Cilvēka cieņa meklējama

    Vakar 25. novembrī svētais Tēvs Francisks apmeklēja Eiropas Parlamentu, uz kuru tika aicināts. Savā runā pasvītroja, ka vajag Eiropas savienībai sasniegt netikai Eiropas ģeografiskas robežas, bet arī vēsturiskas robežas. Kaut gan robežas tiek paplašinātas, tomēr pasaulē, kura ir arvien vairāk sarežģīta un arī apvienota ar globālām saitēm, Eiropas loma samazinājas. Jo Tā kļūst par tādu, kā pasaules vecmāti, kurai jau nav spēka.

    Pāvests, kā gans, sludina Eiropas pilsoņiem cerību un paļāvību, ka ceļš caur grūtībām ved uz vienotību. Šī cerība un paļāvība ir Kungā, Kas pārveido ļaunumu labumā, un nāvi dzīvē. Šī cerība ir arī pārliecībā, ka tautās ir iespējas kopīgi strādāt, lai pārvarētu šķēršļus un veidotu vienotību un mieru starp visām kontinenta tautām.

    Tālāk Francisks pievērš uzmanību cilvēkam ar viņa transcendenci un cieņu, jo tieši arī ar tādu domu atbūvēja Eiropu pēc 2. pasaules kara. Katrs cilvēks, tas nozīmē katra persona ir viena, neatkārtojama un vērtīga. Uz to veda Eiropas attīstība no daudziem elementiem: Grieķija, Roma, Kelti, Germāni, Slāvi un sevišķi kristietība, kura deva Eiropai personas  jedzienu.

    Cilvēkam nevar atņemt cieņu un nedrīkst viņu padot ekonomijai. Bet ir arī ļoti izplatīta tendence, lai pievērstu pārāk lielo uzmanību individuālam cilvēkam un izvilktu viņu no socjāla un antropoloģiska konteksta. Tā veido cilvēka tiesības, ka aizmirst par viņa pienākumiem sabiedrībā. Tāpēc šodien vajag tā veidot cilvēka tiesības, lai tās gudri apvienot ar cilvēka pienākumiem ģimenē, citās grupās ārpus ģimenes un visā sabiedrībā. Ja konkrēta cilvēka tiesības nav padotas sabiedrībai, tad kļūst par konfliktu un vardarbības avotu.

    Redzēt cilvēka transcendento cieņu nozīmē balstīties uz viņa dabas un iedzimtas iespējas atšķirt labo no ļauna. Tas arī palīdz skatīties uz cilvēku, kā uz attiecību būtni, nevis uz absolūto būtni.

    Viena no visbiežākām slimībām Eiropā ir vientulība. Tā ir redzama vecos un jaunos cilvēkos. Un bieži cilvēks ir redzams tikai kā kāda mehanizma daliņa, kuru var izmest, nogalināt, kad ir slims, vecs vai vēl nav piedzimis. Apstiprināt cilvēka cieņu nozīmē atzīt, ka cilvēka dzīve tika dota, ka ir vērtīga, ka nevar to pirkt vai pārdod.

    Pāvests agādina deputātiem viņu misiju rūpēties par trauslām tautām un trausļiem cilvēkiem. Kā atjaunot cerību uz Eiropu, kas dzīvos mierā, kura atzīst savas tiesības un pienākumus? Šeit Francisks deva tādu piemēru. Vatikanā atrodas Rafaēla glezna Atēnas skola, kur ir parādīti Platons un Aristotēls. Pirmais rāda uz debesīm, kā uz ideju pasauli. Otrais uz priekšu, uz šo zemi. Šī glezna labi raksturo Eiropas vēsturi ar tās ticību un praktiskām iespējām. Eiropas nākotnē ir šo divu elementu līdzdarbošanās. Eiropa, kas nav atvērta uz šo transcendenci, zaudē dvēseli. Tieši par kristiešiem kāds autors 2. gadsimtā rakstīja: Kas ir dvēsele miesai, tas ir kristieši pasaulei. Cilvēks, persona, bez šīs transcendences būs pilnīgi padota varai un modei. Ne tikai tas, ko kristietība ienesa Eiropas kultūrā ir svarīgs, bet vēl vairāk tas, kas ienes šodien un kas nedraud laicīgai varai, savienības institūcijām, bet bagātina tās.

    Aizmiršana par Dievu, nevis Dieva pielūgšana, dzemdina vardarbību. Pāvests pieminēja visus mocekļus, kuri mūsu dienās visā pasaulē tiek vajāti, izmesti no mājam, pārdoti vērdzībā, krustā sisti, nodedzināti dzīvi, bet pasaule klusē...

    Eiropai jābūt tēviju Eiropa.

    Nedrīkst ļaut, lai vidusjūra bija lielā imigrantu kapsēta. Vajag gatavot vietu imigrantiem. Un vajag palielināt savienību un stiprāk līdzdarboties ar kamiņvalstīm, sevišķi Āfrikā.

    Vajag Eiropai atjaunot savu identitāti un tautu identitāti. Tas ir tie 2000 gadi, kuros kristietība ir Eiropā.