4 dienas slimnīcā

 Pēc visām braukāšanām es tik ļoti saaukstējos, ka vajadzēja visu atstāt un braukt uz slimnīcu. Īstenībā mani veda ātrā un tā es sāku tuvāk draudzēties ar mediķiem.

    Sākumā es braucu uz polikliniku Viļakā, tur saņēmu sistēmu, ārste nolēma, ka vienīgais atrisinājums ir mani aizvest ar ātro uz Balvu slimnīcu. Tas nozīmē, ka tajā dienā Viļakā nebija svētas Mises. Izdevas Viļakas baznīcā svinēt sv. Misi tikai svētdien pl. 11:00. Sv. Misi vadija pr. Jānis Bartulis. Pateicība Dievam un priesterim.

    Man atvēda visas vajadzīgas lietas, lai svinētu sv. Misi, ministrants Leonards. Liels paldies viņam un visiem citiem labdariem, kas man palīdzēja šajās dienās, arī ar savām lūgšanām.

    Balvu slimnīcā atmosfēra bija ļoti laba. Visi pret visiem ir ļoti laipni un preti nākoši. Tikai ceturdienā man nebija svētas Mises. Nākamās trijās dienās palātā svinēju Euharistiju.

    Diezgan ātri sapratu, ka mana slimība ir vismazāka šajā slimnīcā. Jo cilvēkiem ir konkrētākās problēmas ar veselību. Bet redzēju, cik cilvēki, kuri patiesi cieš, prot to pieņemt ar lielo pacietību.

    Ļoti labi, ka tur ir ļoti garš koridors, jo bija kur pastaigāt, sevišķi trešajā dienā, kad es jau jūtos labāk.

    Pēc četrām dienām ministrants Leonards mani atveda uz Viļaku. Liels paldies. Un tādā veidā pirmdien pl.18:00 svinēju Viļakā sv. Misi. Pēc Mises braucu pie slimās uz Borisovu. Un vēlāk... sāku pļaut zāli pie plebānijas un baznīcas. Šodien turpināju pļaut un laikam kāda kundze ieraudzīja un sūtīja savus vnukus man palīdzēt darbā. Un tādā veidā viss no rietumu puses tika šodien nopļauts. Paldies kundzei un vnukiem.

Divas Latvijas

    Pirms apmēram 80-90 gadiem Latvijā parādījās brāļi kapucīni, kuri tika uzaicināti uz Latviju no Bavārijas provinces. Tie, kuri viņus uzaicināja, meklēja veidu, lai Baznīca nestu svētuma augļus. Ticēja, ka palīdzēs svētumam Latvijā. Ka cilvēkiem būs iespēja kļūt par svētajiem.

    Pirmais un galvenais svētuma pamats (līdzīgi kā mīlestībā) ir brīvība. Šeit nav runa par politisko brīvību. Īsta brīvība ir saistīta ar cilvēka attiecībām ar Dievu. Dzīve vienotībā ar Dievu, ar Jēzu Kristu, sākas tad, kad cilvēks atmet grēkus, jo grēks dara no grēcinieka vergu. Cilvēks, kas atgriežas no grēkiem, pilda Dieva gribu. Bet Dieva gribas pildīšana prasa vēl vienu lietu: darīt labus darbus, kurus vēlas Dievs.

   Kapucīni  bija spiesti atstāt visus trīs jaunus klosterus jau pēc dažiem gadiem un nākamos gados kalpoja klusumā ticīgai tautai visdažādākajās vietās, jo svētuma ceļš nebeidzas, bet jādzīvo kopā ar tautu. Un daudz mainījās, jo piem. pirms 77 gadiem kapucīni pie sava klostera Viļakā gatavoja uz Pirmo sv. Komūniju apm. 150 bērnu, bet šogad, kad jau klostera nav, draudzē bēru bija apm. 25, bet neviens vietējais bērns netika kristīts.

    16. gadsimtā kapucīni tika uzaicināti uz kādu valsti. "Kāpēc tu gribi šos mūkus savā karalistē?" - pajautāja karalim kāds bīskaps. "Tāpēc, ka viņi gatavo cilvēkus uz labo nāvi" (tas nozīmē, ka iet pie slimiem un veciem ar svētiem Sakramentiem). Lūk dažreiz ir redzams un gaidīts viens konkrēts kalpošanas veids.

    Bet tik un tā jāskatās uz svētuma ceļu: kā mēs ejam pa šo ceļu? Es atcēros, ka ļoti ļoti sen, kad es ar citiem 39 jauniem vīriešiem iestājāmies ordenī, kāds brālis kapucīns mums stāstījā: "Kad cilvēks iestājas ordenī - izskatās kā svētais, bet nav svētais. Pēc daudziem gadiem jau neizskatās kā svētais un nav svētais. Nāves brīdī tālāk neizskatās kā svētais, bet ir svētais..."

Kad cilvēks pamet sevi.

    Pirms kāda laika, tālu no Viļakas, man bija dots sēdēt kopā ar cilvēkiem, kuri (man šķiet) ir atbildīgi par kultūru, vismaz vairāk, nekā citi. Un brīnījos, cik dziļā slazdā daži no tiem sēž. Lūk, es neatklāšu nekā jaunā, ja pateikšu, ka normāla pieredze māca cilvēkam meklēt patiesību ārpus sevis tādā nozīmē, ka cilvēks un pasaule nav sākums un mērķis. Ka ir Kāds, Kas mums dod Likumu un arī atklāj Sevi Pašu cilvēkiem, kā Svētā Trīsvienība. Šī patiesība tik augsti pacēļ cilvēka cieņu, ka tās robežu nevar ieraudzīt. 

    Tomēr kas notiek, ka cilvēks, nezin kāpēc, tieši pasaulē meklē atbildi uz saviem jautājumiem, un tieši pasauli redz ka savas laimes avotu. Lūk daži cilvēki apmeklē vietas, kur ir kādi akmeni centrā, bet apkārt koki, ka piedalās kādos rituālos ar uguni, kuru laikā "pieņem kādas enerģijas". Un pēc tam brauc pie kāda burvja, lai tas pārbaudītu, vai ir, vai nav enerģiju. Un tikai tad, ar burvja papīru rokā, cilvēks var citiem runāt par mīlestību un labvēlību. Jo taču viņā ir šī enerģija. Jūs saprotāt?

    Es nezinu, kur strādā šie cilvēki, varu tikai cerēt, ka nestrādā skolā un nemācā bērnus un jauniešus tādas lietas.

    Vai Jūs jautājāt tiem, kuri māca Jūsu bērnus, uz ko viņi tic? Jo taču to propaģēs?

    Pat kāds sunītis, ja spētu runāt, nejautātu svešam kungam, vai šajā sunītī ir laimes enerģija, jo katrs suns zina, ka viņa laime ir viņa kungs. Bet, lūk, cilvēkiem ir lielas problēmas ar šo vienkāršo patiesību.

    Ja cilvēks neatgriežas pie Kunga, tad viņa laime vienmēr būs, kā liels maiss ar 1000...caurumiem.

30. bērns

    15. maijā es sāku lūgties par 30. ieņemto nepiedzimušo bērnu, kura vārdu zina tikai Dievs. Un manā sirdī ir šis sevišķs prieks, kas pavisam nav saistīts ar emocijām, bet ar pateicību tiem, kuri 1994. gadā sagatavoja svētceļojumam uz Čenstohovu lekcijas par šo tēmu. Visās grupās, kas gāja uz Čenstohovu, bija lasītas gan lekcijas par dzīvības noslēpumu un vērtību, gan savas liecības runāja tie, kuri atgriezās no nāves, abortu ceļa, nožēlo to un tagad citiem stāsta patiesību par dzīvību, par to, ka cilvēks sākas ieņemšanās brīdī, par mīlestību, ar kuru pieņem katru bērnu.

    Santehniķa kungs šodien strādāja un viņa darba rezultātā mājās ūdens jau ir. Pateicība Dievam.

Vienu reizi gadā

    Pirms pāris dienām esmu atbraucis...

    Vienu vai divas reizes gadā - parasti tik bieži redzu savus vecākus un savu ģimeni. Tā ir parasta lieta, kad cilvēks pieņem paaicinājumu un ar laiku jāatsakas do daudzām labām lietām un jāpieņem šos 1000km., kas jābrauc, lai satiktos ar ģimeni. 1,2 vai 3 dienas.

    Liela dāvana no Dieva bija piedalīties svētajā Misē dažās baznīcās, kur ir daudz bērnu un visi dzied kā viens, vienā balsī un stipri.

    Liela dāvana bija arī satikties arī kādā klauzūras klosterī ar kādu mūķeni, kas jau daudzus gadus lūdzas arī par mani. Paldies Dievam par viņu un par visiem citiem brīnišķīgiem cilvēkiem, kas lūdzas par misionāriem.

    Dievs visu ļoti labi plāno. Tagad, kad jau nav evaņģēlizācijas skolas misionāru plebānijā, notika, ka nestrādā neviens no diviem sūkņiem ar hidroforu. Nav ūdens. Labi, ka vismaz bija lietus. Es tikai varu gaidīt, ka santehniķis tiks galā ar šo problēmu. Un varu lūgties. Tad ir ļoti labi.

Trimers un cirvis

    Šodien pirmo reizi šajā gadā jau vajadzēja pļaut. Kādas divas stundas. Pēc tam es skaldīju malku. Bet ne tas ir vissvarīgākais.

    Pēc gadiem priesterībā varu pateikt, ka cilvēks sevī tur kādu noslēpumu, kas viņam neļauj laikā satikties ar Dievu, atgriezties, dzīvot ar domu, ka iet pestīšanas ceļu. Ir kaut kas, ka cilvēks atļauj citiem organizēt savu dzīvi tālu no Dieva. Liekas, ka viss ir labi. Ir smaids, ir runa par vērtībām, ir daudz cilvēku, skaistas dziesmas, kameras, aplausi, troksnis, vārdos pārliecība, noslēpums, svecītes, viss precīzi režisēts, ka negribas ticēt, ka tas nav patiess. Un nāk stāvēt daudzu cilvēku priekšā, kuriem nomira tuvinieki, bet nekas nebija sagatavots, vai gaidīts, nolemts, sarunāts, saprasts. Kad cilvēks atļauj sev beigu beigās dzīvot, nevis piedalīties filmā, kas īstenībā beidzas skatītāja nāves brīdī? Kāpēc cilvēkā ir tāda ļoti ļoti liela bārenība dzīvē tā, kā Dieva nebūtu, kā debesu Tēva nebūtu? Un cilvēks pilda instrukcijas, lai viņu pieņemtu sabiedrībā, vērtētu darbā, ieliek savus talantus, attīstās brīnišķīgi, bet šis mazais bērniņš iekšā sapņo par tādu dzīvi, kur nevajadzīgas instrukcijas, bet Dzīve. Kas priekš tevis ir Jēzus?

Labsajūta s.i.a.

    Visu laiku ir ko darīt. Un ne tikai ar šo brīnišķīgo malku. Jā, malka. Pirms nedēļas, kad atbraucu no svētās Mises Žīguros, dzēru tēju un gatavojos iet zāģēt zarus, ieraudzīju, ka atbrauca divas mašīnas. Un cilvēki gāja uz pagalmu, un skatās uz malku. Pēc tam treša mašīna. Un ceturtā. Un traktors ar piekābi. Es paņēmu motorzāģi, benzīnu un eļļu, izgāju ārā un redzu, ka tā ir viena liela ģimene no Medņevas pagasta. Es skaldīju, viņi zāģēja, nēsāja zarus, kārtoja terītoriju. Pēc trījām stundām atklājās, ka piekābe ir mazo zaru pilna, visas resnas daļas palika un liels darbs padarīts. Liels paldies labdariem! Lai Dievs atdod savās žēlastībās.

    Es pēdējā gadā iemācījos divas (vismaz) lietas: strādāt ar dažādām motorzāģiem un... atpūsties. Jā, nevar strādāt lielā slodzē un vienlaikus vadīt dievkalpojumus, sēdēt aiz stūres, mācīties, neslimot un vēl rakstīt blogu. Nav iespējams. Vajadzīga atpūta. Katru dienu un katru nedēļu.

    Kādā sieviete man jautāja (uzdeva ļoti labo jautājumu), vai var laulāties bez nepieciešamas sagatavošanas, bez visiem šiem papīriem. Bet lai būtu tā sirsnīgi (es domāju, ka papīram nav tāda spēka, lai mēs nevarētu sirsnīgi pavadīt laiku papīra klātbūtnē). Problēma ir tāda, teiksim, vienkārša, ka ikdienišķā dzīvē pat vecākiem ir vajadzīgi dokumenti, ka konkrēts bērns ir viņu bērns, un katram cilvēkam vajadzīgs ir dokuments, kas liecinātu, ka šis cilvēks ir tieši šis cilvēks. Un šis dokuments ir kādā dokumentu sistēmā. Tāda jau ir šī dzīve. Bet tas mums nevar traucēt, lai mēs būtu sirsnīgi vieni pret otriem, pēc iespējas. Ak, šīs ilgas pēc zaudētas paradīzes... bet dzīve prasa no mums kaut ko tādu, ka bieži vienkārši negribas, vai nē?

    Ļoti labi iet pasaulē "firmai" Labsajūta s.i.a.. Es ceru, ka realitātē tādas firmas nav. Bet manām vajadzībām šajā ziņā es šo firmu dibināju. Firmai Labsajūta ir mūsu pasaulē loma apsēgt un paslēpt visdažādākus nedarbus un netaisnības, un bezcerību, un neuzticību arī pret sevi, lai tikai to paslēptu zem smaida un zem vārdiem "viss kārtībā". Jā, labi iet šai firmai. Pretēji, cilvēks, kas veido garīgo dzīvi... (kas ir garīgā dzīvē? Lūk, svētā Terēze no Lizjē rakstīja, ka būdama vēl mazā, trīsgadīga, slēpjas aiz aizkariem un grima dziļās domās par Dievu. Sv. Terēze raksta, ka viņai jau trīs gadu vecumā bija garīga dzīve. Tas ir līdzdarbošanās ar Dievu, dialogs ar Dievu, Dieva gribas pildīšana. Mēs zinām, ka sv. Terēze, vai sv. Francisks, vai sv. Klāra, vai sv. tēvs Pijo, vai citi svētie un svētās nemeklēja labsajūtu. Kad ir garīga dzīve, tad nevajag meklēt labsajūtu. Labsajūta nav vajadzīga, jo Svētais Gars dod cilvēkam tādu prieku, ka tas grib dalīties ar citiem un stāstīt un stāstīt par Dieva mīlestību un par savu mīlestību uz Dievu. Šajā pilsētā nav tādas pieturas: "Labsajūta s.i.a.".

    Kad korintieši meklēja labsajūtu un gribēja darīt brīnumus, tad svētais Pāvils viņiem rakstīja: "Pienu jums vajag, nevis cieto barību..." un: "Meklējiet lielakas dāvanas... - mīlestību". Un šie vārdi, un vēl citi svarīgākie vārdi tika uzrakstīti priekš mums, lai mēs mācītos un lai mēs tiktu pestīti, lai mums būtu daudz nopelnu uz debesu valstību. Visi šie vārdi ir uzrakstīti uz papīra un saucās Svētie Raksti. Un mēs tos lasam un skūpstam ar mīlestību, jo caur viņiem Dievs uz mums runā. Un tas nes tik daudz prieka. Jā, arī lielā prieka, kas nebeidzas, bet kuram ir spēks iedarbināt cilvēku.