Konsekrētas Dzīves Gads

    Pāvests Francisks pasludināja Konsekrētas Dzīves Gadu. Tas sāksies Adventa 1. svētdienā 29. novembrī 2014. gadā un beigsies 2. februārī 2016. gadā. Moto: Evaņģēlijs, pravietojums, cerība - konsekrēta dzīve Baznīcā šodien.

    Tieši 2015. gadā būs jau 50 gadi kopš tika sagatavots II Vatikana koncila dekrets Perfectae caritatis veltīts konsekrētai dzīvei un tās atjaunošanai mūsu laikos. Šim gadam būs divi virzieni: uz iekšpusi un uz ārpusi. Uz iekšpusi - konsekrētie ļaudis (mūki un mūķenes) skatīsies uz sava paaicinājuma skaistumu, viņiem jāatzist sis skaistums. Kā runāja svētais Jānis Pāvils II ar pateicību jāskatās uz pagātni, dedzīgi pārdzīvot tagadni un pieņemt ar cerību nākotni. Vajag pārdomāt un atdzīvināt sava paaicinājuma dāvanu, kuru katrs mūks un mūķene saņēma no Dieva. Nekad arī nevar pietrūkt tādas dzīves formas veidu Baznīcā. Ordeņu un kongregāciju harizmati ir Svētā Gara dāvanas Baznīcai. Kāds no bīskapiem teica, ka konsekrētām personām vajag skaļā balsī izkliegt sava aicinājuma skaistumu. Izkliegt to, ka sekošana Jēzum Kristum ir skaists aicinājums. (Es to mēģinu izkliegt arī ar šo blodziņu :).

    Bīskaps Hozē Rodrigez Karbajo (José Rodríguez Carballo OFM), viens no atbildīgajiem par konsekrēto dzīvi Vatkana kūrijas kongregācijās teica, ka mūki un mūķenes ir priecīgi, jo taču viņu paaicinājums iziet no Dieva mīlestības. Dieva mīlestība ļauj viņiem priecāties.

    Konsekrētie ļadis ir arī aicinātie skatīties dziļāk, skatīties ar sirds acīm. Viegli visiem ir ieraudzīt sliktas lietas. Bet ieraudzīt Dieva lietas un Dieva klātbūtni var pateicoties tām sirds acīm. Kā pravietis Elijs ieraudzīja mazo mākoni, mazo kā cilvēka delnu, no kura pēc tam bija liels un nepieciešams lietus, tā kļosterļaudim ir jāredz Dieva mīlestība un jāpieņem tā ar prieku un jādalās ar citiem.

    Bīskaps teica, ka konsekrētai dzīvei ir trīs kājas: konsekrācija (svētsolījumi), kopiena un misija. Vajag rūpēties par šiem elementiem (bet skatieties, cik tālu dzīvo mani brāļi?). Daudzi runā, ka konsekrēta dzīve mūsu dienās ir arvien vajāka daudzos regionos. Bet, lūk, bīskaps Karbajo dod tādu atbildi: skatieties uz ikgadējo Baznīcas mocekļu statistiku: tur visvairāk ir konsekrēto personu. Tas nozīmē, ka viņi ir zīme, ka viņi liecina. Slikti būtu, kad viņiem negribētos liecināt par Jēzu Kristu, tad būtu problēma.

    Mūki un mūķenes ir pravieši, viņiem jākliedz, jātrokšņo. Ja mūks "netrokšņo", tad ir miris. Šis troksnis tā ir konsekrētas dzīves liecība. Pravietis sauc, labo un sludina. Un tas viss sava ordeņa harizmatā. Katrs ordeņa dibinātājs tā kā ņēma vienu vārdu no Evaņģēlija un to ieveda dzīvē, savā ordenī. Piemēram slimie, vai jaunieši, vai vecie, vai nabadzība, vai misija un tā tālāk. Tas nozīmē, ka harizmati ir iesakņoti Evaņģēlijā, ņemti no Evaņģēlija. Tāpēc mūks uzticīgs harizmatam, ir arī uzticīgs Evaņģēlijam. Uzticība nenozīmē, ka cilvēks neko dzīvē nemainīs, bet kā iestājās ordenī pirms daudziem gadiem konkrētos apstākļos, tā šodien citos apstākļos būs uzticīgs savam harizmatam pēc ordeņa dibinātāja piemēra.

    Konsekrēta dzīve ir nepieciešama Baznīcā, tā ir Evaņģēlija zīme visiem, visai pasaulei. Pasaulei tieši Evaņģēlijs ir nepieciešams galvēnokārt.