Kā svētais Francisks attiecās pret priesteriem?

Daži fejsbukā veidoja dialogu šajā naktī, ko no rīta ieraudzīju. Es nepaspēju to izlasīt. Tur parādījās kādas fascinācijas par tādu dzīves veidu, kas ir autentisks, patiess un ka tieši pie mums ir patiesība un tā tālāk. Bet jautājums ir vienmēr viens, šis pirmais jautājums: vai tu esi ticībā vienots ar pāvestu? Nē? Nu tad atā. Man bija koleģi pirms daudziem daudziem gadiem. Viņi bija katoļi. Bet kāda "kristīgā baznīca" viņu uzaicināja un šos vājas ticības cilvēkus viegli pārliecināja, ka viņi esot šī "patiesa baznīca". Kad mani koleģi iegāja šajā vidē, sāka ar laiku dibināt savas, protams "patiesi patiesas", baznīcas. Pagājušajā gadā skatījos internetā, kā "iet" maniem koleģiem un, lūk, viņu grupā jau bija vairāk nekā 50 "patieso baznīcu", bet pēc pāris mēnešiem, jo vairāk nekā 60. Paskatījos cik cilvēku ir šajās organizācijās un atklājās, ka tās ir tādas mazas, nu, lūgšanu grupiņas. Kādus viņi rituālus tur taisa, tas man neinteresē. Galvenais, kas attiecas uz viņu ticību, ir tas, ka viņi nav vienoti ticībā ar Svēto Tēvu, tas nozīmē ka viņi nav katoļi. Pietiek.

Savā "Testamentā" sv. Francisks no Asīzes raksta, ka satika savā dzīvē daudzus dažādus priesterus. Viņiem bija dažāda izglītība, dzīves apstākļi, pildītas funkcijas. Bet kam Francisks pievērsa uzmanību? Kas bija vissvarīgākais priesterī? Un kas pavisam ir priesteris? Lasīsim "Testamentu":

"Kungs man deva un dod tik lielo ticību uz priesteriem, kuri dzīvo pēc svētās Romas Baznīcas principiem viņu priesteriskā amata dēļ".

Mēs skatamies uz Francisku, kuram ir "liela ticība uz priesteriem, kuri dzīvo pēc svētās Romas Baznīcas principiem" un Francisks viņus tur godā "viņu priesteriskā amata dēļ". Īsos vārdos daudz un skaidri pateikts.

Francisks satika dažādus priesterus:

1. Tādi, kuri Francisku vajāja. Un kāda ir Franciska atbilde? Kā Francisks mācā savus brāļus? "Kaut gan viņi mani vajātu, es vēlos griezties pie viņiem".
2. Tādi, par kuriem Francisks raksta: "Ļoti nabadzīgie šīs pasaules priesteri", kuri negrib, lai Francisks sludinātu gandarīšanu teritorijā, kur viņi ir gani: "Draudzēs, kurās viņi dzīvo, es negribu sprediķot pret viņu gribu". Visu laiku redzam šo lielo cieņu pret priesteriem un Francisks nekad negrib piespiest viņus, lai atļautu viņam sludināt šajās draudzēs, kā pats uzrakstīja: "Kaut gan man būtu tik liela gudrība kā Salomonam".
3. Tādi, kuri ir grēcinieki. Jā jā, mēs zinām, mēs visi esam grēcinieki, bet atzīties savos grēkos nav viegli un meklēt attaisnojumu citā grēciniekā, sevišķi priesterī - varbūt vieglāk, vai nē? Bet ko darīja Francisks? Teica: "Es negribu viņos meklēt grēku" Viss. Kāpēc? "Jo es viņos saskatu Dieva Dēlu, un viņi ir mani kungi". Skaidrs.

Kur ir šis pirmais un galvenais iemesls tam, ka Svētais no Asīzes tā dara un ciena priesterus? Jau drusciņ sākām atbildēt: "Jo es viņos saskatu Dieva Dēlu, un viņi ir mani kungi". Un tālāk lasām:

"Un es daru tā, jo neko es neredzu miesīgi šajā pasaulē no Visaugstākā Dieva Dēla, kā vienīgi Viņa Vissvētāko Miesu un Vissvētākās Asinis, ko viņi pieņem un viņi paši citiem izdala".

Šī cieņa nāk no tā, ka viņi sevišķā veidā, sakramentāli, ir vienoti ar Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, kuru Francisks mīl no visas savas sirds un no visiem saviem spēkiem, un mēs zinām, ka šī mīlestība ir patiesa, un vienotība ar Romas Katoļu Baznīcu ir patiesa, par ko liecina Franciska cieša lidzdarbošanās ar bīskapiem, kardināliem un ar pašu Pāvestu - bez nekāda šaubu brīža -, ko arī Dievs apliecināja ar ārējām zīmēm, par ko bija rakstīts iepriekšējā ziņā.

Un vēl daži vārdi par priesteriem, par to, ka caur viņiem runā Dievs, un nav vienalga, kā mēs izmantojam viņu kalpošanu, jo tieši caur viņu kalpošanu mēs varam dzīvot arvien lielākā vienotībā ar Dievu un mīlestībā uz Viņu:

"Un visi teologi, un tie, kuri mums pasniedz Vissvētāko Dieva vārdu, mums jāgodina un jāciena, jo viņi mums pasniedz garu un dzīvi".

Un beigās lūgums tiem, kuri grib parādīt savu "gudrību" un ka viņiem ir "taisnība", vai grib pierādīt kādas kļūdas Romas Katoļu Baznīcā: nezaudējiet pārāk daudz spēka tam un neaizmirsiet, kaujas ugunī, ka tuvojas ziema un cepuri uz galvas jānēsā, lai neparādītos vēl trakākas domas.