Panta rei.

    Jā, viss peld, iet, brauc un skrien. Grūti bija atrast laiku, lai kaut ko vairāk uzrakstītu. 19. oktobris, pirmdiena, sākās tā, kā pierasts trešo reizi, ar rožukroni rokās pl. 00:00 līdz 01:00. Jau labāk cīnījos ar miegu un vairāk laika veltīju lūgšanai salīdzinājumā ar iepriekšējām pirmdienām. Pirmdiena bija pilnīgi aizņemta, bet atradu laiku atpūtai. 15:00-18:00 tas bija laiks veltīts daudzām sarunām saistītām ar remontiem baznīcā. Un laikam tāpēc, ka tas sākās Dieva žēlsirdības mirklī, tika pieņemti lēmumi, kas palīdz darbiem iet uz priekšu, es ceru. Pateicība Dievam. Bet vakarpusē plebānija piepildījās ar bērniem un jauniešiem, lai mēs visi labi un dievbijīgi, un interesanti pavadītu laiku.

    Otrdienā bija arī svētā Mise šajā mājā, kur svētceļoja Dieva Māte statujas zīmē. Tādas vizītes palīdz arī cilvēkiem labāk saprast prāvesta lomu draudzē, kā arī pašu prāvestu, atmest kādus mitus un pasakas, un tuvāk iepazīties ar misionāriem un ļoti ļoti lielo nozīmi tam, ka vecāki iet uz baznīcu kopā ar bērniem. Baznīcai ir misija un tajā katrai ģimenei, un mums katram ir misija, kura jāizpilda. Bez tā cilvēks ir nelaimīgs, vismaz kaut kā būtiskā trūkst viņa dzīvē. Iet uz baznīcu ar maziem bērniem ne tikai nav kļūda, tas ir būtiskais pienākums. Ja vecāki to dara, var tālāk runāt par citiem dzīves jautājumiem. Ja nedara, tad mēģinājumi kaut ko darīt, ir dzīves dekorācija, jo muzeju nevar atdzīvināt. Tā, kā nevar atdzīvināt uz reiz draudzi, kur, pēc Pāvesta Franciska vārdiem, baznīca vairs nav baznīca, bet muzejs. Kad baznīca pārvērtas muzejā? Kad pēc sv. Mises baznīcu taisa ciet un nevar ieiet, lai palūgtos. Sākās tad, kad cilvēki pārvērtās muzejos - daudz zina par Dievu, bet to nepieņem par savējo savā sirdī un prātā nepadodas tai, un ar savām rokām nedara ticības darbus. Tālāk notiek tā, ka baznīca pēc Mises ir slēgta un pilda muzeja funkciju ekskursantiem.

    Pēc tam vajadzēja arī braukt uz Gulbeni, lai celebrētu svēto Misi gan vakar, gan šodien un tur baznīca nav slēgta, dienas laikā vienmēr kāds dežurē. Es ceru, ka līdzīgi būs arī Viļakā. Tas ir atkarīgs no tā, vai daži cilvēki atgriezīsies un veltīs savu laiku Jēzum Vissvētākajā Sakramentā. Liekas, tas ir tik maz...