Kā svētais Francisks no Asīzes aicināja brāļus strādāt.

Dažreiz cilvēkā ir tik liels prieks, ka tad, kad skatās pa logu, brīnas, ka nav stipra vēja, bet vējiņš, ka nav vētras, bet spīd saule, ka nav zemes trīces, bet zāle mierīgi aug, un nav nekā ārēja, kas ietu līdzi šim garīgam priekam.

Šodien es pabeidzu tulkot kādu dokumentu no skaistiem un krāsainiem viduslaikiem, protams no latiņu valodas (jāmācās latiņu valoda, netikai priesteriem, mūkiem, ārstiem un mežniekiem) un vajadzēs ķerties pie nākama darba.

Es šeit ievietošu vienu fragmentiņu no tā, kā sv. Francisks aicina visus savus brāļus, arī šodien dzīvojošus, strādāt, un redzēsim, ko Svētais uzskatīja par vissvarīgāko darbā:

 

"Šie brāļi, kuriem Kungs deva žēlastību strādāt, lai strādā uzticīgi un dievbijīgi, tādā veidā, ka atmestot slinkumu - dvēseles ienaidnieku, viņi nedzēstu svētās lūgšanas un dievbijības garu (sal. 1Tes 5,19), kuram jākalpo citas laicīgas lietas".