Pēc svētceļojuma 2017.g.

Es domāju, ka viens no svētceļojuma galveniem mērķiem, tika sasniegts: šis svētceļojums ir formācija. Paldies tiem dalībniekiem, kuri tieši šim aspektam pievērsa sevišķu uzmanību. Paldies tiem, kuri to ieraudzīja, kuri tajā visdažādākajā veidā piedalījās. Paldies tiem, kuri redz formācijas vajadzību un pat nepieciešamību ikdienā. Tas nes jau cerības, ka svētceļojums nesīs labus augļus kādās jaunās formās, kuras caur mūsu pilveidošanos palīdzēs ieiet dziļāk Baznīcā, tās liturģijā un tās garīgajā bagātībā.

Nākamā lieta ir garīgais mantojums. Es esmu pārliecināts un domāju, ka tā nebūs pārāk liela kļūda, ka tēvu dominikānu garīgais mantojums ir klātesošs Latgalē un kādreiz tas vairāk parādīsies stiprākā gaismā. Kad? Kā? Es nezinu, bet es domāju, ka ceļš uz to ved caur mūsu identitāti ar Baznīcu un tam ir nepieciešami gan misionāri, gan ticības liecinieki.

Un vēl vienu lietu pieminēšu. Svētceļojumā valdīja klusums. Tas nebija tāds piespiests klusums, pēc kura cilvēki ir noguruši un nelaimīgi. Tieš otrādi, dalībnieki ļoti vērtēja un meklēja klusumu. Pēc klusuma brīžiem arī labāk bija vērtēti vārdi, kuri komunicē patiesību mīlestībā, komunicē visskaidrāk, jo arī vārdiem jāatgriež to nozīme.

Tās ir tikai dažas domas pēc svētceļojuma un es ceru, ka katrs, kas piedalījās mūsu grupā, ne tikai pats dzīvos tālāk kā svētceļnieks, sekodams Jēzum, bet mēģinās arī citus aicināt uz kristīgas dzīves pilnumu.