Svētais Francisks un mūsdienas.

Cilvēks mācās kaut ko nolemt un tajā atklāj, ka viņa priekšā ir tā kā dažādi centri, kuri viņu ietekmē, lai pieņemtu tādu, nevis citu lēmumu. Ar laiku cilvēks var identificēt šos centrus, kuri ietekmē cilvēka domāšanu, tas nozīmē, ka arī lēmumus. Kādi ir šie centri, tā arī ietekmē cilvēku.

Facebookā es šodien ievietoju interviju ar rakstnieku Gabrielu Maciejewski, kurš starp citiem stāstīja, kā jaunībā strādāja kādā žurnālā, kur īpašnieks bija vācietis un visiem žurnalistiem vajadzēja rakstīt to, ko viņš gribēja, konkrētos rāmjos. Protams tur nebija svarīga patiesība, bet uzraugi pavēlēja mainīt katru tekstu, kurš izgāja no šiem rāmjiem. Šis rakstnieks teica, ka tas bija ļoti smags ikdienišķs darbs. Un to rakstu, lai mēs visi zinātu (mēs to zinām, bet vajag atkārtot), ka pasaule, kura mums parādīta masu informācijas līdzekļos neatbilst patiesībai 100% un ka tas notiek apzināti.

Svētais Francisks savos laikos, kad cilvēki bija tādi paši kā mēs un (to es nezinu) varbūt runāja par sevi "mūsdienas cilvēki", gribēja parādīt, sākumā sev, pēc tam saviem līdzbrāļiem ordenī, pēc tam visiem citiem, ka labs centrs ir viens un ka Tas ir Dievs. Lai paklausītu Dievam, lai uzzinātu daudz par Dievu, lai izpildītu Viņa baušļus, vajadzīgas ir pūles, garīgais darbs, veltīts laiks. Šī tuvošana Dievam, Kurš savā Dēlā kļuva Cilvēks, tad tuvošana kura īstenībā ir atbilde uz Dieva darbiem, prasa arvien vairāk mīlestību uz Dievu. Jo Dievs ir Mīlestība. Bez mīlestības nav nekā mūsu attiecībās ar Dievu. Lai tā dzīvotu vajadzīga ir vienkāršība, vienkāršības tikums, par kuru runā sv. Francisks no Asīzes. Vienā no savām lūgšanām Nabadziņš raksta: "Tīra un svētā Vienkāršība iekauno visu šīs pasaules gudrību un miesas gudrību".

Ne ļoti maz, bet ļoti daudz vajag rūpēties par mīlestību uz Dievu un arī par vienkāršību, lai dzīvē nemeklētu šīs pasaules gudrību. Un šeit gribu atgādināt Jēzus vārdus par to, lai mēs būtu veikli kā čuskas, bet nevainīgi kā baloži. Šī pirma līdzība, es domāju, ir ļoti saprotama. Bet arī baloži katru dienu smagi strādā, lai savāktu barību sev un mazuļiem. Es domāju, ka vajag rūpēties par to, lai cilvēku starpā sarunās un darbos būtu zīmes, ticības zīmes, katoliskās zīmes, jo tas prasa vairāk - man pašam jādzīvo katoliska dzīve, jāsaprot Baznīcas ticība. Vai es esmu ticības zīme citiem cilvēkiem? Vai ir kaut kas, ka tas nevar īstenoties? Un kāpēc sv. Francisks no Asīzes vēl pēc 800 gadiem ir saprotams un aktuāls?