Par sv. Franciska un brāļu garīgumu.

Pirms divām dienām es saņēmu no br. Jāņa grāmatu:

"Franciszek z Asyżu i jego bracia". Wiesław Block. Wydawnictwo Franciszkańskie "Bratni Zew".

Kad es gatavojos lekcijai RARZI par franciskāņu garīgumu, es paskatījos uz šo grāmatu un atklāju, ka no sākotnējām nodāļām, no dažādiem fragmentiņiem, veidojas īss, saīsināts stāsts, par šo garīgumu. Es piepalīdzēju sev ar citiem sv. Franciska rakstiem, kurus mēģinu tulkot un tika sagatavota īsa lekcija. Brāli Vjeslavu Bloku (Wiesław Block), protams, pazīstu, jo viņš ir brālis no manas provinces.

Gandarītāju kopiena kļūst par ordeni.

Pirmie brāļi atnāca pie Franciska 1208. gadā. Daži pētnieki redz šajos pirmajos brāļos Franciska draugus no jaunības laikiem. Tad šī "jaunekļu brālība" pārvērtās "evangēliskajā brālībā". Bet 1209. gadā (vai 1210. gadā) Francisks ar brāļiem (visā kopienā bija apmēram 12 brāļi) devās pie pāvesta Innocenta III un saņēma mutisku svētību jaunam ordenim un arī pirmai regulai. Tagad viņi jau saucās "Ordo Fratres Minores" - "Mazāko Brāļu Ordenis". Šis ordenis saņēma atļauju sludināt gandarīšanu kristīgās tautas priekšā, lai tos aicinatu atgriezties.

Pirmatnējās kopienas attīstība

Francisks ar pirmiem brāļiem darbojās Asīzē un apkārtnē. Kad viņi bija astoņi, devās uz pimām misijām četros virzienos pa diviem, lai būtu evaņģēliski. Pēc tam atgriezās, Svētā Gara iedvesmoti - kā raksta viens no Franciska biogrāfiem - un ar prieku dalījās ar savu pieredzi.

Pēc ordeņa un tā regulas apstiprināšanas brāļu kopiena pieaug skaitā, katru gadu ir apmēram 2 reizes vairāk brāļu, nekā iepriekšējā gadā. Ātri parādās arī sieviešu ordenis.

Ordenis ir ļoti mobils un tas ir kaut kas jauns, brāļiem taču nav tādu klosteru un īpašumu, kā arī sastīto ar tiem pienākumu, kā ir mūku ordeņos (benediktiņi, cistersieši un citi). Brāļi staigā pa visu Apeņinu pussalu, pievienojas svētceļinieku grupām uz dažādiem sanktuārijiem, kā piem. uz Santiāgo de Kompostēla.

1217. gadā, ģenerālā kapitulā, tika dibinātas pirmas provinces: sešas Itālijā, divas Francijā, pa vienai Spānijā, Vācijā un Svētajā Zemē.

1220. gadā pāvests Honorijs III, pēc Franciska lūguma, iezīmē ordenim kardinālu protektoru Hugolīnu, kurš palīdzētu brāļiem turēt pareizu mācību, dzīvot dedzībā un vienotībā, būt padotiem Apustuliskajai Sēdei.

1223. gadā brāļu skaits sasniedza piecus tūkstošus. Šajā gadā arī Francisks raksta savu regulu, sauktu par "Regulu apstiprinātu", jo to apstiprina pāvests Honorijs III ar bullu "Solet annuere" 29. novembrī. Lūk, tās sākums un pirmā īsa nodaļā (manā tulkojumā):

"¹ [Bīskaps Honorijs, Dieva kalpu kalps, iemīļotiem dēliem, brālim Franciskam un citiem brāļiem no Mazāko brāļu ordeņa sveicienu un apustulisko svētību.

² Apustuliskā Sēde ir pieradusi labvēlīgi atļaut lūdzēju dievbijīgas vēlmes un godīgas alkas. ³ Tāpēc, iemīlēti dēli Kungā, piekrītot jūsu dievbijīgiem lūgumiem, jūsu ordeņa regulu, labās atmiņas pāvesta Innocentija, mūsu priekšgājēja, apstiprināto, pievienoto šai bullai, ar apustulisko autoritētu mēs jums apstiprinām un ar šo rakstu mēs to ņemam gādībā. ⁴ Tā ir tāda]:

[1. Nodaļa]

¹ Kunga vārdā.

Sākas Mazāko brāļu dzīve.

² Mazāko brāļu regula un dzīve ir, proti, pildīt mūsu Kunga Jēzus Kristus svēto Evaņģēliju dzīvojot paklausībā, bez īpašuma un šķīstībā. ³ Brālis Francisks apsola paklausību un cieņu Honorija pāvesta kungam un viņa likumīgiem pēcnācējiem, un Romas Baznīcai. ⁴ Un citiem brāļiem jāpaklausa brālis Francisks un viņa pēcnācēji".

Franciskāņu brālības raksturīgās īpašības.

12. un 13. gadsimti Itālijā saucās "eremitu zelta periods". Attīstījās dažādas eremitu grupas, kuras ņēma sākumu no tādiem eremitiem, kā sv. Romualds, Jānis Gvalberts, Pēteris Damiāni, Vilhelms un citi.

Svētā Franciska laikos Asīzē bija labi zināmi oblāti, kas kalpoja kādā baznīcā vai klosterī, svētceļinieki, gandarītāji-celtnieki, kuri remontēja baznīcas, kā arī eremīti, kuri praktīzēja vientuļnieka dzīves veidu pilsētā.

Mazāko Brāļu Ordeņa jaunums ir šāds, ka viņu paraugs un pamats ir Jēzus Kristus Personā un divpadsmit apustuļu grupā, tas nozīmē, ka viņi dzīvo pēc svētā Evaņģēlija formas (secundum formam sancti evangelii). Bet līdzšīnējas monastiskās dzīves formas bija uzbūvētas uz Jeruzalemes kopienas pieredzes (viņi visi turējās kopā, visas mantas bija kopīgas, viena mācība un "maizes laušana"; secundum formam ecclesiae primitivae).

Kalpošana un kontemplācija.

Brāļu diena ir veltīta darbībai, lai citus iegūtu Kungam. Nakts ir veltīta lūgšanai un kontemplācijai.

Sieviešu ordenī: kundzes atstādamas pasauli, dzīvo kopā netālu no pilsētas, strādā, lai uzturētos no pašu roku darba.

Vienīga lieta, kura traucē šim iekšējam mieram, ir gods un cieņa, kuru parāda viņiem un viņām priesteri un ļaudis.

Dzīves vieta.

Tie kuri skatījās uz brāļiem no ārpuses, redzēja, ka viņi grupās staigā pa pilsētām un ciematiem, pa kalniem un mežiem, un redzēja no ārpuses viņu nabadzību un smagus dzīves apstākļus.

Bet kad skatamies no iekšpuses, tad redzam brāļus, kuri iet vismaz pa diviem, ceļā lūdzas sirdīs, viņi ir nopietni, klusē, nerunā nevajadzīgas lietas un nelieto sliktus vārdus, uzturas cienīgi, visu laiku tā, kā būtu savā cellē, jo jebkurā vietā brāļi atrodās vai iet, vienmēr viņiem līdzi ir sava celle: "mūsu celle ir mūsu brālis miesa, bet dvēsele ir vientuļnieks, kurš dzīvo iekšā, lai lūgtu Dievu un meditētu. Tāpēc ja dvēsele nepaliks mierā un vientulībā savā cellē, nelielu labumu nesīs ordeņbrālim roku taisīta celle".

Formācija.

Pāvests Honorijs III, savā bullā "Cum secundum", raksta par "pārbaudījuma gadu" kā par nepieciešamo formācijas elementu, pēc kura kandidāts var salikt svētsolījumus. Tam, kas jau ir ordenī, nedrīkst to pamest. Nedrīkst arī pieņemt ordenī to, kurš ordeni pameta. Pāvests savā dokumentā pasvītro arī paklausības un nabadzības vērtību.

Francisks "Regulā apstiprinātā" jau raksta ļoti konkrēti par visām lietām saistītām ar pieņemšanu ordenī, ko darīt ar savām mantām, kā tās pārdot un ko nozīmē dzīvot paklausībā.

Brāļi dzīvoja "vietās", bet tie, kuri gribēja kādu laiku būt vientuļībā, dzīvoja "eremos". Visiem cilvēkiem, kuri gribēja nākt pie brāļiem, bija brīva ieeja. Un viņiem ļoti pie sirds bija pilnīga nabadzība, tas arī nozīmē, lai virs zemes nekas viņiem nepiederētu.

Lūgšanas dzīves attīstība.

"Un Kungs deva man tādu ticību baznīcās, ka tā vienkārši es esmu lūdzies un runājis: ⁵ "Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, (šeit) un visās tavās baznīcās, kuras ir visā pasaulē, un svētījam Tevi, jo caur tavu svēto krustu esi atpestījis pasauli".

Daudzi brāļi lūdzās pārdomādami Jēzus Kristus dzīves notikumus, sevišķi Viņa krustā sišanu un nāvi. Kā palīdzību meditācijā viņi lietoja vienkāršus krustus, svētbildes vai simbolus, kuri atgādināja Jēzus dzīves notikumus.

"² Kleriķi lai skaita Dievišķo dievkalpojumu pēc svētās Romas Baznīcas likuma, izņemot psaltēriju, ³ tāpēc atļauts, ka viņiem ir breviāri. ⁴ [Brāļi] laji lai skaita divdesmit četrus Tēvs mūsu par lasījumu stundu, piecus par laudēm, pa septiņi par primu, terciju, sekstu un nonu par vēsperēm divdesmit, par kompletoriju septiņus; ⁵ un lai lūdzas par mirušiem".

Kā Laterāna IV koncils ietekmēja brālības attīstību.

1215. gada 11. novembrī pāvests Innocentijs III atklāja koncilu ar emocionālo runu, kuras pamats bija Ezehiēla grāmatas fragments 9,4: Ej cauri pilsētai un uzzīme zīmi TAV uz to vīru pierēm, kuri žēlojās par visu postu darītu pilsētā.

Francisks pieņēma par sava ordeņa krustu tieši šo zīmi TAV. No citiem avotiem arī ir zināms, ka šī zīme TAV nebija sveša kristiešu pasaulē.

Francisks ar brāļiem pievienojās Pāvesta Innocentija III reformām, sevišķi lai visi, to starpā arī priesterī, godinātu Euharistiju, tādā veidā franciskāņi sāka īsto "euharistisko kruciātu".

Savā "Testamentā" Francisks rakstīja:

"¹¹ Un es gribu, lai šie vissvētākie noslēpumi tiktu pāri visam godināti, cienīti un cienījamās vietās ievietoti. ¹² Jebkurā neatļautā vietā es atradīšu uzrakstītu vissvētākus nosaukumus un Viņa vārdus, es vēlos tos vākt un lūdzu, lai tos vāktu un uzliktu cienījamā vietā".

Es atgādinu, ka arī svētā Klāra ikonogrāfijā uz svētbildēm ir uzgleznota tā, ka tur rokā monstranci ar Vissvētāko Sakramentu.

Un par priesteriem:

"⁸ Un tos, un visus citus, es vēlos bīties, mīlēt un godāt, kā manus kungus. ⁹ Un es negribu viņos meklēt grēku, jo es viņos saskatu Dieva Dēlu, un viņi ir mani kungi. ¹⁰ Un es daru tā, jo neko es neredzu miesīgi šajā pasaulē no Visaugstākā Dieva Dēla, kā vienīgi Viņa Vissvētāko Miesu un Vissvētākās Asinis, ko viņi pieņem un viņi paši citiem izdala".

 Man rodas tāds jautājums, vai 13. gadsimta laiki ļoti atšķīras no musdienām, vai gadījumā cilvēkiem nav ļoti līdzīgas problēmas?

Lūgšana.

1. Nemitīga. Brāļi lūdzās Porciunkulā, kurā dzīvoja dienu un nakti, godināja Dievu, auga tikumos, veda eņģeļu dzīvi. Bija brāļi, kuri tieši pašai lūgšanai veltīja savu dzīvi, lai skaitītu lūgšanas un dziedātu psalmus Dievam par godu.
2. Vientuļnieku mājās - drusciņ vēlāk uzrakstīts teksts, kad jau ordenis izplatījās daudzās valstīs, bet mēģina parādīt situāciju pirmos gados: "Tur varēja ieiet tikai speciāli izvēlēti brāļi. Svētais [Francisks] gribēja, lai vāktu viņus no visām vietām, [tos] patiesi dievbijīgus pret Dievu un [...] pilnīgus. Arī aizliegta ieeja bija lajiem". Pat brāļi no citiem klosteriem nevarēja tur ieiet bez atļaujas.
3. Roku darbs eremos. "Daudzkārt [...] viņi gāja un palīdzēja nabagiem cilvēkiem to tīrumos, bet tie dažreiz vēlāk dāvāja viņiem maizi Dieva mīlestības dēļ". Citā tekstā sv. Francisks atbildību par vientuļnieka mājas uzturēšanos dod tiem, kuri ir aktīvi, lai tie, kuri atdoti tikai lūgšanai, nebūtu traucēti.
4. Klusums. Klusums nebija absolutizēts. Bija laiks klusumam, bija arī laiks, kad varēja normāli runāt, protams kādās robežās, lai nezaudētu šo iespēju, kuru dod erems. Tā bija arī skola, lai mācītos lietot tikai labus un vajadzīgus vārdus. Klusums kā Dieva žēlastība ieveda brāļus patiesā priekā.
5. Iekšējais miers. Vietas, kuras atrodas tālu no pilsētām un tas nozīmē, ka arī no lielām aktivitātēm, palīdzēja atrast lūgšanas un kontemplācijas dzīvi, tad arī iekšējo mieru, kas ir garīgās nabadzības auglis, lai šīs zemes rūpes neatņemtu cilvēkam garīgā spēka.
6. Mērdēšana Evaņģēlija garā. "¹ Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņu ir debesvalstība (Mt 5,3). ² Daudz ir tādu, kuri dedzīgi atdodot sevi lūgšanām un pienākumiem, apgrūtina savas miesas ar daudziem gavēniem un mērdēšanu, ³ bet tikai viena vārda dēļ, kurš liekas būt pārestība viņu miesai, vai kādas lietas dēļ, kuru viņiem atņem, vienmēr ieļaunojas. ⁴ Tie nav nabadzīgi garā. Jo kas patiesi ir nabadzīgs garā, tas ienīst sevi pašu (sal. Lk 14,26) un mīl tos, kuri viņu sit vaigā (sal. Mt 5,39)".

Bet lūk, kad es jau domāju, ka tieši tā izskatījās pirmo brāļu dzīve un garīgums, autors raksta, ka tas, kas augšā, ir vairāk no 14. gadsimta sākumiem (bet ne tikai). Bet tagad lejā pirmās brāļu kopienas dzīves apraksts tikai no sv. Franciska Rakstiem:

• evaņģēliskas lūgšanas būtība - padot sevi Svētajam Garam, lai būvētu sirdī Svētās Trīsvienības mājokli, un lai adorētu Viņu ar tīru sirdsapziņu.
• brāļu lūgšana ir vienkārša, brīva no kādām skaistām formām, tā bija Evaņģēlija meditācija mīlestībā, kura ir redzamā sevišķi Kristus Ciešanās un svētajā Misē. Lūgšanās un breviārā pasvītroja vairāk vienkāršību un skaitīšanu, nemeklēja kādu speciālu skaistu formu.
• lūgšanas vietas bija ārpus pilsētām, vienkāršos un nabadzīgos apstākļos, bija atvērti visiem cilvēkiem, tās bija brāļu pārdomu - par Dieva Dēla Iemiesošanu - sekas.
• Lūgšana veda uz Dieva mīlestības pieredzes, bet tā veda brāļus iet un sludināt Evaņģēliju.
• brāļu kopienas garīgums bija ļoti konkrēti apzīmēts ar paklausību Baznīcai. Mazāko Brāļu Ordenis ļoti stipri piedalījās Laterāna IV koncila, pāvesta Innocentija III un pāvesta Honorija III reformās, kuras bija atbilde uz nekārtībām pret Vissvētāko Sakramentu. Brāļi pasvītroja lielo ticību un godu pret Jēzu Kristu patiesi klātesošu Viņa Miesas un Asiņu Sakramentā, pat tad, kad celebrans bija uzskatīts par necienīgo celebrēt Euharistiju.
  
  Es vēl šeit pasvītrotu lielo mīlestību uz Jēzu Kristu Krustā sisto, kura vienmēr bija franciskāņu lūgšanā un dzīvē tā, ka pat Francisku līdzīnāja ar serafīniem, kuri visdedzīgāk pielūdz Dievu Debesīs. Kā zīmi, kura apstiprināja šo mīlestību, Dievs deva Franciskam Sava Dēla Ciešanu brūces - stigmatus, kurus Francisks saņēma 1224. gada 17. septembrī un nēsāja līdz savai nāvei jeb ieiešanai Debesu Valstībā 1226. gadā 4. oktobrī.

Ar laiku brāļi un brāļu kopienas sāka arvien vairāk iesakņoties pilsētās un garīgajā aprūpē tieši tur. Tāpēc mainījās arī vientuļības vietu nozīme, kurā viņi varēs kādu laiku dzīvot tādā formā, kāda bija tik tuva brāļiem ordeņa sākumos.

Es piebildēšu, ka līdz mūsdienām daudzi brāļi meklē tadu dzīves veidu, saistīto vairāk ar kontemplāciju, ar vientulību un bieži atrodas tāda iespēja.