Kas domā, ka var pieņemt Dievu darbā?

    Kad Jēzus izdziedināja cilvēku, no mēmā izdzina ļauno garu, tūlīt pie Jēzus parādījās neticīgie cilvēki, kuri savu neticību uz Jēzu skaļā balsī visiem stāstīja. Ticība dod to, ka var satikties ar Dievu, bet neticība atmet šo iespēju. Tālāk, ko vēl dod ticība? Ticīgais redz realitāti tādu, kāda tā ir un to pieņem, jo viņam patiesība ir pie sirds, patiesību viņš meklē. Man šķiet ka neticība spiež cilvēku, lai viņš mazāk pievērstu uzmanību realitātei, bet vairāk meklētu skaidrojumu pēc kādas savas ideoloģijas. Evaņģēlijā mēs redzējām cilvēkus, kas ieraudzīja brīnumu, bet neieraudzīja tā labumu un, pret veselu sapratu, meklēja šajā situācijā ļaunumu. Es atceros, dažādus stāstus, ka cilvēki bija pie kādiem "dziedniekiem" un tur redzēja, ka viņiem ir daudz ikonu un citu reliģisko priekšmetu. Tas, cilvēki domāja, apstiprināja šī "dziednieka" patiesību. Un, lūk, ir ļoti interesanta līdzība ar šo Evaņģēlija situāciju: cilvēki redz Jēzu un redz brīnumu, bet netic. Bet kad ņem "simtiem un tukstošiem" Jēzus un Marijas ikonu, tad tas viņus un viņu darbību "apstiprina". Taču tā ir kļūda, jo nevis cilvēks dziedina, bet Dievs. Un ja cilvēks negrib pat satikties ar Jēzu, bet ieiet istabā, kur ir 50 ikonu, varbūt pat 100 ikonu, varbūt 1000 ikonu, īstenībā atmet Dievu un meklē sev citu dievu. Jo Dievu nevar pieņemt darbā, bet pašam vajag atgriezties un atteikties no kontaktiem ar maģiju, jo svētie Raksti daudzās vietās runā, ka tie, kuri ir saistīti ar maģiju, debesu Valstībā neieies.

    Kādā laikrakstā es lasīju, ka 18. gadsimtā kāds bīskaps latviešu zemēs, man šķiet ka konkrēti Latgalē, teica, ka tika uzvarēta maņticība, ka velns tika izmests. Ar citiem vārdiem sakot, ka tauta kļūva katoliska. Bet jau nākamā gadsimtā sāka attistīties neopogānisms. Krievijas impērijas armijas virsnieks uzrakstīja Lāčplēsi un parādīja virzienu, ar ko barot tautu. Es domāju, ka katrai tautai bija vai ir laiks, kad tās cilvēki ticēja uz dažādiem dieviem, jo vēl nepazina Jēzu Kristu. Tas nenozīmē, ka cilvēkiem, kuri kļūva par kristiešiem vajag meklēt savu identitāti pagātnes kļūdās. Taču cilvēks meklē patiesību un uz tā balstā savu dzīvi. Lāčplēša virziens ved uz situāciju, ka sabiedriskajā dzīvē ticība tiek izmesta kādā stūrī, sarautas cilvēka saites ar Baznīcu. Liekas, ka attaisnota ir zagšana, ka var bagātiem atņemt zemi. Pēc tam citiem. Pēc tam bērniem. Jā, bērniem. Jo ja bērns, jauneklis stāsta, ka vissvarīgākais, ko iegūvis skolā, ir rakstīt projektus? Uz kurieni ved šis ceļš? Uz kredītiem. Iekams cilvēkam kaut kas ir, jau nav. Tuvojas Lāčplēša diena, būs pēc mēneša, būs gājieni, arvien mazāki vai lielāki? Bet vēl cits jauneklis pateica, ka tad, kad būs karš, viņš atdos savu dzīvi par dzimteni. Nav citu variantu? Vēl vienu pieminekli uzbūvēs grāvī? Bet tiem, kuri mocīja un nogalināja iepriekš labos cilvēkus, uzbūvēja pieminekli pilsētas centrā. Uzbūvēs nākamos? Cita varianta nav? Es aicinu uz Baznīcu.