Svētais Francisks zem Rīgas debesjuma.

Vakar bija ļoti bagāta diena. Tā bija man sevišķa diena.

Pirmkārt tāpēc, ka gandrīz visu dienu, no rīta, pavadīju manu brāļu kopienā. Sākumā Olainē. Ziniet, kā es jau rakstīju dažās reizes, kapucīni dzīvo kopienās, kas saucas ģimenes (latiņu valodā "familia") un kapucīnu klosteri saucas mājas. Es pat nezinu, kā paskaidrot to, ka brāļi ir garīgā ģimene, kuru Baznīcā vēlas Dievs. Tāpēc ir mazāko brāļu kapucīnu ordenis un kopienas, kur ir sevišķs pienākums brāļiem: mīlēt viens otru vairāk nekā cilvēki mīl viens otru ģimenē, vairāk neka māte mīl savu bērnu. Tik tiešam. Un brāļi tic, ka viņi ir spējīgi tā dzīvot un tā mīlēt, jo tic Dievam un tas viss ir no Dieva: viss šis paaicinājums un dzīves veids, kuru sāka svētais Francisks no Asīzes: Mazāko Brāļu dzīves veids ir izpildīt Evaņģēliju... - apmēram tā sākas Ordeņa Regola no 1223 gada (pirmā, īsa Regola, bija no 1209. gada, kurai svētību deva pāvests Innocentijs III). Šie vārdi ir kā gaisma, lai saprastu, pēc kā jādzīvo mūsu kopienai.

Man bija arī iespēja svinēt svēto Misi Olaine un pateikt sprediķi. Tas bija mans pirmais sprediķis Olainē pēc 77(!) mēnešiem. Un pēc tam vēl piedalījos kapusvētkos Jaunolainē.

Un uzreiz vajadzēja braukt uz Rīgu ar vienu no Olaines mājas ģimenes brāļiem, jo Rīgā bija saplānotas tikšanās sakarā ar svētceļojumu uz Aglonu 5-15 augusts. Pēc tam citi pienākumi.

Un gandrīz pēdēja lieta: franciskāņu Trešais Ordenis mani uzaicināja uz lūgšanas laiku. Un varu pateikt, ka tas bija ļoti ļoti svētīgs laiks, kuru neviens cits nevarētu tā saplānot, veidot mūsu sarunas un palīdzēt pieņemt lēmumus, kā tikai un vienīgi Dievs, protams, svētā Franciska aizbildniecībā. Jā, Franciskam un Franciskāņiem nevajag daudz, bet ļoti maz. Tikšanās notika zem skaista debesjuma un saplānoti darbi, pieņemti lēmumi, līdzskan ar to, ko mēs darām katru dienu un mēs redzam, ka Dievs grib vēl vairāk apvienot mūsu spēkus un piepūles mīlestībā, lai visi mūsu darbi nestu vislabākus augļus. Protams, es nerakstīšu šeit, kas ir plānots, bet jālūdzas, lai Dievs, kas rūpējas par mums, palīdzētu mums pieņemt visas Viņa svētības.

Pateicība Dievam, ka mums mācā līdzdarboties ar Viņu un ka mēs varam līdzdarboties mūsu kopienās.

Šodien arī uzzināju, ka vairs neesmu svētdienu vikārs sv. Franciska un Kristus Karaļa draudzēs. Bet biežāk būšu Olainē. Lūk, cik apustulāts iet līdzi brālīgai dzīvei kapucīnu kopienā.