Tikšanās un sarunas II.

Svētceļojums tas vienmēr ir iespēja paskatīties ne tikai uz savu dzīvi, garīgo dzīvi, uz citu dzīvi, bet arī tā ir iespēja paskatīties uz priesteriem un uz konsekrētām personām. Tad arī rodas iespēja parunāt ar viņiem un ne tikai parunāt, bet veltīt šīm sarunām daudz laika, vai vienkārši veltīt laiku vienai vai divām garākām sarunām. Man šķiet, ka bieži sarunu tēmas ir tādas, ka tām vajadzīgs laiks, daudz laika. Un svētceļojums piedāvā tieši to: dod daudz laika.

Parasti garīgajā aprūpē ticīgo cilvēku tikšanās ar prāvestu ir īsas un notiek rēti, un tēmas ir tehniskas - pasūtīt sv. Misi, bēres, kristības, pasvētīt māju. Pat ja ir saruna par garīgām lietām, tad vai vienmēr ar mērķi mainīt savu dzīvi? Protams nē un tas ir normāli, jo tas, ko cilvēks sasniedza, jāieved dzīvē, jāiemācās. Tad tikšanās un sarunas ir īsas un tas prasa no priestera būt vienmēr gatavam sludināt Evaņģēliju un vest cilvēkus pie Jēzus, sevišķi pie Jēzus, kurš paslēpies Vissvētākajā Sakramentā. Tas prasa no priestera un no konsekrētās personas nēsāt sevī atvērto grāmatu, dzīvā Dieva Vārda grāmatu, lai būtu gatavam liecināt par šo mūžīgas dzīves cerību, pat ja tas būtu īss mirklis.

Tāds dzīves veids, saistīts ar konkrēto paaicinājumu, atklāj vēl vienu vajadzību - pazemīgi un ar cerību pieņemt vientulību, ne vienalga kādu vientulību, bet tādu, kas veido vienotību ar Kungu Jēzu Kristu. Tādai vientulībai, kas īstenībā nav tālu no vienotības ar Dievu, ir vēl citi augļi, kā piemēram dzīve brāļu (māsu) garīgajā kopienā un arī visi darbi apustulātā.

Šai vientulībai, vai ar citiem vārdiem sakot padošanai Dievam, ir divi līmeni: pirmais, kur cilvēks pēc vislabākas sirdsapziņas pilda savus pienākumus un otrais, kuru dažreiz sauc par "brīvo laiku", kurā parādas cilvēka radošas spējas, talanti, ar kuriem jākalpo Dievam un cilvēkiem. Šie divi līmeni ir sevišķi labi redzami svētceļojumā un viens aspekts palīdz otram, viens līdzdarbojas ar otro, tā ir kā vide, kurā parādas mīlestības darbi brāļu kopienā, svētceļnieku grupā. Cilvēks, kurš satiekas ar Dievu un pieņem žēlastības, ir kā ceļš, pa kuru Dieva žēlastības ieiet kopienā. Jo ticīgais cilvēks nesaņem dāvanas vienīgi sev, bet lai kalpotu Baznīcai, un lai pildītu Dieva gribu caur paklausību Baznīcai, nevis savu gribu - to, kas man tagad gribas.

Un par to pateicība Dievam un liels paldies svētceļniekiem, Rīgas sv. Alberta draudzes svētceļniekiem.