Vai tu gribi zaudēt labsajūtu?

Mēs atcerāmies notikumu, kad Jēzus kopā ar apustuļiem atbrauca ar laivu uz kādu pagānu pilsētu un tur atbrīvoja apsēsto cilvēku no ļaunā gara, pat no ļauno garu leģiona. Liekas, ka visiem vajadzētu priecāties, bet tomēr tā nebija, jo ļaunie gari iegāja cūku barā, un tas tūlīt noslika ezerā. Cilvēki, kuri dzīvoja šajā apkārtnē, lūdza Jēzu, lai Viņš atstātu šo apkārtni, lai viņi varētu dzīvot paši.

Dzīvē ir tādas situācijas, kad cilvēkam būtu iespēja satikties ar Jēzu, bet šim cilvēkam nav ticības. Ir vides, kur būtu iespēja ieiet Jēzum Kristum, lai dotu cilvēkiem iespēju atgriezties un dzīvot Dieva žēlastībā, bet nav ticības, vai ticība ir ļoti vāja, bet cilvēka vājības ļoti lielas un rezultātā - arī grēki. Dažreiz, kad viens cilvēks atvēr savu sirdi Jēzum, viņa dzīvē ieiet Dieva žēlastība, sākas regulāra sakramentālā dzīve un šis cilvēks var citiem sludināt - iespēju robežās - par Jēzu un Baznīcu. Viens no apsēstajiem, kuru atbrīvoja Jēzus, pat gribēja atstāt visu (īstenībā laikam viņam nekā nebija) un iet, un sekot Jēzum. Bet Jēzus teica, lai viņš šeit, uz vietas, savā apkārtnē, sludina to, kas notika viņa dzīvē. Tad mēs redzam, ka tik daudz jānotiek, lai viens cilvēks, viens vienīgais no visas apkārtnes, sāktu sekot Jēzum, lūgties, iet uz sakramentiem, jo tāda ir Debesu Valstības metode, rauga metode.

Protams nav ko pārdzīvot, ja kāds cilvēks, kuram nu vajadzētu arvien ātrāk iet, skriet un sekot Jēzum, nevar pat vienu soli iet uz priekšu. Jo nedrīkst aizmirst par mīlestību, kas ir visā, kas mums jādara. Šī mīlestība, mīlestība no Dieva, var viegli nojaukt cilvēka labsajūtu, bet pašā cilvēkā grib atjaunot Dieva attēlu, ja cilvēks grib un cik grib. Dieva priekšā visi ļauno garu leģioni kliedz un bēg, bet ikkatram cilvēkam ir dots aicinājums pieņemt Dieva mīlestību, kaut gan tik bieži no otrā, vāja cilvēka, sirds un rokām, cilvēka, kas tikai mācās un mācās mīlēt dzīvojot Dieva mīlestībā un žēlastībā.