pirmdiena, 2015. gada 5. oktobris

Kāpēc nav filmas par pazemību?
    Pirms kāda laika skatījos, kā sākās filmas, kāda iekšēja struktūra un kādas beigas. Tas nebūs nekas jauns, ja es pateikšu, ka filmas ir ļoti līdzīgas: sākumā kāda neparasta situācija, tuvāk beigām kaut kas tāds, ka mainās sākotnējais virziens, un beigas - laimīgas vai nelaimīgas.
    Dažreiz dzīve (īstenībā ne kāda "dzīve", bet Dievs, Kas ir vislabākais Skolotājs) prasa no mums darīt kaut ko neparasto. Piemēram pieņemt lēmumu, uz kuru skolu iet, uz kuru darbu iet, vai varbūt vēl neparastāko - doties uz misionāru skolu, nepateikšu, ka vēl vairāk uz visu dzīvi kalpot Jēzum kā konsekrēta persona - mūks vai mūķene.
    Vakar svētās Mises beigās sludinājumos bija aicinājums pieteikties uz nemitīgo Rožukroni. Un es pieteicos. Tāpēc šodien diena sākās neparasti, jo jau pl. 00:00. Tieši šo stundu pieņēmu, kā manu mazo daliņu nemitīgajā Rožukronī. Nezināju, ka būs diezgan grūti. Pēc sestdienas un svētdienas - divām ļoti intensīvām dienām, šī "svētā stunda" bija kā labā un pacietīga pazemības skolotāja. Aicinu katru "dežurēt" vienu stundu nedēļā savā istabā un mēģināt lūgties tādā neparastā laikā. Traucēt tas dzīvei netraucēs, bet iemācīt iemācīs daudz.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru