Ko es turu sejfā?

    Vakar divpadsmitos tā, kā parasti Vatikanā svētdienās, bija lūgšana Kunga Eņgelis ar svēto Tēvu Francisku. Un kā parasti pirms lūgšanas bija Pāvesta katehēze, Tā saistītā ar svētdienas Evaņģēliju virzīja mūsu skatienu uz talantiem (ļoti dārga senā monēta), uz dāvanām, kuras saņēmām no Dieva.

    Francisks skaidro, ka šis cilvēks, saimnieks no līdzības, ir pats Jēzus. Bet kalpi esam mēs. Katrs no mums saņēma kādu mantojumu no Viņa un tās nav kādas spējas, piemēram, ka mēs varām kaut ko darīt labāk un skaistāk nekā citi. Tas ir mantojums saistīts ar Baznīcu: saņēmām Dieva Vārdu, Euharistiju, citus sakramentus (es domāju, ka šeit mēs varētu daudz uzrakstīt, kas ir mūsu ticības "bagažā").

    Divi kalpi laida tos darbā un nopelnīja vēl citus talantus. Bet viens apraka zemē sava Kunga talantu. Un Pāvests jautā: Vai Jēzus grib, lai mēs savu ticību turētu sejfā?

    Vienmēr un katrā vietā ir iespēja dot liecību par savu ticību, par savu mīlestību, par cerību, par Jēzu Kristu. Pāvests mūs aicina lasīt Evaņģēliju un meditēt, un pārdomāt, un redzēt šo bagātību, kuru Dievs mums ir devis. Un kas jādara, lai šis vārds augtu arī mūsu tuviniekos. Nedrīkst to turēt sejfā. Katrs saņēma tieši tādu dāvanu un tādā veidā, atbilstoši savam spējām. Un viena vēl lieta, viens pamats: Dievs paļaujas uz visiem, bez atšķirības. Palīdzēsim Viņam!

    Lai mums palīdz Marija, Dieva Māte, kas pieņēma visskaitāko Dāvanu, Pašu Dieva Dēlu un nepaslēpa To, bet deva pasaulei.

    Jā, jā, jau ļoti sen svētais Francisks līdzīgi runāja...

    Nedrīkst padoties bailēm un tādā veidā paslēpt savu ticību sejfā. Saki, ar cik cilvēkiem Tu esi runājis par Jēzu, cik cilvēkiem Tu esi devis tavas ticības prieku? Ja nē, tad paņem atslēgas, pārkrusties un atvēr sejfu, lai tava ticība varētu dzīvot Baznīcā, Dieva gaismā :)