pirmdiena, 2016. gada 25. aprīlis

Kristus ir augšāmcelies!
    Sirsnīgie sveicieni visiem bloga Lasītājiem! Es neplānoju, ka tik rēti rakstīšu ziņas. Iemesli ir divi, saistīti viens ar otru: daudz fiziska darba un daudz jāatpūšas. Dzīves veids pavisam cits bez Misionāriem un bez Misionārēm. Sevišķi šis klusums, bet tomēr Rīgā lielākais priecīgs troksnis, bērnu troksnis. Visi kaut ko dara, strādā vai meklē darbu, evaņģēlizē vai mācās skolās. Es šeit mēģinu strādāt ar stiprāko motorzāģi, smago cirvi un citiem instrumentiem. Otro reizi tīrīju vecās baznīcas dārzu Liepnā. Tur ir darba uz mēnešiem. Diezgan smags darbs. Tāpēc paņēmu daudz ēdamo (visvairāk derīga bija ievārījumu burka) un slaveno 5-litrīgo pudeli (no virtuves galda) ar ūdeni. Mazi koki un krūmi tukstošiem tika nozāģēti un parādījās baznīcas dārzā jaunas lielas kučas. Atklājās, ka tur ir vairāk nekā krūmju džunglos saredzamie trīs priesteru kapi. Vienkārši trīs bija vaļā, varbūt kāds paņēma akmens jumtus un tapēc šie lielie kapi tika atvērti, lai diemžēl sevī pieņemtu lapas, zarus, zemi, bet arī diemžēl atkritumu maisus, kuri paši neatnāca. Citi kapi palika veseli. Šie kapi ir divās vai trijās taisnās rindās. Viņiem jau nav nekādu akmeņu ar uzrakstiem. Bet ir cerība, jo lapu, zaru un zemes kārta ir šajā vietā diezgan liela. Ja būtu laiks notīrīt šo teritoriju tā 100%, es varētu kaut ko vairāk pateikt. Varbūt kaut kas blakus palika. Šī vieta bija un praktiski vēl tālāk ir kā džungļi, ka pat daudzi vietējie cilvēki nekad šeit nebija. Senākos laikos, krievu laikos, kādi skolnieki-huligāni apmeklēja šo vietu, atvēra kapus un spēlējās ar apbedīto priesteru kauliem. Ak, priesteri, varbūt kāda jaunkristītā bērna mazbērni arī lietos jūsu galvaskausus kā bumbu?
    Kāds man atsūtīja pa epastu informāciju, ka Rīgā būs tikšanās ar Vassulu Rīdenu. Man pietiek tas, ko par viņu tika jau uzrakstīts Katoļu Baznīcas Vēstnesī pirms pāris gadiem. Ja viņas pašas vārdi liecina par viņas nepatiesībām, bet taču mums vairāk patīk patiesība, pati Patiesība - Jēzus Kristus, tad atstāsim viņu viņas priekšniekiem pareizticīgajā Baznīcā, lai viņi kārto lietas ar viņu.
    Cita lieta, nesen izlasīju grāmatu, lai pameklētu, vai grāmatā, kas ir diezgan populārā Latvijā, nav nekādu hereziju, tas ir, teiksim, kļūdu ticībā. Šajā grāmatā autors uzskata, ka Baznīcai sākumos nebija struktūras (laikam aizmirsa par Jēzu Kristu, par svēto Pēteri - pirmo pāvestu, Apustuļiem, ticīgo tautu, diakoniem, iesvētītiem bīskapiem, priesteriem, draudzēm un citām funkcijām Baznīcā, bet arī sevišķi par Sakramentiem, piem. par svēto Misi). Tālāk raksta, ka kāda reliģija (nē nē, tā nav Baznīca) nes sevī Dieva Vārdu (jā jā, nebrīnieties, to taču raksta katolis - es ceru, ka Jūs to sapratīsiet). Man negribas visu rakstīt. Var pašam nopirkt un palasīt, grāmata brīžiem interesanta, daudz piedzīvojumu, var apdāvināt daudzu cilvēku dzīves. Kā saucas, nepateikšu, lai kāds nepateiktu, ka es to reklāmēju.
    Es tikai brīnos, ka var tik viegli ticības vietā pieņemt šovu. Vai vieglāk vienkārši spēlēt uz "bumbu" kapsētā?

svētdiena, 2016. gada 17. aprīlis

Dažādi darbi
    Šajā nadēļā man vajadzēja tīrīt no krūmiem un maziem kokiem teritoriju pie vecās baznīcas Liepnā (varbūt turpināšu darbus nākamā nedēļā), zāģēt zarus un baļķus Viļakā (šie zari bija diezgan lieli). Mazos zarus es nēsāju mežā. Šie darbi jāturpina. Kopā ar draudzi tīrījām baznīcas terītoriju (mežā un pļāvā pie baznīcas) - vienu dienu. Vēl daudz palika, bet izskats mainījās, ir skaistāk. Šajā nedēļā arī es pārnesu draudzes arhīvu uz vienu lielo skapi. Tādā veidā viss būs uz vietas. Tagad vajag to aprakstīt. Tas arī būs darbs, kaut gan, es ceru, ne tik liels vai sarežģīts. Es tīrīju pļāvu pie Dieva Mātes statujas. Tas arī jāturpina. Un tā tālāk. Jau ir nissanā vasaras riepas. Pateicība Dievam, ka lūgšana bija vissvarīgāka un centrā, jo no turienes dzīvība. Atpūtai arī bija laiks.
    Un lūdzamies mūsu nodomos. Šodien sevišķi par priesteriem un paaicinājumiem uz priesterību. Un par tiem, kurus nesen esmu redzējis, bet tagad jau viņi ir mūžībā.
    Ir ko darīt, tāpēc pat nemēģinu rakstīt par kaut ko citu, bet par šo tik mazo pasauli, kas saucas nevisgalvenākie pienākumi.

pirmdiena, 2016. gada 11. aprīlis

Liepnā, pie vecās baznīcas
    Liepnā, kur no vecās baznīcas palika tikai pamatu akmeni, bet jaunās sienas un kolonnas veido 70 gadīgie koki, mēģināju šodien tīrīt teritoriju no krūmiem. Dievs deva saulaino laiku un auksto vēju, kas palīdzēja darbā.
    Pirmais darba posms bija nozāģēt mazus kokus un krūmus, kas uzauga uz mūra, vai pie mūra, kas ir apkārt baznīcas dārza. Ar cirvi tas būtu pārāk smags darbs, kas nedotu lielus efektus. Es sazvanījos ar Lūcijas kundzi, viņa atbrauca, atvēra baznīcu un es varēju pieslēgt pie elektrības motorzāģi.
    Nākama lieta, ka vajadzēja vilkt sazaģētos krūmus uz kaudzēm. Un tad parādījās skaistie pauguri, lai ekoloģi saprastu, ka mēs šeit zinām, ka vajag šos visus zarus atstāt, lai būtu vieta putniem, ķirzakām un kukainiem.
    Kaut gan man vajadzēja lietot arī cirvi, tomēr beigu beigās krūmus, kas nebija parāk resni, es lauzu ar roku. Tādam darbam arī bija liela nozīmē.
    Diemžēl, kaut gan saplānots darbs tika izpildīts, teiksim, 90%, man neizdevas tikt ar darbiem līdz baznīcas akmeniem. Un tikai sāku drusciņ tīrīt kapus. Tur vajag milzīgo darbu, lai notīrītu šo teritoriju, kur bija baznīca, bet tagad kaut kas līdzīgs mežam.
    Es paņēmu pamaz ēdama un ūdens. Ja būtu vairāk, es strādātu vairāk, varbūt vēl divas trīs stundas. bet tur ir vajadzīgs milzīgs darbs.
    Kādā kapā (bedrē, kas no kapa palika), kas atrodas krūmos un zem kokiem, ēnā, es redzēju... daudz sniega.

sestdiena, 2016. gada 9. aprīlis

Šķīsto Siržu Kustības tikšanās.
    Šodien, kā katru mēnesi, Viļakas klosterī (bijušajā klosterī) notika ŠSK tikšanās. Kaut gan mēs esam nelielā skaitā, tomēr satiekāmies uz svēto Misi un pēc tam uz lekciju un tēju.
    Kāds teica: "Ko mēs darīsim svešā vietā, starp svešiem cilvēkiem?" Lūk mūsu tikšanās ir pierādījums, ka vajag pildīt Dieva gribu, atvērt sirdi Jēzum un cilvēks atradīs savu vietu un lomu draudzē, savu kalpošanas veidu. Un varēs palikt tam uzticīgs. Jo Dievam nav nepieciešams liels ļaužu pulks, lai varētu darboties. Mēs zinām no Bībeles, ka Dievs speciāli darbojās caur vismazākajiem, lai parādītos Viņa visvarenība, ka nevis cilvēks to dara ar saviem spēkiem, bet Dievs. Radītājs un Pestītājs dod žēlastību. Laimīgi tie, kas to pieņem. Un viņi redz un var liecināt, cik daudz Dievs mainīja viņu dzīvē. Tiem, kuri nepieņem, tas viss iet, teiksim, garām. Un nav par ko runāt un jautāt. Baznīca ir, lai mēs piedalītos, arī mazās formācijas grupās.

piektdiena, 2016. gada 8. aprīlis

Atgriezties... neatgriezties... atgriezties!
    Piedalīties kādās rekolēkcijās, formācijas dienās, vai nepiedalīties, tas ir jautājums saistīts ar to, vai es patiesi gribu atgriezties. Gulbenē, kur šodien sākās Marijas skolas sesija (jau otrā!), priesteris Arnis aicināja arī tos, kas ir klatesoši, bet vēl nenolēma: palikt vai nē. Ka vajadzīgs ir dažreiz tāds trakums. Jo Dievs mīl katru cilvēku un šajās dienās, arī tieši šodien, Viņš grib cilvēku padarīt laimīgu. Tur es satiku daudzus cilvēkus, to starpā arī drosmīgas misionāres, kas šajos gados dzīvoja un kalpoja Viļakas draudzē. Prieks. No Viļakas bija viena dalībniece, es ceru, ka arī rīt būs, bet varbūt divas, trīs?
    Pie plebānijas daudz darba ar malku piemēram. Mugura un rokas sāpēja, ka cilvēks nevarēja gulēt. Ko darīt? Vajag biežāk strādāt, vai nē?
    Šodien es lasīju par to, ko cilvēki domā par Baznīcu, bet sevišķi par tādu, vai citu kopienu. Un brīnos, kādos mitos dzīvo daudzi un tos atkārto citiem. Lūk nekas no Baznīcas sākumiem nemainījās. Baznīca, Jēzus Kristus Līgava, ir tik skaista un bagāta, ka cilvēks nevar to aptvērt ar savu prātu un sirdi. "... Es ticu uz... svēto katolisko Baznīcu..."

otrdiena, 2016. gada 5. aprīlis

Kur ir melnie pipari? Kur ir sāls?
    Mūsu drosmīgas misionāres jau kalpo Bebrenē, bet mani pirmie jautājumi virtuvē nākamajā dienā pēc misionāru izbraukšanas, tas ir pirmajā aprīlī, bija tieši tādi: "Kur ir melnie pipari? Kur ir sāls?" Viss tika atrasts un ēdiens bija garšīgs.
    Draudzē ir nepieciešami tādi cilvēki, kuri iet atgriešanās ceļu. Tas ir viņu ceļš. Ar citiem vārdiem viņi nes krustu un cīnās, lai to nepazaudētu. Un protams es šeit nerunāju par tiem, kuri visu var izdarīt, bet par tiem, kuri savā garīgajā dzīvē saprot nepieciešamību līdzdarboties ar prāvestu. Prāvesti mainās, tapēc cilvēkam jāiemācās līdzdarboties ar viņu.
    Šiem cilvēkiem ir vēl viena īpatnība. Viņi ir saistīti ar kādām kustībām, kopienām Baznīcā. Bieži un pat parasti šie centri ir tālu no draudzes. Kontakts un formācija ir saistīti ar nākamo nepieciešamību, jo vajag biežāk, vai rētāk braukāt uz rekolēkcijām un tikšanām. Tur var pašam saņemt daudz dažādu žēlastību, bet arī klausīties un redzēt, kā citur cilvēki līdzdarbojas ar priesteriem. Tādā veidā veidojas plašākas saites Baznīcā, kas ir stipras, jo balstās uz mīlestības uz Jēzu.
    Šiem cilvēkiem ir vēl viena īpatnība. Savās draudzēs rūpējas par mazām grupiņām. Draudzē ir jābūt mazas grupiņas, lūgšanas un formācijas grupiņas. Un tikšanās notiek regulāri.
    Es domāju, ka dažreiz tādiem cilvēkiem var parādīties šaubas, vai ir vērts to darīt, vai man to vajag, vai nepietiek ar to, ko es jau esmu izdarījis? Atbilde ir viena: nepietiek. Šie ceļi, pa kuriem viņi staiga, ir viņu izveidoti. Bez viņiem šo ceļu nebūs. Un otra lieta, šīs mazās grupiņas ir kā vietas ar ūdeni, kad apkārt tuksnesis.
    Lai Dievs dod katrai draudzei tādus cilvēkus, grupiņas, kopienas, ceļus.