Atgriezties... neatgriezties... atgriezties!

    Piedalīties kādās rekolēkcijās, formācijas dienās, vai nepiedalīties, tas ir jautājums saistīts ar to, vai es patiesi gribu atgriezties. Gulbenē, kur šodien sākās Marijas skolas sesija (jau otrā!), priesteris Arnis aicināja arī tos, kas ir klatesoši, bet vēl nenolēma: palikt vai nē. Ka vajadzīgs ir dažreiz tāds trakums. Jo Dievs mīl katru cilvēku un šajās dienās, arī tieši šodien, Viņš grib cilvēku padarīt laimīgu. Tur es satiku daudzus cilvēkus, to starpā arī drosmīgas misionāres, kas šajos gados dzīvoja un kalpoja Viļakas draudzē. Prieks. No Viļakas bija viena dalībniece, es ceru, ka arī rīt būs, bet varbūt divas, trīs?

    Pie plebānijas daudz darba ar malku piemēram. Mugura un rokas sāpēja, ka cilvēks nevarēja gulēt. Ko darīt? Vajag biežāk strādāt, vai nē?

    Šodien es lasīju par to, ko cilvēki domā par Baznīcu, bet sevišķi par tādu, vai citu kopienu. Un brīnos, kādos mitos dzīvo daudzi un tos atkārto citiem. Lūk nekas no Baznīcas sākumiem nemainījās. Baznīca, Jēzus Kristus Līgava, ir tik skaista un bagāta, ka cilvēks nevar to aptvērt ar savu prātu un sirdi. "... Es ticu uz... svēto katolisko Baznīcu..."