svētdiena, 2014. gada 30. novembris

Mūsu bagātība saucas: cerība Dievā
    Ufff, es esmu drusciņ noguris, kā parasti pateiktu katrs priesteris svētdien vakarpusē. Daļēji es piedalījos alfa kursu rekolēkcijās, kuras, ja es labi saprotu, bija labās, Dieva žēlastību saņēmām daudz. Svētais Gars darbojās un mūsu sirdis bija atvērtas. Es ceru, ka dzīve nesīs labus augļus.
    Es jau dažas dienas domāju par misjonāriem, kuri atbrauks evaņģēlizēt Viļaku un apkārtni. Kaut ko jau saplānoju, lai viņus labi uzņemtu. Kad pirms brīža runāju par to ar kādu priesteri, sapratu, ka viss, viss ir atkarīgs no Dieva. Un tas ir ļoti labi, jo vēl citi no labas sirds piedalās šajā sagatavošana, lai palīdzētu misjonāriem.
    Kad es sapratu, ka viss ir atkarīgs no Dieva (un tas ir ļoti labi!), es saņēmu tajā pašā brīdī tādu īsziņu no cita priestera:
    ...bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs jūsu ticībā ar visu prieku un mieru, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā (Rom 15, 13).
    Es plānoju kaut ko 100 %, bet Dievs man māca vienmēr skatīties uz Viņu, paļaujties uz Viņu. Dievs dod cilvēkam talantus, lai pateicoties tiem cilvēks uzbūvētu ostiņu, bet Dievs pēkšņi sūta kuģi, ar kuru ticīgs cilvēks skatīsies Dieva darbu un brīnumu okeānu.

sestdiena, 2014. gada 29. novembris

Brīnumi, brīnumi...
    Šī diena sākās sevišķi. Es zināju, ka tā būš īpaša diena, jo notiks Alfa kursu rekolēkcijas. Bet diena sākās ar to, ka es nevarēju atvērt durvis. Nu skaisti! Bet mājam vēl ir otrās durvis, tāpēc izeju un baznīcā pasvētīju Adventa vainagu, pēc tam rožukronis, Dieva žēlsirdības kronītis, svētā Mise, mašīnu salīdojums autoostā, braukšana uz viesu māju, brokastis, Dieva slavēšana (atbrauca brīnišķīgas misjonāres no Daugavpils!), mana lekcija par Svēto Garu, pēc tam man bija bēres, pēc tam sagatavoju sv. Misi klosterī diviem priesteriem + 100 dalībnieku, pēc tam pusdienas, sv. Mise Žīguros, oblates un vainagu pasvētīšana, blogs (tagad :) un tūlīt vakariņas, lūgšanas, aizlūgumi, un... durvju reperācija, tas ir remonts.
    Šodien īsi, saprotiet. Pāvests ir Turcijā, neaizmirsīsim par viņu savās lūgšanās.
    Jā, durvis dienas sākumā, durvis beigās... Lai arī Debesu Valstības durvis mūs pieņem.

P.S. Pateicība Dievam par šo skaisto dienu, lūgšanām un... par durvīm, kas jau strādā tā, kā vajag.

piektdiena, 2014. gada 28. novembris

Ģimene un misija
    Šodien es klausījos Dieva vārda liturģiju, kas notika Torvarā (Torwar), sporta centrā Varšavā šogad 17. maijā. Šo dievkalpojumu organizēja Neokate-humenālais Ceļš brāļiem un māsām no Viduseiropas kopienām (arī no Latvijas). Dievkalpojuma vadītājs bija Varšavas kardināls Kazimiežs Ničs (Kazimierz Nycz). Katehēzi runāja Neokatehumenālā Ceļa dibinātājs Kiko Arguello.
    Katehēze bija apmēram 2 stundas(!), tāpēc atkārtošu tikai, ka viņš starp citiem runāja par kopienu. Un es atcēros, ka viņš teica, ka kopienā vajag pazīt vienam otru. Kad kopienā ir kādi 500 brāļi, tad nepazīst viens otru. Kādi psiholoģi pētīja šīs lietas un teica, ka var pazīt maksimāli 30 cilvēkus. Pazīt, tas nozīmē zināt un uzrakstīt konkrēta cilvēka vārdu un uzvārdu, adresi, sievas un bērnu vārdus, profesiju, darba vietu.
    Kiko stāstīja arī līdzību par trijem eņģeliem un trijām sievietēm. Pirmais bija demons, kritušais eņģelis, kas kārdināja Ievu. Viņa ieticēja demona meliem un sākās iedzimtais grēks, kuru iemanto visi cilvēki. Cilvēks grēko un paliek bailēs, bailēs no nāves, nicina saites ar Dievu, meklē tikai laimi un citus dievus, līdz robežai, kad jau neredz dzīves jēgu, un tāpēc ir pašnāvības.
    Otrais eņģelis bija Gabriēls, kas atnāca pie Vissvētākās Jaunavas Marijas un sludināja Dieva gribu, ka viņa kļūs Dieva Māte. Marija atbildēja: Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc Tava vārda. Un vēlāk Jēzus Kristus parādīja Dieva mīlestību priekš mums. Dieva mīlestība visvairāk parādījas Krustā. Jēzus caur savām ciešanām, Krustu, nāvi un augšāmcēlšanām atpirka cilvēkus no grēku verdzības. Vecā cilvēka nāve, tas ir cilvēka, kas padots grēka verdzībai, nāve notiek Kristības sakramentā. Tad piedzimst jauns cilvēks, jaunā radība, kas dzīvo tikai Dievam un nemeklē jau savu laimi, bet Dieva gribu un redz, ka Dievs par viņu rūpējas.
    Trešais eņģelis ir šis cilvēks, kas mums sludina labo vēsti, Evaņģēliju, kerigmu, tagad. Vajag, lai mūsu ausis būtu atvērtas, jo tagad notiek mūsu pestīšana. Vai cilvēks nav kārdināts? Vai jau negrēko? Notiek garīga cīņa, kas ir nepieciešama, lai cilvēks parādītu savu mīlestību uz Dievu un ieietu Debesu Valstībā.
    Pēc tam piecēlās ap 300 jaunekļu, kuri jūt, ka Dievs viņus aicina uz priesterību. Līdzīgi meitenes, kuras grib doties uz misijām. Pēc tam 170 jaunas ģimenes gatavas doties uz misijām uz Ķīnu, Vjetnāmu un citur, kur tikai Dievs vinus sūtīs. Beigās vini saņēma svētību no kārdināla un no priesteriem.
    Kiko savā katehēzē deva piemēru, ka kāda ģimene no Itālijas ar 13 bērniem devās uz misiju Ukrainā, bet tur nav tādu lielo dzīvokļu tādai ģimenei! Bet par visu rūpējas Dievs, jo tas taču ir Viņa darbs.

ceturtdiena, 2014. gada 27. novembris

Katehēze un liecība
    Kad mirst kāds cilvēks un ģimenes pārstāvji nāk ar miršanas apliecību, es cenšos pateikt arī kādu īsu (nu, ne vienmēr īsu) katehēzi par dzīvi, nāvi, bērēm un dažādām tradīcijām saistītām ar bērēm. Viens no elementiem ir runa par maņticību, par visiem šiem aizsēgtiem spoguļiem, čībām, krustiņiem un tā tālāk. Kadreiz padomāju, ka šoreiz nemocīšu cilvēkus un nerunāšu par šīm lietām. Tad kundze man uzdeva vienu vienīgo jautājumu: Mēs jau aizsēdzām spoguli. Vai mēs darījām pareizi? Lūk ir kā tad, kad svētais Pāvils pamācīja savu mācekli, ļoti jauno bīskapu Timotēju, lai vienmēr mācītu tautu, laikā un nelaikā. Lūk šis piemērs ir arī man kā mācība.
    Dažreiz mums var šķīst, ka mēs esam pārāk tādi... dedzīgi un varbūt par mums slikti domās? Varbūt vajadzētu mainīt metodi? Varbūt vajadzētu mainīties, vingrināties, lai vienmēr uzvarētu un tad Evaņģēlija sludināšana izdosies un nesīs augļus. Nu nē... Vakar lasīju breviārā garu lasījumu, kurā bija rakstīts, ka mēs esam sūtīti kā avis un mums jāiet pie... vilkiem. Cilvēciski liekas, ka mēs esam uz reiz zaudēti. Bet pie Dieva tā nav. Kad mēs esam sūtīti un ejam kā avis starp vilkiem, tad mēs esam uzvarētāji, jo mūsos ir Jēzus Kristus! Bet ja cilvēks sāks domāt, ka vajadzētu kļūt par tādu pašu, tas ir par vilku, lai sekmīgi sludinātu Evaņģēliju, tad uzreiz atklājas šīs situācijas nepatiesība. Jo kad cilvēks pārvērtas vilkā, tad vinu uzreiz pamet Jēzus. Nekad ar sliktiem līdzekļiem nevar sasniegt labo mērķi. Evaņģēlija sludināšana ir Dieva darbs, bet mums nedrīkst aizmirst, ka esam Labā Gana ganāmpulka avis. Jēzus caur mūsu pacietību un paļāvību, caur mums kā avīm grib pārvērt vilkus... avīs.
Kopiena
    Vai jūs atcēraties šo ziņu, kurā stāstīju par priesteriem, kas atbrauca uz Rīgu, lai man pateiktu trīs vārdus: Jēzus tevi mīl! Tas bija dienā, kurā es domāju, ko Dievs grib man pateikt. Viens no viņiem pastāstīja par kādu draudzi Romā, kurā ļoti maz cilvēku gāja uz baznīcu. Bet arī tie, kas tur dzīvoja, bija mocīti sevišķā veidā. Pa dzīvokļiem staigāja Jehovas liecinieki un tas bija neizturāmi. Viņiem šīs draudzes teritorijā bija trīs lūgšanu nami (tā sauktas  valstības zāles).
    Kādreiz prāvests uzaicināja Neokatehumenālā Ceļa katehistus. Un draudzes baznīcā sākās katehēzes. Tika dibināta kopiena. Pēc tam atpakaļ katehēzes un... otrā kopiena. Pēc tam atpakaļ katehēzes un... trešā kopiena. Un tā tālāk.
    Kad šis priesteris to man stāstīja, tad šajā draudzē bija... divdesmit piecas kopienas! Protāms tas notika daudzu gadu laikā. Kad auga kopienu skaits, ar prāvesta atļauju brāļi sāka staigāt pa dzīvokļiem. Sākumā visi domāja, ka viņi ir Jehovas liecinieki, jo arī tie staigāja. Ar laiku brāļu no neokatehumenāta staigāja arvien vairāk un sludināja Evaņģēliju. Šī situācija bija neizturāma Jehovas lieciniekiem un viņi sāka... pārcelties uz citām vietām. Un slēdza ciet vienu valstības zāli, pēc tam otro, pēc tam trešo. Beigu beigās neviens no viņiem nepalika draudzes teritorijā. Varbūt es kaut ko neprecīzi tagad atkārtoju, jo gadi skrien, bet lūk ticība rodas no klausīšanās. Bet kas tika sludināts? Jēzus Kristus, protāms! Un labs paraugs ir šajā draudzē.
    Brāļi no kopienām, pēc prāvesta vārdiem, darīja draudzē visu. Tas nozīmē palīdzēja prāvestam un gatavoja cilvēkus sakramentiem, rūpējas par baznīcu un par visiem darbiem tajā un arī par sv. Misu un citu liturģiju sagatavošanu.
    Es to rakstu, jo cilvēki bieži runā par kopienu tādu, vai kopienu šādu, un jēdzienam kopiena ir visdažādāka nozīme. Bet kāda ir patiesā kopiena? Pirms pāris dienām rakstīju par ģimeni un Baznīcu. Lūk gan vienu, gan otro kopienu dibināja Dievs priekš cilvēkiem. Ja tiek dibinātas citas kopienas, tad vai tās ir Baznīcā, piemēram kapucīnu ordenis :), vai tās veido sabiedrību, lai tā būtu draudzīga ģimenei. Ja tiek dibināta kāda organizācija, kurai par mērķi ir nicināt ģimeni, iejaukties tās lietās, aizvietot ģimeni ar kādām dīvainām grupām, tad tajā parādas kādi egoistiskie biznesi. Jo patiesā kopienā mācā cilvēkam egoisma vietā pieņemt mīlestību (Tev būs mīlēt Dievu..., Tev būs mīlēt savu tuvāko...) un šī mīlestība ir mūžīga. Mūžīgā arī ar to, ka kopiena palīdz cilvēkam sagatavoties... mūžīgajai dzīvei caur grēku sūdzes, slimnieku un Euharistījas sakramentiem. Patiesā kopiena iziet no Dieva un pie Dieva ved.

trešdiena, 2014. gada 26. novembris

Cilvēka cieņa meklējama
    Vakar 25. novembrī svētais Tēvs Francisks apmeklēja Eiropas Parlamentu, uz kuru tika aicināts. Savā runā pasvītroja, ka vajag Eiropas savienībai sasniegt netikai Eiropas ģeografiskas robežas, bet arī vēsturiskas robežas. Kaut gan robežas tiek paplašinātas, tomēr pasaulē, kura ir arvien vairāk sarežģīta un arī apvienota ar globālām saitēm, Eiropas loma samazinājas. Jo Tā kļūst par tādu, kā pasaules vecmāti, kurai jau nav spēka.
    Pāvests, kā gans, sludina Eiropas pilsoņiem cerību un paļāvību, ka ceļš caur grūtībām ved uz vienotību. Šī cerība un paļāvība ir Kungā, Kas pārveido ļaunumu labumā, un nāvi dzīvē. Šī cerība ir arī pārliecībā, ka tautās ir iespējas kopīgi strādāt, lai pārvarētu šķēršļus un veidotu vienotību un mieru starp visām kontinenta tautām.
    Tālāk Francisks pievērš uzmanību cilvēkam ar viņa transcendenci un cieņu, jo tieši arī ar tādu domu atbūvēja Eiropu pēc 2. pasaules kara. Katrs cilvēks, tas nozīmē katra persona ir viena, neatkārtojama un vērtīga. Uz to veda Eiropas attīstība no daudziem elementiem: Grieķija, Roma, Kelti, Germāni, Slāvi un sevišķi kristietība, kura deva Eiropai personas  jedzienu.
    Cilvēkam nevar atņemt cieņu un nedrīkst viņu padot ekonomijai. Bet ir arī ļoti izplatīta tendence, lai pievērstu pārāk lielo uzmanību individuālam cilvēkam un izvilktu viņu no socjāla un antropoloģiska konteksta. Tā veido cilvēka tiesības, ka aizmirst par viņa pienākumiem sabiedrībā. Tāpēc šodien vajag tā veidot cilvēka tiesības, lai tās gudri apvienot ar cilvēka pienākumiem ģimenē, citās grupās ārpus ģimenes un visā sabiedrībā. Ja konkrēta cilvēka tiesības nav padotas sabiedrībai, tad kļūst par konfliktu un vardarbības avotu.
    Redzēt cilvēka transcendento cieņu nozīmē balstīties uz viņa dabas un iedzimtas iespējas atšķirt labo no ļauna. Tas arī palīdz skatīties uz cilvēku, kā uz attiecību būtni, nevis uz absolūto būtni.
    Viena no visbiežākām slimībām Eiropā ir vientulība. Tā ir redzama vecos un jaunos cilvēkos. Un bieži cilvēks ir redzams tikai kā kāda mehanizma daliņa, kuru var izmest, nogalināt, kad ir slims, vecs vai vēl nav piedzimis. Apstiprināt cilvēka cieņu nozīmē atzīt, ka cilvēka dzīve tika dota, ka ir vērtīga, ka nevar to pirkt vai pārdod.
    Pāvests agādina deputātiem viņu misiju rūpēties par trauslām tautām un trausļiem cilvēkiem. Kā atjaunot cerību uz Eiropu, kas dzīvos mierā, kura atzīst savas tiesības un pienākumus? Šeit Francisks deva tādu piemēru. Vatikanā atrodas Rafaēla glezna Atēnas skola, kur ir parādīti Platons un Aristotēls. Pirmais rāda uz debesīm, kā uz ideju pasauli. Otrais uz priekšu, uz šo zemi. Šī glezna labi raksturo Eiropas vēsturi ar tās ticību un praktiskām iespējām. Eiropas nākotnē ir šo divu elementu līdzdarbošanās. Eiropa, kas nav atvērta uz šo transcendenci, zaudē dvēseli. Tieši par kristiešiem kāds autors 2. gadsimtā rakstīja: Kas ir dvēsele miesai, tas ir kristieši pasaulei. Cilvēks, persona, bez šīs transcendences būs pilnīgi padota varai un modei. Ne tikai tas, ko kristietība ienesa Eiropas kultūrā ir svarīgs, bet vēl vairāk tas, kas ienes šodien un kas nedraud laicīgai varai, savienības institūcijām, bet bagātina tās.
    Aizmiršana par Dievu, nevis Dieva pielūgšana, dzemdina vardarbību. Pāvests pieminēja visus mocekļus, kuri mūsu dienās visā pasaulē tiek vajāti, izmesti no mājam, pārdoti vērdzībā, krustā sisti, nodedzināti dzīvi, bet pasaule klusē...
    Eiropai jābūt tēviju Eiropa.
    Nedrīkst ļaut, lai vidusjūra bija lielā imigrantu kapsēta. Vajag gatavot vietu imigrantiem. Un vajag palielināt savienību un stiprāk līdzdarboties ar kamiņvalstīm, sevišķi Āfrikā.
    Vajag Eiropai atjaunot savu identitāti un tautu identitāti. Tas ir tie 2000 gadi, kuros kristietība ir Eiropā.
   

otrdiena, 2014. gada 25. novembris

Tev nav ko darīt? Lūdzies!
    Vakar saaukstējos un naktī pavisam nevarēju gulēt. Tad ap četriem nolēmu noskaitīt laudes. Pēc tam padzēru tēju, lasīju no katoļu radio Radio Maryja arhīva un piecos gāju gulēt. Sešos piecēlos, pirmā lūgšana, pēc tam rožukronis un Dieva žēlsirdības kronītis ar tautu baznīcā, sv. Mise, sv. Antona litānija un relikvijas, un atpakaļ mājās.
    Tomēr jau naktī es domāju par šo ziņu, kuru šodien rakstīšu. Ka vajag rakstīt par pateicību. Es esmu Dievam ļoti ļoti pateicīgs par šīm trījām māsām Kristū, kuras atbrauca no Rīgas specjāli, lai iepakotu oblātes Viļakas draudzei. Dārgās Māsas Kristū, arī Jums liels paldies!
    Es atcēros drusciņ līdzīgu situāciju no manas dzīves, kad es biju ļoti jauns un mežniecības students. Es un vēl četri vai pieci cilvēki no mūsu lūgšanu grupas saņēma aicinājumu piedalīties draudzes rekolēkcijās. Bet mūsu loma bija sevišķa. Sākumā protāms vajadzēja nopirkt bileti, braukt 100 km ar vilcienu, mums parādīja dzīvokļus, kuros pie ģimenēm dzīvosim. Mūsu lōma bija šāda: lūgties rekolēkciju nodomā, par tiem, kas vada un par dalībniekiem.
    Interesanta lieta bija arī šāda: rekolēkcijas vadīja tēvs no dominikānu ordeņa, bet viņam palīdzēja divi diakoni, kuriem, es atcēros, bija mācība tāda, ka viens runāja uz vienas elpas 2-3 teikumus, pēc tam otrais turpināja domu, pēc tam pirmais, kad otram beidzās elpa, un tā tālāk.
    Bet tas nav viss. Rekolēkcijās palīdzēja vēl divi laji: viens muziķis, bundzinieks un otrais skolotājs, dzejnieks. Šis bundzinieks saucas Jans Budziāšeks (Jan Budziaszek), kas no 1960. gadiem spēlē tādās grupās, kā Skaldowie un Big Band. Viņs atgriezās 40 gadu vecumā un kopš šā laika ļoti mainījās. Viņš katru dienu skaita rožukroni un raksta savas pārdomas no katras dienas, no dzīves, kas saucas tulkojumā Bundzinieka dienasgrāmata (bet var vēl citādāk pārtulkot, nav tik svarīgi). Es domāju, ka ja šajos laikos būtu jau blogosfēra, viņš rakstītu blogu. Viņš vismaz vienu reizi bija Latvijā, Rīgā, Sāpju Dievmātes baznīcā, kur stāstīja par Dievu (pirms dažiem gadiem, varbūt kāds no jums tur bija un varētu kaut ko uzrakstīt?) (sveicieni Effatai, kuri laikam to organizēja).
    Skolotājs rakstīja dzejus, kurus vēlāk dziedāja, bet vienmēr ar ievadu, lai klausītājiem palīdzētu saprast saturu.
    Tad tādas bija šīs skaistās rekolēkcijas. Vēl par pateicību. Jans, vai tā, kā viņu sauc Jašs (Jaś), skaisti runāja par pateicību Dievam un ka viss ir Dieva žēlastība. Konkrēti neko, ārpus tēmas, neatcēros.
    Bet, lūk, šodien ieslēdzu katoļu radio, raidījumu jauniešiem pirms pāris dienām un... kas tur bija kā ciemiņš? Jašs Budziāšeks! Un skaisti runāja par daudzām lietām, arī par pateicību, ka vajag Dievam par visu pateikties. Un pateica tādus skaistus vārdus: Tikai tas, kas pielūdz Dievu, ir laimīgs.
    Jašs teica: Kopš laika, kad es atgriezos, nav nedēļas, kurā kāds man neuzdāvinātu rožukroni. Es sev nekad dzīvē neesmu nopircis rožukroni, bet man ir rožukroņi no visas pasaules.
    Lūk, viss ir žēlastība :)

pirmdiena, 2014. gada 24. novembris

Konsekrētas Dzīves Gads
    Pāvests Francisks pasludināja Konsekrētas Dzīves Gadu. Tas sāksies Adventa 1. svētdienā 29. novembrī 2014. gadā un beigsies 2. februārī 2016. gadā. Moto: Evaņģēlijs, pravietojums, cerība - konsekrēta dzīve Baznīcā šodien.
    Tieši 2015. gadā būs jau 50 gadi kopš tika sagatavots II Vatikana koncila dekrets Perfectae caritatis veltīts konsekrētai dzīvei un tās atjaunošanai mūsu laikos. Šim gadam būs divi virzieni: uz iekšpusi un uz ārpusi. Uz iekšpusi - konsekrētie ļaudis (mūki un mūķenes) skatīsies uz sava paaicinājuma skaistumu, viņiem jāatzist sis skaistums. Kā runāja svētais Jānis Pāvils II ar pateicību jāskatās uz pagātni, dedzīgi pārdzīvot tagadni un pieņemt ar cerību nākotni. Vajag pārdomāt un atdzīvināt sava paaicinājuma dāvanu, kuru katrs mūks un mūķene saņēma no Dieva. Nekad arī nevar pietrūkt tādas dzīves formas veidu Baznīcā. Ordeņu un kongregāciju harizmati ir Svētā Gara dāvanas Baznīcai. Kāds no bīskapiem teica, ka konsekrētām personām vajag skaļā balsī izkliegt sava aicinājuma skaistumu. Izkliegt to, ka sekošana Jēzum Kristum ir skaists aicinājums. (Es to mēģinu izkliegt arī ar šo blodziņu :).
    Bīskaps Hozē Rodrigez Karbajo (José Rodríguez Carballo OFM), viens no atbildīgajiem par konsekrēto dzīvi Vatkana kūrijas kongregācijās teica, ka mūki un mūķenes ir priecīgi, jo taču viņu paaicinājums iziet no Dieva mīlestības. Dieva mīlestība ļauj viņiem priecāties.
    Konsekrētie ļadis ir arī aicinātie skatīties dziļāk, skatīties ar sirds acīm. Viegli visiem ir ieraudzīt sliktas lietas. Bet ieraudzīt Dieva lietas un Dieva klātbūtni var pateicoties tām sirds acīm. Kā pravietis Elijs ieraudzīja mazo mākoni, mazo kā cilvēka delnu, no kura pēc tam bija liels un nepieciešams lietus, tā kļosterļaudim ir jāredz Dieva mīlestība un jāpieņem tā ar prieku un jādalās ar citiem.
    Bīskaps teica, ka konsekrētai dzīvei ir trīs kājas: konsekrācija (svētsolījumi), kopiena un misija. Vajag rūpēties par šiem elementiem (bet skatieties, cik tālu dzīvo mani brāļi?). Daudzi runā, ka konsekrēta dzīve mūsu dienās ir arvien vajāka daudzos regionos. Bet, lūk, bīskaps Karbajo dod tādu atbildi: skatieties uz ikgadējo Baznīcas mocekļu statistiku: tur visvairāk ir konsekrēto personu. Tas nozīmē, ka viņi ir zīme, ka viņi liecina. Slikti būtu, kad viņiem negribētos liecināt par Jēzu Kristu, tad būtu problēma.
    Mūki un mūķenes ir pravieši, viņiem jākliedz, jātrokšņo. Ja mūks "netrokšņo", tad ir miris. Šis troksnis tā ir konsekrētas dzīves liecība. Pravietis sauc, labo un sludina. Un tas viss sava ordeņa harizmatā. Katrs ordeņa dibinātājs tā kā ņēma vienu vārdu no Evaņģēlija un to ieveda dzīvē, savā ordenī. Piemēram slimie, vai jaunieši, vai vecie, vai nabadzība, vai misija un tā tālāk. Tas nozīmē, ka harizmati ir iesakņoti Evaņģēlijā, ņemti no Evaņģēlija. Tāpēc mūks uzticīgs harizmatam, ir arī uzticīgs Evaņģēlijam. Uzticība nenozīmē, ka cilvēks neko dzīvē nemainīs, bet kā iestājās ordenī pirms daudziem gadiem konkrētos apstākļos, tā šodien citos apstākļos būs uzticīgs savam harizmatam pēc ordeņa dibinātāja piemēra.
    Konsekrēta dzīve ir nepieciešama Baznīcā, tā ir Evaņģēlija zīme visiem, visai pasaulei. Pasaulei tieši Evaņģēlijs ir nepieciešams galvēnokārt.

svētdiena, 2014. gada 23. novembris

Kā gans ir gans, nevis algadzis?
    Šodien Kristus Karaļa svētkos Pāvests Francisks runāja sprediķī, kā Jēzus izveidoja savu Valstību. Viņš to izveidoja caur tuvumu un jūtīgumu pret mums. Tieši par Jēzu Kristu, Kas ir Gans, rakstīja pirmajā lasījumā pravietis Ezēhiels. Gans rūpējas par visām avīm, kaut gan tur ir visdažādākās: veselas un stipras, slimas un vājas. Jēzus Kristus ir Liels avju Gans un mūsu dvēseļu Sargs. Francisks teica, ka Dieva tautai ir spēja atšķirt labo ganu no algadža. Bet priesteriem jāskatās uz savu Piemēru, Jēzu Kristu, Labo Ganu un Vīņam sekot šajā kalpošanā tautai. Un ka vajag to tā darīt, lai tas notiktu caur tuvumu un jūtīgumu pret mums.
    Bet ko darīt, ja piemēram vecāki grib, lai kristīšanas ceremonijas laikā spēlētu ērģeles? Vienu reizi dzīvē es piedalījos tādās kristībās, kur priesteris piekrita, lai būtu ērģeles. Esmu pārliecināts, ka viņš otro reizi nekad nepiekritīs tādam lūgumam. Ērģeles skaisti un skaļi spēlēja, priesteris runāja, bet ko runāja, neviens nedzirdēja.
    Tāpēc kad vecāki pirms kāda laika man lūdza, lai būtu ērģeles, saņēma no manis +/- tādu atbildi, kurā, es ceru, labi un visīsāk, mēģinu paskaidrot lietu, lai neatkārtotu kļūdu:
    Ērģeles nē. Kāpēc? Kristības sakramenta liturģijā visu laiku kaut kas notiek: ir lūgšanas, fragmenti no svētiem Rakstiem, ievadi, žesti, komentāri, dialogi starp priesteri un dalībniekiem. Ticiet man, ka ērģeles tā palīdzētu Kristībām, kā skaļa mūzika palīdz cilvēkiem, kuri grib parunāt 30 minūtes un kaut ko nopietno nolemt. Šajā liturģijā praktiski nav paredzēts pat brīdis, kurā neko nerunā. Tā nav tikai skaistā ceremonija, kurā priesteris kaut ko dara, cilvēki skatās un smaida. Nē, tas ir dialogs, kurā vairākumā runā priesteris, bet arī drusciņ citi dalībnieki. Dialogā vajag runāt vai klausīties. Ar uzmanību, jo taču tur ir Dieva vārds, ir nopietni jautājumi, cilvēki (sevišķi vecāki un krustvecāki) pieņem atbildību par bērna kristīgo audzināšanu un tā tālāk. Šeit laiks ir ierobežots un neviens negribētu turēt mazo bērnu baznīcā, kur jau tagad ir +2 gradi, bet normāli decembra beigās ir minusi, piem. -5, vai -10, vai vēl zemāk janvārī un februārī. Vai Jūs saprotat, ko tas nozīmē?
    Sakraments, beigu beigās, ir Dieva klātbūtne virs zemes. Tāpēc arī sakra-mentam (arī Kristības sakramentam) ir vajadzīga sagatavošana, viena katehēze, sarunas, lai būtu labi krustvecāki, un tā tālāk.
    Sakraments ir arī lūgšana un nevajadzīgi elementi vienkārši nav vajadzīgi :) bet vajag ieklausīties Dievā.
    Ir tā, kā dzīvē. Cilvēks neko neparakstīs, ja nezinās dokumeta saturu. Pēc Kristībām arī jāparakstās. Bet ja kāds tev pajautātu, ko konkrēti tu esi parakstijis, kā tu atbildētu? Ir droši, 100%, ka kāds tev pajautās. Tāpēc vajag zināt, obligāti, kas ir šis sakraments un par ko runā priesteris ceremonijas laikā.
    Kristības sakraments ir sākums. Kam? Ceļam uz Debesu Valstību, kur Karalis ir Jēzus Kristus. Šis ceļš nevedīs cilvēku bez viņa gribas, automatiski. Nepieciešama ir līdzdarbošanās. Katru dienu Dievs, Kas ir Mīlestība, sauc cilvēku tuvāk pie sevis... ja tu gribi... Tieši pirmais solis šajā dialogā (nevis monologā) ir Kristības sakraments. Nu tad uz priekšu!
   

sestdiena, 2014. gada 22. novembris

Oblātes un Baznīca
    Tuvojas Adventa laiks, tāpēc draudžu baznīcās ticīgie ļaudis jautās pēc oblātēm. Parasti tās ir ieliktās kādos iepakojumos vai aploksnēs, uz kurām ir uzzīmēta Betlēmīte vai kādi Kristus Dzimšanas svētku simboli. Priecīgus Kristus dzimšanas svētkus! - tādi vai līdzīgie novēlējumi atgādina par vajadzīgo garīgo sagatavošanu svētkiem, lai būtu patiesi priecīgie. Dažreiz tur ir arī kāda lūgšana, kuru skaita Ziemassvētku vigilijas vakariņās. 
    Notiek, ka dažus gadus pēc kārtas ir tādi paši iepakojumi dažās draudzēs, jo lai tie būtu skaistie un profesjonālie, un arī lētie nevar drukāt mazā skaitā. Personīgi man patīk tāds iepakojums, uz kura ir izdrukāta mazā skaistā Betlēmīte. Varbūt ne vienmēr izdosies sagatavot tādu iepakojumu, kas patiktu visiem. Bet jārūpējas par to, lai viss, kas ir saistīts ar Kristus Dzimšanas svētkiem, būtu skaists un lai palīdzētu ievest svētku noslēpumā, vismaz kādā daļā. Nav jēgas drukāt iepakojumus, uz kuriem ir kādas eglītes vai zaičiki. Es atcēros, ka gāju svētku laikā pa dažiem dzīvokļiem un kas bija zem eglītēm? Zaičiki! Nākamajā gadā nopirku mazas Bērniņa Jēzus figuriņas (50 gab.) un Betlēmītes no kartona (200 gab.), lai cilvēkiem mājās būtu svētkos tieši tas, ko vajag.
    Oblātu iepakošana ir arī iespēja labām garīgām sarunām. Piemēram šogad man ļoti ļoti palīdz trīs māsas no Rīgas sv. Alberta draudzes. Un es brīnos, cik dārga Dievam ir Viļakas draudze, ja sūta cilvēkus no visas Latvijas (ne tikai). kuri ar prieku šeit pakalpos. Tādā veidā Jēzus mums rāda, cik svarīgas ir draudzes un arī mazās kopienas un lūgšanu grupas, starp kurām ir līdzdarbošanās un tas liecina, ka Baznīca ir vispārēja, katoliskā, un nekad nav nekādu konfliktu iemesls vai avots, bet mīlestības un vienotības, un brālības vieta. Trauslās oblātes un sarunas pie tām par to liecina. Tas ir kā ievads tam, ka pie vigilijas galda lauzīsim tās, lūgsim piedošanu un novēlēsim viens otram daudz Dieva žēlastību jaunajā gadā.

piektdiena, 2014. gada 21. novembris

Svētdienas svētā Mise
    Pirms gada kāda kundze man jautāja, vai obligāti jāpiedalās sv. Misē visās svētdienās? Un ļoti brinījās, kad es atbildēju, ka jā.
    Pirms dažām dienām arī cits pateica, ka nav obligāta piedalīšanās svētajā Misē svētdien, ja cilvēks jau bija nedēļā.
    Neskatoties uz to man tālāk ir sapnis, kas saucas "30x30x30". Ko tas nozīmē? Būs ļoti labi, kad 2030. gadā vismaz 30 cilvēku katru dienu mēnesī ies uz svēto Misi un pieņems Jēzu Kristu svētajā Komūnijā. Jā, jā, tāda man ir doma, un, ja Dievs dos, tad es redzēšu, vai tā bija tikai un vienīgi mana domā...
    Kad es biju ļoti jauns cilvēks, man bija ap 22-23 gadi, es nolēmu 30 dienas pēc kārtas piedalīties svētajā Misē un pieņemt sv. Komūniju. Tas bija laiks, kad studēju mežniecību, daudz braukāju pa dažādām vietām un pavisam nebija laika, bet es pieņēmu tādu lēmumu. Ne tikai iet uz Euharistiju svētdienās un citos lielos svētkos, bet katru dienu. Izdevās, vai neizdevās, kā jūs domājat? Ziniet, izdevās! Tas bija ļoti intensīvs laiks un lai izpildītu šo lēmumu bieži vajadzēja celties jau piecos un braukt uz sv. Misi. Bet es pieminu šo laiku ar lielo prieku. Pēc tam mēģināju būt svētajā Misē arī darba dienās. Kad nebija iespējas, tad mēģināju vismaz uz brītiņu iet uz baznīcu un lūgties Vissvētākā Sakramenta priekšā. Tas bija tāds "piepildīts", "pilns" laiks, ļoti labs laiks. Pēc tam ordenī es jau varēju to turpināt. Varbūt pirms diviem gadiem man nāca prātā šī doma "30x30x30". Man tālāk ir cerība, ka atradīsies tādi cilvēki, kurus dažādā veidā iedvesmos Dievs, ne lai pildītu kāda t. Staņislava gribu, bet lai iemīlētos Vissvētākajā Sakramentā, tas nozīmē: Jēzū Kristū.
    Ja kāds pateiktu: man nav laika!, tad es atbildētu: lūdzies šajā nodomā! Ja cits pateiks: Es pavisam nejūtu tādu vajadzību! tad es atbildēšu: Lūdzies šajā nodomā! Ja kāds pateiks: Man taču ir talanti, vajag tos attīstīt! Es atbildēšu:  Jā, Dievs deva talantus, bet arī deva tādu vietu tevī, kuru tikai Viņš var piepildīt. Ko tu gaidi, aicini Viņu. Nebaidies, Viņš nepiepilda cilvēku tādā veidā, ka cilvēks ir Dieva pilns un pat nevar pakustēties. Nu nē, bet tas ir tā, ja drīkst salīdzināt, kad lielai mašīnai ir dzinējs 1.2 litra. Braukt brauc, bet... Ja dotu dzinēju 2.0 litri, vai 3.0 litri, tad atšķirība ir tik milzīga, ka šoferis pateiktu: Ja es zinātu, tad sen to mainītu. Bet šeit, protāms, ir kaut kas lielāks nekā mašīna. Jā cilvēkam negribas iet uz svētdienas svēto Misi un neies, tad smagi grēko un ir kā mašina ar defektu, kurai visu laiku ir nepieciešams mekaniķis-specjalists, bet cilvēks domā, ka pats ar skrūvgriezi to uzlabos. Šis mekaniķis-specjalists ir Dieva žēlastība dažādos sakramentos atbilstoši cilvēka dzīves situācijai. Kā katrai mašīnai ir bieži vajadzīgs mekaniķis, bet ja nē, tad vismaz benzīns vai soļarka, tad bez sakramentiem cilvēkam dzīvē neiet. Vienkārši neiet. Un ja tu darītu nezinu ko, tev dzīvē neies bez Dieva žēlastības. Jā, jā, Dievs tevi mīl un tev dod katru dienu, un pat tev nejautā. Līdz laikam. Ja nav sakramentālas dzīves, ja nav ikdienišķa jāvārda Dievam, tad cilvēks vēl neatrada šo pareizo svētuma ceļu. Un ko es vēl pateikšu? Šodienas jāvārds Jēzum ir katru reizi jāvārds uz mūžību. Bez tā ir zaudētā diena.


*  *  *
 Aicinu lūgties par misjonāriem visā pasaulē. Ja kāds no Jums gribētu vienu gadu lūgties katru dienu par konkrētu misjonāru (zinās viņa vārdu, uzvārdu un kurā valstī kalpo), lai man raksta uz epastu. Paldies!


Lūgšana par misionāriem

Slavēts esi Dievs,
par Tavu misionāru liecību.
Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību,
lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni
dotos uz nepazīstamu zemi 
sludināt Evanģēliju tiem, kurus uzskatīja par saviem brāļiem.
Slavēts esi Dievs,
par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem,
caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru.
Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām.
Liec Kungs, lai šī Baznīca,
apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm, sasniedz briedumu.
Lai dzemdina daudz dēlu un meitu,
kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules.
Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē.

Jānis Pāvils II




    Jā tev nav laika lūgties, jo piemēram tev ir 254 koncerti un pasakumi gadā, tad, zini, lūdzies pirms katra koncerta un pasakuma, un pielīmēsi lūgšanu citās dienās un lūk viens misjonārs džunglos apņemts ar tavu lūgšanu! Sirsnīgi aicinu!

ceturtdiena, 2014. gada 20. novembris

Lūdzies uz Svēto Garu un lasi Bībeli!
    Nesen daži cilvēki rakstīja internetā īsus tekstus par kādu kopienu Romas katoļu Baznīcā. Es ātri sapratu, ka viņi varbūt zina dažus cilvēkus, kuri tur bija un kuri nav vislabākais piemērs, bet vairāk neko drošo nezina. Tad es aicināju viņus uz katehēzēm, bet atteicās, jo viņiem kopiena nav vajadzīga.
    Es šodien nerunāšu par kopienu, bet par aicinājumu. Lūk, cilvēka aicinājumu uz kādu pasakumu vienmēr var atmest vai pieņemt, kaut gan vienmēr jācenšas meklēt lielāko labumu. Bet ja Dievs aicina? Ja Dievs aicina, tad vienmēr uz lielāko labumu. Visi Dieva aicinājumi, saucieni mūsu sirdīs atrodas vienā vispārējā aicinājumā:
    Kā paklausības bērni neļaujieties iekārēm, kurām agrāk ļāvāties nezināšanas dēļ, bet, tāpat kā jūsu Aicinātājs ir svēts, topiet arī jūs svēti visās savas dzīves gaitās! Jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu Svēts  (1. Pētera, 1, 14-16).
    Šie vārdi no svētā Pētera pirmās vēstules skanēja dažās valodās svētā Pētera laukumā Vatikanā Ģenerālās Audiences sākumā (trešdien). Un jau katehēzes sākumā Pāvests pasvītroja, ka pēc II Vatikana koncila mācības visiem kristiešiem ir vienāds aicinājums: svētums. Un uzreiz Francisks jautā, kas ir šis aicinājums un kā to izpildīt? Un atklāj, ka svētumu neviens sev nedos, jo svētums ir Dieva dāvana! Tas notiek tad, kad Jēzus mūs ņem pie sevis un mēs esam ietērpti Viņā. Jēzus iemīlēja Baznīcu un par to atdeva pats sevi, lai mūs svētdarītu. Tāpēc svētums ir visskaistākais Baznīcas vaigs - atklāt sevi vienotībā ar Dievu, Viņa dzīves un mīlestības pilnībā.
    Svētums nav privilēģijs tikai nedaudziem, svētums ir katram kristietim. Ne tikai bīskapiem, vai priesteriem, bet visiem. Svētums nenozīmē, ka cilvēks aizvērs acis un par kaut ko domās mierā, bet svētums ir ļoti dziļa ieskatīšanās Dievā mūsu ikdienīšķajā dzīvē. Tieši parasto darbu starpā esam aicināti kļūt par svētajiem. Laulībā, ģimenē, darbā - katrā vietā un laikā jābūt atvērtam uz Dieva žēlastību, kas mūsos strādā. Kā vecāki un kā vecvecāki arī, kā katehētes un kā audzinātājas. Jākļūst redzama zīme, Dieva klātbūtnes zīme mūsu dzīvē. Nezaudējiet drosmi ejot pa šo ceļu!  - aicināja Pāvests.
    Un sirdsapziņas izmeklēšana: Kā līdz šim mēs atbildējām uz šo aicinājumu uz svētumu? Svētums nav smags, jo tā ir priecīgā piedalīšanās Kristus mīlestībā. Mīlestības dāvana tiem, kuri ir blakus. Ir mazi soli uz svētumu: palīdzēt kādam nēsāt somu, izklausīties kādu, skaitīt rožukroni, tas ir  ceļš uz svētumu. Kalpot viens otram ar dāvanu, kuru katrs saņēma, tas ir aicinājums uz svētumu. Ceļu uz svētumu neviens nemēro viens pats atsevišķi, bet mēs kopā vienā iemīlētā Kristus Miesā - Baznīcā.
    Lūgsimies uz Svēto Garu, lai mēs varētu īstenot savā dzīvē un savu kopienu dzīvē Evaņģēliju, lai mēs varētu redzēt Tas bagātību un ka mēs esam aicināti dzīvot pēc Tā lielajā priekā. Jo tikai tad mūsu dzīve būs liecība citiem.

trešdiena, 2014. gada 19. novembris

Kā Dievs ir Dievs?
    Šodien biju Rēzeknē pēc oblatēm (koļadas). Atpakaļceļā paņēmu uz autostopu kādu veco vīrieti. Ziniet, viņš nerunāja par politiķiem, par to, cik ir slikti, nerunāja, ka nav naudas vai autobusa un viņam jābrauc uz veikalu ar autostopu. Viņš nerunāja par veselību un slimībām, nerunāja, cik skaista ir Rēzekne un cik ir laimīgs, ka uzbūvēja GARSu. Viņš nerunāja, ka nav spēka, lai apstrādātu zemi. Nē, par tādām lietām viņš nerunāja.
    -Es redzu, ka Jūs esat ticīgs cilvēks. - Viņš ieraudzīja, ka es pārkrustījos. Un turpināja: Es esmu daļēji ticīgs, daļēji neticīgs.
    -Tad uz kādām lietām - es pajautāju - Jūs ticāt un uz kādām Jūs neticāt?
    -Es dzirdēju - runāja večuks - ka ebrejiem bija leģendes par Mesiju. Ka atnāks Mesija. Un dzirdēju, ka viņš esot atnācis. Bet nesaprotu, kā tas notiktu, jo taču viņš ir Dievs. Kā pavisam Dievs ir Dievs? Kā Dievs ir Dievs?
    Tagad es sāku viņam stāstīt par Bībeli, par Veco un Jauno Derību, ka tā esot Dieva stāsts par sevi un pasauli. Tā ir Dieva vēstule mums, Viņa bērniem, tā ir Dieva Atklāsme. Un tā es viņam stāstīju par dažādām ticības lietām, par sirdsapziņu, par patiesību.
    Tā ātri atnāca laiks atvadīties, atvadīties no cilvēka Abrahāma gados, kam galvēnā problēma dzīvē palika domāt par šo vislielāko noslēpumu: Kā Dievs ir Dievs?
    Apkārt pasaulē cīnās lielvalstīs un mazās valstis, cilvēkus baro ar propagandi, būvē sev pieminēkļus, veido kultūru lielās jaunās ēkās, atņem īpašumus, cilvēks pārvērtas nomadā un meklē sev un ģimenei dzīves vietu tā, kā Abrahāma laikos. Bet tad pie Abrahāma atnāca Dievs, patiess Dievs, un Abrahāms ieticēja Dievam un kļuva taisnīgs. Apkārt cilvēki un tautas taisīja sev dievekļus. Bet pie Abrahāma atnāca šis viens vienīgais, patiess Dievs.
    Mums ir Abrahāma ticība un dzīvojam no ticības, ja tikai darbi par to liecina. Tāpēc lūgsim Svēto Garu, lai mēs tieši tā dzīvotu, nevis pēc miesas, bet pēc gara. Kā Dievs ir Dievs? - šeit virs zemes nekad nezināsim, jo tā ir patiesība un noslēpums, kurā dzīvosim visu mūžību.
    Kungs, lūdzu, nepaej garām, paliec šodien pie manis.

*  *  *
 Aicinu lūgties par misjonāriem visā pasaulē. Ja kāds no Jums gribētu vienu gadu lūgties katru dienu par konkrētu misjonāru (zinās viņa vārdu, uzvārdu un kurā valstī kalpo), lai man raksta uz epastu. Paldies!


Lūgšana par misionāriem

Slavēts esi Dievs,
par Tavu misionāru liecību.
Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību,
lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni
dotos uz nepazīstamu zemi 
sludināt Evanģēliju tiem, kurus uzskatīja par saviem brāļiem.
Slavēts esi Dievs,
par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem,
caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru.
Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām.
Liec Kungs, lai šī Baznīca,
apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm, sasniedz briedumu.
Lai dzemdina daudz dēlu un meitu,
kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules.
Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē.

Jānis Pāvils II

otrdiena, 2014. gada 18. novembris

Kāpēc priesteri runā mierīgus sprediķus?
    Pirms brīža zvanīja kāds priesteris un teica, ka jau ir oblates, ka uz šo vai šo vietu varēs braukt, paņemt, samaksāt, atvest un... sākt iepakot. Padomājiet, ja priesteris sēž dažas stundas katru dienu un ieliek vienu oblati, vai divas oblates mazā iepakojumā, un pēc tam ņem nākamo oblati, un nākamo un tā dažas stundas, tad vai viņš runās enerģiskus sprediķus? Diez vai. Protāms, ka mierīgus.
    Bet vai obligāti ir jārunā enerģiskie sprediķi? Protāms, ka ne. Arī tāpēc, ka enerģiskie nenozīmē interesantie. Bet vēl vairāk tāpēc, ka priesteris necenšas pievērst cilvēku uzmanību sev. Jo cilvēks atnāca uz baznīcu uz svēto Misi nevis priestera dēļ, bet lai satiktos ar Jēzu Kristu.
    Citas ir runas citos pasakumos. Jo tur runātājs var pieminēt cilvēkus, kas jau sen aizgāja mūžībā, var pieminēt notikumus jau sen pagājušos, vai simbolus pieņemtus konkrētā cilvēku grupā. Lai atdzīvinātu saites starp cilvēkiem, runā emocjonāli un tādā veidā prasa ticību uz šīm izteiktām lietām. Uzmanīgs klausītājs var ieraudzīt šajās runās kaut ko līdzīgo ticībai, bet sevišķai, jo prasītai ticībai, ārējai ticībai, kura uzcelta uz labiem novēlējumiem. Tas viss kopā saucas propagande, kura ir kā aizkars, lai neredzētu un nesaprastu realitāti. Propagande, kas emocjonāli padod cilvēkus savam saturam, ir kā mašīna, kas brauc bez gaismām. Ja mašīna ir krāvu mašīna, tad uzvarēs tikšanās ar citām mašīnām. Ja tā ir vieglā mašīna, tad priekšā ir tikai katastrofa.
    Tāpēc priesteri runā mierīgus sprediķus, lai viņu sludināšana nebūtu cilvēciskajā gudrībā, bet spēkā un Svētajā Garā. Tur nekāda katastrofa nedraud, jo īsta drošība ir Dievā. Un mēs to zinām.

pirmdiena, 2014. gada 17. novembris

Atnāca divi melnās drēbēs, kad es biju pats.
    Ir tādi brīži cilvēka dzīvē, kad viņam ļoti gribas zināt patiesību, atrast atbildi uz mokošo jautājumu, atrisināt kaut ko neatrisināmo. Manā dzīvē arī. Manas kalpošanas Latvijā pirmajos gados es piedalījos dažādās traģiskās situācijās, vai tādās situācijās, kuras varēja beigties traģiski. Nezinu kāpēc. Bet tā bija. Pēc kāda tāda gadījuma Slokas ielā, kad gāju atpakaļ uz māju, domāju intensīvi un atklāju skaidri, ka es gandrīz zaudēju dzīvi, bet tomēr dzīvoju. Tas nozīmē, ka Dievs man tā kā deva dzīvi no jauna, vai deva kādā nozīmē jauno dzīvi. Tā es gāju iegremdēts dziļās domās un jautāju: Ko Dievs grib man caur to pateikt? Tā es gāju no Slokas ielas, pa Liepājas ielu, pa Zemaišu ielu un plānoju būt mājās tikai piecas minūtes, jo vēl kādas darīšanas pilsētā, bet galvā visu laiku: Ko Dievs grib man caur to pateikt?, tieši šajā brīdī kāds zvana. Atvēru durvis, skatos - divi vīrieši melnās drēbēs. Un sāka kaut ko runāt krieviski. Tas bija laiks, kad gandrīz nerunāju krieviski. Bet dzirdēju, ka viņi savā starpā runā poliski. Tad varbūt runāsim poļu valodā? es teicu poliski. Viņi atbildēja, ka meklējot priesteri. Lūk, es esmu. teicu. Mēs esam sūtīti pie tevis, lai tev pateiktu trīs vārdus: Jēzus tevi mīl! Es vēl nezināju par viņiem neko (tikai to, ka esot poļu priesteri), bet šie divi liecinieki man atbildēja uz manu jautājumu, par kuru zināja tikai Dievs: Jēzus mani mīl! Pēc tam sarunā atklājās, ka viņi ir Neokatehumenālajā Ceļā un piedalījās tādās rekolekcijās Svētajā Zemē (600 priesteri!). Un bīskapi viņus sūtīja pa diviem uz Eiropas pilsētām, lai meklētu priesterus un lai viņiem pateiktu šos trīs vārdus: Jēzus tevi mīl! Šie divi atrada arī mani šajā skaistajā dienā, šajā laikā, šajās piecās minūtēs.
    Ja Tu domā, ka Dievs par Tevi nedomā, tad lasi šo tekstu otro reizi. Ja Tu tālāk domā, ka Dievs Tevi nedzird, tad lasi otro un trešo reizi. Vai labāk - lasi Evaņģēliju, piemēram var nopirkt Mieram tuvu, tad zināsi, ka Dievs Tevi vada (vēlas vadīt) katru dienu. Un ja Tu dzirdi vienu vārdu par Dievu, Tu arī vari runāt par Viņu un liecināt par savu ticību. Šie daži vārdi par Dievu ir kā mazi pilieni salīdzinājumā ar bezgala okeānu, ar pašu Dievu, Vienu Trijās Personās. Pietiek atbraukt no Rīgas, vai no Gulbenes uz Viļaku un... pusstundas saruna par Dievu ir kā mirklis, kurā cilvēki vēl gandrīz neko nepateica par Dievu. Divas māsas Kristū atbrauca šodien pasūtīt svētās Mises un zvanīja pie durvīm vislabākajā laikā:) Pēc pusstundas es jau nebūtu mājās... Tā Dievs visu plāno savā Apredzībā, jo katrs cilvēks slāpst pēc Dieva vārda.
Ko es turu sejfā?
    Vakar divpadsmitos tā, kā parasti Vatikanā svētdienās, bija lūgšana Kunga Eņgelis ar svēto Tēvu Francisku. Un kā parasti pirms lūgšanas bija Pāvesta katehēze, Tā saistītā ar svētdienas Evaņģēliju virzīja mūsu skatienu uz talantiem (ļoti dārga senā monēta), uz dāvanām, kuras saņēmām no Dieva.
    Francisks skaidro, ka šis cilvēks, saimnieks no līdzības, ir pats Jēzus. Bet kalpi esam mēs. Katrs no mums saņēma kādu mantojumu no Viņa un tās nav kādas spējas, piemēram, ka mēs varām kaut ko darīt labāk un skaistāk nekā citi. Tas ir mantojums saistīts ar Baznīcu: saņēmām Dieva Vārdu, Euharistiju, citus sakramentus (es domāju, ka šeit mēs varētu daudz uzrakstīt, kas ir mūsu ticības "bagažā").
    Divi kalpi laida tos darbā un nopelnīja vēl citus talantus. Bet viens apraka zemē sava Kunga talantu. Un Pāvests jautā: Vai Jēzus grib, lai mēs savu ticību turētu sejfā?
    Vienmēr un katrā vietā ir iespēja dot liecību par savu ticību, par savu mīlestību, par cerību, par Jēzu Kristu. Pāvests mūs aicina lasīt Evaņģēliju un meditēt, un pārdomāt, un redzēt šo bagātību, kuru Dievs mums ir devis. Un kas jādara, lai šis vārds augtu arī mūsu tuviniekos. Nedrīkst to turēt sejfā. Katrs saņēma tieši tādu dāvanu un tādā veidā, atbilstoši savam spējām. Un viena vēl lieta, viens pamats: Dievs paļaujas uz visiem, bez atšķirības. Palīdzēsim Viņam!
    Lai mums palīdz Marija, Dieva Māte, kas pieņēma visskaitāko Dāvanu, Pašu Dieva Dēlu un nepaslēpa To, bet deva pasaulei.
    Jā, jā, jau ļoti sen svētais Francisks līdzīgi runāja...
    Nedrīkst padoties bailēm un tādā veidā paslēpt savu ticību sejfā. Saki, ar cik cilvēkiem Tu esi runājis par Jēzu, cik cilvēkiem Tu esi devis tavas ticības prieku? Ja nē, tad paņem atslēgas, pārkrusties un atvēr sejfu, lai tava ticība varētu dzīvot Baznīcā, Dieva gaismā :)

svētdiena, 2014. gada 16. novembris

Kas ir nepieciešams ganiem?
    Kad tikai ir iespēja klausos Pāvesta Franciska katehēzes un sprediķus. Arī pirms pāris dienām, trešdien, runāja par to, kas ir vajadzīgs Baznīcas ganiem, lai varētu autentiski un auglīgi kalpot.
    Sākumā citēsim fragmentu no sv. Pāvila vēstules Titam, jo starp citiem Pāvests smēla no turienes:
   Bīskapam ir jābūt nevainojamam kā Dieva namturim, (...) lai ir viesmīlīgs, tāds, kas mīl visu labo, lai ir apdomīgs, taisnīgs, svēts un savaldīgs. 
    Francisks sauca to par alfabetu, katras kalpošanas principiem. Protāms, sv. Pāvila vēstulēs ir aprakstīti garīgas dzīves un ticības principi, bet lūk cik ļoti svarīgas ir tādas cilvēciskas īpatnības, kā viesmīlība, mīlēt visu labo, savaldība. Jo kā var kalpot un patiesi liecināt un mācīt ar prieku, ja gans nezinātu šos principus?
    Tālāk, Pāvests atgadina, ka katram bīskapam, priesterim un diakonam ir jāatdzīvina šī dāvana, kuru saņēma no Dieva. Kļūt par ganu un pildīt tā lomu - tā ir dāvana. Priesteris kļuva par priesteri ne tāpēc, ka ir gudrāks, nekā citi, bet tā ir Dieva dāvana Viņa tautai, Baznīcai. Gans, kas to saprot, nekad nedzīvos kā kungs un valdnieks pāri citiem, jo viņu pašu apdāvina Dieva mīlestība un žēlsirdība.
    Tāpēc gans vienmēr mācīsies, nepaļaujsies uz sevi pašu vien, jo tieši redzēs sevi pašu kā pirmo, kuram ir vajadzīga Dieva žēlsirdība. Un kaut gan ir atbildīgs par ticību, ieklausīsies tajā, ko stāstā cilvēki.
    Lūk, arī man daudz jāmācās no citiem, kā piemēram no māsas Annas, kas brauka ar autostopu un runā ar svešiem cilvēkiem, lai macītos :)
    Tādā veidā gani mācīsies dalīties ar citiem, mācīsies līdzatbildību un arī vienotību. Bet tam visam pa priekšu jāiet lūgšanai...

*   *   *
  Šeit, lūk, pārtulkota lūgšana par misjonāriem. Liels paldies brālim Gžegožam un brālim Jānim :)


Lūgšana par misionāriem

Slavēts esi Dievs,
par Tavu misionāru liecību.
Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību,
lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni
dotos uz nepazīstamu zemi 
sludināt Evanģēliju tiem, kurus uzskatīja par saviem brāļiem.
Slavēts esi Dievs,
par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem,
caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru.
Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām.
Liec Kungs, lai šī Baznīca,
apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm, sasniedz briedumu.
Lai dzemdina daudz dēlu un meitu,
kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules.
Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē.

Jānis Pāvils II

 *   *   *
     Jau par vienu misjonāru kāds lūdzas. Pateikšu tikai, ka viņa vārds ir Mariušs un kalpo Gabonā, uz paša ekvatora! Misjonāru ir ļoti ļoti daudz, tāpēc aicinu pievienoties akcijai LPM (Lūdzies Par Misjonāru!). Tad katrs saņems "savu" misjonāru. Pietiek vienīgi sūtīt kādus savus datus uz manu epastu, es - brālim Gžegožam un viņš atpakaļ misjonāra vārdu.

sestdiena, 2014. gada 15. novembris

Vai dzīvē mēs redzam Dieva plānus?
    2500 km, nogurums, saaukstēšanās, tikšanās un darīšanas, bet tagad jau atpakaļ Viļakā un drusciņ paspēju atpūsties.
    Sākumā liels paldies t. Jānim no Olaines, bez kura LIELAS palīdzības šī nedēļa nebūtu tik brīnišķīga un arī vieglāka.
    LIELS paldies t. Jāņa Ģimenei un mājai - pirmajai draudzīgajai mājai aiz robežas.
    LIELS paldies priesteriem Feliksam un Ivaram, kas mani aizvietoja.
    LIELS paldies t. Boguslavam, Olaines prāvestam, ka tik laipni mani uzņēma.
    LIELS paldies manai Ģimenei un visiem citiem labas gribas cilvēkiem.
    LIELS paldies visiem priesteriem, pie kuriem baznīcās svinējām svēto Misi.
    LIELS paldies Jums, mani Mīļie, par izturību, bet es šajās dienās rakstīt nevarēju un kādu brīvu laiku vajadzēja veltīt atpūtai.
    Es nerakstīšu par policiju, kuru Polijā 11. novembrī varēja redzēt gandrīz visur un policisti kontrolēja ceļotājus, mūs arī dažas reizes.
    Mēs tur braucām savās darīšanās un ar Dieva un labās gribas cilvēku palīdzību tas viss tika izdarīts. Lai Dievs visiem simtkārtīgi aizmaksā :) Manas darīšanas bija saistītās ar (es ceru) nākamas misjonāru ekipas atbraukšanu un kalpošanu Viļakā :)
    Aha, sveicieni Annai (māsai Annai), kuru paņēmu autostopā. Jā, jā, cilvēks. tieši cilvēks veido kultūru, tāpēc cilvēks ir lielāks nekā visaugstākā un viss... viss... viss... un nezinu vēl kāda viss... kultūra. Ir katrā cilvēkā tāda vieta, kas saucas sirdsapziņa, kur, cilvēka būtnes dziļumos, runā uz viņu pats Dievs. Sākumā cilvēks domā, ka tās ir tikai domas. Viena doma mani attaisno, otra - tiesā. Un tā ir. Bet lielā sirds klusumā uz cilvēka sirdi un prātu runā pats Dievs. Lai cilvēks jau nemaldītos un neveidotu sev dievus, kuru nav, Dievs sūtīja savu Dēlu un dibināja Baznīcu, kura ir... klausies, kura ir Jēzus Kristus Mistiskā Miesa. Mēs visi esam grēcinieki, bet Baznīca ir svētā, jo ir vienota ar Jēzu. Anna, es ticu, ka būs tāds laiks, ka Tu man atsūtīsi kādu skaisto vēstuli, bet pat ja nebūs vēstules, tad es ticu, ka Dievs, Kas ir Mīlestība, mīl katru savu bērnu un ja bērns meklēs, tad Viņš aicinās bērnu uz lielāko mīlestību. Citādāk nevar būt. Nav iespējams. Tu netici? Redzēsi :)
    Jā, cilvēkam ir savi plāni, bet vēl vairāk Dievam ir savi plāni! Ja es stāstītu, ko es darīju šajās dienās, ko citi darīja, tas viss būtu gandrīz nekas, ja es nepateiktu par vislielāko - par Dieva mērķi, kas man tur kādā baznīciņā jādara. Tur Dievs man ļāva parūpēties par Viņu Vissvētākajā Sakramentā, pacelt Konsekrētās Zīmes un ielikt trauciņā pie tabernakulija. Neviens šo situāciju neieraudzītu un Vissvētākais Sakraments būtu kādā stūrī negodā. Visi šie kilometri, nogurums, saaukstēšanās, tikšanās un darīšanas ir nekas salīdzinājumā ar Dieva plāniem.
    Vai Tu tici, ka Dievs tevi mīl? Nu, bet tik un tā Dievs Tevi mīl. Ļoti Ļoti Ļoti. Jo Dievs ir Mīlestība.
*   *   *
  Šeit, lūk, pārtulkota lūgšana par misjonāriem. Liels paldies brālim Gžegožam un brālim Jānim :)


Lūgšana par misionāriem

Slavēts esi Dievs,
par Tavu misionāru liecību.
Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību,
lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni
dotos uz nepazīstamu zemi 
sludināt Evanģēliju tiem, kurus uzskatīja par saviem brāļiem.
Slavēts esi Dievs,
par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem,
caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru.
Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām.
Liec Kungs, lai šī Baznīca,
apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm, sasniedz briedumu.
Lai dzemdina daudz dēlu un meitu,
kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules.
Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē.

Jānis Pāvils II

 *   *   *
     Jau par vienu misjonāru kāds lūdzas. Pateikšu tikai, ka viņa vārds ir Mariušs un kalpo Gabonā, uz paša ekvatora! Misjonāru ir ļoti ļoti daudz, tāpēc aicinu pievienoties akcijai LPM (Lūdzies Par Misjonāru!). Tad katrs saņems "savu" misjonāru. Pietiek vienīgi sūtīt kādus savus datus uz manu epastu, es - brālim Gžegožam un viņš atpakaļ misjonāra vārdu.
 *   *   *
     Aha, vēl viena ļoti ļoti priecīga vēsts: šodien es sāku lūgties par 28. (jā, jā, divdesmit astoto) nepiedzimušo bērnu garīgajā adopcijā. Es sen sāku, tas bija svētceļojumā uz Čenstohovu. Es Tev ļoti ļoti pateicos, Dievs.

piektdiena, 2014. gada 7. novembris

Ģimene un Dievs
    Kādreiz biju Polijā ar mašīnu un tā pēkšni nolēma atpūsties. Es neko nevarēju saprast, kas notiek. Beigu beigās atklāju, ka es esmu bezspēcīgs, ka man ir vajadzīga palīdzība. Vēl vairāk tāpēc, ka bija ziema, tuvojās nakts un tur bija tukšie lauki un... būvniecības laikums, jo tieši tur būvēja apvidceļu. Starp visām mazām un lielām krāvu mašīnām es ar savu mašīnīti biju kā neredzamais puntks, mušiņa vasaras pļāvā. Un es, kas gribēju apturēt kādu mašīnu, laikam izskatījos, kā kāds strādnieks. Un protāms neviens nereaģēja.
    Pēc tam sāku zvanīt maniem labiem draugiem, kas dzīvo 200 km radiusā, bet neviens netrākoja entusiasmā man palīdzēt: Zini, zvani draugam nr. divi, viņš tuvāk dzīvo... Zini, zvani draugam nr. trīs, viņš noteikti tev palīdzēs... Zvani draugam nr. viens, viņš taču ir specjalists!
    Pēc stundas  sāku zvanīt vistuvākai ģimenei. Ātri saņēmu vistuvākās Romas katoļu draudzes telefona numuru un šī draudze ar savu brīnišķīgo Prāvestu parūpējās par mani, deva ēst, naktsvietu, izremontēja un samaksāja par mašīnas remontu, baroja visu dienu. Un varēju tur arī labi atpūsties. Un pēc dienas ar pateicību Dievam un cilvēkiem devos tālāk ceļā.
    Tā ir ar draugiem, ka liekas, kā ir, bet kad nāk parādīt savu draudzību, tad nav. Paliek ģimene un Baznīca. Tas ir pamats. Es negribu teoretizēt un runāt par variantiem, ka piem. ģimenes nav, un cilvēks ticīgs, vai ģimene ir un neticīgais cilvēks un tā tālāk.
    Kad ģimenes cilvēks iet uz baznīcu, tad stiprinājas ģimene. Kad bazneickungs brauc pie savējiem, tad tā ir vienmēr Jēzus klātbūtnes un darbības zīme. Visas citas attiecības ir būvētas uz krustojuma, kur satiekas ģimene un Dievs. Būvēsim uz tāda pamata, būs svētuma augļi. Sv. Pāvils līdzīgi aicināja dedzīgas sievas, lai viņas caur ticības un pazemības dzīvi atvestu savus neticīgos vīrus uz ticību un Baznīcu. Sv. Monika bija tam paklausīga un... Baznīcai ir liels svētais un doktors Augustīns.
    Varbūt vēl rīt uzrakstīšu ziņu un pēc tam... apmēram nedēļa bez interneta! Huraaa!!!
    Novēlu jums svētīgo nedēļu :)

ceturtdiena, 2014. gada 6. novembris

Ja cilvēks=putekļi un nauda=putekļi, tad cilvēks=nauda?
    Es domāju, ka dažreiz cilvēks kaut ko pateiks kādā konkrētā kontekstā, kaut ko nepārdomādams, un pēc tam, kad situācija mainās, bet vārdi paliek, šiem vārdiem sākas sava dzīve. Pirms pāris nedēļām rakstīju par kādu divainu cilvēku, no kura grūti bija izvilkt to, ko viņš domā par cilvēku kā tādu. Kas ir cilvēks? Beigu beigās, redzot, ka neizdosies viņam izbēgt no atbildes, teica: Cilvēks ir putekļi. Aicinu atrast šo tekstu un palasīt (man šķiet, ka virsraksts sākas ar vārdu Muļķis...), jo tur ir drusciņ par tuvāko un tālāko kontekstu.
    Vakar vakarā sēžot KuRIC-ā (ir tāda skaista un mīļa vieta Viļakā :)) un lasot Viļakas novadā avīzi atradu interviju ar rakstnieci Ingu Ābeli ("Klūgu mūks" grāmatas autore). Es neko gandrīz nezinu par rakstnieciskām lietām, bet uzdrošināšos nepiekrist konkrēti vienai izteiktai (divas reizes) domai: nauda ir putekļi. Man šķiet, ka saprotu rakstnieces domu šajā konkrētajā situācijā, bet pateikt, ka es tam piekritu pilnīgi, nepateikšu.
    Nesen rakstīju par citu cilvēku, kas arī strādāja kultūrā, bet zaudēja darbu. Šobrīd nav svarīgi zināt, kāpēc tā tas notiktu, bet šis cilvēks nepateiktu, ka nauda ir putekļi. Man šķiet, ka nevajag to skaidrot. Kad man, mežniecības studentam, nebija naudas, tad ar prieku pieņēmu darbu un divas nedēļas tīrīju pieturas divās pilsētās. Gribu piebilst, ka, protams, visu laiku domāju par žēlsirdīgo Jēzu, Kas man palīdz un visu laiku ir pie manis.
    Varbūt labāk būtu pateikt tā: Nauda man nav problēma. - nevis nauda ir putekļi, jo tas nav, teikšu, pareizi pateikts, ja cilvēkam ir darbs, nezinu - varbūt valsts darbs, brauka pa vietām, kuras pieder valstij, vai pašvaldībai, saņem regulāri algu (tas neattiecas uz šo rakstnieci, kuru nepazīstu, es negribu būt nepareizi saprasts).
    Cits rakstnieks teica, ka cilvēki neprot redzēt realitāti tādu, kāda tā ir, skaidrs, ka ar visiem saviem ierobežujumiem, jo atdala fragmentus no fragmentiem un nepieņem saites, kuras visu saista vienā. Bet es domāju, ka arī tad, kad mēģina visu redzēt kopā, redz bieži propagandi, nevis realitāti. Jo, lūk, viens, kam ir valsts darbs, runā, ka cilvēks ir putekļi. Varbūt viņam ir problēma ar cilvēcisko identitāti? Bet ja kāds runā, ka nauda ir putekļi? Pat svētais Francisks no Asīzes aicināja brāļus, lai strādātu un no sava darba (kas ir Dieva dāvana) uzturētu sevi un brāļus slimos un vecos. Un visu, ko viņš darīja, darīja paklausībā uz pāvestu un bīskapu.
    Tāpēc aicinu visus no visas sirds, lai dzīvotu pēc mūsu Kunga Jēzus Kristus Evaņģēlija. Un kā mācīja visus svētais Francisks, ja kāds grib izpildīt Evaņģēliju, lai dzīvo pēc šādiem pieciem principiem: 
  1. Mīlēt Dievu.
  2. Mīlēt savu tuvāko.
  3. Biežā grēksūdze.
  4. Biežā sv. Komūnija.
  5. Atgriešanās darbi.
 *  *  *
   Ziniet, ļoti svarīgi ir lūgties viens par otru. Ir piemēram tāda akcija manā kapucīnu provincē, lai lūgtos par misjonāriem (ir 50 misjonāru!). Organizē šo akciju brālis Gžegožs (poliski Grzegorz) un vinš man atsūtīja sarakstu ar 15 (!) cilvēkiem, kuri vienu gadu lūdzas par mani! Briņīšķīgi! Cilvēki, kuri dzīvo Polijā, Belģijā un Zviedrijā. Vārbūt kāds no lasītājiem gribētu lūgties vienu gadu par kapucīnu misjonāru? Jā kāds gribētu pieņemt tādu lēmumu, tad vajadzētu sūtīt uz manu epastu savu vārdu un uzvārdu, adresi un valsti. Tad es pārsūtīšu br. Gžegožam, pēc tam viņš man un pārsūtīšu Jums, kā saucas un kur kalpo konkrēts misjonārs, par kuru Jums nāks lūgties vienu gadu. Tikai vienu :)
    Aha, nosauksim so akcjiu tā: Lūdzies Par Misjonāru. Epastā var tā rakstīt, vai saīsinājumu LPM
    Brālis Gžegožs man uzrakstīja, ka tagad notiek lūgšanas par misjonāru tulkošana uz angļu valodu, lai māsai, kas Latvijā uzņēmās lūgties par misjonāru, būtu šīs lūgšanas teksts (viņa ļoti labi runā angliski). Es uzrakstīju viņam, lai pamēģina tulkot uz latviešu valodu. Redzēsim, kā būs :)
    

trešdiena, 2014. gada 5. novembris

Gars un budžets
    Sākumā dažus vārdus par goru. Atklājās, ka gors nav gors, bet gars. Tika vienīgi "pielīmēts" burts "O" uz "A", tā vismaz ir vikipēdijā. Un otrā lieta, kāpēc tā saucas Latgales vēstniecība? Taču pie sevis neviens nebūvē vēstniecību? Bet varbūt es pa maz zinu ģeogrāfiju un Latgale ir citur un ir ļoti ļoti liela. Jo uz ekrana, kas atrodas koridorā, visu laiku "gāja" dažādu pasākumu reklāma, piemēram, no Londonas dziedās Gospelu, bet no Maskavas dejos baletu. Ak, cik lielā ir Latgale. Bet, protāms, bija kaut kas par veco mazo Latgali, par pr. Franci Trasunu. Mēs zinām, cik traģiski un netaisnīgi beidzās viņa dzīve šeit virs zemes. Bet tagad ir gars Latgales sirdī un viss būs "labi". Ir forma un virziens un nākamo Trasunu nebūs. Nebūs vajadzīgi.
    Šodien Jēzus Evaņģēlijā stāstīja par budžetu. Jā, jā, par budžetu. Šis budžets saucas Mans māceklis. Tam ir divi elementi: mantojums (krusts) un darbība (sekošana Jēzum). Ja cilvēks veido budžetu pēc savām vajadzībām un pieņem tikai vienu elementu - mantojumu, tad pēc kāda laika atmetīs to, jo ieraudzīs, ka tas nenes augļus, bet smagums ir ists un nepanesams. Un atstāj to, kā nepabeigto torni, kurā paliek tikai ieļaunojuma smaka.
    Ja cilvēks veido budžetu pēc savām vajadzībām un pienem tikai šo otro elementu - darbību, tad pēc kāda laika pametīs to sakot: Es esmu tukšs, manī nava nekāda satura, es taisu "šovu", tam visam nav jēgas. Tad viņam ir iespēja atgriezties, iet uz nomalu vietu, uz rekolekcijām, uz svētceļojumu, vai vienkārši staigāt uz baznīcu, uz sakramentiem un mācīties saprast arī krusta vajadzību. Ja nē un apzināti taisīs šo tukšo "šovu", tad darīs tā, kā karalis, kas iet pretī lielākai armijai un zina, ka nekādas cerības uz uzvaru nav, ne no cilvēkiem, jo cilvēki nemirs par "šovu", ne no Dieva, jo "šovmens" nepieņēma Jēzus zīmi un ieroci - krustu.
    Jēzus mums mācā, ka šim budžetam nedrīkst pat pieskarties tēvs un māte, un sieva, un bērni, un brāļi, un māsas, un pat mana paša dvēsele nedrīkst neko "uzlabot", "mainīt" un "remontēt" ne krustu, ne Evaņģēliju. Jo nevar pieņemt tādu iespēju, ka pēc kāda laika, kāds vai es pats, kādos apstākļos mainīšu budžetu, varbūt tikai gribēšu "padalīties" ar citiem, jo nekad šeit virs zemes nebūs tā, ka cilvēks, pat ļoti svēts, nemeklēs (pat tikai domās) iespēju atbrīvoties vai no krusta, vai no sekošanas Jēzum.
    Nekādas "filozofijas" nav ar šo budžetu un nav ko meklēt kādas noslēptas nozīmes. Ir tikai viens stabils elements - mantojums (krusts) un otrais vājšs un nestabils (sekošana Jēzum). Iepriecinājums viens - kopā ar mani iet Jēzus Kristus, stiprina Svētais Gars, es eju pie Tēva, kas ir debesīs, palīdz man Dieva Māte un svētie. Un tie, kuri nes krustu.

 *  *  *
   Ziniet, ļoti svarīgi ir lūgties viens par otru. Ir piemēram tāda akcija manā kapucīnu provincē, lai lūgtos par misjonāriem (ir 50 misjonāru!). Organizē šo akciju brālis Gžegožs (poliski Grzegorz) un vinš man atsūtīja sarakstu ar 15 (!) cilvēkiem, kuri vienu gadu lūdzas par mani! Briņīšķīgi! Cilvēki, kuri dzīvo Polijā, Belģijā un Zviedrijā. Vārbūt kāds no lasītājiem gribētu lūgties vienu gadu par kapucīnu misjonāru? Jā kāds gribētu pieņemt tādu lēmumu, tad vajadzētu sūtīt uz manu epastu savu vārdu un uzvārdu, adresi un valsti. Tad es pārsūtīšu br. Gžegožam, pēc tam viņš man un pārsūtīšu Jums, kā saucas un kur kalpo konkrēts misjonārs, par kuru Jums nāks lūgties vienu gadu. Tikai vienu :)
    Aha, nosauksim so akcjiu tā: Lūdzies Par Misjonāru. Epastā var tā rakstīt, vai saīsinājumu LPM
    Brālis Gžegožs man uzrakstīja, ka tagad notiek lūgšanas par misjonāru tulkošana uz angļu valodu, lai māsai, kas Latvijā uzņēmās lūgties par misjonāru, būtu šīs lūgšanas teksts (viņa ļoti labi runā angliski). Es uzrakstīju viņam, lai pamēģina tulkot uz latviešu valodu. Redzēsim, kā būs :)

otrdiena, 2014. gada 4. novembris

Koki un gors
     Pirms pāris dienām es biju pirmo un vienīgo reizi gorā, Rēzeknē. Par to jau rakstīju. Tur, gorā, atrada darbu daudzi cilvēki, kuri strādā kultūras laukā. Es nepazīstu nevienu cilvēku, kas tur strādā, bet vieta ir skaista, jauna un arī viegli atrast pilsētā. Es rakstu par šo goru, jo šodien man zvanīja kāds, kas strādājā visu dzīvi kultūras laukā, bet šogad zaudēja darbu un nevar atrast jaunu. Cilvēki zaudē darbu un ar to domā, ka nav vajadzīgi, ka nav pilnvērtīgi. Ja būtu šis kultūras strādnieks jauns, brauktu varbūt uz Angliju, bet ko darīt, ja palika nedaudz gadu (bet arī ne maz, jādzīvo, jāēd) līdz pensijai?
    Kultūra tagad ir saprotama kā industrija (tā es izlasīju internetā dažādās vietās), kur ir svarīgi centri, konkursi, firmas, aģentūras, kontakti. Jābūt arī uz vilņa. Tas, kas tiek izdomāts, tiek arī pārdots. Vai ir tāds mākslinieks, kas kaut ko darītu bez pasūtījuma? Vai ne kādam konkursam? Es saprotu, ka tajā visā ir vajadzīga kāda skola, kāda fakultāte, prakse, laboratorji, reklāmas. Vai cilvēks, kas strādā pie pamatiem, lai izglītotu bērnu un jaunekli, kam nav nekāda, protāms, ofisa un aģentūras, un firmas, tiek pasargāts? Vai skolotājas no slēgtām skolām ir sargātas, vai valsts nedos viņiem darbu un algu? Varbūt nedos...
    Latvija, kā i citas valstis, nav bagāta finasēs. Ir bagāta cilvēkos. Bet cilvēkiem jādzīvo ģimenēs. Ar ģimenēm jāiet uz baznīcu. Baznīcā jāiemācās normas, pēc kuram jādzīvo. Ja katru gadu 2000 bērnus atņem ģimenēm, jo tās neizpildīja kādas valsts normas, tad uz kurieni mēs ejam? Pēc kāda laika ģimene būs retums, ticīgais baznīcā jau ir retums, varbūt vajadzētu pieņemt (vai jau tas nav joks?), ka esam nabaga valsts un nedzīvosim pēc izdomātām (nezinu kur?) normām, bet pēc savām normām. Vai tas ir iespējams? Vai nē? Vai visi jau ir pilnīgi egoisti? Vai Latvija ir tikai bagātiem (es neesmu pret bagātiem un priecājos, ka tādi ir), tas nozīmē, ka pret nabadzīgiem?
    Diemžēl par kokiem nepaspēju, jo diena beidzās :)
 *  *  *
   Ziniet, ļoti svarīgi ir lūgties viens par otru. Ir piemēram tāda akcija manā kapucīnu provincē, lai lūgtos par misjonāriem (ir 50 misjonāru!). Organizē šo akciju brālis Gžegožs (poliski Grzegorz) un vinš man atsūtīja sarakstu ar 15 (!) cilvēkiem, kuri vienu gadu lūdzas par mani! Briņīšķīgi! Cilvēki, kuri dzīvo Polijā, Belģijā un Zviedrijā. Vārbūt kāds no lasītājiem gribētu lūgties vienu gadu par kapucīnu misjonāru? Jā kāds gribētu pieņemt tādu lēmumu, tad vajadzētu sūtīt uz manu epastu savu vārdu un uzvārdu, adresi un valsti. Tad es pārsūtīšu br. Gžegožam, pēc tam viņš man un pārsūtīšu Jums, kā saucas un kur kalpo konkrēts misjonārs, par kuru Jums nāks lūgties vienu gadu. Tikai vienu :)
    Aha, nosauksim so akcjiu tā: Lūdzies Par Misjonāru. Epastā var tā rakstīt, vai saīsinājumu LPM
    Brālis Gžegožs man uzrakstīja, ka tagad notiek lūgšanas par misjonāru tulkošana uz angļu valodu, lai māsai, kas Latvijā uzņēmās lūgties par misjonāru, būtu šīs lūgšanas teksts (viņa ļoti labi runā angliski). Es uzrakstīju viņam, lai pamēģina tulkot uz latviešu valodu. Redzēsim, kā būs :)

pirmdiena, 2014. gada 3. novembris

Mazais cirslis un ziloņi
    Palasīju dažas lietas internetā. Tās bija ļoti ļoti gudras lietas. Par to, cik skaista ir pasaule, cik vērtīga ir pasaule un tajā cilvēks, kādas milzīgi lielas un skaistas skolas būvē, kādi gudri skolnieki un studenti tajās mācīsies, cik brīnišķīgie līderi staigās pa visu Latviju, cik lielas lietas notiek pasaulē, Latvijas valsts var palīdzēt citām valstīm, daudz laimīgo un daudz nelaimīgo, nedrīkst domāt citādāk, jāiet uz priekšu kopā kopā, brīnišķīgie projekti, nopietni un droši, Rietumu civilizācija, procesi un procesi, un procesi, zīmogi, atļaujas, certifikāti, autoritātes, vienīgais attīstības ceļš, draudzība ar dabu, bērnu tiesības, ģimene ir slikta...
    Es skatos uz savu blogu, kā mazais cirslis uz savu dārziņu un nopūtu: Labi, ka vēl ir, ka lieli ziloņi to neieraudzīja un neuzrakstīja kādu jaunu likumu. Kādu? Piemēram: nevar rakstīt blogu. Ja tu gribi rakstīt blogu, tev vajag pabeigt blogeru fakultāti universitātē, jāizlasa 2015 grāmatas, jāsaliek 1945 eksamenus, jāstrādā 2 gadus arhīvā, 5 gadus biblitēkā, katru gadu jāraksta bloga projektu, jāsalasa zīmogi, paraksti, jāpiedalās blogeru arodbiedrībā, jāpiedalās gājienos u.t.t. un tad tu varēsi sākt blogu, bet katru tekstu pirms publicēšanas jānes uz novada izglitības direktoru, lai saņemtu pēc nedēļas atļauju pēc "uzlabošanas"...
    Vai man drīkst rakstīt blogu? Kāpēc šis blogs? Lūk, viena no atbildēm (jo iemesli ir daži, nevis viens) ir šāda: Kur tikai ir cilvēki, priesteris grib sludināt Labo Vēsti, Evaņģēliju, par Jēzu Kristu, Kas ir vienīgais Pestītājs, Kas atbrīvo ticīgo cilvēku no grēka verdzības, no bailēm, no sistēmām, kas nicina cilvēka cieņu. Uz cilvēku, uz personu, jārunā nevis ar gudriem vārdiem, bet ar vārdiem, kuros ir Dieva spēks. Tikai tad, kad sludināšana ir ar sāli, rodas ticība. No klausīšanās rodas ticība. Jāsludina Dieva vārds dzīvē, cilvēkā vidē, tas nozīmē arī internetā un tajā mazā fragmentiņā, kas saucās "blogosfēra".
    Es saprotu, ka esmu šeit vajadzīgs un man ir liels prieks, ka iegājāt pie manis jau 1089 reizes! Es nerakstu ciparu dēļ, bet lai jums pateiktu dažus vārdus par Jēzu Kristu. Skatiens uz pasauli un... rodas bailes un nedrošība. Skatiens uz Jēzu un... rodas miers, prieks, cerība, dedzība, brālība, atvēras sirds, taisās plāni, parādas Dieva žēlastības darbi :)
*  *  *
   Ziniet, ļoti svarīgi ir lūgties viens par otru. Ir piemēram tāda akcija manā kapucīnu provincē, lai lūgtos par misjonāriem (ir 50 misjonāru!). Organizē šo akciju brālis Gžegožs (poliski Grzegorz) un vinš man atsūtīja sarakstu ar 15 (!) cilvēkiem, kuri vienu gadu lūdzas par mani! Briņīšķīgi! Cilvēki, kuri dzīvo Polijā, Belģijā un Zviedrijā. Vārbūt kāds no lasītājiem gribētu lūgties vienu gadu par kapucīnu misjonāru? Jā kāds gribētu pieņemt tādu lēmumu, tad vajadzētu sūtīt uz manu epastu savu vārdu un uzvārdu, adresi un valsti. Tad es pārsūtīšu br. Gžegožam, pēc tam viņš man un pārsūtīšu Jums, kā saucas un kur kalpo konkrēts misjonārs, par kuru Jums nāks lūgties vienu gadu. Tikai vienu :)
    Aha, nosauksim so akcjiu tā: Lūdzies Par Misjonāru. Epastā var tā rakstīt, vai saīsinājumu LPM
    Brālis Gžegožs man uzrakstīja, ka tagad notiek lūgšanas par misjonāru tulkošana uz angļu valodu, lai māsai, kas Latvijā uzņēmās lūgties par misjonāru, būtu šīs lūgšanas teksts (viņa ļoti labi runā angliski). Es uzrakstīju viņam, lai pamēģina tulkot uz latviešu valodu. Redzēsim, kā būs :)

svētdiena, 2014. gada 2. novembris

Vai tu gribi satikties ar savējiem šķīstītavā?
    Šodien bija (vēl drusciņ palika) Visu ticīgo mirušo piemiņas diena. Mēs lūdzamies par mūsu tuviniekiem, kuri jau ir mūžībā. Apmeklējām kapsētas, piedalījāmies svētajā Misē, pieņēmām sv. Komūniju par mirušajiem un skaitījām visas vajadzīgas lūgšanas, lai upurētu dvēselēm šķīstītavā pilnas atlaidas. Tāda sevīšķā iespēja ir līdz 8. novembrim. Padomājiet, vai būtu labi un skaisti, vai ne, ja mēs pēc nāves satiktos ar mūsu radiniekiem, draugiem, labdariem šķīstītavā? Vai mēs visi nepriecātos, ka esam pestīti, tikai vajag drusciņ pamocīties šeit? Un pēc tam visu mūžību Debesu Valstība! Es domāju, ka tur mēs nedzirdētu labdien! bet kādu citu teikumu, vai jautājumu: Ko tu esi darījis, lai man palīdzētu ieiet ātrāk Debesu Valstībā? Es visus šos garus 50 gadus, kurus es jau esmu mūžībā, gaidu un prātā man ir viena vienīga domā - "kad mani MĪĻIE uz zemes beigu beigās noskaitīs šos lūgšanas šo vienu vienīgo reizi, lai es saņemtu pilnas atlaidas un ieietu Debesu Valstībā?" Ja nē, tad kopā sēdēsim šķīstītavā un tikai skaitīsim tos, kuri pirms mums simtiem miljoniem ieies Dieva Valstībā...
    Tagad man jau jāiet sagatavoties rīta braukšanai uz Aglonu. Svētīgo nedēļu!

sestdiena, 2014. gada 1. novembris

Negatīva selekcija un pozitīva selekcija
    Ļoti ļoti sen, pirms iestāšanos kapucīnu ordenī, biju kopā ar koleģiem pie kāda ļoti ļoti bagāta un ietekmīga cilvēka. Viss bija sagatavots, garšīgas pusdienas un arī brīnišķīgs saulains laiks. Mierīga salda saruna līdz brīdim, kad atklājās, ka es nedzeršu alkoholu. Tad mūsu saimnieks pateica kaut ko īsi un mierīgi. No šiem vārdiem sapratu, ka šajā firmā strādāt nestrādāšu.
    Es ļoti labi sapratu saimnieku, jo tad, kad viņš attīstīs savu firmu un kopā ar to, vienlaikus, varu, tādi neatkarīgi (jo nedzer) cilvēki nav vajadzīgi. Cilvēks, kas nedzer, kaut ko tomēr dara. Vismaz domā. Tā ir tāda negatīva selekcija, lai vairāk man būtu, nevis lai vairāk es būtu. Pēc svētā Jāņa Pāvila II vārdiem vajag tā dzīvot, lai vairāk es būtu, nevis lai vairāk man būtu. No filmas par Karolu Voitilu (Karol Wojtyła) es atceros tādus vārdus, kurus jauneklis Karols izlasīja no sv. Jāņa no Krusta grāmatas: Piedalies tajā, kas ir, bet nepiedalies tajā, kā nav.
    Es domāju, ka katrs cilvēks (ak cik tas viss, visas mūsu problēmas ir cilvēciskas, līdzīgas, ka var lietot tādu jēdzienu: katrs cilvēks) atrodas bieži vai reti tādā situācijā, kurā nolēm: es gribu būt vai es gribu, lai man būtu. Atbilde uz šo jautājumu, kaut gan notiktu sirds dziļumos un slepenībā, prasīs nākamas tādas pašas atbildes. Pēc tam tas, kas hierarhijā ir augstāk, nejautās, bet vienīgi prasīs paklausību. Viens mirklis, viens šaubu mirklis dažreiz pietiek, lai zaudētu savu vietu kādā hierarhijā.
    Tās nav nekādas teorijas, tukšas un nesaistītas ar dzīvi. Jo ar ļaunumu nedrīkst ieiet dialogā, dialogs ir tur, kur ir mīlestība, kur ir Dievs, Dieva Māte, svētie un eņģeļi. Ļoti labi to rāda, tieši šo jautājumu, viens vārds, kas divās valodās pieņēma pavisam citu nozīmi (protāms arī skan citādāk): latviešu valodā vārds lūgties ir pilnīgi saistīts ar dialogu, divu personu dialogu, no kuriem vienai ir vajadzīga palīdzība un to ar paļāvību viņa lūdz otro personu, kas jau ir Debesīs, vai Personu (pašu Dievu). Poļu valodā vārds łudzić się (ha ha pat nemēģiniet to izrunāt) nozīmē, ka cilvēkam ir tukšas cerības, ilūzijas, bet cilvēks negrib to saprast un pieņemt patiesību, kura varbūt ir grūta, bet nes cerību.
    Iziet no ilūzijām, no fantāzijām, atvērties uz patiesību, tā ir līdzdarbošanās ar Dievu. Tā ir pozitīva selekcija - mācīties pieņemt to, kas mani vairāk padotu Dievam, lai es vairāk būtu tajā, kas ir. Un lai es katrā situacijā pasargātos no piedalīšanos tajā, kā nav. Kas ir nekas. Šeit ir ļoti ļoti liela loma un nepieciešamība Dieva žēlastībai mūsu dzīvē.