Svētais Francisks zem Rīgas debesjuma.

Vakar bija ļoti bagāta diena. Tā bija man sevišķa diena.

Pirmkārt tāpēc, ka gandrīz visu dienu, no rīta, pavadīju manu brāļu kopienā. Sākumā Olainē. Ziniet, kā es jau rakstīju dažās reizes, kapucīni dzīvo kopienās, kas saucas ģimenes (latiņu valodā "familia") un kapucīnu klosteri saucas mājas. Es pat nezinu, kā paskaidrot to, ka brāļi ir garīgā ģimene, kuru Baznīcā vēlas Dievs. Tāpēc ir mazāko brāļu kapucīnu ordenis un kopienas, kur ir sevišķs pienākums brāļiem: mīlēt viens otru vairāk nekā cilvēki mīl viens otru ģimenē, vairāk neka māte mīl savu bērnu. Tik tiešam. Un brāļi tic, ka viņi ir spējīgi tā dzīvot un tā mīlēt, jo tic Dievam un tas viss ir no Dieva: viss šis paaicinājums un dzīves veids, kuru sāka svētais Francisks no Asīzes: Mazāko Brāļu dzīves veids ir izpildīt Evaņģēliju... - apmēram tā sākas Ordeņa Regola no 1223 gada (pirmā, īsa Regola, bija no 1209. gada, kurai svētību deva pāvests Innocentijs III). Šie vārdi ir kā gaisma, lai saprastu, pēc kā jādzīvo mūsu kopienai.

Man bija arī iespēja svinēt svēto Misi Olaine un pateikt sprediķi. Tas bija mans pirmais sprediķis Olainē pēc 77(!) mēnešiem. Un pēc tam vēl piedalījos kapusvētkos Jaunolainē.

Un uzreiz vajadzēja braukt uz Rīgu ar vienu no Olaines mājas ģimenes brāļiem, jo Rīgā bija saplānotas tikšanās sakarā ar svētceļojumu uz Aglonu 5-15 augusts. Pēc tam citi pienākumi.

Un gandrīz pēdēja lieta: franciskāņu Trešais Ordenis mani uzaicināja uz lūgšanas laiku. Un varu pateikt, ka tas bija ļoti ļoti svētīgs laiks, kuru neviens cits nevarētu tā saplānot, veidot mūsu sarunas un palīdzēt pieņemt lēmumus, kā tikai un vienīgi Dievs, protams, svētā Franciska aizbildniecībā. Jā, Franciskam un Franciskāņiem nevajag daudz, bet ļoti maz. Tikšanās notika zem skaista debesjuma un saplānoti darbi, pieņemti lēmumi, līdzskan ar to, ko mēs darām katru dienu un mēs redzam, ka Dievs grib vēl vairāk apvienot mūsu spēkus un piepūles mīlestībā, lai visi mūsu darbi nestu vislabākus augļus. Protams, es nerakstīšu šeit, kas ir plānots, bet jālūdzas, lai Dievs, kas rūpējas par mums, palīdzētu mums pieņemt visas Viņa svētības.

Pateicība Dievam, ka mums mācā līdzdarboties ar Viņu un ka mēs varam līdzdarboties mūsu kopienās.

Šodien arī uzzināju, ka vairs neesmu svētdienu vikārs sv. Franciska un Kristus Karaļa draudzēs. Bet biežāk būšu Olainē. Lūk, cik apustulāts iet līdzi brālīgai dzīvei kapucīnu kopienā.

Svētais Francisks un mūsdienas.

Cilvēks mācās kaut ko nolemt un tajā atklāj, ka viņa priekšā ir tā kā dažādi centri, kuri viņu ietekmē, lai pieņemtu tādu, nevis citu lēmumu. Ar laiku cilvēks var identificēt šos centrus, kuri ietekmē cilvēka domāšanu, tas nozīmē, ka arī lēmumus. Kādi ir šie centri, tā arī ietekmē cilvēku.

Facebookā es šodien ievietoju interviju ar rakstnieku Gabrielu Maciejewski, kurš starp citiem stāstīja, kā jaunībā strādāja kādā žurnālā, kur īpašnieks bija vācietis un visiem žurnalistiem vajadzēja rakstīt to, ko viņš gribēja, konkrētos rāmjos. Protams tur nebija svarīga patiesība, bet uzraugi pavēlēja mainīt katru tekstu, kurš izgāja no šiem rāmjiem. Šis rakstnieks teica, ka tas bija ļoti smags ikdienišķs darbs. Un to rakstu, lai mēs visi zinātu (mēs to zinām, bet vajag atkārtot), ka pasaule, kura mums parādīta masu informācijas līdzekļos neatbilst patiesībai 100% un ka tas notiek apzināti.

Svētais Francisks savos laikos, kad cilvēki bija tādi paši kā mēs un (to es nezinu) varbūt runāja par sevi "mūsdienas cilvēki", gribēja parādīt, sākumā sev, pēc tam saviem līdzbrāļiem ordenī, pēc tam visiem citiem, ka labs centrs ir viens un ka Tas ir Dievs. Lai paklausītu Dievam, lai uzzinātu daudz par Dievu, lai izpildītu Viņa baušļus, vajadzīgas ir pūles, garīgais darbs, veltīts laiks. Šī tuvošana Dievam, Kurš savā Dēlā kļuva Cilvēks, tad tuvošana kura īstenībā ir atbilde uz Dieva darbiem, prasa arvien vairāk mīlestību uz Dievu. Jo Dievs ir Mīlestība. Bez mīlestības nav nekā mūsu attiecībās ar Dievu. Lai tā dzīvotu vajadzīga ir vienkāršība, vienkāršības tikums, par kuru runā sv. Francisks no Asīzes. Vienā no savām lūgšanām Nabadziņš raksta: "Tīra un svētā Vienkāršība iekauno visu šīs pasaules gudrību un miesas gudrību".

Ne ļoti maz, bet ļoti daudz vajag rūpēties par mīlestību uz Dievu un arī par vienkāršību, lai dzīvē nemeklētu šīs pasaules gudrību. Un šeit gribu atgādināt Jēzus vārdus par to, lai mēs būtu veikli kā čuskas, bet nevainīgi kā baloži. Šī pirma līdzība, es domāju, ir ļoti saprotama. Bet arī baloži katru dienu smagi strādā, lai savāktu barību sev un mazuļiem. Es domāju, ka vajag rūpēties par to, lai cilvēku starpā sarunās un darbos būtu zīmes, ticības zīmes, katoliskās zīmes, jo tas prasa vairāk - man pašam jādzīvo katoliska dzīve, jāsaprot Baznīcas ticība. Vai es esmu ticības zīme citiem cilvēkiem? Vai ir kaut kas, ka tas nevar īstenoties? Un kāpēc sv. Francisks no Asīzes vēl pēc 800 gadiem ir saprotams un aktuāls?

Svētais Francisks un svētceļojums

Svētais Francisks savās pamācībās brāļiem bija vienmēr ļoti konkrēts. Un cilvēku, sevišķi ordeņbrāļu, centienus kļut par labiem mūsu Kunga Jēzus Kristus sekotājiem redzēja Dieva vārda gaismā. Tikai tad cilvēciskie centieni bija pareizi ieraudzīti, kādā veidā mērīti un vērtēti, tas, kas bija no Dieva, tika atrasts, tas, kas cilvēkā bija kāda cita iemesla dēļ, piemēram vājību vai kārdinājumu dēļ arī tika atklāts. Tā bija vienmēr konkrēta garīgās dzīves skola, kura prasīja ļoti daudz, teiksim - pat visu, jā, visu - atdot Dievam, lai nēsātu Dieva kalpu vārdu.

Svētceļojums ir laiks, kurā konkrēti cilvēki satiekas konkrētos darbos, lūgšanās un citos pienākumos. Un tagad būs skola, arī garīgās dzīves skola - visu padot Dievam mazā Baznīcā, kura ir ceļā. Un konkrēti rūpēties par tikumiem, kuri ir tādi un tādā mērā, kā atklājas dzīvē.

Lūgsim svēto Francisku, kurš praktiski visu laiku bija ceļā, lai viņš ietu kopā ar mums un iemācītu mums savā skolā atpazīt labu un to pieņemt katrā konkrētā situācijā.

Viens vārds dara lielo atšķirību.

Jēzus šajos gados, kad staigāja kopā ar saviem apustuļiem pa svēto zemi, mācīja viņu paklausību. Ja tie, kuri seko Jēzum, pildīs Viņa vārdus, dzīvos pēc Evaņģēlija, atstās tālu no sevis savu gribu, bet pildīs Dieva gribu, kā pats Dieva Dēls to parādīja, viņi varēs pateikt par sevi, ka Dieva mīlestība viņos mājo. Jo, ja cilvēks pilda Dieva baušļus, tad Dieva mīlestība šajā cilvēka ir un nes labus augļus.

Dažreiz varbūt kāds padomātu, ka no šīm lietām var jokot un ka modē ir nepaklausība, jo tajā parādīsies tava brīvība... ak vai! Mēs varam jokot, piemēram, no laika, bet no lietām, kuras ir pie paša pamata, nē. Jēzus atnāca pasaulē, lai... jā, jā... lai būtu paklausīgs Debesu Tēvam visā, lai izpildītu Tēva gribu - aiz mīlestības uz Tēvu, un aiz mīlestības uz mums, kuriem brīžiem gribas jokot no lietām, kurās ne jokot vajag, bet vajag pilnveidoties.

Es kādreiz rakstīju par kādu ļoti pazemīgu draudzi, kurā ir ļoti pazemīgie un paklausīgie cilvēki, kuri ātri visu maina, lai tikai būtu Dieva griba. Kā rakstīja sv. Francisks, svētīgi tie, kurus mūsu māsa miesīga nāve atradīs - šajā pēdējā brīdī - Dieva gribā. Tad pirms pāris mēnešiem, man pajautāja, kā pareizi skaitīt Dieva žēlsirdības kronīti? Tad es parādīju mājas lapu, kurā atrodas ļoti labs un precīzs tulkojums, protams: http://uzticies-jezum.mozello.lv/

Un lūgšanas grupa sāka tieši tā lūgties, jo iepriekšējais teksts bija ar kļūdām. Bet pēc kāda laika es dzirdēju, ka tur ir vēl viens vārds, kura nav oriģinālā. Pateicu vienai cien. kundzei un... tagad no prieka gribas, ziniet, lēkāt. Lūgšana ļoti precīza, skaista un saistīti ar to apsolījumi. Ja mazās lietās mēs esam paklausīgi Jēzum - to starpā arī lai lūgtos tā, kā Jēzus grib - tad Jēzus uzticēs mums vēl kādus stūrīšus mūsu dvēselēs tīrīt no putekļiem, tas ir, es gribēju pateikt, no grēkiem un no vājībām. Tāpēc, ziniet, iepriekšējos gadsimto, arī XX gs., daudzi cilvēki lietoja tādus speciālus krēklus vai ķēdītes, lai šī neērtība vērstu vinu domas, viņu sirdis un prātus uz Dieva gribas pildīšanu. To es gribēju atgādināt, lai es, mēs un citi neaizmirstu, ka paklausība Dieva gribai ir kaut kas sevišķs, liels un no kura nedrīkst iziet, jo, protams, būs ērti, salda dzīve, bet Dieva gribas pildīšanas nebūs pavisam.

Bet Jēzus runā: Ja tu gribi Man sekot, ņem savu krustu...

Katrai paaudzei tā, kā kapucīniem, ir vajadzīgs krusts.

Kad es kalpoju Viļakas, Kupravas un Liepnas draudzēs, es pasvētīju dažus krustus. Vienu jauno krustu es pasvētīju pie Liepnas baznīciņas un trīs dažōs ciematos.

Divi ciemati: Geinova un Tutinova (12 iedzīvotāji) sagatavoja jauno skaisto krustu, uzstādīja to dārzā pie ceļa un tur tika pasvētīts 2016. gadā.

Ciemats Robežnieki (4 iedzīvotāji), kurš pirms kara saucās Slobodka (bija 32 lielas ģimenes!), arī sagatavoja skaisto krustu 80 m. no robežas un tur tas tika pasvētīts. Par to es rakstīju 2015. gada 11. maijā:

Krusts cilvēka dzīvē

    1990. gados kāds cilvēks nolēma uzstādīt krustu netālu no mājas, pie ceļa. Savu darbu pabeidza 1998. gada 4. maijā. Pēc divām dienām kapucīnu tēvs Olģerts pasvētīja šo krustu. Krusts "izdzīvoja" 17 gadus un šogad 9. maijā tika uzstādīts jaunais ar soliņu un žogu. Šodien man atbrauca pakaļ un es pasvētīju gan krustu, gan visu saimniecību.

    Cilvēkiem ir ļoti tālu uz baznīcu, ne visās svētdienās izdodas braukt uz sv. Misi, autobuss vienu reizi mēnesī, lopi, švaka veselība. Bet tad ir krusts, pie kura svētdienās pulcējas daži cilvēki no kaimiņu saimniecībām un skaita lūgšanas, dzied baznīcas dziesmas un runā par savām ikdienišķām problēmām, par plāniem, darbiem. Šis krusts dod cilvēkiem cerību un ir Dieva, kas mīl cilvēku, klātbūtnes zīme.

Un vēl vienu krustu pasvētīju 2015. gadā ciematā blakus Robežniekiem, kur jau nav neviena iedzīvotāja, pat nevienas ēkas. Pie šī krusta lūdzās cilvēki, kuri braukāja no Borisovas. Laikam viņi no šā ciemata, kura vairs nav, nāk. Šis ciemats ar jauno krustu atrodas starp Vecumiem un Robežniekiem.

Es tagad lasu par kapucīniem Latvijā 1929.-1949. gados un tāpēc īss teksts par krustu, kapucīniem un šo laiku paaudzi:

Latvijā, bet īpaši Latgalē, ļoti bieži ir sastopami koka krusti gan pie baznīcām, gan ciematos. Dažreiz kad mazās baznīciņas ēka neatšķiras no citām ciemata mājām, tieši krusts ir zīme, ka šeit ir Dieva nams. Līdzīgi ir ciematos, kur pie krustiem pulcējas cilvēki, sevišķi maijā, lai lūgtos un kopā ar Dieva Māti atdot Dievam godu.

Krusts ir tomēr no koka un tā izturība laika apstākļos Latvijā sasniedz parasti 15-20 gadus. Vai tas mums kaut ko neatgadina? Tas ir kā vienas paaudzes laiks. Nākamai paaudzei ir pienākums: uzstādīt jauno krustu.

Kapucīnu klātbūtnes un kalpošanas pirmā perioda laiks Latvijā bija tieši vienas paaudzes laiks. Šī paaudze ieraudzīja Svētā Gara darbību, jo bija atvērta svētumam. Taču konsekrētai dzīvei jāliecina par svētumu, uz kuru aicina Dievs ikkatru cilvēku.

Koka krusti ir laicīgi, bet tie liecina par Jēzus Kristus Krustu. Arī par šo Krustu liecina ikkatrs kapucīnu habits - ir šūts krusta formā. Mēs ceram, ka mīlestība uz Jēzus Kristus Krustu, kura bija gan pirmajos kapucīnos Latvijā, gan šīs paaudzes lajos, atradīs sekotājus arī mūsdienās.

Vai tu gribi zaudēt labsajūtu?

Mēs atcerāmies notikumu, kad Jēzus kopā ar apustuļiem atbrauca ar laivu uz kādu pagānu pilsētu un tur atbrīvoja apsēsto cilvēku no ļaunā gara, pat no ļauno garu leģiona. Liekas, ka visiem vajadzētu priecāties, bet tomēr tā nebija, jo ļaunie gari iegāja cūku barā, un tas tūlīt noslika ezerā. Cilvēki, kuri dzīvoja šajā apkārtnē, lūdza Jēzu, lai Viņš atstātu šo apkārtni, lai viņi varētu dzīvot paši.

Dzīvē ir tādas situācijas, kad cilvēkam būtu iespēja satikties ar Jēzu, bet šim cilvēkam nav ticības. Ir vides, kur būtu iespēja ieiet Jēzum Kristum, lai dotu cilvēkiem iespēju atgriezties un dzīvot Dieva žēlastībā, bet nav ticības, vai ticība ir ļoti vāja, bet cilvēka vājības ļoti lielas un rezultātā - arī grēki. Dažreiz, kad viens cilvēks atvēr savu sirdi Jēzum, viņa dzīvē ieiet Dieva žēlastība, sākas regulāra sakramentālā dzīve un šis cilvēks var citiem sludināt - iespēju robežās - par Jēzu un Baznīcu. Viens no apsēstajiem, kuru atbrīvoja Jēzus, pat gribēja atstāt visu (īstenībā laikam viņam nekā nebija) un iet, un sekot Jēzum. Bet Jēzus teica, lai viņš šeit, uz vietas, savā apkārtnē, sludina to, kas notika viņa dzīvē. Tad mēs redzam, ka tik daudz jānotiek, lai viens cilvēks, viens vienīgais no visas apkārtnes, sāktu sekot Jēzum, lūgties, iet uz sakramentiem, jo tāda ir Debesu Valstības metode, rauga metode.

Protams nav ko pārdzīvot, ja kāds cilvēks, kuram nu vajadzētu arvien ātrāk iet, skriet un sekot Jēzum, nevar pat vienu soli iet uz priekšu. Jo nedrīkst aizmirst par mīlestību, kas ir visā, kas mums jādara. Šī mīlestība, mīlestība no Dieva, var viegli nojaukt cilvēka labsajūtu, bet pašā cilvēkā grib atjaunot Dieva attēlu, ja cilvēks grib un cik grib. Dieva priekšā visi ļauno garu leģioni kliedz un bēg, bet ikkatram cilvēkam ir dots aicinājums pieņemt Dieva mīlestību, kaut gan tik bieži no otrā, vāja cilvēka, sirds un rokām, cilvēka, kas tikai mācās un mācās mīlēt dzīvojot Dieva mīlestībā un žēlastībā.

Mūžīgo mieru...

Šodien aizgāja mūžībā Leonards. Katru dienu viņš kalpoja svētajā Misē Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā. Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam. Lai viņš dus mierā. Āmen. Leonards, kā Dieva cilvēks, daudziem cilvēkiem palīdzēja, ļoti rūpējās par baznīcu un draudzi un šo mīlestību uz Dievu un Baznīcu centās iedot citiem cilvēkiem. Viņš deva labo ticības liecību un devās pie Dieva.

Tad Leonards jau ir Dieva priekšā. Tāpēc caur mūsu lūgšanām palīdzēsim viņam ātri un pilnīgā laimē redzēt Jēzu, Kuru, paslēpto Vissvētākajā Sakramentā, Leonards iemīlēja un katru dienu pielūdza.

Bēru sv. Mise būs ceturtdien, vēl precīzi es nezinu.

Goda vārds, Leonārds laikā, kad es biju Viļakā, man palīdzēja laikam katru dienu. Šeit lejā, es ielīmēsu ziņu no pagājušā gada. Jo majia beigās es biju Balvu slimnīcā. Un tas, kurš man atveda manas mantas un liturģiskās lietas, lai es tur, slimnīcā, celebrētu svēto Misi katru dienu; tas, kurš mani pēc četrām dienām atveda no slimnīcas uz plebāniju Viļakā, bija tieši Leonards.

"otrdiena, 2016. gada 31. maijs

4 dienas slimnīcā

 Pēc visām braukāšanām es tik ļoti saaukstējos, ka vajadzēja visu atstāt un braukt uz slimnīcu. Īstenībā mani veda ātrā un tā es sāku tuvāk draudzēties ar mediķiem.

    Sākumā es braucu uz polikliniku Viļakā, tur saņēmu sistēmu, ārste nolēma, ka vienīgais atrisinājums ir mani aizvest ar ātro uz Balvu slimnīcu. Tas nozīmē, ka tajā dienā Viļakā nebija svētas Mises. Izdevas Viļakas baznīcā svinēt sv. Misi tikai svētdien pl. 11:00. Sv. Misi vadija pr. Jānis Bartulis. Pateicība Dievam un priesterim.

    Man atvēda visas vajadzīgas lietas, lai svinētu sv. Misi, ministrants Leonards. Liels paldies viņam un visiem citiem labdariem, kas man palīdzēja šajās dienās, arī ar savām lūgšanām.

    Balvu slimnīcā atmosfēra bija ļoti laba. Visi pret visiem ir ļoti laipni un preti nākoši. Tikai ceturdienā man nebija svētas Mises. Nākamās trijās dienās palātā svinēju Euharistiju.

    Diezgan ātri sapratu, ka mana slimība ir vismazāka šajā slimnīcā. Jo cilvēkiem ir konkrētākās problēmas ar veselību. Bet redzēju, cik cilvēki, kuri patiesi cieš, prot to pieņemt ar lielo pacietību.

    Ļoti labi, ka tur ir ļoti garš koridors, jo bija kur pastaigāt, sevišķi trešajā dienā, kad es jau jūtos labāk.

    Pēc četrām dienām ministrants Leonards mani atveda uz Viļaku. Liels paldies. Un tādā veidā pirmdien pl.18:00 svinēju Viļakā sv. Misi. Pēc Mises braucu pie slimās uz Borisovu. Un vēlāk... sāku pļaut zāli pie plebānijas un baznīcas. Šodien turpināju pļaut un laikam kāda kundze ieraudzīja un sūtīja savus vnukus man palīdzēt darbā. Un tādā veidā viss no rietumu puses tika šodien nopļauts. Paldies kundzei un vnukiem."

Svētceļojums ir kā Lielais Gavēnis īsā laikā.

Labi ir sagatavoties svētceļojumam un jau dažas nedēļas iepriekš domāt par to. Svētceļojums kā sevišķs neparasts laiks, kā stiprs atgriešanās laiks, var tikt salīdzināts Lielajam Gavēnim, kurš pašā sākumā, caur Pelnu Trešdienas sv. Mises lasījumiem, mums pievērs uzmanību lūgšanai, gavēnim un žēlsirdības darbiem. Kaut gan ne visi, bet organizatori ir atbildīgi par lūgšanu organizāciju ceļā, par pienākumiem, kurus citi pieņems, bet arī regulamins rādīs dzīves rāmjus, tomēr katrs dalībnieks var jau tagad padomāt, "kā es lūgšos, kas būs mans gavēnis un kādus žēlsirdības darbus varu darīt svētceļojumā".

Labi būtu, tā es domāju, sākt svētceļojumu jau pirmajā stundā, nevis pirmās dienās mācīties un kad cilvēks jau iemācīsies un būs pārliecināts, ka ir spējīgs iet līdz pašai Romai, grupa sasniegs Aglonu un tā svētceļojums beigsies. Un vajadzēs gaidīt gadu, lai kaut ko uzlabotu.

Mēģināsim jau tagad, ikdienā, dzīvot kā svētceļnieki, lūgšanā, gavēnī un žēlsirdības darbos tā, ka īsts svētceļojums augustā būs vienkārši turpinājums tam, ko mēs darām aiz mīlestības uz Dievu un tuvāko.