Koki un gors

     Pirms pāris dienām es biju pirmo un vienīgo reizi gorā, Rēzeknē. Par to jau rakstīju. Tur, gorā, atrada darbu daudzi cilvēki, kuri strādā kultūras laukā. Es nepazīstu nevienu cilvēku, kas tur strādā, bet vieta ir skaista, jauna un arī viegli atrast pilsētā. Es rakstu par šo goru, jo šodien man zvanīja kāds, kas strādājā visu dzīvi kultūras laukā, bet šogad zaudēja darbu un nevar atrast jaunu. Cilvēki zaudē darbu un ar to domā, ka nav vajadzīgi, ka nav pilnvērtīgi. Ja būtu šis kultūras strādnieks jauns, brauktu varbūt uz Angliju, bet ko darīt, ja palika nedaudz gadu (bet arī ne maz, jādzīvo, jāēd) līdz pensijai?

    Kultūra tagad ir saprotama kā industrija (tā es izlasīju internetā dažādās vietās), kur ir svarīgi centri, konkursi, firmas, aģentūras, kontakti. Jābūt arī uz vilņa. Tas, kas tiek izdomāts, tiek arī pārdots. Vai ir tāds mākslinieks, kas kaut ko darītu bez pasūtījuma? Vai ne kādam konkursam? Es saprotu, ka tajā visā ir vajadzīga kāda skola, kāda fakultāte, prakse, laboratorji, reklāmas. Vai cilvēks, kas strādā pie pamatiem, lai izglītotu bērnu un jaunekli, kam nav nekāda, protāms, ofisa un aģentūras, un firmas, tiek pasargāts? Vai skolotājas no slēgtām skolām ir sargātas, vai valsts nedos viņiem darbu un algu? Varbūt nedos...

    Latvija, kā i citas valstis, nav bagāta finasēs. Ir bagāta cilvēkos. Bet cilvēkiem jādzīvo ģimenēs. Ar ģimenēm jāiet uz baznīcu. Baznīcā jāiemācās normas, pēc kuram jādzīvo. Ja katru gadu 2000 bērnus atņem ģimenēm, jo tās neizpildīja kādas valsts normas, tad uz kurieni mēs ejam? Pēc kāda laika ģimene būs retums, ticīgais baznīcā jau ir retums, varbūt vajadzētu pieņemt (vai jau tas nav joks?), ka esam nabaga valsts un nedzīvosim pēc izdomātām (nezinu kur?) normām, bet pēc savām normām. Vai tas ir iespējams? Vai nē? Vai visi jau ir pilnīgi egoisti? Vai Latvija ir tikai bagātiem (es neesmu pret bagātiem un priecājos, ka tādi ir), tas nozīmē, ka pret nabadzīgiem?

    Diemžēl par kokiem nepaspēju, jo diena beidzās :)

 *  *  *

   Ziniet, ļoti svarīgi ir lūgties viens par otru. Ir piemēram tāda akcija manā kapucīnu provincē, lai lūgtos par misjonāriem (ir 50 misjonāru!). Organizē šo akciju brālis Gžegožs (poliski Grzegorz) un vinš man atsūtīja sarakstu ar 15 (!) cilvēkiem, kuri vienu gadu lūdzas par mani! Briņīšķīgi! Cilvēki, kuri dzīvo Polijā, Belģijā un Zviedrijā. Vārbūt kāds no lasītājiem gribētu lūgties vienu gadu par kapucīnu misjonāru? Jā kāds gribētu pieņemt tādu lēmumu, tad vajadzētu sūtīt uz manu epastu savu vārdu un uzvārdu, adresi un valsti. Tad es pārsūtīšu br. Gžegožam, pēc tam viņš man un pārsūtīšu Jums, kā saucas un kur kalpo konkrēts misjonārs, par kuru Jums nāks lūgties vienu gadu. Tikai vienu :)

    Aha, nosauksim so akcjiu tā: Lūdzies Par Misjonāru. Epastā var tā rakstīt, vai saīsinājumu LPM
    Brālis Gžegožs man uzrakstīja, ka tagad notiek lūgšanas par misjonāru tulkošana uz angļu valodu, lai māsai, kas Latvijā uzņēmās lūgties par misjonāru, būtu šīs lūgšanas teksts (viņa ļoti labi runā angliski). Es uzrakstīju viņam, lai pamēģina tulkot uz latviešu valodu. Redzēsim, kā būs :)