Vai es pildu Dieva gribu?

Bieži vajag uzdot sev jautājumu: vai es pildu Dieva gribu? Vai savā paaicinājumā kā mūks, mūķene, kā priesteris, vai ģimenes tēvs vai māte, un arī kā bērns, brālis vai māsa - vai es pildu Dieva gribu? Vai es gatavojos pieņemt atbildību par savu paaicinājumu, vai nepievērsu tam uzmanību, jo, taču "viss būs labi, vai nē?" Vai par katru dienu es pateiktu, ka tā bija pēc Dieva gribas un es pildīju tikai Dieva gribu?

Jo taču kāds var uzdot tādu pašu jautājumu: vai tu pildi Dieva gribu? Jo, ja tu gribi mani atgriezt pie Dieva, tad tev jābūt draugos ar Dievu, vai nē? Ja tu gribi mani atgriezt pie Dieva, lai es drusciņ laika upurētu Dievam, tad vai tu upurēji Dievam visu laiku? Vai tu tikai sarunā gribi atgriezt otro cilvēku, vai arī tu liecini par savu ticību uz Dievu katru mirkli? Vai tu visur, arī uz ielas, esi Jēzus Kristus liecinieks? Vai tikai semināra, klostera, plebānijas, baznīcas mūros?

Vai es esmu zīme, redzama zīme, kurai varbūt tūlīt pasaule pretosies? Vai es gribu kļūt par tādu zīmi? Vai katru dienu es atsakos no savas gribas, lai pildītu Dieva gribu? Jēzus ir Patiesā Gaisma un mūs aicina, lai mēs kļūtu par pasaules gaismu, kurā nav tumsas. Nedrīkst aizmirst, ka kaut gan tuvākajam ir vajadzīga mana liecība, tomēr sākumā man vajag rūpēties par savu garīgo dzīvi, patiesībā un mīlestībā, Dieva priekšā vienmēr pazemībā.

Vai man ir katru dienu sirdsapziņas izmeklēšana? Varbūt divas, tad būtu vēl labāk. Jautājumi ir katru dienu un vajag atbildēt Dieva gaismā, vienotībā ar Viņu, lai es neietu grēka ceļu, kādas savas gribas pildīšanas ceļu, bet lai es ietu mūžīgas dzīves, Dieva žēlastības ceļu.

Ja es pildīšu savu gribu, tad es mērīšu visu pēc sava mēra, bet Dievs grib mums dot Svēto Garu bez mēra - skaties šodienas Evaņģēlijā. Mērīt visu pēc sava mēra nozīmē piekrist arvien lielākam tukšumam sevī - jo ja nav Svētais Gars cilvēkā, tad ko viņš tādu gribētu darīt bez Dieva? Tāpēc, kā teica kādreiz jauniešiem sv. Jānis Pāvils II, garīgais darbs ir vislielākais un vissvarīgākais darbs, no kura nedrīkst atteikties. Vienmēr pamats visam ir mana garīgā dzīve, vienotība ar Dievu, dzīve Dieva žēlastībā.

Mēs neko vieglo nedaram, mēs daram tikai ļoti sarežģītas un grūti saprotāmas lietas. Bet tad, kad cilvēkā mājo Svētais Gars, tad kādas lietas vissarežģītākās var darīt cilvēks, pat tad, ja tikai drusciņ var saprast, pat var piedalīties pasaules pestīšanā! Vai tā ir viegla lieta? Bet piedalīties mēs piedalamies. Dievs deva katram cilvēkam prātu, kas ir mūsu garā, un kas meklē patiesību un var to drusciņ saprast un cilvēks var pēc patiesības (sevišķi pēc Patiesības) visu darīt brīvajā gribā (kas arī ir mūsu garā, viena no gara varām).

Lasiet mūsu avīzi.

http://uzticies-jezum.mozello.lv/zelsirdibas-vestijums/

Svētā Mise ir mūsu dzīves centrs.

Katrs gudrs cilvēks gatavojas tam, ko darīs, lai to darītu atbildīgi un labi. Skaidrs. Tāpēc vajag skatīties uz priekšu un pārdomāt savus lēmumus, vārdus un darbus, kuri vēl ir priekšā, bet kad jānolēm, kad jārunā, kad jādara, nedrīkst atļaut tam, lai pastāvētu iespēja, ka kaut ko no savas vai cita vainas slikti izdarīšu vai pavisam nevarēšu darīt. Gribās vai negribās, cilvēkam jāmācās pieņemt kalpa dzīves veidu, jo kā labi darīt kaut ko, labi izpildīt kaut ko, ja cilvēks nedzīvotu kā kalps. Un šeit es nerunāju par algādžiem, protams, bet par kalpiem. Algādzis var atstāt kungu, vai padotus, jo viņš ir algādzis. kalps neatstāj kungu, jo viņu mīl. Vēl vairāk, kalps neatstāj Kungu, jo Viņu ļoti mīl, jo Kungs viņu pirmais iemīlējis.

Vai es esmu gatavs kalpošanai brāļiem un māsām, tas nozīmē, vai es esmu gatavs katrai situācijai tā, ka sevi atradīšu kā kalpu? Vai mana dzīve ir pateicība par Eucharistiju? Un vai mana dzīve ir vienlaicīgi nemitīga sagatavošana tam, kas vissvarīgākais, tas nozīmē nākamajai Eucharistijai? Un vai es esmu sagatavots ļoti konkrēti, piemēram, vai man ir rokā lūgšanu grāmatiņa? Tik un tā, pārsteigumu dzīvē ir daudz, bet kalps ir konkrēts savā mīlestībā un par to neaizmirst.

Jēzus draugiem ir jāatgriežas katru dienu.

Visa Liturģija, kurā mēs piedalamies pat katru dienu, sevišķi svētā Mise, ir brinišķīgs veids, kuru Dievs deva, lai satiktos ar Viņu. Lai tas tā notiktu, vajag pašam arī parūpēties par to, nepietiek domāt: "taču es to zinu", vai: "viss būs labi", vai: "būs tā, kā vienmēr - brīnišķīgi!" Nepietiek, jo ne viss ir rituālos, kuri protams ir ļoti labi, lai viss būtu skaidrs, lai redzamas zīmes mums radītu šo žēlastību, kura ir neredzama, un lai tikšanās ar Dievu būtu vienmēr drošas un žēlastības nesošās. Jo ir tādi brīži, kad Jēzus grib ar tevi satikties un tu redzi, ka nav rituālu šim brīdim. Tu redzi, ka nav rituālu šim brīdim un varbūt vēl citi sauc: "atstāj to, atgriezies uz rituāliem". Bet tu nevari atstāt pašu Jēzu Kristu, dzīvo Dievu, Kas ir šeit dzīvs un patiess, žēlsirdīgas mīlestības pilns. Un šis mirklis ir kā mūžība un vairāk nekā mūžība. Šis mirklis ar dzīvo Dievu, ar Jēzu Kristu. Lai par Viņu parūpētos tā, kā par mazo zīdaini, kuru nedrīkst atstāt, "jo es eju skatīties filmu", vai: "jo es eju darīt brīnišķas lietas", vai kaut ko citu. Tevī ir vēlme satikties ar Jēzu? Jēzū šī vēlme ir bez salīdzinājuma lielāka, bet tev Viņš dod sākumā tikai brīžus, kad Viņš nāk, lai tu par Viņu parūpētos, parūpētos no sākuma līdz beigām. No sākuma līdz beigām. Saproti?

Žēlsirdības darbi tuvākajiem

Šodien no rīta, kad es sēdēju biktskrēslī svētā Alberta Lielā baznīcā un domāju par sprediķi par Dieva žēlsirdību, kuru man būs jārunā sv. Mises laikā, atnāca Paula un  man uzdāvināja svētīgā Mihala Sopočko svētbildi ar mazām relikvijām. Priesteris Mihal Sopočko (Michał Sopoćko) bija sv. Māsas Faustīnes Kovaļskas garīgais vadītājs laikā, kad viņa dzīvoja Viļņas klosterī. Kad tika gleznota pirma žēlsirdīgā Jēzus svētbilde, viņš pozēja.

Tad lūk, jau no paša rīta var pieredzēt Dieva žēlsirdību: tās pamats ir paļāvība uz Dievu visās lūgšanās un darbos un vienlaicīgi otrais pamata elements ir žēlsirdības darbi tuvākajiem. Dieva žēlsirdības kulta izplatīšana notiek visbiežāk gan caur savas dzīves un lūgšanas liecību, bet arī caur vārdu - rakstīto un sarunās, un caur maziem darbiem; lūk, jau no paša rīta, dienā, kad sv. Mises laikā dziedam Psalma refrenu: Zeme ir Kunga žēlsirdības pilnā, no paša rīta varam ar vārdiem un darbiem dziedāt par Viņa žēlsirdību, arī par to, kuru paši pieredzējām, lielās un mazās lietās.

Kas ir Žēlsirdības svētki?

Žēlsirdības Svētki

"Žēlsirdības svētki tiek svinēti pirmajā svētdienā pēc Lieldienām, jeb Lieldienu 2. Svētdienā, kuru šodien sauc par Dieva Žēlsirdības Svētdienu. Šos svētkus liturģiskajā kalendārā kā pirmais ierakstīja kard. Francišeks Maharskis (Franciszek Macharski) Krakovas arhidiecēzei (1985. gadā), vēlāk daži Polijas bīskapi tos ieviesa savās diecēzēs. Pēc Polijas Episkopāta lūguma Svētais Tēvs Jānis Pāvils II 1995. gadā šos svētkus ieiesa visās diecēzēs Polijā. Māsas Faustīnes kanonizācijas dienā, 2000. gada 30. aprīlī, Pāvests šos svētkus pasludināja visai Baznīcai.

Svētku dibināšanas ierosme nāca no Jēzus vēlmes, kuru atklāja Māsa Faustīne. Kungs Jēzus viņai teica: 'Es vēlos, lai pirmā svētdiena pēc Lieldienām būtu Žēlsirdības svētki' (D. 299). 'Es vēlos, lai Žēlsirdības svētki būtu [...] patvērums visām dvēselēm, bet sevišķi nabaga grēciniekiem. Šajā dienā ir atvērtas Manas žēlsirdības dzīles, Es izleju veselu žēlastību jūru uz dvēselēm, kuras tuvosies Manas žēlsirdības avotam. Kura dvēsele ies pie grēksūdzes un sv. Komūnijas, saņems vainu un sodu pilnīgu atlaišanu. Šajā dienā ir atvērti visi Dieva vārti, caur kuriem plūst žēlastības' (D. 699). Daudzās atklāsmēs Kungs Jēzus noteica ne tikai svētku vietu Baznīcas liturģiskajā kalendārā, bet arī to dibināšanas motīvu un mērķi, sagatavošanās un svinēšanas veidu, kā arī lielus apsolījumus. Vislielākais no tiem ir 'vainu un sodu pilnīgas atlaišanas' žēlastība, kas saistās ar sv. Komūnijas pieņemšanu šajā dienā pēc labas grēksūdzes (bez piesaistīšanās pie vismazākā grēka), Dieva Žēlsirdības godināšanas garā, jeb paļāvības uz Dievu un aktīvas tuvākmīlestības nostājā. Tā ir - kā skaidro pr. prof. Ignācijs Ružickis (Ignacy Różycki) - lielāka žēlastība nekā pilnas atlaidas. '[Pilnās atlaidas] ir tikai laicīgo sodu par izdarītiem grēkiem atlaišana, bet nekad nav pašu vainu atlaišana. Arī īpašā žēlastība būtībā ir lielāka par sešu sakramentu žēlastībām, izņemot kristības sakramentu: jo visu vainu un sodu atlaišana ir vienīgi svētās kristības sakramentāla žēlastība. Augšminētajos apsolījumos Kristus saistīja vainu un sodu atlaišanu ar svēto Komūniju, kas ir pieņemta Žēlsirdības svētkos, tātad, šajā nozīmē Kristus pacēla [šo sv. Komūniju] līdz „otrās kristības” līmenim'. Sagatavošanās šiem svētkiem ir novenna: 9 dienas, sākot no Lielās Piektdienas, jāskaita Dieva Žēlsirdības Kronītis. 'Manas Žēlsirdības svētki izgāja no Manas dziļākās būtības, lai iepriecinātu visu pasauli' (D. 1517) - Kungs Jēzus teica Māsai Faustīnei.

Žēlsirdības svētkiem ir visaugstākā nozīme starp visām Dieva Žēlsirdības kulta formām apsolījumu lieluma un to vietas Baznīcas liturģijā dēļ. Pirmo reizi par vēlmi dibināt šos svētkus Kungs Jēzus runāja Plockā (Płock), kad atklāja savu gribu, lai tiktu uzgleznota svētbilde: 'Es vēlos - [Jēzus] teica Māsai Faustīnei 1931.gada februārī -, lai būtu Žēlsirdības svētki. Es gribu, lai šī svētbilde, kuru tu uzgleznosi ar otu, tiktu svinīgi pasvētīta pirmajā svētdienā pēc Lieldienām; šai svētdienai ir jākļūst par Žēlsirdības svētkiem' (D. 49). Nākamajos gados Kungs Jēzus atgādināja par šo lietu vairākās atklāsmēs, kurās ne tikai noteica šo svētku vietu liturģiskajā kalendārā, bet arī sniedza to dibināšanas iemeslu, sagatavošanās un svinēšanas veidu, kā arī ar tiem saistītās žēlastības.

Pirmās svētdienas pēc Lieldienām izvēle nav nejauša - šajā dienā noslēdzas Kunga Augšāmcelšanās oktāva, vainagojot Kristus Lieldienu Noslēpuma svinības. Šis laiks Baznīcas liturģijā, skaidrāk nekā citi laiki, atklāj Dieva žēlsirdības noslēpumu, kura vispilnīgāk tika atklāta Kristus ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās. Dieva Žēlsirdības svētku iedibināšana līdzās Kristus ciešanu un augšāmcelšanās liturģijai pasvītro izdzīvotā ticības noslēpuma avotu un pamatojumu. Protams, tā ir Dieva žēlsirdība. Citiem vārdiem sakot, nebūtu atpirkšanas darba, ja nebūtu Dieva žēlsirdības. Šo saistību pamanīja Māsa Faustīne, savā 'Dienasgrāmatā' ierakstot: 'Es redzu, ka atpirkšanas darbs ir saistīts ar žēlsirdības darbu, ko Kungs pieprasa' (D. 89).

Kā tiek pamatota jaunu svētku ieviešana Baznīcas liturģiskajā kalendārā? Lūk, ko saka Jēzus: 'Dvēseles iet bojā, neskatoties uz Manām rūgtajām ciešanām. Dodu viņām pēdējo glābšanas iespēju, Manas Žēlsirdības Svētkus. Ja tās nepielūgs manu Žēlsirdību, pazudīs uz mūžiem' (Dienasgrāmata 965). Pēdējā glābšanas iespēja ir patveršanās Dieva Žēlsirdībā. Taču, lai to izmantotu, ir jāzina, ka tā ir, ir jāiepazīst Dievs Viņa Žēlsirdības noslēpumā un ar paļāvību jāvēršas pie Viņa. Šo iepazīšanu sekmē atsevišķu svētku iedibināšana, kuri īpašu uzmanību vērš uz šo Dieva īpašību.

Šiem svētkiem gatavojamies ar novennu, kurā, sākot ar Lielo Piektdienu, deviņas dienas lūdzamies Dieva Žēlsirdības Kronīti. 'Šajā novennā - apsolīja Kungs Jēzus - došu dvēselēm visādas žēlastības' (Dienasgrāmata 796). Izplatīta ir arī novenna uz Dieva Žēlsirdību, kas ierakstīta sv. Māsas Faustīnes 'Dienasgrāmatā', un, kuru lūdzoties, katru dienu mēs atvedam pie Dieva citu dvēseļu grupu. Šo novennu var skaitīt aiz dievbijības, bet ar to nevar aprobežoties, jo Kungs Jēzus vēlas, lai pirms Svētkiem būtu Dieva Žēlsirdības Kronīša novenna.

Svētku dienā (pirmajā svētdienā pēc Lieldienām) svinīgi jāpasvētī un publiski jāgodina Žēlsirdības svētbilde, bet priesteriem sprediķos jāstāsta par Dieva žēlsirdību un jāmodina paļāvība dvēselēs. Ticīgajiem šī diena ir jāizdzīvo ar tīru sirdi, šīs godināšanas garā, [...] paļāvībā uz Kungu Dievu un esot žēlsirdīgiem pret tuvākajiem. 'Pirmā svētdiena pēc Lieldienām ir Žēlsirdības svētki, bet jābūt arī darbībai; un Es pieprasu, lai caur šo svētku svinēšanu un šīs svētbildes godināšanu tiktu atdots gods Manai žēlsirdībai' (Dienasgrāmata 742).

Žēlsirdības svētki ir ne tikai Dieva Viņa žēlsirdības noslēpumā lielas godināšanas diena, bet arī milzīgas žēlastības diena, jo Kungs Jēzus ar to saistīja lielus apsolījumus. Vislielākais attiecas uz vainu un sodu pilnīgu atlaišanu: 'Kura dvēsele ies pie grēksūdzes un sv. Komūnijas, saņems vainu un sodu pilnīgu atlaišanu' (D. 699). Šī žēlastība - skaidro pr. prof. I. Ružickis - 'ir lielāka nekā pilnas atlaidas. '[Pilnās atlaidas] ir tikai laicīgo sodu par izdarītiem grēkiem atlaišana, bet nekad nav pašu vainu atlaišana. Arī īpašā žēlastība būtībā ir lielāka par sešu sakramentu žēlastībām, izņemot kristības sakramentu: jo visu vainu un sodu atlaišana ir vienīgi svētās kristības sakramentāla žēlastība. Augšminētajos apsolījumos Kristus saistīja vainu un sodu atlaišanu ar svēto Komūniju, kas ir pieņemta Žēlsirdības svētkos, tātad, šajā nozīmē Kristus pacēla [šo sv. Komūniju] līdz „otrās kristības” līmenim'. Ir skaidrs, ka Žēlsirdības svētkos pieņemtai sv. Komūnijai ir jābūt ne tikai cienīgai, bet arī jāizpilda Žēlsirdības godināšanas pamatnosacījumi, lai tiktu dota pilnīga vainu un sodu atlaišana'. Šeit jāpaskaidro, ka grēksūdzei nav jābūt Žēlsirdības svētkos, to var to izdarīt iepriekš; ir svarīgi, lai dvēsele būtu tīra, bez piesaistīšanās pie jebkāda grēka. Nedrīkst arī aizmirst, ka šais svētkos ir jācenšas dzīvot Dieva Žēlsirdības godināšanas garā, tas ir, paļāvības uz Dievu un žēlsirdības pret tuvākajiem garā. Tikai tāda nostāja ļauj gaidīt Kristus apsolījumu, kas saistīti ar šo Dieva Žēlsirdības kulta formu, izpildīšanos.

Kungs Jēzus teica, ka šajā dienā 'ir atvērti visi Dieva vārti, caur kuriem plūst žēlastības; lai neviena dvēsele nebaidās tuvoties Man, kaut tās grēki būtu kā purpurs' (D. 699). Šajā dienā visi cilvēki, pat tie, kuri iepriekš negodināja Dieva Žēlsirdību un tikai tagad atgriežas, var piedalīties visās žēlastībās, kādas Kungs Jēzus šiem svētkiem ir sagatavojis. Viņa apsolījumi attiecas ne tikai uz pārdabiskām žēlastībām, bet arī uz laicīgiem labumiem, kuru apjoms nav ierobežots. Cilvēki, kuri paļaujas, var lūgt sev un citiem visu, ja tikai lūgšanas objekts ir saskaņā ar Dieva gribu, tas ir, labs cilvēkam mūžības perspektīvā. Pestīšanai vajadzīgās žēlastības vienmēr saskan ar Dieva gribu, jo Dievs neko tā nevēlas, kā dvēseļu, par kurām Jēzus atdeva savu dzīvi, pestīšanu. Tātad, Žēlsirdības svētkos visas žēlastības un labumi ir pieejami visiem cilvēkiem un kopienām, ja tikai tos lūdz ar paļāvību."

no:  http://uzticies-jezum.mozello.lv/

Viņa Ekselence arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs pasvētīs Žēlsirdīgā Jēzus svētbildi Rīgas sv. Jēkaba katedrālē.

2017. gada 23. aprīlī, Dieva žēlsirdības svētkos, Rīgas sv. Jēkaba katedrālē, pēc sv. Mises 18:30, Viņa Ekselence arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs pasvētīs Žēlsirdīgā Jēzus svētbildi.

No "Rīgas sv. Jēkaba katedrāles vestnesīša":

<Dieva žēlsirdības liecība>

"Baznīca, norādot uz krusta un augšāmcelšanās noslēpumu, vienmēr sludinājusi Dieva žēlsirdību, kas ir cilvēkam cerības ķīla un pestīšanas avots. Mūsdienās esam īpaši aicināti sludināt šo vēsti un misiju, kuru mums atgādina sv. Faustīna un žēlsirdīgā Jēzus attēls, kas no lielās ceturtdienas atrodas izstādīts katedrālē".

Žēlsirdīgā Jēzus svētbilde Rīgas sv. Jēkaba katedrālē.

Visi sirsnīgi aicināti uz šo svēto Misi. Lai žēlsirdīgais Jēzus šajos svētkos katru dalībnieku apdāvina ar bagātām žēlastībām.


Vairāk informācijas par Žēlsirdīgā Jēzus svētbildi un Žēlsirdības svētkiem:
 http://uzticies-jezum.mozello.lv/

Kā es atcerēšos šos svētkus?

 

Tuvojas Trīs Svētās Dienas - Pashas Triduum un rodas jautājums: Kā es atcerēšos šos svētkus?

 

Jo es piemēram labi atceros tādus svētkus vai rekolēkcijas, kur man vajadzēja daudz strādāt, kaut ko sagatavot, vai būt atbildīgam par kaut ko. Es atceros tādas rekolēkcijas, kurās priesteris metās ceļos un runāja garu sprediķi dažas reizes dienā un tā bija dažās dienās. Tas bija ļoti sen, bet es to atceros līdz šai dienai.

 

Pirms šiem svētkiem, šogad, atbrauca uz Latviju divi ciemiņi, divas svētbildes, par kurām es jau rakstīju. Kaut gan nesāka svētceļot pa draudzēm, bet tām ļoti patīk kustēties. Tā kā gribētu apmeklēt visu Latviju, iekams cilvēki tās redzēs vai uzzinās par tām. Tās ir protams Žēlsirdīgā Jēzus svētbildes, kuram ir ļoti konkrēta loma Dieva plānos: atrast grēciniekus, lai tie atgrieztos. Atrast grēciniekus nozīmē tad arī kustēties, tāpēc svētbildes jau drusciņ ceļo.

 

Tagad daži vārdi par pašu Žēlsirdīgā Jēzus svētbildi:

 

Svētbilde ir tapusi pēc paša Jēzus gribas. Tā ir visas vēsts par Dieva žēlsirdību, kuru Jēzus atklāja caur sv. Māsu Faustīni, zīme un vizuāla sintēze. No vienas puses šī vēsts mums atgādina Dieva žēlsirdīgās mīlestības pret cilvēku noslēpumu, kas ir atklāts Svēto Rakstu lappusēs, kā arī aicina veidot kristīgu paļāvības nostāju pret Viņu un žēlsirdību pret tuvākajiem. Vienlaikus šī vēsts ir kā trauks žēlastību smelšanai, kam Jēzus piesaistīja daudzus apsolījumus. Ar paļāvīgu lūgšanu šīs svētbildes priekšā, kurai līdzi iet žēlsirdības darbi pret tuvākajiem, Jēzus saistīja visādu žēlastību un laicīgo labumu (ja tie atbilst Dieva gribai) vispārīgu apsolījumu, bet arī īpašus apsolījumus: pestīšanas žēlastību, sekmes kristīgās pilnveidošanās ceļā un laimīgas nāves žēlastību.

 

Un vēl citā vietā:

Es sniedzu cilvēkiem trauku - Viņš teica Māsai Faustīnei - ar kuru viņiem jānāk pēc žēlastībām pie žēlsirdības avota. Šis trauks ir šī svētbilde ar uzrakstu: Jēzu, es uzticos Tev [(Jēzus, es paļaujos uz Tevi)] (D. 327). Caur šo svētbildi Es dalīšu daudz žēlastību dvēselēm, tāpēc – lai ikvienai dvēselei ir pieeja tai (D. 570).

Lielajā Piektdienā, kā jau bija rakstīts, sāksies novenna pirms Žēlsirdības svētkiem (šogad 23. aprīlī). Tad tūlīt atgādināšu, kas ir šie svētki un Dieva žēlsirdības kronīša tekstu. Būs vēl laiks paskatīties, vai lūgšana, kuru es skaitu, ir kronītis, vai tā ir kāda cita lūgšana. Protams vēl šodien ir daži kronīša varianti un starp tiem visbiežāk nelielās atšķirības. Bet ir arī tādas "versijas", kuras ir nomainītas, ka pavisam tas nav kronītis. Piemēram vienā no "versijām" ir tādas kļudas:

nepareizi: Mūžīgais debesu Tēvs...

pareizi: Mūžīgais Tēvs...

nepareizi: ...mēs upurējam Tev...

pareizi: ...es upurēju Tev...

Tie ir tikai daži paraugi un tādu ir vairāk. Bet mēs taču cenšamies visu darīt labi.

Žēlsirdības svētki

1. Sagatavošana: 9 dienas, sākot no Lielās Piektdienas, jāskaita Dieva žēlsirdības kronītis.
   
2. Apsolījumi:
   

a) galvenā žēlastība: visu vainu un sodu atlaišana,
b) visas žēlastības,
c) laicīgie labumi (ja tikai lūgšanas objekts ir saskaņā ar Dieva gribu, tas ir, labs cilvēkam mūžības perspektīvā).

3. Nosacījumi:
   

a) grēksūdze (svētkos vai pirms tam; ir svarīgi, lai dvēsele būtu tīra, bez piesaistīšanās pie jebkāda grēka),
b) sv. Komūnija.

4. Pamats:
   

a) paļāvība uz Dievu,
b) žēlsirdība pret tuvākajiem.

5. Žēlsirdības svētbilde tiek svinīgi pasvētīta un publiski godināta.
   
6. Priesteriem jāstāsta sprediķi par Dieva žēlsirdību un jāmodina paļāvība dvēselēs.
   

'Es vēlos, lai Žēlsirdības svētki būtu [...] patvērums visām dvēselēm, bet sevišķi nabaga grēciniekiem. Šajā dienā ir atvērtas Manas žēlsirdības dzīles, Es izleju veselu žēlastību jūru uz dvēselēm, kuras tuvosies Manas žēlsirdības avotam. Kura dvēsele ies pie grēksūdzes un sv. Komūnijas, saņems vainu un sodu pilnīgu atlaišanu. Šajā dienā ir atvērti visi Dieva vārti, caur kuriem plūst žēlastības' (D. 699).

Dieva žēlsirdības kronītis

1. Teksts
   

(jālūdzas tā, kā rožukroni)
Ievadā:
Tēvs mūsu..., Esi sveicināta, Marija..., Es ticu uz Dievu...
Piecas reizes:
Uz rožukroņa lielajām zīlēm (1 reizi):
Mūžīgais Tēvs, es upurēju Tev Tava vismīļā Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus, Miesu un Asinis, Dvēseli un Dievišķību, kā pārlūgumu par mūsu un visas pasaules grēkiem.
Uz mazajām zīlītēm (10 reizes):
Viņa sāpīgo ciešanu dēļ esi žēlsirdīgs mums un visai pasaulei!
Lūgšanas beigās
3 reizes:
Svētais Dievs, svētais, varenais Dievs, svētais, mūžīgais Dievs, apžēlojies par mums un par visu pasauli!

2. Kļūdas (Visas izmaiņas, 'pielikumi' vai kāda vārda izņemšana no Dieva Žēlsirdības Kronīša satura maina tā nozīmi un rezultātā mēs skaitām jau citu lūgšanu, nevis to, kuru diktēja Kungs Jēzus. Nedrīkst arī šo lūgšanu skaitīt pēc rožukroņa parauga un atsevišķas 'desmites' atdalīt ar meditācijām, nodomiem, vai jebkādiem citiem tekstiem. Nodomi vai meditācijas teksti jālasa Kronīša sākumā, pirms Kronīša teksta, lai tas tiktu noskaitīts vienā gabalā tādā formā, kā to diktēja Jēzus.)
   
3. Apsolījumi
   

a) visādas žēlastības (ja lūgumi atbilst Dieva gribai)

• pārdabiskas žēlastības,
  
• laicīgie labumi,
  

b) laimīgas un mierīgas nāves žēlastība.

4. Pamats
   

a) paļāvība uz Dievu,
b) žēlsirdība pret tuvākajiem.

'Katru dvēseli (...), kura skaitīs šo Kronīti - apsolīja Kungs Jēzus - es sargāju nāves stundā, kā savu godību, vai [ja] pie mirstošā citi [to] noskaitīs, tad [mirstošie] saņems tādas pašas atlaidas. kad pie mirstošā skaita šo Kronīti, Dieva dusmas beidzas, bet neizdibināmā žēlsirdība apņem dvēseli' (D. 811).

Vai Ābrahams cīnījās?

Ja kāds tikai šodien pirmo reiz atvērtu "Mieram tuvu", vai vienkārši ar uzmanību klausītos lasījumu vārdos, tad dzirdētu par Ābrahamu, kas priecājās Dieva priekšā un ka Dievs apsolīja viņam lielas lietas.

Ābrahams visu savu dzīvo tomēr cīnījās, lai atrastu, saprastu un izpildītu Dieva gribu. Zināja, ka no viņa darbiem daudz ir atkarīgs, ka viņš piedalās Dieva lielos darbos, kuru sēkas būs tuvākā un tālākā nākotnē.

Sevišķa cīņa notika tad, kad izgāja upurēt Dievam savu apsolīto dēlu Izāku. Vai viņš nelūdza Dievu, varbūt tā: "Ak, Dievs, Tu redzi, ka es pildu Tavu svēto gribu. Varbūt jau pietiek? Tu redzi, ka es eju un upurēju savu dēlu, parādi kādu zīmi, ka Tu jau to esi pieņēmis..."

Ābrahama ticība uz saviem spēkiem gāja mazumā, bet ticība un paļāvība uz Dievu arvien auga, ļoti strauji auga. Mēs zinām šo aprakstīto Radīšanas grāmatā cīņu un kā Dievs parādīja savu visvarenību un ko teica Ābrahamam. Caur šo lielo notikumu Dievs atklāja Ābrahamam, cik ļoti mīl cilvēkus. Bet mēs katru dienu varam piedalīties šajā bezgala mīlestībā Vissvētākajā altāra Sakramentā.

Vai mūsu dzīve ir cīņa, cīņa par dvēselēm, vai mēs pateiktu Dievam: "Dodi man dvēseles, lai es par tām lūgtos"? Tādā pilnīgā paļāvībā un uzticībā Dievam, kā Ābrahams, kā svētais Jāzeps, sevišķi kā Vissvētākā Jaunava Marija.

Vismazākajiem vieta baznīcā

Vakar es biju Kristus Karaļa baznīcā. Es ļoti priecājos par bērnu piedalīšanos liturģijā. Bērni, mazi bērni, piedalās tā, kā spēj, cik Dievs viņiem deva spēka plaušās, ātrumu kājās, veiklību rokās un smaida uz sejas. Tādā veidā bērni piedalās liturģijā, sevišķi svētajā Misē un Vissvētākā Sakramenta adorācijā, un Rūgtās asarās. Un kaut gan es dziedāju, bet tomēr dzirdami bija bērni, tad kā es dziedāju? Varbūt es nedziedāju no visām plaušām? 

Kad es iegāju šeit:

 https://www.faustyna.pl/zmbm/transmisja-on-line/

tad tur uz lūgšanām atnāca ģimene ar pieciem bērniem, no kuriem trīs bija mazi. Viens no tiem, ļoti enerģisks, gribēja visur staigāt un skaļā balsī lūdzās kopā ar visiem, kuri skaitīja Dieva žēlsirdības kronīti un dziedāja dziesmas.

Labi ir, kad bērni nāk pie Dieva. Kad vecāki viņus atved. Jo mēs visi varam piedalīties brīnumā un mācīties no visām plaušām dziedāt Dievam par godu. Kursi nav vajadzīgi, bet lūgšana uz Svēto Garu, lai Viņš dotu drosmes dāvanu.