sestdiena, 2017. gada 26. augusts

Labākas rekolekcijas

Šīs rekolekcijas Lēdmanē, kuras organizē Pasaulē Dzīvojoši Franciskāņi, ir ļoti labas un labi sagatavotas. Kaut gan man jau vajadzēja šodien braukt atpakaļ uz Olaini, bet rekolekcijas tālāk iet, tomēr gribu liecināt, ka šīs dienas bija ļoti nozīmīgas, lai es varētu iepazīties ar Franciskāņiem un viņi ar mani.
Un vissvarīgākais, ja runātu par dalībniekiem, visi atbrauca uz rekolekcijām kā rekolekcijām (nevis uz ekskursiju), lai atjaunotu savu vienotību ar Dievu tā, kā sensenos laikos to darīja pirmie franciskāņi: klusumā un brālīgā atmosfērā. Arī visjaunākie dalībnieki ļoti labi jūtās baznīcā, svētajā Misē un citās lūgšanās.
Ar vienu vārdu sakot, mēs visi pieredzējām Svētā Gara kluso bet spēcīgo darbību, kuram dalībnieki mācījās labi padoties un tāpēc šī mīlestība, miers, brālība, vienotība varēja skaisti izpausties.
Liels paldies visiem organizatoriem un dalībniekiem, bet sevišķi arī Lēdmanes katoļu draudzei ar Cien. Prāvestu Gregoru.
Tagad man priekšā rekolekcijas Aglonā jaunuzņemtiem semināristiem, tāpēc nebūšu dažas dienas internetā, bet es jūs, Cien. Lasītāji, lūdzu palīdzēt mums ar savām lūgšanām.

trešdiena, 2017. gada 23. augusts

Mīļie un franciskāņiem labi pazīstamie vārdi.

Tuvojas rekolekcijas Pasaulē Dzīvojošiem Franciskāņiem un es lasu Konstitūcijas, kuras ir patiesi ļoti bagātas. Un kad es lasu Konstitūcijas tekstus, tie man nav sveši, tāpat ka šis garīgums nav svešs. Šis dokuments palīdz Pasaulē Dzīvojošiem Franciskāņiem pareizi ikdienā saprast Regulu un dzīvot pēc Jēzus Kristus Evaņģēlija.
Tāpēc šodien divas vecās ziņas, kurās labi izskan (es ceru) sv. Franciska no Asīzes tikšanās ar cilvēkiem, brāļiem un māsām gandarītājiem, kuri gribēja dzīvot pēc Evaņģēlija, un ka tas ir visu laiku dzīvs un darbojas, arī visvienkāršākajā ikdienā:

Dzīvot pēc Evaņģēlija
    Šodien kāds cilvēks ieinteresējās par Evaņģēliju. Konkrēti: kā dzīvot pēc Evaņģēlija. Svētajā Misē, kurā viņš piedalījās, bija lasīts fragments no Kalna sprediķa tieši par svētībām. Svētīgie... Bet kā atnest šīs svētības uz savu dzīvi? Protāms ne katra nabadzība nes svētību, ne visās vajāšanās cilvēku var saukt par svētīgo, un par Dieva bērnu nevar kļūt ar saviem spēkiem vien. Šīs svētības darbojas tad, kad cilvēks ir vienots ar Jēzu Kristu.
    Labi. Bet kā redzēt, saprast un būt pārliecinātam, ka šīs svētības darbojas konkrēta cilvēkā dzīvē? Kādas redzamas zīmes ir vajadzīgas, kas cilvēkam jādara, lai viņš vienkārši zinātu, ka pilda Evaņģēliju?
    Es neatceros, varbūt par to jau rakstīju, bet man patīk sv. Franciska metode. Tā ir vienkārša, nesarežģīta un piemērota katram cilvēkam. Lūk Franciska laikos daudzi cilvēki gribēja dzīvot pēc Evaņģēlija. Kāpēc? Jo redzēja Franciska piemēru. Tomēr Franciskam nebija sievas un bērnu un viņš varēja dzīvot ordenī, brālīgajā kopienā. Bet ja cilvēkiem ir ģimene, tad ko? Un tādi ticīgie, kuri gribēja sekot Jēzum Kristum pēc Nabadzīgā Brāļa piemēra, nāca un jautāja: Kas mums jādara? 
    Francisks atbildēja viņiem, ka vajag izpildīt piecas lietas, piecus principus. Katrs, kas to darīs, zinās, ka dzīvo pēc Evaņģēlija. Lūk šie pieci principi:
  1. Dieva mīlestības bauslis: Tev būs mīlēt Dievu no visas savas sirds, no visa sava prāta, no visiem spēkiem...
  2. Tuvākmīlestības bauslis: Tev būs mīlēt savu tuvāko, kā sevi pašu.
  3. Bieža grēksūdze.
  4. Bieža svētā Komūnija.
  5. Atgriešanās darbi.

 Ikdienišķa dzīve

    Pēc ceļojuma atpakaļ man ir vecie darbi, kā piemēram laukuma tīrīšana pie baznīcas, Tagad gandrīz nav sniega, bet vēl vairāk ir redzamas kujas, mazie zari, zeme uz betona vai uz asfalta. Un ar to visu jātiek gala. Kopš atgriežos, katru dienu izdevās pastrādāt.
    Cits mīļais darbs ir malkas nēsāšana. Bet šodien, tādā skaistā dienā, gribēju arī zāģēt un skaldīt malku. Man bija vairāk laika un arī man ļoti daudz palīdzēja viens no misionāriem. Lūk, kopiena.
    Kopiena ir vieta, kurā cilvēks nemitīgi atgriežas. Ikdienišķa atgriešanās kopienā nav līdzīga tādiem gadījumiem, par kuriem pēc tam stāsta, raksta grāmatas, vai taisa filmas. Tas notiek klusumā, ļoti dziļi, kur Dievs parāda cilvēkam savu mīlestību. Un cilvēks redz visu jaunu. Pēc gadiem, kad jau ticīgais gāja tālāk un sekoja Jēzum Kristum, sāk liecināt par to, ko Dievs izdarīja viņa dzīvē. Jo liecināt par Dievu un par savu ticību vajag mācīties. Un tas notiek ikdienišķajā dzīvē, kad cilvēks klausās citu liecības, lūdzas, uzdod jautājumus, jo taču ļoti vēlas uzzināt, ko Jēzus izdarīja viņam viņa dzīvē. Šī galvena un fondamentāla liecība tomēr ir tā, kuru deva Jēzus Kristus. Lūgsimies, lai mēs no Viņa mācītos, kā dzīvot?

otrdiena, 2017. gada 22. augusts

Dzīve ir Baznīcā.

Vistuvākajā laikā man būs divas rekolekcijas: Pasaulē Dzīvojošu Franciskāņu Ordenim un jauniem samināristiem. Visiem ir vajadzīga lūgšana, tagad arī jūsu lūgšana visiem šiem dalībniekiem un man ir vajadzīga un jau tagad liels paldies!
Aicinu arī sirsnīgi lūgties par jauniem aicinājumiem uz priesterību, konsekrēto dzīvi, ģimenēm, dažādām kustībām un grupām, un darbiem Baznīcā.
Tas nav it kā nejauši, ka Dievs radīja pasauli ārpus no sevis, iegāja tās vēsturē (es protams nestāstīšu visu pēc kārtas) un Dieva Dēls kļuva par cilvēku, lai parādītu Dieva mīlestību uz cilvēkiem un lai nomirtu par mūsu grēkiem mūsu atpestīšanai.
Ne visi cilvēki dzirdēja par patiesu Dievu, ne visi ir Baznīcā, ne visi dzīvo svēto dzīvi uz ko aicina Baznīca, kuru dibināja Jēzus Kristus un ar kuru ir vienots. Baznīcā Viņš izredzēja daudzus vīriešus, lai sekotu Jēzum Kristum Viņa priesterībā un lai viņi būtu gani Baznīcā - viss vislabākā kārtībā un ar sakramentālām zīmēm līdz mūsdienām, un teica, ka tas, kas viņus klausa, klausa Jēzu.
Pateicoties šai kārtībai Baznīcā mēs esam droši, ka Vissvētākajā Sakramentā ir klātesošs Jēzus Kristus, ka visi citi sakramenti ir derīgi un Baznīcas mācība ir no Dieva. Tas ir ļoti svarīgs, jo taču cilvēks ir aicināts meklēt patiesību un šajā ceļā viens no elementiem ir prast atšķirt savas domas no Dieva domām. Tas prasa pazemību un paklausību Baznīcas mācībai.
Baznīca ir visdažādāku paaicinājumu pilna un tie, kuri redz savu paaicinājumu - vai uz priesterību, vai uz konsekrēto dzīvi, vai uz laulāto dzīvi - tiek mācīti un pārbaudīti, lai atklātos, vai viņi ir derīgi. Un neviens nevar sev paņemt kādu pienākumu Baznīcā, kādu misiju, ja konkrēta ticīgā cilvēka priekšnieks Baznīcā viņam to nav devis.
Visi svētie un svētās ar savu dzīvi un bieži ar moceklību liecina par savu mīlestību uz Baznīcu un paklausību Tās mācībai. Viņi nepadevas šai pasaulei un nesa ikdienišķo krustu. Ar vienu vārdu sakot svētums ir ikdiena Dieva Baznīcā.

svētdiena, 2017. gada 20. augusts

Ar svēto Francisku Lēdmanē

Tuvojas man īpašas rekolekcijas. Tās būs Sv. Franciska Trešajam Ordenim, kā senāk saucās šie brāļi un māsas, bet tagad Pasaulē Dzīvojošu Franciskāņu Ordenis.
Ir ko lasīt un godīgi pateikšu, ka tās ir jaunas lietas, kuras jālasa, lai saprastu, kas ir Pasaulē Dzīvojošu Franciskāņu Ordenis.
Tad viss sākās ar sv. Francisku no Asīzes, bet arī viņš neparādījās no mēness. Tas nozīmē, ka šim Ordenim ir ļoti sena tradīcija, kuru veidoja Baznīca jau no sākumiem un kurā piedalījās ļoti daudz cilvēku, un kurai ir arī senais un stabils garīgums - iesakņots Baznīcā.
Man vajadzēja drusciņ iepazīties ar Ordeņa vēsturi, kura ir interesanta un bagāta, bet sevišķi vajag pasvītrot - kura nes svētuma augļus, par kuriem liecina svētie un svētās, kas pieņēma šo dzīves veidu un nesa svētuma augļus neatkarīgi no tā, vai tas bija priesteris, bīskaps, karalis, vai vienkāršs lajs.
Man šķiet, ka visgrūtākais elements šajā sagatavošanā rekolekcijām ir Konstitūciju lasīšana. Konstitūciju loma ir palīdzēt pasaulē dzīvojošiem franciskāņiem ieviest dzīvē savu garīgumu, savu Regulu (pirmo deva sv. Francisks, bet pēdējo pāvests Pāvils VI).
Tad notiek šī sagatavošana. Bet salīdzinājumā ar citām rekolēkcijām, es ceru daudz vairāk uzzināt par trešo ordeni no brāļiem un māsām, nekā es viņiem stāstīšu. Es domāju, ka manas cerības piepildīsies - ja tāda būs Dieva griba.
Pasaulē dzīvojošiem franciskāņiem ir liela loma sabiedrībā, tautā, valstī, ne tikai Baznīcā. Viņiem ir skaists, kaut gan grūts pienākums: būt kā gaisma un sāls pasaulei. Šai pasaulei, kura organizējot dzīvi cilvēkiem un lielām cilvēku grupām, grib to darīt bez Dieva, ierobežojot cilvēku materijā.

sestdiena, 2017. gada 19. augusts

Ar kādu instrumentu izņem cilvēku no Baznīcas?

Pirms daudziem daudziem gadiem kādā skaistajā draudzē četru gadu laikā nokristījām 100 (simts) bērnu. Pēc četriem gadiem neviens (varbūt neatceros un tur bija kādi 1 vai 2) bērns neparādījās baznīcā. Kāds bija šķērslis? Viena atbilde: vecāki neiet. Kāpēc vecāki neiet uz baznīcu? Atstāsim uz brītiņu šo jautājumu.
Šodien bija skaistas bēres. Kundze, kuru apglabājām, es atceros, ļoti skaisti runāja poļu valodā. Viņa arī bija poliete. Kad gāja uz kapelu, vēlāk uz jaunuzbūvētu baznīcu, ņēma sev līdzi lūgšanas grāmatiņu. Ļoti svarīgi ticīgam cilvēkam nēsāt sev līdzi šo dārgāko bagāžu - lūgšanu tekstus. Viņa vienmēr bija mierīga un nopietna, spēkus savai dzīvei un savas ģimenes dzīvei meklēja Dievā, sevišķi Euharistijā. Mēs ceram, ka tagad viņa ir ceļā uz Debesu Valstību.
Es satiku arī citu kundzi, kura nāk un lasa šeit, blogā (triszemes.blogspot.com), vai facebookā manus tekstus. Sirsnīgs sveiciens kundzei, kura nopirka zakristējā trīs grāmatiņas. Prieks redzēt baznīcā jaunus cilvēkus, kuri lūdzas un grib vēl vairāk.
Vakar ziņā es rakstīju par "paradīzēm". Un mēs redzam, ka trūkst viena elementa šajā "paradīzē". Kāda elementa? Labāk pateikt: trūkst lēmuma, kas liecinātu par atgriešanos. Ne tādā nozīmē, ka es gribu kaut ko no kāda cilvēka vai no kādiem cilvēkiem. Nekādā mērā. Lūk, bija viduslaiki. Dienvidpolijā dzīvoja ļoti bagāts cilvēks. Bet kādreiz viņš ļoti sagrēkoja, jo bija stiprs, varens, viņam bija daudz karavīru un lepnība ieveda viņu lielajā grēkā. Tomēr viņš ātri atrada savā sirdī šo kļūdu, nožēloja to un izpildīja saņemto gandarīšanu. Kādu gandarīšanu? Uzbūvēt apm. 70 baznīcas (un laikam dot mājas un saimniecību draudzei, lai uzturētu priesteri). Viņš ātri to izpildīja. Lūk daudzi ciemati saņēma baznīciņas, varbūt ne uzreiz ar priesteri, kas ir skaidrs. Vai šī situācija, kura nebija vienīga vēsturē, neprasa no mums paskatīties uz savu dzīvi, pārdomāt to un kaut ko nolēmt? Jā, ļoti vajadzīgas ir šīs dzīves sāpes, ļoti nepieciešams ir šis krusts, ka mēs varam pateikt: "mēs esam Jēzus mācekļi".
Jā, jā, lielie kungi, mazās kundzes mēģinās būvēt baznīcas ar Dievmātes palīdzību. Protams, zaudēs laiku un labsajūtu, bet palīdzēs savai dvēselei un citu cilvēku dvēselēm.

piektdiena, 2017. gada 18. augusts

Kāpēc "paradīzē" nav sv. Mises?

Es šodien pasvētīju divas mājas kādā skaistā "dārzu pilsēta", kur cilvēki dzīvo mierīgi kā "paradīzē". Tādu dārzu pilsētu ir daudz, sevišķi pie Rīgas un pie citām lielpilsētām. Pirms vairākiem gadiem es redzēju mēģinājumus sākt svinēt Euharistiju netālu no vienas no šīm pilsētām. Pēc pāris gadiem vajadzēja pārtraukt, jo neizdevas atrast vietu pašā "paradīzē", bet tur, kur tika svinēta sv. Mise, bija smuki sagatavota kapela, bet cilvēku nebija.
Bija vēl citi mēģinājumi. Vienā pilsētiņā daži cilvēki nomira, kāds aizgāja pensijā, tika zaudēta vieta, kur tika svinēta sv. Mise un tur vairs nav sv. Mises, jo nav cilvēku, kuri to organizētu un gandrīz pavisam nav ticīgo cilvēku. Palika tur vēl kapusvētki. Es biju, redzēju un nebrīnīšos, ja nākamā gadā vairs nebūs. Atbilde viena: nav cilvēku.
Bija mēģinājumi vēl citās "paradīzēs" svinēt sv. Misi, pat bija viena sv. Mise. Un viss. Kāpēc nav turpinājuma? Tūlīt atbildēšu.
Kad pasvētīju mājas, kāda cien. kundze izteica vēlmi, ka staigās pa šo "paradīzi" un meklēs katoļus. Jo cilvēki, kaut gan gadiem ilgi dzīvo netālu viens no otra, tomēr nepazīst viens otru. Varbūt pēc mēnešiem parādīsies iespēja svinēt šajā "paradīzē" Euharistiju? Pagaidīsim. Labi, ka ir cilvēki, kuri nepadodas un kaut ko dara.
Nu bet kāpēc "paradīzē" nav sv. Mises? Laiks atbildēt uz šo jautājumu.
Šodien lasīju drusciņ par Trešo Ordeni, par franciskāniem, kuri dzīvo pasaulē, gan ģimenēs, gan atsevišķi, tie ir laji, bet arī garīdznieki, kuri pildot visus savus pienākumus draudzēs, mīl sv. Francisku no Asīzes un seko Jēzum Kristum pēc Nabadzīgā piemēra. Un lūk Trešā Ordeņa dokumentos viena no trijām vissvarīgākajām lietām ir... vienotība. Brāļi un māsas Kristū veido vienotību, veido kopienu, viņiem ir viena katoliskā ticība un viens garīgums. Tagad par to nerakstīšu. Es to pieminēju tāpēc, lai parādītu vienotības nepieciešamību. Vienotību nebūvē, kad runā par laiku. Vienotība ir vienīgi patiesībā. Un vēlreiz atnācām līdz šim punktam, kur ir uzrakstīts: jaunā evaņģēlizācija, atgriešanās pie Dieva un dzīve Baznīcā.
Tad parādas nākamais jautājums: "Kur ir misionāri?"

ceturtdiena, 2017. gada 17. augusts

Tikšanās un sarunas II.

Svētceļojums tas vienmēr ir iespēja paskatīties ne tikai uz savu dzīvi, garīgo dzīvi, uz citu dzīvi, bet arī tā ir iespēja paskatīties uz priesteriem un uz konsekrētām personām. Tad arī rodas iespēja parunāt ar viņiem un ne tikai parunāt, bet veltīt šīm sarunām daudz laika, vai vienkārši veltīt laiku vienai vai divām garākām sarunām. Man šķiet, ka bieži sarunu tēmas ir tādas, ka tām vajadzīgs laiks, daudz laika. Un svētceļojums piedāvā tieši to: dod daudz laika.
Parasti garīgajā aprūpē ticīgo cilvēku tikšanās ar prāvestu ir īsas un notiek rēti, un tēmas ir tehniskas - pasūtīt sv. Misi, bēres, kristības, pasvētīt māju. Pat ja ir saruna par garīgām lietām, tad vai vienmēr ar mērķi mainīt savu dzīvi? Protams nē un tas ir normāli, jo tas, ko cilvēks sasniedza, jāieved dzīvē, jāiemācās. Tad tikšanās un sarunas ir īsas un tas prasa no priestera būt vienmēr gatavam sludināt Evaņģēliju un vest cilvēkus pie Jēzus, sevišķi pie Jēzus, kurš paslēpies Vissvētākajā Sakramentā. Tas prasa no priestera un no konsekrētās personas nēsāt sevī atvērto grāmatu, dzīvā Dieva Vārda grāmatu, lai būtu gatavam liecināt par šo mūžīgas dzīves cerību, pat ja tas būtu īss mirklis.
Tāds dzīves veids, saistīts ar konkrēto paaicinājumu, atklāj vēl vienu vajadzību - pazemīgi un ar cerību pieņemt vientulību, ne vienalga kādu vientulību, bet tādu, kas veido vienotību ar Kungu Jēzu Kristu. Tādai vientulībai, kas īstenībā nav tālu no vienotības ar Dievu, ir vēl citi augļi, kā piemēram dzīve brāļu (māsu) garīgajā kopienā un arī visi darbi apustulātā.
Šai vientulībai, vai ar citiem vārdiem sakot padošanai Dievam, ir divi līmeni: pirmais, kur cilvēks pēc vislabākas sirdsapziņas pilda savus pienākumus un otrais, kuru dažreiz sauc par "brīvo laiku", kurā parādas cilvēka radošas spējas, talanti, ar kuriem jākalpo Dievam un cilvēkiem. Šie divi līmeni ir sevišķi labi redzami svētceļojumā un viens aspekts palīdz otram, viens līdzdarbojas ar otro, tā ir kā vide, kurā parādas mīlestības darbi brāļu kopienā, svētceļnieku grupā. Cilvēks, kurš satiekas ar Dievu un pieņem žēlastības, ir kā ceļš, pa kuru Dieva žēlastības ieiet kopienā. Jo ticīgais cilvēks nesaņem dāvanas vienīgi sev, bet lai kalpotu Baznīcai, un lai pildītu Dieva gribu caur paklausību Baznīcai, nevis savu gribu - to, kas man tagad gribas.
Un par to pateicība Dievam un liels paldies svētceļniekiem, Rīgas sv. Alberta draudzes svētceļniekiem.

trešdiena, 2017. gada 16. augusts

Tikšanās un sarunas; dažas domas pēc svētceļojuma 2017.

Tikšanās un sarunas; dažas domas pēc svētceļojuma 2017.

Kādreiz sv. Francisks satikās ar brāli Leonu. Protams viņi bieži satikās, jo pat dzīvoja vienā kopienā, pirmajā kopienā, kas sapulcējās pie Svētā no Asīzes. Tad brālis Leons bija starp pirmiem, kuri sāka mācīties no Franciska, kā sekot Jēzum un dzīvot pēc Evaņģēlija.
Kad es vēl biju Lublinas klosterī un mācījos seminārā, rakstīju nelielu darbu par br. Leonu. Viņš bija šķīstības un vienkāršības paraugs. Vienā no sv. Franciska biogrāfijām ir aprakstīts tāds notikums: teltī vairāki brāļi sež aplī, starp viņiem sv. Francisks, kurš runā dažus vārdus par katru no kopienas brāļiem un pasvītro kādu tikumu, kas šajā brālī sevišķi attīstījās, un deva viņu citiem brāļiem kā paraugu. Kad vajadzēja Franciskam runāt par br. Leonu, tad Svētais teica viņam: "Brāli Leon, izej ārā un paskaties, kāds ir laiks". Br. Leons piecēlās un izgāja ārā, bet visi skatījās uz Francisku ar jautājumu acīs, jo taču visi labi zināja, ka ārā ir karsts laiks. Tad Franciska saka: "Katrs no jums ir paraugs kādā vienā tikumā. Brālis Leons ir paraugs visos tikumos".
Tā mēs drusciņ iepazināmies ar br. Leonu, ar svētīgo brāli Leonu, jā, jo viņš ir svētīgais.
Un atgriežamies uz ziņas sākumu. Pēc kādām tikšanām, kurās Francisks atbildēja br. Leonam uz kādiem jautājumiem, Svētais no Asīzes raksta viņam īsu vēstuli. Šajā vēstulē, balstoties uz pēdējas sarunas, aicina Leonu vēlreiz, lai viņš būtu paklausīgs Dieva iedvesmām, "...bet ja tu gribētu pie manis nākt, nāc".
Tā mēs redzam, cik ļoti svarīgas ir sarunas, sarunas par Dievu, par garīgo dzīvi, sarunas, kurās tiek lietoti argumenti uz prātu un uz ticību, lai cilvēks varētu satikties ar cilvēku, tas nozīmē garā, gara līmenī.
Kā svētceļojuma laikā bija dažādas garīgas sarunas un pat katru dienu, un visas ļoti vērtīgas, laika bija daudz, katrs varēja runāt, cik gribēja, tāpēc - tā es domāju - man vajag atgādināt, ka tālāk ir šī iespēja, gan Rīgā, gan brīžiem Olainē, satikties un parunāt. Un es to rakstu ne tāpēc, lai sevi reklamētu, jo taču priesteru ir daudz, bet divu iemeslu dēļ: pirmais, ka grēksūdzē nav laika, lai parunātu; otrais, ka garīgajai dzīvei ir vajadzīgas tādas sarunas, lai gan ne vienmēr kaut kāda problēma tiks atrisināta, bet lai mācītos paskatīties uz savu dzīvi ar Baznīcas mācības palīdzību. Brižiem var likties, ka tāda vai cita problēma pavisam neattiecas uz mani un tāpēc nav ko par to runāt. Un tā ir taisnība. Bet ne līdz beigām. Dažreiz ļoti palīdz paskatīties uz kādu savu jautājumu pēc tā, kad es pastiprināju savu ticību un dzīves pieredzi citās lietās. Garīga saruna nenozīmē taču, ka man vienmēr jāatrisina kāda konkrēta problēma. Svētība arī ir vajadzīga.

otrdiena, 2017. gada 15. augusts

Pēc svētceļojuma 2017.g.

Es domāju, ka viens no svētceļojuma galveniem mērķiem, tika sasniegts: šis svētceļojums ir formācija. Paldies tiem dalībniekiem, kuri tieši šim aspektam pievērsa sevišķu uzmanību. Paldies tiem, kuri to ieraudzīja, kuri tajā visdažādākajā veidā piedalījās. Paldies tiem, kuri redz formācijas vajadzību un pat nepieciešamību ikdienā. Tas nes jau cerības, ka svētceļojums nesīs labus augļus kādās jaunās formās, kuras caur mūsu pilveidošanos palīdzēs ieiet dziļāk Baznīcā, tās liturģijā un tās garīgajā bagātībā.
Nākamā lieta ir garīgais mantojums. Es esmu pārliecināts un domāju, ka tā nebūs pārāk liela kļūda, ka tēvu dominikānu garīgais mantojums ir klātesošs Latgalē un kādreiz tas vairāk parādīsies stiprākā gaismā. Kad? Kā? Es nezinu, bet es domāju, ka ceļš uz to ved caur mūsu identitāti ar Baznīcu un tam ir nepieciešami gan misionāri, gan ticības liecinieki.
Un vēl vienu lietu pieminēšu. Svētceļojumā valdīja klusums. Tas nebija tāds piespiests klusums, pēc kura cilvēki ir noguruši un nelaimīgi. Tieš otrādi, dalībnieki ļoti vērtēja un meklēja klusumu. Pēc klusuma brīžiem arī labāk bija vērtēti vārdi, kuri komunicē patiesību mīlestībā, komunicē visskaidrāk, jo arī vārdiem jāatgriež to nozīme.
Tās ir tikai dažas domas pēc svētceļojuma un es ceru, ka katrs, kas piedalījās mūsu grupā, ne tikai pats dzīvos tālāk kā svētceļnieks, sekodams Jēzum, bet mēģinās arī citus aicināt uz kristīgas dzīves pilnumu.

svētdiena, 2017. gada 13. augusts

Svētceļojuma 9. diena

Liels paldies Priežmales iedzīvotājiem par viesmīlību. Pēc atpūtas šodien no rīta devamies ceļā, lai sasniegtu Jaunaglonu.
Es maz rakstīju par šīm sarunām, kuras man bija ceļā uz Aglonu, praktiski tikai, ka bija, ka bija vērtīgas un vajadzīgas. Šī forma, kuru sāku jau 2009. gadā, kad es gāju ar Rīgas Svētās Trīsvienības svētceļnieku grupu, bija derīga arī nākamos svētceļojumos - es gāju kā pēdējais. Tam bija divkārša nozīme: veste uz mugursomas kā redzama zīme mašīnām; bet es vienmēr gatavs uzklausīt grēksūdzi vai garīgajai sarunai. Es pateicos visiem, ar kuriem man bija sarunas; es ticu, ka tajās arī bija Dieva svētība.
Šodien ceļā arī bija laiks sarunām un lūgšanai. Pēc tam skaistajā un vecajā Bērzgalu baznīcā svinējām svētdienas svēto Misi, kurā Kungs Dievs mūs piepildīja ar savu mieru un aicināja paļauties uz Viņu.
Pēc šīs pēdējas sv. Mises ceļā bija pēdējās pusdienas ceļā un arī tāpat pēdēja konference. Šajā konference runāju dažus vārdus pateicoties kuriem, es ceru, vieglāk būs atšķirt mūsu māsu miesīgo nāvi no otrās nāves, un drošāk būs staigāt Kunga ceļus Kunga gaismā.
Mūsu svētceļojums uz Aglonu ātri noslēgsies, bet dzīve Dievā nekad nebeigsies. Rūpēsimies par vienotību ar Dievu, lai mēs vienmēr atrastos Viņa gribā - uz ko mūs aicina svētais Francisks.
Rīt ejam uz Aglonas baziliku, lai palūgtos pie Dievmātes svētbildes, lai izteiktu viņai pateicību par izlūgtām žēlastībām un lai piedalītos svētceļnieku sv. Misē plkst.12:00.
Lai šīs pēdējas dienas tiktu piepildītas ar Dieva svētību.
Tiksimies Aglonā, tiksimies svētceļojumā, tiksimies dzīvē. "Staigāsim Kunga gaismā!"
Un rūpēsimies par savu labo formāciju Baznīcā, lai katram būtu kāds konkrēts pienākums draudzē vai lūgšanas grupā.

sestdiena, 2017. gada 12. augusts

Svētceļojuma 7. un 8. diena

Vakar diena jau nebija tik klusa. Tā sākās ar sv. Misi Bukmuižas sv. Lugviga baznīcā. kopā ar mūsu grupi bija vēl svētceļnieku grupas no Rīgas Kristus Karaļa draudzes un no Šķilbenu un Baltinavas draudzēm, un protams Bukmuižas draudzes pārstāvji. Tāpēc arī pie altāra svinēja Jēzus Kristus Upuri pieci priesteri. Tā arī bija jau otra sv. Mise - pirmo celebrējām iepriekšējā dienā. Liels paldies visiem priesteriem, konsekrētām personām (bija Cien. klostermāsa no Rīgas un trīs kapucīni) un lajiem, bet sevišķi Bukmuižas draudzes Prāvestam par iespēju svinēt Euharistiju. Tā bija sv. Klāras piemiņas diena, tāpēc mani uzaicināja runāt sprediķi.
Un šajā dienā ļoti svarīgs bija ezers pēc ceļa stiprajā saulē. Netikai tādā veidā brālis ūdens mums palīdzēja, jo kad iznesam ārā desiņas un sāka degt brālis uguns, sāka līst un atgriežamies skolā uz vakariņām.
Vēl viena sevišķa lieta. Koncerts. Es neredzēju visu, bet parādījās tik daudz talantu un tik brīnišķīgo talantu, ka pašās beigās pat es sāku ticēt, ka arī es protu dziedāt un gandrīz piecelos, lai dziedātu, piem. "Aizgoja sauleite aiz mokunīša". Liels paldies Bukmuižas skolas saimniekiem.
Liels paldies Andrupenes draudzes Cien. Prāvestam pr. Jānim un visai draudzei, gan par vakara lūgšanu baznīcā (Vissvētākā Sakramenta adorācija un aizlūgšanas) un par sv. Mises svinēšanu ar draudzi un Maltas grupu. Tāpēc bija 5 priesteri (4 pie altāra plus viens biktskrēslā). Konsekrēto personu arī bija daudz: klostermāsa un 4 kapucīni.
Arī svarīgi mūsējiem, ka Euharistija notika vairākumā latgaliski, lai mēs arvien dziļāk ieietu Dievmātes garīgumā, kuru saprast Latvijā bez Latgales nav iespējams.
Liels paldies Andrupenes Tautas Nama saimniekiem par laipno uzņemšanu.
Šīs divas dienas bija ļoti kārstas un es ceļā pirmo reizi izdzēru veselu ūdens pūdeli (0.5 litra). Paldies br. Jānim par skaistām un dziļām katehēzēm, kā arī brāļiem un māsām par garīgām sarunām.
Paldies Priežmales Tautas Nama saimniekiem, jo tagad jau esam šeit. Un interesanti, ka pagasta nosaukums Kastuļiņa nozīmē... baznīciņa.
Lai Dievs svētī visus Cien. Lasītājus un Labdarus, un lai Dieva Māte izlūdz visas nepieciešamas žēlastības.

ceturtdiena, 2017. gada 10. augusts

Svētceļojuma 6. diena

Pirms dažiem gadiem KATOĻU BAZNĪCAS Vestnesī lasīju par kādu bīskapu, kurš bija gans arī Latgalē un viņš XVIII gadsimta vidū teica apmēram tādus vārdus: "No Latgales visi velni tika izmesti". Šie vārdi lieliski atdod reliģisko situāciju laikos pēc ziemeļu kara un vienlaicīgi liecina par diecēzes priesteru, dominikānu un citu mūku paveikto evaņģēlizācijas darbu. Valodas barjēra Baznīcā nav nekāda barjēra, par ko liecina šo evaņģēlizatoru kalpošana.
Arī nav nekāda barjēra līdzekļu trūkums, jo šajās dienās mēs klausījāmies stāstus par evaņgelizācijas punktiem, kur bija vienkārša kapela un vienkārš mini-klosteris, bet tā izskatījās daudzu draudžu sākumi.
Šeit es gribu uz brītiņu pievērst uzmanību ticīgiem kungiem, kuri līdzdarbojās evaņģēlizācijas laukumā. Pirmo piemēru es ņemšu ne no Latgales, bet no Viļņas, kur kāds liels kungs uzbūvēja ļoti skaisto baznīcu, bet iekšā, pie pašas ieejas, uz grīdas, ievietoja plaksnīti ar savu vārdu un uzvārdu, kā arī ar pazemīgo lūgumu lūgties par viņa dvēseli. Tāpat kāda kundze Latgalē, netālu no Preiļiem, ārā uz akmens pakāpieniem pavēlēja uzrakstīt savu vārdu un uzvārdu, kā arī lūgumu lūgties par viņas dvēseli. Rīgā arī ir līdzīgie lūgumi, piemēram uz kāpiem pie sv. Miķeļa kapelas, sv. Miķeļa kapsētā. Ir arī priekšmeti, kā piemēram biķeri, kurus uzdāvināja kāds kungs un caur to vēlas, lai lūgtos par kāda miruša dvēseli (viens piemērs, lai būtu tā konkrētāk: - tulkoju no poļ val. fragmentus no teksta uzrakstīta uz biķera - "Feliksa ..... upuris ...... baznīcai 1900. gada 28. aprīlī [11. majiā] ar lūgumu palūgties par Eugenijas dvēseli").
Mēs mūsdienās ejam pa šo zemi svētceļojumos, lai atgrieztos un lai dziedātu ciematos un mežos Dievam par godu. Un varbūt kāds padomā, kāpēc situācija ir tāda, kā redzams, un šīs skaistās baznīcas un baznīciņas ir kā ne no šīs pasaules. Un varbūt kāds domā par iespējām vai neiespējamību, lai uzlabotu situāciju. XVIII un XIX gadsimta (ne tikai, protams) gani un kungi zināja, ko darīt, lai rūpētos par tautas reliģisko dzīvi un iespējamo labklājību. Viņi ļoti labi zināja, kā "sasiet debesis ar zemi". To var darīt uz viena droša pamata. Pamats ir viens: Jēzus Kristus.
Šī diena arī bija ar sv. Dominiku, jo daži no mūsu grupas svinēja sv. Misi kopā ar dominikānu grupu. Hmm, interesanti, vai tēvu dominikānu Latgalē nebija pirms diviem gadsimtiem vairāk, nekā tagad visu garīdznieku? Lai tas ir priekš mums uzaicinājums lūgties - vēl kārstāk - par paaicinājumiem. Jo lūk apmēram pēc nedēļas uzņemšana Rīgas Garīgajā Seminārā.

trešdiena, 2017. gada 9. augusts

Svētceļojuma 5. diena

Neviens nezināja, ko nozīmē Šķaune. Un šodien es pajautāju māsai, ko vāciski nozīmē schaun? -Aita. Nu tad mēs zinām, kur nakšņojām. 
Es rakstu par šo Aitu, jo pa ceļu satiekam ciematus un vietas ar dažādiem nosaukumiem tā, kā vēstures slāņi atklājas mūsu acu priekšā. Un arī jau daži priesteri un citi iedzīvotāji mums stāstīja par viņu apkārtņu un baznīcu vēsturi, gan seno, gan jauno. Tad mūsu svētceļojumam ir arī tāds vēsturiskais aspekts.
Liels paldies Lanckoronas Prāvestam pr. Aivaram Kursītim un visai draudzei par laipno uzņemšanu un par iespēju svinēt skaistajā Lanckoronas baznīcā sv. Misi. Un mēs nebijam paši. Pie altāra lūdzās 5 priesteri no draudzes un trijām svētceļnieku grupām (kopā ar mums lūdzās svētceļnieki no Valmieras un no dominikānu grupas).
Liels paldies arī t. Sergejam OP par bagāto sprediķi, kurā runāja par svētajiem (sv. Terēze Benedikta no Krusta - viņas svētkos, sv. Dominiks un sv. Francisks).
Liels paldies arī Paulai par brīnišķīgo lekciju par sv. Terēzi Benediktu no Krusta, kuras piemērs mūs visus stiprina, lai mēs vienmēr meklētu patiesību. "Kas meklē patiesību, meklē Dievu, ja pat to nezin" - tā no galvas es tagad citēju sv. Terēzes Benediktas uzrakstītus vārdus.
Šobrīd mēs atrodamies Svariņos, Tautas Namā. Liels paldies Cien. Saimniekiem.
Un tā, kā no paša sākuma mēs ejam pa tēvu dominikānu zemi ("Dominikana"), ceļā mēs dažas reizes satikam dominikānu grupu un šonakt nakšņojam zem viena jumta. Tā arī ir Dieva svētības zīme.

otrdiena, 2017. gada 8. augusts

Svētceļojuma 4. diena

Es tagad atrodos neparastā vietā, kur ir kādas īpašas lietas. Bet par to būs tālāk.
Šodien man ir arī neparasta diena, jo es negāju, bet vienkārši atpūtos.
Sākumā - lielas pateicības Istras skolas saimniekiem, kuri mūs uzņēma un mums bija iespēja padzīvot skolā kalna virsotnē, kura pakājē mirdzēja saulē ezers. Bet blakus skolai atrodas Romas katoļu baznīca, kura ir gan veca, gan jauna. Veca - jo celtniecības darbi sākušies 1933. gadā un 1939. gadā bīskaps Boļeslavs Sloskāns pasvētīja šo jaunbūvēto, bet nepabeigto, baznīcu. Padomju laikos iekšā bija gan zirgu stalles, gan kādu laiku sporta zālē. Cien. Annas kundze no Istras draudzes mums stāstīja arī to, ka tikai 1990. gadā viņa ar citiem katoļiem sāka kārtot baznīcas navu, sākumā tikai prezbiteriju, un tur lūgties. Pēc kāda laika tika svinētas pirmas sv. Mises. 2007. gadā bīskaps Jānis Bulis konsekrēja Istras baznīcu. Tad liela pateicība Annas kundzei, ka atvēra baznīcu gan vakar vakarā, lai mums būtu Vissvētākā Sakramenta adorācija plkst.20.00-21.00, gan šodien, lai svinētu sv. Misi svētā Dominika piemiņas dienā. Un sevišķs paddies Prāvestam pr. Artūram.
Tā jau bija ceturta diena, kad sv. Dominiks mums atgādina par saviem brāļiem, kuri strādāja un kalpoja Latgalē XVII-XIX gadsimtos.
Sprediķī es pieminēju draudzību starp dominikāniem un franciskāņiem un, ja Dievs dos, tad šodien vēl satiksim dominikānu svētceļnieku grupu. Un brīnumani tā arī notika Šķaunē.
Tad šobrīd mēs esam Šķaunē, jo mūs laipni uzņēma Tautas Nama saimnieki. Liels paldies.
Es sēžu pie galda, bet apkārt visdažādākie priekšmeti vajadzīgi, lai ražotu audumus no liniem, kā piem. vērpjamais ratiņš, stelles un citi.
Šodien mēs satikam Šķaunē grupu no Valmieras, tad rīt, Landskoronas baznīcā, visas trīs grupas svinēs svēto Misi. Liels paldies Prāvestam pr. Aivaram par skaisto stāstu par baznīcu (190 gadi!) un par sarunu par Dieva žēlsirdību.
Ahā, vēl viena lieta. Svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas divas fotogrāfijas, kuras saņēma vakar katrs svētceļniek, šodien svētajā Misē tika pasvētītas.

pirmdiena, 2017. gada 7. augusts

Svētceļojuma 3. diena

Katru dienu Dievs rūpējas par mums un viena no tā zīmēm ir ikdienišķs lietus, kurš mazgā mūsu mašīnas. Arī vakar vakarā stipri lija, bet tas mums netraucēja, jo mēs jau bijām Pasienes skolā, kur mūs laipni uzņēma. Liels paldies Jums!
Kad cilvēks iet svētceļojumā, tad atklāj to pakāpeniski. Piemēram man sākās svētceļojuma sevišķs atribūts - gulēšana uz grīdas. Viss normāli, tā, kā vajadzētu būt. Kāda ir svētceļnieka atbilde? Pateicība Dievam.
Šodien pievienojās nākamie elementi jeb atribūti. Pirmais tā ir svētā Mise kopā ar "Radio Marija Latvijā", kam bija gan ticības liecības nozīme, gan evaņģēlizācijas iespēja. Un otrais evaņģēlizācija ceļā - cilvēku satikam maz, bet caur "Radio Marija Latvijā" klātbūtni brīnišķīga priestera Pētera Skudras personā mēs varējām lūgties kopā ar klausītājiem un stāstīt par to, kā mums iet, kādos nodomos mēs lūdzamies un pateikt kādas interesantas lietas, es ceru, intervijās. Es piemēram pasvītroju to, ka svētceļojumā ir divu kategoriju cilvēki: tie, kuri iet uz Aglonu, un tie, kuri dažādu iemeslu dēļ palika mājās. Mēs lūdzamies viens, bet kad atgriezīsimies mājās, no mums prasīs liecību - piemēram, kā svētceļojums attīstīja mūsu ticību, cerību un mīlestību. Un vajadzēs liecināt - ar prieku. Bet tad mēs pateiksim:  parādiet mūsu lūgšanu augļus savā dzīvē. Tad lūk, ne tikai tiem, kuri iet, jāmaina savā dzīvē, bet arī tiem, kuri saņem mūsu lūgšanu augļus.
Un vēl viens svētceļojuma elements - nogurums. Pēdējus 4 kilometrus es negāju, bet braucu ar mašīnu kā pasažieris. Jāatpūšas, lai rīt - vai no rīta, vai pēcpusdienās, ietu ar grupu tālāk.
Man šodien bija katehēze par Dieva žēlsirdību. Materiālus tai var atrast mājās lapā:
uzticies-jezum.mozello.lv
Vēlreiz liels paldies Pasienes draudzes Prāvestam Jānim un visiem iedzīvotājiem par viesmīlību un iespēju svinēt sv. Misi skaistajā baznīcā Pasienē. Un liels paldies nākamas skolas saimniekiem jaunā nakšņošanas vietā, jo rīt būs sv. Mise Istras baznīcā.
Es aicinu visus Cien. Lasītājus dzīvot un lūgties ar paļāvību uz Dievu un darīt žēlsirdības darbus saviem tuvākajiem visu mūžu, jo visa dzīve ir svētceļojums pie Dieva.

svētdiena, 2017. gada 6. augusts

Svētceļojuma 2. diena

Šodien visi svētceļnieki bija jau no paša rīta iegrimuši dziļās pārdomās, svētajās pārdomās, un šis sevišķs klusums bija kā pierādījums tam, ka visi nopietni ņem vērā to, ka svētceļojums ir dāvana no Dieva un Dieva laiks.
Nevar pat īsi nerakstīt par pateicību gan Dievam, gan Zilupes draudzes prāvestam pr. Jānim Kupčam un tās iedzīvotājiem, un mūsu saimniekiem skolā. Mēs par viņiem lūdzamies sv. Misē un no visām sirdīm dziedājām Dievam par godu - gan skaistajā kapelā, gan ceļā uz Pasieni.
Un vēl brīnums, Dieva mīlestības brīnums, kas ir laikam pierasts dievbijīgiem cilvēkiem Zilupē, jo pēc sv. Mises kopā ar Prāvestu mūs uzaicināja uz brokastīm, un, kā atklājās, Prāvests ļoti skaisti mums stāstīja par vēsturi. Un beigās, mums bija prieks redzēt jaunu baznīcu iekšā; vēl notiek darbi, bet mēs ceram, ka tā būs ļoti skaista Jēzus Sirds baznīca. Mēs tikam uzaicināti uz gaidīto baznīcas pasvētīšanu, kura notiks varbūt jau nākamajā gadā.
Sākās jau normāli, svētceļniekiem piemēroti, ceļi, tas nozīmē, ka ne tikai asfalts, bet arī neatkārtojāmie lauku un mežu ceļiņi, kuras bieži šķērso stirnu un citu dzīvnieku pēdas. Grupa turas kopā, jo mums vienkārši labi kopā būt, iet, lūgties, izpildīt dežurus un citus pienākumus. Sevišķi liels paldies visiem brInišķīgiem un brīnišķīgām virtuves kalpotājiem un kalpotājām, kuras gatavo bezgalīgi (bet protams šīs dzīves virs zemes proporcijās un robežās) garšīgas maltītes.
Pat latvāņi, kurus redzējām augam pie ceļa, mums netraucēja uzklausīties br. Jāņa katehēzi par svētceļojumu jēgu un vēsturi, kā arī otro daļu par sv. rožukroni. Ceļā tika nodziedāts Dieva žēlsirdības kronītis, kurā, pēc mana lūguma, tika mainīti daži vārdi, lai būtu labs un precīzs tulkojums.
Kad atnācām spēku un prieka pilni Pasienē, un atradām skaisto skolu, kura mūs uzņēma, tad devamies uz Pasienes pērli - Romas katoļu baznīcu. Par šo baznīcu skaisti mums pastāstīja Alise un  vēlāk drusciņ mēģinājām saprast, kādi svētie tika uzgleznoti uz svētbildēm un kādu svēto figuras atrodas uz altāriem. Un, ziniet, gāja mums ļoti labi.
Mēs ātri iegājām liturģiskajā dzīvē un izpaužas, starp citiem, arī caur to, ka arvien līdzīgi kapucīniem mūsu formācijas klosteros mēs mierīgi un vienā ritmā skaitam breviāru.
Rīt visu dienu iet kopā ar mums Radio Marija Latvijā, tāpēc aicinam visus uz sv. Misi, kura tiks svinēta Pasienes pēcdominikāņu baznīcā.
Ceļā un svētajā Misē, un visās citās lūgšanās, mēs lūdzamies par Jums, dārgie lasītāji, par Prāvestu t. Krišjāni, sv. Alberta draudzi, Olaines draudzi, tēviem kapucīniem, mūsu visām draudzēm un ģimenēm, par slimiem. Un pateicamies Jums par jūsu lūgšanām mūsu nodomā.

sestdiena, 2017. gada 5. augusts

Svētceļojuma pirmā diena.

Mēs, Rīgas svētā Alberta draudzes svētceļnieku grupa sasniedzām šodien Zilupi. Jau otro reizi sākām svētceļojumu ar braucienu ar vilcienu, šoreiz tie bija kādi 300 km. Līdz Rīgai ir 300 km., līdz Maskavai 600 km..
Viena no dalībniecēm, Andželika, kura pirmo reizi iet svētceļojumā, teica: "Es neticu, ka es esmu šeit". Vairāk vai mazāk mēs visi varētu parakstīties zem šiem vārdiem. Jo katram vajadzēja atstāt ģimeni, vai draugus, vai darbu, vai citus plānus, lai ietu uz Aglonu. Šie vārdi atklāj nevis neticību, bet ticību uz Dievu. Mēs Dievam veltam laiku, lai ieklausītos Viņa vārdā kopā ar brāļiem un māsām Kristū, lai Viņu pieņemtu sv. Komūnijā, lai Baznīcas priekšā pateiktu Dievam "jāvārdu": Kungs, es tic tam, ko Tu esi atklājis, stiprini manu ticību ikdienā.
Es domāju, ka ceļš vilcienā bija ļoti evaņģēlizācijas garā, jo skaistas dziesmas, klusas un priecīgas sarunas ienesa mīlestības civilizācijas realitāti, Svētā Gara darbību.
Ka ši diena būs neparasta, mūs pārliecināja jau rīta sv. Mise, kuru celebrēja trīs priesteri: prāvests t. Krišjānis, t. Staņislavs un vēl viens tēvs no Polijas no redemptoristu kongregācijas, kura evaņģēlizē caur radio, televiziju, augstskolu, presi un garīgo literatūru. Tā bija kā zīme tam, ka visi mūsu vārdi un darbi ir vajadzīgi pasaulei, lai tā redzētu mūsos Dieva Dēlu Jēzu Kristu. 
Kungs, pārveido mūs tā, lai mēs staigātu Tavā gaismā!
Liels paldies kontrolieru kungiem vilcienā par visu palīdzību un mūsu samniekiem Zilupē, tehnikumā. Lai Dievs svētī arī Zilupes draudzi, jo šodien apmeklējām kapelu, kur rīt būs sv. Mise.

piektdiena, 2017. gada 4. augusts

Svētam Franciskam Kungs ir devis brāļus.

Pirms pāris gadiem Viļakā, kad vistuvākie kapucīni dzīvoja Rīgā, apmēram 250 km attālumā no manis, tuvāk bija kapucīnu kapi: viens Viļakā pie bijušā klostera, pēc tam jau Jēzus Sirds baznīcas dārzā (tēvs Nikodems, Filips Turks), otrs apm. 25 km attālumā no Viļakas, kapsētā netālu no Baltinavas (tēvs Miķelis Jermacāns).
Tagad, kad es esmu Rīgā un ir iespēja pat katru dienu satikties ar brāļiem, tomēr kapucīnu kapi ir tuvāk, ja mēs runātu par kilometriem, jo tēva Oļģerta Aleksāna kaps blakus sv. Franciska baznīcai (jauns piemineklis ar skaistu krustu no svētā Damiana - san Damiano - baznīcas) un tēva Andreja, Jāņa Pavlovska, kaps pie sv. Alberta Lielā baznīcas.
Tuvu (daži km.) apglabāti ir arī tie, kuri ļoti gribēja, lai kapucīni atbrauktu uz Latviju. Tie ir arhibīskaps Antons Springovičs un bīskaps Antonino Zecchini, Pāvesta nuncijs Latvijā pirms kara. Viņi abi divi tika apglabāti sv. Miķeļa kapsētā.
No vikipēdijas (poliski): lēmumu dibināt jaunu svētā Erceņģeļa Miķeļa kapsētu pieņēma 1879. gada 21. decembrī. 1882. gada 26. augustā kapsēta tika svinīgi pasvētīta, pr. Kārlim Marcinkevičam (Karol Marcinkiewicz) piedaloties. Nekropolija dalās uz četriem kvadratiem, bet tie iekšā dalīti ar ieliņām. Centrālajā vietā pie galvenās alejas uzbūvēja kapelu gotika stilā, kura tika pasvētīta sv. Miķeļa dienā 1885. gada 29. septembrī.
Tā vikipēdija. Tad es saprotu, ka tā ir katoļu sv. Miķeļa kapsēta un kapela, kur apglabāti bīskapi.
Labi, kad es satiekos ar brāļiem, manī parādas liels prieks un mācos izdzīvot šos sv. Francika vārdus: "Kungs man ir devis brāļus".
Rīt dosimies svētceļojumā. Kungs mums ir sagatavojis vislabāku laiku. Kungs, mēs Tev pateicamies par laiku, mākoņiem, par sauli ("Un [saule] ir skaista un spīdoša ar lielo gaismu: tā ir Tavs, Visaugstais, attēls" - no "Saules dziesmas".), par mēnesi un zvaigznēm, par vēju, ūdeni, zemi, zālēm, ziediem, augļiem... 
"Esi slavēts, mans Kungs,
par tiem, kuri piedod Tavas mīlestības dēļ
un iztur vājības un vajāšanas".
Visi tiek aicināti, lai kristīgās mīlestības garā kalpotu viens otram, piedotu to, ko mēs izdarījām cilvēciskā vājuma dēļ, bet visā pielūgtu Kungu Jēzu Kristu.  
Tiksimies ceļā uz Aglonu!

trešdiena, 2017. gada 2. augusts

Svētais Francisk, kā kļūt par svētceļnieku?

Svētais Francisk, kā kļūt par svētceļnieku?

Tuvojas svētceļojums uz Aglonu un jādomā, kas būs vajadzīgs? Protams no materiālām praktiskām lietām. Vēl palika divas dienas un tas ir daudz laika.
Bet augšā ir šis jautājums sv. Franciskam, kā kļūt par īsto svētceļnieku? Es domāju, ka šis jautājums ir uzdots atbilstošai personai, jo Francisks savā testamentā aicināja un aicina visus savus brāļus, lai kļūtu par svētceļniekiem: "Lai brāļi sargās, lai nepieņemtu (...) to, ko viņiem būvē, ja tas nav pēc svētās nabadzības, (...) vienmēr tur uzturēdamies kā atnācēji un svētceļnieki".
Lūk mūsu priekšā svētceļojuma ceļi. Jāiet pa viņiem, kā tie, kuri iet savā dzīvē uz Debesu Valstību. Mūsu priekšā skolas un mājas, kur mūs uzņem. Jāpieņem cilvēku viesmīlība līdzīgi Franciskam "pēc svētās nabadzības", nevis kā kungi un valdnieki. Mūsu priekšā baznīcas, kuras ir Dieva mājoklis. Jāuzturas tur īsu laiku kā ļoti pazemīgi un klusi "atnācēji un svētceļnieki".
Šajā "Testamentā" Francisks atzīst, ka "Kungs man ir devis brāļus...". Mēs varētu mazā svētceļnieku kopienā atkārtot: "Kungs mums ir devis brāļus un māsas". Un mēs, paklausīgi Baznīcai, kā sv. Francisks, kurš ātri, kopā ar brāļiem devās pie Pāvesta Innocentija III un tas apstiprināja šo regulu un ordeni, padosimies šajā 11 dienu laikā Baznīcas principiem, kuri mums palīdzēs dzīvot svēto dzīvi: lūgšanās, Euharistijās, darbā, atpūtā un ceļā.
Lūk sv. Franciska ordenī katrs brālis ir svētceļnieks visu dzīvi. Tad lūgsim šo svēto, lai būtu mūsu aizbildnis ceļā uz Aglonu un iemācītu katru dalībnieku, katru brāli un māsu Kristū, kļūt par īsto svētceļnieku, ne tikai šīm 11 dienām, bet visā dzīvē.