No kā smejas dvēseles šķīstītavā?

    1991. gadā kādā mazā pilsētiņā Polijas ziemeļos, netālu no jūras, iegāju restoranā. Bija pusdienas laiks un man, pēc daudz stundu ekskursījas, vienkārši gribējās ēst. Viss bija labi līdz laikam, kad man deva menu un tad sāku skatīties apkārt un sāku dzirdēt... ka daudz turistu runā vāciski un tāpēc cenas ir tādas, kā Vācijā. Bet es biju jauns un kautrējos iziet. Es paņēmu vislētāko tomatu zupu, kura nebija lēta, samaksāju un devos ceļā meklēt parasto bāru.

    Dažreiz līdzīgas situācijas, man šķiet, ir tad, kad cilvēks iet uz baznīcu. Viens iet kā turists un viņam patīk, vai nepatīk. Otrais iet strādāt, kā kameras operators vai korists koncerta laikā. Cits iet nopirkt kaut ko, piemēram sveces. Un tas, kas skatās pa labi un pa kreisi, var ieraudzīt cilvēkus, kuri dara kaut ko citu. Kaut ko tādu, ko šis apmeklētājs nevar šajā brīdī darīt, tas ir lūgties. Jo atnāca ar citu mērķi, meklē kaut ko citu, bet ja sāktu lūgties, tad "zaudētu" koncertu, "zaudētu" darbu, "zaudētu" laiku fotogrāfēšanai.

    Jautājums: Kāpēc cilvēks nevar atpazīt baznīcas ēkas mērķi? Kā palīdzība būs anegdota, kuru varētu sev stāstīt dvēseles šķīstītavā. "Šķistītavā iegāja kāds brālis franciskanis, kas jaunībā dzīvoja tālu no Dieva, bet pēc tam, pateicoties Dieva žēlastībai, atgriezās, iestājās ordenī, un tagad, pēc nāves, pilnveidojas šķīstītavā, lai tad, kad būs jau svēts, ieietu Debesu Valstībā. Un šis vienkāršs klosterbrālis stāstīja: Manā dzīvē, sākumā, vissvarīgākais bija mans brālis ēzelis (tā sv. Francisks sauca savu miesu). Viņš mani nēsāja, kā kartupeļu maisu. Jā, es, dvēsele, dzīvoju kā kartupeļu maiss. Ēzelis mani nēsāja un ēda to, kas bija maisā. Beigu beigās, kad tur jau maz palika, ēzelis paskatījās uz mani un teica cilvēku valodā: <Paklau, ja tā dzīvosim, tad man, pēc kāda laika, nepaliks nekas. Tev vajag vadīt un valdīt. Taču TU ESI DVĒSELE, nevis kartupeļu maiss>. Jā, tieši tā sākās atgriešanās. Dievs, Kas mani ļoti mīl, uzrunāja man caur brāli Ēzeli, caur grūtībām, caur sāpēm, un no pazušanas ceļa atveda uz pestīšanas ceļu. Un tagad, kad jau daudz dzīvē tika uzlabots, sevišķi attiecības ar Dievu, kas man deva tik gudro brāli Ēzeli, es neko vairs negaidu, kā tikai to, lai Dieva priekšā saņemtu kopā ar manu "brāli" pilno patiesību par sevi pašu. Jā, Dievs ir ļoti ļoti labs, jo pat tādam "kartupeļu maisam" atjauno Savu attēlu".