trešdiena, 2017. gada 16. augusts

Tikšanās un sarunas; dažas domas pēc svētceļojuma 2017.

Tikšanās un sarunas; dažas domas pēc svētceļojuma 2017.

Kādreiz sv. Francisks satikās ar brāli Leonu. Protams viņi bieži satikās, jo pat dzīvoja vienā kopienā, pirmajā kopienā, kas sapulcējās pie Svētā no Asīzes. Tad brālis Leons bija starp pirmiem, kuri sāka mācīties no Franciska, kā sekot Jēzum un dzīvot pēc Evaņģēlija.
Kad es vēl biju Lublinas klosterī un mācījos seminārā, rakstīju nelielu darbu par br. Leonu. Viņš bija šķīstības un vienkāršības paraugs. Vienā no sv. Franciska biogrāfijām ir aprakstīts tāds notikums: teltī vairāki brāļi sež aplī, starp viņiem sv. Francisks, kurš runā dažus vārdus par katru no kopienas brāļiem un pasvītro kādu tikumu, kas šajā brālī sevišķi attīstījās, un deva viņu citiem brāļiem kā paraugu. Kad vajadzēja Franciskam runāt par br. Leonu, tad Svētais teica viņam: "Brāli Leon, izej ārā un paskaties, kāds ir laiks". Br. Leons piecēlās un izgāja ārā, bet visi skatījās uz Francisku ar jautājumu acīs, jo taču visi labi zināja, ka ārā ir karsts laiks. Tad Franciska saka: "Katrs no jums ir paraugs kādā vienā tikumā. Brālis Leons ir paraugs visos tikumos".
Tā mēs drusciņ iepazināmies ar br. Leonu, ar svētīgo brāli Leonu, jā, jo viņš ir svētīgais.
Un atgriežamies uz ziņas sākumu. Pēc kādām tikšanām, kurās Francisks atbildēja br. Leonam uz kādiem jautājumiem, Svētais no Asīzes raksta viņam īsu vēstuli. Šajā vēstulē, balstoties uz pēdējas sarunas, aicina Leonu vēlreiz, lai viņš būtu paklausīgs Dieva iedvesmām, "...bet ja tu gribētu pie manis nākt, nāc".
Tā mēs redzam, cik ļoti svarīgas ir sarunas, sarunas par Dievu, par garīgo dzīvi, sarunas, kurās tiek lietoti argumenti uz prātu un uz ticību, lai cilvēks varētu satikties ar cilvēku, tas nozīmē garā, gara līmenī.
Kā svētceļojuma laikā bija dažādas garīgas sarunas un pat katru dienu, un visas ļoti vērtīgas, laika bija daudz, katrs varēja runāt, cik gribēja, tāpēc - tā es domāju - man vajag atgādināt, ka tālāk ir šī iespēja, gan Rīgā, gan brīžiem Olainē, satikties un parunāt. Un es to rakstu ne tāpēc, lai sevi reklamētu, jo taču priesteru ir daudz, bet divu iemeslu dēļ: pirmais, ka grēksūdzē nav laika, lai parunātu; otrais, ka garīgajai dzīvei ir vajadzīgas tādas sarunas, lai gan ne vienmēr kaut kāda problēma tiks atrisināta, bet lai mācītos paskatīties uz savu dzīvi ar Baznīcas mācības palīdzību. Brižiem var likties, ka tāda vai cita problēma pavisam neattiecas uz mani un tāpēc nav ko par to runāt. Un tā ir taisnība. Bet ne līdz beigām. Dažreiz ļoti palīdz paskatīties uz kādu savu jautājumu pēc tā, kad es pastiprināju savu ticību un dzīves pieredzi citās lietās. Garīga saruna nenozīmē taču, ka man vienmēr jāatrisina kāda konkrēta problēma. Svētība arī ir vajadzīga.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru