ceturtdiena, 2015. gada 31. decembris

Pasaka ir dzīve.
    Pasakā (filmā) "Foster" galvenais varonis ir... kāds "eņģelis". Kurš? Liekas ka Elais (Eli). Bet kad es paskatījos uz aktieriem, uz viņu dzīvi, atklājās, ka tomēr svarīgākais ir cits "eņģelis", Mr. Pots (ak cik smags ir darbs sagatavot vārdu par kādu filmu, uff...). Kāpēc Mr. Pots? Viņš taču tikai sēdēja dārzā, vai kapsētā. Bet es palasīju drusciņ vikipēdijā un citur par viņu. Un no tā, ko izlasīju, šī filma rādas gandrīz kā stāsts par viņa dzīvi, diezgan specifiskā nozīmē.
    Es maz saprotu angļu valodu, bet man šķiet, ka viņš daudz laika (neatcēros cik gadu) strādāja Konventgardenā (Convent Garden - tas nozīmē "Klostera dārzs", protams bijušā klostera dārzā, jo 16. gadsimtā Anglijā Romas Katoļu Baznīca bija sevišķi stipri vajāta un arī klosteri tika apzagti un likvidēti). Viņam šis darbs ļoti patika, patika smaržas. Ne tikai augļu un puķu, bet arī citu lietu. Un lūk - filmā viņš stāsta par šo skaisto koku dārzā un par rozi kapsētā.
    Interesanti, ka filmā viņš aicina ticēt uz eņģeliem, bet viņš pats intervijā kādam žurnalam teica, ka esot ateists. Filmā ir daudz daudz eņģeļu, pat bērnu dārzs saucas "Angels" (eņģelis).
    Nākama lieta ir šāda, ka filma "eņģeļi" palīdzēja izdomāt jauno marku (preču jauno zīmi uz iepakojuma). Līdzīga problēma bija arī šī aktiera dzīvē, jo viņš izdomāja jaunas perfumes un, ja es labi atcēros, meklēja palīdzību, kāda dizainēra vai dizainēres, lai šī perfume būtu skaistā iepakojumā. Un ne tikai to, bet arī lai kāds uztaisīja viņa produktiem mājas lapu, caur kuru man šķiet var nopirkt dažas viņa izdomātas perfumes un smaržīgas sveces. Sīkumus es neatcēros, jo es domāju, ka tas šeit nav vissvarīgākais. Tā taču nav reklāma. Tā kā es teicu, ka maz saprotu angliski, tad nevarēju saprast, vai šī prece satur marihuānu, vai ir tikai tāda smarža. Un lai šīs perfumes būtu "unisex" gender - lai patiktu gan vīriešiem, gan sievietēm.
    Un tā mēs redzam gan šajā ziņā, gan iepriekšējā, ka dzīve ar pasaku un pasaka ar dzīvi parasti ir ļoti saistīta. Vairāk, nekā mēs domātu.
    Interesanti būtu zināt, kā ticīgie cilvēki bieži pieņem kādus tukšus simbolus (un feini un priecīgi spēlējās ar tiem, jo, jā kāds Latvijā uzrakstīja: kristieši grib svinēt un priecāties), bet neticīgie paņem reliģiskos simbolus, atņem tiem nozīmi un ieliek pavisam citu nozīmi, jo taču būs feini, vai nē, kad Eņģeli būs "eņģelīši", un obligāti palīdzēs preču pārdošanā. No labi, beigsim jokus.
    Mani dārgie, grūūūti ir skatīties filmas, pasakas tāpat. Bet ja tu nepastrādāsi, lai uzzinātu, kas tā ir par filmu, tad arī nesapratīsi, kāds tai ir saturs. Un viens vai otrais ticīgais var tādu vai citu filmu saprast kā reliģisko, nevis kā saistīto ar tirgu. To obligāti vajag darīt un prast atšķirt vienu lietu no otrai tāpat.
    Daudz Dieva žēlastību jaunajā gadā Jums visiem, dārgie Lasītāji! Aicinu draudzēties un mīlēt Visvareno Dievu, Vienu Trijās Personās, lielā pazemībā labot attiecībās ar ikkatru Dievišķo Personu.

trešdiena, 2015. gada 30. decembris

Vai ir pasakas bez naudas?
    Pirms pāris gadiem kāds man nopirka Polijā grāmatu. Tā bija pasaka jauniešiem. Tā kā katrā grāmatā, arī tajā bija virsraksts, bet zem tā vārdi: "Antimaģiskais romāns". Rakstniece nolēma uzrakstīt tādu pasaku, kur nebūtu maģijas, vai lai paredzētu maģijas īsto nicinošo nozīmi. Pēc tam parādījās vēl šīs grāmatas otrā daļa.
    Pirms pāris mēnešiem, kā Jūs jau zināt, es skatījos šo nelaimīgo Sprīdīti, kur galvenā lomā ir īstenībā kredīti. Nesen arī man vajadzēja skatīties filmu kā pasaku, kur galvenais motors ir kredīti, kuri jāatdod. Protams visas emocijas griežas tā, lai pat negribētos to redzēt, bet kādus "eņģelišus". Tāpēc man ir jautājums: vai ir kāda pasaka, kur nebūtu par naudu, bet kur būtu ģimene un tajā visi mīlētu viens otru, ja grēko, tad lūdz piedošanu? Vai ir pasakas, kur ģimene lūdzas uz Jēzu Kristu? Kur dāvanas, pēc kurām bērni un citi lasītāji ilgojas, nebūtu viltīgas, bet labas, skaistas un drošas?
    Man patīk pasakas, bet ne visas. Tādas kuras prasa no lasītāja daudz, lai būtu tuvāk pie patiesības, lai mīlētu Dievu un pildītu Viņa gribu. Un lai būtu tajās redzamais šis mērķis, pēc kura mēs šeit, virs zemes, ilgojamies, ka viņš ir sasniedzams. Ir tādas pasakas?

pirmdiena, 2015. gada 28. decembris

Vai Viļakā būvēs Bērnu Banku?
    Pirms pāris mēnešiem kāds gribēja, lai paskatītos pasaku (es neatcēros, kā tā saucas). Es pajautāju, kādu banku reklamē šajā pasakā? "Tēvs, kā jūs varāt tā jautāt? Tā ir taču tikai pasaka!" "Nu labi, tad par ko ir šī pasaka?" "Šajā pasakā galvena varone aicina cilvēkus, lai tie ņemtu kredītus..."
    Varbūt kādreiz par to esmu jau rakstījis. Interesanti būtu zināt, vai visas pasakas ir par kredītiem, vai nē?
    Šeit ielīmēšu divas ziņas, kuras es uzrakstīju jūlijā un decembrī. Vajadzētu drusciņ uzlabot, bet es atstāju tekstus tādus, kādus urakstīju.
    Lūk šīs divas ziņas:
Sprīdītis, Sprīdītis...
    Šodien pirmo reizi es redzēju šo filmu. Kaut gan es zinu, ka ir tādi, kuriem patīk šīs filmas mūzika un pat gribētu to dzirdēt baznīcā savās laulībās, tomēr vajadzētu atstāt tādu domāšanu un paskatīties drusciņ savādāk. Pirmkārt filma nav saistīta ar Baznīcu un tās saturs ir ļoti tālu no kristietības. Otrkārt, ja es labi atceros, filma bija taisīta 1985. gadā un jau datums liecina par to, ka tas nevar būt cita lieta, kā valsts propaganda un tas nozīmē, ka tās mērķis ir veidot cilvēka domāšanu un skatienu uz realitāti pēc kādas ideoloģijas. Galvenais varonis paņem kredītus, kas ir it kā "burvīgas dāvanas" un devās ceļā izpildīt misiju. Kādu? Tas ir redzams filmas beigās . "Kungs un ķēniņš" atdot sprīdītim-laupītājam pēdējo naudu, bet saņem... Ko saņem? Nu jā, taču šī sieviete parūpēsies, lai viņš un viņa meita, tas ir nākamā paaudze, ļoti mīlētu naudu, lasi: lai ņemtu kredītus. Filmā burvīgas dāvanas pēkšņi pazūd, bet... tomēr paliek, jo tauta danco.
    Lai tie, kuri izdomāja sprīdīti, man piedod. Bet arī tagad jaunieši, kā man paši kādreiz kādā skaistā vietā stāstīja, saņem "misiju" darīt lielas lietas, tas ir rakstīt projektus un pēc tam paņemt... ko paņemt? Kredītus! Un galvā tāda doma nāk pati no sevis, tāds jautājums: tie, kuri taisīja filmu un tie, kuri ierakstīja skolas programmā mācīties tādas lietas, vai viņi neēda kopā vienā ēdnīcā?
    Ahā, es aizmirsu, ka vienīgais, kam bija kautkāds īpašums - neliela nauda, šis cilvēks tika filmā parādīts kā ļoti ļaunais un vēl vairāk - sadists. Un kredīta devēju uzņemt mājās viņš arī negribēja. Bet tomēr lielie kredīti arī viņu un viņa kalponi uzvarēja...


Kā Banka uzvarēja Baznīcu?
    Šodien man bija brīnišķīga iespēja lūgties klusumā pie Bērna Jēzus betlēmītē. Šo betlēmīti, kas atrodas bijušajā klostera ēkā, uztaisīja šoreiz bērni - "Visu svēto" skolas dalībnieki.
    Tad es pavadīju stundu lūgšanā pie Bērna Jēzus. Un tā bija ne tikai adorācija, bet arī stundu liturģija (breviārs), kā piemēram vēsperes. Dažas reizes pat nāca prātā doma, vai kāds atnāks uz svēto Misi?
    Neviens no tiem, kuriem bija šī svētā Mise plānota, neparādījās. Joki? Bija liela konkurence Viļakā: kāds pasakums. Bija dažas dziesmas, dejas un... teātris, konkrēti - Sprīdītis un Banka. Lūk, tagad jau zināsim, kur jāiet nākamās dienās. Šeit joki beidzas.
    Bērns Jēzu, pacel savu Roku un svētī visu cilvēku centienus atgriezties pie Tevis un iet svētuma ceļu.
    Tās bija un ir ļoti aizņemtas dienas, jo taču Kristus Dzimšanas Lielie Svētki. Rīt braukšu uz Olaini, jo svētdien, Rīgā, brāļa kapucīna Jāņa mūžīgie svētsolījumi.
 *  *  *
     Es priecājos, ka kāds pēc mana bloga uzrakstīja lugu priekš bērniem (tā es domāju). Es to neredzēju.
    Tomēr, ja kāda lieta ir darīta, tad tomēr tai ir kāds mērķis? Kāds mērķis? Es protams nezinu, bet jau nejokojot, varbūt jau nākamajā gadā mūsu skaistajā pilsētā redzēsim jauno skaisto ēku, kurā katram bērnam būs atvērts konts. Varbūt tā sauksies BB (Bērnu Banka). Tad ziemassvētki būs pilnā krāsā un priekā...
    Pilns un patiess prieks tomēr ir no Dieva. Tas man tika dots svētdien, sv. Alberta Lielā baznīcā Rīgā. Brālis Jānis salika savus mūžīgos svētsolījumus. Svētā Misē pl. 11:00 (apm. 2 stundas) koncelebrā bija astoņi priesteri (7 kapucīni), daži klausījās grēksūdzes, bija daudzi brāļi kapucīni no Polijas un no Baltkrievijas, br. Jāņa Mamma un Māsa, klostermāsas un draudzes locekļi. Brālis Jānis vēl mācās Lubļinā, bet dažas reizes gadā brauc uz Latviju. Lūgsimies par viņu, lai katru dienu ar mīlestību un paļāvību viņš pildītu Dieva gribu un lai pēc sv. Franciska no Asīzes piemēra sekotu Jēzum Kristum paklausīgam, nabadzīgam un šķīstam.

piektdiena, 2015. gada 25. decembris

Kā Banka uzvarēja Baznīcu?
    Šodien man bija brīnišķīga iespēja lūgties klusumā pie Bērna Jēzus betlēmītē. Šo betlēmīti, kas atrodas bijušajā klostera ēkā, uztaisīja šoreiz bērni - "Visu svēto" skolas dalībnieki.
    Tad es pavadīju stundu lūgšanā pie Bērna Jēzus. Un tā bija ne tikai adorācija, bet arī stundu liturģija (breviārs), kā piemēram vēsperes. Dažas reizes pat nāca prātā doma, vai kāds atnāks uz svēto Misi?
    Neviens no tiem, kuriem bija šī svētā Mise plānota, neparādījās. Joki? Bija liela konkurence Viļakā: kāds pasakums. Bija dažas dziesmas, dejas un... teātris, konkrēti - Sprīdītis un Banka. Lūk, tagad jau zināsim, kur jāiet nākamās dienās. Šeit joki beidzas.
    Bērns Jēzu, pacel savu Roku un svētī visu cilvēku centienus atgriezties pie Tevis un iet svētuma ceļu.
    Tās bija un ir ļoti aizņemtas dienas, jo taču Kristus Dzimšanas Lielie Svētki. Rīt braukšu uz Olaini, jo svētdien, Rīgā, brāļa kapucīna Jāņa mūžīgie svētsolījumi.

pirmdiena, 2015. gada 21. decembris

Kristus Piedzimšana
    Es biju slims, tāpēc neko nerakstīju. Ir ko darīt, jau ne visu varu darīt. Tik daudz.
    Visiem lasītājiem daudz Dieva žēlastību un vienotību ar Jaunpiedzimušo Bērniņu. Lai Jūsu sirdīs valda liels prieks un miers, ko var dot vienīgi Pestītājs.
    27. decembrī plkst. 11:00, Rīgā, sv. Alberta baznīcā, brālis Jānis Savickis kapucīns saliks mūžīgie svētsolījumi. Es arī tur došos, lai lūgtos par viņu un piedaloties svētajā Misē.

pirmdiena, 2015. gada 14. decembris

Vai Latvija ir misiju zeme?
    Pirms kāda laika es piedalījos pasākumā, kurā, sterp citiem, bija runā par to, kad cilvēks pirmo reizi bija baznīcā?
    Gandrīz visu runātāju pieredzi var sadalīt trijās grupās.
    Pirmā grupa: tie, kurus kristīja bērnībā, vecmāmiņa vedāja uz baznīcu, saka, ko darīt, ko lasīt, bet mazbērnam nebija nekādas saprašanas. Pēc tam jau jauns cilvēks negāja uz baznīcu. Un pirms dažiem mēnešiem, vai pirms gada, pirms diviem, pieciem gadiem, cilvēks atgriezās un sāka apzinīgi iet uz baznīcu un pie sakramentiem.
    Otrā grupa: līdzīga pirmajai, bet kristības sakramentu pieņēma pirms pāris gadiem. Agrāk negāja uz baznīcu, izņemot bēres un laulības, bet nebija nekādas saprašanas, kas notiek baznīcā.
    Trešā grupa: pirmie kontakti ar Baznīcu nesen, pirms dažiem mēnešiem, vai gadiem, nekādas sagatavošanas garīgajai dzīvei, bez lūgšanas. Nekristītie. Neviens nepiedalījās svētdienas skolā, kurai būtu vairāk, nekā daži mēneši.
    Ceturtā "grupa": kāds cilvēks no kosmosa laikam, jo viņš neatceras svētdienu, vai svētku dienu, kad (izņemot slimības gadījuma) viņš nebūtu baznīcā. Lūgšana mājās kopēja un individuālā no rīta un vakarā, un ne tikai. Katehēzes, kuras vadīja priesteri plebānijā, no bērnības līdz 17 gadu vecumam 2 reizes pa 45 min. nedēļā, 9 mēnešus gadā. Ministrantu formācija visu laiku. Visa skola piedalījās draudzes dzīvē, piemēram svētkos katrai klasei bija dežuru stundas baznīcā pie Vissvētākā Sakramenta, grēksūdze vismaz katru pirmo mēneša piektdienu, draudzes rekolēkcijas (ļoti konkrētas) divas reizes gadā, prāvesta un vikāra visu māju un ģimeņu apmeklēšana katru gadu, nemitīgais priesteru kontakts ar vecākiem, lai labi attīstītos bērna kristīgā audzināšana. Un tā tālāk... Jā, ir tādi kosmosi. Pateicība Dievam. Aha, par to visu maksāja priesteri un piepalīdzēja vecāki.
    Evaņģēlizācija tā nav tāda metode: "Nu lai kāds palīdzēs!...", bet: "Prāvest, kas man jādara draudzē? Es esmu gatavs palīdzēt ar saviem talantiem un ar savu naudu." (ja kāds šeit domā, ka es prasu naudu, tad lai zin, ka es šeit neprasu naudu) Pašam jādara pēc iespējas visvairāk, bez tādas domas, ka kāds palīdzēs. Tad Dievs svētīs. Jo ja strādnieks ņem rokās arkli, bet skatās atpakaļ, tad viņš neder uz debesu valstību...
    Šie kosmosi bija un tiek turpināti Polijā. Nemitīgas misijas. Tāda ir Baznīca - misija ir Tās centrā. Vai Latvija ir misiju zeme?

sestdiena, 2015. gada 12. decembris

Kāpēc latvietis grib kļūt par katoli?
    Pirms kāda laika kāda kundze teica, ka neies svētdien uz svēto Misi. Es pajautāju "Kāpēc?" Viņa atbildēja, ka esot šajā grupā, viņi tur dzied un dejo tā, kā līdz šim. Viņa grib to turpināt arī tagad, kad ir pensijā. "Bet taču tā ir svētdiena, - es teicu - jāiet uz sv. Misi!" Viņa atbildēja, ka "dieviņš sapratīs".
    Kāds jauneklis grib dzīvot tā, kā viņam gribēsies. Visas citas lietas, svarīgas un nepieciešamas pieaugušo dzīvē, "pašas parādīsies". Bet tomēr kad šīs lietas "pašas parādas", jauneklis nezin, ko ar tām darīt, jo tās nav kādas emocijas, bet ļoti konkrētas lietas un visi skatās uz šo jaunekli, lai viņš kaut ko darītu. Bet no kurienes viņš var to dabūt zināt, ja domāja, ka dzīve tā ir tikai emocijas?
    Vēl citi runāja, cik latvietis ir līdzīgs katolim, vai katolis latvietim (drusciņ jokoju)? Šeit arī vajag parūpēties par emocijām, vai par stipro kafiju, lai neaizmigtu un nekristu uz zemes, ko izpirka kāds svešzemnieks.
    Uz brītiņu atstāsim visas šīs ļoti emocionālas lietas (cilvēkam ir vajadzīgas emocijas, vai nē?), lai ar uzmanību un lēni staigātu pa ledu un sniegu.
    Rīt mūsu baznīcā tiks atvērtas Svētās durvis. Tās būs galvenas durvis baznīcā. Ar tām gandrīz visu gadu būs saistītas pilnas atlaidas. Baznīcā cilvēki varēs dabūt lapiņas, uz kurām tiek uzrakstīts, ko vajag izpildīt, lai saņemtu pilnas atlaidas. Varēs arī dabūt grāmatu, kurā ir Pāvesta Franciska Žēlsirdības ārkārtējās jubilejas izsludināšanas bulla "Misericordiae Vultus". Šis dokuments sākas ar ļoti nozīmīgiem vārdiem: "Jēzus Kristus ir Tēva žēlsirdības vaigs." Grāmatgaldā var arī dabūt žēlsirdīgā Jēzus mazās svētbildēs, lai tās palīdzētu godināt šo žēlsirdību.
    Mēs redzam, ka ir daudz darba priekšā, darbi neizdarīti, netiks izdarīti. Jāiet uz priekšu ar paļāvību uz žēlsirdīgo Jēzu, lai palīdzētu sev pestīšanas ceļā. Un lai palīdzētu dvēselēm šķīstītavā caur šīm pilnām atlaidām.

trešdiena, 2015. gada 9. decembris

Dieva dāvanas
    Laikam visi, kuri piedalījās kādās katehēzes, piemēram svētdienas skolā, vai evaģēlizācijas katehēzēs, atceras to, kas bija teikts ar sādiem vai līdzīgiem vārdiem: "Dievs tev dos vairāk, nekā tu gaidītu vai lūgtu". Un katrā katehizācijā ir runa par to, lai cilvēks atvertu savu sirdi Dievam, lai Dievs mainītu cilvēka dzīvi tā, lai tas sekotu Jēzum. Šī līdzdarbošanās ar Dievu ir ļoti ļoti svarīga. Šeit pieminēšu ļoti īsi to, kas notika jaunas evaņģēlizācijas laukumā Viļakā.
    2012. gads - es redzēju evaņģēlizācijas "no jaunā" vajadzību tādos apstakļos, kuri ir draudzē - liels teritorijs, maz cilvēku, jauno cilvēku gandrīz nav baznīcā, pēc "svētdienas skolas" bērni "pazūd", jo vecāki neticīgie. Nav ko gaidīt, nepieciešama evaņģēlizācija.
    2013. gads - 2. janvārī pie tējas mēs (es un trīs katehētes) nolēmām taisīt bērniem un jauniešiem jaunās evaņģēlizācijas pasākumus. Jau nākamajā dienā, pateicoties katehētes kontaktiem, "sākās kontakti" ar Marijas skolu. Un vienu reizi mēnesī misionāres no šīs skolas braukāja uz Viļaku. Sākām domāt par Alfa kursiem un lūk kādai ģimenei (Sergejs un Žanna) bija kontakti ar pr. Rihardu Madonā, aizbraucām tur kopā, un ātri sākās Alfa kursi Viļakā. Lai evaņģēlizētu vajadzīga ir laba dzirdamība gan baznīcā, gan klosterī. Un tieši tad Dievs sūtīja labdarus un tika instalēta jauna apskaņošana. Sākās arī svētās Mises bijušajā klosterī. Jaunā ērģelniece. Gada beigās zvanīja pr. Arnis un ātri atbrauca uz Viļaku pirmas misionāres Signe un Ineta. Laika ātrums auga un auga.
    2014. gads - Visdažādākie Alfa kursi, jaunā evaņģēlizācija skolās, uz ielām, visa apkārtnē, Oasis Viļakā. Misionāres kalpo un tas ir redzams. Labi līdzdarbojas ar draudzi - tas nozīmē, ka draudzē ir iespējama ticības atdzīvināšana. Un tajā galvenie ir laji, misionāri. Pirmais svētceļojums Viļaka - Aglona. Daudz pasākumu. 8. decembrī atbrauca jaunie misionāri, astoņi cilvēki.
    2015. gads - Daudz vairāk misionāru, četri bērni, evaņģēlizācijas profils mainās: vairāk redzamais baznīcā, mazāk skolās. Tiek dibinātas daudzas daudzas jaunas aktīvitātes bērniem, jauniešiem un pieaugušiem. Ļoti daudz. Es par to jau rakstīju. Visu laiku kaut kas notiek. Visu laiku sagatavošana. Līdzdarbība ar draudzes cilvēkiem. Brauka piepalīdzēt citi misionāri no Latvijas, Ukrainas, Lietuvas un Polijas. 2. maijiā piedzima Jāzeps. Otrais svētceļojums Viļaka-Aglona. Misionāri palika vairāk laika Viļakā. Novembra beigās atbrauca jaunas trīs misionāres. 30. novembrī aizbrauca Kārlis ar Rutu un bērniem. 8. decembrī sākās Žēlsirdības gads Baznīcā. 13. decembrī Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā tiks atvērtas Žēlsirdības Durvis.
   

piektdiena, 2015. gada 4. decembris

Misionāru kalpošana nav hobijs.
    Kādā mājas lapā es izlasīju, ka tikai bagatam cilvēkam ir hobijs. Varbūt tā ir. Varbūt cilvēks skatās uz otro un domā, ka tas, ko viņš tagad dara, ir hobijs. Var šeit arī parādīties kļūdas, arī smieklīgas, kad kāds nosauks kāda cita smagi strādājoša cilvēka darbu par hobiju.
    Pēc diviem gadiem, kuros draudzes plebānijā dzīvo un draudzes teritorijā kalpo misionāri (bet brauka uz šeijeni jau kopš trijiem gadiem), es varu pateikt, ka misionāru kalpošana un visi citi darbi, un sava aicinājuma pienākumi (piemēram ģimenē), nav nekāds hobijs. Vēl vairāk, nav laika, lai rūpētos par kādu hobiju. Tā ir kalpošana, lūgšana, attiecības ar Dievu, attiecības ar cilvēkiem. Kad beidzas gads Jēzum varbūt cilvēkam jau būs kāds hobijs, varbūt nē. Visi šie augšā minētie elementi un tie, par kuriem es rakstīju citreiz, veido misionāra dzīvi. Vēl vairāk, Dievs caur tiem elementiem veido pašu misionāru, dara misionāru no cilvēka, kas grib kļūt par misionāru.
    Kāpēc misionāru kalpošana nav nekāds hobijs un viņiem nav hobija? Jo misija tas ir īstenībā karš, bet ne pret cilvēkiem. Tas ir garīgais karš, lai atbrīvotu cilvēku no ļauna gara ietekmes, lai stiprinātu tos, kuriem vāja ticība, lai meklētu tos, kas grib kalpot Dievam savā draudzē un citur. Šeit nav laika hobijam.
    Ar citiem vārdiem, misijas mērķis ir atgūt cilvēkam garīgus, bet ļoti ļoti realus īpašumus: tikumus, lūgšanas dzīvi, žēlastības sakramentos - tur visur Dievs ir Avots, bet cilvēks līdzdarbojas. Un mērķis otrais, kas iet līdzi pirmajam, atdot cilvēku Dievam kā Viņa bērnu. Un arī tas ir ļoti ļoti svarīgs (par ko es jau rakstīju), lai uz vietas, draudzē, palielinātu un stiprinātu aktīvo ticīgo tīklu, kas līdzdarbojas ar prāvestu un līdzdarbojas ar šo plašāko tīklu - ar Baznīcu citās draudzēs, diecēzēs, kustībās, ordeņos, valstīs. Tam ir veltītas domas, sarunas, darbi, tikšanās - Dieva žēlastībā un spēkā.

ceturtdiena, 2015. gada 3. decembris

Kāpēc misionāriem nav savu plānu?
    Kādreiz es runāju ar kādu cilvēku un viņš teica, ka nebūs misionārs (kaut gan man likās, ka viņš kļūtu par misionāru, jo viņam bija daudz laika un naudas, ticība un veselība...), jo viņam esot citi plāni. Viņš bija kā autobuss, kas "nolēma" nebraukt pa maršrutu un "atļāva" viņa iekšā uztaisīt kafejnīcu.
    Cits teica, ka grib normāli dzīvot un protams viņam ir 100% taisnība. Bet lai kļūtu par misionāru, vajag atteikties no normālās, sakartotās dzīves.
    Lai kļūtu par misionāru, vajag sevī atdzīvināt šo ticību, ko cilvēks saņēma kristības sakramentā. Vēl vairāk, vajag šo ticību atdzīvināt katru dienu, jo katru dienu kristietis sāk no nulles:

https://www.youtube.com/watch?v=lml7Ydc5d24

    Lai kļūtu par misionāru, vajag stingri turēties pie Dieva, strādāt ar sevi, nepieciešama formācija Baznīcā un atvērta sirds Dieva plāniem konkrētam cilvēkam, ģimenei, kopienai, ordenim. Jābūt gatavam tam, ka Baznīca sūtīs cilvēku tur, kur grib pats Dievs:

https://www.youtube.com/watch?v=gqWIMhxVi2w

    Lai kļūtu par misionāru vajadzīga ir vienotība ar savu kopienu, ģimeni, ordeni. Ar Baznīcu. Jo vienmēr misija tas ir Dieva darbs, Kas aicina cilvēkus, lai tie izmantotu savus talantus un lai saņemtu kopienas palīdzību, lai būtu labi augļi:

https://www.youtube.com/watch?v=esf-vOwl2bs

    Kā teica Kiko Arguello, ģimenes, priesteri un citi, kuri brauc uz misijām (sevišķi "ad gentes") piedzīvo lielas grūtības. Sevišķi pirmos trijos gados vietējie viņus nesaprot, bieži viņus vajā, ne tik rēti vajag braukt dažādu iemeslu dēļ atpakaļ. Parasti pirmie labie augļi starp vietejiem neticīgiem cilvēkiem un cilvēkiem ar vāju ticību parādas pēc trijiem gadiem. Tad vajadzīga ir liela, neierobežota pacietība un paļāvība uz Dievu.
    Jo vajadzīgs ir laiks, lūgšana, ticības piemērs, kas "spīd acīs" un Dieva žēlastība, lai cilvēks, kuram ir "sava privātā ticība", atmestu to un pieņemtu sevī Svēto Garu.

pirmdiena, 2015. gada 30. novembris

357 dienas ar Misionāriem
    Misionāru ģimene, kas atbrauca uz Viļaku 2014. gada 8. decembrī, Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas lielajos svētkos, šodien aizbrauca uz Rīgu. Viņu kalpošana Viļakas draudzē beidzās.
    Šodien, svētā Apustuļa Andreja svētkos, kad svētās Mises Evaņģēlijs mums atgādina šo brīdi, kad Jēzus paaicināja pirmos Apustuļus, Dievs paaicināja Kārli un Rutu ar bērniem uz kalpošanu citā draudzē. Un es esmu pārliecināts, ka ieies šajā kalpošanā ar neparasto dedzību, kura var parādīties tikai tādos cilvēkos, kuros dzīve un ticība ir viens vesels. Tad arī liecība ir īsta un aicina citus. Viņi nekad neatstāja savu ticību aiz baznīcas durvīm, iekšā, un ar savu dzīvi rāda Baznīcas ticību. Katru dienu gāja uz svēto Misi un cīnījās, lai Jēzus Euharistījā atnāktu arī viņu sirdīs. Kad kāds viens vai otrais cilvēks nezin, kāpēc iet uz svēto Misi un šo faktu grib paslēpt zem zemes, tad misionāri, visi seši, skaļā balsī dalījās ar prieku, kas nāk no dzīvām attiecībām ar Jēzu.
    Es nestāstīšu par visām šīm 357 dienām, kurus es pavadīju misionāru kompānijā, bet pieminēšu tikai vienu faktu. Šodien, pēc svētām Misēm, īsi, bet sirsnīgi atvadījāmies, un tad misionāru ģimene pazemīgi devās ceļā kājām 1.5 km uz autoostu, lai tālāk ar autobusu braukt uz Rīgu.
    Tagad cita draudze ir bagātāka un laimīgāka.

sestdiena, 2015. gada 28. novembris

Kursi "Kļūsti pēdējais!", var pierakstīties.
    Nē, nē, nekādus kursus neorganizēšu, uz reiz teicu, lai būtu skaidrs. Bet šis virsraksts ir tāds tāpēc, ka pēkšņi visapkārt notiek kursi līderiem. Pat kādā mocekļu sanktuārijā, Āfrikā, uzbūvēs netikai baznīcu, bet arī "līderu centru". Varbūt man nepatīk šis nosaukums?
    Kāds organizēja rekolekcijas draudzē. Tādā veidā palīdzēja prāvestam. Meklēja cilvēkus, kas arī būtu kā kalpotāji, tādus, kuriem ir jau pieredze tādu pasākumu organizēšanā. Tādus, kuri ne tikai lūdzas, kas ir galvenais, bet prot piemēram taisīt sviestmaizītes. Un ko dzird tālrunī? "Es nevaru, braucu uz līderu kursiem!" Nākamais: "Es nevaru, braucu uz līderu kursiem!" Jūs jau saprotāt? Varbūt es kļūdītos, ja es domātu, ka tagad visi būs līderi, bet nebūs neviena, kas taisītu sviestmaizīti? Pateicība Dievam, ka atradīsies tie, kuri taisīs sviestmaizīti. Un atradās draudzē tie, kuri iepakoja ar misionāriem kopā visas oblātes. Pateicība Dievam.
    Es nesen lasīju dažus tekstus, kurus uzrakstīja līderi. Nē, nē, nepateikšu kur un kādās valodās. Un kaut gan fragmentus es lasīju gandrīz "ar atverto muti", tad tomēr man tur trūka vienas ļoti ļoti vajadzīgas lietas. Kādas? Nu, pazemības. Ja cienījāmie līderi jau brauka un brauka uz tādiem un citiem kursiem (es nepateikšu, ka tie nav vajadzīgi, jo vajag mācīties visu laiku) un beidz visdažādākas augstskolas, tad lai viņi neaizmirstu par tādu ļoti vajadzīgu tikumu kā pazemība.
    Nu bet es esmu tikai vienkāršs mazākais brālis un lauku prāvests. Un nekad neorganizēšu nekādus kursus. Un varbūt tas neskanēs pavisam nopietni, bet mūsu ordeņa priekšnieks, tēvs ģenerālis, kas bija pie manis ciemos vasarā un drusciņ redzēja misionāru darbību Viļakas draudzē, pastāstīja visiem brāļiem dažos vārdos par šīm labām lietām, kas šeit notiek.
    Esi pēdējais! Kursi sākās! Visi uz kapucīniem! Vai uz kapucīnēm!

piektdiena, 2015. gada 27. novembris

Brīnumainais medaljons un Katrīna Laburē
    1830. gadā Bezvainīgā Jaunava Marija trīs reizes parādījas jaunai klostermāsai Katrīnai. Un tieši 27. novembrī atklāja, ka vajag pagatavot medaljonu. Dievmāte teica: "Liec, lai pēc šī parauga tiktu pagatavots medaljons. Visi, kas to nēsās, saņems lielas žēlastības; tie, kas to nēsās ar paļāvību, saņems žēlastību pārpilnību".
    1832. gadā tika pasūtīti 20 000 eksemplāri..
    Pāris gadu laikā medaljons iemantoja "brīnumaina medaljona" slavu. Katrīnas klosteris no visām pasaules malām saņēma vēstules, kurās bija stāstīts par dziedināšanām, atgriešanos un citiem brīnumiem. Cilvēki, kas valkāja medaljonu, patiešām saņēma žēlastības!...
    Katrīna nomira 1876. gada 31. decembrī. Viņa aigāja no šīs dzīves tikpat klusi un pazemīgi, kā bija dzīvojusi.
    Kad 56 gadus vēlāk saistībā ar beatifikācijas procesu Katrīnas Laburē kapavieta tika atrakta, atklājās, ka klostermāsas miesa nebija satrūdējusi. Ārsts, kas pacēla Katrīnas plakstiņus, ieraudzīja, ka māsas Katrīnas skaistās, zilās acis - acis, kas bija uzlūkojušas Vissvētāko Jaunavu Mariju,  - aizvien izskatās kā dzīvas.
    1933. gadā Katrīnu Laburē atzina par svētīgo, bet 1947. gadā pāvests Pijs XII viņu pasludināja par svēto.

[ziņa sagatavota pēc "Cilvēki kalnā. Nr.1. Decembris", izdevniecība "Kala raksti"]

    Jā, rīt man jāpaskatās, cik baznīcas grāmatgaldā palika "brīnumaino medaljonu", lai vienmēr būtu visiem, kas grib to nēsāt un saņemt žēlastības. Rīt arī pl. 17:00 būs mūsu baznīcā Viļakā koncerts Dievmātei par godu. Vai tas viss ir tā nejauši?
    Es ceru, ka nākamā gadā baznīcas dārzā būs Lurdas Dievmātes staujas kopija. Uz brīnumainā medaljona ir uzrakstīta lūgšana: "Ak, Marija, bez grēka ieņemtā, lūdz par mums, kas steidzamies pie Tevis".
 http://www.naszdziennik.pl/mysl/147883,cudowny-medalik-objawienie-i-jego-przeslanie.html
 1854. gadā pāvests pasludināja dogmu, ka Marija ir bezvainīgi ieņemtā. 1858. gadā Lurdā Marija pateica svētajai Bernadetai Subirū: "Es esmu Bezvainīgā Ieņemšana". Lielie ir Dieva darbi, kurus atklāj caur Mariju. No mūsu puses Dievs prasa uzticību un mīlestību, lai mēs dzīvotu kā Viņa bērni, kā tie, kuri no visas sirds grib ieiet Debesu Valstībā un ar savām acīm redzēt Dievu un Mariju.

ceturtdiena, 2015. gada 26. novembris

Draudze - aktīvo ticīgo tīkls
    Ne visi draudzē ir aktīvi tā, kā vajadzētu. Ļoti daudz ikdienā nedzīvo pēc katoliskās ticības. Tomēr ja mēs paskatītos tikai uz situāciju pirms gada, kad aktīvi draudzē, prāvesta līdzdarbnieki, jaunās evaņģēlizācijas dalībnieki (protams katram sava funkcija, vairāk vai mazāk aktīva piedalīšanās) bija daži ticīgie, tad tagad, pēc misionāru kalpošanas gada, tādu aktīvo ticīgo ir vismaz padsmit, divas reizes vairāk. Es ceru, ka jauno 3 misionāru kalpošana Viļakā stiprinās un palielinās šo tīklu Dievam par godu.
Franciskaņu regola
    1223. gada 29. novembrī pāvests Honorijs III parakstīja dokumentu "Solet annuere", ar kuru apstiprināja svētā Franciska regolu. Ar šo regolu Francisks paradīja saviem brāļiem ordenī, kā dzīvot pēc Evaņģēlija un sekot Jēzum Kristum. Šis dokuments ir ikdienišķas dzīves pamats kapucīniem un citiem franciskaniem. Pats ordenis tika dibināts 1209. gadā un tam svētību deva pats pāvests Innocentijs III, tas pats, kas dibināja "Terra Mariana" 1215. gadā. Un tieši tāpēc, lai dzīvotu pēc Evaņģēlija tādā veidā, kā sv. Francisks rakstīja savā Regolā, brāļu franciskaņu grupa deva 16. gadsimtā sākumu kapucīniem, kurus apstiprināja 1528. gadā pāvests Klemenss VII.

pirmdiena, 2015. gada 23. novembris

Draudze, kapucīns un misionāri
    Baznīcas administratīvas daliņas saucas diecēzes un diecēzēs ir draudzes. Par katru draudzi ir atbildīgs prāvests. Visiem draudzes locekļiem jālīdzdarbojas ar prāvestu, kā ar savu ganu, un saskaņot visus savus darbus garīgajā aprūpē ar viņu. Jo prāvests dod misiju no Baznīcas puses sludināt Evaņģēliju.
    Baznīcā ir vēl otrā kārtība saistīta ar harizmatiem un parādās caur ordeņiem un kongregācijām, tas ir caur konsekrēto dzīvi. Konsekrētā dzīve tā ir sekošana Jēzum Kristum šķīstam, nabagam un paklausīgam debesu Tēvam. Caur šiem mūkiem un mūķenēm ir redzama dzīve Debesu Valstībā (vismaz tā tam jābūt).
    Ir arī Baznīcā jaunās kustības, kurās vairākumā piedalījas laji un to ir daudz vairāk nekā priesteru, vai konsekrēto personu. Kā priesteri parasti dzīvo plebānijās, konsekrētas personas klosteros, tā kustību locekļi dzīvo visur un caur viņiem visur tiek sludināts Evaņģēlijs.
    Šodien Viļakas draudzē, kur kalpo priesteris kapucīns, un kur pēdējo veselu gadu kalpo misionāru ģimene (un mēnešiem ilgi kalpoja vēl citi misionāri), parādījās šodien jaunas misionāres no Marijas skolas. Un uz reiz piedalījās svētā Pio lūgšanas grupas tikšanās bijušā kapucīnu klostera ēkā. Un tur, tajā mazajā grupā, bija redzama Baznīcas bagātība, harizmati, lidzdarbošanās sv. Pio aizbildniecībā.
    Tad plebānijā dzīvo šobrīd... desmit cilvēku. Katrs no viņiem ir misionārs, katrs juta šo paaicinājumu no Dieva un to pieņem ar uzticību. Un jau izveidojās jauno misionāru līdzdarbošanās ar draudzi. Es ceru, ka tas viss tikai attīstīsies.

svētdiena, 2015. gada 22. novembris

Mazas grupiņas, nevis lielie projekti
    Šajā nedēļā notika dažādas formācijas tikšanās. Tās bija alfa jauniešiem, alfa pieaugušiem, piektdieņi Žīguros, piektdieņi Viļakā, Šķīsto Siržu Kustība. Vislielāka no tām jauniešu alfa prasīja arī daudz sagatavošanas (viens no elementiem - gandrīz 700 km mašīnās). Bet arī mazākie, kā piektdieņi Viļakā un ŠSK sestdien bija brīnišķīgie un tā bija īsta Dieva klātbūtne un žēlastība. Es nepateikšu, ka man žēl, ka tik maz cilvēku atnāca. Nē. Atnāca tie, kuri gribēja, kuri grib kaut ko darīt un kalpot, nevis lai viņiem kalpotu. Un līdzdarboties ar prāvestu. Arī šis aspekts ir ļoti svarīgs, jo tieši prāvests dod misiju konkrētam cilvēkam sludināt Evaņģēliju draudzē. Šī misija tika dota gan katehētēm, gan misionāriem, Šī misija jau ir katoļu vecākiem, jo viņi uz Kristības sakramenta pamata un ar laulības sakramenta palīdzību saņēma misiju tālāk nodot ticību saviem bērniem. Ja kāds cits, bez saņemtas misijas, publiski sludina Evaņģēliju, tad nevar viņa mācību saprast kā Baznīcas mācību pilnā nozīmē, bet ka viņš dalās ar savu ticības pieredzi. Katrā draudzē tomēr notiek, visdažādākajā veidā, ticības sludināšana un padzilināšana prāvesta vadībā. Visi ir aicināti piedalīties tajā.

ceturtdiena, 2015. gada 19. novembris

Jaunie Dieva cilvēki, cerība arvien jauna
    Pirms divām nedēļām Latvijā parādījās jaunas klostermāsas. Viņas atbrauca no Polijas. Viņu kongregācija ir garīgumā saistīta ar svēto Antonu, bet darbā un kalpošanā ar maziem bērniem un ģimenēm, sevišķi ar jaunām māmiņām, kas gaidā bērna piedzimšanu un šajā laikā viņām ir vajadzīga kāda mierīga patvērsme. Un starp šiem jauniem (vairākumā) cilvēkiem māsas dzīvo, rūpējas par viņiem, sludina Evaņģēliju un par īstas mīlestības garu šajās kopienās, šajās mājās.
    Tad klostermāsas atbrauca, mācās valodu, pieredz cilvēku sirsnību un prieku, ka tieši pie viņiem, uz viņu draudzi, atbrauca klostermāsas, lai lūgtos un lai cilvēkos būvētu Dieva Valstību.
    Vakar vakarā šīs mūķenes lasīja lekciju Viļakā jauniešu alfa kursos un man šī lekcija ļoti patika, bija kā liecība, kā Dievs mīl katru cilvēku un ikkatru brīdī vēlas ar cilvēku līdzdarboties, lai tas būtu laimīgs.
    Es saprotu, ka daudziem cilvēkiem nepatīk Evaņģēlija sludināšana, nepatīk ticība, nepatīk Dieva mīlestība. Un tie karo pret Dievu. Jo revolūcijai nepatīk Dievs. Revolūcija tieši karo pret Baznīcu. Un brīžiem var likties, ka īstais patriots ir tikai revolūcionists. Bet tā nav taisnība. Ir pretēji.
    Tad ļoti labi, ka uz Latviju, uz kādu sevišķo un ārēji skaisto pilsētu atbrauca divi Dieva cilvēki, kas jau tagad ienes daudz prieka un, mēs ceram, ienesīs daudz labumu no Dieva.

pirmdiena, 2015. gada 16. novembris

Par ko domāja Rainis?
    Pirms dažām dienām man vajadzēja meklēt informācijas par Raini, jo Žīguru kultūras namā bija pasākumi saistīti ar viņu un ar dziesmu "Saule. Pērkons. Daugava". Mūsu laikos nav grūti atrast informācijas, jo taču ir internets. Un to, ko senāk vajadzēja meklēt bibliotēkās, tagad (varbūt ne visu) var meklēt un atrast datorā.
    Vairāk nekā to, ko Rainis uzrakstīja, kādas grāmatas un dzejoļus, mani interesēja, ko viņš propagēja. Es izlasīju, ka viņš piederēja organizācijai, kas saucās "Jaunā strāva". Tā (tas nozīmē, ka arī Rainis) izplatīja darvinismu, materiālismu, ateismu. Liela daļa no jaunstrāvniekiem kļuva par marksisma vai sociālisma piekritējiem.
    1905. gadā Rainis jau bija revolucionists un aktīvi piedalījās revolucijā Krievijā. Pēc tam bēga uz Šveici, kur slēpjās daudz revolucionistu, kā piemēram Ļeņins.
    1988. gadā komponists Brauns uzrakstīja mūziku Raiņa grāmatas "Daugava" fragmentam un tāds bija dziesmas "Saule. Pērkons. Daugava" sākums. Pēdējie vārdi ir šādi (citēšu no galvas): "Saule ir mūsu māte, Daugava - sāpju aukle, Pērkons velna spērētājs tas ir mūsu tēvs". Es domāju, ka tie, kuri saprot šos vārdus, saprot arī šo vārdu nozīmi. Un tiem katoļiem, kuri no sirds to dzied, netraucē pirmais Dieva bauslis?
    Par Raini var daudz lasīt internetā, var lasīt viņa grāmatas un to, ko viņš par idejām, pēc kādām dzīvoja, pats runāja:
Kristīgas mīlestības ideāls nau humanitātes jeb cilvēkmīlestības ideāls, kā maldīgi tagad vēl domā visi. Tie abi ideāli izslēdz viens otru: kristīgā mīlestība ir humanitātes lielākā un pēdējā pretiniece. Kristīgā mācība prasa pilnīgu altruismu, padošanos citiem par labu, kas ir pārdabisks; patiesībā šī pārdabas vara ir sabiedriska vara. Viņas gribētais panākums un mērķis ir: status quo uzturēšana; viņas līdzekļi: apgādība no augšas, no pārdabiskas varas, kurai zemē ir priekšstāve: valsts vara”.
 
Kristīgā ticība ar savu dievticību aptumšoja mīlestības labo kodolu.”
 
Īsti tagadējās kristības spēks ir grieķība un žīdība. Nākamai reliģijai jābūt atkal dzejai, kā bija kultūras sākumā. Latviešu senai ticībai ir labākie dīgļi”.

     Vai es pēc tādiem vārdiem vēl varētu domāt, ka viņš būtu labs piemērs jaunatnes audzināšanā? Tikai tāpēc, ka viņš bija dzejnieks un valstsvīrs? Es nezinu, vai viņš atgriezās no savām idejām uz ticību uz patieso Dievu? Bet Dievs, Kas ir Mīlestība, aicina mūs dzīvot nevis ideju pasaulē, bet realitātē, jo šeit mums ir iespēja satikties ar šo Mīlestību, nožēlot grēkus, saņemt grēku piedošanu un dzīvot kā Dieva bērni. Žēl, ka Rainis neatrada vietu savā dzīvē Šai Mīlestībai tā, kā to atrada sv. Terēze no Lizjē, sv. Bernadeta Subirū un sv. Žanna D'Arka, kuras visas (ja es nemaldos) Raiņa dzīves laikā tika pasludinātas par svētajām.

    Pēdējos vārdus atdošu atpakaļ vikipēdijai:
    "Jaunstrāvnieku devumu vēlāk augsti vērtēja Latvijas sociāldemokrāti un komunisti. Savukārt mūsdienās tiek pausts arī cits viedoklis, ka "Jaunā strāva" ar savu graujošo kritiku un mācībām stipri satricināja latviešu tautas morāles un reliģijas pamatus".

    To visu var viegli atrast internetā, tāpēc es nepielīmēju linkus.

    Aicinu ikkatru darīt visu, lai mēs dzīvotu draudzībā ar Jēzu Kristu un vienmēr atrastos Viņa gribas pildīšanā. Dievs svētī Latviju!

piektdiena, 2015. gada 13. novembris

Pamēģini pateikt to, ko visi zin.
    Daudzi (varbūt gandrīz visi) dzirdēja pasaku par karali, kuru nolaupīja kādi veiklie noziedznieki, kuri apsolīja karalim sagatavot skaistās, bet neredzamas drēbes. Visi redzēja, kas notiek, pats karalis redzēja, bet neviens nepateica to, ko redzēja, ko zināja. Atnāca bērns un teica: "Karalis ir kails!"
    Vai mēs dzīvē neredzējām tādus gadījumus, kad runāja vienu, bet viss bija savādāk? Vai tas ir tāpēc, ka tā sauktajā "dzīvē" bērniem skaidro vienu, kaut gan pieaugušie redz, kas notiek? Tas vēl ir normāls, bet ja starp pieaugušiem tā notiek? Varbūt tāpēc, ka nav dialoga, viens kaut ko stāsta un otrais pieņem. Cita varianta nav. Kur sākas dialogs? Dialogs sākas lūgšanas laikā. Nav lūgšanas, nav dialoga, visi var staigāt skaistās, bet diemžēl neredzamās drēbēs.
    Tuvojas Baznīcas gada noslēgums un lasījumi virzīs mūsu skatienu uz Jēzus otreizejo atnākšanu. Jāgatavojas kāzām. Jārūpējas par kāzu apģērbu. Šis apģērbs tā ir Dieva žēlastība. Līdz kāzām no daudzām lietām jāatsakas. Un jādara viens liels darbs: šis laiks, šis ceļš liecinās par to, kā mūsu kalpošana mainās draudzībā, draudzībā ar Jēzu. Kalps gaida kādu apbalvojumu. Draugs vēlas satikties ar Jēzu un būt kopā ar Viņu. Lielā atšķirība?
   

otrdiena, 2015. gada 10. novembris

Kāpēc Dievs dod cilvēkam paaicinājumu?
    Kad es vēl biju mežniecības students, bet jūtu sirdī paaicinājumu uz klosterdzīvi, jau drusciņ pārbaudītu paaicinājumu, es ilgojos "pēc vēsām klostera sienām". Un nekā dīvaina tajā nebija un vēl vairāk tāpēc, ka studenta dzīve, ļoti ātra, kad bieži nebija laika likties uz auss, labprāt atrastu atpūtu klusā klosterī. Laiku gaitā Dievs mainīja manu uzskatu par klosterdzīvi. Ne klosteris kād tāds, kā ēka, ir galvenais, bet protams tie, kuri tur dzīvo, kurus Dievs, līdzīgi un ne līdzīgi kā mani, paaicināja un visi klosterbrāļi veido kopienu, garīgo ģimeni, kura latiņu valodā saucas tieši "familia", "ģimene".
    Kāpēc Dievs dod cilvēkiem paaicinājumu uz klosterdzīvi? Man pašam tas ir liels noslēpums. Tikai ne tādā nozīmē, ka es neko nesaprastu, bet ka tas pieprasa pūles, nemitīgas pūles, lai dzīvotu pēc paaicinājuma. Jēzus sludinādams par Debesu Valstību sagatavoja jau šeit, virs zemes, tādu dzīves veidu, kas liecinātu par dzīvi šajā Valstībā. Es atceros šos vārdus, kuros Jēzus teica, ka Debesu Valstībā visi dzīvos kā Enģeļi un drusciņ redzu (nevaru pateikt, ka visu redzu), ka daudz daudz priekšā. Un prātā nāk citi vārdi, kurus svētais Francisks teica brāļiem: "Sāksim no jauna, jo līdz šim neko neesam izdarījuši". Vai vārdus no Evaņģēlija (šodienas): "mēs izdarījām to, ko mums pavēlēja". Tieši to vajag un vietai nav nozīmes, es domāju. Jo kāds man vakar teica: "Man zvanīja, ka jūs pametīsiet Viļaku un brauksiet uz Krieviju!" Tas nav viss. Kāds cits man vakar teica: "Jūs vēl esat Viļakā? Jo es dzirdēju..." Nākamais teica: "Kā jums iet Viļakā? Es dzirdēju..." Es domāju, ka tad, kad cilvēks pats (arī ar citu lielo palīdzību) rūpēsies par jauno evaņģēlizāciju, viņam tādu jautājumu nebūs.
    Aicinu ikkatru atrast savu paaicinājumu no Dieva, nosaukt to vārdā, nosaukt to, kas palīdz, nosaukt to, kas traucē, un... cieši līdzdarboties ar Dieva žēlastību. Ja Tev nav tādas ticības, tad lūdzi Dievu un Tev dos. Bez šaubām.
    Bet kāpēc tik grūti atgriezties? "Jo grūti mainīt savu domāšanu"- tā kāds man teica. Tas nozīmē, ka vajag atmest daudzus viltus praviešus, kurus es vai Tu uzskatījām par svētiem, bet Evaņģēlija gaismā atklājās, ka viņi pavisam citas idejas (pret Dievu idejas) izplātīja. Un ko darīt? Atstāsi savus "varoņus", lai kalpotu Jēzum? Vai Dievs dod svētumu cilvēkam, kas negrib dzīvot pēc patiesības? Kas būs, ja tikai Tu atstāsi savus "varoņus", bet sabiedrība neatstās? "Kas atgriežas, tam jāiet pret straumes un jāpieņem vajāšanas" - tā kāds man šodien teica.

sestdiena, 2015. gada 7. novembris

Mehanismi, kuri darbojas.
    1989. gadā (piedodiet, ja es kļūdos) triju tautu pārstāvji stāvēja viens pie otra garā ķēdē un tā apvienoja uz kādu laiku trīs zemes. Ja tāda situācija bija (protams ka bija), tas visvienkāršāk nozīmē, ka to varēja sagatavot un organizēt. Šobrīd es nejautāšu kas? un kāpēc? un ar kādu rezultātu?, un arī no kurienes šī doma? Tomēr šo situāciju atkārtoja. Kur? Katalonijā, pirms diviem gadiem. Cilvēki stāvēja garā ķēdē (480 km). 1 600 000 cilvēku.
    Pēc revolūcijas 1905. gada kāds revolucionists devās uz Šveici, kur šajos laikos bija daudz revolucionistu, kā piem. Leņins. Viņi tur negatavojās pavadot laiku ar rožukroni rokā, lai būvētu labāko taisnīgāko pasauli. Taču viņi bija revolucionisti. Un arī kaut ko rakstīja, lai citiem stāstītu par savām idejām. Viena no viņiem, dzejnieka, grāmatas fragmentu izmantoja kāds komponists un 1988. gadā uzrakstīja tam mūziku. Šo dziesmu, ar skaisto melodiju dzied Latvijā dziesmu svētkos. Un ne tikai. Un tieši šo dziesmu silti pieņēma Katalonijā, deva vietēja dzejnieka (man šķiet, ka arī kāda revolucionista) vārdus un šī dziesma kļūva par Katalonijas himnu 2014. gadā.
    Nebaidieties, nebaidieties, šo dziesmu (ar citiem vārdiem protāms) nedziedāsim baznīcās. Tas ir mehanisms citu mehanismu starpā, kas ārēji vieno cilvēkus. Baznīcā (un tālāk dzīvē) mēs daram kaut ko citu - notiek vienotība ar Dievu, tā attīstās, atsevišķos cilvēkos dažreiz ir krīzes, bet arī atgriešanās. Barība ir Dieva žēlastība un cilvēks tās pavadīts nedara pārestību citam. Viss ir skaidrs, sludināts, visi ir aicināti ieiet vienotībā ar Jēzu. Kristus ticīgie ienaidnieku redz ļaunos garos, bet arī savu vistuvāko ienaidnieku - savu miesu, tur paklausībā Dieva gribai. Tādā vidē cilvēkos aug patiesā brīvība, jo patiesā brīvība ir iekšēja. Un tā ved uz ārējo brīvību. Tāpēc Baznīca attīsta brīvo cilvēku sabiedrību un brīvu tautu.

ceturtdiena, 2015. gada 5. novembris

Dievs savus plānus šuj.
    Es nezinu, kā nosaukt veidu, kādā Dievs veido savus plānus cilvēku dzīvē. Šodien daži cilvēki redzēja, kā Dievs to dara. Tas ir līdzīgs cilvēkam, kas šuj drēbes un lieto dažādus diegus, bet ne visus uz reiz un ne vienlaikus.
    Es braucu ar misionāru Kārli pēc mašīnas uz Gulbeni. Pa ceļu paņēmām vēl vienu pazīstamu cilvēku, sievieti, kas dzīvo Viļakas novadā. Pateicoties tam, ka es braucu ar Kārli, es neiebraucu dzelzs gabalā, kas bija uz ceļa, un šajā saules un ēnas mozaikas fonā bija gandrīz neredzamais. Bet Kārlis ieraudzīja. Pateicība Dievam. Kārlis pateica, lai mēs apstātos un viņš ņēma nost no ceļa šo dzelzi. Katrai vieglai mašīnai tas draudēja ar avāriju un nopietnu remontu. Gulbenē tālāk viss attīstījas un laika gaitā dažas reizes mainījās mūsu plāni. Šo kundzi arī otro reizi satiku un vajadzēja vest uz Gulbenes robežu, lai tālāk brauktu ar autostopu. Un lietas, kas sākumā liekās, ka traucēja, vai kavēja, pēc tam bija kā svētība. Lūk tas ir tāpēc, es domāju, ka viss sākās ar lūgšanu, bija padots Dievam un visur bija meklētas Viņa domas un plāni.
    Pēc tam vēl Viļakā bija alfa kursi pieaugušajiem. Majās vajadzēja mainīt sūkni uz jauno un tā tālāk. Bet arī draudzes pārstāvji deva liecību, ka rūpējas par baznīcas teritoriju, jo trešajā dienā grāba lapas. Pateicība Dievam!
    Vakar no rīta bija sv. Mise par Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas cēlājiem, arhitektu, par tiem, kuri kalpoja šeit un uzturēja baznīcu - par mūžīgo mieru viņiem; bet arī par tiem, kuri tagad uztur baznīcu un kalpo tajā un visā draudzē - par Dieva svētību. Es domāju, ka sv. Mise Lippe-Lipsku ģimenes nodomā un visu citu nodomā, pateicoties kuriem baznīca un draudze varēja un var augt, būs svinēta regulāri. Es ceru, ka tā tas attīstīsies.

otrdiena, 2015. gada 3. novembris

Kā būvē māju bez pamatiem?
    Nesen es uzrakstīju ziņu par to, cik grūti ir atgriezties vīrietim un sievietei, kuri dzīvo kopā. Cik grūti ir atgriezties cilvēkam, kas grib sasniegt "laimi" un "veiksmi" bez Dieva, pat pret Dievu. Es rakstīju, ka nevar atgriezties, jeb sākt jaunu dzīvi, bez Dieva žēlastības palīdzības. Jo kad tas, kas mēģina atgriezties, nezinot neko par principiem, kas "spēlē" garīgajā dzīvē, un neko negribot zināt par tiem, kuri traucē, par ļauniem gariem, dara lielo kļūdu. Kādu kļūdu? Tādu, ka atļauj nest patiesību uz šķīvja, kas tomēr nav no mūsu restorāna. Vai domā, ka var darīt ar patiesību to pašu, ko darīja līdz šim (kā piem. šķīvja plēšana kāzās) jeb nerūpēties par patiesību. Garīgajā dzīvē cilvēks attīsta tikumus. Tāds pats cilvēks, kas neveido garīgo dzīvi, ar tādām pašām iespējām, attīsta netikumus, jo nemēģina dzīvot Dieva gaismā. Es nezinu, kas notiek ar cilvēkiem, kuri ļoti gribēja, lai citi (to starpā arī es) dzīvotu bez moralitātes, bez Dieva. Es varu tikai liecināt, ka nekādas zāles nepalīdz tik labi slimībā, kā tieši Dieva žēlastība, dzīve Dieva žēlastībā. Tas ir vislielākais brīnums, kurā mēs varam "ģērbties", turpināt to, ko esam saņēmuši Kristības sakramentā. Lai to pildītu ikdienišķajā dzīvē, mums ir vajadzīgi brāļi un māsas Kristū, vajadzīga kopiena Baznīcā, draudzē. Nevar atstāt novārtā centienus dibināt draudzē kopienu, lūgšanas grupu, sludināt Evaņģēliju. Tādā veidā man būs tie, kuri ikdienā nes ticības dārgmantu māla traukos, es to redzēšu un pats mācīšos. Rūpēties par Baznīcu nozīmē rūpēties par savu paša pestīšanu.
    Varbūt dzīvē notiek tā, ka cilvēks, kas nesaņēma ticības pamatus un nedzīvoja pēc ticības, pārdzīvo to, kas saucas "atgriešanās", bet pamatu trūkuma dēļ ir bezspēcīgs un grūti viņam pretoties kārdinājumiem. Tomēr pamati tiek būvēti smagajā garīgajā darbā, nemitīgajā lūgšanā, Dieva gribas pildīšanā, kas atklāta cilvēkam caur Baznīcu. Un tas viss Dieva žēlastības stāvoklī. Nekādas rekolēkcijas neaizvieto šo smago darbu un vienmēr šim darbam būs priekšroka, rekolēkcijas iet pakaļ. Kādā brīdī pievienosies arī kalpošana draudzē un kādā kopienā. Un vēl viens princips. Nedrīkst ieļaunoties. Ne tikai tad, kad redzam kādu grēkojam. Bet arī tad, kad nesam kādam uz vārda dienu nopirktu par mūsu naudu rozi ar mazo pasvētīto svētbildi tās zaros un tur redzam, ka šis cilvēks pļauj sienu ar tūkstošiem tādu puķu ar izkaptu, tā vienkārši, kā neko. Tādās situācijās parādas, cik vērts ir mūsu garīgais darbs. Un kam to visu daram. Un tas liecina par pamatiem, par to, kāda ir draudzība ar Jēzu. Un cilvēks atbild sev uz jautājumu: "Vai es nemēģinu ticībai un draudzībai ar Jēzu 'pielīmēt' kaut ko citu, tikai tāpēc, ka tas man patīk?" Vai es kaut ko daru, un pēc tam gribu "pielīmēt" tam Jēzus mācību? Vai pretēji - es meklēju Jēzu un pēc tam Viņam padodu visu savu dzīvi?

svētdiena, 2015. gada 1. novembris

Dzērvenes un mellenes
    Rakstīju iepriekšējo ziņu kā pasaku. Varbūt šī pasaka bija smaga un nesaprotama līdz beigām. Bet starp citiem, kā parādīt situāciju, kurā cilvēks vēl nesatikās ar valsti, ar šīm struktūrām, nodokļiem un tā tālāk? Bet salasīja dzērvenes vai mellenes un grib pārdot, lai būtu par ko dzīvot. Un vēl nevajadzīga ir presse un tv, jo cilvēks ies un stāstīs: "Šis cilvēks ir labs!" Un arī šī sieviete no pasakas vai arī kāds cits, kā piem. jauneklis, kas pārdot mellenes, vai zivis, nestaigā kādās tautas drēbēs, nedzied tautas dziesmas, nepropaģē tautas tradīcijas, neveido korus, ansambļus un projektus. Vai tas nav tā, kā kādā filmā par indiāniem Argentīnā, kur 20. gadsimta sākumos kāds būvēja pilsētu un uz kurieni brauca strādnieki no visas pasaules. Un tagad tikai visvecākie indiāni atcerās dažus vārdus savā valodā. Liekas varbūt, ka tie ir pavisam citi stāsti no citām pasaulēm. Un ka šiem cilvēkiem neizdevās dzīvē. Nebija vienkārši laimes. Un ka viņu balsij nav nekādas nozīmes. Varbūt. Bet... kad šis cilvēks iet lūgties, tad notiek brīnumi un pateicās Dievam par to, ko var nosaukt īsos vārdos.

sestdiena, 2015. gada 31. oktobris

Pasaka par dzērvenēm
    Sensenos laikos dzīvoja Karalis un Karaliene. Viņiem bija viena meita. Kad viņai bija 30 gadi, vecāki deva viņai kā mantojumu vienu no savām pilīm un lielo zemes teritoriju apkārt. Viņa tomēr nemīlēja savus vecākus un negribēja ar viņiem kontaktēties, bet par saviem padomdevējiem pieņēma kādas firmas pārstāvjus . Viņa nerūpējās par savas valsts iedzīvotājiem un dzīvoja no tā, ko pārdeva. Tāpēc arvien vairāk cilvēku brauca projām no valsts. Katru gadu pārdeva kādu zemes gabalu un par šo naudu organizēja mielastu augstmaņiem savas dzimšanas dienā. Viens no augstmaņiem ieraudzīja, ka uz sienām vairs nav Karaļa un Karalienes gleznas, jo pirms mielasta tika ņemtas nost. Nākamā dienā atklājās, ka pils arī tika pārdots. Palika valsts bez valdnieces, gandrīz bez iedzīvotājiem, bez zemes, jo tā tika pārdota svešiniekiem. Cilvēki lasīja mellenes, sēnes un dzērvenes un mēģināja tās pārdot. "Mums mājās nav maizes" - runāja. Un tāda bija patiesība. Un, ja kaut ko saņēma, bija ļoti ļoti laimīgi. "Mēs par jums visur stāstīsim," - teica - "ka jūs esat ļoti labs cilvēks".
    Bet tas bija, protams, sensenos laikos, jo mūsdienās netikai vecākus ļoti mīl, bet arī Dievu mīl un grib katru lēmumu ar Viņu visās lietās lēmt. Un šodien jau netic vecām pasakām.

ceturtdiena, 2015. gada 29. oktobris

Cilvēks slazdā
    Viens no piemēriem, kā nedrīkst braukt ar mašīnu, kad braucot 100 km stundā mainīt piekto ātrumu uz atpakaļ gaitu. Kas notiks, labāk nerunāt. Kad šoferis gribētu tā darīt, mašīna dos tādu skaņu, ka cilvēks ātri sapratīs savu kļūdu.
    Līdzīgi ir garīgajā dzīvē. Kad cilvēks ātri attālinājas no Dieva, dzīvojot smago grēku stāvoklī, tad mainīt uz reiz virzienu, uz reiz skriet atpakaļ, beidzas ar katastrofu. Situācijas "no dzīves", kā piem. agstāk minēta mašīna, ļoti labi saprotāmas, atspoguļojas garīgajā dzīvē, kur diemžēl nav saprotāmas.
    Piemēram vīrietis un sieviete dzīvo bez laulības sakramenta, tas nozīmē smagos grēkos, un ātri attālinājas no Dieva. Ļaunais gars "sargā" tādu situāciju, lai nekas nemainītos, jo tad viņam būs sagatavoti divi upuri. Bet cilvēki nolēma mainīt virzienu un pieņemt laulības sakramentu. Ja tam līdzi iet atgriešanās un tam ir veltīts laiks, kurā viņi paskatīsies uz savu dzīvi Baznīcas mācības gaismā, redzēs kļūdas un grēkus un viņiem tiks dota iespēja paskatīties uz savu dzīvi ar ticības acīm, iespēja satikties ar dzīvo Dievu, Kas ir Mīlestība, iespēja praktizēt ticību, saprast, kas ir laulības sakraments - no tā ļoti daudz var dot pirmslaulības kursi, arī iepriekš alfa kursi, tad jau ir kādi stiprākie pamati sākt jauno dzīvi kopā ar augšāmcelto Jēzu. Jaunā dzīve - dzīve Dievam, kalpošana Dievam, dzīve pēc Svētā Gara, nevis pēc miesas.
    Ja tomēr nav atgriešanās sirdī, tad tas var beigties ar kādu eksistenciālo "katastrofu", jo tāds modelis: "kalpošana velnam"-"spradziens"-"kalpošana Dievam" nestrādās, ja centrā nebūs atgriešanās. Cilvēki bieži var apvainot Dievu: "Mēs gribējām labi, salaulājāmies, un ātri katastrofa - naids un šķiršanās!" Nu nē, īstenībā kalpošana velnam tādā gadījumā nebeidzās. Bez atgriešanās, bez Dieva palīdzības iziet no šīs verdzības slazda cilvēkam nav pa spēkam, nav iespējams. Ja tu sāksi jau šodien labot savu dzīvi kopā ar Dievu, tad redzēsi, ka visu Dievs darīs, nevis tu. Tu tikai atļausi. Ja tev ir tāda problēma, tad atļauj Dievam to visu mainīt.

otrdiena, 2015. gada 27. oktobris

Vai ražotava audzina bērnus?
    Lietās, par kurām tagad rakstīšu, es neesmu specialists. Un varbūt bērni vairāk zina nekā es. 1974. gadā Japānā tika izdomāta "Hello Kitty", pasakains tēls, kas spēlētu meiteni no Londonas. Jo 1970. gados Japānā Londona bija "modē". Tā vismaz raksta internetā. Kopš šī laika izražoja daudz kilogramu "Hello Kitty" un tās īpašnieks kļūva ļoti bagāts.
    "Hello Kitty" sekoja vēlāk arī "Angel Cat Sugar" un "Rebecca Bonbon". Es saprotu, ka kādai lielai firmai (vai lielām firmām) nav nekādas problēmas to ražot. Es nezinu, kāda ir šo tēlu "biogrāfija", bet kādas lomas pilda, var viegli uzzināt internetā. Fotogrāfiju ir daudz. Visiem pircējiem no sirds novēlu šo vislabāko. Jā, šo vislabāko. Bet ja kāds gribētu satikties ar dzīvo Dievu un jau šeit, virs zemes, pazīt Jēzu Kristu un dzīvot žēlastības stāvoklī, ar prieka pilno sirdi, tad aicinu uz Romas katoļu baznīcu Viļakā, vai arī citās vietās. Rozās krāsas mazāk, brīžiem stipra iekšēja cīņa, lai atmestu to, kas nav vajadzīgs, bet draudzības ar Jēzu garantīja mūžīga. Un šī brīnišķīga realitāte - personīgas attiecības ar Dievu. "Dievs ir Mīlestība" (sv. Jāņa 1. vēstule).

pirmdiena, 2015. gada 26. oktobris

Misionāri palīdz redzēt citu pasauli.
    Es domāju, ka katrs, kas satiekas ar misionāriem Viļakā, redz, ka viņi dzīvo savadāk. Īstenībā cilvēku reakcijas ir visdažādākas, bet šeit nav vieta, lai par to stāstīt. Ar vienu vārdu - neviens nevar pateikt: "Viņu klātbūtne mani neietekmēja". Ja viņi var tā dzīvot, TĀ tas nozīmē normāli lūgties, normāli dzīvot tikumiski, normāli meklēt un pildīt Dieva gribu, normāli sargāt savus bērnus no ļaunuma, normāli nopietni un atbildīgi dzīvot, normāli priecāties, normāli visu darīt kopā ar Dievu un ar Dieva Mātes palīdzību, normāli citus aicināt uz tēju, vai uz rekolēkcijām, normāli katru dienu piedalīties svētajā Misē, normāli citiem bērniem, jauniešiem un pieaugušiem stāstīt par Dievu un par Baznīcas ticību, kas kļūva par viņu ikdienā. Normāļna. Katram, kas jūt savā sirdī tādu aicinājumu no Dieva, un savā ikdienā pilda Dieva gribu, teikšu, lai kļūtu par misionāru. Misionāri ir vajadzīgi vienmēr.
Gads kapsētā ir beidzies.
    24. oktobrī ar svēto Misi Viļakas sv. Mateja (sv. Mateuša) kapsētā tika pabeigts "gads kapsētā". Lai Euharistija tiktu celebrēta atbilstoši labos apstakļos, arī tur es uztaisīju pajumi. Un es atklāju, jau kaut kuru reizi, ka to var uztaisīt viens cilvēks. Pateicība Dievam. Galdu arī atvedu no mājām, atnesu un varu tikai cerēt, ka no mitruma necieta pa daudz.
    Liels paldies tiem, kuri jebkādā veidā kalpoja, palīdzēja, organizēja, vai vienkārši piedalījās svētajās Misēs šajā gadā kapos, un pieņēma Jēzu Kristu svētajā Komūnijā dvēseļu šķīstītavā nodomā.
    Liels paldies arī tiem, kuri aktīvi darbojas draudzē, aktīvizē ticīgos, liecina, kā Dievs darbojas viņu dzīvē. Es jau ceturto reizi "dežurēju" ar rožukroni rokās pirmdien no 00:00 līdz 01.00. Bija grūti piecelties, vai, labāk pateikt, es uztraucos, ka nepiecelšos, jo es biju ļoti noguris. Ko es pateikšu? Vēl tāls ceļš, kad es spēšu šajā stundā noskaitīt rožukroņa vienu daļu. Tāls ceļš...
    Šodien vairāk bija atpūtas. Bet arī kādu laiciņu veltīju baznīcas laukuma un ceļu tīrīšanai. Ne bija viegli, jo manis izdomātai slotai ir apm. 10 kg! Grūtāk, bēt daudz daudz ātrāk. Ja Jūs būsiet Viļakā, Jūs varēsiet izmēģināt. Es domāju, ka nēspēsiet ar to strādāt.
    Bija arī Urgas pansjonata grupa, kurai pastāstīju par Jēzu, Kas mājo baznīcā. Un par to, kā pildīt Dieva gribu, kas ir vislabākais, kas mūs var satikt šai pasaulē.
    Un tūlīt... atnāks draugi Kristū.

piektdiena, 2015. gada 23. oktobris

Šodienas IHTYS?
    Rakstnieks Henriks Senkevičs (Henryk Sienkiewicz) savas grāmatas "Quo vadis?" ("Uz kurieni Tu ej?") vienā fragmentā raksta par to, ar kādu zīmi atpazīt viens Jēzus māceklis otro mācekli. Tā protams ir zivs zīme. Kāds zīmē to uz zemes, lai tas, kas ar viņu runā, ja tikai ir kristietis, saprastu, ka satikās ar otro kristieti.
    Mēs zinām, ko nozīmē IHTYS (zivs), latviski būs tā: Jēzus Kristus Dieva Dēls Pestītājs. Katrs kristietis ir kā tās zīmes (un tās satura) dzīva ikona. Bet laikam nepietiek tikai būt kristietis, vajag arī kļūst par kristieti. Kā zivij ir nepieciešams ūdens, tā kristietim ir nepieciešama liecība, nepieciešams ir liecināt par to: Jēzus Kristus Dieva Dēls Pestītājs. Kas notiek, ja zivi izvilksim no ūdens? Atver muti un atver, un atver, bet nekāda labuma no tā nav. Tā arī ir ar kristieti, kas neprot sasveicināties ar vārdiem "Lai ir slavēts Jēzus Kristus!", jo pēc tā varam zināt, ka šis cilvēks ir kristietis, katolis. Un tad, kad atbildēs "mūžīgi mūžos!" (vai līdzīgi). Jo es iegāju kādā veikalā un teicu skaļā balsī "Lai ir slavēts Jēzus Kristus!" Atbilde bija šāda +/- "mbrščgskdts..." Citreiz "Lai ir slavēts Jēzus Kristus!" Atbilde: "bwkšvbčgīkts..." Un trešo reizi bija līdzīgi. Taču ja mēs būtu kādā citā valstī, kurā viens otram novēl mieru, visi tāpat runātu. Un nekas nebūtu nepareizi. Ja katolis ieraudzīs savu prāvestu un divas reizes atver muti bez nekādas skaņas un vienu reizi paklanīs galvu, tad prāvests tāpat atbildēs. Vai nē? Kāda zīme palika? Bet kas ir iekšā? Ko vajag? Kāpēc pa Latvijas ielām nebrauka ātrā ar ūdeni? Ar dzīvo ūdeni...

ceturtdiena, 2015. gada 22. oktobris

Atpazīt Dieva balsi.
    Starp daudzām balsīm, kuras mēs dzirdam, ir viena sevišķa, jo tā ir no Dieva. Un visas dzīves mācības, domas, piepūles, vēlmes, lēmumi ir tāpēc, lai to vienu vienīgo un neatkārtojāmo balsi dzirdētu. Jo mūsu atbilde šim vārdam, šai balsij, dara mūs laimīgus. Vismaz dod iespēju pieņemt Dieva klātbūtni ar mīlestību un būvēt uz attiecībām ar Dievu savu dzīvi. Tāpēc tie, kuri vakar pateica Jēzum "Jā!" un atnāca vai atbrauca uz bijušo klosteri uz alfa kursiem, gan jaunieši, gan pieaugušie, var sevi saukt par laimīgajiem. Jo šis Dieva vārds, kuru mums skaidroja priesteris, kas no Aglonas atbrauca pie mums, tik stipri un tik skaidri, un ar tādu mīlestību iegāja mūsu sirdīs, ka Šī Dieva Mīlestība, parādīta mums Viņa Dēlā, no jauna tika atklāta kā vislielāka mūsu bagātība, kā pestīšanas dāvana, kā Baznīcas sirds un mūsu brālības pamats. Šie brīži ar Dievu brāļu un māsu kopienā, tik skaisti sagatavoti, liecina par vajadzību, lai būtu tādas un līdzīgas tiksanās un lūgšanas, un liecina par to, ka Dievs, ar kuru mēs mēģinām dzīvot draudzībā un mīlestībā, vēlas piepildīt mūsu kopējas lūgšanas ar ļoti lielo prieku. Ne tikai prieku Dievs dod. Un prieks nav vienīgais un galvenais mērķis. Prieks iet līdzi Labai Vēstij par Jēzu Kristu, pateicoties Kuram mums ir atvērti Debesu Valstības vārti. Mūžīga dzīve sākas šeit, virs zemes, caur draudzību ar Jēzu, caur dzīvi Viņa žēlastībā.

trešdiena, 2015. gada 21. oktobris

Panta rei.
    Jā, viss peld, iet, brauc un skrien. Grūti bija atrast laiku, lai kaut ko vairāk uzrakstītu. 19. oktobris, pirmdiena, sākās tā, kā pierasts trešo reizi, ar rožukroni rokās pl. 00:00 līdz 01:00. Jau labāk cīnījos ar miegu un vairāk laika veltīju lūgšanai salīdzinājumā ar iepriekšējām pirmdienām. Pirmdiena bija pilnīgi aizņemta, bet atradu laiku atpūtai. 15:00-18:00 tas bija laiks veltīts daudzām sarunām saistītām ar remontiem baznīcā. Un laikam tāpēc, ka tas sākās Dieva žēlsirdības mirklī, tika pieņemti lēmumi, kas palīdz darbiem iet uz priekšu, es ceru. Pateicība Dievam. Bet vakarpusē plebānija piepildījās ar bērniem un jauniešiem, lai mēs visi labi un dievbijīgi, un interesanti pavadītu laiku.
    Otrdienā bija arī svētā Mise šajā mājā, kur svētceļoja Dieva Māte statujas zīmē. Tādas vizītes palīdz arī cilvēkiem labāk saprast prāvesta lomu draudzē, kā arī pašu prāvestu, atmest kādus mitus un pasakas, un tuvāk iepazīties ar misionāriem un ļoti ļoti lielo nozīmi tam, ka vecāki iet uz baznīcu kopā ar bērniem. Baznīcai ir misija un tajā katrai ģimenei, un mums katram ir misija, kura jāizpilda. Bez tā cilvēks ir nelaimīgs, vismaz kaut kā būtiskā trūkst viņa dzīvē. Iet uz baznīcu ar maziem bērniem ne tikai nav kļūda, tas ir būtiskais pienākums. Ja vecāki to dara, var tālāk runāt par citiem dzīves jautājumiem. Ja nedara, tad mēģinājumi kaut ko darīt, ir dzīves dekorācija, jo muzeju nevar atdzīvināt. Tā, kā nevar atdzīvināt uz reiz draudzi, kur, pēc Pāvesta Franciska vārdiem, baznīca vairs nav baznīca, bet muzejs. Kad baznīca pārvērtas muzejā? Kad pēc sv. Mises baznīcu taisa ciet un nevar ieiet, lai palūgtos. Sākās tad, kad cilvēki pārvērtās muzejos - daudz zina par Dievu, bet to nepieņem par savējo savā sirdī un prātā nepadodas tai, un ar savām rokām nedara ticības darbus. Tālāk notiek tā, ka baznīca pēc Mises ir slēgta un pilda muzeja funkciju ekskursantiem.
    Pēc tam vajadzēja arī braukt uz Gulbeni, lai celebrētu svēto Misi gan vakar, gan šodien un tur baznīca nav slēgta, dienas laikā vienmēr kāds dežurē. Es ceru, ka līdzīgi būs arī Viļakā. Tas ir atkarīgs no tā, vai daži cilvēki atgriezīsies un veltīs savu laiku Jēzum Vissvētākajā Sakramentā. Liekas, tas ir tik maz...

svētdiena, 2015. gada 18. oktobris

Zivis, dzīvnieki, putni
    Kādreiz pāvests Benedikts XVI salīdzīnāja cilvēku garīgās dzīves situāciju ar pasaules radīšanu. Sakarā ar to, ka cilvēks bieži nespēj pieņemt otro cilvēku, kaut gan šis otrais nedara pirmajam pāri, un vēl vairāk, tas notiek baznīcā, svētajā Misē, es atgādinu mazliet pāvesta runu.
    Dievs radīja zivis, lai dzīvotu jūrās; radīja putnus, lai dzīvotu zem debesjuma; radīja dzīvniekus, lai staigātu pa zemi. Zivis klusē, putni dzied, dzīvnieki kliedz. Zivis klusē un tā tās ir tādu cilvēku simbols, kas Dieva majestātes priekšā klusē visdziļākajā kontemplācijā. Putni ir tādu cilvēku simbols, kuri dzied gara pilnas dziesmas un himnas Dievam par godu un tādā veidā pielūdz Viņu. Dzīvnieki, kas staigā pa cieto zemi un kliedz, ir tādu cilvēku simbols, kas atmeta no sevis savas būtības dziļumus, kuros būtu kopā ar Dievu - klusumā. Atmeta arī iespēju celt savu dvēseli pie Dieva, lai Viņu pielūgtu. Kas tad viņiem palika? Palika plakanā un cietā zeme, tāpēc kliedz.
    Es domāju, ka kaut kas notiek cilvēka sirdī (ne tik traģiski, kā pieminēts augstāk), ka nespēj ieiet sevī, savā sirdī, lai būtu kopā ar Dievu klusumā. Ka nespēj pacelt savu sirdi līdz visaugstākām robežām, lai viņa dzīve būtu viena un skaistā dziesma Dievam. Tāds cilvēks mēģina pierādīt apkārtējiem, ka viņi ir vainīgi, ka viņš neesot laimīgs. Bet ar to arī liecina, ka bez dziļās lūgšanas un bez visaugstākās pateicības, vienkārši nevar atrast dzīves laimi. Tas nes viņam sāpes. Tāpēc kliedz un tiesā citus. Lūgsimies par tādiem mūsu brāļiem un māsām Kristū, kas cieš, jo neatklāja savā dzīvē Jēzus mīlestību, lai pateicoties ticībai dziļi iesakņotu savu dzīvi Baznīcā un ļāva Mīlestībai pacelt vīņu dzīvi vistuvāk Dievam.

sestdiena, 2015. gada 17. oktobris

Pieci metri virs grīdas negribas lidot.
    Šodien no rīta, pēc svētām Misēm, atnāca elektriķis, lai aplūkotu elektroinstalāciju lustrā. Mēs paņēmām divas garas trēpes un pēc pāris minūtēm es varēju ar savām acīm skatīties lustru no tuvuma, redzēt bojājumus, kuri traģiskie nav, bet vajag kaut ko darīt, mainīt vadus, patronus utml.. Šajā augstumā, apm. 5m, negribas lidot, bet staigāt pa cieto zemi. Pirmdien būs nākamas konsultācijas un redzēsim, ko tālāk. Ja es zinātu, ka šīs lietas ies tik lēni... Tagad zinu.
    Nākamā lieta, kuru vajadzēja darīt, bija Lāšķu kapsētā. Es paņēmu pajumi, aizvedu uz šo kapsētu un tur pats to samontēju. Un pat nevajadzēja ļoti stiprināt, jo nebija vēja. Kāds arī lūdza piedošanu, ka vasarā kapusvētkos nebija jumta, tāpēc sv. Mise notika kā "dušā". Pēc tam ap piecpadsmitiem es braucu tur otro reizi un, kaut gan gribēju pats strādāt pie pajumes, tomēr atnāca un palīdzēja cilvēki, pēdējie kapsētā, no kuriem daži atbrauca no tālienes.
    Vakarpusē es braucu uz Rekovu diviem jauniešiem pakaļ. Viņi, kā vienīgie draudzes pārstāvji, piedalījās Latgales jauniešu dienā Baltinavas draudzē. Viņi stāstīja par šo dienu, ka esot ļoti interesanta un varēja daudz ko iemācīties, un dažās darbnīcās pašam izražot lūgšanai vajadzīgas lietas, kā piem. rožukroni. Jaunieši brauca uz mājām laimīgi un entuziasma pilni.
    Dienas laikā notika daudz vairāk, bet nestāstīšu visu. Jūs zināt, ka dzīve "misijās" un ar misionāriem ir piepildīta ar Dieva sagatavotiem darbiem. Kas tev ir Dievs? Kā un uz ko Viņš tevi aicina?

piektdiena, 2015. gada 16. oktobris

Misija draudzē
    Viena no raksturīgām lietām, kuras garīgās aprūpes laukā darīja kapucīni, bija misijas draudzēs. Parasti brauca uz misijām divi tēvi, lai tad, kad viens runā sprediķi, otrais lūgtos. Tādas misijas, uz kurām aicināja misionārus prāvests, bieži piepildīja veselas astoņas dienas un misionāri mēģināja ar Evaņģēliju atrast ceļu pie katra cilvēka draudzē. Tas vienmēr bija ļoti intensīvs laiks un lai saprastu, kas notika, vajadzētu paskatīties uz šo misiju plānu - diena bija aizņemta no rīta līdz vakaram. Un arī cilvēki vairākumā gribēja piedalīties, izklausīties vismaz dažas konferences vai sprediķus, iet pie grēksūdzes, jo katru dienu braukāja uz šo baznīcu priesteri no apkārtējām draudzēm.
    Es pirms 14 gadiem dzīvoju klosterī, kurā arī dzīvoja un kalpoja tēvs, kas vadīja misijas 600(!) draudzēs, daudzās pat dažas reizes. Viņš nolēma uzrakstīt grāmatu. Un izdevās. Tā tika uzrakstīta tādā veidā, ka viņš stāstīja, bet es rakstiju. Šī grāmata nesa lasītājiem daudz prieka, jo bija anegdotu pilna - taču misionāru dzīve ir ļoti ļoti interesanta. Kad grāmata tika pabeigta un laimīgs tēvs misionārs sāka braukāt pa mūsu baznīcām, runāt sprediķus un reklamēt savu grāmatu (vērts bija rakstīt un lasīt,) tēvs proviniāls (provinces priekšnieks) man pajautāja, vai es gribētu braukt uz misijām, bet pavisam citām misijām, kuras varbūt arī tā saukt nevajag, uz Latviju. Un es, pēc divām minūtēm Vissvētākā Sakramenta priekšā, atbildēju: "Jā".
    Jau gandrīz divi gadi misionāri dzīvo mūsu draudzē. Tie protams nav garīdznieki, bet laji. Un viņu kalpošana ir cita. Ne tik intensīva 8 dienu laikā, jo tādu misiju nebija, bet intensīva garākā distancē, kura ir sadalīta uz mēnešiem, nedēļām un dienām. Un katram posmam ir savs plāns, darbi, sarunas un tas viss lūgšanā. Tāpēc ka grūti būt misionāram savā draudzē, uz Viļaku brauc misionāri no visas Latvijas, bet arī no Vācijas, Lietuvas, Polijas un Ukrainas. Un brauc arī tie kuri jau drusciņ kalpo kā misionāri: no Balviem un no Rekovas, tas ir no citām draudzēm. Es ceru, ka ar laiku arī no Viļakas, no Semenovas, no Žīguriem, no Vēdeniešiem, no Borisovas un no citām vietām mūsu draudzē brauks misionāri sludināt Evaņģēliju citās draudzēs Latvijā un arī citās valstīs. Jā, man ir tāda cerība un tagad labāk saprotu to, ko esmu jau dzirdējis kopš bērnības. Jo taču es esmu no draudzes, kuru vada misionāri, kas kalpo Āfrikā. Katrs var kļūt par misionāru, lai tikai gribētos un lai tikai būtu paļāvība uz Dievu. Sirsnīgi aicinu. Uz priekšu.
Bērni - dzīvības cerība
    Vakar Vatikānā bija Pāvesta Franciska ģenerālā audience. Pāvests runāja par bērniem.
    Pieaugušie saliek saviem bērniem lielus apsolījumus. Nē tādus, kurus saliek mazās lietās dienas laikā, lai bērnus iepriecinātu, lai ar joku palīdzību aicināt, lai būtu paklausīgie, vai lai labi mācītos skolā, vai lai viņus atvestu no kāda nedarba. Bet Pāvests runāja par svarīgākiem apsolījumiem, kuri nepieciešami būtiskos dzīves lēmumos, viņu uzticībai uz cilvēkiem, spējai ieņemt Dieva vārdā kā svētību. "Mēs, pieaugušie, esam gatavi runāt par bērniem kā par dzīvības apsolījumu. Viegli saviļņojamies runājot jauniešiem, ka viņi esot mūsu nākotne". Bet vai vecāki nopietni uzskata viņu nākotni - bērnu nākotni un jauniešu nākotni? "Jautājums, kuru vajag sev uzdot biežāk, skan: cik mēs esam uzticīgi apsolījumiem, kurus saliekam mūsu bērniem atnesdami tos pasaulē? Pieņemšana un rūpes, tuvība un uzmanība, paļāvība un cerība ir fondamentāli apsolījumi, kurus var apvienot vienā: mīlestībā. Kad mēs apsolam mīlestību, tad tas ir vispareizākais veids, kādā var pieņemt cilvēku, kad tas nāk pasaulē. Un visi to mācāmies āgrāk, nekā tajā apzināmies. Tas ir apsolījums, kuru vīrietis un sieviete saliek katra bērna priekšā jau kopš brīža, kad tas parādas domās. Bērni nāk pasaulē un gaidā šī apsolījuma apstiprināšanu. Viņi to gaidā pilnīgā veidā, paļāvībā, bez apsardzības. [...] Kad notiek citādāk, ievano bērnus neizturāmā veidā, vēl smagāk, kad viņiem nav līdzekļu, lai šo veidu atklāt un saprast. Dievs tomēr ir nomodā sakarā ar salikto apsolījumu jau kopš pirma brīža. [...] Bērnu enģeļi ieskatās Dieva vaigā un Dievs nekad nezaudē bērnus no acīm. Bēda tiem, kas nodeva viņu paļāvību. Bēda. [...] Dievs notiesās mūs. Un es gribētu pateikt vēl vienu lietu ar lielo cieņu pret visiem un no sirds. Viņu spontanisko paļāvību uz Dievu nekad nedrīkst ievainot. Sevišķi kad tas notiek no kādas pārliecības, vairāk vai mazāk apzinātas, ka mēs aizvietosim Dievu. Nekad nedrīkst skārt jūtīgas un apslēptas attiecības Dieva ar bērnu dvēseli. Bērns, jau no piedzimšanas brīža, ir gatavs, lai justos Dieva mīlētam. Bērns ir tam gatavs, kaut gan vēl nav spējīgs sajust, ka viņš ir mīlēts pašas savas eksistences dēļ. Bērns jūt, ka Dievs ir, Kas mīl bērnus. Bērni, kas tik tiko nāca pasaulē, sāk saņemt dāvanas kopā ar barību un rūpēm - garīgas mīlestības apstiprināšanu, caur personīgā vārda dāvanu, [...] caur līdzdalību valodā, caur skatienu un smaidu. Bērni mācās tādā veidā, ka saitu skaistums starp cilvēkiem skār mūsu dvēseli, meklē mūsu brīvību, pieņem tuvākā atšķirību, pieņem viņu ar cieņu. Un otrais apsolījums, ka mēs, tētis un māmmiņa, uzupurējam sevi tev, lai uzupurētu tei tev pašam. Tā ir mīlestība, kura ir Dieva mīlestības dzirkstele. Jūs, māmmiņas un tēvi, jūs esat Dieva dzirksteles dotas bērna, jūs esat Dieva mīlestības instrumenti"...

Tas ir fragments no Pāvesta katehēzes, ātri pārtulkots, ja ir kļūdas, tad piedodiet.

ceturtdiena, 2015. gada 15. oktobris

Kad ir atgriešanās laiks?
    Es atceros tādu vienu notikumu bērnībā. Mani koleģi, kad ieraudzīja kādu ļoti labo un dievbijīgo kundzi, kas gāja uz baznīcu uz svēto Misi, smējās no viņas. Viņi bija tālu un es esmu pārliecināts, ka neviens no viņiem nepateiktu viņai acīs šos vārdus, kurus viņi runāja būdami tālu. Tas bija skaidrs. Es sapratu, ka ar šiem vārdiem viņi slikti izdarīs sev, nevis citiem. Viens otrais varētu tā nerunāt, bet ja sirds ir nebrīvē un vaļā, tad nepateikšu kādi vēji tur pūš. Bet ir drošs, ka tas nav Kunga Gars. Vajadzēja man turēt distanci no viņiem un no viņu postošām domām. Vai bērns to saprot, vai nē, bet jūt, ka viņā ir kāds "iekšējais cietoksnis", kas jāsargā.
    Skolā skolotāja runāja kādreiz par dzeršanas ļaunumu. Bet teica arī bīstamus vārdus: "Labāk, kad vecāki iemācīs bērnus "kulturāli" dzert, nekā tos iemācīs iela". Un es redzēju rezultātus, kad divpadsmitgadīgais puika no pamatskolas dzera alu un ar drosmi runāja, domādams, ka tas viņu attaisno: "Vecāki man iemācīja. Tu, Staņislav, paliec šeit, jo mēs ("vairāk pieaugušie") ejam dzert vīnu". Jā, vientulība, tas ir nepieciešams elements, kuru jaunais cilvēks pieņem, lai paliktu uzticīgam Jēzum.
    Kad man bija apm. 17 gadi, man nāca prātā domā, lai visu darītu tā, kā manā vietā darītu pats Jēzus. Es to protams neizdomāju. Varbūt to izlasīju. Bet vairāk iespējams, ka dzirdēju kādā sprediķī, vai katehēzes laikā. Tomēr es atceros, apm. šajos gados nolēmu mēģināt tā dzīvot, ka manā vietā un visās manas dzīves situācijās dzīvotu un darītu Jēzus. Nebija viegli. Ļoti populāras bija diskotekas, bet pēc dažām es sapratu, ka tas ir zaudēts laiks. Koleģi ministranti pērka močus, fotoaparatus, makšķeres, kas viņiem sāka aizņemt arvien vairāk laiku un neļāva turpināt ministrantūru. Es vairāk gāju uz baznīcu, lai piekalpotu svētajā Misē, kaut gan es nebiju kāds superministrants.
    Ziniet, es to nerakstu, lai parādītu, kāds svēts es esmu, jo uz svētumu ir ceļš visu laiku priekšā. Es to rakstu, lai padalītos ar Jums ar brīžiem, ar dažiem brīžiem starp tiem daudziem, kuros Dievs ļauj jaunām cilvēkam justies sevīšķi laimīgam, kad jauns cilvēks, vēl bez dzīves pieredzes, pretojas ļaunam, lai savā sirdī pasargātu Dieva klātbūtni un Tā gaismā dzīvotu. Ar laiku Dievs sūta arī citus, brāļus un māsas Kristū, ar kuriem tiek atklāta Dieva mīlestība, dibinātas kopienas, lūgšanu grupas, veidota garīga formācija. Un tas viss visdrošākajā vietā pasaulē: Baznīcā.

otrdiena, 2015. gada 13. oktobris

Kurā brīdī baznīcas apmeklētājam jau vairs netraucē cits baznīcas apmeklētājs?
    Man nepatīk šis nosaukums "baznīcas apmeklētājs", bet šeit lietoju to kā tehnisko jedzienu. Bieži, pārāk bieži satiekos ar tādu situāciju, ka baznīcas ēkā kādam nepatīk tuvākais. Kādam nepatīk otrais, jo "pārāk dedzīgi" lūdzas. Citam nepatīk, ka otrais "pārāk skaļi" skaita savu privāto rožukroni. Citam nepatīk bērni. Citam nepatīk, kā citi dzied. Citiem, ka nav uzbrauktuves. Citiem, ka nav apkures... Un tā tālāk. "Jā, nu ja šie citi būtu citi, nu tad būtu viss kārtībā un es varētu mierīgi lūgties" - tā varbūt domā cilvēks, kas nekad nav apmierināts. Viņam bieži kaut kas traucē. "Ak šie bērni. Vācieties no baznīcas!" - kā Jūs domājat, tas, kam viss traucē, var tā domāt?
    Man šodien bija svētā Mise, kurā piedalījās gan pieaugušie, gan mazi bērni. Goda vārds, es ļoti priecājos, ka vecāki atveda savus bērnus uz baznīcu, un tad bija tas, kas lasa, tas, kas dzied, un arī "priecīgā shola" visu sv. Misi. Es domāju, ka arī viņi priecājas un ar to, ka iet ar saviem bērniem uz baznīcu, grib pateikt: "Dievs, lūk mūsu bērni, kurus Tu mums esi devis. Paldies par viņiem. Mēs tā, kā apsolījām Kristības sakramentā, vedam viņus pie Tevis. Jo viņi pieder Tev. Jo pie Tevis tiks vislabāk un vispareizāk audzināti. Mēs Tev pateicamies par šiem visiem mūsu bērniem". Es domāju, ka vecāki, kas ved savus bērnus baznīcā, dabiski arī citiem grib pateikt: "Lūk mūsu mīļie bērni. Viņi staigā, runā, smējas, kliedz, kaut ko dara. Mēs pateicamies Dievam par mūsu bērniem un par to, ka Viņš viņus tieši tādus ir radījis. Bet kur ir jūsu bērni?"
    Es domāju, ka mūsu attiecības ar bērniem liecina par mūsu attiecībām ar Jēzu. Ja pieņemam katru bērnu, arī to vismazāko, tad pieņemam pašu Jēzu. Problēma nav tajā, vai man patīk, vai nepatīk kāds cilvēks, jo to bieži grūti mainīt, bieži nav iespējams to mainīt. Problēma ir citur. Kur? Sirds pa maza. Sirds nocietināta dažreiz. Dievs sūta mums bērnus, lai paplašinātu katru sirdi, manu sirdi un Tavu sirdi. Tā Dievs paplašina mūsu sirdis - redzamajā veidā, caur mūsu attiecībām ar bērniem. Svētais Pāvils rakstīja kristiešiem kādā pilsētā, ka viņa sirds ir liela, jo viņiem visiem ir tur vieta. Bet vienlaikus skumīgi raksta, ka viņu sirdīs Pāvilam, kas taču sludināja viņiem Evaņģēliju, vietas ir ļoti maz.
    Jālūdzas uz Svēto Garu, lai Viņš atnāktu un darītu šo brīnumu, kuru mēs nespējam, siržu palielināšanas brīnumu. Kopš šī brīža neviens mums baznīcā netraucēs, katru pieņemsim ar prieku, mums būs 100 māju, 100 brāļu, 100 māsu, 100 māšu, 100 bērnu, 100 tīrumu - protams ar vajāšanām, bet arī mūžīgo dzīvi pie Dieva, Debesu Valstībā. Atgādinu tikai, ja kāds aizmirstu, ka mūžīga dzīve nesākas "pēc nāves", bet tā ir dzīve Dieva žēlastībā. Ja cilvēks dzīvo bez smagiem grēkiem, viņš jau sāk piedalīties mūžīgās dzīvības bagātībās. Bet pirmā un galvenā bagātība ir būt kopā ar Jēzu Kristu.

pirmdiena, 2015. gada 12. oktobris

Sēru laiks pēc 70 gadiem pārveidojās ballē.
    Es neesmu vēsturnieks un maz zinu par Viļakas novada un tā iedzīvotāju vēsturi. Bet man šķiet, ka pirms 70 gadiem šeit nebija labie laiki. Var pateikt, ka tie bija sēru laiki. Daudz gāja bojā karā. Daudzi tika sūtīti uz Sibīriju. Daudzi slēpjās mežos. Daudzi sēdēja cietumos, kur bendes viņus mocīja un nogalināja. Kapucīnu klosteris tika atņemts mūkiem, bet kapucīni izmesti. Cilvēkiem tika atņemtie īpašumi, zeme. Sākās kolonizācija, lai "kolonijas", pilsētas, būtu svešas varas centri. Tie bija sēru laiki. 1944. gadā, ja es labi atceros, pēdējo reizi tika nokristīto vairāk nekā 200 bērnu. Pēdējo reizi tika nokristīti vairāk nekā 100 bērni apm. pirms 25 gadiem. Tagad dažas reizes mazāk. Pilsētas centrā, skaistajā parkā, ir gaišs piemineklis tiem (man šķiet), kuri ieveda šos sēru laikus. Pilsētas periferijās ir piemineklis par godu tiem, kuri tika briesmīgi nogalināti tapēc, ka viņu sirdīs bija mīlestība uz Latviju. Bet tas nav skaists. Melns akmens un betons.
    10. oktobrī bija pilsētas svētki centrā, kur blakus stāv šis pirmais piemineklis.
    Es protams tur nebiju, bet labprāt uzzināšu, kad parādīsies informācija internetā vai presē, jo vajag zināt vēsturi.
    Es jautāju dažiem veciem cilvēkiem (bet ne Viļakā), vai bija komjaunatnē, vairākumā atbildēja: "Jā, bet mūs piespieda." Ļoti pareizi, ka cilvēkiem ir kauns. Un tā ir ļoti sāpīga lieta, kad kāds, kam ir rokās lielā vara, grib tādā vai citā veidā pārstrādāt citus, sevišķi bērnus un jauniešus tā, lai valsts vēsture viņiem sāktos 1945. gadā, vai 1917. gadā (kā man runāja 1990. gados jaunie cilvēki Baltkrievijā: "Mūsu vēsture sākās 1917. gadā. Tā mūs mācīja skolā"). Vara ir tāda vai šāda, bet īstenībā visa vara ir mūsu Kunga Jēzus Kristus rokās. Aicinu uz Baznīcu, lai ar Viņu satiktos.

svētdiena, 2015. gada 11. oktobris

Kad cilvēks jau nevar, Dievs dara visu.
    Misionāram Kārlim braucot no Rīgas, salūza mašīna. Tā nevarēja iedarbināties. Tas notika kādā pilsētā, kur dzīvoja pazīstams mekaniķis. Bet tā ir sestdiena un nestrādā. Piezvanīja viņam un brīnums - viņš šobrīd ir darbā, kaut gan jau gandrīz nakts. Tas ir viens no tādiem notikumiem, kas liecina, ka cilvēkam pildot Dieva gribu nāk kaut kāds tāds, ka nevar tikt gala. Tad tālāk notiek tā, ka viņš redz Dieva darbus, kaut gan mēs visi, cilvēki, neesam svēti. Dieva gribu var pildīt visdažādāk. Kā tāds, kas neko nesaprot, bet notiek Dieva griba. Vai kā Dieva ienaidnieks, kas grib iznīcināt Dieva darbus, bet viņš nesaprot Dievu, nezina, kāda ir Dieva griba un tā tik un tā notiek. Vislabāk vienkārši meklēt Dieva gribu un mēģināt to pildīt, jo ne tikai tas ir iespējams, bet tas ir nepieciešams svētumam. Cilvēks dara to, ko var pēc Dieva gribas, bet tālāk cilvēks redz, ka tā ir jau tāda žēlastība, ka mēs tā neizdomātu, kā Dievs mums parāda savu mīlestību un apredzību.
    Arī šodien pirms Visu svēto skolas misionāri lūdzās uz jauniešu aizbildni sv. Staņislavu Kostku un uz reiz bērni sāka nākt un nāca, un nāca...
    Arī katehētes gatavojas svētdienas skolai, lai sagatavotu bērnus uz grēksūdzi un uz svēto Komūniju.
    Viļakā man trūkst kādas zīmes, kādas plāksnītes vai pat pieminekļa par godu šai ģimenei, kas dažām paaudzēm organizēja un deva darbu, bet sevišķi deva skaisto Jēzus Sirds baznīcu. Pateicības zīmes no ticīgo cilvēku puses man trūkst. Ne no valsts puses protams. Kā Jūs domājat, kāpēc nav pat pateicības zīmes?

piektdiena, 2015. gada 9. oktobris

Kas domā, ka var pieņemt Dievu darbā?
    Kad Jēzus izdziedināja cilvēku, no mēmā izdzina ļauno garu, tūlīt pie Jēzus parādījās neticīgie cilvēki, kuri savu neticību uz Jēzu skaļā balsī visiem stāstīja. Ticība dod to, ka var satikties ar Dievu, bet neticība atmet šo iespēju. Tālāk, ko vēl dod ticība? Ticīgais redz realitāti tādu, kāda tā ir un to pieņem, jo viņam patiesība ir pie sirds, patiesību viņš meklē. Man šķiet ka neticība spiež cilvēku, lai viņš mazāk pievērstu uzmanību realitātei, bet vairāk meklētu skaidrojumu pēc kādas savas ideoloģijas. Evaņģēlijā mēs redzējām cilvēkus, kas ieraudzīja brīnumu, bet neieraudzīja tā labumu un, pret veselu sapratu, meklēja šajā situācijā ļaunumu. Es atceros, dažādus stāstus, ka cilvēki bija pie kādiem "dziedniekiem" un tur redzēja, ka viņiem ir daudz ikonu un citu reliģisko priekšmetu. Tas, cilvēki domāja, apstiprināja šī "dziednieka" patiesību. Un, lūk, ir ļoti interesanta līdzība ar šo Evaņģēlija situāciju: cilvēki redz Jēzu un redz brīnumu, bet netic. Bet kad ņem "simtiem un tukstošiem" Jēzus un Marijas ikonu, tad tas viņus un viņu darbību "apstiprina". Taču tā ir kļūda, jo nevis cilvēks dziedina, bet Dievs. Un ja cilvēks negrib pat satikties ar Jēzu, bet ieiet istabā, kur ir 50 ikonu, varbūt pat 100 ikonu, varbūt 1000 ikonu, īstenībā atmet Dievu un meklē sev citu dievu. Jo Dievu nevar pieņemt darbā, bet pašam vajag atgriezties un atteikties no kontaktiem ar maģiju, jo svētie Raksti daudzās vietās runā, ka tie, kuri ir saistīti ar maģiju, debesu Valstībā neieies.
    Kādā laikrakstā es lasīju, ka 18. gadsimtā kāds bīskaps latviešu zemēs, man šķiet ka konkrēti Latgalē, teica, ka tika uzvarēta maņticība, ka velns tika izmests. Ar citiem vārdiem sakot, ka tauta kļūva katoliska. Bet jau nākamā gadsimtā sāka attistīties neopogānisms. Krievijas impērijas armijas virsnieks uzrakstīja Lāčplēsi un parādīja virzienu, ar ko barot tautu. Es domāju, ka katrai tautai bija vai ir laiks, kad tās cilvēki ticēja uz dažādiem dieviem, jo vēl nepazina Jēzu Kristu. Tas nenozīmē, ka cilvēkiem, kuri kļūva par kristiešiem vajag meklēt savu identitāti pagātnes kļūdās. Taču cilvēks meklē patiesību un uz tā balstā savu dzīvi. Lāčplēša virziens ved uz situāciju, ka sabiedriskajā dzīvē ticība tiek izmesta kādā stūrī, sarautas cilvēka saites ar Baznīcu. Liekas, ka attaisnota ir zagšana, ka var bagātiem atņemt zemi. Pēc tam citiem. Pēc tam bērniem. Jā, bērniem. Jo ja bērns, jauneklis stāsta, ka vissvarīgākais, ko iegūvis skolā, ir rakstīt projektus? Uz kurieni ved šis ceļš? Uz kredītiem. Iekams cilvēkam kaut kas ir, jau nav. Tuvojas Lāčplēša diena, būs pēc mēneša, būs gājieni, arvien mazāki vai lielāki? Bet vēl cits jauneklis pateica, ka tad, kad būs karš, viņš atdos savu dzīvi par dzimteni. Nav citu variantu? Vēl vienu pieminekli uzbūvēs grāvī? Bet tiem, kuri mocīja un nogalināja iepriekš labos cilvēkus, uzbūvēja pieminekli pilsētas centrā. Uzbūvēs nākamos? Cita varianta nav? Es aicinu uz Baznīcu.

ceturtdiena, 2015. gada 8. oktobris

Alfa kursi jauniešiem Viļakā
    Vakar vakarā sākās jauniešu Alfa kursi klosterī. Pēc misionāru Kārļa un Rutas, viņu palīgu, ciemiņu un citu labās gribas cilvēku sagatavošanas darbiem lietas sāka iet uz priekšu. Kalpotāju skaits ir pietiekošs, kaut gan vajadzēja misionāriem meklēt tos, kuri atrada laiku palīdzēt. Jauniešu ir apm. 4 reizes mazāk nekā kalpotāju, bet ir cerība, ka nākamajā reizē būs jauniešu gandrīz 2 reizes vairāk. Viss ir priekšā. Mēs neskatāmies uz rezultātiem, jo ir vajadzība sludināt Labo Vēsti par Jēzu Kristu. Tālāk Dievs darbosies cilvēku sirdīs. Es saprotu, ka šie kursi ir taisīti pirmkārt pašu organizatoru labā, jo tas nav kādu izdomātu simbolu propaganda, kur cilvēks ir vienmēr pazemināts, jo padots tādai vai citai ideoloģijai. Tāpēc viss sākas un beidzas ar lūgšanu, kā sarunu ar dzīvo Dievu. Otrkārt Dieva pielūgsme šajā tikšanās nes labumu dalībniekiem, jo dzīve tuvāk Dieva palīdz cilvēkam uzvarēt cīņā ar ideoloģijām, kuras atklāti mūs bombardē, lai izveidotu jauno vergu paaudzi. Tiem, kuri dzīvo tādā nebrīvē, iet līdzi divi elementi: pirmais - viņi nedibina ģimeni un noslepkavo bērnus caur abortiem:
 http://www.pardzivibu.lv/index.php/fakti
caur hormonālām tablētēm:
 http://www.pro-life.pl/tak-dzialamy/wiadomosci/bruksela-zdecydowala-pigulki-dzien-po-bez-recepty
http://www.pro-life.pl/baza-wiedzy/teksty/pigulka-dzien-po-niszczy-poczeta-istote-ludzka
kontracepcijas spirālēm:
 http://www.pro-life.pl/baza-wiedzy/teksty/wedrujace-wkladki-antyimplantacyjne
 Tas ir vislielākais un visbriesmīgākais karš pasaulē.

Otrais elements ir tas, par kuru daudzi dzirdēja, ka cilvēki, kuri paņēma kredītu, nevar to atdot. Viņi nevar arī plānot savu dzīvi, vai mainīt savus plānus, jo vajag strādāt, lai atdotu naudu un procentus.

Bet Dievs katru dienu dod atrisinājumu mūsu problēmām. Šodien svētajā Misē mēs lasām, ka Dieva tauta grib sekot bezdievjem, jo viņiem ir labi, jo viņi sakārtojuši savu dzīvi un ir laimīgi. Un ko atbildēja Dievs? Viņš uzrakstīja Atmiņas Grāmatu, kurā ir Dieva draugu vārdi. Viņi ieies debesu valstībā. Lūk dzīvot kā Dieva draugi, nevis kā "laimīgie" bezdievji, kas ies uz pazušanu, tas ir labā ziņa, kas "izrauj no čībām".



otrdiena, 2015. gada 6. oktobris

No kā smejas dvēseles šķīstītavā?
    1991. gadā kādā mazā pilsētiņā Polijas ziemeļos, netālu no jūras, iegāju restoranā. Bija pusdienas laiks un man, pēc daudz stundu ekskursījas, vienkārši gribējās ēst. Viss bija labi līdz laikam, kad man deva menu un tad sāku skatīties apkārt un sāku dzirdēt... ka daudz turistu runā vāciski un tāpēc cenas ir tādas, kā Vācijā. Bet es biju jauns un kautrējos iziet. Es paņēmu vislētāko tomatu zupu, kura nebija lēta, samaksāju un devos ceļā meklēt parasto bāru.
    Dažreiz līdzīgas situācijas, man šķiet, ir tad, kad cilvēks iet uz baznīcu. Viens iet kā turists un viņam patīk, vai nepatīk. Otrais iet strādāt, kā kameras operators vai korists koncerta laikā. Cits iet nopirkt kaut ko, piemēram sveces. Un tas, kas skatās pa labi un pa kreisi, var ieraudzīt cilvēkus, kuri dara kaut ko citu. Kaut ko tādu, ko šis apmeklētājs nevar šajā brīdī darīt, tas ir lūgties. Jo atnāca ar citu mērķi, meklē kaut ko citu, bet ja sāktu lūgties, tad "zaudētu" koncertu, "zaudētu" darbu, "zaudētu" laiku fotogrāfēšanai.
    Jautājums: Kāpēc cilvēks nevar atpazīt baznīcas ēkas mērķi? Kā palīdzība būs anegdota, kuru varētu sev stāstīt dvēseles šķīstītavā. "Šķistītavā iegāja kāds brālis franciskanis, kas jaunībā dzīvoja tālu no Dieva, bet pēc tam, pateicoties Dieva žēlastībai, atgriezās, iestājās ordenī, un tagad, pēc nāves, pilnveidojas šķīstītavā, lai tad, kad būs jau svēts, ieietu Debesu Valstībā. Un šis vienkāršs klosterbrālis stāstīja: Manā dzīvē, sākumā, vissvarīgākais bija mans brālis ēzelis (tā sv. Francisks sauca savu miesu). Viņš mani nēsāja, kā kartupeļu maisu. Jā, es, dvēsele, dzīvoju kā kartupeļu maiss. Ēzelis mani nēsāja un ēda to, kas bija maisā. Beigu beigās, kad tur jau maz palika, ēzelis paskatījās uz mani un teica cilvēku valodā: <Paklau, ja tā dzīvosim, tad man, pēc kāda laika, nepaliks nekas. Tev vajag vadīt un valdīt. Taču TU ESI DVĒSELE, nevis kartupeļu maiss>. Jā, tieši tā sākās atgriešanās. Dievs, Kas mani ļoti mīl, uzrunāja man caur brāli Ēzeli, caur grūtībām, caur sāpēm, un no pazušanas ceļa atveda uz pestīšanas ceļu. Un tagad, kad jau daudz dzīvē tika uzlabots, sevišķi attiecības ar Dievu, kas man deva tik gudro brāli Ēzeli, es neko vairs negaidu, kā tikai to, lai Dieva priekšā saņemtu kopā ar manu "brāli" pilno patiesību par sevi pašu. Jā, Dievs ir ļoti ļoti labs, jo pat tādam "kartupeļu maisam" atjauno Savu attēlu".