ceturtdiena, 2016. gada 30. jūnijs

Rīt būs bērnu un jauniešu diena.
    Rīt Viļakā notiks Latgales draudžu bērnu un jauniešu diena. Pirms nedēļas piesakās četri bērni un divas mammas. Bet pēdējās 2-3 dienās, kad Inita sāka zvanīt pa draudzēm, dalībnieku skaits auga ar tādu ātrumu, ka vēl šodien nevarēja apturēties un sasniedza 62 dalībnieku (pašu bērnu un jauniešu) plus organizatori, kā arī mammas. Un es domāju, ka Inita ir ļoti laba organizatore kopā ar komandu. Bet man nevajag par neko uztraukties, jo viss būs pēc Dieva gribas. Atvērtas Dievam sirdis, tāpēc būs labi, ļoti labi. Pateicība Dievam jau tagad, kā arī tiem, kas visdažādākajā veidā palīdzēja un vēl palīdz.
    Šodien paskatījos uz vienu zemes gabalu, kas pieder draudzei. Tas atrodas gandrīz ārpus pilsētas, ielejā, pie Kiras upītes. Zāle, vai kaut kas līdzīgs, kā jūra. Lanka, mitrā pļāva, laikam pirms kara deva daudz siena, bet tagad... neviens tur nestaigā.
    Šodien pirmie cilvēki gribēja pieteikties uz slaveno (jau trešo) Viļakas-Aglonas svētceļojumu. Bet diemžēl šogad nebija neviena, kas gribētu to organizēt. Tāda ir dzīve. Un, ko tur daudz runāt, svētceļojuma šogad nebūs.
    Lūgsimies par veselību Evijai, Marjanam Dominikam, Rutai un citiem slimiem, lai nestu krustu un tādā veidā viņi ir Jēzus mācekļi.
    Pirms daudziem gadiem kāds mūks man teica, ka kopš 100 gadiem daudzi grib aizvietot garīgumu ar psiholoģiju, vai tam līdzīgām lietām. Parādījās visdažādākie virzieni psiholoģijā, psihoterapijā utml.. Pirms diviem gadiem lasīju par tādu virzienu, kur iekšā ir gandrīz viss (izņemot Katoļu Baznīcas mācību), gan hipnoze, gan austrumu filozofijas un ticējumi, un citas visdažādākās lietas, ar kuriem es nekad negribētu satikties. Pirms gada pirmo reizi dzirdēju par pozitīvo psiholoģiju, kas pasvītro cilvēka labsajūtu un pašrealizāciju, un kā viss notiek ķermenī, kuras valoda ir emocijas. Protams, tā ir psiholoģija un tā, kā zinātne, neattiecas uz Dievu. Ak vai, ko es rakstu, vai var nosaukt par zinātni to, kas saistīts ar tādām lietām, kā "joga", "zen". Kāds jau sen man stāstīja, ka cilvēks caur transcendentālo meditāciju atmet Dievu. Bet vai cilvēki jau nesaprot savu dzīves mērķi, savu laimi kā labsajūtu? Šodien atradu kādu grāmatu, kuru uzrakstīja ļoti izglitots cilvēks (tas nav Latvijā), kas apvieno pozitīvo psiholoģiju un vēl šo citu ar hipnozi. Bet Jēzus mūs mācā nest krustu un sekot Viņam, un mēs esam Viņa mācekļi. Un kur ir Jēzus, tur esam arī mēs. Un tieši to vajag, jo pie Jēzus ir viss. Un tas ir ikkatra patiesā garīguma pamats Baznīcā.

svētdiena, 2016. gada 26. jūnijs

Garīgā aprūpe vasarā
    Pie manis jau dažas dienas ir seminārists Lauris un es domāju, ka šeit jau viņam patīk. Varbūt ne tikai tāpēc, ka var atpūsties, kaut gan vakar pat strādāja baznīcas mežā līdz laikam, kad bija nepanesami karsti. Bet šis klusums, kas ir šeit, palīdz atgūt spēkus ikkatram cilvēkam un palīdz ticīgā cilvēka domas pacelt uz Dievu.
    Divu bērnu katehēzes Liepnas banīcā iet uz priekšu. No dienas, kad sākās, visas katehēzes notika. Arī cilveki svetās Mises laikā audzina bērnus ticībā un mācā, ko, kad un kā darīt. Es ceru, ka šī bērnu dedzība paliks vēl kādu laiku un viņi varēs iet pie grēksūdzes un uz sv. Komūniju. Es ceru, ka no dedzības izaugs kaut kas stiprāks un bērni atradīs savu dzīves vietu Baznīcā. Pieņemt par Dievu šo patieso Dievu, Kas Ir Trijās Personās, tas ir galvenais mērķis. Mūsu ticības galvenais centrs tas nav kopt kapus, bet dzīvot Baznīcā un mācīties ievest savā dzīvē to visu, ko Dievs Baznīcai ir devis.
    Ne tikai ko darīt mēs mācāmies baznīcā, bet arī kā to darīt. Sekot Jēzum tā, kā to darīja Marija un citi svētie un svētās un ienest kaut ko no sevis, jo mēs arī esam apdāvināti, tas ir šis mūsu ceļš, šī ticības liecība, kas dod ticību otram. Bērni to dara ar burtnīcas palīdzību, kur vajag ielīmēt svētbildes un skaisti zīmēt apkārt svētbildes, zīmēt baznīciņas no ārpuses un no iekšpuses. Un mācās baušļus un citas ticības patiesības. Un mācās piedalīties svētajā Misē. Bet kā mēs to darām?

sestdiena, 2016. gada 25. jūnijs

Karsts laiks
    Šodien bija plānota talka. Vajadzēja pļaut zāli baznīcas mežā no pansjonata puses. Un arī lasīt zarus, jo stipro vēju laikā daudz krita.
    Atnāca daži cilvēki, tāpēc vēl darbs netika pabeigts. Man bija pirmslaulību sarunas. Jau bija šogad 26 bēres, nav vietējo cilvēku (kuri šeit dzīvo) paredzētas laulības šogad. Neviens vietējais bērns nav kristīts šajā gadā.
    Es strādāju pēc 16:00, jo bija ļoti ļoti karsti. Es pļāvu zāli.
    Un tagad laiks iet lūgties, breviārs un citas lūgšanas.
    Pasaulei ir lielas problemas. Pateicība Dievam, ka mums ir tādas mazas ikdienišķas lietas un vienkāršie darbi.

sestdiena, 2016. gada 18. jūnijs

Jau 1 gads ŠSK Viļakā
    Pirms gada, jūnijā, pirmo reizi Viļakā notika Šķīsto Siržu Kustības tikšanās Viļakā. Kopš šī laika vienu reizi mēnesī mēs satiekamies vai klosterī, vai kā pēdējas reizes, plebānijā. Arī šodien mēs satikāmies. Tā kā vienmēr, sākumā ir sv. Mise. Pirms Mises iespēja iet pie grēksūdzes. Euharistijā Jēzus Sirds baznīcā, klusā baznīcā, piedalījās vēl jauni dalībnieki. Es varu pateikt, ka grupa aug. No sākuma dalībnieku skaits nesamazinājās, bet drusciņ pieauga. Praktiski neviens no tiem, kas sāka piedalīties tikšanās, neaizgāja. Un vēl ar laiku atnāca jauni. Šodien pēc Mises ŠSK tikšanās plebānijā bija kopā ar mani 7 cilvēki. Man šķiet, ka nekur citur Latvijā nenotiek tādas tikšanās.
    Tas, kas mūs vieno, ir pats Jēzus Kristus pieņemts Euharistijā. Viņa klātbūtne un mīlestība ir redzama arī tālāk. Jo mēs vienmēr satiekamies lielajā priekā un mācāmies pieņemt Baznīcas mācību, kas pasludināta īsās, vai drusciņ garākās katehēzēs. Ar laiku aug arī uzticība un kāda tāda vajadzība satikties, palūgties, parunāt par Dieva lietām, uzdot jautājumus, aicināt citus. Viss šis modelis darbojas un tas arī liecina, ka Dievs ir Tas, Kas vada grupu.
    No tādā citām lietām, materiālām, es ceru, ka 4 nedēļu laikā tiks uztaisīts jauns žogs pie tualetes. Un ka tiks uztaisīts vistuvākajā laikā (piezvanišu specialistam) jauns jumts akai pie plebānijai.
    Es šajā nedēļā mēģināju skaldīt malku: otrdien 1 stunda, tāpat trešdien, ceturtdien 2 stundas un piektdien jau 4 stundas. Tāpēc situācija pagalmā arvien skaidrāka: arvien mazāk ozoļu klocīšu un arvien lielāka ozoļu malkas kaudze.
    Šodien bija stiprs vējš. Un tā relultātā divi koki ir salauzti. Būs vēl viens darbs jaunajā nedēļā.
    Jāņos, 24. jūnijā, pēc sv. Mises 18:00 baznīcā, notiks sv. tēva Pio lūgšanas grupas tikšanās plebānijā. Kā vienmēr, visi aicināti.
    25. jūnijā pl.9:00 pļausim zāli mežā pie baznīcas. Visi ar trimeriem aicināti.

otrdiena, 2016. gada 14. jūnijs

Cilvēks un sv. Mise
    Šodien ir tā kā svētā Antona otrā diena, jo vienmēr otrdien pēc sv. Mises ir sv. Antona litānija un relikvijas. Tāpēc arī ornāts ar šo lielo svēto, kas vienā rokā tur Bērnu Jēzu, bet otrā balto liliju. Tā ir vienmēr mācība ticīgiem, ka dzīve mīlestībā uz Jēzu vienmēr palīdz atklāt sevī un dzīvot vislielākajā cieņā, kuru Dievs mums ir devis. Svētie ļoti nopietni pieņēma Dieva aicinājumu: "Esiet svēti, kā Es esmu Svēts" un viens no mocekļiem 2. gadsimtā teica kādu laiku pirms nāves, ka viņš būšot pilns cilvēks, kad pēc nāves būs kopā ar Kristu.
    Šodien arī notika sv. Mise pansjonatā. Tādā veidā jau kopš oktobra, man šķiet, katru mēnesī ir pansjonatā šī skaistā diena. Un tad lūdzamies gan par darbiniekiem, gan par iemītniekiem. Un priekam vienkārši robežu nav. Un daudzi jautajumi: "Kad būs nākama sv. Mise?" man atgādina kādu ļoti dievbijīgo kapucīnu tēvu, t. Cipriānu, kas kā jau ļoti vecs mūks staigāja pa klostera koridoriem Lubļinā un jautāja brāļiem, arī man, vai viņš nebūtu vajadzīgs baznīcā, vai nevajag sv. Misi vadīt, vai klausīties grēksūdzi? Tā daudzos vecos cilvēkos ir labi redzama šī draudzība ar Jēzu, kura visvairāk parādas Euharistijā.
    Šodien jau drusciņ sāku skaldīt malku. Es ceru, ka rīt izdosies vairāk pastrādāt. Pateicība Dievam.
    Ahā, neaizmirsīsim katru dienu, pēc iespējas, godināt Žēlsirdības stundu, kas protams nav 60 minūtes, bet tas ir šis mirklis pl. 15:00, kad Jēzus nomira pie krusta par mums. Kā godināt? Tiem, kuri vēl nezin:
https://www.faustyna.pl/zmbm/
Tuvojas vasara.
    Arvien mazāk cilvēku nāk baznīcā. Varbūt tāpēc, ka ir auksti. Varbūt. Ne tikai darba dienās mazāk nāk, bet arī svētdienās. Daudzās svētdienās uz sv. Misi pl. 18:00 nāca daži cilvēki. Pagājušajā svētdienā 2 cilvēki.
    Tāpēc līdz septembrim sv. Mise klosterī nenotiks. Un arī pavisam šajā laikā nenotiks sv. Mise pl. 18:00, izņemot trīs dienas, kad sv. Mise pl. 18:00 notiks baznīcā: sv. Jāņa Kristītāja Piedzimšanas lielajos svētkos 24. jūnijā, svēto Apustuļu Pētera un Pāvila lielajos svētkos 29. jūnijā un Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas lielajos svētkos 15. augustā. Tās ir dienas, kurās daudzi varbūt strādās un vajag dot iespēju piedalīties Euharistijā.
    Šodien katehētes un es runājām par Latgales bērnu un jauniešu dienu, kas notiks Viļakā 1. jūlijā. Es ceru, ka jau pēc pāris dienām būs sīkāka informācija.
    Šodien ir sv. Antona piemiņas diena. Lai katrs, kas kaut ko zaudējis dzīvē, lūdzas uz viņu un tad atgūs. Vajag lūgties tā, lai mēs zinātu, ka izdarījām kādu konkrētu darbu. Lūgties un sēdēt, un neko nedarīt, un gaidīt, ka sv. Antons palīdzēs bez laba darba no mūsu puses - tā protams ir kļūda. Ora et labora! - lūdzies un strādā! Vai tā, kā runāja sv. Francisks no Asīzes un vēlāk arī sv. Antons: Pax et bonum! Miers un labums!
    Miers un labums! "Ak vai, lai tikai Dieviņš dotu veselību! Veselība ir vissvarīgāka" - daudzi teica. Es gribu tikai atgādināt, ka protams veselība tas ir labums, kuru mēs saņēmām no Dieva, bet uz īsu laiku. Pietiek pacelt galvu un tad cilvēks redzēs, ka dzīve ir vēl svarīgāka. Bet Dievs caur svētiem Rakstiem mums māca, ka cilvēka cieņa ir vissvarīgāka. Cieņu un visu pārējo cilvēks saņēma no Dieva. Dzīvosim pateicībā Dieva priekšā, lai mēs saglabātu savu cieņu un par to rūpētos vairāk, nekā par veselību. Kaut gan daudzi no veselības uztaisīja sev dievu, bet mēs sargāsim savu cieņu, ka mēs esam pēc Dieva attēla un līdzības radīti, bet arī mums ir dota iespēja dzīvot mūžīgi pie Viņa. Uz to veselība nerāda. Jā, bet tur būs tāda ļoti stipra, jo mūžīga veselība. Lai iemantotu tādu mieru un labumu, ir vērts strādāt ar sevi virs zemes, tas nozīmē pildīt Dieva gribu, nevis savu gribu.
    Tāpēc dārgais draugs, ja tavi vecāki neveda tevi uz Baznīcu, vai mācīja, ka veselība ir vissvarīgāka, tad zini, ka varbūt arī viņi to saņēma no saviem vecākiem. Cilvēks nevar dot otram to, kā viņam nav. Tev ir iespēja to mainīt, ja atvērsi sirdi Jēzum Kristum un būsi uzticīgs Viņa Baznīcai. Tāpēc meklē Dievu un Viņa Valstību un viss pārējais tev tiks dots, bet sevišķi pasargāta tava cieņa. Cilvēka cieņu nicina grēks, bet atklāj un stiprina žēlastība.

sestdiena, 2016. gada 11. jūnijs

Svētā Mise Žīguros
    Šodien man zvanija Inita un teica, ka būs kāda ekskurija. Es sapratu, ka ekskursanti grib redzēt baznīcu. Tāpēc es gaidīju zvanu. Zvanija Laura. Nu tad es gāju, jo grupa gaida. Tikai atbrauca ar busiņu, vai ar autobusu? Es gāju un aiz baznīcas mūra stūra parādījās mazā mašīna un jauna sieviete. Grupas nav nekādas. Nu tad es nepareizi sapratu.
    Bet arī viens cilvēks labprāt ieklausījās manā stāstā par baznīcu un arī par vēsturi, par cilvēkiem, kas būvēja, kas šeit dzīvoja un kristīja savus bērnus pa apm. 200-300 katru gadu (no sv. Mateuša draudzes dzimšanas reģistra, 19. gadsimta otrā pusē).
    Bet šie laiki jau sen pārgāja un laikam šodien daudziem cilvēkiem, no šiem nedaudziem, kas palika, šī lielā baznīca nav pie sirds, ja kopš daudziem mēnešiem neviens vietejais bērns nav kristīts?
    Es ceru, ka Laura, kura ir ļoti dievbijīga, atrada Viļakā arī citas vietas, kuras meklēja. Laura, lai Dīvs tev svētej!
    Pēc tam es braucu uz Žīguriem. Kā pagājušajā gadā vislabāk kapusvētkiem sagatavota bija Vēdenišu kapsēta, jo paši sagatavoja pajumi virs altāra (liels paldies), tā Žīguru lūgšanas kopa ir visu laiku pirmajā vietā. Parasti svētā Mise ir katru sestdienu, vai piektdienu. Bet šoreiz sv. Mise bija 7. majiā. 14. majiā man bija ceļojums. 21. majiā dzēru antibiotiku. 28. majiā es gulēju slimnīcā. Jūnija sākumā bija draudzes atlaidas. Un beidzot šodien sv. Mise. Ne tikai ka sv. Mise, bet kā vienmēr cien. kundzes gaidīja, lūdzās, piedeva man, ka es nepaņēmu mikrofonu, bet arī pēc Euharistījas man novēlēja daudz Dieva žēlastību priesterības gadadienā. Skaistas puķes pēc stundas atrada savu vietu pie Bezvainīgās Dievmātes statujas netālu no plebānijas.
    Ja, ir atšķirība, kad cilvēks pats kaut ko organizē, piemēram lai kādā vietā būtu svētā Mise - nekad nav zināms, vai atnāks kādi cilvēki? Bet ja cilvēki paši organizē un gaidā priesteri, sagatavo altāri, sveces, krēslus sev un priesterim, atceras par dzimšanas dienu, vārda dienu, priesterības jubileju, tas tikai vislabāk liecina par viņu mīlestību uz priesteriem (visiem), bet sevišķi, ka viņas ļoti mīl Jēzu kristu, grib Viņu pieņemt, iet pie grēksūdzes, ieiet Debesu Valstība.
    Labi, ka draudzē ir tāda kopa, ka ir citas ģimenes, ka ir arī vientuļi cilvēki, kuri galveno savas dzīves jēgu redz baznīcā un Baznīcā, tāpēc rūpējas par to katru dienu.

pirmdiena, 2016. gada 6. jūnijs

Mani kaimiņi
    Šeit nebūs runa par kaimiņiem, kas dzīvo mājā blakus, bet par citiem kaimiņiem. Šķūnī, kura tagad ir gandrīz tukša, atrada vietu putnu ģimene. No ornitoloģijas es nekad nebiju labs, tāpēc nezinu, kā viņi saucas. Ligzda atrodas zem paša jumta tādā vietā, kur netiks ne vārna, ne kaķis. Mājas pretējā pusē, ozoļu dobumos, atrada vietas citas putnu ģimenes, starp tiem strazdi un zīlītes.
    Tās nav vienīgas ligzdas plebānijas vistuvākajā apkārtnē. Es domāju, ka tas, kas ir īpašs šajā apkārtnē šajā gadā, ir klusums. Jo parasti majiā un jūnijā pagalmā starp šīm ligzdām klusuma nebija un es ar prieku sirdī skaldīju malku.
    Šogad es varu saviem maziem kaimiņiem piedāvāt klusumu. Cik laika vēl tā paliks, es nezinu.
    Es mācos atpūsties. Atpūtas daļā ir tāds darbs, kuru man nekad negribētos darīt. Tas ir darbs virtuvē. Zupa, kuru šodien sagatavoju, ir ļoti ļoti garšīga. Pietiks arī rītdienai. Es ceru, ka neviens nejautās, kā es to gatavoju un kā saucas. Tā saucas vienkārši "kapucīnu zupa" un starp tām visgaršīgākām zupām tā ir ļoti ļoti garšīga.
   Pateicība Dievam par šo atpūtu, kuru es pats nebūtu izdomājis, un kas ļauj paskatīties uz tādiem maziem darbiem, kā darbi virtuvē, un padomāt par kaimiņiem, kuriem ir mazuļi. Un nāca man prātā doma, kad es varētu nokristīt kādu bērnu manās draudzēs, bērnu, kas ar ģimeni šeit dzīvo, jo es jau neatceros pēdējas tādas kristības, kaut kur 2015. gadā.

ceturtdiena, 2016. gada 2. jūnijs

3. jūnijā
    ...2001. gadā Lubļinā, Bezvainīgās Marijas Sirds un svētā Franciska baznīcā, es kopā ar līdzbrāļiem no mana kursa saņēmu priesterības sakramentu. Dievs, es Tev pateicos par šo dāvanu un pienākumu, kas darbojas nemitīgi un palīdz redzēt Tavas žēlastības un darbus pasaulē. Es pateicos tiem, bez kuriem tas nebūtu.
    Viļakā jau sākām svinēt Jēzus Sirds lielos svētkus, jo tie ir taču baznīcas un draudzes svētki, atlaidas. Nākamā dienā būs Bezvainīgās Marijas Sirds piemiņas diena. Un vēl daudzi citi elementi līdzīgi, ka šajās dienās pirms 15 gadiem.
    Bet tas, kas ir svarīgs, ir uzticība Jēzum Kristum, ko tik daudzi man mācīja šajos gados. Brāļi, kopā ar kuriem es pieņemu priesterību, kalpo dažādās valstīs, trījos kontinentos. Lai Dievs stiprina mūsos visos šo paaicinājumu.