegta ieeja bija lajiem". Pat brāļi no citiem klosteriem nevarēja tur ieiet bez atļaujas.
3. Roku darbs eremos. "Daudzkārt [...] viņi gāja un palīdzēja nabagiem cilvēkiem to tīrumos, bet tie dažreiz vēlāk dāvāja viņiem maizi Dieva mīlestības dēļ". Citā tekstā sv. Francisks atbildību par vientuļnieka mājas uzturēšanos dod tiem, kuri ir aktīvi, lai tie, kuri atdoti tikai lūgšanai, nebūtu traucēti.
4. Klusums. Klusums nebija absolutizēts. Bija laiks klusumam, bija arī laiks, kad varēja normāli runāt, protams kādās robežās, lai nezaudētu šo iespēju, kuru dod erems. Tā bija arī skola, lai mācītos lietot tikai labus un vajadzīgus vārdus. Klusums kā Dieva žēlastība ieveda brāļus patiesā priekā.
5. Iekšējais miers. Vietas, kuras atrodas tālu no pilsētām un tas nozīmē, ka arī no lielām aktivitātēm, palīdzēja atrast lūgšanas un kontemplācijas dzīvi, tad arī iekšējo mieru, kas ir garīgās nabadzības auglis, lai šīs zemes rūpes neatņemtu cilvēkam garīgā spēka.
6. Mērdēšana Evaņģēlija garā. "¹ Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņu ir debesvalstība (Mt 5,3). ² Daudz ir tādu, kuri dedzīgi atdodot sevi lūgšanām un pienākumiem, apgrūtina savas miesas ar daudziem gavēniem un mērdēšanu, ³ bet tikai viena vārda dēļ, kurš liekas būt pārestība viņu miesai, vai kādas lietas dēļ, kuru viņiem atņem, vienmēr ieļaunojas. ⁴ Tie nav nabadzīgi garā. Jo kas patiesi ir nabadzīgs garā, tas ienīst sevi pašu (sal. Lk 14,26) un mīl tos, kuri viņu sit vaigā (sal. Mt 5,39)".

Bet lūk, kad es jau domāju, ka tieši tā izskatījās pirmo brāļu dzīve un garīgums, autors raksta, ka tas, kas augšā, ir vairāk no 14. gadsimta sākumiem (bet ne tikai). Bet tagad lejā pirmās brāļu kopienas dzīves apraksts tikai no sv. Franciska Rakstiem:

• evaņģēliskas lūgšanas būtība - padot sevi Svētajam Garam, lai būvētu sirdī Svētās Trīsvienības mājokli, un lai adorētu Viņu ar tīru sirdsapziņu.
• brāļu lūgšana ir vienkārša, brīva no kādām skaistām formām, tā bija Evaņģēlija meditācija mīlestībā, kura ir redzamā sevišķi Kristus Ciešanās un svētajā Misē. Lūgšanās un breviārā pasvītroja vairāk vienkāršību un skaitīšanu, nemeklēja kādu speciālu skaistu formu.
• lūgšanas vietas bija ārpus pilsētām, vienkāršos un nabadzīgos apstākļos, bija atvērti visiem cilvēkiem, tās bija brāļu pārdomu - par Dieva Dēla Iemiesošanu - sekas.
• Lūgšana veda uz Dieva mīlestības pieredzes, bet tā veda brāļus iet un sludināt Evaņģēliju.
• brāļu kopienas garīgums bija ļoti konkrēti apzīmēts ar paklausību Baznīcai. Mazāko Brāļu Ordenis ļoti stipri piedalījās Laterāna IV koncila, pāvesta Innocentija III un pāvesta Honorija III reformās, kuras bija atbilde uz nekārtībām pret Vissvētāko Sakramentu. Brāļi pasvītroja lielo ticību un godu pret Jēzu Kristu patiesi klātesošu Viņa Miesas un Asiņu Sakramentā, pat tad, kad celebrans bija uzskatīts par necienīgo celebrēt Euharistiju.
  
  Es vēl šeit pasvītrotu lielo mīlestību uz Jēzu Kristu Krustā sisto, kura vienmēr bija franciskāņu lūgšanā un dzīvē tā, ka pat Francisku līdzīnāja ar serafīniem, kuri visdedzīgāk pielūdz Dievu Debesīs. Kā zīmi, kura apstiprināja šo mīlestību, Dievs deva Franciskam Sava Dēla Ciešanu brūces - stigmatus, kurus Francisks saņēma 1224. gada 17. septembrī un nēsāja līdz savai nāvei jeb ieiešanai Debesu Valstībā 1226. gadā 4. oktobrī.

Ar laiku brāļi un brāļu kopienas sāka arvien vairāk iesakņoties pilsētās un garīgajā aprūpē tieši tur. Tāpēc mainījās arī vientuļības vietu nozīme, kurā viņi varēs kādu laiku dzīvot tādā formā, kāda bija tik tuva brāļiem ordeņa sākumos.

Es piebildēšu, ka līdz mūsdienām daudzi brāļi meklē tadu dzīves veidu, saistīto vairāk ar kontemplāciju, ar vientulību un bieži atrodas tāda iespēja.

Svētceļojuma uz Aglonu daži augļi.

Šodien sv. Alberta Lielā draudzē bija skaists vakars. Plkst. 18:00 svēto Misi vadīja tēvs Krišjānis, prāvests. Es arī biju koncelebrā. Viena no sprediķa domām bija tāda, ka cilvēkiem draudzē jārūpējas par savu baznīcu, gan par ēku, gan par dzīvo Baznīcu. Katram atradīsies kāds darbs un pienākums, jo tādu darbu un pienākumu sv. Alberta draudzē un baznīcā ir 1001, kā teica t. Krišjānis.

1. Pēc sv. Mises bija svētku otrā daļa, jo gan svētajā Misē, gan pēc Mises sapulcinājās šā gada svētceļojuma dalībnieki. Un tas jau bija pirmais un visskaistākais auglis. Bet citi augļi arī bija skaisti.
2. Nākamais auglis - labi sagatavots galds, tas nozīmē vakariņas. Un bija tā, kā ceļā uz Aglonu: visiem pietiktu un daudz palika pāri.
3. Trešais auglis - visas saplānotas uzrunas tika pateiktas.
4. Ceturtais auglis - skaisti sagatavotas fotogrāfijas un filmiņas no svētceļojuma, kuras skatījāmies ar projektora un ekrana palīdzību.
5. Piektais auglis - aicinajums uz kādu konkrēto un vajadzīgo lūgšanas grupu, kura satiekas slimnīcā.
6. Sestais auglis - lūgšana par brāļiem kapucīniem un māsām dvēselēm šķīstītavā palīdzētājām Rīgas sv. Alberta draudzē un Olainē.
7. Septītais auglis - nākamajā gadā būs Ērikam 20. gadi svētceļojumā un jau tagad jādomā un jalūdzas šajā nodomā.
8. Astotais auglis - bija daži bērni - svētceļojuma dalībnieki - un ienesa daudz prieka.
9. Devītais auglis - mēs daudz atcēramies no svētceļojuma, jo uz visiem jautājumiem speciālā konkursā mēs zinājām atbildes.
10. Un šeit ir visi citi redzami un neredzami augļi, kas aicina mūs uz katru lūgšanu, bet sevīšķi uz pateicības lūgšanu.

Kas ir vissdārgākais cilvēkā?

Latvijā es bieži satiku cilvēkus, kuri runā par veselību. Es pats arī vismaz dažas reizes gadā par to runāju. Nav ko slēpties un melot, ka veselība nav svarīga. Daudzi pat saka:

"Vissvarīgāka ir veselība. Lai Dieviņš dod veselību".

Drusciņ mazāk, bet tas ir tuvu pie pašas virsotnes, kādas divas reizes mazāk, seko veselībai divas svarīgas visiem tēmas: ģimene un nauda.

Tūlīt pēc ģimenes un naudas, kādas apm. trīs reizes zemāk, cilvēki runā protams par Dievu, kā mēs to redzam augšā, pat ja Dievs nebūtu sarunas galvena tēma. Bet tajā pašā līmenī iet jūtas, kuras brižiem liekas galvenas, bet vārds "Dievs" ir it kā pielīmēts:

"Kā tu jūties"?

"Es jūtos labi. Paldies Dievam".

Tad veselība ir pirmā un, teiksim, gandrīz divas reizes rētāk sastopam sarunās jēdzienus "ģimene" un "nauda", pēc tam un daudz zemāk vārdus "Dievs" un"jūtas". Kas iet tālāk?

Nākamais līmenis, kādas 5-10 stāvu zemāk, ir "ticībā" un ar to saistīta "lūgšana" un "grēks". Tajā pašā līmenī ir tādi tikumi, kā piem. "gudrība", "uzticība" un "draudzība". Un vēl viens jēdziens, uz kuru cilvēks atsaucās ļoti bieži, ir "labklājība".

Pagaidiet, pagaidiet, mēs vēl neesam zemes līmenī. Vajag nokāpt vēl kādus 10-20 stāvus lejā, jo tur sastapsimies ar kaut ko sevišķo, ļoti rēti sastopamo cilvēku sarunās, rakstos, nekad nesastopamo reklāmās. Kas tur slēpjas?

Šie dārgumi, uz kuriem grūti atrast ceļu, dažreiz pat ieraudzīt tos, vai padomāt par tiem, un vēl grūtāk palikt ar tiem un rūpēties par tiem, ir tādi tikumi kā pazemība un mērenība. Jūs, protams, par tiem jau dzirdējāt un tie ir jūsu acu priekšā katru dienu 24 stundas dienā. Un ne tikai tiem, kuri ir pazemīga sv. Franciska sekotāji, bet tiem visiem, kuri nopietni veido savu garīgo dzīvi visā paklausībā Dievam un Baznīcai. Jā, un šeit, šajā stāvā, ir klātesoša pestīšanas tēma, rēti sastopama sarunās, vairāk sprediķos un lūgšanās, es ceru, ka ļoti bieži mūsu sarunās ar Dievu un mūsu lēmumos, lai nezaudētu šo mērķi, kā dēļ mēs esam virs zemes.

Ja kāds domātu, ka jau esam zemes līmenī, tad šis cilvēks kļūdītos. Mūsu ceļojumā ir vēl viena lieta. Šī lieta ir tik svarīga, ka bez tās nevar funkcionēt Baznīca pilnā līmenī, tā, lai pildītu visus savus pienākumus. Ko tādu cilvēki paslēpa kādā ēnā, ka tas nemetās acīs? "Paaicinājums"

Protams, biežāk runā "aicinājums", piemēram "aicinājums uz priesterību", "aicinājums un konsekrēto dzīvi", "aicinājums uz ģimeni". Bet vārds "paaicinājums" asocējas gandrīz vienmēr ar tādu aicinājuma veidu, kas ir saistīts ar kalpošanu baznīcā vai klosterī. Tāpēc arī šis vārds tika lietots kā atslēga.

Pateicība Dievam, ka ir paaicinājumi uz priesterību un uz klosterdzīvi, un ka šajā cilvēku vārdu un sarunu, un informāciju mežā, Dieva balss ir dzirdama. Bet tā nes sevī dzīvo Dieva Vārdu, ar Kuru ticīgais cilvēks satiekas savā garā, klusumā.

"Uz Dieva tautas katolisko vienotību [...] ir aicināti visi cilvēki".

Vienmēr jāmācās un sev jāatgādina par dažādām svarīgām lietām. Un viena no tādām lietām ir attiecības starp piederību Baznīcai un pestīšanu. Tāpēc vajag paskatīties Vatikāna II koncila dokumentā "Lumen gentium" nr. 13-16.

"Uz Dieva tautas katolisko vienotību, kas ir priekšvēstnese vispārējam mieram un to veicina, ir aicināti visi cilvēki; tai dažādos veidos ir piederīgi (latiņu: pertinent) vai uz to tiek virzīti (latiņu: ordinantur) gan katoļticīgie, gan citi, kas tic Kristum, un, visbeidzot, visa cilvēce, jo Dieva žēlastība visus cilvēkus aicina uz pestīšanu" (LG 13).

"Pamatojoties uz Svētajiem Rakstiem un Tradīciju, [Svētais Koncils] māca, ka šī svētceļojošā Baznīca ir nepieciešama pestīšanai. Jo tikai Kristus ir pestīšanas Vidutājs un Ceļš, un Viņš mums ir klātesošs savā Miesā, kas ir Baznīca" (LG 14).

Nepieciešama ir gan ticība, gan Kristība, lai saņemtu pestīšanu: "[Jēzus] pats mums skaidri mācīja par ticības un Kristības nepieciešamību (sal. Mk 16,16; Jņ 3,5), vienlaikus apliecinot to, cik nepieciešama ir Baznīca, kurā cilvēki ienāk pa Kristības durvīm. Tāpēc tie, kas atteiktos ienākt katoliskajā Baznīcā vai arī palikt tajā, labi zinādami, ka to kā nepieciešamu ir dibinajis Dievs ar Jēzus Kristus starpniecību, nevarēs tikt pestīti" (LG 14).

Tālāk mēs varam lasīt par to, kas ir vajadzīgs, lai pilnīgi piederētu Baznīcas kopībai: "Baznīcas kopībai pilnīgi piederīgi (latiņu: incorporantur) ir tie, kas, saņēmuši Kristus Garu, pilnībā pieņem tās kārtību un visus tajā iedibinātos pestīšanas līdzekļus un kas turklāt, pateicoties saitēm, kuras veido ticības apliecināšana, sakramenti, Baznīcas pārvalde un vienotība, Baznīcas redzamajā kopībā ir vienoti ar Kristu, kas to vada ar pāvesta un bīskapu starpniecību" (LG 14).

Kas ir vajadzīgs pestīšanai? "Tomēr piederība Baznīcai nenodrošina pestīšanu tiem, kuri, mīlestībā neizturot līdz galam, paliek Baznīcas klēpī vienīgi "ar miesu" (latiņu: corpore), bet ne "ar sirdi" (latiņu: corde). Lai visi Baznīcas bērni atceras to, ka viņu cildenais stāvoklis ir nevis viņu nopelns, bet gan īpaša Kristus žēlastība. Ja viņu domas, vārdi un darbi tai neatbildīs, tad viņi ne tikai netiks pestīti, bet gan bargāk tiesāti" (LG 14). Vai mēs ar savām domām, ar saviem vārdiem un darbiem liecinām par šo saņemto žēlastību?

Ir arī katehūmeni, tas ir tie, kuri tikai gatavojas Kristības sakramentam: "Katehūmeni, kas, Svētā Gara mudināti, skaidri izsaka savu vēlēšanos tikt uzņemtiem Baznīcā, jau šī nodoma dēļ ir ar to vienoti (latiņu: coniunguntur), un Māte Baznīca savā mīlestībā un gādībā viņus jau uzņem kā savējos" (LG 14).

Laiks paskatīties uz kristiešiem, kas nav katoļi: "Daudzu iemeslu dēļ Baznīca apzinās savu saistību (šeit ir lietots vārds latiņu: coniunctam) ar tiem, kas, būdami kristīti, nes cēlo kristieša vārdu, taču neapliecina ticību visā tās pilnībā vai arī nesaglabā kopības vienotību ar Pētera pēcteci" (LG 15).

Tālāk ir runā par to, ka daudzi "godā Svētos Rakstus kā savas ticības un dzīves normu", "izrada patiesu reliģisku dedzību", tic uz Svēto Trīsvienību. "Daudziem no viņiem ir pat episkopāts, viņi svin Euharistiju un dievbijīgi godina Jaunavu, Dieva Māti. Tam pievienojas kopība lūgšanā [...] patiesa vienotība (coniunctio) Svētajā Garā [...]. Tādējādi Gars visos Kristus mācekļos rosina vēlēšanos un aktivitāti, lai visi mierīgi tiektos uz vienotību vienā ganāmpulkā un viena Gana vadībā" (LG 15).

Pasaulē dzīvo arī nekristieši: "Visbeidzot, arī tie, kas vēl nav pieņēmuši Evaņģēliju, ir dažādos veidos saistīti (latiņu: ordinantur) ar Dieva tautu. Vispirms jau tā tauta, kura ir sanēmusi derības un apsolījumus un no kuras pēc miesas ir cēlies Kristus. [...] Pestīšanas nodoms aptver arī tos, kas atzīst Radītāju [...]. Arī no tiem, kas meklē nepazīstamo Dievu pustumsā un tēlos, Dievs nav tālu, jo Viņš visiem dāvā dzīvību, elpu un visu (sal. Apd 17, 25-28) un, būdams Pestītājs, vēlas, lai visi cilvēki tiktu atpestīti (sal. 1Tim 2,4)" (LG 16).

"Jo tie, kas ne savas vainas dēļ nepazīst Kristus Evaņģēliju un Viņa Baznīcu, bet ar atvērtu sirdi meklē Dievu un žēlastības ietekmē, paklausot sirdsapziņas balsij, cenšas pildīt Viņa gribu, var sasniegt mūžīgo pestīšanu" (LG 16). Tā ir kā sagatavošana Evaņģēlija pieņemšanai. Tai traucē cilvēku grēki un maldi. "Tāpēc, lai vairotu Dieva godu un veicinātu visu cilvēku pestīšanu, Baznīca, atcerēdamās Kunga vārdus : 'Sludiniet Evaņģēliju visām tautām' (Mk 16,16), - visiem spēkiem cenšas atbalstīt misijas" (LG 16).

Pasaka no senseniem laikiem.

Sensenos laikos dzīvoja kāds karalis kādā skaistā karalistē tā, kā vajadzētu būt pasakās. Viņš mājoja savā pilī pilsētas centrā, bet apkārt pilsētas bija mūris.

Un viss būtu labi un visi dzīvotu mierīgi un laimīgi, ja kādu skaistu dienu, jo tur ir tikai tādas dienas, jā kādu skaistu dienu vārtu sargs neuzkliegtu:

"Tuvojas ienaidnieks!"

Ko darīt? Visi karaļa galminieki un augstmaņi sapulcinājās pie karaļa, viņa pilī. Un sākās sanāksme un sarunas, lai pasargātu savu pilsētu un lai uzvarētu ienaidnieku. Pēc tam, kad viss jau beidzās, visi kopā ar karali izgāja no šīs lielās kronēšanas zāles, kur notika sarunas, un tālāk no pils, sapulcināja kareivjus, un devās karot.

Pēc kāda laika kauja beidzās. Diemžēl zaudējums. Pirmie jautājumi: kas ir vainīgs? Kāpēc mēs zaudējām, ja bijām vairākumā? Un vēl viens jautājums - bet kur ir karalis? Nav karaļa! Varbūt paņemts gūstā? Varbūt gāja bojā? Un visi sāka viņu meklēt, bet nevarēja atrast.

Tad kāds pacēla acis uz augšu un teica:

"Laikam karalis ir jau pilī, jo gaismas logos deg". Un tieši tā bija. Tomēr neviens neuzdrošinājās, lielas cieņas dēļ, jautāt karalim par to, ko viņš darīja un kāpēc mēs zaudējām kaujā.

Nākamā dienā atkal visi karaļa galminieki un augstmaņi sapulcinājās pie karaļa, kronēšanas zālē un sākās karstas sarunas par to, kas jādara, lai uzvarētu kaujā. Kad visi plāni tika pabeigti, visi kopā ar karaļi izgāja ārā un devās pie kareivjiem, kuri atkal jau bija gatavi cīnīties un pēc kāda laiciņa sākās kauja ārpus pilsētas.

Diemžēl nākamais zaudējums. Labi, ka šis karš nav pārāk smags, bet pat liekas, ka tik viegli varēja nākt uzvara, bet tomēr zaudējums. Un vēlreiz tie paši jautājumi par to kas ir vainīgs? Un beidzot vēl viens jautājums - kur ir karalis? Visi sāka viņu meklēt kaujas laukumā un neatrada. Tad viens no kareivjiem pacēla acīs uz augšu un teica:

"Karalis jau ir pilī, jo gaismas logos deg". Un tieši tā bija, bet neviens nejautāja karalim: kur tu biji un ko tu darīji?

Nākamā dienā atkal visi karaļa galminieki un augstmaņi sapulcinājās pie karaļa un ilgi runāja par jauniem ideāliem plāniem un jaunām ideālām metodēm, par bruņinieku ideāliem. Kad beidzās sarunas un viss bija gatavs, visi kopā ar karali izgāja ārā, viņiem pievienojās drosmīgie kareivji un devās uz kauju ārpus pilsētas.

Cīņa bija ideāla, visas jaunas un ideālas metodes tika ideāli izmantotas, bet, diemžēl, atkal zaudējums. Un no jaunā jautājumi: kāpēc? Bet tūlīt kāds pajautāja: kas notika ar karali? Visi sāka viņu meklēt, bet ātri kāds kareivjis pacēla acis uz augšu un teica:

"Karalis jau pilī, jo redzu gaismu logos". Un tieši tā bija, bet neviens negribēja karalim traucēt. Jo taču rīt nākama diena un būs nākama iespēja uzvarēt.

Nākamā diena, kad bija ieplānots iet visiem karaļa galminiekiem un augstmaņiem iet pie karaļa un diskutēt par cīņu, kauju, plāniem un gaidītu uzvaru karaļa vadībā, pie karaļa galminiekiem un augstmaņiem atnāca kareivjis, kas kalpoja karaļa pilī un teica:

"Jums, cienījamie kungi, jādodas kopā ar karali, tad droši uzvarēsiet".

Visi galminieki un augstmaņi paskatījās uz šo kareivju un teica:

"Taču karalis devās kopā ar mums karot, katru dienu! Ko tu runā?"

"Nē, - atbildēja kareivjis - karalis šajās dienās vienmēr palika savā kronēšanas zālē. Es to redzēju, jo taču es tur kalpoju".

[...]

Šajā dienā arī bija zaudējums.

"Es tā arī domaju, - teica kareivjis - ka būs zaudējums, jo jūs nepaņēmāt karali".

"Taču karalis gāja kopā ar mums, - teica viens no augstmaņiem - pēc tam tikai mēs nevarējām viņu atrast".

"Nē, - atbildēja kareivjis - es esmu gatavs zvērēt, ka karalis palika savā kronēšanas zālē un sēdēja tronī visu laiku. Ja jūs ieiesiet kopā ar karali, jūs uzvarēsiet".

Nākamā dienā karaļa galminieki ātrāk, jo no paša rīta sapulcinājās un sprieda par šo dīvano situāciju. Viens galminieks teica:

"Skaidra lieta, ka karalim jādodas karā kopā ar savu troni. Tad iesim karot, bet iesim kopā ar karali un arī nesīsim troni, kroni, karaļa zīmes, ģērboni, zobenu, šķēpu, vairogu. Un tad uzvarēsim. Es domāju, ka šeit ir šis noslēpums, bet karalis ir tik pazemīgs un mums par to nestāstīja, bet mēs sagrēkojām ar lepnību, jo nejautājām viņam".

Visi piekrita un pēc sarunām pie karaļa, visi kopā ar karali, nesdami troni, kroni, zobenu un citus priekšmetus, devās karot.

Bet diemžēl zaudējums. Karalis, kā atklājās, palika pilī. Neviens nezinaja, kā tas notika? Kareivjis teica:

"Viņš šeit bija visu laiku".

"Kā to var saprast?" - pajautāja viens no augstmaņiem.

Kareivjis teica:

"Man šķiet, ka es drusciņ saprotu to, kas notiek. Karalis gaidā jūsu mīlestību, bet to nesaņem. Viņš ir liels un stiprs, un uzvarēja katrā kaujā, arī tad, kad jūs domājāt, ka zaudējāt. Viņš uzvarēja un jūs pasargāja no lielāka ļaunuma. Bet jūs to neredzat tā, kā jūs neredzējāt to, ka viņš tomēr palika savā tronī. Vienu vienīgu lietu, kuru viņš gaidā no jūsu puses, ir mīlestība. Bet jūs vinu uzskatāt par kādu mirušo, nedzīvo lietu. Jūs esat kā tie, kuri paņem maizi rokās un drusciņ ēd, palikušo izmet un pēc tam raud, ka ir slikti, jo nav maizes. Uzvara būs tad, kad mēs mīlēsim viņu pilnīgi, vispirms par šo mīlestību rūpēsimies, tad mēs nezaudēsim karali no acīm un no sirds".

Kā svētais Francisks attiecās pret priesteriem?

Daži fejsbukā veidoja dialogu šajā naktī, ko no rīta ieraudzīju. Es nepaspēju to izlasīt. Tur parādījās kādas fascinācijas par tādu dzīves veidu, kas ir autentisks, patiess un ka tieši pie mums ir patiesība un tā tālāk. Bet jautājums ir vienmēr viens, šis pirmais jautājums: vai tu esi ticībā vienots ar pāvestu? Nē? Nu tad atā. Man bija koleģi pirms daudziem daudziem gadiem. Viņi bija katoļi. Bet kāda "kristīgā baznīca" viņu uzaicināja un šos vājas ticības cilvēkus viegli pārliecināja, ka viņi esot šī "patiesa baznīca". Kad mani koleģi iegāja šajā vidē, sāka ar laiku dibināt savas, protams "patiesi patiesas", baznīcas. Pagājušajā gadā skatījos internetā, kā "iet" maniem koleģiem un, lūk, viņu grupā jau bija vairāk nekā 50 "patieso baznīcu", bet pēc pāris mēnešiem, jo vairāk nekā 60. Paskatījos cik cilvēku ir šajās organizācijās un atklājās, ka tās ir tādas mazas, nu, lūgšanu grupiņas. Kādus viņi rituālus tur taisa, tas man neinteresē. Galvenais, kas attiecas uz viņu ticību, ir tas, ka viņi nav vienoti ticībā ar Svēto Tēvu, tas nozīmē ka viņi nav katoļi. Pietiek.

Savā "Testamentā" sv. Francisks no Asīzes raksta, ka satika savā dzīvē daudzus dažādus priesterus. Viņiem bija dažāda izglītība, dzīves apstākļi, pildītas funkcijas. Bet kam Francisks pievērsa uzmanību? Kas bija vissvarīgākais priesterī? Un kas pavisam ir priesteris? Lasīsim "Testamentu":

"Kungs man deva un dod tik lielo ticību uz priesteriem, kuri dzīvo pēc svētās Romas Baznīcas principiem viņu priesteriskā amata dēļ".

Mēs skatamies uz Francisku, kuram ir "liela ticība uz priesteriem, kuri dzīvo pēc svētās Romas Baznīcas principiem" un Francisks viņus tur godā "viņu priesteriskā amata dēļ". Īsos vārdos daudz un skaidri pateikts.

Francisks satika dažādus priesterus:

1. Tādi, kuri Francisku vajāja. Un kāda ir Franciska atbilde? Kā Francisks mācā savus brāļus? "Kaut gan viņi mani vajātu, es vēlos griezties pie viņiem".
2. Tādi, par kuriem Francisks raksta: "Ļoti nabadzīgie šīs pasaules priesteri", kuri negrib, lai Francisks sludinātu gandarīšanu teritorijā, kur viņi ir gani: "Draudzēs, kurās viņi dzīvo, es negribu sprediķot pret viņu gribu". Visu laiku redzam šo lielo cieņu pret priesteriem un Francisks nekad negrib piespiest viņus, lai atļautu viņam sludināt šajās draudzēs, kā pats uzrakstīja: "Kaut gan man būtu tik liela gudrība kā Salomonam".
3. Tādi, kuri ir grēcinieki. Jā jā, mēs zinām, mēs visi esam grēcinieki, bet atzīties savos grēkos nav viegli un meklēt attaisnojumu citā grēciniekā, sevišķi priesterī - varbūt vieglāk, vai nē? Bet ko darīja Francisks? Teica: "Es negribu viņos meklēt grēku" Viss. Kāpēc? "Jo es viņos saskatu Dieva Dēlu, un viņi ir mani kungi". Skaidrs.

Kur ir šis pirmais un galvenais iemesls tam, ka Svētais no Asīzes tā dara un ciena priesterus? Jau drusciņ sākām atbildēt: "Jo es viņos saskatu Dieva Dēlu, un viņi ir mani kungi". Un tālāk lasām:

"Un es daru tā, jo neko es neredzu miesīgi šajā pasaulē no Visaugstākā Dieva Dēla, kā vienīgi Viņa Vissvētāko Miesu un Vissvētākās Asinis, ko viņi pieņem un viņi paši citiem izdala".

Šī cieņa nāk no tā, ka viņi sevišķā veidā, sakramentāli, ir vienoti ar Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, kuru Francisks mīl no visas savas sirds un no visiem saviem spēkiem, un mēs zinām, ka šī mīlestība ir patiesa, un vienotība ar Romas Katoļu Baznīcu ir patiesa, par ko liecina Franciska cieša lidzdarbošanās ar bīskapiem, kardināliem un ar pašu Pāvestu - bez nekāda šaubu brīža -, ko arī Dievs apliecināja ar ārējām zīmēm, par ko bija rakstīts iepriekšējā ziņā.

Un vēl daži vārdi par priesteriem, par to, ka caur viņiem runā Dievs, un nav vienalga, kā mēs izmantojam viņu kalpošanu, jo tieši caur viņu kalpošanu mēs varam dzīvot arvien lielākā vienotībā ar Dievu un mīlestībā uz Viņu:

"Un visi teologi, un tie, kuri mums pasniedz Vissvētāko Dieva vārdu, mums jāgodina un jāciena, jo viņi mums pasniedz garu un dzīvi".

Un beigās lūgums tiem, kuri grib parādīt savu "gudrību" un ka viņiem ir "taisnība", vai grib pierādīt kādas kļūdas Romas Katoļu Baznīcā: nezaudējiet pārāk daudz spēka tam un neaizmirsiet, kaujas ugunī, ka tuvojas ziema un cepuri uz galvas jānēsā, lai neparādītos vēl trakākas domas.

Svētais Francisks - alter Christus.

Jaunība tas ir laiks, kad cilvēks domā par ideāliem. Pat tad, kad nezin, kas ir šie ideāli, bet kaut ko plāno un meklē. Tāds arī bija jaunībā Francisks.

Un viņš, kā Asīzes bagāto jauniešu grupas pavadonis un sabiedrības dvēsele, teica saviem draugiem un draudzenēm, kad tie viņu ieraudzīja iegrimušo dziļās domās - kas šajā grupā bija neparasts -, ka atrada visskaistāko jaunkundzi, ideālo jaunkundzi, visbrīnišķīgāko jaunkundzi. Visi uzreiz saprata, ka Francisks domā par laulībām, jo kādi citi ideāli atrastu ceļu pie bagāta jaunekļa un atrastu tur savu vietu kopā ar visskaistāko ideālo jaunkundzi.

Tomēr Francisks šajā brīdī jau nebija padots tādiem ideāliem, bet viņā darbojās Svētais Gars, lai no viņa, viņam vēl šobrīd nezinot, izdarītu - ar viņa paklausīgo piekrišanu - otro Kristu, "Alter Christus".

Savā "Testamentā" Francisks raksta:

"Man, brālim Franciskam, Kungs deva tā sākt gandarīšanas dzīvi: kad es biju grēkos, man likās rūgts redzēt spītālīgos".

 Francisks tik ļoti mainījās pēc pāris mēnešiem, kad staigāja kalpot spītālīgiem, mazgāt viņu brūces, rūpēties par ēdienu un runāt par Dievu, ka varēja uzrakstīt tālāk savā testamentā:

"Tas, kas man likās rūgts, mainījās man dvēseles un miesas saldumā".

Francisks pēc šīs pieredzes neatgriezās savā sabiedrībā, pie saviem skaistiem ideāliem, jau negribēja kļūt par ideālo Asīzes pilsoni, kas būs labs pret nabagiem, bet sevišķi pret spītālīgiem. Viņš izdarīja kaut ko citu, tad ne tā, kā dara mūsu laiku daudzi jaunieši ar ideāliem, kas brauc uz Āfriku vai Ameriku palīdzēt misionāriem. Ko tādu nolēma Francisks?

"Un pēc tam ilgi negaidīdams, es pametu pasauli".

Francisks pameta pasauli ar tās visiem skaistiem ideāliem. Tagad viņš, kopā ar brāļiem, sekoja Jēzum Kristum krustā sistam. Viņš sāka, kā svētais Pāvils, sludināt krusta muļķību, caur kuru Dievam patika atpestīt pasauli. Kopš šī laika Francisks sāka lēpoties ar savām vājībām, kurās tagad mājoja un darbojās Dieva žēlastības, Dieva mīlestība.

"Un Kungs deva man tādu ticību baznīcās, ka tā vienkārši es esmu lūdzies un runājis: Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, (šeit) un visās tavās baznīcās, kuras ir visā pasaulē, un svētījam Tevi, jo caur tavu svēto krustu esi atpestījis pasauli".

Šī Dieva mīlestība Franciskā bija tik liela un karsta, ka teica, ka Francisks mīl Jēzu ar serafisko mīlestību, ar šo garu mīlestību, kuri skatās Dieva vaigā debesīs un Viņu slavē. Tāpēc ir svētais Francisks, mūsu serfiskais Patriarhs, tādas mīlestības paraugs un zīme, ka pats Dievs viņu apdāvināja ar sava Dēla Jēzus Kristus brūcēm (17. septembris - sv. Franciska stigmatizācijas svētki). Tāpēc Francisks, kurš divus gadus nēsāja Jēzus Kristus brūces, bet iekšēji vēl vairāk tika pārveidots ar mīlestību uz Krustā Sisto, ka viņu nosauca "Alter Christus - otrais Kristus". Jo viņš bija Jēzus dzīvais attēls. 

Kā svētais Francisks no Asīzes aicināja brāļus strādāt.

Dažreiz cilvēkā ir tik liels prieks, ka tad, kad skatās pa logu, brīnas, ka nav stipra vēja, bet vējiņš, ka nav vētras, bet spīd saule, ka nav zemes trīces, bet zāle mierīgi aug, un nav nekā ārēja, kas ietu līdzi šim garīgam priekam.

Šodien es pabeidzu tulkot kādu dokumentu no skaistiem un krāsainiem viduslaikiem, protams no latiņu valodas (jāmācās latiņu valoda, netikai priesteriem, mūkiem, ārstiem un mežniekiem) un vajadzēs ķerties pie nākama darba.

Es šeit ievietošu vienu fragmentiņu no tā, kā sv. Francisks aicina visus savus brāļus, arī šodien dzīvojošus, strādāt, un redzēsim, ko Svētais uzskatīja par vissvarīgāko darbā:

 

"Šie brāļi, kuriem Kungs deva žēlastību strādāt, lai strādā uzticīgi un dievbijīgi, tādā veidā, ka atmestot slinkumu - dvēseles ienaidnieku, viņi nedzēstu svētās lūgšanas un dievbijības garu (sal. 1Tes 5,19), kuram jākalpo citas laicīgas lietas".

Visusvētas Jēzus Sirds kronītis

Vakar bija sv. tēva Pio piemiņas diena. Tāpēc šeit es atkārtošu viņa izdomātu lūgšanu, kas saucās VISUSVĒTĀS jĒZUS SIRDS KRONĪTIS:

I Mans Jēzu, Tu esi sacījis: „Patiesi Es jums saku, lūdziet un jums tiks dots, meklējiet un atradīsiet, klauvējiet un jums tiks atvērts!” Lūk es klauvēju, meklēju un lūdzu šo žēlastību: ...

Tēvs mūsu..., Esi sveicināta, Marija..., Gods lai ir Tēvam...,

Visusvētā Jēzus Sirds, es uzticos Tev un ceru uz Tevi!

II Mans Jēzu, Tu esi sacījis: „Patiesi Es jums saku, visu, ko jūs lūgsiet Tēvam Manā vārdā, Viņš jums dos!” Lūk es lūdzu Tavam Tēvam Tavā vārdā šo žēlastību: ...

Tēvs mūsu..., Esi sveicināta, Marija..., Gods lai ir Tēvam...,

Visusvētā Jēzus Sirds, es uzticos Tev un ceru uz Tevi!

III Mans Jēzu, Tu esi sacījis: „Patiesi Es jums saku, debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs!” Lūk, balstoties uz Tavu svēto vārdu nemaldīgumu, es lūdzu šo žēlastību: ...

Tēvs mūsu..., Esi sveicināta, Marija..., Gods lai ir Tēvam...,

Visusvētā Jēzus Sirds, es uzticos Tev un ceru uz Tevi!

Visusvētā Jēzus Sirds, Tev ir neiespējams nebūt līdzjūtīgai nelaimīgajiem, apžēlojies par mums, nabaga grēciniekiem, un sniedz mums žēlastības, kuras mēs lūdzam caur Marijas, Tavas un mūsu maigās Mātes, Bezvainīgās Sirds aizbildniecību.

Svētais Jāzep, Visusvētās Jēzus Sirds audžutēvs, lūdz par mums!

Esi sveicināta, Karaliene...

Franciskāņisms un kapucīnisms nav moderni.

Varbūt es maldos, bet vai mūsdienu moderns "garīgums" nav končas, konfektes un citi saldumi? Ahā, un vēl "svētais miers", kā kādreiz rakstīju. Un vēl labsajūta.

Jo cilvēks, barots ar tādām dārgām lietām, garīgas dzīves vezumu vilkt laikam nevarēs, vai nē? Mēģinājums, ja kāds tev pateiks, ka tu esi mazais bērniņš garīgajā dzīvē, tad priecāsies, vai piekritīsi? Jā jā, sākumā, protams, vajadzētu pajautāt, par ko šis cilvēks runā, lai viņu saprastu.

Vai izturība lūgšanā un labos darbos, kad vienīgais atbalsts būtu Dievs, arī tādā nozīmē, ka nav ko gaidīt, ka kāds izdarīs to, kas man jāizdara, bet ar tādiem spēkiem, kādi cilvēkam ir šobrīd, jāmēģina izpildīt Dieva griba - pilnīgi.

Ahā, nav tev spēka? Ļoti labi, vēlreiz atkārtošu: ar tādiem spēkiem, kādi cilvēkam ir šobrīd, jāmēģina izpildīt Dieva griba - pilnīgi. Jāmācās pildīt Dieva griba, arī jāmācās, ka šī diena ir vislabākais laiks, lai pildītu Dieva gribu.

Nākama lieta: labi labi, Dieva griba, bet kas tas ir, man nav pieredzes, es arī maldos, tad kā atrast Dieva gribu? Brīnišķīgi, ja kāds grib droši uzzināt, kāda ir Dieva griba, lai īsi palūdzas un iet pie sava prāvesta, un uzdot jautājumu: "Kā es varu palīdzēt jums un draudzei?" Ļoti vienkārši cilvēks uzzinās Dieva gribu savā dzīvē un varēs to pildīt.

Nav ko bīties, tā nebūs mistika uzreiz, bet arī tās nebūs končas. Un varbūt tad, kad tu runāsi ar savu prāvestu, tu nesaņemsi kādu dāvanu no Dieva, piemēram mūsu Kunga Ciešanu instrumenti neierakstīsies tavā sirdī fiziskā veidā un prāvests nepavēlēs: "uzzīmē tavu sirdi ar visām šīm naglām, šķēpu, amuru, īzapu, ērkšķu kroni". Svētā klostermāsa, mūķene kapucīne Veronika Džuljāni saņēma no Dieva tādas dāvanas, sv. Francisks un sv. tēvs Pio - stigmatus. Jāpagaida. Vajag sākt ar baznīcas grīdas mazgāšanu. Ja ticīgais cilvēks nedarīsi tādus vai līdzīgus darbus, viņa "garīgums" būs končas un konfektes.

Jāiepazinās ar baznīcas grīdu, lai tā ir vislabāk pazīstams baznīcas elements. Citas lietas sekos līdzī.

Kur tu esi?

Sākumā es gribēju ielikt virsrakstu "Where are you?", bet mainīju uz to, kas ir, kaut gan jau šodien bija virsraksts angliski. Bet taču tas nav punkts, uz kuru jāskatās tad, kad cilvēks kaut ko dara. Un drusciņ par tādām lietām tagad.

Tiek organizēti daudzi dažādi pasākumi un vairākumā tie nav saistīti ar mūsu dzīvi, kā piemēram kāds skaļš pasākums Rīgas centrā pirms pāris dienām. Pēc divām stundām jau tur bija tukša vieta tā, kā tur nekas nenotiktu.

Ir pasākumi, kuri aicina cilvēkus, lai tie vienotos ar organizatoriem, lai pieņemtu viņu redzes skatapunktu. Tas varbūt "izraus" no dzīves dažas dienas vai stundas, lai pārdomātu organizatoru idejas un mēģinātu identificēties ar šīm idejām.

Ir tādas tikšanās vai pasākumi, kur tiek prezentētas kādas idejas, kuras varētu viegli pieņemt, bet nav zināms šo ideju konteksts, kurā tās parādījās un attīstījās, un funkcionē.

Es domāju, ka labi būtu turēties pie navigācijas punkta, kas ir Baznīca, jo tas ir drošs ceļš, un salīdzināt savu dzīvi ar Baznīcas mācību. Iepriekšējā ziņā es rakstīju par svēto Francisku, ka viņam bija šis periods dzīvē, kad viņam vajadzēja pārstrādāt savas dzīves ceļu, virzienu, un pieņemt virzienu uz Baznīcu. Baznīca tā nav vieta vai kopiena, lai dalītos uz arvien mazākām grupiņām, kuras meklē to, kas mūs izslēdz, atšķīr, padod kādām izdomātām ideoloģijām. Tieši pretēji, Baznīca meklē to, kas mūs vieno ar arvien lielāko cilvēku grupu un veido kopienu, kur pamats ir visdrošākais, jo Tas ir Jēzus Kristus vienots ar Baznīcu, nevis izdomāts. Baznīca kalpo visiem, kaut gan ne visi ir Baznīcā. Jo caur Baznīcu iet Dieva žēlastības, kuras sagatavotas visiem, lai saņemtu pestīšanu. Lai tikai cilvēkam gribētos iet Baznīcas virzienā. Francisks bija labā zīme, lai cilvēki ietu Baznīcas virzienā. Kāda zīme mēs esam?

It's my life.

Un tas jau būtu gandrīz viss no manas angļu valodas zināšanas un ceru, ka šajā teikumā nav kļūdas. Bet tas nebūs angļu valodas stunda tikai daži vārdi par svēto Francisku.

Mēs jau zinām, ka par Francisku ir daudzi raksti, grāmatas, bet ne vienmēr tur ir patiesība. Dažreiz ir kādas fantāzijas, vai meli, uzrakstīti dažādu iemeslu dēļ. Piemēram kādreiz uzskatīja to par labo - izdomāt kādas fantastiskas lietas, kādus brīnumus, kurus izdarīja konkrēts svētais, lai augtu viņa slava un lai cilvēki meklētu pie viņa palīdzību, drusciņ tā, kad mamma izdomā saviem bērniem kādu pasaku, protams aiz mīlestības, lai viņus vilktu uz labiem darbiem.

Dažreiz paši svētie mums komplicē situāciju, kad viens vai otrais pārspīlē savu garīgo dzīvi runādams, ka viņš esot bijis liels grēcinieks. Līdzīgi Francisks runāja par sevi, ka jaunībā viņš bija liels grēcinieks un neprata pieņemt un cienīt spītālīgus, viņu slimības dēļ, bet pret citiem, bagātiem, brīnišķiem - pret saviem draugiem un draudzenēm no bagātām Asīzes ģimenēm - viņš bija laipns, labs un pavisam "sabiedrības dvēsele".

Bet Dievs gribēja šo viņa priecīgo "itsmailaif-u" izdarīt patiesi bagātai un priecīgai, kā tikai Dievs var. Tāpēc Franciskam sākās "dīvainie gadi". Viņam bija visas iespējas attīstīt ģimenes veikalu un nozīmi tirdzniecības laukumā, un arī gāja šajā virzienā. Bet gāja ļoti specifiski: viens solis uz priekšu, divi-trīs atpakaļ. Un tā bija dažus gadus. No šīs pasaules skatiena var likties, ka šie gadi ir zaudēti, jo nekādi plāni neattīstījās un, beidzot, viņš visu atstāja. "Tā notiek ar katru, kas ir no Svētā Gara".

Galvena lieta, kas bija viņa priekšā, ir: atrast savu vietu, vietu, kuru Dievs viņam ir sagatavojis, Baznīcā. Pēc kāda laika atklājās, ka arī citiem jāiet pa šo ceļu. Jā, savs ceļš, sava vieta Baznīcā, vieta un pienākumi Baznīcā, kura jāmīl, jo tā ir Jēzus Kristus Līgava. Cik pavisam citā situācijā ir tie, kas iziet no Baznīcas un atrod savu vietu ārpus Baznīcas un skatās. It's my life?

Sv. tēvs Pio - vienots ar Jēzu Krustā sisto.

Atpakaļ mēs lasām grāmatas "Svētais TĒVS PIO no Pjetrelčīnas - kirēnietis visiem" kādu fragmentu, kurā svētīgais pāvests Pāvils VI stāsta par šo mūku:

"Cik daudz cilvēku no visas pasaules viņš ap sevi pulcināja! Bet kāpēc? Vai tāpēc, ka viņš bija filozofs vai zinātnieks, vai tāpēc, ka viņa rīcībā būtu kādi līdzekļi? Nē! Tāpēc, ka viņš pazemīgi celebrēja Svēto Misi, no rīta līdz vakaram uzklausīja grēksūdzes un bija mūsu Kunga stigmu apzīmogots. Viņš bija lūgšanu un ciešanu cilvēks" (1971. gada 20. februāris).

Kādreiz vienā ziņā par svētīgo Honorātu es uzrakstīju, ka šajā garīgās aprūpes un garīgās dzīves laukumiņā, kas viņam palika vecumdienās un vienlaikus vajāšanu dienās, viņš gribēja visu un arī sevi pašu pilnīgi atdot Dievam. Es domāju, ka līdzīgi ir ar citiem svētajiem, arī ar sv. tēvu Pio, kurš savu spēku atrada tur, kur to atrod Baznīca, Jēzus krusta pakājē.

Grāmata mūs sūta uz "Lumen gentium" nr. 1., lai mēs izlasītu, ka "svētais Koncils [...] dedzīgi vēlas [...] izliet pār visiem cilvēkiem Kristus gaismu, kas atmirdz Baznīcas vaigā". Jā, vajadzīgi svētie, kā tēvs Pio, lai stiprāk - caur mācību un liecību, un caur Dieva zīmēm - visi cilvēki redzētu šo Baznīcas skaistumu, kurš ir no Baznīcas vienotību ar Kristu.

Šī grāmata mūs sūta arī uz "Lumen gentium" 3. numuru, lai atgādinātu šo būtiskāko:

"Baznīcas sākumu un attīstību simbolizē asinis un ūdens, kas izplūda no krustā sistā Jēzus atvērtā sāna, kā arī pravieto vārdi, kurus Kungs ir sacījis par savu nāvi pie krusta: 'Kad Es tikšu pacelts no šīs zemes, Es visus vilkšu pie sevis'. Ik reizes, kad uz altāra tiek svinēts Kristus Upuris, kurā 'Kristus ir upurēts kā mūsu Pasha', norisinās mūsu pestīšanas darbs. Vienlaikus euharistiskās maizes sakramentā tiek izteikta un īstenota vienotība starp ticīgajiem, kas Kristū veido vienu Miesu".

Dievs caur svēto tēvu Pio atgādinaja un no jaunā atklāja ticīgajiem Baznīcas skaistumu. Tādā veidā Viņš daudziem cilvēkiem atvēra ceļu uz pestīšanu, ceļu pie Sevis, pie Tā, Kura pazemīgais instruments bija tēvs Pio, kurš "pazemīgi celebrēja Svēto Misi, no rīta līdz vakaram uzklausīja grēksūdzes un bija mūsu Kunga stigmu apzīmogots. Viņš bija lūgšanu un ciešanu cilvēks".

Sv. tēva Pio vēstule Svētajam Tēvam Pāvilam VI.

Grāmatā par sv. tēvu Pio, kurš ir kirēnietis visiem, tika ievietota viņa vēstule pāvestam Pāvilam VI. Šeit es atgādināšu dažus fragmentus:

"Jūsu Svētība, [...] garā vienots ar saviem brāļiem, noliku pie Jūsu kājām savu mīlestības pilno padevību un cieņas apliecinājumu Jūsu personai, paužot ticību, mīlestību un paklausību Tam, kuru Jūs virs šīs zemes pārstāvat. Kapucīnu ordenis vienmēr ir aplecinājis mīlestību, uzticību, paklausību un cieņu Apustuliskajam Krēslam. Es lūdzu Dievu, lai tas tāds būtu vienmēr un savā ordeņa tradicinālajā nopietnībā, stingrībā un evaņģēliskajā nabadzībā turpinātu uzticīgi ievērot regulu un konstitūcijas. Lai atjaunotos tā vitalitāte un gars saskaņā ar Vatikāna II koncila norādēm, un lai mēs pēc Jūsu Svētības mājiena būtu gatavi rīkoties atbilstoši Mātes Baznīcas vajadzībām.

[...]

Savu garīgo bērnu un lūgšanu grupu vārdā es pateicos Jums par skaidrajiem un noteiktajiem vārdiem, kādus veltījāt, īpaši pēdējā enciklikā 'Humanae vitae', un es vēlreiz aplecinu savu ticību un beznosacījumu paklausību Jūsu apgaismojošajiem norādījumiem.

[...]

Kungs vēlas, lai izklīstu šie pārejošie mākoņi un Dieva valstība visās sirdīs uzvarētu, pateicoties Jūsu - visu kristiešu augstākā Gana - apustuliskajam darbam. Domās nometies pie Jūsu kājām, es lūdzu Jūsu svētību sev, saviem brāļiem, garīgajiem bērniem, lūgšanu grupām, slimniekiem, kuri pie manis vēršas, un visām labajām iniciatīvām, kuras Jēzus vārdā un ar Jūsu aizbildnību mēs cenšamies īstenot.

Sandžovanni Rotondo, 1968. gada 12. septembrī. Jūsu Svētības pazemīgais dēls tēvs Pio, 'Capp.no'".

Un jautājums visiem: "Vai es jau mēģināju iepazīties ar Vatikāna II koncila dokumentiem, kuri jau ir latviešu valodā? Vismaz ar vienu dokumentu? Vai es to bieži lasu? Un vai es bieži savā individuālā lūgšanā lūdzos par Svēto Tēvu Francisku?"

Franciskāņu lūgšana

Otro reizi es atvēru grāmatu par sv. tēvu Pio, kas ir kirēnietis visiem un atradu kādu fragmentu. Šī fragmenta vārdi nav tēva Pio, bet tos runāja Ravennas arhibīskaps sv. tēva Pio lūgšanu grupām, kuras lielā skaitā atbrauca uz savām tikšanām Boloņā, Itālijā, 1960. gadā. Es domāju, ka šie vārdi attiecas arī uz mums, sevišķi uz tiem, kuri ir sv. Franciska bērni, un aicina uz kaut ko ļoti svarīgo, uz tādu darbu, kurā katram atradīsies vieta:

"...un jūs zināt, ka svētais Francisks un viņa sekotāji mums ir atstājusi baznīcas, klosterus un neskaitāmus labos darbus. Taču atcerieties, ka šīs baznīcas, klosteri un karitatīvais darbs ir auglis Franciska dotajam garīgumam, kam izdevās mainīt tā laika sabiedrību, kas bija gandrīz tikpat slima kā mūsējā.

Lūgšanu grupu draugi, cik gan vērta būtu tik skaista baznīca kā šī - svētā Franciska baznīca Boloņā -, cik gan vērta būtu Ciešanu atvieglošanas mājas celtniecība, kaut arī tai piemistu viņa vitālais gars, ja mēs nedotu kaut ko no sevis, ja mēs nepārveidotu visu ap sevi par baznīcu, par Ciešanu atvieglošanas, tas ir, Tuvākmīlestības, māju. Ja viss būs baznīca, ja viss būs tuvākmīlestība un ja viss pirmkārt būs lūgšana, tad jūsu kustība kļūs, ja atļausiet sacīt, viena no skaistākajām, varbūt pati skaistākā lappuse svētā Franciska un viņa darbu vēsturē kopš franciskāņu ordeņa aizsākuma trīspadsmitajā gadsimtā".

Pie kā turas sv. Francisks?

Pirms brīža Anželika man uzdeva jautājumu, kuru līdz beigām nesaprotu, jo es neesmu zinātnieks. Bet pastāstīšu ar saviem vienkāršiem vārdiem un Franciska vārdiem par to, kas Franciska doktrīnā bija ļoti svarīgs.

Vajag ar kaut ko sākt, tad sāksim ar sv. Franciska ordeņa Regulu. Kad jau Francisks zināja, kā viņam dzīvot kā jaunam cilvēkam, tas nozīmē tādam, kas atgriezās un kalpo Baznīcā, un viņa liecība - patiesa un dedzīga - atnesa pirmos augļus, tas ir brāļus, kuri viņam sekoja, viņš nolēma (pēc konsultācijam ar Asīzes bīskapu), lai šo Dieva dāvanu, jauno brālību, jauno ordeni, padot pašam Pāvestam. Francisks devās uz Romu un saņēma no Pāvesta Innocentija III svētību jaunam ordenim un tā regulai (1209. gads). Šī regula bija īsa, ietvēra sevī dažus teikumus no sv. Mateja Evaņģēlija.

Pāvests deva franciskāņu ordenim arī kardinālu, kas mūkiem palīdzēja dažādās lietās. Nākamais Pāvests sūtīja Francisku uz Svēto Zemi, lai viņš tur sludinātu visiem mieru. Mēs zinām, ka tas notiek līdz šim.

Francisks, pēc pāvesta Innocentija III sprediķa par krustu, pieņēma savam ordenim krusta zīmi "Tav" formā. Pāvests savā sprediķī Laterāna IV koncila laikā balstījās uz pravieša Ezehiēla grāmatas fragmenta, kur bija runa par vīriem, kuri vienmēr ir uzticīgi Dievam, un tāpēc tika apzīmogoti ar "Tav" zīmi. Vajag zināt, ka ar tādu zīmi Ēģiptes zemē ebreji apslacinaja savas durvis, jā, apslacināja savu māju durvis ar nokauta jēra asinīm. Mēs varam pateikt, ka mēs esam apzīmogoti ar Dieva Jēra Vissvētajām Asinīm un tāpēc varam nēsāt uz sevis Jēzus Kristus krusta zīmi.

Tālāk, nakamais pāvests, Honorijs, apstiprināja Franciskam jauno regulu (1223. gadā), kas balstījās uz pirmas un so pirmo ietvēra sevī. Šajā regulā, kas saucas "Regula apstiprinātā", pāvests raksta: "Mazāko brāļu regula un dzīve ir, proti, pildīt mūsu Kunga Jēzus Kristus svēto Evaņģēliju dzīvojot paklausībā, bez īpašuma un šķīstībā". Bet tūlīt šiem vārdiem, kuri rāda pamatu, seko vārdi, kuros parādas sv. Franciska mīlestība uz sv. Tēvu un uz Svēto Dieva Baznīcu: "Brālis Francisks apsola paklausību un cieņu Honorija pāvesta kungam un viņa likumīgiem pēcnācējiem, un Romas Baznīcai". Tā protams nav mūsdienu valoda un tas ir dokuments, kas tomēr īsos vārdos liecina par būtiskām lietām.

Svētais Francisks nolēma arī, lai franciskāņu breviārs būtu visvairāk līdzīgs Pāvesta kūrijas breviāram, par ko arī īsi rakstīja Regulā: "Kleriķi lai skaita Dievišķo dievkalpojumu pēc svētās Romas Baznīcas likuma".

Es ceru, ka ar laiku arvien vairāk un skaistāk varēs uzzināt par sv. Francisku, viņa ordeņa zariem un doktrīnu viņa rakstos. 

Tuvojas sv. tēva Pio piemiņas diena.

Sv. tēva Pio piemiņas diena ir 23. septembrī un šogad tie jau ir 49. gadi, kad viņš aizgāja mūžībā, lai dzīvotu Debesu Tēva mājās. Bet viņam šeit, virs zemes, ir pienākumi, kurus viņam deva Dievs un kuri ir saistīti ar Svēto sadraudzības patiesību. Daudzi cilvēki varētu pateikt, ka sv. tēvs Pio par viņiem maigi rūpējas, un ka Dievs viņiem deva šo Svēto, kurš piedzima Pjetrelčīnā un vēlāk dzīvoja Sandžiovanni Rotondo klosterī, un ka daudziem cilvēkiem šis mūks kļuva ļoti svarīgs ceļā uz svētumu.

Kad atvēru grāmatu "Svētais TĒVS PIO no Pjetrelčīnas - kirēnietis visiem" un sāku lasīt, tad ātri atklāju, ka tā nav tāda grāmata, kuru cilvēks lasa, beidz, pārdomā un meklē citu grāmatu. Autors tā sagatavoja saturu, lai būtu garīga barība konkrētām tēmām. Un lūk, nodaļā "Labāk mirt, nekā kaut reizi sagrēkot", kad pats virsraksts rāda kaut ko, liekas, neiespējamo, mēs redzam tēvu Pio, kas ieiet garīgajā cīņā, kurā, liekas, nav nekādas cerības, jo pat Svētie Raksti liecina, ka pat taisnīgais septiņas reizes dienā krīt grēkā. Svētais tēvs Pio ieiet šajā cīņā ar cerību, ka Dievs viņu stiprinās un neļaus kārdināt vairāk, nekā viņš varētu izturēt.

Autors raksta:

"Ļaunā gara neatlaidība sastapās ar sīkstu pretestību - tēvs Pio bija nolēmis nekādā gadījumā nezaudēt mīlestību pret Dievu un bija gatavs paciest jebkādas mocības un sāpes".

Tad centrā bija mīlestība pret Dievu un, kā tālāk ir rakstīts, šaubas par šo mīlestību, "vai viņš atbilst mīlestības prasībām", tās viņam nesa arī lielas ciešanās. Un kādā vēstulē savam garīgajam tēvam viņš raksta:

"Par to visu [netīrajiem kārdinājumiem] es saskaņā ar Jūsu padomu pasmejos kā par kaut ko tādu, par ko man nav jāuztraucas. Tikai dažbrīd sāpina tas, ka neesmu drošs, vai pirmajā ienaidnieka uzbrukumā pietiekami izrādīju pretestību".

Mēs ceram un ticam, ka šīs ciešanās, kuras pieredzēja sv. tēvs Pio, ne tikai ir vienotas ar Jēzus Kristus Ciešanām, kas nes mums pestīšanu (un tas ir galvenais), un ne tikai mēs mācāmies, kā veidot savu garīgo dzīvi un kā garīgi cīnīties. Es domāju, ka tā ir zīme (arī tas ka cilvēks ik pēc laika atgriežas lasīt par t. Pio), ka viņš par mums rūpējas, kā mūsu aizbildnis pie Dieva.

Sv. Tēvs Pio, lūdzies par mums.

Jēzus ir Dievs. Lūdzies uz Viņu.

21. septembrī tiek svinēti svētā Mateja Apustuļa svētki. Paskatīsimies, kādā kontekstā Jēzus paaicināja muitnieku Mateju. Redzēsim, cik viss notiek dinamiski, ātri, un Jēzus parāda savu Dievišķo spēku, satikdami konkrētus cilvēkus ļoti skaidrās situācijās. Es domāju, ka var paskatīties uz savu piedalīšanos svētajā Misē, kurā Jēzus nāk satikties ar mums un pieskarties mūsu konkrētām problēmām. Kā mēs gribam satikties ar Jēzu?

Lūk, Jēzus "iekāpa laivā, un mācekļi sekoja Viņam". Pēc tam "jūrā sacēlās liela vētra" un mācekļi lūdza Jēzu: "Kungs, glāb mūs!" Tad "Viņš pavēlēja vētrai un jūrai, un iestājās pilnīgs klusums".

Jau būdams krastā Jēzus izdzina ļaunus garus no diviem cilvēkiem. Tad brauca ar laivu atpakaļ.

Jēzus teica paralizētajam: "Uzticies, dēls, tavi grēki tev piedoti!" un tūlīt viņu izdziedināja. "Kad Jēzus no turienes gāja tālāk, Viņš redzēja cilvēku, Mateju vārdā, sēžot muitnīcā. Un Viņš sacīja tam: Seko man! Un tas uzcēlies sekoja Viņam".

Tālāk pie Jēzus nāca muitnieki un grēcinieki. Atnāca uz 'konsultācijām' sv. Jāņa Kristītāja mācekļi. Jēzus visu skaidroja viņiem un citiem, kuri uzdeva jautājumus.

Pēc tam atnāca kāds priekšnieks un Jēzus gāja viņam līdzi uz kādu neiespējamo situāciju. Pa ceļu vēl bija tikšanās ar slimo sievieti, kura ļoti gribēja ar Jēzu satikties un Viņa drēbēm pieskarties un viņas dzīvē notika brīnums. Un priekšnieka ģimenē arī notika brīnums. Un šajā laikā Jēzus tālāk darbojās. Jēzus darbojas visu laiku.

Kā jau bija teikts vienā no iepriekšējām ziņām, jābūt sagatavotam svētajai Misei, jāsagatavo savi lūgumi, lūgšanas, pateicības lūgšanas. Tas nav mākslīgi, ja es to darīšu. Paskatīsimies un padomāsim, kā Jēzus sagatavojies tam, ko viņš darīja sv. Mateja Evaņģēlija fragmentā, par kuru augšā? Un vēl vairāk, kā teica Jēzus māsai Faustīnei, Viņš nāk ar žēlastību pilnām rokām, lai tās iedotu mums. Iesim Viņam un Viņa gribai pretī, lai visskaistāk pildītu Viņa gribu un tādā veidā parādītu mūsu mīlestību uz Viņu.

Audio. Garīgā dzīve un garīgā cīņa. Radio Marija Latvijā.

Audio. Garīgā dzīve un garīgā cīņa. Radio Marija Latvijā.

Liels paldies Solveigai un Arsenijam par viņu brīnišķo raidījumu "Duc in altum":

http://arhivs.rml.lv/RML_arhivs/Raidijumi/Duc%20in%20altum/2017-09-18_17-00_GarigaDzive_GarigaCina.ogg

Jēzus un mēs Euharistijā

Dažas reizes dzīvē man sanāca uzdot citiem neparasto jautājumu, tādu jautājumu, uz kuru tiem, kuriem vajadzēja (es ceru) zināt atbildi, neatrada atbildi.

Šis jautājums bija, varbūt, divains. Varbūt tāpēc, ka parasti cilvēks nedomā par tādām lietām. Bet arī bija uzdots neparastiem cilvēkiem, tādā nozīmē "neparastiem", ka kalpot pie altāra nav parasta darbība, jo tā ir kalpošana pašam Dievam, Dieva Dēlam Jēzum Kristum, Kurš nāk pie mums Vissvētākajā Sakramentā konsekrācijas brīdī.

Lūk, mēs redzam, ka situācija ir neparasta, jo tā ir liturģija, kuru protams dara cilvēki, bet nedrīkst nekad aizmirst, ka Galvenais, bez Kura arī šīs liturģijas nebūtu, ir pats Dievs. Un ir tie, kuri kalpo pie paša altāra, un, kādā veidā, viņi ir konsekrācijas liecinieki. Šī neparasta darbība prasa no neparastiem cilvēkiem, kuri piedalās liturģijā, svētajā Misē, vai citā euharistiskā dievkalpojumā, ļoti konkrētu pienākumu. Kādu pienākumu? Atdzīvināt savu ticību.

Tagad vajadzētu atpūsties, padzert tēju, pastaigāt un padomāt par to, kas jau tika nolasīts.

Labi, ejam tālāk. Mēs jau kopš viduslaikiem (ne tikai) zinām, ka ticība meklē iespēju, lai tā tiktu saprasta. Meklē iespēju arvien ciešāk saistīties ar prātu, lai tas, ko Dievs atklāja un dod caur Baznīcu, tiktu saprasts; lai ticības saturs tiktu pieņemts kā patiess, tas nozīmē, ka patiess ir tas, ko Dievs atklāja - mūsu dzīvei jābūt tādai, kas ar katru soli mēģina liecināt par patiesu Dievu, par Dievu, Kas ir Patiesība. Bez prāta nav tādas iespējas un tas prasa garīgo darbu ikdienā.

Tagad ir laiks uzrakstīt šo jautājumu, kurš ir saistīts ar divām lietām (lai nekomlicētu):

1. Jēzus paslēpts Vissvētākajā Sakramentā ir dzīvs un es esmu aicināts satikties ar Viņu, kā satiekas divas personas - vienā ir Dievišķā Persona (Jēzus) un otrā persona (es).
2. Jēzus ir klātesošs neatkarīgi no manas uzmanības vai neuzmanības. Vislabāk būtu nekad nezaudēt kontaktu ar dzīvo Dievu paslēpto konsekrētajā Hostijā. Jārūpējas par Jēzu Euharistijā un nekad nedrīkst Viņu zaudēt no acīm. Jēzus ir klātesošs konsekrētajā Hostijā un tad, kad priesteris to lauž, arī pilnīgi klātesošs katrā mazā Hostijas daliņā uz patenas un uz korporāla, kad tur kāda maza daliņa krita. Tas attiecās arī uz konsekrēto Vīnu, zem kura zīmes slēpjas Jēzus Kristus Asinis.

Labi. Tagad šis jautājums: Kāda ir būtiska atšķirība starp tabernākulu un korporālu?

Tos, kuri nesaprotas šajos liturģiskajos jautājumos, neaicinu dot atbildi uz šo jautājumu, bet pārdomāt savu piedalīšanos svētajā Misē, cik tā ir dievbijīga, pilnīga, sagatavota, cik es mēģinu vienoties ar Jēzu Vissvētākajā Sakramentā, kā es liturģijā sekoju Jēzum, Kas runā caur lasījumiem un pēc tam nāk konsekrācijas laikā; un kādi nodomi ir man sagatavoti, lai es Viņam izteiktu savus lūgumus tad, kad Viņš nāk pie manis svētajā Komūnijā?

Lūdzu, nemēģini ātri atbildēt uz šo jautājumu. Nav ko steigties. Pārdomā par savām attiecībām ar Euharistisko Jēzu. Es šeit neskaidrošu šīs lietas.

Kas ir konsekrēta dzīve?

 Apmēram pirms diviem gadiem es uzrakstīju īsu ziņu par konsekrēto dzīvi. Šajā laikā es dzīvoju Viļakā. No šī laika tika pastiprināta brālība, vismaz ārēji, jo es esmu tuvāk saviem līdzbrāļiem kapucīniem, bet apustulātā arī daudz ir mainījies, vismaz formas:

   Šodien pie manis ciemos atbrauca ordeņa līdzbrālis, tēvs Krišjānis no Rīgas. Tāpēc es atstāju saplānotus darbus ar malku un ar prieku gaidīju savu brāli.

    Kas ir konsekrēta dzīve? Mūs, jaunus kapucīnus, vai vēl tos, kuri tikai gribēja par tiem kļūt, mācīja, ka mūsu dzīvē ir jābūt četri elementi: Pirmais un galvenais - kontemplācija, lūgšana, kontakts ar Dievu. Otrais - nabadzība, lai nepiesaistītos lietām, lai strādātu pateicoties talantiem, kurus Dievs deva, lai visā meklētu un pildītu Dieva gribu. Trešais - brālība, dzīve brāļu kopienā, kā garīgajā ģimenē, kur viens par otro rūpējas labāk, nekā māte par savu bērnu. Ceturtais - apustulāts, lai brālis, kas dzīvo un iesakņojas trijos elementos, ar Dieva palīdzību un ar brāļu palīdzību (caur lūgšanu un klātbūtni), sludinātu Evaņģēliju tā, kā Dievs viņu iedvesmos.

    Konsekrētā dzīve tas ir aicinājums, lai sekotu Jēzum, Kas ir paklausīgs debesu Tēvam, nabadzīgs un šķīsts. Tas nenozīmē, ka sekotāji, kuri atstāja visu, jau uz reiz ir kā Jēzus. Nē. Bet tas ir aicinājums, lai atstātu visu, arī savu gribu, un ietu un sekotu Jēzum. Tas ir ikdienišķs uzdevums, brižiem patiesi smags darbs, lai uzvarētu savus ienaidniekus, starp kuriem vistuvākais ir mūsu paša miesa - vajag padot to Dieva gribai. Dažreiz līdz mocekļa nāvei, ikdienā - tā sauktajā "baltajā moceklībā". Tāpēc svētais Francisks uzdzirdot par savu piecu līdzbrāļu mocekļa nāvi Ziemeļāfrikā, teica: "Beidzot, man ir pirmie patiesie brāļi".